1.

Somijas Korkein hallinto-oikeus (Augstākā administratīvā tiesa) lūdz Tiesu izteikt viedokli par Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/19/EK par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu ( 2 ) (turpmāk tekstā — “Piekļuves direktīva” vai “Direktīva 2002/19”) 4. panta 1. punkta, 5. un 8. panta interpretāciju.

2.

Tā interesējas konkrēti par Direktīvas 2002/19 4. panta 1. punktā noteiktā savstarpējā savienojuma pienākuma apjomu, lai noskaidrotu, vai tas pamato Somijas tiesību aktu dāsnos noteikumus, saskaņā ar kuriem minētais pienākums attiecināts uz visiem telekomunikāciju uzņēmumiem, tos nešķirojot nedz atkarībā no tā, vai tie pārvalda publiskus tīklus vai sniedz pakalpojumus, nedz atkarībā no tā, vai tiem ir būtiska ietekme tirgū vai tās nav.

3.

Pēc šīs nozares liberalizēšanas Tiesa ļāva valsts regulatīvajām iestādēm ex ante noteikt zināmus pienākumus dominējošā stāvoklī esošajiem operatoriem ( 3 ), ļaujot tām saskaņā ar Piekļuves direktīvas un Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (turpmāk tekstā — “Pamatdirektīva” vai “Direktīva 2002/21”) ( 4 ) pārejas noteikumiem savienot tīklus, iepriekš neveicot tirgus analīzi ( 5 ). Tā turklāt liedza automātisku iejaukšanos, kas no likumdevēja puses ierobežo šīm iestādēm vajadzīgo rīcības brīvību ( 6 ).

4.

Tomēr šeit aizsāktā dialoga iznākumā sacīkste starp agrākajiem un jaunajiem operatoriem tiek pakārtota diskusijai par pārvaldes ierobežojumiem apstākļos, kad ir sasniegta augsta liberalizācijas pakāpe un tādēļ valsts iestāžu iejaukšanās tirgū ir jāfiltrē, lai neizjauktu piedāvājuma un pieprasījuma mijiedarbību.

5.

Patiesībā neviens no valstī notiekošās tiesvedības dalībniekiem nav ieguvis “operatora ar būtisku ietekmi” statusu, un šis apstāklis zināmā mērā apliecina, ka Kopienu cīņa pret monopoliem ir sekmīga, dodot iespēju komunikāciju uzņēmumam tehniskā atbalsta saņemšanai mēģināt savu darbību izvērst ar cita uzņēmuma, kurš nav atzīts par dominējošu kādā tirgus segmentā ( 7 ), starpniecību.

6.

Ja tiktu pieņemts, ka uzņēmumiem jāvienojas neatkarīgi no tā, kāda ir to ietekme, Tiesai, sekojot iesniedzējtiesas domu gājienam, nāktos noteikt neatkarīgai valsts iestādei Kopienu tiesībās piešķirto rīcības tiesību apjomu, lai pārbaudītu, vai ir ticis izpildīts minētais savstarpēja savienojuma pienākums, vajadzības gadījumā veicot atbilstošus pasākumus.

7.

Šīs lietas pamatā ir dalībvalstu tiesības izvērst telekomunikāciju direktīvu priekšrakstu apjomu, kuras jāaplūko ar vajadzīgo rūpību, lai pareizi lietotu definīcijas ( 8 ) saistībā ar noteiktu tehnoloģiju ( 9 ) un precīzi noteiktu pienākuma veikt sarunas par savstarpēju savienojumu apjomu.

8.

Saskaņā ar EKL 10. pantu “dalībvalstis veic gan vispārējus, gan īpašus attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no šā Līguma vai ko rada Kopienas iestāžu darbība”, atvieglojot “Kopienas uzdevumu veikšanu”. Turklāt “tās atturas no visiem pasākumiem, kas varētu traucēt [Eiropas Savienības] mērķu sasniegšanu”.

9.

Ar Zaļās grāmatas par telekomunikācijām ( 10 ) sagatavošanu 1987. gadā aizsākās saskaņota Eiropas tirgus, kurā valda konkurence un kas ir balstīts uz operatoru brīvu izvēli, izveide.

10.

Pārvaldes regulējuma atcelšana šajā nozarē būtiski pārveidoja tās juridisko koncepciju, jo atbilstoši Direktīvas 90/388 ( 11 ) vadlīnijām notika pāreja no valsts iestāžu ziņā esošās pārvaldības uz īpašo jeb ekskluzīvo tiesību atcelšanu, ņemot vērā tradicionālās valsts monopolu sistēmas nespēju apmierināt lietotāju prasības ne vien nozarē notikušā apvērsuma, bet arī tās lēmumos vērojamās lielās politiskās ietekmes dēļ ( 12 ).

11.

Ar Pamatdirektīvu 90/387/EEK ( 13 ) tika sekmēta konverģence, iedrošināta jaunu operatoru ienākšana komunikāciju nozarē un nodrošināts līdzsvars, kuru ir grūti sasniegt, jo tā vārīgos pamatus ļodzīja no agrāko publisko operatoru ilgstoši baudītajām tiesībām un tirgus pamatīgās pārzināšanas izrietošais faktiskais pārākums.

12.

Tādējādi saskaņošanai bija jāaptver arī piekļuve infrastruktūrām un to izvietošana, šādi nodrošinot savstarpēju savienojumu starp publiskajiem tīkliem un to nodrošinātājiem ( 14 ). Šim nolūkam tika pieņemta Direktīva 97/33 ( 15 ), kurā autorizētajiem publisko tīklu un/vai“telekomunikāciju pakalpojumu” nodrošinātājiem ( 16 ) tika piešķirtas tiesības un noteikts tām atbilstošs pienākums veikt sarunas par to savstarpēju savienojumu, lai nodrošinātu iepriekš minētos pakalpojumus un tīklus visā Kopienā (4. panta 1. punkts), piebilstot, ka subjektiem ar būtisku ietekmi tirgū bija jāapmierina visi pamatotie lūgumi par savienojuma veikšanu (4. panta 2. punkts).

13.

Piekļuves direktīva ir daļa no tā sauktā “jaunā tiesiskā regulējuma”  ( 17 ), kas pieņemts 2002. gada 7. martā un izsludināts tā paša gada 24. aprīlī ( 18 ).

14.

Pamatdirektīvas noteiktajā ritmā un ar pieredzi, kas gūta no Direktīvas 97/33, Piekļuves direktīvā savstarpēja savienojuma saskaņošana tiek nodrošināta ar divējādu mērķi, proti, lai to padarītu saderīgu ar iekšējā tirgus principiem, un par labu patērētājiem, vienlaikus nodrošinot konkurences ilgtspējīgumu un pakalpojumu savstarpējo savietojamību.

15.

Direktīvas 2002/19 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“Publisko komunikāciju tīklu operatoriem ir tiesības un, ja citi uzņēmumi, kas ir pilnvaroti to darīt, [citi atļauju saņēmušie uzņēmumi to] pieprasa, pienākums pārrunāt savstarpējo savienojumu savā starpā, lai nodrošinātu publiski pieejamus elektroniskos [elektronisko] komunikāciju pakalpojumus, lai nodrošinātu pakalpojumu sniegšanu un savietojamību visā Kopienā. Operatori piedāvā piekļuvi un savstarpēju savienojumu citiem uzņēmumiem ar noteikumiem un nosacījumiem, kas saskan ar pienākumiem, ko valsts pārvaldes [regulatīvā] iestāde uzlikusi, ievērojot 5., 6., 7. un 8. pantu.”

16.

Tās 5. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka valsts regulatīvajām iestādēm, lai sasniegtu Direktīvas 2002/21/EK 8. pantā noteiktos mērķus, jāveicina un jānodrošina piekļuves pakalpojumiem, to savstarpēja savienojuma un savietojamības atbilstība, savus pienākumus veicot tā, lai veicinātu efektivitāti, ilgtspējīgu konkurenci un cik vien iespējams apmierinātu gala lietotāju vajadzības.

Proti, neskarot pasākumus, kurus var veikt attiecībā uz uzņēmumiem, kam ir būtiska ietekme tirgū, saskaņā ar 8. pantu, valsts regulatīvās iestādes drīkst noteikt zināmus objektīvus, caurskatāmus, samērīgus un nediskriminējošus pienākumus (5. panta 3. punkts):

17.

[Direktīvas] 8. pantā ir noteiktas konkrētas regulatīvo iestāžu ierosmes ( 19 ), lai arī tikai attiecībā uz sabiedrībām ar būtisku ietekmi, kuras šādu statusu iegūst saskaņā ar Pamatdirektīvas 16. pantu veiktās tirgus analīzes rezultātā.

18.

Šaubu kliedēšanai šis [pienākumu] subjektu loka ierobežojums tiek nostiprināts 8. panta 3. punktā ( 20 ), nosakot, ka 9.–13. pantā minētos pienākumus neuzliek operatoriem, kas nav izraudzīti saskaņā ar 2. punktu; citiem vārdiem sakot, tiem, kuriem nav šāda pārākuma tirgū.

19.

Piekļuves direktīvā tikai un vienīgi attiecībā uz dominējošā stāvoklī esošiem uzņēmumiem paredzēto pasākumu starpā īpaši izceļas 12. panta 1. punktā paredzētie, jo saskaņā ar 8. pantu valsts regulatīvās iestādes var noteikt operatoriem pienākumu izpildīt pamatotus pieprasījumus par piekļuvi īpašiem tīkla elementiem un ar to saistītām iekārtām un to izmantošanu, kad minētās iestādes uzskata, ka piekļuves atteikums vai nepamatoti noteikumi, kuriem ir līdzīga ietekme, kavētu ilgtspējīga uz konkurenci vērsta mazumtirdzniecības tirgus izveidi vai neatbilstu gala lietotāju interesēm.

Operatoriem [..] drīkst pieprasīt

[..]”

20.

Somijā Piekļuves direktīva un Pamatdirektīva tika transponētas ar Vienstintämarkkinalaki (Komunikāciju tirgus likums) ( 21 ).

21.

Vienstintämarkkinalaki 2. panta 13. punktā savstarpējs savienojums definēts kā dažādu tīklu un pakalpojumu fizisks un funkcionāls savienojums, kas lietotājiem nodrošina piekļuvi, pat ja tie pieder citam telekomunikāciju uzņēmumam, par kādu saskaņā ar 21. punktu uzskata gan tīklu pārvaldītājus, gan pakalpojumu sniedzējus.

22.

Minēto sabiedrību pienākumi attiecībā uz savstarpēju savienojumu ir reglamentēti šā likuma 39. pantā, kura 1. punkts ir veltīts sarunām par to. Saskaņā ar tā 2. punktu Vienstintävirasto (Somijas regulatīvā iestāde) drīkst likt ( 22 ) uzņēmumam ar būtisku ietekmi tirgū savu tīklu vai pakalpojumus savienot ar cita uzņēmuma tīklu vai pakalpojumiem; 3. punktā tai arī atļauts ( 23 ), ja tas vajadzīgs savienojuma nodrošināšanai, tādu pašu pienākumu noteikt uzņēmumiem, kuri, lai arī nebūdami apveltīti ar šādu ietekmi, kontrolē lietotāju savienojumus ar komunikāciju tīklu.

23.

Uzņēmums iMEZ Ab nodarbojas ar īsziņu (SMS) un multivides īsziņu (MMS) pārraidīšanu ar programmatūras palīdzību, lai tā klienti varētu sazināties ar mobilā tālruņa lietotāju (gala lietotāju), tādējādi, ka informācija tiek pārraidīta gan no programmatūras uz tālruni, gan pretējā virzienā, jo sistēma ļauj saņēmējam saņemt nosūtīto īsziņu un sagatavot savas atbildes.

24.

Minētajam uzņēmumam nav sava radio tīkla, tomēr ir īsziņu centri “Short Message Service Center (SMSC)” un “Multimedia Messaging Service Center (MMSC)”. Lai sniegtu savus pakalpojumus, tā noslēdza šādas vienošanās: Somijā ar Elisa Oyj, kura nodarbojas ar mobilo tālruņu izmantošanu, un Zviedrijā ar visiem mobilās telefonijas operatoriem, no Zviedrijas regulatīvās iestādes (Kommunikations-myndigheten PTS) saņemot Mobile Network Code.

25.

Ar Sonera Mobile Networks Oy apvienojušās firmas TeliaSonera Finland Oyj mobilās telefonijas tīkls nodrošina iespēju pārraidīt teksta un attēla īsziņas, kā arī veikt datu apstrādi.

26.

Lai arī saistībā ar radušos strīdu nav īpaši atzīts, ka TeliaSonera Finland Oyj būtu uzskatāma par uzņēmumu ar būtisku ietekmi tirgū, tās mobilās telefonijas tīkls aptver visu Somijas teritoriju, un šis apstāklis ir mudinājis iMEZ Ab censties panākt savstarpēju savienojumu.

27.

Pēc nesekmīga sarunu mēģinājuma iMEZ Ab2006. gada 7. augustā lūdza Somijas regulatīvajai iestādei noteikt pienākumu TeliaSonera Finland Oyj labticīgi veikt sarunas par savienojumu, piedāvājot saprātīgu vienošanos, un gadījumā, ja tas neizdotos, noteikt risinājumu SMS un MMS īsziņu pārraidīšanai. Pakārtoti tā lūdza Vienstintävirasto atzīt TeliaSonera Finland Oyj par uzņēmumu ar būtisku ietekmi, lai savstarpēju savienojumu panāktu šādā ceļā.

28.

2006. gada 11. decembra lēmumā Somijas iestāde atzina, ka TeliaSonera Finland Oyj nebija izpildījusi Komunikāciju tirgus likuma 39. pantā paredzēto pienākumu veikt sarunas, jo bija piedāvājusi iMEZ Ab savienojumu ar nosacījumiem, kas nav savstarpēji izdevīgi, jo par īsziņām, kas nosūtītas uz TeliaSonera Finland Oyj tīklu, tiktu iekasēta samaksa, savukārt uz iMEZ Ab nosūtītās īsziņas būtu bezmaksas.

29.

Vienstintävirasto uzskatīja, ka TeliaSonera Finland Oyj bija jālabo sava rīcība un labticīgi jāveic sarunas ( 24 ) par savienojumu teksta un multivides īsziņām, nosakot pienākumu nodrošināt šo pakalpojumu savstarpējo savietojamību patērētāju labā.

30.

2006. gada 11. decembra lēmumu TeliaSonera Finland Oy pārsūdzēja valsts tiesā, apgalvojot, ka tas jāatceļ daļā, kurā tas attiecas uz sarunu turpināšanu, jo Viestintävirasto neesot bijusi tiesīga tai noteikt pienākumu pēc nesekmīgiem komerciālo attiecību nodibināšanas mēģinājumiem sazināties ar iMEZ [Ab].

31.

Savukārt iMEZ Ab lūdza [pārsūdzību] noraidīt un atkārtoti lūdza noteikt TeliaSonera Finland Oyj pienākumu turpināt sarunas, jo līdz tam panāktā vienošanās nenodrošināja tās pakalpojumu darbību.

32.

Korkein hallinto-oikeus apturēja tiesvedību un saskaņā ar EKL 234. pantu lūdza Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu, izklāstot savus jautājumus šādi:

33.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika reģistrēts 2008. gada 8. maijā.

34.

EK Tiesas Statūtu 23. pantā paredzētajā termiņā apsvērumus iesniedza iMEZ Ab, Somijas, Itālijas, Lietuvas, Nīderlandes, Polijas un Rumānijas valdības, kā arī Komisija.

35.

2009. gada 2. aprīlī rīkotajā tiesas sēdē piedalījās un mutvārdu apsvērumus sniedza TeliaSonera, iMEZ Ab, Somijas Republikas un Komisijas pārstāvji, un lietā varēja gatavot šos secinājumus.

36.

Korkein hallinto-oikeus rīkojumā uzmanība tiek pievērsta diviem aspektiem, kuri, lai arī būdami saistīti, juridiski jāiztirzā savrupi.

37.

Ar 1.a) un 2. jautājumu tiek mēģināts noskaidrot, kāda veida uzņēmumiem saskaņā ar Piekļuves direktīvas 4. panta 1. punktu nākas veikt sarunas par savstarpēju savienojumu, savukārt 1.b) un 1.c) jautājuma mērķis ir noskaidrot valsts iestāžu pilnvaras.

38.

Kārtības labad daudzie uzdotie jautājumi ir jāpārkārto un jāsagrupē, vispirms izvērtējot 1.a) un 2. jautājumu, jo atbilde uz tiem nosaka regulatīvās iestādes pilnvaru apjomu izspriežamajā lietā.

39.

Telekomunikācijās, kuras agrāk mēdza atrasties valdību aizsardzībā, ir notikusi ekonomiskā izaugsme to liberalizācijas dēļ, kuras panākšanai ar Romas līguma noteikumiem vien nebija pietiekami.

40.

Manuprāt, valsts monopola gadījumā nav līderības, bet ir vadītāji, nav klientu, bet ir tiesību subjekti un galu galā nav tirgus, bet ir valsts pārvalde, un tādēļ šādos apstākļos EKL 81. un 82. pantā nebija rodamas formulas iespējamo operatoru ienākšanai tirgū, kurš līdz tam bijis pakļauts agrākās sistēmas mainīgumam.

41.

Tādējādi nozares katarsei bija vajadzīgi zināmi ārēji impulsi, un tamdēļ Kopienu likumdevējs, kam ir raksturīga tieksme iejaukties konkrētos jautājumos, palīdzēja ieviest obligāto prasību minimumu, lai vispirms ļautu pārvarēt ar piekļuvi saistītās grūtības un pēc tam veicinātu patērētāja izvēles brīvību.

42.

Šādi radās daļējs regulējums, kura iedarbīgākais līdzeklis ir konkurence un kurš ir pamatots ar mērķi izlabot tādus tirgus trūkumus kā, piemēram, infrastruktūras atdarināšanas nerentabilitāte vai to izveidotāja vai uzturētāja nespēja gūt atdevi no sabiedrībai kopumā nodrošinātā labuma, jo piedāvājuma un pieprasījuma mijiedarbības likums šajā gadījumā nenodrošina resursu pareizu sadali ( 25 ).

43.

Cīņa pret šiem strukturālajiem trūkumiem tika organizēta divos savstarpēji papildinošos flangos: no vienas puses, konkurences aizsardzībā, proti, līdz minimumam samazinot iejaukšanos, cenšoties radīt neitrālu vidi, kurā neviens neiejaucas uzņēmumu stratēģijās, un aizsargājot pašu sāncensību tirgos; un, no otras puses, komunikāciju ad hoc regulējumā, proti, īstenojot pārvaldes klātbūtni, veicinot vairāku nozaru apvienošanu, aizsargājot vājākos un, īsumā sakot, tiecoties pēc direktīvu mērķu tūlītējas sasniegšanas.

44.

Abi tiesiskie regulējumi atšķiras pēc veida, kādā tiek sasniegti to mērķi.

45.

“Jaunais regulējums” attiecas ex ante uz iepriekš noteiktiem tirgiem, tomēr asimetriski, jo tā noteikto pienākumu klāsta intensitāte ir atkarīga no uzņēmuma ietekmes, un tieši tāpēc, ka tas skar darījumu brīvību, tas paredzēts pārejoši.

46.

Šīs premisas ir gluži pretējas konkurences tiesībās, jo parasti tās a posteriori piemēro tirgos, kuri vēl jānosaka ( 26 ), attieksme pret visiem to noteikumus pārkāpušajiem tirgus dalībniekiem ir vienāda, un tās ir paredzēts saglabāt ilglaicīgi.

47.

Skaidrs, ka, līdzko ir pārvarētas sākotnējās grūtības un elektroniskajās komunikācijās pilnībā valda konkurence, šī nozares “šoka terapija” atslābst, un ar to izskaidrojama regulēšanas vēlmes acīmredzamā mazināšanās ( 27 ), kā paredzēts notiekošajās reformās, jo, ja neskaita kādu atsevišķu projektu minētajā jomā ( 28 ), vērojama tieksme atslābināt iejaukšanās normatīvo regulējumu ( 29 ).

48.

Tiesa nevar spriest, vai iMEZ Ab ir elektronisko komunikāciju publisko tīklu operators, jo šo aspektu izvērtēt ir tikai un vienīgi valsts tiesas ziņā. Taču tai ir jāatvieglo tās uzdevuma izpilde, norādot principus, saskaņā ar kuriem tā varētu veikt šo vērtējumu.

49.

Tālabad jāizpēta Piekļuves direktīvas 4. panta 1. punkta piemērošanas subjektu loks, lai noskaidrotu, vai sarunu veikšanas pienākums attiecas uz ikvienu uzņēmumu, kuram ļauts darboties komunikāciju jomā, vai tikai operatoriem, un tādēļ, kā trāpīgi norāda Korkein hallinto-oikeus, jāizskaidro tīklu daba. Pēc tam, kad šis jautājums tiks noskaidrots, uzmanība pievēršama dilemmai par atšķirīgu attieksmi atkarībā no būtiskas ietekmes tirgū.

50.

Direktīvas 2002/19 4. panta 1. punkta redakcijā burtiski paredzēts, ka savstarpējo savienojumu pārrunā “publisko komunikāciju tīklu operatori”, un norādīts uz divpusēju saikni, kas paredz priekšrocības vienai no pusēm un bieži vien neizdevīgā stāvoklī nostāda otru ( 30 ).

51.

Direktīvas 2002/19 2. panta c) punktā skaidri noteikts operatoru loks, tajā ietilpinot tikai uzņēmumu, “kas nodrošina vai ir pilnvarots [kuram ir atļauja] nodrošināt publisko komunikāciju tīklu vai ar to saistītu iekārtu”, šādi atzīstot, ka tam līdzās pastāv uzņēmumi, kuri nodarbojas ar ko citu.

52.

Lai arī, kā to norādījusi Tiesa, vārdu nozīme ne vienmēr ir adekvāta interpretācijas aksioma, šajā gadījumā dažādo valodu redakcijas liek atbildēt nepārprotami, jo par minētā pienākuma subjektiem tajās noteikti tikai operatori, kuri pārvalda minētos publiskos komunikāciju tīklus.

53.

Tādēļ jānoskaidro, vai saistīto iekārtu ( 31 ) operatori tiek atbrīvoti no iepriekš minētās direktīvas 4. pantā noteiktā pienākuma vienoties ( 32 ).

54.

Lai arī “publisko telekomunikāciju tīklu” un “saistīto iekārtu” operatorus var savstarpēji nošķirt, sarunu veikšanas pienākums attiecas uz ikvienu no tiem, jo direktīvā tie abi ir apzīmēti ar vienu vienīgu jēdzienu “operators”. Turklāt nebūtu jāaizmirst, ka šie “saistītie” piederumi dēļ savas pieejamības, īpašībām vai, īsumā sakot, nodrošinātās tehnoloģijas sniedz ļoti vērtīgu ieguldījumu tīkla darbībā.

55.

Pārējās nozares organizācijas paliek ārpusē; tās tiek atbrīvotas, sistēmiski interpretējot Piekļuves direktīvu, kuras 2. panta b) punktā savstarpējs savienojums noteikts kā “viena un tā paša vai dažādu uzņēmumu publisko komunikāciju tīklu fizisks un loģisks savienojums [..]”. Tā kā minētais savienojums, kā norādīts definīcijā, attiecas tikai uz šiem tīkliem, tad ir loģiski, ka tas attiecas tikai un vienīgi uz operatoriem, kuri ir to īpašnieki vai tiem nodrošina saistītās iekārtas.

56.

Tādēļ, tā kā telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēji nepieder “publisko komunikāciju tīklu operatoru” saimei, tie ir atbrīvoti no pienākuma censties vienoties par savstarpēju savienojumu.

57.

Šo uzskatu nostiprina vēsturiskā interpretācija, kura atklāj kraso atšķirību starp Direktīvas 97/33 4. panta 1. punktu, kurā pienākums veikt sarunas par savstarpēju savienojumu tika attiecināts uz “organizācijām, kam ļauts nodrošināt publiskos telekomunikāciju tīklus un/vai sabiedrībai pieejamus telekomunikāciju pakalpojumus”  ( 33 ), un tās līdzinieku Direktīvā 2002/19, kurā tas attiecināts tikai uz “publisko komunikāciju tīklu operatoriem”.

58.

Apsvērumos, ko šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā sniegusi Nīderlande, 1997. gada direktīvu salīdzinot ar 2002. gada direktīvu, tiek izklāstīts pretējs viedoklis, jo Piekļuves direktīvā izdarīta īpaša atsauce uz tās priekšgājēju ( 34 ).

59.

Tomēr minētās valsts valdība atzīst, ka ar Piekļuves direktīvu tika atcelta Direktīva 97/33 un turklāt, lai arī [Piekļuves direktīvas] preambulas astotajā apsvērumā noteikts, ka “[..] pašreizējās tiesības un pienākumi pārrunāt savstarpēju savienojumu būtu jāsaglabā”, šis paziņojums jāsaista ar tās norādīto mērķi “citiem tīkla [citu tīklu] operatoriem jāspēj nodrošināt informācijas plūsmu šiem patērētājiem un tādējādi jāspēj savstarpēji tieši vai netieši citu ar citu savienot [..]”, uzsverot, ka savstarpējs savienojums attiecas uz tīklu operatoriem.

60.

Norādes uz “organizācijām, kam ļauts nodrošināt sabiedrībai pieejamus telekomunikāciju pakalpojumus” svītrošana Direktīvā 2002/19 liecina par uzskatu, ka konkurencei ir labākas izredzes salīdzinājumā ar Direktīvas 97/33 pieņemšanas laikā esošajām, jo atšķirībā no pagātnē notikušā jaunajā projektā ir vairāk ticības tirgus spējai pārvarēt konstatētās nekārtības, kas turklāt loģiski izriet no administratīvās iejaukšanās diminuendo [pakāpeniskas mazināšanās].

61.

Nepiekrītu arī apgalvojumam, ka Direktīvas 2002/19 7. pantā visi Direktīvā 97/33 noteiktie savstarpēja savienojuma pienākumi būtu padarīti par neaizskaramiem, jo minētā panta virsraksts “iepriekšējo [agrāko] pienākumu attiecībā uz piekļuvi un savstarpējo savienojumu pārskats” ir visnotaļ daiļrunīgs un attur no mēģinājumiem šos pienākumus iemūžināt, vēl jo vairāk tādēļ, ka spēkā esošie tiek saglabāti tikai līdz brīdim, kad šie pienākumi ir pārskatīti un “izdarīta noteikšana [par tiem izlemts] saskaņā ar 3. punktu”.

62.

Nīderlande apgalvo, ka, lai arī Piekļuves direktīvas 4. pantā ir norāde tikai uz “publisko [komunikāciju] tīklu operatoriem”, nekas neliedz savstarpēja savienojuma pienākumu paplašināti attiecināt uz “telekomunikāciju pakalpojumu nodrošinātājiem” saskaņā ar Direktīvas 2002/20 (“Atļauju izsniegšanas direktīva”) 6. pantu un tās pielikuma A daļas 3. punktu, kuru noteikumos telekomunikāciju plānošanā dalībvalstis tiek apveltītas ar plašu ieskatu brīvību.

63.

Jānoskaidro, vai Piekļuves direktīvā dalībvalstīm ir piešķirtas tiesības vairot tajā noteiktos pienākumus, bet apdomības pēc jānovērš, ka šī iespēja sagrozītu jautājumu, kurā Tiesu palīdzēt lūdz Korkein hallinto-oikeus ( 35 ) un kas attiecas tikai un vienīgi uz vajadzību veikt sarunas par savstarpēju savienojumu, kas noteikta Direktīvā 2002/19, kura, manuprāt, ir tiesību akts, kuru nevar paplašināt, nesagrozot tā juridiski tehnisko nozīmi vai nekropļojot konkurenci.

64.

Pirmkārt, Direktīvā 2002/20 paredzētie nosacījumi saistībā ar vispārējo atļauju tīkliem vai elektronisko komunikāciju pakalpojumiem, it īpaši pienākumi, ko saskaņā ar Direktīvas 2002/19 5. panta 1. un 2. punktu, kā arī 6. un 8. pantu var noteikt to nodrošinātājiem, “ir juridiski atdalīti no tiesībām un pienākumiem, kas attiecas uz vispārējo atļauju” (Direktīvas 2002/20 6. panta 2. punkts).

65.

Otrkārt, minētajai vispārējai atļaujai Direktīvas 2002/20 pielikuma A daļas 3. punktā piesaistīto nosacījumu starpā norādīts uz pakalpojumu savstarpēju savietojamību un tīklu savstarpēju savienojumu, un šie formulējumi apliecina, ka Kopienu likumdevējs izsakās precīzi, jo pakalpojumi tiek savstarpēji savietoti, savukārt tīkli savstarpēji savienoti ( 36 ), un tam turklāt jānotiek “saskaņā ar Direktīvu 2002/19/EK (Piekļuves direktīva)” ( 37 ), atsauce uz kuru izdarīta arī Atļauju izsniegšanas direktīvas 4. panta 2. punkta a) apakšpunktā.

66.

Treškārt, apgalvojums, ka Direktīvas 2002/19 5.–8. pants valsts likumdevējam neesot saistoši ( 38 ) tāpēc, ka to vienīgie subjekti ir regulatīvās iestādes, liecina par šīs direktīvas tendenciozu izpratni, jo tādējādi netiek ņemts vērā ne vien tas, ka valstij nākas iesaistīties konkrētu tiesību piešķiršanā valstu regulatoriem, bet arī svarīgs apstāklis, ka sarunas iespējamu vienošanās noslēgšanai par savienojumu kā vispārīgs pasākums ir paredzēts direktīvas 4. pantā, nevis šajos pārējos noteikumos ( 39 ).

67.

Un ceturtkārt, šajā ziņā Piekļuves direktīva ir nevis obligāto prasību minimums, bet gan, kā norādīts tās preambulas 14. apsvērumā “[..] šis iespējamo pienākumu spektrs [..] jānosaka kā minimālo pienākumu kopums, kuru var piemērot uzņēmumiem, lai izvairītos no regulas noteikumu pārkāpšanas [jānosaka kā pienākumu kopuma maksimums, kuru var piemērot uzņēmumiem, lai izvairītos no pārlieka regulējuma] [..]”.

68.

Lai arī ar Direktīvu 2002/19 tiek lūkots panākt saskaņošanu un atvērtā konkurences tirgū aizliegti vienošanās ierobežojumi, it īpaši starptautiska mēroga nolīgumu gadījumos ( 40 ), dalībvalstis nevar pēc savas iegribas paplašināt to personu loku, kurām ir pienākums vienoties par savstarpēju savienojumu, jo, šādi rīkojoties, pieaugtu brīvas konkurences apdraudējuma iespēja.

69.

Vienstintämarkkinalaki 39. pantā tiek pārsniegta no Direktīvas 2002/19 izrietošā uzņēmumu pienākumu apjoma robeža, jo pienākums veikt sarunas par savstarpēju savienojumu tiek paplašinot attiecināts arī uz pakalpojumu sniedzējiem, un šo atšķirošo niansi tiesas sēdē īpaši atzinusi Somijas valdības pārstāve ( 41 ).

70.

Tirgus ekonomiku nedrīkst bez vajadzības ierobežot, jo šādu apdraudējumu var pieļaut tikai saistībā ar mērķiem, kas izvirzīti Kopienu tiesībās, un vienmēr ar noteikumu, ka tiek ievēroti piemērotības un samērīguma principi ( 42 ).

71.

Turklāt Direktīvas 2002/19 preambulas 19. apsvērumā noteikts, ka “piespiedu piekļuvi tīkla infrastruktūrai var attaisnot kā līdzekli konkurences palielināšanai, bet valsts pārvaldes [regulatīvajām] iestādēm ir jālīdzsvaro infrastruktūras īpašnieka tiesības izmantot tā infrastruktūru savam labumam un citu pakalpojuma sniedzēju tiesības piekļūt iekārtām, kas ir svarīgas konkurētspējīgu pakalpojumu sniegšanai [..]”.

72.

Šajā sakarā samērīguma principu, kura aprises ir agrīni definētas šīs Tiesas judikatūrā ( 43 ) un kas ir balstīts uz piemērotību, vajadzību, kā arī izmaksu un ieguvumu samērību, atspoguļojošais minimālas iejaukšanās princips iesaka par ex lege pasākumu uzskatīto vienošanās pienākumu ( 44 ) nešķērdēt attiecībā uz subjektiem, kas nav publisko tīklu operatori.

73.

Piekļuves direktīvas mērķis ir panākt, lai par savstarpēju savienojumu veiktu sarunas vienīgi publisko tīklu uzņēmumi, nevis visi uzņēmumi vispārējā kārtā ( 45 ), kas turklāt ir loģisks priekšnosacījums, lai radītu nosacījumus netraucētai konkurencei, un tādēļ ir jāsaprot Direktīvas 2002/19 4. pantā ietvertā pamatdoma, ka šie tīkli ir telekomunikāciju pakalpojumu palīglīdzekļi ( 46 ).

74.

Nodrošinot tīklu vai to saistīto iekārtu savstarpēju savienojumu, Kopienu sistēmā tiek sagatavota augsne, lai nākotnē panāktu pakalpojumu sniegšanas brīvību ( 47 ), kuras regulējums ir piemērotāks konkurences, nevis nozares tiesību aktu disciplīnai.

75.

Piekļuves direktīvā pienākums veikt sarunas par savstarpēju savienojumu tiek aplūkots divējādi: pirmkārt, kā vispārīgs pienākums un, otrkārt, kā specifisks pasākums. Turklāt gadījumā, ja tas tiek noteikts ar regulatīvās iestādes aktu, direktīvā tiek ņemts vērā, vai uzņēmumam, kuram tas tiek noteikts, ir ievērojama ietekme tirgū.

76.

[Direktīvas] 4. pantā vispārīgi noteiktas “uzņēmumu tiesības un pienākumi” un pienākums veikt sarunas par savstarpēju savienojumu attiecināts uz visiem publisko tīklu operatoriem neatkarīgi no to saimnieciskā vēriena.

77.

Šādi izpaužas no Kopienu tiesībām tieši izrietoša piemērojamība, kurai nav vajadzīga iestāžu iejaukšanās.

78.

[Direktīvas] 5. pantā noteiktas “valsts pārvaldes [regulatīvo] iestāžu tiesības un pienākumi attiecībā uz piekļuvi un savstarpēju savienojumu” un noteiktos gadījumos paredzēts pienākums nodrošināt tīklu savstarpēju savienojumu.

79.

Šo tiesību normu tvērums ir dažāds, jo tieši piemērojamajā 4. pantā vienošanās centieni attiecināti vienīgi uz “publisko tīklu operatoriem”, savukārt 5. pantā valstu regulatori tiek mudināti nodrošināt pareizu tirgus darbību konkrētu lēmumu ceļā, nevis in abstracto.

80.

Direktīvas 5. pants, kā a sensu contrario izriet no tā 1. punkta, attiecas ne tikai un vienīgi uz varenākajām sabiedrībām. Kā jau esmu norādījis iepriekš, minētais ierobežojums izriet no direktīvas 8. panta, kurā kopā ar 12. panta 1. punkta b) apakšpunktu valsts iestādes apveltītas ar virkni ierosmju, lai atvieglotu piekļuvi konkrētiem tīklu resursiem.

81.

Tādējādi uzņēmuma ietekme nosaka piemērošanas jomu gan 5. pantam, kurā tā subjekti netiek nodalīti atkarībā no to vēriena, gan 8. un 12. pantam, kas paredzēti šā veida uzņēmumiem.

82.

Tādēļ varenība tirgū ( 48 ) pieļauj savstarpēja savienojuma asimetriska regulējuma sistēmu, kuras pareizai izpratnei vajadzīgs, lai tā būtu noteikta un to būtu atzinusi atbildīgā iestāde ( 49 ), un to papildina jēdziena dinamiskums un sadrumstalošanās pa tirgiem, kuru dēļ operators iespējami var būt vai nebūt dominējošā stāvoklī atkarībā no savas darbības segmentiem.

83.

Saskaņā ar Direktīvu 97/33 bija uzskatāms, ka šāda ietekme ir subjektam, kas aizņem vairāk nekā 25% tirgus, izņemot gadījumu, kad, ievērojot tā spēju ietekmēt iepriekš minēto tirgu, tā apgrozījumu, tā iespējas kontrolēt līdzekļus piekļuvei gala lietotājiem, tā finanšu resursus un pieredzi, tas par tādu uzskatāms pat tad, ja tas nesasniedz šo procentuālo attiecību, vai arī, neraugoties uz tās pārsniegšanu, tam neatbilst (4. panta 3. punkts).

84.

Piekļuves direktīvā norādīts uz Pamatdirektīvu, lai iztirzāto īpašību piedēvētu sabiedrībām, kas individuāli vai kopā ar citām ieņem stāvokli, kas ir pielīdzināms dominējošam stāvoklim, proti, saimnieciski noturīgu stāvokli, kas tām ļauj rīkoties neatkarīgi no konkurentiem, klientiem un, visbeidzot, patērētājiem (Pamatdirektīvas 14. panta 2. punkta pirmā daļa).

85.

Tādu publisko tīklu nodrošinātāju gadījumā, kuriem kā TeliaSonera ar administratīvu aktu šāda ietekme tirgū nav piedēvēta, savstarpēja savienojuma pienākums ir izpildīts ar tā pārrunāšanu vien, bez vajadzības panākt vienošanos.

86.

Savukārt tiem, kam ir šāda ietekme, Direktīvā 97/33 bija prasīts apmierināt visus pamatotos lūgumus par savienojuma veikšanu (4. panta 2. punkts), un šis pienākums atkārtoti noteikts Piekļuves direktīvā (4. panta 1. punkts un 5. panta 1. un 4. punkts), kurā, kā esmu norādījis, arī paredzēti konkrēti pienākumi organizācijām, kam ir būtiska ietekme tirgū (8. pants saistībā ar 12. pantu).

87.

Apzinos, ka saskaņā ar Direktīvas 2002/19 preambulas pirmo apsvērumu šie pienākumi ir tulkojami plaši, tos paredzot attiecībā uz tīkliem un “piekļuves un savstarpējā savienojuma pasākum[iem] [norunām] starp pakalpojuma sniedzējiem”. Šajā sakarā preambulas piektajā un sestajā apsvērumā ir norādīts uz to, ka “uzņēmumiem, kas saņem pieprasījumu par piekļuvi vai savstarpējo savienojumu, principā būtu jānoslēdz šādi nolīgumi [..]” un uz “spēku sadal[i] sarunās starp uzņēmumiem”, tādējādi neattiecoties uz “publisko tīklu operatoriem” vien.

88.

Tomēr, rāmi pārdomājot, atklājas, cik maldīgs ir šis pirmais iespaids, kas ir pretrunā uz tirdzniecības brīvību balstītajām direktīvas juridiskajām aksiomām.

89.

Turklāt judikatūrā ir noteikts, ka Kopienu tiesību akta preambula nav juridiski saistoša un uz to nevar pamatoties, lai atkāptos no pašiem attiecīgā akta noteikumiem vai tos interpretētu acīmredzami pretēji to formulējumam ( 50 ).

90.

Lai arī daudzi komunikāciju uzņēmumi faktiski gan “pārvalda tīklus”, gan vienlaikus “sniedz pakalpojumus”, uz šo darbības divējādību ir skaidri norādīts Piekļuves direktīvas preambulas pirmajā apsvērumā, pieļaujot vienošanās, bet tikai līdzinieku starpā, proti, “tīklu operatorus” nošķirot no “pakalpojumu sniedzējiem”.

91.

Lai arī TeliaSonera pārraida īsziņas, esot tādā pašā statusā kā iMEZ Ab (kā pakalpojumu uzņēmumi), Direktīvas 2002/19 4. pantā paredzēto pienākumu tai varētu noteikt vienīgi gadījumā, ja iMEZ Ab valdījumā būtu bijis publisks komunikāciju tīkls, jo pretējā gadījumā tā būtu vienīgi TeliaSonera tīkla lietotāja ( 51 ) bez tiesībām lūgt minēto savienojumu.

92.

Tādēļ, ja TeliaSonera darbojas kā publisko telekomunikāciju tīklu operators, lai to mudinātu labticīgi pārrunāt savstarpēju savienojumu ar iMEZ Ab, šādā statusā jābūt arī minētajam uzņēmumam.

93.

Šis domu gājiens netiek ņemts vērā Vienstintämarkkinalaki 39. pantā, kurā pienākums veikt sarunas tiek noteikts attiecībā uz ikvienu telekomunikāciju organizāciju. Šā valdības parlamentam sagatavotā likuma projekta sīkā pamatojuma izklāstā attiecībā uz 39. panta 1. punktu ir paskaidrots, ka sarunu pienākums ir visiem uzņēmumiem un atbilst Piekļuves direktīvas 12. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteiktajam pienākumam.

94.

Šeit atklājas izspriestajā lietā esošā neskaidrība, kuru savos rakstveida apsvērumos konstatē iMEZ Ab, norādot uz valsts likuma 39. panta 1. punkta kļūdaino atsauci uz Piekļuves direktīvas 12. pantu, kurš, kā esmu norādījis, attiecas vienīgi uz dominējošā stāvoklī esošām sabiedrībām, tā vietā, lai atsauktos uz tās 4. pantu, kas piemērojams publisko tīklu operatoriem neatkarīgi no to ietekmes.

95.

Jautājumu par to, vai iMEZ Ab“tīkli”  ( 52 ) atbilst Pamatdirektīvā sniegtajai “publisko komunikāciju tīklu” definīcijai, jānoskaidro Korkein hallinto-oikeus, kurai tamdēļ jānovērtē to funkcionalitāte un it īpaši piemērotība, lai sniegtu komunikāciju pakalpojumus sabiedrībai ( 53 ), vai kā saistīto iekārtu piemērotība, lai rosinātu vai sekmētu to attīstību.

96.

Vēl viens ticams pavediens rodams tīkla nodrošinātāja jēdzienā (Pamatdirektīvas 2. panta m) punkts), kurā ietvertas personas, kuras ne vien to izveido vai padara pieejamu citiem, bet arī darbina vai kontrolē.

97.

Somijas tiesai jāizpēta arī iMEZ Ab tīklu daba, ar izslēgšanas metodi ņemot talkā “elektronisko komunikāciju pakalpojumu”  ( 54 ) jēdzienu, lai noskaidrotu, vai tās infrastruktūra ļauj vienīgi pārvaldīt šos lietojumus jeb arī tai ir potenciāls, kas atbilst tīkliem piemītošajam.

98.

Visbeidzot tai jānoskaidro, vai “Short Message Service Center (SMSC)” un “Multimedia Messaging Service Center (MMSC)” ( 55 ) ir uzskatāmi vai nu par publisko telekomunikāciju tīkliem, vai arī elementiem, kurus tajos var integrēt ar savstarpēja savienojuma ( 56 ) saskarnes palīdzību, lai tādējādi varētu uzskatīt [iMez Ab] par operatoru ( 57 ).

99.

Sabiedrība iMEZ [Ab] apgalvo, ka Zviedrijas regulatīvā iestāde (Kommunikations-myndigheten PTS) to esot atzinusi par tīkla uzņēmumu, tai piešķirot pašai savu Mobile Network Code ( 58 ).

100.

Tomēr šim apstāklim, kas iestājies Zviedrijā, nevajadzētu būt starptautiska mēroga sekām ar izšķirošu nozīmi Somijas telekomunikāciju tirgū ( 59 ), jo Mobile Network Code piešķiršana ir pakārtota tehniskiem nosacījumiem, kuru regulējums nav monopolizēts Kopienu tiesībās ( 60 ) un kuri katras [attiecīgās] valsts iestādēm pienācīgi jānovērtē, citu saistošu norādījumu starpā ( 61 ) ņemot vērā Starptautiskās Telekomunikāciju savienības ieteikumus ( 62 ).

101.

Tādēļ uz 2) un 1.a) jautājumu jāatbild, ka saskaņā ar Piekļuves direktīvas 4. pantam atbilstošu izpratni pienākums veikt sarunas par savstarpēju savienojumu jāpakārto iMEZ Ab tīkla veidam, jo tas attiecināms tikai uz uzņēmumiem, kurus uzskata par “elektronisko komunikāciju publisko tīklu operatoriem”, neatkarīgi no tā, vai tiem ir būtiska ietekme tirgū.

102.

Atliek vēl izlemt, vai pienākumu veikt sarunas regulatīvās iestādes var uzskatīt par neizpildītu, ja uzņēmums bez būtiskas ietekmes tirgū piedāvā citam savstarpēju savienojumu ar nosacījumiem, kas ir vienpusēji izdevīgi un kavē mazumtirdzniecības tirgus attīstību, jo liedz saviem klientiem izmantot tā pakalpojumus (2.b) prejudiciālais jautājums).

103.

Pēc tam, kad ir izvērtēta operatora rīcības labticība ( 63 ), lai noskaidrotu, vai tam bijusi patiesa vēlme vienoties, kuru apliecina, piemēram, tā piedāvājumu saprātīgums un nopietnība, uz šo jautājumu, būtu jāatbild apstiprinoši, lai nodrošinātu Direktīvas 2002/19 4. panta lietderīgo iedarbību.

104.

Taču, ja valsts regulators konstatētu minētā pienākuma neizpildi, tas nevarētu, atsaucoties tikai un vienīgi uz 4. pantu, izvirzīt papildu nosacījumus, lai labotu situāciju ( 64 ). Tomēr Piekļuves direktīvas 5. panta 4. punktā ( 65 ) tam atļauts šādi rīkoties, ievērojot Pamatdirektīvas 20. panta 1. punktā piešķirtās tiesības iejaukties ( 66 ).

105.

Direktīvas 2002/19 4. pants neliedz valsts iestādēm, pamatojoties uz tās 5. pantu, pilnīga pārklājuma nodrošināšanai noteikt zināmus pienākumus uzņēmumiem, kuri kontrolē piekļuvi gala lietotājiem, “[..] attaisnotos gadījumos ieskaitot pienākumu savstarpēji savienot to tīklus, ja tas jau nav izdarīts”  ( 67 ).

106.

Šo tiesību normu caurstrāvo “essential facilities” doktrīna ( 68 ), jo tajā ir paredzēts veicināt jaunu operatoru līdztiesīgu pieslēgšanos esošajām infrastruktūrām un, lai arī tajā nav minētas sarunas par savstarpēja savienojuma nodrošināšanu, paredzēto pasākumu klāsta neierobežotības dēļ iespējamo pasākumu starpā var būt arī sarunas par savienojumu, kas gan ir pielaidīgāk nekā noteikt pienākumu [šādu savienojumu] nodrošināt tieši ( 69 ).

107.

Ar telekomunikācijām nesaistītā kontekstā ( 70 ) Tiesa ir atzinusi, ka, ja infrastruktūra tiek uzskatīta par “svarīgu”, tās īpašniekam jāvienojas ar citiem uzņēmumiem par tās izmantošanu, ja tā tiem vajadzīga savai darbībai, tomēr šo noteikumu mīkstinot ar virkni šauri interpretējamu nosacījumu, kas paredzēti, lai novērstu dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu (EKL 82. pants).

108.

[Direktīvas] 5. panta gadījumā sarunas ir pakārtotas nosacījumam, ka TeliaSonera kontrolē maģistrāles vārstu piekļuvei gala lietotājiem. Tās tīklus par “svarīgiem” uzskata un tādējādi šo noteikumu piemēro vienīgi gadījumā, ja iMEZ Ab bez tiem nevar iztikt tāpēc, ka tos nevar no jauna izveidot ar saprātīgiem līdzekļiem un tai tādējādi tiek liegta piekļuve vai noteikti nepieņemami ierobežojumi. Korkein hallinto-oikeus jāpatur prātā komerciālās attiecības starp iMEZ Ab un Elisa Oyj, jo, ja iMEZ Ab izmantotu Elisa Oyj infrastruktūras Somijā, tā spētu apmierināt savu [klientu] prasības.

109.

Taču, “piekļuvi”  ( 71 ) nošķirot no “savstarpēja savienojuma”  ( 72 ), pienākums savstarpēji savienot attiecas nevis uz pakalpojumiem, bet gan tikai uz tīkliem vai to saistītajām iekārtām, tādējādi paliekot saskaņā ar 4. pantu, uz kuru pamatojas iesniedzējtiesa un kuru papildina Direktīvas 2002/19 5. pants.

110.

Savstarpējais savienojums notiek starp privātpersonām, tas ir pietuvināts privāttiesību institūtam ( 73 ) un nodrošina mehānismu tīklu mijiedarbībai ar citām konstrukcijām.

111.

Savukārt piekļuve rada plašākas tiesiskās sekas nekā viens vienīgs infrastruktūru savienojums, jo tā ietver daudzu resursu un pakalpojumu nodošanu rīcībā un galu galā tostarp arī “savstarpēju savienojumu”, kas ir īpašs piekļuves veids starp publiskā tīkla operatoriem (Direktīvas 2002/19 2. panta b) punkts).

112.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz 1.c) jautājumu jāatbild, ka valsts regulatīvā iestāde, konstatējot Direktīvas 2002/19 4. panta neizpildi, nedrīkst telekomunikāciju uzņēmumam noteikt pienākumu labticīgi veikt sarunas par savas teksta un multivides īsziņu pakalpojumu sistēmas savienojumu ar sistēmu, kas pieder citam uzņēmumam, kurš arī nodarbojas ar šādu pārraidīšanu.

113.

Taču atbilstoši Direktīvas 2002/19 5. panta 4. punktam tā ir tiesīga jebkuram publisko tīklu operatoram, kurš kontrolē piekļuvi gala lietotājiem, noteikt pienākumu labticīgi veikt sarunas par savu tīklu savstarpēju savienojumu ar cita operatora tīkliem (šajā gadījumā teksta un multivides īsziņām), lai nodrošinātu šo pakalpojumu savstarpēju savietojamību saprātīgā veidā un gala lietotāju labā, ja vien ir izpildīti pārējie minētajā pantā paredzētie nosacījumi.

114.

Jāņem vērā, ka saskaņā ar Pamatdirektīvas 7. panta 3. punktu valsts regulatoram ir jānosūta gan Komisijai, gan citu dalībvalstu regulatīvajām iestādēm “pasākumu projekts”, kā arī tā pamatojums, lai tās, ja to atzīst par vajadzīgu, var izteikt savu viedokli.

115.

Lai arī Vienstintämarkkinalaki 39. panta 1. punktā izdarīta atsauce uz Direktīvas 2002/19 12. pantu, tā kā nav konstatēts, kādu stāvokli TeliaSonera ieņem tirgū ( 74 ), Direktīvas 2002/19 8. un 12. pants nav piemērojami, jo tie attiecas tikai uz savstarpēju savienojumu un piekļuvi saistībā ar uzņēmumiem, kam ir būtiska ietekme nozarē, un tas, kā jau esmu norādījis, šajā gadījumā tā nav.

116.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Korkein hallinto-oikeus uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: