1

Ar savu apelācijas sūdzību Aceites del Sur-Coosur SA, agrāk Aceites del Sur SA (turpmāk tekstā — “Aceites del Sur”), lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2007. gada 12. septembra spriedumu lietā T-363/04 Koipe/ITSB — Aceites del Sur (“La Española”) (Krājums, II-3355. lpp.; turpmāk tekstā — “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā ir apmierinājusi prasību par Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) Apelāciju ceturtās padomes lēmumu lietā R 1109/2000-4 (turpmāk tekstā — “apstrīdētais lēmums”) attiecībā uz iebildumu procesu starp Koipe Corporación SL (turpmāk tekstā — “Koipe”) un Aceites del Sur.

2

Padomes 1993. gada 20. decembra Regulas (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.) 8. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts:

“Ja agrākas preču zīmes īpašnieks iebilst, pieprasīto preču zīmi nereģistrē:

[..]

3

Šīs pašas regulas 8. panta 2. punktā ir noteikts:

“Šā panta 1. punktā “agrākas preču zīmes” ir:

[..].”

4

1996. gada 23. aprīlīAceites del Sur, Spānijas augu eļļas ražotājuzņēmums, pamatojoties uz Regulu (EK) Nr. 40/94, iesniedza ITSB Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, lūdzot attiecībā uz noteiktiem preču veidiem, tostarp “pārtikas eļļām un taukiem”, reģistrēt grafisku preču zīmi “La Española”, kas attēlota šādi:

5

1998. gada 23. novembrī preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika publicēts Bulletin des marques communautaires [Kopienas Preču Zīmju Biļetenā] Nr. 89/98.

6

1999. gada 23. februārī uzņēmums Aceites Carbonell, kas tagad ir Koipe, iesniedza iebildumus pret minētās preču zīmes reģistrāciju, norādot uz sajaukšanas iespēju 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē starp reģistrācijai pieteikto preču zīmi un Koipe piederošo agrāku grafisku preču zīmi, t.i., “Carbonell” (turpmāk tekstā — “preču zīme “Carbonell””), kas attēlota šādi:

7

Lai pierādītu preču zīmes “Carbonell” esamību, Koipe norādīja uz sešām šīs preču zīmes reģistrācijām Spānijā, Kopienas preču zīmes “Carbonell” reģistrāciju Nr. 338681 (turpmāk tekstā — “Kopienas reģistrācija”), divām starptautiskām reģistrācijām, kā arī valsts reģistrācijām Īrijā, Dānijā, Zviedrijā un Apvienotajā Karalistē.

8

ITSB Iebildumu nodaļa tomēr uzskatīja, ka Koipe esot pierādījusi vienīgi trīs Spānijas reģistrāciju un vienas Kopienas reģistrācijas esamību attiecībā uz “olīveļļu”.

9

Ar 2000. gada 21. septembra lēmumu Nr. 2084/2000 ITSB Iebildumu nodaļa noraidīja Koipe iebildumus. Tā uzskatīja, ka attiecīgie apzīmējumi kopumā rada vizuāli atšķirīgu iespaidu, ka tiem no fonētiskā viedokļa vispār nav līdzīgu elementu un ka konceptuālā saikne attiecībā uz preču raksturu un lauksaimniecības izcelsmi ir vāja, kas izslēdz jebkādu konfliktējošo preču zīmju sajaukšanas iespēju.

10

2001. gada 19. janvārīKoipe iesniedza ITSB apelācijas sūdzību par Iebildumu nodaļas noraidošo lēmumu. ITSB Apelāciju ceturtā padome noraidīja šo apelācijas sūdzību, pieņemot apstrīdēto lēmumu, kurā būtībā tika apstiprināts, ka attiecīgo apzīmējumu radītais vizuālais iespaids kopumā ir atšķirīgs.

11

Vispirms apstrīdētajā lēmumā tika norādīts, ka grafiskajiem elementiem, ko galvenokārt veido olīvu audzē sēdošas personas attēls, piemīt vienīgi vāja atšķirtspēja attiecībā uz olīveļļu, kas līdz ar to piešķir vārdiskajiem elementiem “La Española” un “Carbonell” galveno nozīmi. Turpinājumā attiecībā uz šo apzīmējumu salīdzinājumu no fonētiskā un konceptuālā viedokļa Apelāciju ceturtā padome konstatēja, ka Koipe nebija atspēkojusi ne vārdisko elementu sakritības pilnīgu neesamību, ne konfliktējošo apzīmējumu konceptuālās saiknes vājumu. Visbeidzot, lai gan atzīstot, ka Iebildumu nodaļai bija jālemj par agrāko preču zīmju atpazīstamību, tā tomēr uzskatīja, ka šis vērtējums, kā arī minētās atpazīstamības pierādīšanai Apelāciju padomē iesniegto dokumentu pārbaude nebija obligāti nepieciešami, jo katrā ziņā nebija īstenojies viens no priekšnosacījumiem, lai vērtētu sajaukšanas iespēju ar preču zīmi, kurai ir reputācija vai kura ir plaši pazīstama, proti, apzīmējumu līdzības esamība.

12

2004. gada 31. augustāKoipe cēla prasību Pirmās instances tiesā, lūdzot atcelt apstrīdēto lēmumu.

13

Koipe izvirzīja divus atcelšanas pamatus, kas saistīti, pirmkārt, ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu un, otrkārt, ar ITSB pienākuma pārbaudīt pierādījumus par agrākas preču zīmes reputāciju pārkāpumu.

14

Pirms lemt par lietas būtību, pārsūdzētā sprieduma 47. punktā Pirmās instances tiesa vispirms atzīmēja, ka lietas dalībniekiem ir domstarpības attiecībā uz reģistrācijām, kas bija jāņem vērā, lai vērtētu iebildumu tiesību, uz ko atsaucas Koipe, esamību. Šis strīds cita starpā bija saistīts ar to, ka ITSB un Aceites del Sur uzskatīja, ka, tā kā Kopienas reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datums ir vēlāks nekā Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datums, Apelāciju padomei šī reģistrācija neesot bijis jāņem vērā.

15

Pirmās instances tiesa tomēr nosprieda, ka šim jautājumam nav nozīmes saistībā ar strīda atrisināšanu, pārsūdzētā sprieduma 48. punktā norādot:

“[..] Faktiski apstrīdētais lēmums galvenokārt ir pamatots ar preču zīmes “Carbonell” un reģistrācijai pieteiktās preču zīmes grafiskā elementa līdzības neesamību. Preču zīmes “Carbonell” grafiskais elements ir identisks visos reģistrācijas gadījumos, uz kuriem atsaucas [Koipe], — gan tajos, kurus Apelāciju padome ņēma vērā, gan tajos, kurus tā izslēdza.”

16

Pēc šā sākotnējā apsvēruma Pirmās instances tiesa izskatīja pirmo prasības pamatu, ar kuru Koipe apgalvoja, ka apstrīdētajā lēmumā ITSB nebija ņēmis vērā ne faktu, ka konfliktējošās preču zīmes sākotnēji šķietami ir kopumā līdzīgas un attiecīgi ir tādas, kas tirgū var radīt sajaukšanas iespēju, ne faktu, ka reģistrācijas pieteikumā norādītā prece, šajā gadījumā — olīveļļa, ir identiska ar agrāko preču zīmi aptvertajai precei.

17

Šajā sakarā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 75.–78. punktā konstatēja, ka apstrīdētajā lēmumā Apelāciju padome, pamatojot savu secinājumu par konfliktējošo preču zīmju grafisko elementu vājo atšķirtspēju, vienīgi norādījusi, ka attiecīgais attēls, ko galvenokārt veido olīvu audzē sēdoša persona, nav neparasts olīveļļas preču zīmju nozarē. Tomēr Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka nav tikuši norādīti iemesli, kuru dēļ Apelāciju padome bija izdarījusi šo secinājumu, un Apelāciju padome nebija atsaukusies ne uz vienu citu preču zīmi, izņemot konfliktējošās preču zīmes, kurai būtu šajās preču zīmēs izmantotajam līdzīgs grafiskais elements.

18

Līdz ar to Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 87. punktā konstatēja, ka Apelāciju padome bija kļūdaini secinājusi par konfliktējošo preču zīmju grafisko elementu vājo atšķirtspēju.

19

Pārsūdzētā sprieduma 88. un 89. punktā Pirmās instances tiesa nosprieda, ka Apelāciju padome bija kļūdaini uzskatījusi, ka izskatāmajā lietā konfliktējošo preču zīmju vārdisko elementu salīdzinājums iegūst primāro nozīmi, ņemot vērā minēto preču zīmju grafisko elementu vājo atšķirtspēju.

20

Pārsūdzētā sprieduma 91. punktā Pirmās instances tiesa konstatēja, ka grafiskais elements no apjoma viedokļa ieņem daudz lielāku vietu nekā vārdiskais elements.

21

Šajā sakarā pārsūdzētā sprieduma 92. un 93. punktā Pirmās instances tiesa īpaši norādīja, ka — turklāt atbilstoši nostājai, ko “ITSB [pats bija paudis] pārējos iebildumu procesos”, — “vārdiskajam elementam “La Española” ir tikai vāja atšķirtspēja. Šis vārds Spānijā tiek plaši izmantots un tiek uztverts kā tāds, kas apraksta preču ģeogrāfisko izcelsmi”.

22

Attiecībā uz preču zīmju līdzību un sajaukšanas iespēju pārsūdzētā sprieduma 103. punktā tika nospriests:

“Pirmās instances tiesa uzskata, ka abām konkrētajām preču zīmēm kopīgo elementu veselums vizuāli rada [visaptverošo] lielas līdzības iespaidu, jo preču zīme “La Española” ar lielu precizitāti attēlo galveno vēstījumu un [vizuālo] iespaidu, ko sniedz preču zīme “Carbonell” — tipiskā apģērbā tērpta sieviete, kas konkrētā veidā sēž blakus olīvkoka zaram, uz olīvu audzes fona — kopums, kas ietver gandrīz identisku vietu, krāsu, laukumu, kurā [kuros] ir iekļauti nosaukumi, [izvietojumu] un veidu, kādā šie nosaukumi ir izveidoti.”

23

Pārsūdzētā sprieduma 104. un 105. punktā Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka šis līdzīgais kopējais iespaids patērētājam neizbēgami rada konfliktējošo preču zīmju sajaukšanas iespēju, un ka šo sajaukšanas iespēju nevar mazināt atšķirīgu vārdisko elementu esamība, ņemot vērā vārdiskā elementa, kurš norāda uz preces ģeogrāfisko izcelsmi, ļoti vāju atšķirtspēju.

24

Visbeidzot, pārsūdzētā sprieduma 107. punktā atgādinājusi Kopienu judikatūru, kurā vidusmēra patērētājs ir definēts kā samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs patērētājs, kura uzmanības līmenis tomēr var mainīties atkarībā no konkrēto preču vai pakalpojumu kategorijas, Pirmās instances tiesa tā paša sprieduma 108. un 109. punktā konstatēja, ka Spānijā olīveļļa ir ļoti parasta patēriņa prece un konkrētajos šīs preces pārdošanas apstākļos konfliktējošo preču zīmju grafiskais elements iegūst pastiprinātu nozīmi, kas palielina divu konfliktējošo preču zīmju sajaukšanas iespēju.

25

Līdz ar to pārsūdzētā sprieduma 112. punktā Pirmās instances tiesa nosprieda, ka Apelāciju padome bija kļūdaini secinājusi, ka ir izslēgta jebkāda konfliktējošo preču zīmju sajaukšanas iespēja. Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka no visa tās konstatētā izriet, ka pastāv reāla minēto preču zīmju sajaukšanas iespēja.

26

Tāpēc Pirmās instances tiesa apmierināja pirmo prasības pamatu, kas saistīts ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu, un — bez nepieciešamības izskatīt otro Koipe izvirzīto tās prasības pamatu — tā apmierināja prasību, grozot apstrīdēto lēmumu un secinot, ka šīs sabiedrības celtie iebildumi ir pamatoti.

27

Apelācijas sūdzībā tās iesniedzēja lūdz Tiesu:

28

Koipe lūdz noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

29

ITSB lūdz noraidīt pirmo apelācijas sūdzības pamatu un paļaujas uz Tiesas pienācīgu vērtējumu attiecībā uz otro pamatu.

30

Savas apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza divus pamatus. Pirmais pamats ir saistīts ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta un 2. punkta a) apakšpunkta i) un ii) daļas pārkāpumu. Otrais pamats, kas ietver divas daļas, ir saistīts ar minētās regulas 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu.

31

Pirmais pamats un otrā pamata pirmā daļa, kuros apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza daļēji līdzīgus un daļēji papildinošus argumentus, ir jāizskata kopā.

32

Ar savu pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Pirmās instances esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā tiktāl, ciktāl pārsūdzētā sprieduma 48. punktā tā uzskatīja, ka, tā kā visi grafiskie elementi dažādos Koipe norādītajos reģistrācijas gadījumos ir identiski, “nav nozīmes” jautājumam, kuras no šīm reģistrācijām atbilst nosacījumam, ka tām jāattiecas uz “agrākām preču zīmēm” minētās normas izpratnē, lai varētu izmantot tiesības celt iebildumus.

33

Līdz ar to Pirmās instances tiesa būtībā esot pieļāvusi — pretēji Regulas Nr. 40/94 8. panta tekstam un reģistrācijas prioritātes principam, kas reglamentē iebildumu procesu —, ka vēlāku preču zīmi, šajā gadījumā — Kopienas reģistrāciju, var pretstatīt agrākas preču zīmes reģistrācijas pieteikumam, aplūkojamajā gadījumā — reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei, tikai tādēļ, ka vēlākas preču zīmes grafiskais elements ir identisks šā paša iebildumu iesniedzēja agrāku preču zīmju grafiskajam elementam. Šai Pirmās instances tiesas pieļautajai kļūdai turklāt esot svarīgas sekas attiecībā uz konfliktējošo preču zīmju sajaukšanas iespējas esamības pārbaudi, tostarp saistībā ar attiecīgās teritorijas un sabiedrības daļas noteikšanu.

34

Koipe un ITSB norāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja mēģinot piešķirt pārsūdzētā sprieduma 47. un 48. punkta tekstam nesamērīgu svarīgumu un saturu, jo pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumiem Pirmās instances tiesa nekad nav uzskatījusi, ka Kopienas reģistrācija veido agrākas tiesības saistībā ar tiesību celt iebildumus izmantošanu, un nav piešķīrusi tai nekādu vērtību konfliktējošo preču zīmju sajaukšanas iespējas esamības vērtējumā. Patiesībā minētajā spriedumā Pirmās instances tiesa vienmēr izvērtēja jautājumu par šo preču zīmju sajaukšanas iespējas esamību tikai “Spānijas teritorijā” un “Spānijas tirgū”.

35

Tās otrā pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka, skaidri neizslēdzot Kopienas reģistrāciju no Koipe pretstatīto preču zīmju grupas, Pirmās instances tiesa esot nepamatoti ņēmusi vērā šo reģistrāciju un līdz ar to nepareizi noteikusi attiecīgo teritoriju un sabiedrības daļu, novērtējot sajaukšanas iespēju attiecībā uz sabiedrību Kopienas teritorijā, nevis attiecībā uz sabiedrību Spānijas teritorijā.

36

Šajā sakarā apelācijas sūdzības iesniedzēja uzsver, ka, lai gan Pirmās instances tiesa norāda uz “Spānijas [olīveļļas] tirgu” pārsūdzētajā spriedumā, šāda norāde ir izdarīta nevis saistībā ar sajaukšanas iespējas novērtējumu, bet citā kontekstā un ar daudz ierobežotāku mērķi, tostarp lai izvērtētu konfliktējošo preču zīmju “grafisko elementu atšķirtspēju”, kas veido tikai vienu no vairākiem faktoriem, kuri izvērtējami, lai lemtu par sajaukšanas iespējas esamību, proti, preču zīmju līdzību.

37

Koipe un ITSB būtībā atbild, ka tad, kad Pirmās instances tiesa izvērtēja konfliktējošo preču zīmju grafisko un vārdisko elementu atšķirtspēju, tā to darīja tieši, lai noskaidrotu, vai Spānijā pastāv šo preču zīmju sajaukšanas iespēja. Tie piebilst, ka šā novērtējuma ietvaros Pirmās instances tiesa skaidri un pareizi ierobežoja attiecīgās teritorijas un sabiedrības daļas vērtējumu ar šo dalībvalsti.

38

Vispirms ir jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunktam gadījumā, kad agrākas preču zīmes īpašnieks iebilst, [pieprasīto] preču zīmi nereģistrē, ja tās identiskuma vai līdzības dēļ ar agrāko preču zīmi un preču vai pakalpojumu, ko aptver abas preču zīmes, identiskuma vai līdzības dēļ sabiedrībai tajā teritorijā, kur ir aizsargāta agrākā preču zīme, pastāv to sajaukšanas iespēja. Šāda sajaukšanas iespēja ietver asociāciju iespēju ar agrāko preču zīmi. Turklāt saskaņā ar tā paša 8. panta 2. punkta a) apakšpunktu agrākas preču zīmes ir Kopienas preču zīmes, dalībvalstī reģistrētas preču zīmes vai preču zīmes, kas reģistrētas atbilstīgi starptautiskiem nolīgumiem, ar pieteikuma iesniegšanas datumu, kas ir pirms Kopienas preču zīmes saņemšanas pieteikuma iesniegšanas datuma.

39

Aplūkojamajā lietā Koipe iebildumi pret preču zīmes “La Española” reģistrāciju bija pamatoti ar vairākām valsts un starptautiskajām reģistrācijām, kā arī ar Kopienas reģistrāciju, kurai pieteikuma iesniegšanas datums ir vēlāks par Aceites del Sur iesniegtā reģistrācijas pieteikuma datumu.

40

Ir tiesa, ka no pārsūdzētā sprieduma attiecīgo punktu teksta neizriet, ka Pirmās instances tiesa skaidri izslēdza minēto Kopienas reģistrāciju no tām preču zīmēm, kas jāņem vērā, lai novērtētu Koipe celto iebildumu pamatotību.

41

Tomēr, pat ja pieņemtu, ka Pirmās instances tiesa, rīkojoties šādā veidā, esot pārkāpusi Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. un 2. punktu, šī kļūda tiesību piemērošanā nevarētu padarīt pārsūdzēto spriedumu par spēkā neesošu.

42

Pirmkārt, ir jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 48. punktā Pirmās instances tiesa ir pamatoti atzinusi Koipe tiesības iebilst pret preču zīmes “La Española” reģistrāciju, atsaucoties uz šīs sabiedrības noradīto reģistrāciju kopumu, kas ietver vairākas preču zīmes, kuru reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datums ir faktiski agrāks par reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumu. Līdz ar to nevar piekrist, ka, neizslēdzot skaidri Kopienas reģistrāciju tās veiktā Koipe iebildumu pamatotības novērtējuma ietvaros, Pirmās instances tiesa to esot ņēmusi vērā un noteikusi — kā to apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja — principu, ka vēlāku preču zīmi var pretstatīt agrāk iesniegtajam preču zīmes reģistrācijas pieteikumam.

43

Otrkārt, ir jānorāda, ka kļūda, ko — kā tiek apgalvots — esot pieļāvusi Pirmās instances tiesa, nav arī radījusi izšķirošas sekas saistībā ar attiecīgās teritorijas un sabiedrības daļas noteikšanu konfliktējošo preču zīmju sajaukšanas iespējas esamības pārbaudes ietvaros.

44

No pārsūdzētā sprieduma 53., 63., 77.–80., 92. un 111. punkta skaidri izriet, ka Pirmās instances tiesa ir novērtējusi šādas iespējas esamību, atsaucoties precīzi un pastāvīgi uz “Spānijas teritoriju” un “Spānijas tirgu” un neizdarot nevienu norādi — kā turklāt to atzinusi tiesas sēdē pati apelācijas sūdzības iesniedzēja — uz kādu citu teritoriju vai sabiedrības daļu.

45

Līdz ar to pirmais apelācijas sūdzības pamatošanai izvirzītais pamats un otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā daļēji nepamatoti un daļēji — kā tādi, kam nav nozīmes.

46

Ar otrā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, pirmkārt, ka, lai gan saskaņā ar Kopienu judikatūru sajaukšanas iespēja ir jāvērtē visaptveroši, ņemot vērā visus uz konkrēto lietu attiecināmos faktorus (skat. cita starpā 1997. gada 11. novembra spriedumu lietā C-251/95 SABEL, Recueil, I-6191. lpp., 22. punkts, kā arī spriedumu lietā C-361/04 P Ruiz-Picasso u.c./ITSB, Krājums, I-643. lpp., 18. punkts), Pirmās instances tiesa neesot ņēmusi vērā divus faktorus, kas ir ārkārtīgi svarīgi un attiecināmi uz lietu, proti, pirmkārt, konfliktējošo preču zīmju agrāku līdzāspastāvēšanu ilgā laika periodā Spānijas olīveļļas tirgū un, otrkārt, to atpazīstamību šajā tirgū. Tādējādi Pirmās instances tiesa neesot pienācīgi izvērtējusi apstākli, kas attiecas uz minēto preču zīmju līdzību.

47

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Pirmās instances tiesa, nemaz neievērojot “visaptverošā novērtējuma” un “kopējā iespaida” principu iepriekšējā punktā minētās judikatūras izpratnē, esot “piemērojusi analītisko metodi” un tātad atsevišķi un secīgi izskatīja konfliktējošo preču zīmju grafiskus un vārdiskus elementus, kļūdaini piešķirot izšķirošu svarīgumu grafiskajiem elementiem un kļūdaini atsakoties atzīst vismaz minimālo svarīgumu to vārdiskajiem elementiem.

48

Līdz ar to, piešķirot grafiskajam elementam “dominējošo” svarīgumu, salīdzinot ar visiem pārējiem preču zīmes “La Española” elementiem, un tādējādi atzīstot šos pārējos elementus par nenozīmīgiem saistībā ar šīs preču zīmes radīto kopējo iespaidu, Pirmās instances tiesa esot sagrozījusi lietas materiālos iekļautos faktus un pierādījumus.

49

Treškārt, Pirmās instances tiesa neesot pareizi izvērtējusi “sabiedrības” elementu, kas ir izšķirošs konfliktējošo preču zīmju sajaukšanas iespējas visaptverošajā vērtējumā, tiktāl, ciktāl tā uzskatījusi Spānijas olīveļļas vidusmēra patērētāju par neuzmanīgu un neapdomīgu patērētāju, nevis par “samērā informētu, uzmanīgu un apdomīgu patērētāju”, kā prasīts Kopienu judikatūrā.

50

Savukārt Koipe uzskata, ka Pirmās instances tiesa esot atbilstoši piemērojusi visaptverošā novērtējuma kritēriju, jo pārsūdzētajā spriedumā tā esot pareizi pārbaudījusi sajaukšanas iespējas esamību, ņemot vērā visus uz konkrēto lietu attiecināmos faktorus, tostarp konfliktējošo preču zīmju līdzāspastāvēšanu Spānijas tirgū, kas nebija netraucēta.

51

Saskaņā ar Kopienu judikatūru visiem elementiem, kas veido preču zīmi, nav nedz vienas un tās pašas vērtības, nedz arī tāda paša svarīguma. Tāpēc ar to, ka Pirmās instances tiesa ir piešķīrusi grafiskajam elementam dominējošo raksturu, kas tai ļāva secināt par konfliktējošo preču zīmju sajaukšanas iespējas esamību, tajā pašā laikā ņemot vērā arī vārdisko elementu, netiekot pārkāpta neviena no Kopienu preču zīmju tiesību normām, jo Pirmās instances tiesa nekādā ziņā neesot atkāpusies no tiesību aktos un judikatūrā noteiktajiem kritērijiem, kas reglamentē šīs iespējas vērtēšanu.

52

Attiecībā uz apsvērumiem par it kā kļūdainu kvalifikāciju, ko Pirmās instances tiesa esot izmantojusi attiecībā uz Spānijas olīveļļas patērētāju, Koipe uzskata, ka tie ir tikai ar faktiem saistītie apgalvojumi, kas nav pieņemami apelācijas stadijā.

53

Savukārt ITSB vispirms apgalvo, ka apstāklim, ka Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā apzīmējumu līdzāspastāvēšanu attiecīgajā teritorijā un reģistrācijai pieteiktās preču zīmes atpazīstamību Spānijā, neesot nekādas izšķirošas ietekmes uz rezultātu, ko sasniegusi minētā tiesa saistībā ar sajaukšanas iespējas novērtējumu.

54

Turpinājumā attiecībā uz metodi, ko Pirmās instances tiesa ir izmantojusi, lai pārbaudītu sajaukšanas iespējas esamību, ITSB uzsver, ka minētā tiesa esot salīdzinājusi konfliktējošos apzīmējumus no vizuālā viedokļa, ņemot vērā tikai grafiskos elementus un neņemot vērā vārdisko elementu ietekmi uz abu apzīmējumu radīto kopējo iespaidu, sakarā ar vārdiskā apzīmējuma “La Española” vāju atšķirtspēju.

55

Tomēr ITSB neizsaka savu viedokli par šādas metodes pamatotību, bet gan paļaujas uz Tiesas pienācīgu vērtējumu, vienīgi norādot divus iespējamus risinājumus.

56

No vienas puses, minēto Pirmās instances tiesas vērtējumu var apstiprināt tikai tad, ja Tiesa atzītu, ka, ņemot vērā konfliktējošo preču zīmju pārējo elementu nenozīmīgumu, pirmās instances tiesa pamatoti varēja salīdzināt apzīmējumus, kas pārstāv šīs preču zīmes, pamatojoties tikai uz to grafiskajiem elementiem, un ja konstatētās šo apzīmējumu līdzības dēļ nebija nepieciešams salīdzināt to nosaukumus no vārdiskā un konceptuālā viedokļa.

57

No otras puses, ja — gluži pretēji — Tiesai būtu jāsecina, ka Pirmās instances tiesas argumentācija nav pietiekama, lai pamatotu tās veikto attiecīgo apzīmējumu vērtējumu, vai ka Pirmās instances tiesas norādītais pamatojums neatbilst tiesību normām, pārsūdzētais spriedums būtu jāatceļ sakarā ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu un lieta būtu jānodod atpakaļ Pirmās instances tiesai, lai tā veiktu apzīmējumu jaunu salīdzinājumu atbilstoši Tiesas sniegtajai interpretācijai, t.i., ņemot vērā apzīmējumus kopumā.

58

Visbeidzot attiecībā uz apsvērumiem par Spānijas olīveļļas patērētāja kvalifikāciju ITSB tāpat kā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka sabiedrības daļas, ko Pirmās instances tiesa ir ņēmusi vērā pārsūdzētajā spriedumā, raksturojums drīzāk atgādina neuzmanīgu patērētāju, nevis samērā uzmanīgu patērētāju.

59

Saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentiem par kļūdām, ko Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi, pārbaudot konfliktējošo preču zīmju sajaukšanas iespējas esamību, vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tas, vai sabiedrībai pastāv šāda sajaukšanas iespēja, ir jāvērtē visaptveroši, ņemot vērā visus uz konkrēto lietu attiecināmos faktorus (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā SABEL, 22. punkts, un 1999. gada 22. jūnija spriedumu lietā C-342/97 Lloyd Schuhfabrik Meyer, Recueil, I-3819. lpp., 18. punkts; rīkojumu lietā C-3/03 P Matratzen Concord/ITSB, Recueil, I-3657. lpp., 28. punkts; spriedumu lietā C-120/04 Medion, Krājums, I-8551. lpp., 27. punkts, un spriedumu lietā C-334/05 P ITSB/Shaker, Krājums, I-4529. lpp., 34. punkts).

60

Saskaņā ar tikpat pastāvīgo judikatūru attiecībā uz konkrēto preču zīmju vizuālo, fonētisko vai konceptuālo līdzību sajaukšanas iespējas visaptverošam vērtējumam ir jābalstās uz šo preču zīmju radīto kopējo iespaidu, it īpaši ņemot vērā to atšķirīgos un dominējošos elementus (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā ITSB/Shaker, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

61

It īpaši Tiesa ir nospriedusi, ka, veicot sajaukšanas iespējas esamības novērtējumu, divu preču zīmju līdzības vērtējumā nevar ņemt vērā tikai kādu vienu kombinētas preču zīmes elementu un salīdzināt to ar citu preču zīmi. Gluži pretēji, salīdzinājums ir jāveic, pārbaudot attiecīgās preču zīmes un apskatot katru no tām kopumā (šajā sakarā skat. iepriekš minēto rīkojumu lietā Matratzen Concord/ITSB, 32. punkts, kā arī iepriekš minētos spriedumus lietā Medion, 29. punkts, un lietā ITSB/Shaker, 41. punkts).

62

Šajā sakarā Tiesa ir arī precizējusi, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru kopējā iespaidā, ko kombinētā preču zīme rada attiecīgās sabiedrības daļas atmiņā, noteiktos apstākļos var dominēt viens vai daži no šīs preču zīmes elementiem. Tomēr tikai tad, ja visi pārējie preču zīmes elementi ir nenozīmīgi, līdzības novērtējumu var veikt vienīgi uz dominējošā elementa pamata (iepriekš minētais spriedums lietā ITSB/Shaker, 41., kā arī 42. punkts, un 2007. gada 20. septembra spriedums lietā C-193/06 P Nestlé/ITSB, 42., kā arī 43. punkts un tajos minētā judikatūra).

63

Tātad otrā pamata, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja ir izvirzījusi savas apelācijas sūdzības pamatošanai, otrā daļa ir jāizvērtē atbilstoši šiem principiem.

64

Šajā sakarā ir jānorāda, ka Pirmās instances tiesa vispirms uzskatīja pārsūdzētā sprieduma 88.–90. punktā, ka Apelāciju padome bija kļūdaini piešķīrusi konfliktējošo preču zīmju vārdiskajam elementam primāro nozīmi, ņemot vērā minēto preču zīmju grafisko elementu vājo atšķirtspēju.

65

Savukārt Pirmās instances tiesa ir atzinusi šādu svarīgumu grafiskajam elementam, pārsūdzētā sprieduma 91. punktā skaidri norādot, ka šis grafiskais elements no apjoma viedokļa ieņem daudz lielāku vietu nekā vārdiskais elements, tādējādi padarot vārdisko elementu pakārtotu, salīdzinot ar grafisko elementu. Saskaņā ar tā paša sprieduma 109. punktu attiecīgās preces konkrētajos pārdošanas apstākļos šis grafiskais elements tātad iegūst pastiprinātu nozīmi.

66

Tādējādi Pirmās instances tiesa ir uzskatījusi, ka konfliktējošo preču zīmju grafiskajam elementam piemīt dominējošā elementa raksturs salīdzinājumā ar pārējiem šo preču zīmju elementiem, tostarp vārdisko elementu. Tas tai ļāva pamatoti balstīt savu vērtējumu uz apzīmējumu līdzību un uz preču zīmju “La Española” un “Carbonell” sajaukšanas iespējas esamību, uzskatot minēto apzīmējumu vizuālo salīdzinājumu par būtiskāko.

67

Pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumiem šādas pieejas rezultāts nebija tas, ka Pirmās instances tiesa vispār neesot ņēmusi vērā vārdiskā elementa ietekmi.

68

Pēc tam, kad pārsūdzētā sprieduma 100. punktā tā bija veikusi konfliktējošo preču zīmju detalizētu salīdzinošo vērtējumu no vizuālā viedokļa, turpinājumā Pirmās instances tiesa tā paša sprieduma 103. un 104. punktā konstatēja, ka abām preču zīmēm kopīgo elementu veselums vizuāli rada visaptveroši lielas līdzības iespaidu, jo preču zīme “La Española” ar lielu precizitāti attēlo galveno vēstījumu un vizuālo iespaidu, ko sniedz preču zīme “Carbonell”, tādējādi neizbēgami radot patērētājam šo preču zīmju sajaukšanas iespēju.

69

Visbeidzot, pārsūdzētā sprieduma 105. un 111. punktā Pirmās instances tiesa precizēja, ka šādu sajaukšanas iespēju nemazina atšķirīga vārdiska elementa esamība, jo reģistrācijai pieteiktās preču zīmes vārdiskajam elementam ir ļoti vāja atšķirtspēja, ņemot vērā, ka tas norāda uz preces ģeogrāfisko izcelsmi.

70

Citiem vārdiem sakot, lai gan Pirmās instances tiesa uzskatīja minēto preču zīmju grafisko elementu par dominējošo elementu salīdzinājumā ar pārējiem to elementiem, tomēr nav tiesa, ka tā nav ņēmusi vērā vārdisko elementu. Gluži otrādi, tieši šā elementa novērtēšanas ietvaros pirmās instances tiesa būtībā atzina tā nenozīmīgumu, it īpaši pamatojoties uz to, ka atšķirības starp konfliktējošo preču zīmju vārdiskajiem elementiem neļauj apšaubīt secinājumu, pie kāda ir nonākusi Pirmās instances tiesa no preču zīmju salīdzināšanas no vizuālā viedokļa.

71

Tātad ir jākonstatē, ka aplūkojamajā lietā pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumiem Pirmās instances tiesa ir pareizi piemērojusi noteikumu par visaptverošo vērtējumu — kā tas ir definēts šā sprieduma 59.–62. punktā atgādinātajā Kopienu judikatūrā —, pārbaudot konfliktējošo preču zīmju sajaukšanas iespējas esamību.

72

Līdz ar to nevar arī apgalvot — kā to dara apelācijas sūdzības iesniedzēja —, ka Pirmās instances tiesa, nemaz neievērojot minēto judikatūru, esot sagrozījusi lietas materiālos iekļautos faktus un pierādījumus.

73

Turpinājumā, attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, ar kuru tā mēģina apstrīdēt Pirmās instances tiesas izmantoto Spānijas olīveļļas patērētāju kvalifikāciju, pirmkārt, ir jākonstatē, ka novērtējums, ko veikusi šajā sakarā Pirmās instances tiesa, atbilst Tiesas pastāvīgajai judikatūrai šajā jomā.

74

Kā to pareizi atgādinājusi Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 107. punktā, preču zīmju uztverei no konkrēto preču vai pakalpojumu vidusmēra patērētāja viedokļa ir izšķiroša nozīme sajaukšanas iespējas visaptverošajā vērtējumā (iepriekš minētie spriedumi lietā SABEL, 23. punkts, kā arī lietā Lloyd Schuhfabrik Meyer, 25. punkts) un šī visaptverošā novērtējuma nolūkā vidusmēra patērētājs tiek uzskatīts par samērā informētu, uzmanīgu un apdomīgu, lai gan viņa uzmanības līmenis var mainīties atkarībā no konkrēto preču vai pakalpojumu kategorijas (iepriekš minētais spriedums lietā Lloyd Schuhfabrik Meyer, 26. punkts).

75

Ņemot vērā šādus principus, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 108. un 109. punktā cita starpā konstatēja, ka Spānijā olīveļļa ir ļoti parasta patēriņa prece, kas lielākoties tiek pārdota universālveikalos vai uzņēmumos, kur preces ir izvietotas uz plauktiem, ka patērētājs vairāk vadās no meklējamās preču zīmes vizuālā iespaida.

76

Līdz ar to Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 109. un 110. punktā varēja no tā pamatoti secināt, ka, pastāvot šiem apstākļiem, konfliktējošo preču zīmju grafiskais elements iegūst pastiprinātu nozīmi, kas palielina minēto preču zīmju sajaukšanas iespēju, un ka attiecīgie apzīmējumi ir grūtāk atšķirami, jo — kā to turklāt jau precizējusi Tiesa (šajā sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā ITSB/Shaker, 35. punkts, kā arī lietā Nestlé/ITSB, 34. punkts un tajā minētā judikatūra) — vidusmēra patērētājs uztver preču zīmi kā veselumu un neveic tās dažādo detaļu pārbaudi.

77

Otrkārt, saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu par Pirmās instances tiesas konstatācijām attiecībā uz minētā patērētāja uzmanības līmeni ir jānorāda, ka tas attiecas tikai uz faktiskajiem elementiem.

78

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Pirmās instances tiesai ir ekskluzīva kompetence, pirmkārt, konstatēt faktus, izņemot gadījumos, kad būtiskas neprecizitātes tās konstatējumos izriet no tai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, otrkārt, novērtēt šos faktus. Līdz ar to faktu novērtējums, izņemot gadījumus, kad tai iesniegtie pierādījumi ir sagrozīti, nav tiesību jautājums, ko Tiesa kā tādu pārbauda apelācijas procesā (skat. 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C-456/01 P un C-457/01 P Henkel/ITSB, Recueil, I-5089. lpp., 41. un 56. punkts, kā arī spriedumu lietā C-238/06 P Develey/ITSB, Krājums, I-9375. lpp., 97. punkts).

79

Tā kā šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi un nav pat apgalvojusi jebkādu sagrozīšanas gadījumu, šis arguments ir jāuzskata par acīmredzami nepieņemamu.

80

Visbeidzot, attiecībā uz apelācijas sūdzības iebildumiem, saskaņā ar kuriem Pirmās instances tiesa, neņemot vērā pārsūdzētajā spriedumā konfliktējošo preču zīmju agrāku līdzāspastāvēšanu Spānijas olīveļļas tirgū ilgā laika periodā un to atpazīstamību šajā tirgū, neesot pienācīgi izvērtējusi ar šo preču zīmju līdzību saistīto elementu, ir jākonstatē, ka šiem argumentiem nevar piekrist.

81

Šajā sakarā, lai gan Pirmās instances tiesa faktiski nav izvērtējusi šo divu elementu nozīmi, aplūkojamajā lietā šim apstāklim — kā uz to norāda ģenerāladvokāts savu secinājumu 31. punktā — nav nekādas izšķirošas ietekmes uz rezultātu, kādu minētā tiesa ir sasniegusi saistībā ar sajaukšanas iespējas novērtējumu.

82

Pirmkārt, lai gan nevar izslēgt, ka divu preču zīmju līdzāspastāvēšana konkrētajā tirgū, iespējams, varētu — kopā ar citiem elementiem — veicināt šo preču zīmju sajaukšanas iespējas samazināšanu attiecīgās sabiedrības daļas uztverē, papildus ir jābūt izpildītiem noteiktiem nosacījumiem. Piemēram, kā norāda ģenerāladvokāts savu secinājumu 28. un 29. punktā, sajaukšanas iespējas neesamību it īpaši var secināt no konfliktējošo preču zīmju “netraucētās” līdzāspastāvēšanas attiecīgajā tirgū.

83

Tomēr no lietas materiāliem izriet, ka aplūkojamajā gadījumā preču zīmju “La Española” un “Carbonell” līdzāspastāvēšana nemaz nav bijusi “netraucēta”, jo abi uzņēmumi vairāku gadu laikā strīdējās valsts tiesās par šo preču zīmju līdzības jautājumu.

84

Otrkārt, saistībā ar argumentu par atpazīstamību vispirms ir jāprecizē, ka, lai izvērtētu, vai ar divām preču zīmēm apzīmēto preču līdzība ir pietiekama, lai rastos sajaukšanas iespēja, ir jāņem vērā agrākas preču zīmes — aplūkojamajā lietā preču zīmes “Carbonell” — reputācija (šajā sakarā skat. 1998. gada 29. septembra spriedumu lietā C-39/97 Canon, Recueil, I-5507. lpp., 24. punkts). Līdz ar to šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzēja nevarēja atsaukties uz preču zīmes “La Española” atpazīstamību Spānijas olīveļļas tirgū — kā tā turklāt to neveiksmīgi mēģināja izdarīt pirmajā instancē —, lai apstiprinātu konfliktējošo preču zīmju sajaukšanas iespējas neesamību, jo ir zināms, ka šī preču zīme ir vēlāka par preču zīmi “Carbonell”. Turklāt, runājot savukārt par šīs pēdējās preču zīmes reputāciju, apelācijas sūdzības iesniedzēja nav paskaidrojusi, kādā veidā Pirmās instances tiesa — ja tā izvērtētu šo elementu — varētu piešķirt preču zīmei “La Española” paaugstinātu atšķirtspēju un tādējādi izslēgt minēto preču zīmju sajaukšanas iespēju.

85

Šajos apstākļos šie argumenti ir jānoraida kā tādi, kuriem nav nozīmes.

86

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka neviens no diviem apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītajiem pamatiem tās apelācijas sūdzības atbalstam nav sekmīgs, un līdz ar to apelācijas sūdzība ir jānoraida.

87

Savos rakstveida apsvērumos ITSB papildus tā atbildei uz apelācijas sūdzības pamatiem izklāsta apsvērumus par dažām iebildēm par nepieņemamību, ko noraidījusi Pirmās instances tiesa, un lūdz Tiesu ieņemt nostāju šajā sakarā, ņemot vērā, ka šādi jautājumi ietekmētu šīs iestādes aizstāvību dažādās lietās, ko pašlaik izskata Tiesa.

88

It īpaši ITSB apgalvo, ka Pirmās instances tiesa esot pārkāpusi Regulas Nr. 40/94 63. panta 3. punktu tiktāl, ciktāl šī norma tai neļauj — kā tā to izdarījusi pārsūdzētajā spriedumā — pieņemt lēmumu, kurš noved pie rezultāta, kas ir pretrunā apstrīdētajam Apelāciju padomes lēmumam.

89

Turklāt ITSB uzskata, ka Pirmās instances tiesai būtu bijis jāatzīst par nepieņemamiem pirmajā instancē iesniegtos dokumentus, jo saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 74. pantu tiem bija jābūt iesniegtiem Apelāciju padomē.

90

Šīs lietas apstākļos ITSB, lai apstrīdētu Pirmās instances tiesas secinājumus, būtu bijis jāiesniedz vai nu apelācijas sūdzība par pārsūdzēto spriedumu, vai arī pretapelācijas sūdzība tiktāl, ciktāl šādi argumenti nav tikuši minēti apelācijas sūdzībā.

91

Lai gan ITSB nav iesniedzis apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu, tomēr ir jāpārbauda, vai tā izvirzītos apgalvojumus nevar uzskatīt par tādiem, kas veido pretapelācijas sūdzību.

92

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka, lai argumentu kvalificētu kā pretapelācijas sūdzību, Reglamenta 117. panta 2. punktā ir paredzēts, ka lietas dalībnieks, kas uz to atsaucas, lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu vai kādu tā daļu, norādot pamatu, kas netika norādīts apelācijas sūdzībā. Lai noteiktu, vai tā tas ir konkrētajā gadījumā, ir jāizvērtē ITSB atbildes raksta attiecīgās daļas formulējums, mērķis un konteksts (2008. gada 10. jūlija spriedums lietā C-413/06 P Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, Krājums, I-4951. lpp., 186. punkts).

93

Aplūkojamajā lietā ir skaidrs, ka, pirmkārt, savā atbildes rakstā ITSB vispār neizmanto izteicienu “pretapelācijas sūdzība”, bet drīzāk izklāsta savus argumentus kā nobeiguma apsvērumus, ar kuriem būtībā tas lūdz Tiesu sniegt paskaidrojumus par Regulas Nr. 40/94 noteikumu interpretāciju. Otrkārt, tas nelūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu.

94

Šajos apstākļos ir jāsecina, ka minētie apsvērumi neveido pretapelācijas sūdzību un tātad Tiesai nav jāpieņem lēmums šajā sakarā.

95

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā paša reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Koipe ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tai spriedums ir nelabvēlīgs, tad apelācijas sūdzības iesniedzējai ir jāpiespriež atlīdzināt Koipe tiesāšanās izdevumus. Tā kā ITSB nav prasījis piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tad tas savus tiesāšanās izdevumus sedz pats.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: