1

Savā prasības pieteikumā Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka Aptieku likuma (Apothekengesetz) 14. panta 5. un 6. punktā, redakcijā, kas ir spēkā no 2005. gada 21. jūnija (turpmāk tekstā — “ApoG”), paredzēdama tādus vienlaicīgi izpildāmus nosacījumus attiecībā uz līguma par slimnīcas nodrošināšanu ar zālēm noslēgšanu, kuru rezultātā citās dalībvalstīs reģistrētas aptiekas praktiski nevar regulāri nodrošināt Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā izvietotās slimnīcas ar zālēm, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi EKL 28. un 30. pantā paredzētos pienākumus.

2

Tiesību normas attiecībā uz slimnīcu nodrošināšanu ar zālēm ir paredzētas ApoG 14. panta 1.–6. punktā.

3

Saskaņā ar šo pantu slimnīcas var izvēlēties, vai uzticēt to nodrošināšanu ar zālēm tās struktūrā ietilpstošai aptiekai, tas ir, aptiekai, kas darbojas attiecīgās slimnīcas telpās un parasti nav pieejama sabiedrībai, vai kādas citas slimnīcas aptiekai, vai arī slimnīcas struktūrā neietilpstošai aptiekai. Gadījumā, ja slimnīca nolemj uzticēt tās nodrošināšanu ar zālēm citas slimnīcas aptiekai vai slimnīcas struktūrā neietilpstošai aptiekai, tai ir jānoslēdz līgums ar šo aptieku, uz kuru ir attiecināmi ApoG 14. panta 4.–6. punktā ietvertie nosacījumi (turpmāk tekstā — “apstrīdētie noteikumi”).

4

ApoG 14. panta 1.–6. punktā ir noteikts:

“(1)   Pamatojoties uz attiecīgu lūgumu, slimnīcas vadībai ir piešķirama atļauja slimnīcas aptiekas darbības veikšanai, ja tā:

Slimnīcas aptiekas vadītājam vai tā pilnvarotam farmaceitam ir jāinformē un jāsniedz konsultācijas slimnīcas ārstiem par zālēm, it īpaši, lai nodrošinātu efektīvu un ekonomisku farmakoloģisko terapiju; tas pats attiecas arī uz ambulatoro ārstēšanu.

(2)   Izsniegtā atļauja tiek atsaukta, ja vēlāk tiek konstatēts, ka atļaujas izsniegšanas laikā nav bijis izpildīts kāds no 1. punkta pirmajā teikumā paredzētajiem nosacījumiem. Atļauja ir atsaucama, tiklīdz vairs nav izpildīts kāds no 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem vai ja atļaujas turētājs vai tā pilnvarotā persona ar savu rīcību acīmredzami vai atkārtoti pārkāpj šo likumu, saskaņā ar 21. pantu pieņemtos noteikumus vai noteikumus par zāļu ražošanu un tirdzniecību. Saskaņā ar 5. punkta pirmo un trešo teikumu izsniegta atļauja tiek atsaukta arī tad, ja nav izpildīti vai vairs netiek izpildīti 5. punkta otrajā teikumā paredzētie nosacījumi.

(3)   Iestādei, kam ir izsniegta atļauja slimnīcas aptiekas darbības veikšanai saskaņā ar 1. punktu un kas vēlas nodrošināt ar zālēm citu slimnīcu, par kuras vadību tā nav atbildīga, ir jānoslēdz rakstveida līgums ar attiecīgās slimnīcas vadību.

(4)   Slimnīcas vadībai, kas plāno veikt slimnīcas nodrošināšanu ar zālēm, izmantojot iestādi, kurai ir aptiekas darbības atļauja 1. panta 2. punkta, citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas līgumslēdzējas valsts tiesību aktu izpratnē, ir jānoslēdz rakstveida līgums ar šīs atļaujas turētāju. Zāļu nodrošināšanas līgumtiesisko saistību izpildes vieta ir slimnīcas atrašanās vieta. Piemērojamas ir Vācijas tiesības.

(5)   Lai saskaņā ar 3. vai 4. punktu noslēgts līgums būtu spēkā esošs, ir jāsaņem kompetentās iestādes apstiprinājums. Šis apstiprinājums tiek piešķirts, ja tiek konstatēts, ka līgums par aptiekas veikto slimnīcas nodrošināšanu ar zālēm, ko slimnīca noslēgusi ar minēto aptieku atbilstoši 3. vai 4. punktam, atbilst šādiem nosacījumiem:

Citas slimnīcas nodrošināšanai ar zālēm, ko veic kādas slimnīcas aptieka, kas ietilpst tajā pašā organizācijas struktūrā, arī ir jāsaņem kompetentās iestādes atļauja. Šīs atļaujas piešķiršanai mutatis mutandis ir piemērojami otrā teikuma noteikumi.

(6)   Slimnīcas aptiekas vadītāja 1. punkta izpratnē vai aptiekas vadītāja 4. punkta izpratnē, vai arī tā pilnvarotā farmaceita pienākums ir pārraudzīt apgādājamās slimnīcas zāļu uzkrājumus saskaņā ar Noteikumiem par aptieku darbību un it īpaši nodrošināt nevainojamu zāļu kvalitāti un to pareizu uzglabāšanu. [..]”

5

Līdz 2005. gada 20. jūnijamApoG sākotnējā redakcijā bija ietverti noteikumi, kas pazīstami ar nosaukumu “reģionālais princips”, atbilstoši kuriem slimnīcas struktūrā neietilpstošai aptiekai, kas vēlas ar šo slimnīcu noslēgt līgumu par tās nodrošināšanu ar zālēm, jāatrodas tajā pašā pilsētā vai tajā pašā apgabalā kā apgādājamajai slimnīcai. Komisija 2003. gada 11. jūlija brīdinājuma vēstulē un vēlāk — 2003. gada 19. decembra argumentētajā atzinumā apstrīdēja šī principa saderību ar Kopienu tiesībām un it īpaši ar EK līguma noteikumiem par preču brīvu apriti.

6

Vācijas valdība 2004. gada 4. novembrī apstiprināja likumprojektu par grozījumu izdarīšanu ApoG 14. pantā, saskaņā ar kuriem slimnīcām tiktu atļauts noslēgt līgumus ar vairākām aptiekām par slimnīcas nodrošināšanu ar dažādām zālēm. Tomēr Bundesrat [Federālā padome] atteicās apstiprināt šo likumprojektu. Vācijas valdība veica atsevišķus labojumus minētajā likumprojektā, un tā rezultātā 2005. gada 21. jūnijā tika pieņemts ApoG 14. pants šī sprieduma 4. punktā minētajā redakcijā.

7

Uzskatīdama, ka, lai gan minētajā 14. pantā ir izdarīti grozījumi, Vācijas Federatīvā Republika joprojām nav novērsusi tai inkriminēto pienākumu neizpildi, Komisija 2005. gada 18. oktobrī nosūtīja šai dalībvalstij papildu brīdinājuma vēstuli. Tajā tā norādīja, ka vienlaicīgi izpildāmie nosacījumi, kas saskaņā ar ApoG 14. pantu ir piemērojami līguma par slimnīcas nodrošināšanu ar zālēm noslēgšanai, ir uzskatāmi par “reģionālā principa” saglabāšanu slēptā veidā, kas ir pretrunā EKL 28. pantā paredzētajiem noteikumiem par preču brīvu apriti.

8

2005. gada 14. decembra atbildes vēstulē uz brīdinājuma vēstuli Vācijas Federatīvā Republika apstrīdēja EKL 28. panta piemērojamību un norādīja, ka valsts tiesību akti katrā ziņā ir pamatojami, ņemot vērā EKL 30. pantu. 2006. gada 10. aprīlī Komisija nosūtīja Vācijas Federatīvajai Republikai argumentētu atzinumu, kurā uzturēja spēkā minētajā brīdinājuma vēstulē ietverto vērtējumu.

9

Vācijas Federatīvā Republika ar 2006. gada 2. jūnija vēstuli informēja Komisiju, ka tā saglabā savu nostāju attiecībā uz ApoG 14. pantu.

10

Tādēļ Komisija nolēma celt šo prasību.

11

Savas prasības pamatojumam Komisija norāda, ka apstrīdētajos noteikumos paredzētie vienlaicīgi izpildāmie nosacījumi, kas piemērojami līgumam par slimnīcas nodrošināšanu ar zālēm, ir uzskatāmi par tirdzniecības nosacījumiem 1993. gada 24. novembra sprieduma apvienotajās lietās C-267/91 un C-268/91 Keck un Mithouard (Recueil, I-6097. lpp.) izpratnē, kas tomēr ietilpst EKL 28. panta piemērošanas jomā, jo tie daudz būtiskāk ietekmē no citām dalībvalstīm ievestās zāles nekā vietējās izcelsmes zāles.

12

Saskaņā ar apstrīdētajiem noteikumiem līgumu noslēgušajai aptiekai būs jānodrošina visu pakalpojumu sniegšana saistībā ar slimnīcas nodrošināšanu ar zālēm. Tā kā dažus no šiem pakalpojumiem, kā, piemēram, steidzamības kārtā veicamu piegādi, var nodrošināt tikai tāds farmaceits, kura darbības vieta atrodas tuvu slimnīcai, kas apgādājama ar zālēm, aptiekas izvēle noteikti aprobežosies ar tām aptiekām, kuras atrodas šīs slimnīcas tuvumā, kas ir uzskatāms par “nerakstīta” reģionālā principa ieviešanu. Tādējādi citu dalībvalstu izcelsmes preču pieeja tirgum tiek traucēta vairāk nekā vietējo preču pieeja.

13

Apstrīdētie noteikumi līdz ar to ir uzskatāmi par pasākumu ar kvantitatīvajiem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību, ko EKL 28. pants nepieļauj.

14

Vienlaicīgi izpildāmie nosacījumi turklāt nav pamatojami ar sabiedrības veselības aizsardzības apsvērumiem. Šajā sakarā Komisija precizē, ka tā apstrīd nevis prasību par to, lai slimnīcu ar zālēm nodrošinātu viena vienīga aptieka, bet tikai to, ka vienīgi vietējā aptieka var noslēgt līgumu par zāļu nodrošināšanu ar Vācijā izvietotu slimnīcu.

15

Saistībā ar prasību, lai būtu noslēgts vispārējs līgums par zāļu nodrošināšanu, Komisija norāda, ka gadījumā, ja pamatpiegādes un steidzamības kārtā veicamās piegādes tiktu nodalītas, apgādes kvalitāte nemainītos. Komisija uzskata, ka kaut arī ir skaidrs, ka slimnīcai, izvēloties zāles, ir vajadzīga farmaceita, kurš pārzina slimnīcas vajadzības, konsultācija, tomēr tam ne vienmēr ir jābūt farmaceitam, kurš būs atbildīgs par zāļu nodrošināšanu. Tāpat arī zāļu uzkrājumu pārraudzības uzticēšana citam farmaceitam nemainītu slimnīcas nodrošināšanas ar zālēm kvalitāti. Tieši pretēji, būtu vēlams nodalīt zāļu uzkrājumu pārraudzības funkcijas no piegādes funkcijām, lai nodrošinātu optimālu kvalitāti abās šajās jomās. Visbeidzot, ņemot vērā šobrīd pastāvošās saziņas tehnoloģijas, nav nepieciešams sniegt konsultācijas uz vietas, lai garantētu augstu slimnīcas nodrošināšanas ar zālēm kvalitāti. Komisija šajā sakarā norāda, ka Tiesa 2003. gada 11. decembra sprieduma lietā C-322/01 Deutscher Apothekerverband (Recueil, I-14887. lpp.) 113. punktā ir pieļāvusi, ka zāles pacientiem var tikt pārdotas, izmantojot internetu.

16

Vācijas Federatīvā Republika nepiekrīt tam, ka apstrīdētie noteikumi ir pasākums ar importa kvantitatīvajiem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību. Tā uzskata, ka šie noteikumi atbilst iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Keck un Mithouard paredzētajiem nosacījumiem un tādēļ neietilpst EKL 28. panta piemērošanas jomā.

17

Šajā sakarā Vācijas Federatīvā Republika vispirms norāda, ka citā dalībvalstī reģistrētas aptiekas rīcībā parasti nav zāļu, par kurām ir saņemta tirdzniecības atļauja Vācijā. Līdz ar to tas, ka Vācijas slimnīcām no citām dalībvalstīm tiek piegādāts mazāks zāļu daudzums, nav saistīts ar apstrīdētajiem noteikumiem. Turklāt šajās valstīs reģistrētajām aptiekām ir iespēja piegādāt zāles slimnīcas struktūrā ietilpstošai aptiekai vai arī tās struktūrā neietilpstošai aptiekai, kas nodrošina atbilstību apstrīdētajos noteikumos paredzētajiem nosacījumiem, un tām nav obligāti jānoslēdz attiecīgs līgums par slimnīcas nodrošināšanu ar zālēm. EKL 28. pantā nav paredzēts, ka citās dalībvalstīs reģistrētām aptiekām būtu jāpiegādā zāles kādas dalībvalsts slimnīcai. Vācijas Federatīvā Republika arī norāda, ka citu dalībvalstu izcelsmes zāļu tirdzniecība netiek ietekmēta vairāk kā tādu Vācijas reģionu izcelsmes zāļu tirdzniecība, kas atrodas tālu no apgādājamās slimnīcas. Turklāt aptieka, kas darbojas ārvalstīs, var noslēgt līgumu par zāļu nodrošināšanu ar Vācijas slimnīcu, ja ir izpildīti iepriekš minētie nosacījumi.

18

Vācijas Federatīvā Republika turklāt norāda, ka slimnīcu nodrošināšanas ar zālēm organizēšanas sistēma, kas ir principiāls valsts likumdevēja lēmums, saskaņā ar EKL 152. panta 5. punktu ietilpst vienīgi dalībvalstu kompetencē. Komisijas prasība, kuras mērķis ir panākt, lai tiktu atzīts, ka apstrīdētie noteikumi ir pretrunā EKL 28. pantam, esot veids, kā apiet Kopienu rīcībai noteiktās robežas sabiedrības veselības aizsardzības jomā.

19

Pakārtoti Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka minētos noteikumus pamato sabiedrības veselības aizsardzības apsvērumi EKL 30. panta izpratnē un tie nepārkāpj samērīguma principu. To mērķis esot nodrošināt drošu un kvalitatīvu slimnīcu apgādi ar zālēm, uzticot vienai aptiekai atbildību par visiem pienākumiem, kas saistīti ar slimnīcas nodrošināšanu ar zālēm.

20

Vācijas Federatīvā Republika it īpaši norāda, ka pamatpiegādes un steidzamības kārtā veicamās piegādes nodalīšana ir nepraktisks un neobjektīvs pasākums. Turklāt pamatpiegādes un zāļu izvēles nodalīšana neatbilst slimnīcas vispārējām vajadzībām un nav arī rentabla. Tāpat arī ar pamatpiegādi saistīto funkciju nodalīšana no slimnīcas zāļu uzkrājumu kvalitātes un pareizas uzglabāšanas pārraudzības funkcijām negarantē optimālu slimnīcas nodrošināšanu ar zālēm. Personisks kontakts starp farmaceitu, kurš ir atbildīgs par slimnīcas nodrošināšanu ar zālēm, un slimnīcas personālu ļauj arī uzlabot slimnīcas apgādes ar zālēm drošumu. Visbeidzot, princips, saskaņā ar kuru slimnīcu ar zālēm nodrošina viens vienīgs piegādātājs, ļauj nodrošināt optimālu sinerģiju starp zāļu piegādi, konsultāciju sniegšanu slimnīcas personālam un slimnīcas zāļu uzkrājumu pārraudzību.

21

Vispirms ir jāizskata Vācijas Federatīvās Republikas arguments, saskaņā ar kuru Komisijas prasība, kuras mērķis ir panākt, lai tiktu atzīts, ka apstrīdētie noteikumi ir pretrunā EKL 28. pantam, ir veids, kā apiet Kopienu rīcībai noteiktās robežas sabiedrības veselības aizsardzības jomā.

22

Nenoliedzami gan no Tiesas judikatūras, gan no EKL 152. panta 5. punkta izriet, ka Kopienu tiesības neietekmē dalībvalstu kompetenci organizēt to sociālā nodrošinājuma sistēmu un it īpaši pieņemt noteikumus zāļu patēriņa reglamentēšanai ar mērķi nodrošināt to veselības apdrošināšanas sistēmu finansiālo līdzsvaru, kā arī medicīnas pakalpojumu un medicīniskās aprūpes organizēšanu un īstenošanu (1984. gada 7. februāra spriedums lietā 238/82 Duphar u.c., Recueil, 523. lpp., 16. punkts, un 2006. gada 16. maija spriedums lietā C-372/04 Watts, Krājums, I-4325. lpp., 92. un 146. punkts).

23

Tomēr šīs kompetences īstenošanā dalībvalstīm ir jāievēro Kopienu tiesības, it īpaši Līguma noteikumi par preču brīvu apriti (skat. 1998. gada 28. aprīļa spriedumu lietā C-120/95 Decker, Recueil, I-1831. lpp., 23.–25. punkts). Minētie noteikumi aizliedz dalībvalstīm ieviest vai saglabāt nepamatotus ierobežojumus šīs brīvības izmantošanai veselības aprūpes nozarē (attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Watts, 92. punkts).

24

Līdz ar to atbilstoši Komisijas funkcijām, kas saskaņā ar EKL 211. pantu ietver pienākumu nodrošināt Līguma noteikumu piemērošanu, saistībā ar šobrīd izskatāmo Komisijas prasību ir jāpārbauda vienīgi tas, vai dalībvalstis ir rīkojušās saskaņā ar Līguma noteikumiem preču brīvas aprites jomā.

25

Ir jāprecizē, ka pašreizējā Kopienu tiesību attīstības stadijā, kurā slimnīcu nodrošināšana ar zālēm Kopienu līmenī nav tikusi saskaņota, noteikumu noteikšana šajā jomā ir dalībvalstu kompetencē, kurām jāievēro Līguma noteikumi, it īpaši noteikumi par preču brīvu apriti (šajā sakarā skat. 1991. gada 21. marta spriedumu lietā C-369/88 Delattre, Recueil, I-1487. lpp., 48. punkts).

26

Līdz ar to ir jāpārbauda apstrīdēto noteikumu saderība ar EKL 28. un 30. pantu.

27

Preču brīva aprite ir Līguma pamatprincips, kas izpaužas EKL 28. pantā noteiktajā kvantitatīvo ierobežojumu, kā arī jebkuru pasākumu ar tiem līdzvērtīgu iedarbību aizliegumā importam starp dalībvalstīm (2007. gada 5. jūnija spriedums lietā C-170/04 Rosengren u.c., Krājums, I-4071. lpp., 31. punkts).

28

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 28. pantā noteiktais aizliegums noteikt pasākumus ar kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību attiecas uz jebkuru dalībvalstu tiesisko regulējumu, kas tieši vai netieši, faktiski vai iespējami varētu ietekmēt Kopienas iekšējo tirdzniecību (skat. it īpaši 1974. gada 11. jūlija spriedumu lietā 8/74 Dassonville, Recueil, 837. lpp., 5. punkts; iepriekš minētos spriedumus lietā Deutscher Apothekerverband, 66. punkts; lietā Rosengren u.c., 32. punkts; 2007. gada 20. septembra spriedumu lietā C-297/05 Komisija/Nīderlande, Krājums, I-7467. lpp., 53. punkts, un 2007. gada 8. novembra spriedumu lietā C-143/06 Ludwigs-Apotheke, Krājums, I-9623. lpp., 26. punkts).

29

Tiesa tomēr ir precizējusi, ka valsts noteikumi, kas ierobežo vai aizliedz dažus tirdzniecības veidus un kas, pirmkārt, attiecas uz visiem iesaistītajiem komersantiem, kuri darbojas valsts teritorijā, un, otrkārt, kā juridiski, tā faktiski vienādi skar valsts preču un ārvalsts preču tirdzniecību, nav tādi, kas tieši vai netieši, faktiski vai iespējami ierobežo tirdzniecību starp dalībvalstīm judikatūras, kas ieviesta ar iepriekš minēto spriedumu lietā Dassonville, izpratnē (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Keck un Mithouard, 16. punkts).

30

Šajā lietā ir jāatgādina, ka ApoG 14. pantā ir paredzēti nosacījumi, kas slimnīcas struktūrā neietilpstošām aptiekām jāizpilda, lai varētu veikt slimnīcu nodrošināšanu ar zālēm Vācijā.

31

Apstrīdētie noteikumi neattiecas uz zāļu īpašībām, bet gan tikai uz nosacījumiem, kādos tās var tikt pārdotas (šajā sakarā skat. 2008. gada 14. februāra spriedumu lietā C-244/06 Dynamic Medien, Krājums, I-505. lpp., 31. punkts). Līdz ar to ir jāuzskata, ka šie noteikumi attiecas uz tirdzniecības nosacījumiem iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās Keck un Mithouard izpratnē, ko turklāt nav apstrīdējuši arī lietas dalībnieki.

32

Kā izriet no iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās Keck un Mithouard, šādi tirdzniecības nosacījumi var neietilpt EKL 28. pantā paredzētā aizlieguma piemērošanas jomā tikai tad, ja tie atbilst abiem šī sprieduma 29. punktā minētajiem nosacījumiem.

33

Attiecībā uz pirmo no šiem nosacījumiem ir jāatzīmē, ka apstrīdētie noteikumi ir vienādi piemērojami visiem attiecīgajiem komersantiem, kas darbojas Vācijas teritorijā, jo tie ir piemērojami visām aptiekām, kas vēlas nodrošināt ar zālēm Vācijas slimnīcas, neatkarīgi no tā, vai tās ir reģistrētas Vācijā vai kādā citā dalībvalstī.

34

Attiecībā uz otro no minētajiem nosacījumiem nav noliedzams, ka apstrīdētie noteikumi ietver vairākus vienlaicīgi izpildāmus kritērijus, kas de facto paredz — kā to tieši ir atzinusi arī Vācijas Federatīvā Republika — zināmu ģeogrāfisko tuvumu starp aptieku, kas piegādā zāles, un slimnīcu, kurai šīs zāles ir paredzētas.

35

Jākonstatē, ka apstrīdētie noteikumi citās dalībvalstīs, nevis Vācijas Federatīvajā Republikā reģistrētām aptiekām var apgrūtināt un sadārdzināt slimnīcu nodrošināšanu ar zālēm Vācijā salīdzinājumā ar šajā dalībvalstī reģistrētajām aptiekām. Būtībā citās dalībvalstīs reģistrētajām aptiekām — izņemot tās aptiekas, kas atrodas pierobežas reģionā un tātad netālu no attiecīgās Vācijas slimnīcas —, kas vēlas noslēgt ar attiecīgo slimnīcu līgumu par tās nodrošināšanu ar zālēm, ir vai nu jāmaina sava atrašanās vieta, pārceļoties tuvāk attiecīgajai slimnīcai, vai arī jāatver vēl viena aptieka tās tuvumā.

36

Līdz ar to attiecībā uz Vācijas teritorijā izvietoto slimnīcu nodrošināšanu ar zālēm minētie noteikumi tādā pat veidā neietekmē preces, ko tirgo Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā reģistrētās aptiekas un citā dalībvalstī izvietotās aptiekas.

37

Šo secinājumu nevar atspēkot arī tas fakts — ko izvirzījusi Vācijas Federatīvā Republika —, ka attiecībā uz zāļu pārdošanu Vācijas teritorijā izvietotām slimnīcām apstrīdētie noteikumi ārpus šīs dalībvalsts reģistrētajām aptiekām nerada lielākas neērtības nekā tām Vācijas teritorijā reģistrētajām aptiekām, kas atrodas tālu no slimnīcas, kurai paredzētas šīs zāles.

38

Šie noteikumi nepārstāj būt ierobežojoši tikai tāpēc, ka kādā attiecīgās dalībvalsts teritorijas daļā, proti, tajā daļā, kas atrodas tālu no slimnīcas, kura apgādājama ar zālēm, šiem noteikumiem ir vienāda ietekme uz Vācijā un citās dalībvalstīs reģistrēto aptieku zāļu tirdzniecību (šajā sakarā skat. 2000. gada 13. janvāra spriedumu lietā C-254/98 TK-Heimdienst, Recueil, I-151. lpp., 28. punkts).

39

Tāpat nevar piekrist tam, ka citas dalībvalsts izcelsmes zāļu tirdzniecība netiek ietekmēta vairāk nekā tālāk no slimnīcas, kas apgādājama ar zālēm, izvietoto Vācijas reģionu zāļu tirdzniecība. Lai valsts pasākumu varētu atzīt par diskriminējošu vai aizsargājošu noteikumu par preču brīvu apriti izpratnē, nav nepieciešams, lai šis pasākums sniegtu priekšrocības visām valsts precēm vai radītu neērtības vienīgi ievestajām precēm, izslēdzot valsts izcelsmes preces (1991. gada 25. jūlija spriedums apvienotajās lietās C-1/90 un C-176/90 Aragonesa de Publicidad Exterior un Publivía, Recueil, I-4151. lpp., 24. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā TK-Heimdienst, 27. punkts).

40

Tāpat nav nozīmes arī Vācijas Federatīvās Republikas izvirzītajam apstāklim, ka citā dalībvalstī reģistrētai aptiekai ir iespēja piegādāt zāles slimnīcas struktūrā ietilpstošai aptiekai vai arī tās struktūrā neietilpstošai aptiekai, kura nodrošina atbilstību apstrīdētajos noteikumos paredzētajiem vienlaicīgi izpildāmajiem nosacījumiem.

41

Kā savu secinājumu 81. punktā norādījis ģenerāladvokāts, lai arī saskaņā ar Kopienu noteikumiem par preču brīvu apriti netiek prasīts, lai dalībvalsts slimnīcām pastāvētu iespēja iegādāties zāles no slimnīcas struktūrā neietilpstošas aptiekas, gadījumā, ja dalībvalsts paredz šādu iespēju, tā atver šīs darbības veikšanu tirgum un līdz ar to tai ir jāievēro Kopienu noteikumi.

42

Tāpat nevar piekrist Vācijas Federatīvās Republikas argumentam, saskaņā ar kuru tas fakts, ka citās dalībvalstīs reģistrētās aptiekas Vācijas teritorijā izvietotajām slimnīcām piegādā mazāku daudzumu zāļu, nav saistāms ar apstrīdētajiem noteikumiem, jo šādu aptieku rīcībā parasti nav pietiekams daudzums zāļu, par kurām ir saņemta tirdzniecības atļauja Vācijā.

43

Tā kā apstrīdētie noteikumi var ietekmēt Kopienas iekšējo tirdzniecību, tie ir atzīstami par pasākumu ar importa kvantitatīvajiem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību EKL 28. panta izpratnē un nav nepieciešams pierādīt, ka tie ir būtiski ietekmējuši minēto tirdzniecību (skat. 2004. gada 8. jūlija spriedumu lietā C-166/03 Komisija/Francija, Krājums, I-6535. lpp., 15. punkts).

44

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apstrīdētie noteikumi var ietekmēt Kopienas iekšējo tirdzniecību un ir pasākums ar importa kvantitatīvajiem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību, ko aizliedz EKL 28. pants.

45

Šādos apstākļos ir jāpārbauda, vai apstrīdētos noteikumus ir iespējams pamatot ar Vācijas Federatīvās Republikas izvirzītajiem apsvērumiem saistībā ar sabiedrības veselības aizsardzību.

46

Jāatgādina, ka cilvēku veselības un dzīvības aizsardzība ir viena no primārajām interesēm, ko aizsargā EKL 30. pants, un ka dalībvalstu kompetencē, ievērojot Līgumā noteiktās robežas, ir izlemt, kādā apmērā tās vēlas nodrošināt sabiedrības veselības aizsardzību un veidu, kādā tas ir sasniedzams (iepriekš minētais spriedums lietā Deutscher Apothekerverband, 103. punkts; 2004. gada 13. jūlija spriedums lietā C-262/02 Komisija/Francija, Krājums, I-6569. lpp., 24. punkts; iepriekš minētie spriedumi lietā Rosengren u.c., 39. punkts, kā arī lietā Ludwigs-Apotheke, 27. punkts).

47

Nav noliedzams, ka apstrīdētie noteikumi, kuru mērķis saskaņā ar Vācijas Federālās Republikas teikto ir nodrošināt, lai slimnīcas nodrošināšana ar zālēm, ko veic tās struktūrā neietilpstoša aptieka, būtu droša un kvalitatīva, ir saistīti ar sabiedrības veselības apsvērumiem, kas ietilpst EKL 30. panta piemērošanas jomā, un ka tādēļ tie principā var pamatot preču brīvas aprites ierobežojumu.

48

Tomēr tiesiskais regulējums, kas var ierobežot tādu Līgumā garantētu pamatbrīvību kā preču brīvu apriti, var būt pamatots tikai tad, ja tas ir piemērots izvirzītā mērķa īstenošanai un nepārsniedz to, kas vajadzīgs tā sasniegšanai (2003. gada 8. maija spriedums lietā C-14/02 ATRAL, Recueil, I-4431. lpp., 64. punkts; 2007. gada 7. jūnija spriedums lietā C-254/05 Komisija/Beļģija, Krājums, I-4269. lpp., 33. punkts; 2008. gada 13. marta spriedums lietā C-227/06 Komisija/Beļģija, 61. punkts, un 2008. gada 10. aprīļa spriedums lietā C-265/06 Komisija/Portugāle, Krājums, I-2245. lpp., 37. punkts).

49

Attiecībā uz, pirmkārt, apstrīdēto noteikumu piemēroto raksturu ir jānorāda, ka tiktāl, ciktāl tajos ir paredzēts, ka visu ar slimnīcas nodrošināšanu ar zālēm saistīto pakalpojumu sniegšana ir jāuztic tuvumā izvietotai aptiekai, ar šādiem noteikumiem ir iespējams sasniegt mērķi nodrošināt drošu un kvalitatīvu Vācijas teritorijā izvietoto slimnīcu nodrošināšanu ar zālēm un līdz ar to — aizsargāt sabiedrības veselību, ko nav apstrīdējusi arī Komisija.

50

Otrkārt, izvērtējot minēto noteikumu nepieciešamību, vispirms ir jāatgādina, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka, tā kā EKL 30. pants ir izņēmuma noteikums no preču brīvas aprites Kopienā principa, kas tādējādi ir interpretējams šauri, valsts iestādēm ir jāpierāda, ka šie noteikumi ir vajadzīgi izvirzītā mērķa īstenošanai un ka šo mērķi nevarētu sasniegt ar aizliegumiem vai ierobežojumiem, kas apmēra ziņā ir mazāki vai kas mazākā mērā ietekmē Kopienas iekšējo tirdzniecību (šajā sakarā skat. 1994. gada 14. jūlija spriedumu lietā C-17/93 van der Veldt, Recueil, I-3537. lpp., 15. punkts; 1997. gada 23. oktobra spriedumu lietā C-189/95 Franzén, Recueil, I-5909. lpp., 75. un 76. punkts; 2006. gada 28. septembra spriedumu lietā C-434/04 Ahokainen un Leppik, Krājums, I-9171. lpp., 31. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Rosengren u.c., 50. punkts).

51

Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru, kas minēta šī sprieduma 46. punktā, novērtējot, vai sabiedrības veselības aizsardzības jomā ir ievērots samērīguma princips, ir jāņem vērā, ka dalībvalsts var pati izlemt, kādā apmērā tā vēlas nodrošināt sabiedrības veselības aizsardzību un veidu, kādā tas ir sasniedzams. Tā kā šis aizsardzības apmērs dažādās dalībvalstīs var būt atšķirīgs, dalībvalstīm ir piešķirta rīcības brīvība šajā jomā (šajā sakarā skat. 2004. gada 2. decembra spriedumu lietā C-41/02 Komisija/Nīderlande, Krājums, I-11375. lpp., 46. un 51. punkts), un līdz ar to tas, ka viena dalībvalsts izvirza mazāk stingrus noteikumus nekā cita dalībvalsts, nenozīmē, ka pēdējās minētās valsts noteikumi būtu nesamērīgi (iepriekš minētais 2004. gada 13. jūlija spriedums lietā Komisija/Francija, 37. punkts, un 2004. gada 15. jūlija spriedums lietā C-443/02 Schreiber, Krājums, I-7275. lpp., 48. punkts).

52

Šajā lietā ir jāatgādina, ka saskaņā ar ApoG 14. pantu Vācijas teritorijā izvietotās slimnīcas var izvēlēties, vai uzticēt to nodrošināšanu ar zālēm aptiekai, kas darbojas attiecīgās slimnīcas telpās (turpmāk tekstā — “iekšējā nodrošināšanas ar zālēm sistēma”), vai kādas citas slimnīcas aptiekai, vai arī slimnīcas struktūrā neietilpstošai aptiekai (turpmāk tekstā — “ārējā nodrošināšanas ar zālēm sistēma”).

53

Iekšējā nodrošināšanas ar zālēm sistēmā slimnīcas farmaceits ir atbildīgs par visu ar slimnīcas nodrošināšanu ar zālēm saistīto pakalpojumu sniegšanu. Tā kā šī farmaceita darba vieta ir attiecīgajā slimnīcā, viņš ir viegli un ātri pieejams slimnīcas personālam. Komisija nav apstrīdējusi dažādās šīs sistēmas sastāvdaļas.

54

Gadījumā, ja slimnīca izvēlas izmantot ārējo nodrošināšanas ar zālēm sistēmu, tai ir jānoslēdz līgums ar tās izvēlēto aptieku un uz šo līgumu ir attiecināmi ApoG 14. pantā paredzētie vienlaicīgi izpildāmie nosacījumi, saskaņā ar kuriem visu ar šo slimnīcas nodrošināšanas ar zālēm veidu saistīto pakalpojumu sniegšana ir jānodrošina vienam farmaceitam, kurš noslēdzis attiecīgu līgumu un kurš ir viegli un ātri pieejams uz vietas.

55

Līdz ar to ar apstrīdētajiem noteikumiem uz ārējo nodrošināšanas ar zālēm sistēmu būtībā tiek attiecinātas tās pašas prasības, kas raksturīgas iekšējai nodrošināšanas ar zālēm sistēmai.

56

Tiktāl, ciktāl uz līgumu par slimnīcas nodrošināšanu ar zālēm, kas noslēgts ar citas slimnīcas aptieku vai attiecīgās slimnīcas struktūrā neietilpstošu aptieku, attiecas apstrīdētie noteikumi, kuros paredzēti iekšējai nodrošināšanas ar zālēm sistēmai analoģiski nosacījumi, proti, prasība par farmaceitu, kurš, pirmkārt, ir atbildīgs par slimnīcas nodrošināšanu ar zālēm un, otrkārt, ir viegli un ātri pieejams uz vietas, ir jākonstatē, ka šie noteikumi nodrošina līdzvērtību un saderību starp visām Vācijas slimnīcu nodrošināšanas ar zālēm sistēmas sastāvdaļām un tādējādi — šīs sistēmas vienotību un līdzsvaru.

57

Līdz ar to apstrīdētie noteikumi ir vajadzīgi, lai īstenotu mērķi nodrošināt augstu sabiedrības veselības aizsardzības līmeni un nepārsniedz to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai.

58

Savukārt Komisijas aizstāvētā pieeja — tiktāl, ciktāl saskaņā ar to tiek pieļauts ar ārējo nodrošināšanas ar zālēm sistēmu saistīto pakalpojumu sniegšanu uzticēt farmaceitiem, ar kuriem ir noslēgts līgums un kuru darbības vieta neatrodas slimnīcas, kas apgādājama ar zālēm, tuvumā, — apdraudētu slimnīcu nodrošināšanas ar zālēm Vācijā sistēmas vienotību un līdzsvaru un līdz ar to — augsto sabiedrības veselības aizsardzības līmeni, ko Vācijas Federatīvā Republika vēlas sasniegt.

59

Turklāt praksē atbilstoši Komisijas piedāvātajai pieejai tām Vācijas slimnīcām, kas izvēlas īstenot slimnīcas nodrošināšanu ar zālēm ar slimnīcas struktūrā neietilpstošas aptiekas vai kādas citas slimnīcas aptiekas palīdzību, būtu jāpieņem darbā vairāki farmaceiti, lai nodrošinātu dažādu ar slimnīcas nodrošināšanu ar zālēm saistīto funkciju izpildi, kas, kā savu secinājumu 122. punktā norādījis ģenerāladvokāts, radītu ar šādu nodarbinātību saistītas papildu izmaksas.

60

Šajā sakarā ir jānorāda — kaut arī tīri ekonomiska rakstura mērķi nevar pamatot preču brīvas aprites pamatprincipa ierobežojumu, tomēr saistībā ar ekonomiska rakstura interesēm, kuru mērķis ir saglabāt pieeju līdzsvarotiem un visiem pieejamiem ārstniecības un stacionārās aprūpes pakalpojumiem, Tiesa ir pieļāvusi, ka šāds mērķis arī var veidot atkāpi sabiedrības veselības aizsardzības interesēs, ja šāds mērķis palīdz sasniegt augstāku veselības aizsardzības līmeni (pēc analoģijas skat. it īpaši 1998. gada 28. aprīļa spriedumu lietā C-158/96 Kohll, Recueil, I-1931. lpp., 50. punkts, un 2007. gada 19. aprīļa spriedumu lietā C-444/05 Stamatelaki, Krājums, I-3185. lpp., 31. punkts).

61

Nav apstrīdams, ka slimnīcu skaitu, to ģeogrāfisko izvietojumu, organizēšanu un aprīkojumu vai pat to piedāvāto ārstniecības pakalpojumu raksturu ir jāplāno, un parasti šīs plānošanas mērķis, no vienas puses, ir nodrošināt attiecīgās dalībvalsts teritorijā pietiekamu un pastāvīgu pieeju līdzsvarotai kvalitatīvu stacionārās aprūpes pakalpojumu dažādībai, un, no otras puses, šai plānošanai vajadzētu nodrošināt izmaksu kontroli un, cik vien iespējams, ļaut izvairīties no finanšu un tehnisko līdzekļu, kā arī cilvēku resursu izšķērdēšanas (skat. 2001. gada 12. jūlija spriedumu lietā C-157/99 Smits un Peerbooms, Recueil, I-5473. lpp., 76.–80. punkts; 2003. gada 13. maija spriedumu lietā C-385/99 Müller-Fauré un van Riet, Recueil, I-4509. lpp., 77.–80. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Watts, 108. un 109. punkts).

62

Ņemot vērā abus šos aspektus, ir skaidrs, ka arī prasība par to, lai viens farmaceits, kura darbības vieta atrodas tuvu attiecīgajai slimnīcai, būtu atbildīgs par visu ar attiecīgās slimnīcas nodrošināšanu ar zālēm saistīto funkciju izpildi, nav pasākums, kurš pārsniedz to, kas vajadzīgs Vācijas Federatīvās Republikas izvirzītā mērķa sasniegšanai, kas ir nodrošināt augstu sabiedrības veselības aizsardzības līmeni.

63

Ņemot vērā šos apstākļus, ir jāatzīst, ka apstrīdētie noteikumi ir pamatoti ar sabiedrības veselības aizsardzības apsvērumiem.

64

Komisijas prasība līdz ar to ir noraidāma.

65

Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Vācijas Federatīvā Republika ir prasījusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Komisijai spriedums nav labvēlīgs, jāpiespriež Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: