1

Padomes 1995. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 384/96 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 1996, L 56, 1. lpp.), kura grozīta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 461/2004 (OV L 77, 12. lpp.) (turpmāk tekstā — “pamatregula”), 2. panta 8. un 9. punktā ir teikts:

“8.   Eksporta cena ir tā cena, kas ir faktiski samaksāta vai maksājama par preci, ko eksportētājvalsts eksportē uz Kopienu pārdošanai.

9.   Gadījumos, kad eksporta cenas nav vai izrādās, ka tā nav ticama, jo eksportētājs un importētājs vai trešā persona ir savstarpēji saistīti vai ir vienojušies par kompensāciju mehānismu, eksporta cenu var noteikt, pamatojoties uz cenu, par kādu importētās preces pirmo reizi pārdod tālāk neatkarīgam pircējam, vai arī izmanto kādu citu pieņemamu pamatu, ja preces netiek pārdotas tālāk neatkarīgam pircējam vai tās tiek tālākpārdotas tādā stāvoklī, kādā tika importētas.

[..]”

2

Pamatregulas 8. panta 9. punktā ir paredzēts:

“9.   Gadījumā, ja kāda puse neizpilda vai atsauc saistības, vai gadījumā, ja Komisija atsauc savu piekrišanu saistībām, tad pēc konsultēšanās šo piekrišanu pēc vajadzības atsauc vai nu ar Komisijas lēmumu, vai ar Komisijas regulu, un automātiski uzliek vai nu pagaidu maksājumu, kuru Komisija piemērojusi saskaņā ar 7. pantu, vai galīgo maksājumu, kuru Padome piemērojusi saskaņā ar 9. panta 4. punktu, ar nosacījumu, ka attiecīgajam eksportētājam ir bijusi iespēja sniegt komentārus, izņemot gadījumā, ja viņš pats ir atsaucis saistības. [..]”

3

Pamatregulas 11. panta 3., 6., 9. un 10. punktā ir paredzēts:

“3.   Ja uzskata par lietderīgu, pēc Komisijas iniciatīvas vai pēc dalībvalsts pieprasījuma, vai pēc kāda eksportētāja vai importētāja pieprasījuma, ar noteikumu, ka pēc galīgā pasākuma ieviešanas ir pagājis attiecīgs laikposms vai vismaz viens gads, vai pēc Kopienas ražotāju pieprasījuma, kurā ir ietverti pietiekami pierādījumi, kas pamato nepieciešamību pēc šādas starpposma pārbaudes, var pārskatīt arī nepieciešamību turpināt pārbaužu piemērošanu.

Starpposma pārbaudi uzsāk, ja pieprasījumā ir sniegti pietiekami pierādījumi tam, ka pasākuma turpmāka piemērošana, lai neitralizētu dempingu, ilgāk nav nepieciešama un/vai nav domājams, ka zaudējumi turpināsies vai atkārtosies, ja pasākumu atceltu vai mainītu, vai ka ar esošo pasākumu nepietiek vai vairs nepietiek, lai neitralizētu dempingu, kas rada zaudējumus.

Ja izmeklēšanas pasākumus veic, ievērojot šo punktu, Komisija cita starpā var apsvērt, vai ar dempingu un zaudējumiem saistītie apstākļi ir ievērojami mainījušies un vai esošie pasākumi nodrošina cerētos rezultātus un novērš zaudējumus, kas ir konstatēti iepriekš saskaņā ar 3. pantu. Šajā sakarā, pieņemot galīgo lēmumu, ņem vērā visus būtiskos un pienācīgi dokumentētos pierādījumus.

[..]

6.   Pārbaudes, ko veic, ievērojot šo pantu, uzsāk Komisija pēc konsultēšanās ar Konsultatīvo komiteju. Atkarībā no pārskata rezultātiem Kopienas institūcija, kas atbild par pasākumu ieviešanu, pasākumus atceļ vai turpina, ievērojot 2. punktu, vai atceļ, turpina vai groza, ievērojot 3. un 4. punktu. Ja pasākumus atceļ attiecībā uz individuāliem eksportētājiem, bet ne visai valstij kopumā, šie eksportētāji joprojām ir pakļauti lietas izskatīšanai un, ievērojot šo pantu, uz viņiem automātiski var attiecināt atkārtotu izmeklēšanu jebkura jauna pārskata laikā attiecībā uz doto valsti.

[..]

9.   Visās pārbaudēs un izmeklēšanās par nodevu atmaksāšanu, kuras, ievērojot šo pantu, veic Komisija ar noteikumu, ka apstākļi nav mainījušies, izmanto tās pašas metodes, kas tika izmantotas izmeklēšanā, kuras rezultātā tika ieviestas nodevas, attiecīgi ņemot vērā 2. pantu un jo īpaši tā 11. un 12. punktu, kā arī 17. pantu.

10.   Izmeklēšanā, ko veic, ievērojot šo pantu, Komisija pārbauda eksporta cenu ticamību saskaņā ar 2. pantu. Taču, nolemjot veidot eksporta cenu saskaņā ar 2. panta 9. punktu, tā šo cenu aprēķina, neieturot samaksāto antidempinga nodevu summu, ja tiek sniegti izšķiroši pierādījumi, ka nodevas ir attiecīgi atspoguļotas tālākpārdošanas cenās un turpmākajās pārdošanas cenās Kopienā.”

4

Prasītāja MTZ Polyfilms Ltd ir atbilstoši Indijas tiesībām reģistrēta sabiedrība, kas ražo polietilēntereftalāta plēvi (PET), kuru tā eksportē uz Eiropas Kopienu un trešām valstīm.

5

2001. gada 13. augustā Eiropas Savienības Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 1676/2001, ar ko piemēro galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu par Indijas un Korejas Republikas izcelsmes polietilēntereftalāta (PET) (OV L 227, 1. lpp.) plēves importu. Prasītājai noteiktais antidempinga maksājums saskaņā ar šīs regulas preambulas 80. apsvērumu bija 49%.

6

Ar Komisijas 2001. gada 22. augusta Lēmumu 2001/645/EK saistībā ar antidempinga procedūru attiecībā uz Indijas un Korejas Republikas PET plēves importu (OV L 227, 56. lpp.) Eiropas Kopienu Komisija pieņēma prasītājas un citu četru Indijas eksportētāju piedāvātās saistības eksportēt PET plēvi uz Kopienu par minimālām importa cenām (turpmāk tekstā — “MIC”). MIC katram eksportētājam bija atšķirīga. Ievērojot pieņemtās saistības, prasītāja un citi četri Indijas PET plēves eksportētāji tika atbrīvoti no antidempinga maksājuma saskaņā ar Regulas Nr. 1676/2001 2. pantu.

7

Komisija 2003. gada 22. novembrī saskaņā ar pamatregulas 11. panta 3. punktu uzsāka Regulas Nr. 1676/2001 daļēju starpposma pārbaudes sākumu pieciem Indijas eksportētājiem, kam saistošas MIC. Komisija šīs pārbaudes gaitā konstatēja, ka dažām izstrādājumu grupām cenu dažādība (izstrādājumu vērtību līmenis) grupā, kā arī pārmaiņas attiecībā uz faktisko izstrādājumu klāstu ir būtiski mainījušās kopš MIC saistību pieņemšanas. Tā kā MIC tika noteikta, pamatojoties uz izstrādājumu veidu klāstu un to attiecīgajām vērtībām sākotnējā izmeklēšanas perioda laikā, Komisija uzskatīja, ka konstatētās pārmaiņas radījušas “specifiskas” MIC un uzņemtās saistības ir kļuvušas “neefektīvas”, lai līdzsvarotu dempinga kaitējošo iedarbību.

8

Pārbaudes beigās Padome pieņēma 2006. gada 27. februāra Regulu (EK) Nr. 365/2006, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1676/2001 un izbeidz daļējo pārbaudes pārskatīšanu antisubsidēšanas pasākumiem, ko piemēro tādas polietilēntereftalāta (PET) plēves importam, kuras izcelsme ir, inter alia, Indijā (OV L 68, 1. lpp.). Saskaņā ar šīs regulas preambulas 25. apsvērumu prasītājas un citu četru Indijas eksportētāju piedāvāto saistību attiecībā uz MIC pieņemšanu akceptēšana tika atcelta.

9

2005. gada 4. janvārī Komisija izsludināja jaunu Regulas Nr. 1676/2001 daļēju starpposma pārbaudi saskaņā ar pamatregulas 11. panta 3. punktu. Šī pārbaude attiecās vienīgi uz pieciem Indijas eksportētājiem, kuriem bija saistošas MIC, un atlikušā antidempinga maksājuma līmeni. Tās mērķis bija noskaidrot, vai bija jāuztur vai jāatceļ esošie pasākumi, vai arī būtu jāgroza to līmenis.

10

Pārbaudes beigās Padome pieņēma 2006. gada 27. februāra Regulu (EK) Nr. 366/2006, ar ko uzliek galīgo antidempinga maksājumu tādas polietilēntereftalāta plēves importam, kuras izcelsme ir, inter alia, Indijā (OV L 68, 6. lpp.; turpmāk tekstā — “apstrīdētā regula”). Prasītājai apstrīdētajā regulā noteiktais individuālais antidempinga maksājums turpmāk bija 18%.

11

Pamatojot šī galīgā antidempinga maksājuma noteikšanu, Padome būtībā apstrīdētās regulas preambulas 27. apsvērumā uzsver, ka, nosakot eksporta cenu, pārbaudē cenšas noskaidrot, vai dempinga līmeņi ir mainījušies un vai šīs izmaiņas var uzskatīt par ilglaicīgām. Šajā kontekstā Padomes ieskatā eksporta cenas nevar novērtēt, pamatojoties vienīgi uz eksportētāju rīcības pagātnē izvērtējumu. Padome precizē, ka ir jānosaka, vai izmantotās eksporta cenas attiecībā uz Kopienu noteiktā periodā sniedz ticamas norādes par to iespējamo attīstību nākotnē. Tā norāda, ka, ņemot vērā šajā gadījumā pieņemtās saistības, tika pārbaudīts, vai to esamība ir ietekmējusi izmantotās eksporta cenas, tās padarot nedrošas turpmākās eksportētāju rīcības noteikšanai.

12

No apstrīdētās regulas preambulas 28. apsvēruma izriet, ka attiecīgo Indijas eksportētāju, starp kuriem ir prasītāja, veikto pārdošanas darījumu cenu attiecībā uz Kopienu ticamība tika novērtēta, pamatojoties uz šo cenu salīdzinājumu ar MIC, kuras ir pieņemto saistību priekšmets. Tādējādi tika pārbaudīts, vai katra eksportētāja izmantotās vidējās svērtās cenas ir bijušas vai nav bijušas ievērojami augstākas par MIC. Tika uzskatīts, ka gadījumos, kad eksporta cenas bija ievērojami augstākas par MIC, tās bija noteiktas neatkarīgi no MIC un līdz ar to — ticamas. Turpretī, ja eksporta cenas nebija pietiekami augstākas par MIC, tika uzskatīts, ka tās bija mainījušas pieņemto saistību ietekmē un nebija pietiekami ticamas, lai tās izmantotu dempinga aprēķinos saskaņā ar pamatregulas 2. panta 8. punktu.

13

Apstrīdētās regulas preambulas 30. apsvērumā būtībā ir konstatēts, ka trīs Indijas eksportētāju, kuru starpā ir prasītāja, eksporta cenas uz Kopienu bija ļoti tuvas MIC, turpretī to eksporta cenas uz trešām valstīm bija ievērojami zemākas nekā tās, kuras tika izmantotas attiecībā uz Kopienu, kas Padomes ieskatā pieļauj varbūtību, ka, nepastāvot saistībām, cenas eksportam uz Kopienu būtu pielīdzinātas cenām par tāda veida preču eksportu uz trešām valstīm. Līdz ar to Padomes ieskatā šo eksportētāju eksporta cenas uz Kopienu nevar izmantot, lai noteiktu ticamas eksporta cenas pamatregulas 2. panta 8. punkta izpratnē. Saskaņā ar apstrīdētās regulas preambulas 31. apsvērumu šī iemesla dēļ tika nolemts eksporta cenas šiem eksportētājiem noteikt, balstoties uz to preču pārdošanas cenām uz trešām valstīm.

14

No apstrīdētās regulas preambulas 33. un 34. apsvēruma būtībā izriet, ka atsaukšanās uz iepriekšējām eksporta cenām uz trešām valstīm, nevis uz eksporta cenām, kas izmantotas attiecībā uz Kopienu, nebalstās uz pamatregulas 2. panta 8. un 9. punkta piemērošanu, bet ir attaisnotas ar nepieciešamību atbilstoši starpposma pārbaudes mērķiem — saskaņā ar šīs regulas 11. panta 3. punktu — vērtēt varbūtību, ka eksporta cenas uz Kopienu tiks saglabātas nākotnē, un līdz ar to — varbūtību, ka atkal rodas dempings.

15

Saskaņā ar apstrīdētās regulas preambulas 48. apsvērumu dempinga starpību katram eksportētājam noteica, pamatojoties uz vidējās svērtās normālvērtības un vidējās svērtās eksporta cenas salīdzinājumu saskaņā ar pamatregulas 2. panta 11. punktu. No apstrīdētās regulas preambulas 49. un 56. apsvēruma kopsakara izriet, ka būtisks individuālā dempinga starpības samazinājums attaisno atlikušā dempinga maksājuma grozījumus, kuru līmenis tika noteikts saskaņā ar pamatregulas 11. panta 9. punktu. Attiecībā uz prasītāju, kuras eksporta cenas tika noteiktas, pamatojoties uz iepriekšējām eksporta cenām uz trešām valstīm tādēļ, ka tās uz Kopienu nebija ticamas, dempinga starpība tika noteikta 26,7% (apstrīdētās regulas preambulas 50. un 54. apsvērums).

16

Atbilstoši apstrīdētās regulas preambulas 51.–56. apsvērumam šī atlikušā dempinga maksājuma grozījumi būtībā balstīti uz to, ka ir konstatēts, ka ar dempingu saistītie apstākļi ir ievērojami mainījušies un vai to maiņa ir uzskatāma par noturīgu, salīdzinot ar situāciju, kura bija izmeklēšanas sākumā saskaņā ar pamatregulas 11. panta 3. punktu.

17

Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2006. gada 19. maijā, prasītāja cēla šo prasību.

18

Ar piektās palātas priekšsēdētāja 2006. gada 13. novembra rīkojumu Komisijai tika atļauts iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam.

19

Ar Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2007. gada 6. februāra lēmumu lieta no piektās palātas tika nodota trešajai palātai. Tā kā Pirmās instances tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas sestajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta. Tā kā tiesnesis referents nevarēja pildīt amata pienākumus, ar Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja lēmumu lieta tika vēlreiz nodota trešajai palātai.

20

Tiesvedības organizatorisko pasākumu ietvaros Padomei tika lūgts atbildēt uz rakstveida jautājumiem. Padome noteiktajā termiņā izpildīja šo lūgumu.

21

Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz 2008. gada 9. decembra tiesas sēdē Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem.

22

Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

23

Padomes, kuru atbalsta Komisija, prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

24

Pirmkārt, jānorāda, ka ar apstrīdēto regulu piemēro galīgo antidempinga maksājumu par vairāku sabiedrību PET plēves importu.

25

Prasītāja lūdz apstrīdētās regulas pilnīgu atcelšanu. Izklāstot savus pamatus un argumentus, tā tomēr vienīgi apstrīd tās eksporta cenu noteikšanas tiesiskumu.

26

Šajā sakarā jāuzskata, ka šīs noteikšanas iespējamais prettiesiskums neietekmē apstrīdētās regulas tiesiskumu tikai tiktāl, ciktāl ar to prasītājai piemēro antidempinga maksājumu. Turpretim tā neietekmē citu apstrīdētās regulas elementu tiesiskumu, proti, tostarp citām sabiedrībām, kurām adresēts lēmums, piemērot antidempinga maksājumus.

27

Turklāt no judikatūras izriet, ka, ja regula, ar kuru ievieš antidempinga maksājumus, virknei sabiedrību nosaka dažādus maksājumus, tad sabiedrību tieši un individuāli skar tikai tās normas, kas tai uzliek konkrētu antidempinga maksājumu un nosaka tā līmeni, nevis tās, kas uzliek antidempinga maksājumus citām sabiedrībām tā, ka šīs sabiedrības prasība ir pieņemama tikai tiktāl, ciktāl ar to tiek lūgts pasludināt par spēkā neesošām regulas normas, kas uz to ekskluzīvi attiecas (skat. Tiesas 2001. gada 15. februāra spriedumu lietā C-239/99 Nachi Europe, Recueil, I-1197. lpp., 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Šajos apstākļos, ievērojot savas prasības pamatojumam prasītājas izvirzītos pamatus un argumentus, prasījums par tiesību akta atcelšanu jāinterpretē tādējādi, ka tas vērsts tikai uz daļēju apstrīdētās regulas atcelšanu tiktāl, ciktāl ar to nosacīts prasītājai galīgais antidempinga maksājums.

29

Prasītāja būtībā kritizē apstrīdētajā regulā Padomes piemēroto metodi eksporta cenu noteikšanai. Tā izvirza trīs pamatus attiecībā uz šo metodi, kas saistīti, pirmkārt, ar pamatregulas 2. panta 8. un 9. punkta neņemšanu vērā, otrkārt, Līguma par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu (PTO) (OV L 336, 3. lpp.) 1.A pielikumā ietvertā Līguma par vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību [GATT] 1994 VI panta īstenošanu (OV L 336, 103. lpp.) 2. panta 1. un 3. punkta un 11. panta neņemšanu vērā, treškārt, juridiskā pamata neesamību un tiesiskās drošības principa pārkāpumu.

30

Pirmā un trešā izvirzītā pamata ietvaros prasītāja izvirza vairākus argumentus, lai pierādītu, ka apstrīdētajā regulā izmantotajai metodei prasītājas eksporta cenu noteikšanai nav juridiska pamata. Pirmās instances tiesa uzskata, ka šie argumenti jāizvērtē kopā.

31

Ar savu trešo pamatu par juridiskā pamata neesamību prasītāja apgalvo, ka Padome apstrīdētajā regulā nenorāda juridisko pamatu izmantotajai eksporta cenas noteikšanas metodei, bet vienīgi 34. apsvērumā precizē, ka šī metode nav balstīta uz pamatregulas 2. panta 8. un 9. punktu. Padome šīs regulas 11. panta 3. punktu kā juridisko pamatu pirmoreiz norādīja savā iebildumu rakstā. Tomēr, ņemot vērā, ka ikviena daļēja starpposma pārbaude jāveic saskaņā ar pamatregulas 11. panta 3. punktu, šai tiesību normai nav nekādas ietekmes uz atbilstošā juridiskā pamata izvēli, uz kura pamata ir noteikta prasītājas eksporta cena.

32

Ar savu pirmo pamatu par pamatregulas 2. panta 8. un 9. punkta neņemšanu vērā prasītāja vispirms apgalvo, ka šīs tiesību normas regulē eksporta preču aprēķināšanu un to piemērojamība starpposma pārbaudē ir nepārprotami paredzēta pamatregulas 11. panta 9. un 10. punktā, šo pārbaužu ietvaros nepastāvot speciālai aprēķināšanas metodei. Prasītāja, turpinot, uzskata, ka Komisijas starpposma pārbaudē veiktā analīze par varbūtību, ka atkal radīsies dempings, nav atbilstīga un nedrīkstētu ietekmēt dempinga starpības aprēķinu. Nobeigumā prasītāja piebilst, ka pamatregulas 11. panta 3. punkts nav spēkā esošs juridisks pamats, lai aprēķinātu eksporta cenu, jo tajā nav ne mazākās norādes, kas ļautu noteikt metodi dempinga starpības aprēķināšanai a fortiori eksporta cenas aprēķināšanai.

33

Padome norāda, ka izskatāmajā lietā pamatregulas 11. panta 3. punkts veido atbilstīgu juridisko pamatu eksporta metodei, kas izmantota, lai noteiktu eksporta cenu.

34

Izvēli par labu šai metodei varētu noteikt pamatregulas 11. panta 3. punktā paredzētā prasība starpposma pārbaudes ietvaros pārbaudīt, vai dempinga apstākļi ir būtiski mainījušies. Turklāt iestādes būtu noraidījušas prasītājas izmantotās eksporta cenas uz Kopienu tā iemesla dēļ, ka šīs cenas neatspoguļoja prasītājas ilglaicīgu cenu politikas maiņu, ciktāl tā bija MIC sekas. Šis secinājums ir balstīts uz konstatējumu, ka prasītājas eksporta cenas uz Kopienu vidēji bija tikai 7% augstākas par MIC, lai gan attiecībā pret eksporta cenām uz trešām valstīm tās bija par 12% augstākas. Tā kā tās nebija noteiktas neatkarīgi no MIC, prasītājas eksporta cenas uz Kopienu nevarētu būt ticamas un nevarētu tikt izmantotas, lai noteiktu eksporta cenu. “Visloģiskākā” pieeja būtu eksporta cenas noteikšana, ņemot vērā prasītājas veiktos pārdošanas darījumus trešās valstīs.

35

Attiecībā uz prasītājas argumentu, ka pamatregulas 2. panta piemērošana izmeklēšanas pārbaudēs esot paredzēta šīs regulas 11. panta 9. un 10. punktā, Padome savā iebildumu rakstā, no vienas puses, izvirza apgalvojumu, ka 11. panta 9. punkts atļauj iestādēm pārbaudē piemērot citu metodi, nevis to, kura ir izmantota sākotnējā izmeklēšanā, ja apstākļi ir mainījušies. Padome šajā sakarā uzsver, ka pieņemto MIC saistību ietekme, kuras ir piemērojamas prasītājas bijušo cenu izmeklēšanas periodā, veido apstākļu maiņu pamatregulas 11. panta 9. punkta izpratnē. No otras puses, Padome atzīst, ka 11. panta 9. un 10. punkts nemazina nepieciešamību iestādēm noskaidrot, vai dempinga izmaiņas vai kaitējums ir ilgstošs un attiecīgi — vai tas attaisno pasākumu grozīšanu.

36

Savās atbildēs uz Pirmās instances tiesas rakstveida jautājumiem un savos tiesas sēdē sniegtajos apsvērumos Padome precizē, ka tā nav iecerējusi balstīt savu aizstāvību uz pamatregulas 11. panta 9. punktu kā juridisku pamatu tādai eksporta cenu aprēķināšanas metodei kā izskatāmajā lietā piemērotā un atsaukšanos uz apstākļu maiņas minēšanu iebildumu rakstā Pirmās instances tiesā nebūtu jāinterpretē ne šādā izpratnē, ne arī kā tāda, kas pati par sevi paredz attaisnot izslēgšanu no dempinga apjoma aprēķināšanas metodes saskaņā ar šīs regulas 2. pantu.

37

Visbeidzot, Padome uzskata, ka atšķirība starp vērtējumu tam, ka atkal varētu parādīties dempings, un dempinga starpības aprēķināšanu, kādu ir piedāvājusi prasītāja, ir kļūdaina, ņemot vērā pārbaudi, kas ir noteikt, vai dempinga starpība ir mainījusies un vai iespējamās izmaiņas var tikt uzskatītas par ilgstošām, kas attaisnotu esošo antidempinga pasākumu to atcelšanu vai grozīšanu.

38

Ievadam jāatgādina, ka prasītāja iestādēm pārmet, ka tās savu vērtējumu par prasītājas izmantoto eksporta un Kopienu cenu ticamību nav balstījušas uz kritērijiem, kas noteikti pamatregulas 2. panta 8. un 9. punktā. Savukārt Padome būtībā apgalvo, ka pamatregulas 2. panta 8. un 9. punktā noteiktās metodes neizmantošanu pamatoja ar nepieciešamību saskaņā ar šīs regulas 11. panta 3. punktu starpposmu pārbaudē pārbaudīt ikvienu pārmaiņu, kas izraisa pastāvošo pasākumu iespējamu atcelšanu vai grozīšanu, ilglaicīgumu.

39

Tādējādi ir jāizvērtē, vai pamatregulas 11. panta 3. punkts ir pietiekams juridisks pamats, lai izslēgtu eksporta cenu regulējošos kritērijus tā, kā tie ir noteikti šīs regulas 2. panta 8. un 9. punktā.

40

Šajā sakarā jākonstatē, ka apstrīdētā regula tika pieņemta starpposma pārbaudes beigās saskaņā ar pamatregulas 11. panta 3. punktu, kuras normas regulē šādas pārbaudes uzsākšanas nosacījumus un galvenos mērķus. Turklāt saskaņā ar 11. panta 3. punkta otro daļu: “Starpposma pārbaudi uzsāk, ja pieprasījumā ir sniegti pietiekami pierādījumi tam, ka pasākuma turpmāka piemērošana, lai neitralizētu dempingu, ilgāk nav nepieciešama”. 11. panta 3. punkta trešā daļa nosaka, ka pārbaudes izmeklēšanas gaitā “Komisija cita starpā var apsvērt, vai ar dempingu un zaudējumiem saistītie apstākļi ir ievērojami mainījušies”.

41

Izskatāmajā lietā netiek apstrīdēts, ka Padome varēja pamatoti atsaukties uz pamatregulas 11. panta 3. punktu, lai konstatētu ievērojamas apstākļu izmaiņas attiecībā uz dempingu, un bija tiesīga pēc ilglaicīgu izmaiņu konstatēšanas secināt, ka bija jāmaina atlikušie antidempinga maksājumi (apstrīdētās regulas preambulas 56. apsvērums). Turpretī šīs regulas 11. panta 3. punkts Padomei neparedz pilnvaras starpposma pārbaudes ietvaros, kā tas tika darīts šajā gadījumā, izmantot eksporta cenas noteikšanas metodi, kas ir pretrunā pamatregulas 2. panta 8. un 9. punkta nosacījumiem, atsaucoties uz nepieciešamību novērtēt konkrēto eksportētāju prospektīvās cenas.

42

No pamatregulas 11. panta 9. punkta izriet, ka principā pārbaudes ietvaros iestādēm ir pienākums piemērot to pašu metodi, tostarp eksporta cenas noteikšanas metodi saskaņā ar pamatregulas 2. panta 8. un 9. punktu, kas izmantota sākotnējā izmeklēšanā, kuras rezultātā tika noteikts antidempinga maksājums. Šī pati tiesību norma paredz vienu izņēmumu, kas ļauj iestādēm piemērot citu metodi, nevis sākotnējā izmeklēšanā izmantoto tiktāl, ciktāl ir mainījušies apstākļi, tomēr šis izņēmums ir jāinterpretē šauri. Turklāt no pamatregulas 11. panta 9. punkta izriet, ka piemērotajai metodei ir jāņem vērā pamatregulas 2. un 17. panta normas.

43

Turklāt starpposmu pārbaudē tāpat kā sākotnējā izmeklēšanā iestādēm būtībā ir pienākums noteikt eksporta cenu saskaņā ar pamatregulas 2. pantā noteiktajiem kritērijiem.

44

Kaut arī pamatregulas 11. panta 9. punkts tieši minēts apstrīdētās regulas preambulas 49. apsvērumā un Padome apstiprinājusi, ka, ar brīdi, kad tie bija pakļauti MIC saistību ietekmei, prasītājas eksporta cenas noteicošie apstākļi tiešām bija mainījušies, Padome savos rakstveida paskaidrojumos Pirmās instances tiesai un apsvērumos tiesas sēdē ir skaidri norādījusi, ka tai nav bijis nolūka atsaukties uz šīs regulas 11. panta 9. punktā paredzēto izņēmumu. Tieši pretēji, lai pamatotu eksporta cenas noteikšanas metodes piemērošanu, kura atkāpjas no metodes, kas tika piemērota otrajā izmeklēšanā, kā arī no šīs regulas 2. panta 8. un 9. punktā izvirzītajiem kritērijiem, Padome vienīgi atsaucās uz šīs regulas 11. panta 3. punktu.

45

Tomēr jākonstatē, ka pamatregulas 11. panta 3. punktā nav ietverta tieša atkāpe no 11. panta 9. punkta noteikuma, saskaņā ar kuru eksporta cenas noteikšana veicama saskaņā ar pamatregulas 2. panta 8. un 9. punktu.

46

Turklāt izskatāmajā lietā nekas neļauj secināt, ka pamatregulas 11. panta 3. punkta pamatā esošie mērķi, tostarp iespējamā nepieciešamība veikt prospektīvu konkrēto eksportētāju cenu analīzi, piešķir attiecīgajām iestādēm netiešas pilnvaras aizstāt uz šādu analīzi balstīto metodi ar metodi, kura noteikta pamatregulas 2. panta 8. un 9. punktā.

47

No judikatūras izriet, ka tas, ka pastāv netieši noteiktas likumdošanas pilnvaras, kas veido atkāpi no EKL 5. panta pirmajā daļā paredzētā principa par kompetenču sadali, ir jāinterpretē šauri. Šādas netieši noteiktas pilnvaras judikatūrā tiek atzītas tikai izņēmuma gadījumos un, lai arī kādas šīs pilnvaras būtu, tām ir jābūt nepieciešamām, lai nodrošinātu Līguma vai attiecīgās pamatregulas noteikumu lietderīgo iedarbību šajā sakarā (skat. Tiesas 1987. gada 9. jūlija spriedumu apvienotajās lietās 281/85, no 283/85 līdz 285/85 un 287/85 Vācija u.c./Komisija, Recueil, 3203. lpp., 28. punkts, un Pirmās instances tiesas spriedumu lietā T-240/04 Francija/Komisija, Krājums, II-4035. lpp., 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Šajā sakarā jānorāda, ka pamatregulas 11. panta 3. punkta lietderīgā iedarbība tiek galvenokārt nodrošināta tādējādi, ka iestādēm ir plaša rīcības brīvība, tostarp iespēja prospektīvi izvērtēt attiecīgo eksportētāju cenu politiku, veicot pārbaudi par esošo pasākumu saglabāšanas nepieciešamību.

49

Savukārt brīdī, kad šī nepieciešamība ir novērtēta un iestādes ir nolēmušas mainīt esošos pasākumus, nosakot jaunus pasākumus, tām ir saistoša pamatregulas 11. panta 9. punkta norma, kas tām piešķir tieši noteiktas pilnvaras un pienākumu piemērot šīs pašas regulas 2. pantā noteikto metodi.

50

No tā izriet, ka, pirmkārt, nosakot eksporta cenas, iestāžu apgalvotā iespēja veikt prospektīvas analīzes nav nepieciešama, lai nodrošinātu pamatregulas 11. panta 3. punkta lietderīgo iedarbību, to pat izslēdz šīs pašas regulas 11. panta 9. punkts, un, otrkārt, šķietamās netieši izteiktās pilnvaras, kuras izriet no pirmās no šīm tiesību normām, nevar prevalēt pār otrajā tiesību normā paredzētajām tiešajām pilnvarām, skatot tās kopsakarā ar šīs regulas 2. pantu.

51

Līdz ar to pamatregulas 11. panta 3. punkts nevar būt juridiskais pamats, kas ļauj iestādēm, nosakot eksporta cenu, nepiemērot pamatregulas 2. panta 8. un 9. punktā paredzēto metodi. Atkāpjoties no šīs metodes un nosakot eksporta cenu, pamatojoties uz šajās tiesību normās neparedzētiem kritērijiem, Padome ir pieņēmusi apstrīdēto regulu uz nepareiza juridiska pamata.

52

Līdz ar to pirmais un trešais pamats jāatzīst par pamatotiem tiktāl, ciktāl tie ir saistīti ar juridiskā pamata neesamību, un attiecīgi jāatceļ apstrīdētā regula tiktāl, ciktāl tā attiecas uz prasītāju, bez nepieciešamības izskatīt pamatus, kas saistīti ar Līguma par GATT 1994 VI panta īstenošanu 2. panta 1. un 3. punkta un 11. panta neņemšanu vērā, kā arī tiesiskās drošības principa pārkāpumu.

53

Atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Padomei spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.

54

Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai iestādes, kas iestājas lietā, pašas sedz savus tiesāšanas izdevumus. Tādēļ Komisija, kas ir iestājusies lietā Padomes atbalstam, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (trešā palāta)

nospriež: