1

Ar savu prasības pieteikumu Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, paredzot, ka:

Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 43. un 49. pants.

2

Likumu par sabiedrības drošību konsolidētā teksta [Testo unico delle leggi di pubblica sicurezza], kas apstiprināts ar Karaļa 1931. gada 18. jūnija dekrētu Nr. 773 (1931. gada 26. jūnijaGURI Nr. 146), ar tajā izdarītajiem grozījumiem (turpmāk tekstā — “konsolidētais teksts”), 134. pantā ir noteikts:

“Bez prefekta izsniegtas licences organizācijām un privātpersonām ir aizliegts sniegt kustamās mantas vai nekustamā īpašuma uzraudzības vai apsardzes pakalpojumus, veikt izmeklēšanu vai pārbaudes vai ievākt informāciju privātpersonu uzdevumā.

Neskarot 11. panta noteikumus, licenci nevar piešķirt personām, kurām nav Itālijas vai citas Eiropas Savienības dalībvalsts pilsonības, kas ir rīcībnespējīgas vai ir bijušas notiesātas par tīši izdarītu noziedzīgu nodarījumu.

Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi var saņemt licenci kustamās mantas vai nekustamā īpašuma uzraudzības vai apsardzes pakalpojumu sniegšanai ar tādiem pašiem nosacījumiem kā Itālijas pilsoņi.

Licenci nevar piešķirt attiecībā uz darbībām, kas ir saistītas ar valsts varas īstenošanu vai iespēju ierobežot individuālo brīvību.”

3

Saskaņā ar konsolidētā teksta 135. panta ceturto līdz sesto daļu:

“[..] iepriekš minētajiem vadītājiem sava biroja telpās pastāvīgi un pārredzamā veidā ir jāizvieto to veicamo darbību saraksts, kam pievienots pakalpojumiem piemērojamais tarifs.

Tie var veikt vienīgi šajā tabulā paredzētās darbības un nevar saņemt atlīdzību, kas ir augstāka par tarifā norādīto, kā arī nevar veikt darbības vai pieņemt uzdevumu no tādām personām vai ar tādu personu starpniecību, kurām nav valsts iestāžu izsniegta personu apliecinoša dokumenta vai cita dokumenta, kurā būtu ietverta fotogrāfija.

Darbību tabula ir jāapstiprina prefektam.”

4

Saskaņā ar konsolidētā teksta 136. panta otro daļu atļauju var atteikt, ņemot vērā jau darbojošos uzņēmumu skaitu vai nozīmīgumu.

5

Konsolidētā teksta 137. pants paredz:

“Licences izsniegšanas priekšnosacījums ir drošības naudas iemaksa Cassa depositi e prestiti, un tās apmēru nosaka prefekts.

[..]

Pienākumu neizpildes gadījumā prefekts ar dekrētu nolemj pilnībā vai daļēji ieskaitīt iemaksāto drošības naudas summu valsts kasē.

[..]”

6

Atbilstoši konsolidētā teksta 138. pantam:

“Privātajiem apsardzes darbiniekiem ir jāatbilst šādiem nosacījumiem:

Apsardzes darbinieku iecelšana ir jāapstiprina prefektam.

Visi zvērestu nodevušie apsardzes darbinieki, kas ir kādas Eiropas Savienības dalībvalsts pilsoņi, var saņemt ieroču nēsāšanas atļauju atbilstoši 1992. gada 30. decembra Dekrētam-likumam Nr. 527 un tā īstenošanas noteikumiem, kas pieņemti ar iekšlietu ministra 1996. gada 30. oktobra Dekrētu Nr. 635. [..]”

7

1940. gada 6. maija Karaļa dekrēta Nr. 635, ar ko nosaka konsolidētā teksta īstenošanas kārtību, kurā grozījumi izdarīti ar 1946. gada 23. decembra Likuma Nr. 478 5. pantu (turpmāk tekstā — “Īstenošanas noteikumi”), 250. pantā ir noteikts:

“Kad ir konstatēts, ka likuma 138. pantā paredzētie nosacījumi ir izpildīti, prefekts izsniedz apsardzes darbiniekiem dekrētu par apstiprināšanu.

Pēc apstiprinājuma saņemšanas apsardzes darbinieki nodod šādu zvērestu Pretore:

“Es zvēru uzticību Itālijas Republikai un valsts vadītājam, kā arī uzticami ievērot valsts likumus un rūpīgi, apzinīgi un vienīgi sabiedrības interesēs pildīt man uzticētos uzdevumus.”

Pretore prefekta izdotā dekrēta lejasdaļā apstiprina zvēresta nodošanu.

Apsardzes darbinieks tiek pielaists pie savu funkciju izpildes pēc zvēresta nodošanas.”

8

Īstenošanas noteikumu 252. pantā ir noteikts:

“Neskarot speciālo likumu noteikumus, gadījumā, ja īpašums, kas apsargiem ir jāuzrauga, atrodas citu provinču teritorijā, ir jāsaņem katras provinces prefekta izdots dekrēts par apstiprināšanu.

Zvērests tiek nodots vienam no Pretori, kura uzraudzītajā apgabalā atrodas uzraugāmais īpašums.”

9

Šo noteikumu 257. pantā ir paredzēts:

“Likuma 134. pantā paredzētajā pieteikumā licences saņemšanai tiek ietverts tās komūnas vai komūnu nosaukums, kurās uzņēmums plāno veikt savu darbību, praktizētais tarifs par atsevišķām darbībām un par pakalpojumu pasūtīšanu kopumā, tabula, kurā norādīts darbojošos apsardzes darbinieku skaits, tiem izmaksātā atlīdzība, iknedēļas brīvdienas, sociālā nodrošinājuma pasākumi slimības gadījumā, darba laiks un visi citi pakalpojuma sniegšanas nosacījumi.

Pieteikumam jāpievieno dokuments, kas apliecina, ka apsardzes darbinieki ir apdrošināti pret negadījumiem darba vietā, kā arī invaliditāti un vecumu.

Turklāt tāda uzņēmuma gadījumā, kurš plāno veikt izmeklēšanu vai pārbaudi privātpersonu uzdevumā, pieteikumā ir jāprecizē darbības, attiecībā uz kurām atļauja tiek lūgta, un jāpievieno dokumenti, kas apstiprina nepieciešamo kvalifikāciju.

Dokumentā par atļaujas izsniegšanu tiek ietvertas pieteikumā minētās norādes un apstiprinājums saistībā ar tarifiem, tabulu, kurā norādīts darbinieku skaits, atlīdzību, darba laiku un sociālā nodrošinājuma pasākumiem slimības gadījumā.

Jebkādu izmaiņu uzņēmuma darbībā īstenošanai ir jāsaņem prefekta atļauja.”

10

Saistībā ar administratīviem aktiem, kas pieņemti, piemērojot valsts tiesisko regulējumu, ir jānorāda, ka daudzās prefekta izsniegtajās atļaujās privāto apsardzes uzņēmumu darbības veikšanai ir paredzēts, ka uzņēmumiem jānodarbina minimālais un/vai maksimālais apsardzes darbinieku skaits.

11

Turklāt no iekšlietu ministra apkārtraksta izriet, ka uzņēmumi nevar veikt savu darbību ārpus tās prefektūras teritoriālā apgabala, kas izsniegusi atļauju.

12

2002. gada 5. aprīlī Komisija nosūtīja Itālijas Republikai brīdinājuma vēstuli, lūdzot tai iesniegt savus apvērumus par attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma saderīgumu ar pakalpojumu sniegšanas brīvību un brīvību veikt uzņēmējdarbību.

13

Pēc Itālijas Republikas 2002. gada 6. jūnijā sniegto atbilžu saņemšanas Komisija 2004. gada 14. decembrī šai dalībvalstij nosūtīja argumentētu atzinumu, aicinot to veikt nepieciešamos pasākumus, lai minēto atzinumu izpildītu divu mēnešu laikā no tā saņemšanas. Itālijas Republikas lūgto šī termiņa pagarinājumu Komisija atteicās piešķirt.

14

Tā kā Komisija nebija apmierināta ar Itālijas Republikas sniegtajām atbildēm, tā nolēma celt šo prasību.

15

Pamatojot savu prasību, Komisija izvirza astoņus iebildumus, kas pamatā attiecas uz Itālijas tiesiskajā regulējumā paredzētajiem nosacījumiem privāto apsardzes uzņēmumu darbības veikšanai Itālijā.

16

Vispirms ir jāatgādina, ka, lai arī ir taisnība, ka tādā nozarē, kas nav pilnībā saskaņota Kopienu līmenī, kā tas ir privātu apsardzes uzņēmumu sniegto pakalpojumu gadījumā, kā tiesas sēdē ir atzinusi gan Itālijas Republika, gan Komisija, principā dalībvalstu kompetencē ir paredzēt nosacījumus šo darbību veikšanai šajā nozarē, tomēr tām sava kompetence ir jārealizē, ievērojot EK līgumā garantētās pamatbrīvības (skat. it īpaši 2006. gada 26. janvāra spriedumu lietā C-514/03 Komisija/Spānija, Krājums, I-963. lpp., 23. punkts).

17

Saskaņā ar Tiesas judikatūru EKL 43. un 49. pants prasa novērst ierobežojumus brīvībai veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvībai. Par šādiem ierobežojumiem ir jāuzskata visi pasākumi, kas aizliedz, traucē vai padara mazāk pievilcīgu šo brīvību izmantošanu (skat. 2002. gada 15. janvāra spriedumu lietā C-439/99 Komisija/Itālija, Recueil, I-305. lpp., 22. punkts; 2004. gada 5. oktobra spriedumu lietā C-442/02 CaixaBank France, Krājums, I-8961. lpp., 11. punkts; 2006. gada 30. marta spriedumu lietā C-451/03 Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, Krājums, I-2941. lpp., 31. punkts, un 2006. gada 26. oktobra spriedumu lietā C-65/05 Komisija/Grieķija, Krājums, I-10341. lpp., 48. punkts).

18

Tiesa tāpat ir nospriedusi, ka valsts pasākumi, kas ierobežo Līgumā garantēto brīvību īstenošanu, var būt pamatoti tikai tad, ja tie atbilst četriem nosacījumiem: tie ir piemērojami nediskriminējošā veidā, tie atbilst primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, ir piemēroti izvirzītā mērķa sasniegšanai un nepārsniedz to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai (skat. 2000. gada 4. jūlija spriedumu lietā C-424/97 Haim, Recueil, I-5123. lpp., 57. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Grieķija, 49. punkts).

19

Komisijas norādīto iebildumu pārbaude ir jāveic, ievērojot augstāk minētos principus.

20

Komisija norāda, ka Īstenošanas noteikumu 250. pantā paredzētais apsardzes darbinieku pienākums nodot uzticības zvērestu Itālijas Republikai, kas netiešā veidā ir balstīts uz pilsonību, attiecībā uz citu dalībvalstu komersantiem, kas darbojas privātu apsardzes pakalpojumu jomā, ir gan brīvības veikt uzņēmējdarbību, gan pakalpojumu sniegšanas brīvības nepamatots ierobežojums.

21

Komisija turklāt uzskata, ka minēto pienākumu nevar uzskatīt par pamatotu un samērīgu, ņemot vērā mērķi, ko ar to paredzēts sasniegt, proti, nodrošināt labāku sabiedriskās kārtības aizsardzību.

22

Itālijas Republika apgalvo, ka attiecīgās konsolidētajā tekstā paredzētās darbības ir saistītas ar valsts varas īstenošanu EKL 45. un 55. panta izpratnē un tādēļ tām nav piemērojami EK līguma trešās daļas III sadaļas 2. un 3. nodaļas noteikumi.

23

Itālijas Republika līdz ar to apgalvo, ka uzņēmumi, kas darbojas privātu apsardzes pakalpojumu jomā, daudzos gadījumos tieši un tūlītēji piedalās valsts varas īstenošanā.

24

Tā šajā sakarā norāda, ka ar apsardzes pakalpojumiem saistītās darbības pēc sava rakstura sniedz nozīmīgu ieguldījumu sabiedrības drošības veicināšanā, piemēram, bruņotas uzraudzības kredītiestādēs un naudas līdzekļus pārvadājošo transportlīdzekļu konvojēšanas jomā.

25

Itālijas Republika arī norāda, ka protokoliem, ko zvērestu nodevušie apsardzes darbinieki sagatavojuši savas darbības veikšanas laikā, ir pierādījumu spēks salīdzinājumā ar privātpersonu paustajiem apgalvojumiem. Tā piebilst, ka šie apsardzes darbinieki var aizturēt noziedzīgu nodarījumu izdarījušas personas.

26

Atbildot uz šo argumentāciju, Komisija apgalvo, ka EKL 45. un 55. pants, būdami noteikumi, kas paredz atkāpes no pamatbrīvībām, atbilstoši Tiesas judikatūrai ir jāinterpretē šauri.

27

Itālijas Republikas izvirzītie argumenti, pēc Komisijas domām, turklāt nevar pamatot tādu analīzi, kas atšķirtos no tās, kuras rezultātā Tiesa konstanti ir atzinusi, ka privātie uzraudzības vai apsardzes pakalpojumi parasti nav uzskatāmi par tiešu un konkrētu līdzdalību valsts varas īstenošanā.

28

Neskaitot atsaukšanos uz EKL 45. un 55. panta piemērošanu, Itālijas Republika izvirza šādus pamatus savai aizstāvībai.

29

Tā apgalvo, ka pret pienākumu nodot zvērestu Komisija var izvirzīt iebildumus tikai attiecībā uz ierobežojumiem, kas tajā ietverti saistībā ar darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, nevis pamatojoties uz EKL 43. un 49. pantu, jo apsardzes darbinieki nenoliedzami ir uzskatāmi par darba ņēmējiem.

30

Papildus tam tā norāda, ka zvēresta nodošana, kas nav objektīvi sarežģīta darbība, nodrošina to delikāto funkciju pareizu izpildi, kas apsardzes darbiniekiem jāveic drošības jomā un kuras reglamentē dalībvalsts saistoša rakstura likumi, tādējādi uzsverot cēloņsakarību, kas pastāv starp zvērestu un sabiedriskās kārtības aizsardzības preventīvos nolūkos nostiprināšanu.

31

Ņemot vērā ar EKL 45. un 55. panta piemērošanu saistītās sekas, vispirms ir jāpārbauda, vai šie noteikumi šajā lietā vispār ir piemērojami.

32

Saskaņā ar Tiesas judikatūru EKL 45. panta pirmajā daļā un EKL 55. pantā paredzētais izņēmums ir piemērojams tikai darbībām, kas pašas par sevi ir tieša un konkrēta līdzdalība valsts varas īstenošanā (skat. 1998. gada 29. oktobra spriedumu lietā C-114/97 Komisija/Spānija, Recueil, I-6717. lpp., 35. punkts; 2000. gada 9. marta spriedumu lietā C-355/98 Komisija/Beļģija, Recueil, I-1221. lpp., 25. punkts, un 2001. gada 31. maija spriedumu lietā C-283/99 Komisija/Itālija, Recueil, I-4363. lpp., 20. punkts).

33

Tiesa tāpat ir atzinusi, ka uzraudzības vai apsardzes pakalpojumus sniedzošo uzņēmumu darbība parasti nav uzskatāma par tiešu un konkrētu līdzdalību valsts varas īstenošanā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Beļģija, 26. punkts, un iepriekš minēto 2001. gada 31. maija spriedumu lietā Komisija/Itālija, 20. punkts).

34

Iepriekš minētā 2001. gada 31. maija sprieduma lietā Komisija/Itālija 22. punktā Tiesa turklāt ir nospriedusi, ka EK līguma 55. panta pirmajā daļā (jaunajā redakcijā — EKL 45. panta pirmā daļa) paredzētais izņēmums attiecīgajā lietā nebija piemērojams.

35

Līdz ar to ir jāpārbauda, vai Itālijas Republikas šīs prasības ietvaros izvirzītie argumenti saistībā ar konsolidētā teksta un Īstenošanas noteikumu pašreizējo saturu var būt par pamatu citādam situācijas Itālijā novērtējumam salīdzinājumā ar to situāciju, saistībā ar kuru tika iedibināta šī sprieduma 33. un 34. punktā minētā judikatūra.

36

Saskaņā ar konsolidētā teksta 134. pantu organizācijas, kas darbojas privātu apsardzes pakalpojumu jomā, principā veic kustamas mantas vai nekustama īpašuma uzraudzības vai apsardzes darbības, pārbaudes vai izmeklēšanu privātpersonu uzdevumā.

37

Lai arī privātie apsardzes uzņēmumi, kā to tiesas sēdē apstiprināja Itālijas Republika, noteiktos apstākļos un izņēmuma kārtā var palīdzēt valsts varas pārstāvjiem, kas nodrošina sabiedrības drošību, piemēram, naudas līdzekļu pārvadāšanas jomā vai piedaloties noteiktu sabiedrisko vietu uzraudzīšanā, šī dalībvalsts nav pierādījusi, ka šajā gadījumā runa ir par valsts varas īstenošanu.

38

Tiesa turklāt ir jau nospriedusi, ka vienkāršs ieguldījums sabiedriskās drošības uzturēšanā, ko var sagaidīt no visām personām, nav uzskatāms par šādu valsts varas īstenošanu (skat. iepriekš minēto 1998. gada 29. oktobra spriedumu lietā Komisija/Spānija, 37. punkts).

39

Konsolidētā teksta 134. pants turklāt paredz striktu robežu uzraudzības darbību veikšanai, proti, tās nekādā gadījumā nedrīkst būt saistītas ar valsts varas īstenošanu vai tiesībām ierobežot personīgo brīvību. Privātiem apsardzes uzņēmumiem līdz ar to nav piešķirta nekāda ierobežojoša vara.

40

Tādēļ Itālijas Republika nevar pamatoti apgalvot, ka privāti apsardzes uzņēmumi, īstenojot savu darbību, veic ar sabiedriskās kārtības uzturēšanu saistītas darbības, kas ietilpst valsts varas īstenošanā.

41

Saistībā ar argumentāciju par zvērestu nodevušo apsardzes darbinieku sagatavoto protokolu pierādījumu spēku ir jānorāda, kā to turklāt atzīst arī pati Itālijas Republika, ka minētie protokoli nav pilnīgi neapstrīdami, atšķirībā no tiem, kas ir sagatavoti valsts varas pilnvērtīgas īstenošanas ietvaros, it īpaši kriminālpolicijas darbinieku sagatavotie.

42

Visbeidzot, argumentu, ka zvērestu nodevušiem apsardzes darbiniekiem ir iespēja aizturēt noziedzīgu nodarījumu izdarījušas personas, Itālijas Republika jau bija izvirzījusi lietā, saistībā ar kuru tika pasludināts iepriekš minētais 2001. gada 31. maija spriedums lietā Komisija/Itālija. Tiesa šajā lietā pieņemtā sprieduma 21. punktā bija nospriedusi, ka apsardzes darbiniekiem nav vairāk tiesību veikt šādas darbības kā jebkurai citai privātpersonai. Šis secinājums ir jāattiecina arī uz šo prasību.

43

No iepriekš minētā izriet, ka saskaņā ar šobrīd spēkā esošiem piemērojamiem tiesību aktiem privāti apsardzes uzņēmumi Itālijā nav tieši un konkrēti iesaistīti valsts varas īstenošanā, jo to sniegtos privātos apsardzes pakalpojumus nevar pielīdzināt uzdevumiem, kas ietilpst ar sabiedrības drošības dienestiem saistītajā kompetencē.

44

Līdz ar to EKL 45. un 55. pantā paredzētie izņēmumi šajā gadījumā nav piemērojami.

45

Runājot konkrēti par Īstenošanas noteikumu 250. pantā paredzētajām prasībām, no Itālijas tiesiskā regulējuma izriet, ka, lai varētu sniegt privātus apsardzes pakalpojumus, uzņēmumi var nodarbināt tikai tādus apsardzes darbiniekus, kas prefektam itāļu valodā ir nodevuši uzticības zvērestu Itālijas Republikai un valsts vadītājam.

46

Lai arī šis noteikums vienādi attiecas gan uz Itālijā reģistrētiem uzņēmumiem, gan uz citu dalībvalstu uzņēmumiem, kas vēlas veikt savu darbību Itālijas teritorijā, tomēr tas ikvienam komersantam, kas nav reģistrēts Itālijā, rada šķērsli darbības veikšanai šajā dalībvalstī, ietekmējot tā pieeju tirgum.

47

Būtībā Itālijas provincē reģistrētiem komersantiem ir lielākas iespējas nekā citās dalībvalstīs reģistrētiem komersantiem, kuri vēlas veikt savu darbību Itālijā, nodarbināt darbiniekus, kas piekristu nodot Itālijas tiesiskajā regulējumā prasīto zvērestu. Līdz ar to ir acīmredzams, ka šādu svinīgu uzticības solījumu Itālijas Republikai un valsts vadītājam tā simboliskās nozīmes dēļ šīs dalībvalsts pilsoņiem vai personām, kas jau dzīvo šajā valstī, ir vieglāk akceptēt. Ārvalstīs reģistrēti komersanti tādējādi tiek nostādīti nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar Itālijā reģistrētiem Itālijas komersantiem.

48

Līdz ar to apstrīdētā zvēresta nodošana, kas jāveic privātu apsardzes uzņēmumu darbiniekiem, attiecībā uz komersantiem, kas nav reģistrēti Itālijā, ir brīvības veikt uzņēmējdarbību, kā arī pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums.

49

Saistībā ar Itālijas Republikas pakārtoti izvirzīto pamatu, lai attaisnotu iepriekš konstatēto EKL 43. un 49. pantā garantēto brīvību ierobežojumu, kas saistīts ar sabiedriskās kārtības aizsardzību, ir jāatgādina, ka sabiedriskās kārtības jēdziena priekšnosacījums ir reāla un pietiekami nopietna apdraudējuma, kas ietekmē kādas sabiedrības pamatintereses, pastāvēšana. Tāpat kā visi izņēmumi no Līguma pamatprincipa, arī sabiedriskās kārtības izņēmums ir jāinterpretē šauri (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Beļģija, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

50

Nevar uzskatīt, ka privāti apsardzes uzņēmumi, kas ir reģistrēti citās dalībvalstīs, nevis Itālijas Republikā, izmantojot savas tiesības uz uzņēmējdarbības veikšanas brīvību un pakalpojumu sniegšanas brīvību un nodarbinot darbiniekus, kas nav devuši uzticības zvērestu Itālijas Republikai un valsts vadītajam, varētu radīt reālu un nopietnu apdraudējumu kādām no sabiedrības pamatinteresēm.

51

No iepriekš minētā izriet, ka no Itālijas tiesiskā regulējuma izrietošā prasība par zvēresta nodošanu ir pretrunā EKL 43. un 49. pantam.

52

Tādējādi pirmais iebildums, ko Komisija izvirzījusi savas prasības pamatojumam, ir pamatots.

53

Komisija uzskata, ka konsolidētā teksta 134. pantā paredzētais pienākums saņemt iepriekšēju atļauju, kas ir derīga noteiktā Itālijas teritorijas daļā attiecībā uz vienkāršiem gadījuma rakstura privātu apsardzes uzņēmumu sniegtiem pakalpojumiem, ir uzskatāms par pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu EKL 49. panta izpratnē.

54

Šāda veida ierobežojumi var būt pamatojami tikai tad, ja tie atbilst primāriem vispārējo interešu apsvērumiem un it īpaši ja šādas vispārējās intereses nav jau nodrošinātas tajos noteikumos, kuriem pakalpojumu sniedzējs jau ir pakļauts savā reģistrācijas dalībvalstī.

55

Itālijas Republika savukārt uzskata, ka ir piemērojami EKL 45. un 55. pantā paredzētie izņēmumi.

56

Pakārtoti, tā apgalvo, ka tiktāl, ciktāl strīdīgās darbības nozare nav saskaņota un nav piemērojams nekāds savstarpējās atzīšanas režīms, uzņemošās dalībvalsts iestādes saglabā tiesības attiecināt uz citās dalībvalstīs reģistrētiem uzņēmumiem valsts atļaujas saņemšanas nosacījumu.

57

Nobeigumā Itālijas Republika piebilst, ka katrā ziņā, lai novērtētu, vai atļauju var piešķirt vai nē, kompetentā iestāde savā praksē ņem vērā pienākumus, kuriem pakalpojumu sniedzēji jau ir pakļauti to izcelsmes valstī.

58

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tāds valsts tiesiskais regulējums, kas citā dalībvalstī reģistrēta uzņēmuma pakalpojumu sniegšanu valsts teritorijā pakļauj administratīvas atļaujas saņemšanai, ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums EKL 49. panta izpratnē (skat. it īpaši 1994. gada 9. augusta spriedumu lietā C-43/93 Vander Elst, Recueil, I-3803. lpp., 15. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Beļģija, 35. punkts; 2004. gada 7. oktobra spriedumu lietā C-189/03 Komisija/Nīderlande, Krājums, I-9289. lpp., 17. punkts, un 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C-134/05 Komisija/Itālija, Krājums, I-6251. lpp., 23. punkts).

59

Turklāt atļaujas teritoriālās piemērojamības ierobežošana, kas atbilstoši konsolidētā teksta 136. pantam liek pakalpojumu sniedzējam saņemt atļauju katrā provincē, kurā tas plāno veikt savu darbību, ievērojot, ka Itālijā ir 103 provinces, vēl vairāk sarežģī pakalpojumu sniegšanas brīvības izmantošanu (šajā sakarā skat. 2002. gada 21. marta spriedumu lietā C-298/99 Komisija/Itālija, Recueil, I-3129. lpp., 64. punkts).

60

No tā izriet, ka tāds tiesiskais regulējums kā šajā lietā principā ir pretrunā EKL 49. pantam un līdz ar to ir aizliegts ar šo pantu, ja vien tas nav pamatots ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem un nav samērīgs ar mērķi, ko ar to paredzēts sasniegt (šajā sakarā skat. iepriekš minēto 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā Komisija/Itālija, 24. punkts).

61

Vispirms ir jānorāda, ka prasība par iepriekšējas administratīvas atļaujas vai licences saņemšanu privātu apsardzes pakalpojumu sniegšanai pati par sevi var nodrošināt nepieciešamību aizsargāt sabiedrisko kārtību, ņemot vērā minēto darbību specifisko raksturu.

62

Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ierobežojums var tikt pamatots tikai tad, ja minētās vispārējās intereses nav jau nodrošinātas tajos noteikumos, kuriem pakalpojumu sniedzējs ir pakļauts tā reģistrācijas dalībvalstī (skat. iepriekš minēto 2006. gada 26. janvāra spriedumu lietā Komisija/Spānija, 43. punkts).

63

Līdz ar to tādu dalībvalsts ieviestu pasākumu, kas pēc būtības dubulto kontroli, kas jau veikta pakalpojumu sniedzēja reģistrācijas dalībvalstī, nevar uzskatīt par vajadzīgu izvirzītā mērķa sasniegšanai.

64

Šajā lietā, neparedzot, ka, izsniedzot licenci, ir jāņem vērā pienākumi, kuriem pārrobežu pakalpojumu sniedzējs jau ir pakļauts reģistrācijas dalībvalstī, Itālijas tiesiskais regulējums pārsniedz to, kas nepieciešams valsts likumdevēja izvirzītā mērķa sasniegšanai, proti, nodrošināt stingru kontroli pār attiecīgajām darbībām (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Beļģija, 38. punkts; 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C-171/02 Komisija/Portugāle, Recueil, I-5645. lpp., 60. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Nīderlande, 18. punkts, un iepriekš minēto 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā Komisija/Itālija, 25. punkts).

65

Runājot par Itālijas Republikas argumentu par to, ka pastāv administratīvā prakse, saskaņā ar kuru, izskatot pieteikumus par atļaujas izsniegšanu, kompetentā iestāde ņem vērā izcelsmes dalībvalstī paredzētos pienākumus, ir jāatgādina, ka nav iesniegti nekādi pierādījumi par šādu praksi. Katrā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tikai administratīvā prakse, kas pēc savas būtības ir grozāma pēc iestāžu gribas un nav pienācīgi publiskota, nav uzskatāma par pienācīgu EK līgumā noteikto pienākumu izpildi (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Nīderlande, 19. punkts).

66

Visbeidzot, kā jau minēts šī sprieduma 44. punktā, EKL 45. un 55. pantā paredzētie izņēmumi šajā lietā nav piemērojami.

67

Līdz ar to otrais iebildums, kas attiecas uz EKL 49. panta pārkāpumu sakarā ar pienākumu saņemt teritoriālu licenci, ir pamatots, jo Itālijas tiesiskajā regulējumā nepastāv tiešs noteikums par to, ka būtu jāņem vērā reģistrācijas dalībvalstī paredzētās prasības.

68

Kā jau minēts šī sprieduma 59. punktā, no konsolidētā teksta 136. panta izriet, ka piešķirtā licence ļauj veikt privātas apsardzes darbības tikai tā apgabala teritorijā, attiecībā uz kuru tā tikusi izsniegta.

69

Turklāt prefektam ir jāizvērtē, vai ir pamats izsniegt licenci, ņemot vērā attiecīgā tirgū jau darbojošos uzņēmumu skaitu un nozīmīgumu.

70

Komisija uzskata, ka šie noteikumi ir nepamatots un nesamērīgs brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums un pašas licences dēļ — pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums.

71

Komisija turklāt apgalvo, ka prefekts, izvērtējot risku, ko sabiedriskai kārtībai var radīt pārmērīgs privātu apsardzes pakalpojumu nozarē attiecīgajā teritorijā darbojošos uzņēmumu skaits, rada tiesiskas nenoteiktības situāciju citā dalībvalstī reģistrētam komersantam, piebilstot, ka nav iesniegti arī pierādījumi par nopietna un reāla sabiedriskās kārtības un sabiedriskās drošības apdraudējuma pastāvēšanu.

72

Itālijas Republika apgalvo, ka šāds teritoriālais ierobežojums nav pretrunā EKL 43. pantam un ka tas ir tieši saistīts ar novērtējumu attiecībā uz sabiedriskās kārtības aizsardzību, no kā ir atkarīga prefekta licences izsniegšana. Šī novērtējuma pamatā nenoliedzami ir tikai teritoriāli apsvērumi, tādi kā organizētā noziedzība noteiktā teritorijā.

73

Visbeidzot, Itālijas valdība norāda, ka ir jānodrošina, lai privātie apsardzes uzņēmumi neaizstātu valsts varas iestādes.

74

Itālijas Republika neapstrīd, ka licences teritoriālais ierobežojums ir gan brīvības veikt uzņēmējdarbību, gan pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums šī sprieduma 17. punktā minētās Tiesas judikatūras izpratnē. Savai aizstāvībai tā izvirza sabiedriskās kārtības un sabiedrības drošības aizsardzību, šajā sakarā uzsverot, ka privātu apsardzes uzņēmumu darbība ir jāveic, izvairoties no vietējas nozīmes noziedzīgu grupējumu iefiltrēšanās.

75

Saistībā ar Itālijas Republikas izvirzītajiem sabiedriskās kārtības apsvērumiem šāda ierobežojuma pamatošanai un ņemot vērā Tiesas pastāvīgo judikatūru, kas atgādināta šī sprieduma 49. punktā, pieņemot, ka var piekrist tam, ka pastāv minēto grupējumu iefiltrēšanās risks, Itālijas Republika nedz ir apgalvojusi, nedz pierādījusi, ka teritoriālo licenču sistēma vienīgā ir piemērota šī riska novēršanai un sabiedriskās kārtības nodrošināšanai.

76

Itālijas Republika nav pierādījusi, ka, lai netraucētu efektīvas privātu apsardzes uzņēmumu darbības kontroles ieviešanai, ir jāizsniedz atļauja katram apgabalam, kurā kāds citas dalībvalsts uzņēmums vēlas veikt minēto darbību saskaņā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību vai pakalpojumu sniegšanas brīvību, ņemot vērā, ka šīs darbības pašas par sevi nevar radīt sabiedriskās kārtības traucējumu.

77

Šajā sakarā līdzīgu rezultātu un privātu apsardzes uzņēmumu darbības kontroli varētu nodrošināt ar mazāk ierobežojošiem pasākumiem nekā Itālijas Republikas veiktie, piemēram, papildus prasībai saņemt iepriekšēju teritoriāli neierobežotu atļauju ieviešot regulāras administratīva rakstura kontroles, jo minēto atļauju turklāt var apturēt vai atcelt gadījumā, ja netiek izpildīti privātiem apsardzes uzņēmumiem uzliktie pienākumi vai tiek radīts sabiedriskās kārtības traucējums.

78

Visbeidzot, tā kā nepastāv sakarība starp attiecīgām darbībām un tām darbībām, kas ir saistītas ar valsts varas īstenošanu, kā tas minēts šī sprieduma 40. punktā, nevar piekrist arī argumentam, saskaņā ar kuru nedrīkst pieļaut, ka tiek reģistrēts pārmērīgi liels skaits ārvalstu uzņēmumu ar mērķi veikt privātu apsardzes uzņēmumu darbību vai piedāvāt savus pakalpojumus Itālijas privāto apsardzes pakalpojumu tirgū, lai šie uzņēmumi neaizstātu sabiedriskās drošības iestādes.

79

Līdz ar to brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi, kas izriet no kritizētā tiesiskā regulējuma, nav pamatoti.

80

Tādējādi trešais iebildums, kas attiecas uz EKL 43. un 49. panta pārkāpumu sakarā ar licences teritoriālo raksturu, ir pamatots.

81

Saskaņā ar konsolidēto tekstu un Īstenošanas noteikumiem privātiem apsardzes uzņēmumiem ir jābūt uzņēmējdarbības vietai katrā no provincēm tajā apgabalā, kurā tie plāno veikt savu darbību.

82

Komisija apgalvo, ka iepriekš minētais pienākums ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, kuru nepamato neviens no primārajiem vispārējo interešu apsvērumiem.

83

Itālijas Republika, kas neapstrīd attiecīgo prefekta īstenoto praksi, kā arī tā rezultātā radušos pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu, norāda, ka pienākuma par šādas uzņēmējdarbības vietas vai biroja telpas esamību mērķis it īpaši ir nodrošināt racionālu tuvuma pakāpi starp zvērestu nodevušo apsardzes darbinieku darbības zonu un licences turētāja pārvaldības, vadības un kontroles pienākumu īstenošanu.

84

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nosacījums, atbilstoši kuram apsardzes pakalpojumus sniedzošam uzņēmumam ir jābūt uzņēmējdarbības vietai tajā dalībvalstī, kurā tiek sniegts pakalpojums, ir tiešā pretrunā pakalpojumu sniegšanas brīvībai, jo tas dara neiespējamu šajā valstī sniegt pakalpojumus tādiem pakalpojumu sniedzējiem, kuri ir reģistrēti citās dalībvalstīs (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Beļģija, 27. punkts, kā arī iepriekš minēto 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā Komisija/Itālija, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

85

Ir vispārzināms, ka attiecīgā prakse šajā lietā principā ir aizliegts ierobežojums pakalpojumu sniegšanas brīvībai, kas garantēta EKL 49. pantā, kā to turklāt ir atzinusi arī Itālijas Republika.

86

Šādu pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu nevar pamatot, ja nav izpildītas šī sprieduma 18. punktā minētās prasības, tiktāl, ciktāl nosacījums par uzņēmējdarbības vietu pārsniedz to, kas nepieciešams izvirzītā mērķa sasniegšanai, kas ir — nodrošināt privāto apsardzes uzņēmumu darbības efektīvu kontroli.

87

Būtībā privāto apsardzes uzņēmumu darbības kontrole nekādā veidā nav atkarīga no tā, vai pastāv uzņēmējdarbības vieta katrā no minētās valsts provincēm, kuras tiesiskajā apgabalā uzņēmumi plāno veikt savu darbību saskaņā ar pakalpojumu sniegšanas brīvību. No tā izrietošā atļauju sistēma un pienākumi, ja vien, kā tas ir minēts šī sprieduma 62. punktā, nosacījumi minētās atļaujas saņemšanai nedubultojas ar līdzvērtīgiem nosacījumiem, ko pārrobežu pakalpojumu sniedzējs jau ir izpildījis savā reģistrācijas dalībvalstī, šajā sakarā ir pietiekami, lai sasniegtu privātu apsardzes uzņēmumu darbības kontrolēšanas mērķi (šajā sakarā skat. 2004. gada 11. marta spriedumu lietā C-496/01 Komisija/Francija, Recueil, I-2351. lpp., 71. punkts).

88

Līdz ar to ir jākonstatē, ka, paredzot pakalpojumu sniedzējiem pienākumu, ka tiem ir jābūt uzņēmējdarbības vietai katrā no provincēm, kurā tiek sniegti privāti apsardzes pakalpojumi, Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 49. pants.

89

Tādēļ izvirzītais ceturtais iebildums ir apmierināms.

90

Saskaņā ar konsolidētā teksta 138. pantu zvērestu nodevušā apsardzes darbinieka darbības veikšana ir pakļauta vairākiem nosacījumiem. Turklāt apsardzes darbinieku iecelšana ir jāapstiprina prefektam.

91

Komisija uzskata, ka šādas atļauju sistēmas ieviešana saistībā ar to privāto apsardzes uzņēmumu darbiniekiem, kas reģistrēti citās dalībvalstīs, ir pretrunā EKL 49. pantam tiktāl, ciktāl valsts tiesiskajā regulējumā nav ņemta vērā kontrole, kurai katrs zvērestu nodevušais apsardzes darbinieks jau ir pakļauts savā izcelsmes dalībvalstī.

92

Itālijas Republika apgalvo, ka šo iebildumu var izskatīt tikai no darba ņēmēju pārvietošanās brīvības aspekta. Turklāt tā atkārtoti izmanto tos pašus apsvērumus savai aizstāvībai, ko tā jau ir izvirzījusi, pamatojoties uz EKL 55. pantu par attiecīgo personu līdzdalību valsts varas īstenošanā.

93

Tiesa jau ir atzinusi, ka nosacījums, saskaņā ar kuru privāta apsardzes uzņēmuma darbiniekiem ir jāsaņem jauna īpaša atļauja uzņemošajā dalībvalstī, ir nepamatots šī uzņēmuma pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums EKL 49. panta izpratnē, ja netiek ņemtas vērā kontroles un pārbaudes, kas jau ir veiktas izcelsmes dalībvalstī (iepriekš minētie spriedumi lietā Komisija/Portugāle, 66. punkts; lietā Komisija/Nīderlande, 30. punkts, un iepriekš minētais 2006. gada 26. janvāra spriedums lietā Komisija/Spānija, 55. punkts).

94

Tā tas ir arī konsolidētā teksta gadījumā. Tādēļ tiktāl, ciktāl Itālijas Republikas arguments attiecībā uz EKL 55. panta piemērošanu nav atbilstošs, kā tas norādīts iepriekš, arī piektais iebildums ir pamatots.

95

Komisija uzskata, ka Īstenošanas noteikumu 257. pantā ir paredzēts nosacījums par katra privātā apsardzes uzņēmuma zvērestu nodevušo apsardzes darbinieku minimālo un/vai maksimālo skaitu.

96

Komisija turklāt norāda uz trīs prefekta izsniegtām atļaujām, ko izsnieguši dažādu provinču prefekti un kurās norādīts privātu apsardzes uzņēmumu nodarbināto apsardzes darbinieku skaits.

97

Komisija uzskata, ka privātu apsardzes uzņēmumu vadībai tiek piemērots ļoti liels ierobežojums, jo, pirmkārt, konkrēti norādīts darbinieku skaits katrā uzņēmējdarbības vietā provincē ir neatņemama pieteikuma licences saņemšanai sastāvdaļa un, otrkārt, jebkādas darbinieku skaita izmaiņas ir jāapstiprina prefektam. Šāds ierobežojums ir nepamatots un nesamērīgs šķērslis gan brīvības veikt uzņēmējdarbību, gan pakalpojumu sniegšanas brīvības īstenošanai.

98

Itālijas Republika norāda, ka vienīgais attiecīgajos tiesību aktos paredzētais pienākums paredz, ka prefekts ir jāinformē par darbinieku sastāvu, lai ļautu valsts varas iestādēm būt informētām par bruņotajām personām, kas sniedz pakalpojumus attiecīgajā teritorijā, un lai varētu veikt vajadzīgās kontroles.

99

Itālijas Republika piebilst, ka prefektu izsniegtajās atļaujās, ko piemēra veidā ir minējusi Komisija, ir ņemti vērā vienīgi pašu privāto apsardzes uzņēmumu atbildīgo personu deklarētie darbinieki un tajās pašās par sevi nav paredzēts nekāds pienākums.

100

Ir vispārzināms, ka saskaņā ar Īstenošanas noteikumu 257. pantu par visa veida izmaiņām uzņēmuma darbībā, it īpaši nodarbināto apsardzes darbinieku skaita izmaiņām, ir jāinformē prefekts un jāsaņem tā atļauja. Privātu apsardzes pakalpojumu sniegšanai vajadzīgā prefekta atļauja līdz ar to tiek izsniegta, it īpaši ņemot vērā darbinieku skaitu.

101

Šāda prasība netieši var aizliegt palielināt vai samazināt privāto apsardzes uzņēmumu nodarbināto personu skaitu.

102

Tas var ietekmēt ārvalstīs reģistrētu komersantu pieeju Itālijas privāto apsardzes pakalpojumu tirgum. Būtībā, ņemot vērā tādējādi ieviestos ierobežojumus saimnieciskās darbības subjekta organizācijas un vadības tiesībām un to sekas izmaksu ziņā, ārvalsts privātie apsardzes uzņēmumi var tikt atturēti veidot sekundārus uzņēmumus vai meitas sabiedrības Itālijā vai piedāvāt savus pakalpojumus Itālijas tirgū.

103

Runājot par argumentu, ko Itālijas Republika izvirzījusi EKL 43. un 49. pantā garantēto brīvību ierobežojuma pamatošanai, ir jāatzīst, ka pienākums saņemt prefekta apstiprinājumu attiecībā uz visām izmaiņām uzņēmuma darbībā nav uzreiz kvalificējams kā nepiemērots, lai panāktu attiecīgo tiem uzdoto darbību kontroles efektivitāti (šajā sakarā skat. iepriekš minēto 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā Komisija/Itālija, 59. punkts).

104

Itālijas Republika tomēr nav tiesībās paredzētajā apmērā pierādījusi, ka spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā paredzētā darbinieku skaita noteikšanas kontrole ir nepieciešama izvirzītā mērķa sasniegšanai.

105

Līdz ar to sestais iebildums ir pieņemams.

106

Saskaņā ar konsolidētā teksta 137. pantu privātiem apsardzes uzņēmumiem ir pienākums iemaksāt drošības naudu, kuras apmēru nosaka prefekts, valsts provinces kases nodaļā Cassa depositi e prestiti katrā no provincēm, kur šiem uzņēmumiem atļauts veikt darbību. Šai drošības naudai ir jāgarantē iespējamo administratīvo naudas sodu samaksa atļaujas piešķiršanas nosacījumu neievērošanas gadījumā.

107

Komisija uzskata, ka šis nosacījums rada papildu ekonomisko nastu uzņēmumiem, kuru galvenā uzņēmējdarbības vieta nav Itālijā, jo Itālijas likumā nav ņemts vērā identisks pienākums, kas var jau pastāvēt izcelsmes dalībvalstī.

108

Itālijas Republika atzīmē, ka, tā kā privātu apsardzes uzņēmumu darbība Kopienu līmenī nav saskaņota, tikai katrā konkrētā gadījumā ir iespējams ņemt vērā iespēju, ka citā dalībvalstī reģistrēts uzņēmums jau savā izcelsmes valstī varēja būt iesniedzis pietiekamas garantijas Itālijas Cassa depositi e prestiti līdzīgās kredītiestādēs.

109

Tiesa privātu apsardzes pakalpojumu jomā jau ir nospriedusi, ka pienākums iemaksāt drošības naudu noguldījumu un konsignāciju kasei var traucēt vai padarīt mazāk pievilcīgu brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības EKL 43. un 49. panta izpratnē īstenošanu, jo tas pakalpojumu sniegšanu vai meitas sabiedrības vai sekundāra uzņēmuma izveidošanu tiem privātajiem apsardzes uzņēmumiem, kas reģistrēti citās dalībvalstīs, padara apgrūtinošāku nekā tiem, kas reģistrēti galamērķa dalībvalstī (skat. iepriekš minēto 2006. gada 26. janvāra spriedumu lietā Komisija/Spānija, 41. punkts).

110

Jānorāda, ka šajā lietā pienākums iemaksāt drošības naudu ir jāizpilda katrā no provincēm, kur uzņēmums vēlas veikt savu darbību.

111

Tāds ierobežojums kā šis var būt pamatots tikai tad, ja izvirzītās vispārējās intereses, proti, nodrošināt, ka Itālijas iestāžu rīcībā ir naudas summas, kas garantē visu Itālijas spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā paredzēto publisko tiesību pienākumu izpildi, jau nav nodrošinātas ar noteikumiem, kuriem pakalpojumu sniedzējs ir pakļauts savā reģistrācijas dalībvalstī.

112

Šajā sakarā attiecīgais Itālijas tiesiskais regulējums prasa iemaksāt drošības naudu, neņemot vērā iespējamo drošības naudu, kas jau ir iemaksāta izcelsmes dalībvalstī.

113

No Itālijas Republikas sniegtajiem apsvērumiem izriet, ka kompetentās prefektūras iestādes savā praksē, izvērtējot katru konkrēto gadījumu atsevišķi, ņem vērā drošības naudu, kas iemaksāta citu dalībvalstu finanšu organizācijām, kas ir analogas Cassa depositi e prestiti.

114

Ar šo praksi Itālijas Republika pati ir atzinusi, ka jaunas drošības naudas iemaksāšana katrā no provincēm, kur citā dalībvalstī reģistrēts uzņēmums plāno veikt savu darbību saskaņā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību vai pakalpojumu sniegšanas brīvību, nav nepieciešama izvirzītā mērķa sasniegšanai.

115

Pastāvot šādiem apstākļiem, septītais iebildums ir pamatots.

116

Saskaņā ar Īstenošanas noteikumu 257. pantu prefektam ir jāapstiprina tarifs, ko uzņēmumi piemēro katram sniegtajam privātas apsardzes pakalpojumam. Attiecībā uz visām šo tarifu izmaiņām ir jāsaņem atļauja ar tādiem pašiem nosacījumiem.

117

No iekšlietu ministra 1999. gada 8. novembra apkārtraksta Nr. 559/C. 4770.10089. D turklāt izriet, ka prefekti nosaka likumisko tarifu visiem pakalpojumu veidiem, kā arī tā svārstību robežu, kas izteikta procentos un kuras ietvaros katrs uzņēmums var brīvi izvēlēties savu tarifu par katru pakalpojumu.

118

Prefektiem pirms tarifu apstiprināšanas ir jāpārliecinās, ka piedāvātie tarifi atbilst šai robežai. Ja šī robeža nav ievērota, uzņēmumu atbildīgajām personām ir jāpamato šādu neatbilstošu tarifu noteikšana, lai prefekti varētu pārbaudīt, vai uzņēmumi var darboties uz šī pamata. Ja pēdējo minēto nosacījumu nav iespējams pārliecinoši izpildīt, tarifi netiek apstiprināti un līdz ar to — licenci nevar izsniegt.

119

Komisija uzskata, ka šis tiesiskais regulējums nav saderīgs ar pakalpojumu sniegšanas brīvību. Ņemot vērā veikto cenu kontroli, Itālijā piemērotie tarifi traucē citā dalībvalstī reģistrētam pakalpojumu sniedzējam piedāvāt savus pakalpojumus Itālijas tirgū vai piedāvāt tos par izdevīgākām cenām nekā to Itālijas konkurentu praktizētās cenas, vai, visbeidzot, piedāvāt dārgākus pakalpojumus, bet ar paaugstinātu pievienoto vērtību, kas ir pakalpojumi, kas līdz ar to būtu konkurētspējīgāki.

120

Šāds tiesiskais regulējums ir pasākums, kas var traucēt piekļuvi privāto apsardzes pakalpojumu tirgum, kavējot efektīvu konkurenci cenu jomā.

121

Itālijas Republika norāda, ka apstrīdētais tiesiskais regulējums ir pamatots ar nepieciešamību izvairīties no pakalpojumu sniegšanas par pārmērīgi zemām cenām, kas neizbēgami radītu pakalpojuma kvalitātes pazemināšanos, kas it īpaši apdraudētu ar sabiedrības drošību saistīto pamatinterešu aizsardzību.

122

Runājot par EKL 49. pantu, pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka šis pants nepieļauj tāda valsts tiesiskā regulējuma piemērošanu, kas pakalpojumu sniegšanu starp dalībvalstīm padara grūtāku nekā pakalpojumu sniegšanu tikai dalībvalsts teritorijā (skat. iepriekš minēto 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā Komisija/Itālija, 70. punkts).

123

Attiecībā uz minimālajiem obligātajiem tarifiem Tiesa jau ir lēmusi, ka tāds tiesiskais regulējums, kas pilnībā aizliedz atkāpties, noslēdzot vienošanos, no tarifā noteiktajiem minimālajiem advokātu honorāriem par pakalpojumiem, kuri, pirmkārt, ir juridiska rakstura un, otrkārt, kurus sniedz vienīgi advokāti, ir ierobežojums pakalpojumu sniegšanas brīvībai, kas ir paredzēta EKL 49. pantā (skat. 2006. gada 5. decembra spriedumu apvienotajās lietās C-94/04 un C-202/04 Cipolla u.c., Krājums, I-11421. lpp., 70. punkts, un iepriekš minēto 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā Komisija/Itālija, 71. punkts).

124

Šajā lietā šī sprieduma 117. punktā minētajā apkārtrakstā Nr. 559/C. 4770.10089. D ir paredzēts, ka prefektiem ir izvērtēšanas pilnvaras attiecībā uz references tarifa noteikšanu un komersantu piedāvāto tarifu apstiprināšanu un ka tarifu neapstiprināšanas gadījumā licence nevar tikt izsniegta.

125

Tāda veida ierobežojums tarifu noteikšanas brīvībai var ierobežot citās dalībvalstīs reģistrētu komersantu, kas vēlas piedāvāt savus pakalpojumus šajā valstī, piekļuvi Itālijas privāto apsardzes pakalpojumu tirgum. Būtībā minētais ierobežojums, no vienas puses, liedz minētajiem uzņēmumiem iespēju, piedāvājot zemākus tarifus, nekā ir noteikti, efektīvāk konkurēt ar uzņēmumiem, kas jau stabili darbojas Itālijā un kuriem tādēļ ir daudz lielākas iespējas nekā ārvalstīs reģistrētiem komersantiem izveidot savu klientūru (šajā sakarā skat. iepriekš minēto 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā Komisija/Itālija, 72. punkts un tajā minētā judikatūra). No otras puses, šis pats ierobežojums var traucēt citās dalībvalstīs reģistrētiem uzņēmumiem iekļaut savu pakalpojumu tarifā atsevišķas izmaksas, kas Itālijā reģistrētiem uzņēmumiem nerodas.

126

Visbeidzot, ar uzņēmumiem atstāto svārstību robežu nevar kompensēt sekas, kādas ir šādam tarifu noteikšanas brīvības ierobežojumam.

127

Līdz ar to tas ir EKL 49. pantā garantētās pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums.

128

Saistībā ar argumentiem, ko Itālijas Republika izvirzījusi šī ierobežojuma pamatojumam, šī dalībvalsts nav iesniegusi informāciju, kas varētu pierādīt, ka cenu noteikšanas režīmam ir pozitīva ietekme gan uz patērētājiem sniegto pakalpojumu kvalitāti, gan uz sabiedrības drošību.

129

Pastāvot šādiem apstākļiem, jāsecina, ka astotais iebildums ir pamatots.

130

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāatzīst, ka, konsolidētajā tekstā paredzot, ka:

131

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums ir nelabvēlīgs, tad jāpiespriež Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: