Lieta C‑25/05 P

August Storck KG

pret

Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB)

Apelācija – Kopienas preču zīme – Regulas (EK) Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 3. punkts – Absolūts reģistrācijas atteikuma pamatojums – Grafiska preču zīme – Konfektes iesaiņojuma zeltītā krāsā attēls – Atšķirtspēja

Ģenerāladvokāta Damaso Ruisa Harabo Kolomera [Dámaso Ruiz Jarabo Colomer] secinājumi, sniegti 2006. gada 23. martā 

Tiesas (pirmā palāta) 2006. gada 22. jūnija spriedums 

Sprieduma kopsavilkums

1.     Kopienas preču zīme – Kopienas preču zīmes definīcija un iegūšana – Absolūti atteikuma pamatojumi – Preču zīmes, kam nav atšķirtspējas

(Padomes Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts)

2.     Apelācija – Pamati – Vienkārša Pirmās instances tiesā izvirzītu pamatu un argumentu atkārtošana – Norādītās tiesību kļūdas neidentificēšana – Nepieņemamība – Pirmās instances tiesas veiktas Kopienu tiesību interpretācijas vai piemērošanas apstrīdēšana – Pieņemamība

(EKL 225. pants, Tiesas Statūtu 58. pants, Tiesas Reglamenta 112. panta 1. punkta c) apakšpunkts)

3.     Kopienas preču zīme – Procesa noteikumi – Faktu pārbaude pēc savas iniciatīvas

(EKL 225. pants, Tiesas Statūtu 58. pants, Padomes Regulas Nr. 40/94 74. pants)

4.     Kopienas preču zīme – Kopienas preču zīmes definīcija un iegūšana – Absolūti atteikuma pamatojumi – Preču zīmes, kam nav atšķirtspējas

(Padomes Regulas Nr. 40/94 7. panta 3. punkts)

5.     Kopienas preču zīme – Kopienas preču zīmes definīcija un iegūšana – Absolūti atteikuma pamatojumi – Preču zīmes, kam nav atšķirtspējas

(Padomes Regulas Nr. 40/94 7. panta 2. un 3. punkts)

1.     Trīsdimensiju preču zīmju, ko veido pašas preces forma, atšķirtspējas vērtējuma kritēriji Regulas Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē nav atšķirīgi no tiem, ko piemēro citām preču zīmju kategorijām.

Tomēr, piemērojot šos kritērijus, konkrētās sabiedrības daļas uztvere, sastopoties ar trīsdimensiju preču zīmi, ko veido pašas preces forma, ne vienmēr ir tāda pati kā, sastopoties ar vārdisku vai grafisku preču zīmi, ko veido apzīmējums, kas nav atkarīgs no apzīmēto preču veidola. Vidusmēra patērētāji nav pieraduši prezumēt preču izcelsmi, balstoties uz preču vai to iepakojuma formu bez jebkādiem grafiskiem vai teksta elementiem, un šādas trīsdimensiju preču zīmes atšķirtspēja varētu būt grūtāk nosakāma nekā vārdiskas vai grafiskas preču zīmes atšķirtspēja.

Šajos apstākļos atšķirtspēja šīs normas izpratnē ir tikai preču zīmei, kas būtiski atšķiras no nozarē pastāvošas normas vai ieražas un kas šī fakta dēļ var pildīt būtisko izcelsmes norādes funkciju.

Šī judikatūra, kas ir attīstīta attiecībā uz trīsdimensiju preču zīmēm, ko veido pašas preces forma, ir piemērojama arī gadījumā, ja reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir grafiska preču zīme, ko veido minētās preces divdimensiju attēls, jo preču zīmi arī neveido apzīmējums, kas nav atkarīgs no tā apzīmējamo preču aspektiem.

(sal. ar 26.–29. punktu)

2.     Saskaņā ar EKL 225. pantu, Tiesas Statūtu 58. panta pirmo daļu un Tiesas Reglamenta 112. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda tā sprieduma, kuru ir prasīts atcelt, pārsūdzētie elementi, kā arī juridiskie argumenti, ar ko šo apelācijas sūdzību konkrētā veidā pamato. Šim nosacījumam neatbilst apelācijas sūdzība, kas – pat neietverot argumentāciju, ar ko konkrēti identificē pārsūdzētajā spriedumā pieļauto tiesību kļūdu – aprobežojas ar Pirmās instances tiesā jau izvirzītu pamatu un argumentu atkārtošanu vai burtisku atveidošanu.

Savukārt, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd Pirmās instances tiesas veikto Kopienas tiesību interpretāciju vai piemērošanu, apelācijas procesā var no jauna izskatīt pirmajā instancē pārbaudītos tiesību jautājumus. Faktiski, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarētu šādā veidā pamatot savu apelāciju ar pamatiem un argumentiem, kas jau tikuši izmantoti Pirmās instances tiesā, minētais apelācijas process daļēji zaudētu savu jēgu.

(sal. ar 47. un 48. punktu)

3.     Saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi 74. panta 1. punktu, lai noteiktu, vai uz reģistrācijai pieteiktu preču zīmi attiecas vai neattiecas viens no šīs regulas 7. pantā paredzētajiem reģistrācijas atteikuma pamatojumiem, Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) pārbaudītājiem un apelācijas gadījumā – ITSB Apelāciju padomēm jāpārbauda fakti pēc savas iniciatīvas. No tā izriet, ka kompetentajām ITSB iestādēm var būt pamats savus lēmumus pamatot ar tādiem faktiem, ko reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs nebija norādījis. Lai gan principā šīm iestādēm savos lēmumos ir jāpierāda šādu faktu atbilstība, labi zināmu faktu gadījumā tā tas nav. Reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs, attiecībā pret kuru ITSB izmanto šādus labi zināmus faktus, var apstrīdēt to atbilstību Pirmās instances tiesā. Pirmās instances tiesas konstatējums par to, vai fakti ir labi zināmi vai nē, ir faktu vērtējums, kas, izņemot faktu sagrozīšanas gadījumu, nav pakļauts Tiesas kontrolei apelācijas ietvaros.

(sal. ar 50.–53. punktu)

4.     Preču zīmes tirgus daļa ir norāde, kam var būt nozīme, vērtējot, vai preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju tās izmantošanas rezultātā Regulas Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi 7. panta 3. punkta izpratnē. Tas tā ir it īpaši tad, ja rodas iespaids, ka preču zīmei, ko veido preces, attiecībā uz kuru reģistrācija ir pieteikta, izskats, trūkst atšķirtspējas, jo tā būtiski neatšķiras no nozarē pastāvošas normas vai ieražas. Šķiet, ka ir taisnība, ka šādā gadījumā preču zīme var iegūt atšķirtspēju tikai tad, ja tās izmantošanas rezultātā tās aptvertām precēm ir tirgus daļa, kas, salīdzinot ar attiecīgo preču tirgu, nav mazsvarīga.

Šī paša iemesla dēļ, lai noteiktu, vai šī preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju izmantošanas rezultātā, atbilstoša norāde var būt arī reklāmas apjoma daļa attiecīgo preču tirgū, kas atspoguļo preču zīmes popularizēšanai veiktos reklāmas izdevumus.

Turklāt jautājums par to, vai šāda informācija ir vai nav vajadzīga, lai novērtētu, vai preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju izmantošanas rezultātā, ir faktu vērtējums, ko veic Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) iestādes un pārsūdzības kārtībā – Pirmās instances tiesa.

(sal. ar 76.–78. punktu)

5.     No Regulas Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta, aplūkota kopsakarā ar šī panta 2. punktu, izriet, ka preču zīmi nereģistrē, ja tai trūkst atšķirtspējas kādā Kopienas daļā.

Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 7. panta 3. punktu, šī panta 1. punkta b) apakšpunktu nepiemēro, ja preču zīme tās izmantošanas rezultātā ir ieguvusi atšķirtspēju saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz ko ir pieteikta reģistrācija.

No minētā izriet, ka atbilstoši Regulas Nr. 40/94 7. panta 3. punktam preču zīmi var reģistrēt tikai tad, ja ir sniegti pierādījumi, ka tās izmantošanas rezultātā tā ir ieguvusi atšķirtspēju Kopienas daļā, kurā šai preču zīmei atbilstoši šī panta 1. punkta b) apakšpunktam atšķirtspējas ab initio nav bijis. Minētā panta otrajā daļā norādīto Kopienas daļu attiecīgajā gadījumā var veidot arī viena dalībvalsts.

(sal. ar 81.–83. punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2006. gada 22. jūnijā (*)

Apelācija – Kopienas preču zīme – Regulas (EK) Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 3. punkts – Absolūts reģistrācijas atteikuma pamatojums – Grafiska preču zīme – Konfektes iesaiņojuma zeltītā krāsā attēls – Atšķirtspēja

Lieta C‑25/05 P

par apelācijas sūdzību atbilstoši Tiesas Statūtu 56. pantam,

ko 2005. gada 24. janvārī iesniedza

August Storck KG, Berlīne (Vācija), ko pārstāv I. Rora [I. Rohr], H. Vrage Molkentina [H. Wrage‑Molkenthin] un T. Rēers [T. Reher], Rechtsanwälte,

apelācijas sūdzības iesniedzēja,

otrs lietas dalībnieks –

Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB), ko pārstāv G. Šneiders [G. Schneider], pārstāvis,

atbildētājs pirmajā instancē.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Janns [P. Jann], tiesneši N. Kolnerika [N. Colneric], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], M. Ilešičs [M. Ilešič] (referents) un E. Levits,

ģenerāladvokāts D. Ruiss‑Harabo Kolomers [D. Ruiz‑Jarabo Colomer],

sekretārs B. Fileps [B. Fülöp], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2006. gada 16. februārī,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2006. gada 23. martā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Ar savu apelācijas sūdzību August Storck KG lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas (ceturtā palāta) 2004. gada 10. novembra spriedumu lietā Storck/ITSB (konfekšu ietinamā papīra forma) (T‑402/02, Krājums, II‑3849. lpp., turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru šī tiesa noraidīja August Storck KG prasību atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) Apelāciju otrās padomes 2002. gada 18. oktobra lēmumu lietā R 256/2001‑2 (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ar kuru tika atteikta grafiskas preču zīmes, ko veido konfektes iesaiņojuma papīra savirpinājums (konfekšu ietinamā papīra forma) zeltītā krāsā, reģistrācija.

 Atbilstošās tiesību normas

2       Padomes 1993. gada 20. decembra Regulas (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994., L 11, 1. lpp.) 7. pants ar nosaukumu “Absolūta [absolūtais] atteikuma pamatojums” paredz:

“1.      Nereģistrē:

[..]

b)      preču zīmes, kam nav atšķirīgu īpašību [atšķirtspējas];

[..].

2.      Šā panta 1. punktu piemēro arī tad, ja pamatojums reģistrācijas atteikumam pastāv tikai kādā Kopienas daļā.

3.      Šā panta 1. punkta b), c) un d) apakšpunktu nepiemēro, ja preču zīme tās izmantošanas rezultātā ir kļuvusi atšķirīga [ieguvusi atšķirtspēju] attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, par ko reģistrācija ir pieteikta.”

3       Regulas Nr. 40/94 73. pants ar nosaukumu “Lēmumu pamatojums” paredz:

“[ITSB] lēmumos norāda to pamatojumu. Lēmumi balstās tikai uz tādiem iemesliem vai pierādījumiem, par ko attiecīgajām pusēm ir bijusi iespēja iesniegt savus apsvērumus.”

4       Regulas Nr. 40/94 74. panta ar nosaukumu “Faktu pārbaude, ko Birojs veic pēc savas iniciatīvas” 1. punkts paredz:

“Lietas izskatīšanas procesa laikā [ITSB] izskata faktus pēc savas iniciatīvas, tomēr lietas izskatīšanas procesos, kas attiecas uz relatīvu pamatu reģistrācijas noraidīšanai, Birojs aprobežojas ar faktu, pierādījumu un argumentu [pamatu un prasību], ko puses iesniegušas, pārbaudi.”

 Prāvas priekšvēsture

5       1998. gada 30. martā apelācijas sūdzības iesniedzēja, pamatojoties uz Regulu Nr. 40/94, ITSB iesniedza pieteikumu reģistrēt kā Kopienas preču zīmi grafisku preču zīmi, kas atbilst savirpinātā zeltītā krāsas ietinamajā papīrā ietītas konfektes divdimensiju attēlam (konfekšu ietinamā papīra forma) un ir attēlota turpmāk:

6       Preces, attiecībā uz kurām tika pieteikta preču zīmes reģistrācija, ir “konfektes” un tās ietilpst 30. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām.

7       Ar 2001. gada 19. janvāra lēmumu pārbaudītājs noraidīja reģistrācijas pieteikumu, motivējot ar to, ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei trūkst atšķirtspējas Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, kā arī to, ka tā nebija ieguvusi atšķirtspēju izmantošanas rezultātā šī paša panta 3. punkta izpratnē.

8       Ar apstrīdēto lēmumu ITSB Apelāciju otrā padome apstiprināja pārbaudītāja lēmumu. Attiecībā uz atšķirtspēju ab initio tā it īpaši uzskatīja, ka zeltīto krāsu, kas redzama reģistrācijai pieteiktās preču zīmes grafiskajā attēlā, parasti un bieži izmanto tirdzniecībā konfekšu iesaiņojumam. Tāpat tā uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas sniegtā informācija nepierādīja, ka izmantošanas rezultātā šī preču zīme bija ieguvusi atšķirtspēju attiecībā uz konfektēm vispār un attiecībā uz karameli konkrēti.

 Process Pirmās instances tiesā un pārsūdzētais spriedums

9       Lai panāktu apstrīdētā lēmuma atcelšanu, Apelācijas sūdzības iesniedzēja Pirmās instances tiesā iesniedza prasību, kas pamatota ar četriem pamatiem.

10     Attiecībā uz pirmo pamatu – Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu – Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 55.–62. punktā uzskatīja, ka Apelāciju padome bija pamatoti secinājusi, ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei trūkst atšķirtspējas šīs normas izpratnē šādu iemeslu dēļ:

“55      Jākonstatē, ka Apelācijas [Apelāciju] padome nepieļāva tiesisku maldību [tiesību kļūdu], uzskatot, ka “attiecīgās preču zīmes konfigurācija (iesaiņojuma papīra savirpinājums, gaiši kastaņbrūna vai zeltīta krāsa) īpaši nekontrastē ar citiem nozarē ierastiem noformējumiem” ([apstrīdētā] lēmuma 14. punkts).

56      Apelācijas [Apelāciju] padome apstrīdētā lēmuma 15. punktā pamatoti konstatēja, ka attiecīgā iesaiņojuma forma “ir parasta un tradicionāla konfekšu iesaiņojuma forma” un ka var atrast “tirgū lielu daudzumu konfekšu, kas ir šādi iesaiņotas”. Tas pats attiecas uz attiecīgā iesaiņojuma krāsu, tas ir, gaiši kastaņbrūnu (karameļu), vai, kā izriet no [reģistrācijai] pieteiktās preču zīmes grafiskā attēla, zeltītu vai zeltītu toni. Šīs krāsas pašas par sevi nav neparastas, un nav retums tās redzēt izmantotas konfekšu iesaiņojumos, kā Apelācijas [Apelāciju] padome pareizi konstatēja [apstrīdētā] lēmuma 16. punktā. Tādējādi Apelācijas [Apelāciju] padome [apstrīdētā] lēmuma 18. punktā pamatoti uzskatīja, ka šajā lietā vidusmēra patērētājs neuztvertu preču zīmi kā norādi uz preces komerciālo izcelsmi, bet gan ne vairāk un ne mazāk kā konfekšu iesaiņojumu [..].

57      Līdz ar to [reģistrācijai] pieteiktās preču zīmes formas un krāsas kombinācijas īpašības nav pietiekami atšķirīgas no pamatformām, ko izmanto konfekšu vai karameļu iesaiņojumā, un līdz ar to konkrētā sabiedrības daļa to neatcerēsies kā norādi uz komerciālo izcelsmi. Savirpinātais iesaiņojums (konfekšu ietinamā papīra forma) gaiši kastaņbrūnā vai zeltīta[ā] krāsā būtiski neatšķiras no attiecīgo preču (konfekšu, karameļu) iesaiņojuma, ko plaši izmanto tirdzniecībā, kas arī dabiski nāk prātā kā minēto preču tipisks iepakojums.

[..]

60      [..] Apelācijas [Apelāciju] padome pamatoti [apstrīdētā] lēmuma 19. un 20. punktā ir norādījusi uz attiecīgā konfekšu iesaiņojuma monopolizācijas risku, tā kā tās secinājumi apstiprināja šo preču iesaiņojuma atšķirīgo īpašību [atšķirtspējas] trūkumu atbilstoši vispārējām interesēm, kas saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu ir absolūts atteikuma pamats [pamatojums].

[..]

62      No iepriekšējiem apsvērumiem izriet, ka [reģistrācijai] pieteiktā preču zīme, kā to uztver samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs vidusmēra patērētājs, neļauj individualizēt attiecīgās preces un atšķirt tās no precēm ar citu komerciālo izcelsmi. Līdz ar to tai attiecībā uz šīm precēm nepiemīt raksturīgā atšķirtspēja.”

11     Attiecībā uz otro pamatu – Regulas Nr. 40/94 7. panta 3. punkta pārkāpumu – Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 82.–89. punktā nosprieda, ka Apelācijas sūdzības iesniedzēja nebija pierādījusi, ka reģistrācijai pieteiktā preču zīme visā Kopienā bija ieguvusi atšķirtspēju tas izmantošanas rezultātā šīs normas izpratnē it īpaši šādu iemeslu dēļ:

“82      Pirmkārt, par argumentiem, ko prasītāja pamato ar attiecīgo preču pārdošanas datiem Kopienā periodā no 1994. līdz 1998. gadam, Apelācijas [Apelāciju] padome pareizi uzskatīja, ka šajā lietā ar tiem netika atklāts [pierādīts], ka pieteiktā preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju tās izmantošanas rezultātā.

83      [Apstrīdētā] lēmuma 25. punktā Apelācijas [Apelāciju] padome tiesiski pamatoti uzskatīja, ka ar norādītajiem skaitļiem nevar novērtēt prasītājas ar pieteikto preču zīmi aptverto tirgus daļu. Neņemot vērā informāciju par attiecīgajā iesaiņojumā pārdoto konfekšu vienībām un tonnām, kas ir redzama iesniegtajos datos, “nav iespējams patiesi novērtēt [prasītājas] ietekmi tirgū, jo nav datu par konkurējošo uzņēmumu vērā ņemamajiem preču kopējiem apjomiem tirgū vai pārdošanas apjoma novērtējuma, ar ko varētu salīdzināt prasītājas datus”. [..]

84      Turklāt tāpat ir pareizi, ka Apelācijas [Apelāciju] padome uzskatīja to, ka prasītājas reklāmas izmaksas radīja tās pašas problēmas, ko iepriekš minētie pārdošanas dati. Tādējādi [apstrīdētā] lēmuma 26. punktā Apelācijas [Apelāciju] padome atzīmēja, ka prasītājas iesniegtās norādes par attiecīgajām izmaksām bija grūti izmantojamas tiktāl, ciktāl “neviens no pierādījumiem neļāva apjaust reklamēšanas apjomu aplūkotajā tirgū”. [..] Līdz ar to šis reklāmas materiāls nav [..] pierādījums tam, ka konkrētā sabiedrības daļa uztver šo preču zīmi kā attiecīgo preču komerciālās izcelsmes norādi [..].

85      Turklāt, kā Apelācijas [Apelāciju] padome ir konstatējusi tajā pašā [apstrīdētā] lēmuma punktā, aplūkotās izmaksas nebija ļoti augstas “lielā skaitā Eiropas Savienības dalībvalstu”, piebilstot, “ka par atsevišķām dalībvalstīm šādu datu trūka”. Nevienā no gadiem norādītajā periodā (1994.–1998.) nav datu par visām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

86      [..] ir jāuzskata, ka pastāv Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais absolūts atteikuma pamatojums attiecībā uz [reģistrācijai] pieteikto preču zīmi visā Kopienā. Lai to varētu reģistrēt šīs pašas regulas 7. panta 3. punkta izpratnē, preču zīmei izmantošanas rezultātā jāiegūst atšķirtspēja arī visā Kopienā [..].

87      Šajos apstākļos iepriekš minētās reklāmas izmaksas nekādā ziņā nevar būt pierādījums tam, ka visā Kopienā un 1994.–1998. gada periodā konkrētā sabiedrības daļa vai vismaz nozīmīga tās daļa uztvēra pieteikto preču zīmi kā attiecīgo preču ražošanas izcelsmes norādi.

[..]”

12     Attiecībā uz trešo pamatu – Regulas Nr. 40/94 74. panta 1. punkta pirmā teikuma pārkāpumu – Pirmās instances tiesa nosprieda, ka Apelāciju padome nav pārkāpusi šo noteikumu turpmāk minēto iemeslu dēļ, kas norādīti pārsūdzētā sprieduma 58. punktā, kurš ietver atsauci uz tā paša sprieduma 95. punktu:

“Atsaukšanās uz ierasto konfekšu un karameļu nozares praksi [apstrīdētajā] lēmumā, neminot konkrētus šīs prakses piemērus, neapšauba Apelācijas [Apelāciju] padomes vērtējumu par pieteiktās preču zīmes raksturīgās atšķirtspējas neesamību. Uzskatot, ka pieteiktās preču zīmes formas un krāsu salikums nozarē nav neparasts, Apelācijas [Apelāciju] padome pamatā savu novērtējumu pamatoja ar faktiem, kas radušies no praktiskās pieredzes, kura vispārīgi iegūta no plaša patēriņa preču, tādu kā konfekšu un karameļu, ko pazīst jebkurš un īpaši šo preču patērētāji, reklamēšanas [..].”

13     Visbeidzot, attiecībā uz ceturto pamatu par Regulas Nr. 40/94 73. panta pārkāpumu Pirmās instances tiesa apstrīdētā lēmuma 103.–105. punktā nosprieda, ka Apelāciju padomei nevar pārmest to, ka savu lēmumu tā balstīja uz tādiem motīviem, par ko apelācijas sūdzības iesniedzējai nav bijusi iespēja iesniegt savus apsvērumus, jo pārbaudītājs jau bija nospriedis, ka “prasītājas iesniegtie dati par apgrozījumu neļāva secināt, ka patērētājs atpazīst konfektes pēc to iesaiņojuma un asociē tās tikai ar vienu uzņēmumu” un ka, “iztrūkstot konkurējošo uzņēmumu salīdzinošiem datiem vai datiem par visu tirgu, nav iespējams novērtēt apgrozījuma datus”.

 Apelācija

14     Apelācijas sūdzībā, kuru pamatojot, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda četrus pamatus, tā lūdz Tiesu:

–       atcelt pārsūdzēto spriedumu;

–       pēc būtības – galīgi izspriest lietu, apmierinot pirmajā instancē norādītos prasījumus;

–       pakārtoti – nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Pirmās instances tiesā;

–       piespriest ITSB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

15     ITSB lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Par pirmo pamatu

 Lietas dalībnieku argumenti

16     Ar pirmo pamatu, kas ietver trīs daļas, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Pirmās instances tiesa pārkāpa Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

17     Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 55. punktā Pirmās instances tiesa, lai konstatētu reģistrācijai pieteiktās preču zīmes atšķirtspēju, esot nelikumīgi izvirzījusi nosacījumu, ka šai preču zīmei būtiski jāatšķiras no tāda konfekšu iesaiņojuma noformējuma, ko parasti izmanto tirdzniecībā, un, attiecīgi, noteica stingrākas prasības nekā tās, ko parasti piemēro atšķirtspējas atzīšanai.

18     Tāpat Pirmās instances tiesa esot nelikumīgi noteikusi, ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei būtiski jāatšķiras no līdzīgām preču zīmēm, kas, iespējams, pastāv saldumu nozarē.

19     Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka apstāklim, ka var rasties sajaukšana ar citas izcelsmes precēm, ir nozīme tikai gadījumā, ja ir iesniegti iebildumi, kas balstīti uz reģistrācijai pieteiktas preču zīmes sajaukšanas iespēju ar agrāku preču zīmi.

20     Otrkārt, Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi arī tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 60. punktā balstoties uz “attiecīgā konfekšu iesaiņojuma monopolizācijas risku”, lai pamatotu reģistrācijas pieteiktās preču zīmes atšķirtspējas trūkumu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta ietvaros nav jāņem vērā iespējamā prasība būt pieejamam.

21     Visbeidzot, Apelāciju padome un Pirmās instances tiesa neesot veikušas pārbaudi, vai reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei pašai par sevi, neatkarīgi no tirgū sastopamiem līdzīgiem konfekšu iesaiņojuma noformējuma veidiem, ir minimālā atšķirtspēja. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka, ja Pirmās instances tiesa šādu pārbaudi būtu veikusi, tā būtu secinājusi, ka minētajai preču zīmei ir atšķirtspēja.

22     ITSB atbild, pirmkārt, ka Pirmās instances tiesa nekādā ziņā nav izvirzījusi reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei stingrākus kritērijus nekā parasti pieprasītos, bet gan piemērojusi pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru ir vajadzīgs, lai preces forma, kuru lūdz reģistrēt kā preču zīmi, būtiski atšķirtos no normas vai ieražām, kas pastāv attiecīgā nozarē. Šī judikatūra, kas ir izstrādāta attiecībā uz trīsdimensiju preču zīmēm, ir piemērojama arī tad, ja, kā tas ir šajā lietā, reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir attiecīgās preces trīsdimensiju formas divdimensiju attēls.

23     ITSB norāda, otrkārt, ka Pirmās instances tiesa reģistrācijai pieteiktās preču zīmes atšķirtspējas trūkuma konstatējumu nav pamatojusi ar monopolizācijas riska esamību.

24     Visbeidzot, iebildums, atbilstoši kuram Pirmās instances tiesai būtu jāsecina, ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei ir atšķirtspēja, ir vērsts uz to, lai apšaubītu tās veikto faktu vērtējumu un tātad apelācijas ietvaros tas nav pieņemams.

 Tiesas vērtējums

25     Attiecībā uz pirmā pamata pirmo daļu no pastāvīgās judikatūras izriet, ka preču zīmes atšķirtspēja Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē ir jāvērtē, pirmkārt, salīdzinot ar precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem reģistrācija ir pieteikta, un, otrkārt, salīdzinot ar konkrētās sabiedrības daļas, ko veido samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs minēto preču un pakalpojumu vidusmēra patērētājs, uztveri (skat. it īpaši 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C‑456/01 P un 457/01 P Henkel/ITSB, Recueil, I‑5089. lpp., 35. punkts, un 2006. gada 12. janvāra spriedumu lietā C‑173/04 P Deutsche SiSi‑Werke/ITSB, Krājums, I‑551. lpp., 25. punkts).

26     Tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru trīsdimensiju preču zīmju, ko veido pašas preces forma, atšķirtspējas vērtējuma kritēriji nav atšķirīgi no tiem, ko piemēro citām preču zīmju kategorijām (iepriekš minētais spriedums lietā Henkel/ITSB, 38. punkts; 2004. gada 7. oktobra spriedums lietā C‑136/02 P Mag Instrument/ITSB, Krājums, I‑9165. lpp., 30. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Deutsche SiSi‑Werke/ITSB, 27. punkts).

27     Tomēr, piemērojot šos kritērijus, konkrētās sabiedrības daļas uztvere, sastopoties ar trīsdimensiju preču zīmi, ko veido pašas preces forma, ne vienmēr ir tāda pati kā, sastopoties ar vārdisku vai grafisku preču zīmi, ko veido apzīmējums, kas nav atkarīgs no apzīmēto preču veidola. Vidusmēra patērētāji nav pieraduši prezumēt preču izcelsmi, balstoties uz preču vai to iepakojuma formu bez jebkādiem grafiskiem vai teksta elementiem, un šādas trīsdimensiju preču zīmes atšķirtspēja varētu būt grūtāk nosakāma nekā vārdiskas vai grafiskas preču zīmes atšķirtspēja (skat. it īpaši iepriekš minētos spriedumus lietā Henkel/ITSB, 38. punkts; Mag Instrument/ITSB, 30. punkts, un Deutsche SiSi‑Werke/ITSB, 28. punkts).

28     Šajos apstākļos atšķirtspēja Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē ir tikai preču zīmei, kas būtiski atšķiras no nozarē pastāvošas normas vai ieražām un kas šī fakta dēļ var pildīt būtisko izcelsmes norādes funkciju (skat. it īpaši iepriekš minētos spriedumus lietās Henkel/ITSB, 39. punkts; Mag Instrument/ITSB, 31. punkts, un Deutsche SiSi‑Werke/ITSB, 31. punkts).

29     Šī judikatūra, kas ir attīstīta attiecībā uz trīsdimensiju preču zīmēm, ko veido pašas preces forma, ir piemērojama arī gadījumā, ja, kā tas ir šajā lietā, reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir grafiska preču zīme, ko veido minētās preces divdimensiju attēls. Preču zīmi arī neveido apzīmējums, kas nav atkarīgs no tā apzīmējamās preces aspektiem.

30     Tādējādi, lai novērtētu, vai reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei ir vai nav atšķirtspējas, Pirmās instances tiesa pamatoti ņēma vērā tirdzniecībā parasti izmantojamās konfekšu iepakojuma krāsas un formas.

31     Pārsūdzētā sprieduma 55. punktā Pirmās instances tiesa nosprieda, ka “Apelāciju padome nav pieļāvusi nekādu tiesību kļūdu, uzskatot, ka “attiecīgās preču zīmes konfigurācija [..] īpaši nekontrastē ar citiem tirdzniecībā ierastajiem noformējumiem””, un tā paša sprieduma 57. punktā nosprieda, ka attiecīgais iesaiņojums “būtiski neatšķiras no konfekšu un karameļu iesaiņojuma, ko plaši izmanto tirdzniecībā. Tā kā galvenās vai būtiskās atšķirības prasība nozīmē vairāk nekā vienkārša nozīmīga atšķirība, kas tiek prasīta saskaņā ar šī sprieduma 28. punktā minēto judikatūru, Pirmās instances tiesa būtu pieļāvusi tiesību kļūdu, ja tā būtu izvirzījusi šādu prasību attiecībā uz reģistrācijai pieteiktās preču zīmes atšķirtspējas atzīšanu.

32     Tomēr šajā gadījumā tas tā nav. No pārsūdzētā sprieduma 56. un 57. punkta izriet, ka Pirmās instances tiesa, it īpaši pārņemot Apelāciju padomes konstatējumus, ir uzskatījusi, ka attiecīgā iesaiņojuma forma ir parasta un tradicionāla konfekšu iesaiņojuma forma, ka tirgū atrodas ievērojams skaits konfekšu, kas ir iesaiņotas tādā pašā veidā, ka attiecīgā iesaiņojuma zeltītā krāsa konfekšu iesaiņojumiem pati par sevi nav nedz neparasta, nedz arī reta, ka reģistrācijas pieteiktās preču zīmes formas un krāsas kombinācijas īpašības nav pietiekami atšķirīgas no konfekšu iesaiņojumam bieži izmantojamās pamatformas un ka attiecīgais iesaiņojums dabiski nāk prātā kā šo preču parastā iesaiņojuma forma.

33     Ar šiem konstatējumiem Pirmās instances tiesa no tiesību viedokļa pietiekami konstatēja, ka reģistrācijai pieteiktā preču zīme būtiski neatšķiras no saldumu nozarē pastāvošās normas vai ieražām. Tādējādi, secinot, ka minētajai preču zīmei nav atšķirtspējas, tā nav pieļāvusi tiesību kļūdu.

34     Apelācijas sūdzības iesniedzējas iebildums, ka Pirmās instances tiesa esot izvirzījusi prasību, lai reģistrācijai pieteiktā preču zīme būtiski atšķirtos no līdzīgām preču zīmēm, kas, iespējams, pastāv saldumu nozarē, pamatojas uz pārsūdzētā sprieduma kļūdainu interpretāciju, jo Pirmās instances tiesa nekādi nepārbaudīja, vai citas preču zīmes, ko izmanto šim preču veidam, ir identiskas vai līdzīgas reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei.

35     Tādēļ pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

36     Attiecībā uz pirmā pamata otro daļu ir pietiekami konstatēt, ka secinājumu, ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei nav atšķirtspējas, Pirmās instances tiesa nav pamatojusi ar to, ka pastāv attiecīgā konfekšu iepakojuma monopolizācijas risks. Pārsūdzētā sprieduma 60. punktā Pirmās instances tiesa ir aprobežojusies ar izteikumu, ka šis risks apstiprina tās šī paša sprieduma no 53.–57. punktā veikto konstatējumu, ka pieteiktajai preču zīmei nav atšķirtspējas.

37     Tādējādi šī daļa ir jānoraida kā nepamatota.

38     Visbeidzot, attiecībā uz pirmā pamata pēdējo daļu, pirmkārt, kā tas arī izriet no šī sprieduma 30. punkta, Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi nekādu tiesību kļūdu, ņemot vērā konfekšu iesaiņojumu attēlus, ko parasti izmanto tirdzniecībā, lai novērtētu, vai reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei ir vai nav atšķirtspējas.

39     Otrkārt, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja Pirmās instances tiesai izvirza iebildumu par to, ka tā esot secinājusi, ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei nav atšķirtspējas, – šī pirmā pamata daļa patiesībā ir vērsta uz to, lai panāktu, ka Tiesa ar savu faktu vērtējumu aizstāj Pirmās instances tiesas veikto faktu vērtējumu.

40     Pirmās instances tiesas konstatējumi, ko tā veica pārsūdzētā sprieduma 56. un 57. punktā un kas ir atgādināti šī sprieduma 32. punktā, ir faktu vērtējumi. Kā tas izriet no EKL 225. panta 1. punkta un no Tiesas Statūtu 58. panta pirmās daļas, apelāciju var iesniegt tikai par tiesību jautājumiem. Tādējādi tikai Pirmās instances tiesas kompetencē ir konstatēt un vērtēt atbilstošos faktus, kā arī novērtēt pierādījumus. Tātad, šo faktu un pierādījumu vērtējums, izņemot to sagrozīšanas gadījumus, nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir pakļauts Tiesas kontrolei apelācijas ietvaros (skat. it īpaši 2002. gada 19. septembra spriedumu lietā C‑104/00 P DKV/ITSB, Recueil, I‑7561. lpp., 22. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Deutsche SiSi‑Werke/ITSB, 35. punkts).

41     Tā kā šajā lietā netiek apgalvots, ka kādi no Pirmās instances tiesai sniegtajiem faktiem un pierādījumiem būtu sagrozīti, pirmā pamata pēdējā daļa ir jānoraida kā daļēji nepamatota un daļēji nepieņemama un tātad minētais pamats ir jānoraida kopumā.

 Par otro pamatu

 Lietas dalībnieku argumenti

42     Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 55.–58. punktā Pirmās instances tiesa pārkāpa Regulas Nr. 40/94 74. panta 1. punktu, atbilstoši kuram ITSB pārbauda faktus pēc paša iniciatīvas.

43     No šī noteikuma izrietot, ka Apelāciju padome nevar aprobežoties ar pašas veiktā tirgus situācijas subjektīvā novērtējuma rezultātu paziņošanu, bet tai ir jāveic izmeklēšanas pasākumi un jāsniedz piemēri par konkrētiem iesaiņojumiem, kuru aspekti, iespējams, ir identiski reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei un uz kuru esamību tā norāda, lai secinātu par minētās preču zīmes “parastu” raksturu. Tā kā Apelāciju padome nebija norādījusi, kādi ir šie iesaiņojumi, apelācijas sūdzības iesniedzēja neesot varējusi apstrīdēt to, ka šie piemēri attiecas uz lietu.

44     Pārsūdzētā sprieduma 58. punktā atzīstot, ka Apelāciju padome savu novērtējumu varēja pamatot ar faktiem, kas radušies no vispārīgi iegūtas praktiskās pieredzes, un līdz ar to, apstiprinot šīs padomes nepamatotos apgalvojumus, Pirmās instances tiesa neesot izpildījusi pienākumu pārbaudīt faktus, ko ITSB uzliek Regulas Nr. 40/94 74. panta 1. punkts.

45     ITSB būtībā norāda, ka otrais pamats nav pieņemams, jo prasītāja ir aprobežojusies ar Pirmās instances tiesā jau iesniegtā un šīs tiesas noraidītā pamata burtisku atkārtošanu, nekritizējot Pirmās instances tiesas atbildi.

46     Pakārtoti ITSB uzskata, ka šis pamats nav pamatots. Regulas Nr. 40/94 74. panta 1. punkts ITSB uzdod vienīgi pārbaudīt faktus un nevis konkrēti norādīt visus tā veiktos faktu konstatējumus.

 Tiesas vērtējums

47     Saskaņā ar EKL 225. pantu, Tiesas Statūtu 58. panta pirmo daļu un Tiesas Reglamenta 112. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda tā sprieduma, kuru ir prasīts atcelt, pārsūdzētie elementi, kā arī juridiskie argumenti, ar ko šo apelācijas sūdzību konkrētā veidā pamato. Šim nosacījumam neatbilst apelācijas sūdzība, kas – pat neietverot argumentāciju, ar ko konkrēti identificē pārsūdzētajā spriedumā pieļauto tiesību kļūdu – aprobežojas ar Pirmās instances tiesā jau izvirzītu pamatu un argumentu atkārtošanu vai burtisku atveidošanu (skat. it īpaši 2000. gada 4. jūlija spriedumu lietā C‑352/98 P Bergaderm un Goupil/Komisija, Recueil, I‑5291. lpp., 34. un 35. punkts, kā arī 2005. gada 7. jūlija spriedumu lietā C‑208/03 P Le Pen/Parlaments, Krājums, I‑6051. lpp., 39. punkts).

48     Savukārt, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd Pirmās instances tiesas veikto Kopienas tiesību interpretāciju vai piemērošanu, apelācijas procesā var no jauna izskatīt pirmajā instancē pārbaudītos tiesību jautājumus. Faktiski, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarētu šādā veidā pamatot savu apelāciju ar pamatiem un argumentiem, kas jau tikuši izmantoti Pirmās instances tiesā, minētais apelācijas process daļēji zaudētu savu jēgu (skat. it īpaši 2003. gada 6. marta spriedumu lietā C‑41/00 P Interporc/Komisija, Recueil, I‑2125. lpp., 17. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Le Pen/Parlaments, 40. punkts).

49     Tomēr apelācijas sūdzības otrais pamats ir vērsts tieši uz to, lai apšaubītu Regulas Nr. 40/94 74. panta 1. punkta interpretāciju, ko Pirmās instances tiesa izmantoja, lai noraidītu pirmajā instancē pirmā pamata ietvaros izvirzīto iebildumu attiecībā uz konkrētu piemēru neesamību, ar ko varētu pamatot Apelāciju padomes apgalvojumus par attiecīgo iesaiņojumu parasto raksturu. Tādējādi šis pamats ir jāatzīst par pieņemamu.

50     Attiecībā uz tā pamatotību ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 74. panta 1. punktu, lai noteiktu, vai uz reģistrācijai pieteiktu preču zīmi attiecas vai neattiecas viens no šīs regulas 7. pantā paredzētajiem reģistrācijas atteikuma pamatojumiem, ITSB pārbaudītājiem un apelācijas gadījumā – Apelāciju padomēm ir jāpārbauda fakti pēc savas iniciatīvas. No tā izriet, ka kompetentajām ITSB iestādēm var būt pamats savus lēmumus pamatot ar tādiem faktiem, ko reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs nebija norādījis.

51     Lai gan principā šīm iestādēm savos lēmumos ir jāpierāda šādu faktu atbilstība, labi zināmu faktu gadījumā tā tas nav.

52     Šajā sakarā ir jāpasvītro, ka reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs, attiecībā pret kuru ITSB izmanto šādus labi zināmus faktus, var apstrīdēt to atbilstību Pirmās instances tiesā.

53     Pirmās instances tiesas konstatējums par to, vai fakti, ar ko ITSB Apelāciju padome pamatoja savu lēmumu, ir labi zināmi vai nav, ir faktu vērtējums, kas, izņemot faktu sagrozīšanas gadījumu, nav pakļauts Tiesas kontrolei apelācijas ietvaros.

54     Tādējādi Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 58. un 95. punktā nospriežot, ka Apelāciju padome, nesniedzot konkrētus piemērus, varēja likumīgi pamatot savu konstatējumu, ka attiecīgais iesaiņojums tirdzniecībā nav neparasts, ar faktiem, kas izriet no vispārīgi iegūtas praktiskās saldumu tirdzniecības pieredzes un kurus var zināt visas personas, it īpaši konfekšu patērētāji.

55     Tādējādi otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

 Par trešo pamatu

 Lietas dalībnieku argumenti

56     Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Pirmās instances tiesa pārkāpa Regulas Nr. 40/94 73. pantu, saskaņā ar ko ITSB var balstīties tikai uz tādiem iemesliem un pierādījumiem, par ko attiecīgajām pusēm ir bijusi iespēja iesniegt savus apsvērumus.

57     Tā kā Apelāciju padome pieļāva kļūdu, neiesniedzot konfekšu iesaiņojumus, kas, iespējams, ir līdzīgi reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei, apelācijas sūdzības iesniedzēja nevienā procesa stadijā neesot varējusi izteikt savus apsvērumus par šo jautājumu un, tātad, tai it īpaši tika liegta iespēja pierādīt, ka šiem iesaiņojumiem patiesībā ir izšķirošas atšķirības ar reģistrācijai pieteikto preču zīmi. Tādējādi tika pārkāptas tās tiesības tikt uzklausītai.

58     Tādēļ pārsūdzētā sprieduma 58. punktā nospriežot, ka Apelāciju padomei nevajadzēja sniegt konkrētus pierādījumus tam, ka pastāv reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei līdzīgi iesaiņojumi, un pamatojot pārsūdzēto spriedumu ar apgalvojumiem, par kuriem apelācijas sūdzības iesniedzēja nebija varējusi izteikt savus apsvērumus, Pirmās instances tiesa esot pārkāpusi Regulas Nr. 40/94 73. pantu.

59     ITSB atbild, ka šis pamats ir acīmredzami nepamatots. Pirmkārt, Apelāciju padome ir pārbaudījusi apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus šajā jautājumā, bet ir tos noraidījusi. Otrkārt, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja atzīst, ka konfekšu iesaiņojumu parastās formas tā ir izskatījusi savā prasībā Pirmās instances tiesā, tā nevar apgalvot, ka tai nav bijusi iespēja izteikt savus apsvērumus par veidu, kādā Apelāciju padome novērtēja minēto iesaiņojumu tirgu.

 Tiesas vērtējums

60     No vienas puses, ciktāl ar apelācijas sūdzības trešo pamatu Pirmās instances tiesai tiek izteikts iebildums par to, ka, neatceļot apstrīdēto lēmumu kā tādu, kas ir pamatots ar motīviem, par kuriem apelācijas sūdzības iesniedzējai nav bijusi iespēja iesniegt savus apsvērumus, tā esot pārkāpusi Regulas Nr. 40/94 73. pantu, tiktāl šis pamats ir jāatzīst par nepieņemamu.

61     Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atļaut vienam lietas dalībniekam Tiesā pirmoreiz norādīt pamatu, ko tas nebija norādījis Pirmās instances tiesā, nozīmētu atļaut tam vērsties Tiesā, kuras kompetence apelāciju izskatīšanā ir ierobežota, ar prāvu, kas ir plašāka nekā tā, kura bija iesniegta Pirmās instances tiesā. Tādējādi, izskatot apelācijas sūdzības, Tiesas kompetence aprobežojas ar vērtējumu par to, vai risinājums, ko attiecībā uz izskatītajiem pamatiem ir izvēlējušies tiesneši pirmajā instancē, ir likumīgs (skat. it īpaši 1994. gada 11. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑186/02 P un C‑188/02 P Ramondín u.c./Komisija, Recueil, I‑10653. lpp., 60. punkts).

62     Lai gan Pirmās instances tiesā apelācijas sūdzības iesniedzēja norādīja, ka Apelāciju padome neesot pierādījusi, ka tās konstatējumi par attiecīgā iepakojuma parasto raksturu ir pareizi, apelācijas sūdzības iesniedzēja šo iebildumu norādīja tikai tāpēc, lai konstatētu Regulas Nr. 40/94 74. panta 1. punkta pārkāpumu.

63     No otras puses, ciktāl ar šo pamatu Pirmās instances tiesai tiek izteikts iebildums par to, ka ar saviem nepamatotajiem apgalvojumiem tā pārkāpa arī Regulas Nr. 40/94 73. pantu, tas ir nepamatots.

64     Šai normai jābūt ievērotai, ITSB institūcijām izskatot reģistrācijas pieteikumus, un nevis procesā Pirmās instances tiesā, ko regulē Tiesas Statūti un Pirmās instances tiesas Reglaments.

65     Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja Pirmās instances tiesā varēja apstrīdēt Apelāciju padomes konstatējumu, ka attiecīgais iesaiņojums būtiski neatšķiras no vairākiem iepakojumiem, ko parasti izmanto saldumu tirgū, no kā izriet, ka tās tiesības uz aizstāvēšanos un it īpaši tās tiesības tikt uzklausītai šajā instancē tika ievērotas.

66     Tādējādi trešais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

 Par ceturto pamatu

 Lietas dalībnieku argumenti

67     Ar ceturto pamatu, kas sastāv no divām daļām, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Pirmās instances tiesa pārkāpa Regulas Nr. 40/94 7. panta 3. punktu, izvirzot kļūdainas prasības pierādījumam par to, ka reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju tās izmantošanas rezultātā.

68     Pirmkārt, Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 83. un 84. punktā nospriežot, ka skaitļi saistībā ar preču, ko aptver reģistrācijai pieteiktā preču zīme, pārdošanu un šīs preču zīmes veicināšanai ieguldītajiem reklāmas izdevumiem, neļauj noteikt, ka tā ir ieguvusi atšķirtspēju tās izmantošanas rezultātā, trūkstot norādēm par, attiecīgi, saldumu tirgus daļu un reklāmas apjoma daļu tirgū, uz ko attiecas minētie skaitļi.

69     Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka preču zīmes pazīstamība ir atkarīga nevis no citu vairāk pazīstamu preču zīmju neesamības, bet gan vienīgi no jautājuma, vai tā tika izplatīta tirgū ilgākā laikposmā un pietiekamā apjomā, kas, tātad, nodrošina, ka patērētāji sastopas ar šo preču zīmi. Tādējādi, reģistrācijai pieteiktās preču zīmes tirgus daļai neesot nozīmes, lai novērtētu, vai šī preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju izmantošanas rezultātā, ja ir konstatēts, ka tā tika plaši un lielā apjomā izplatīta ilgākā laikposmā.

70     Otrkārt, Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma no 85.–87. punktā uzskatot, ka pierādījumi par to, ka reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju tās izmantošanas rezultātā, ir jāsniedz par visām Savienības dalībvalstīm.

71     Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka reģistrācijai pieteiktās preču zīmes izmantošanas pierādījumu sniegšana par katru dalībvalsti ir pretrunā Savienības mērķiem, kuri paredz novērst iekšējās robežas un radīt vienotu tirgu. Tātad, piemērojot Regulas Nr. 40/94 7. panta 3. punktu, preču zīme ir jāreģistrē, ja pieteicējs sniedz pierādījumu, ka tā ir ieguvusi atšķirtspēju izmantošanas rezultātā, kas tika veikta būtiskā Eiropas Savienības teritorijas daļā, neņemot vērā to, ka dažās dalībvalstīs šī preču zīme nav ieguvusi atšķirtspēju, vai pieteicējs nevar sniegt to apstiprinošus pierādījumus.

72     Lai pamatotu šo analīzi, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz Regulas Nr. 40/94 142.a panta 2. punktu, kas ir ieviests ar Aktu par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV 2003, L 236, 33. lpp., turpmāk tekstā – “pievienošanās līgums”), un kas nosaka, ka “Kopienas preču zīmes, kuras reģistrācijas pieteikums ir iesniegts pievienošanās datumā, reģistrāciju nevar atteikt, balstoties uz absolūtiem atteikuma pamatojumiem, kurus nosaka [Regulas Nr. 40/94] 7. panta 1. punkts, ja šie pamatojumi radušies vienīgi sakarā ar jaunas dalībvalsts pievienošanos”. [Neoficiāls tulkojums]

73     ITSB norāda, ka, apstrīdot pienākumu pierādīt, ka reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju visā Kopienā, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārprot Regulas Nr. 40/94 7. panta struktūru.

74     No Regulas Nr. 40/94 7. panta 2. punkta izriet, ka preču zīmes reģistrācijas pieteikums ir jānoraida pat tad, ja atteikuma pamatojumi pastāv tikai kādā Kopienas daļā. Tā kā atteikuma pamatojumi, ko nosaka šī panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunkts, attiecas uz visu Kopienu, tad izmantošanas rezultātā iegūtā atšķirtspēja ir jāpierāda visā Kopienā un nevis noteiktās dalībvalstīs.

 Tiesas vērtējums

75     Attiecībā uz ceturtā pamata pirmo daļu pastāvīgā judikatūra nosaka, ka lai novērtētu, vai preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju tās izmantošanas rezultātā, vērā ir jāņem it īpaši preču zīmes tirgus daļa, šīs preču zīmes izmantošanas intensitāte, ģeogrāfiskā platība un ilgums, uzņēmuma šīs preču zīmes popularizēšanai veikto investīciju apjoms, ieinteresēto personu proporcija, kuras, pateicoties preču zīmei, identificē preci kā tādu, ko ražojis attiecīgais uzņēmums, kā arī tirdzniecības un rūpniecības kameru un citu profesionālo apvienību paziņojumi (šajā sakarā attiecībā uz Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmās direktīvas 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 1989, L 40, 1. lpp.), 3. panta 3. punktu – normu, kas būtībā ir identiska Regulas Nr. 40/94 7. panta 3. punktam – skat. 1999. gada 4. maija spriedumu apvienotajās lietās C‑108/97 un C‑109/87 Windsurfing Chiemsee, Recueil, I‑2779. lpp., 51. punkts; 2002. gada 18. jūnija spriedumu lietā C‑299/99 Philips, Recueil, I‑5475. lpp., 60. punkts, un 2005. gada 7. jūlija spriedumu lietā C‑353/03 Nestlé, Krājums, I‑6135. lpp., 31. punkts).

76     Tādējādi preču zīmes tirgus daļa ir norāde, kam var būt nozīme, vērtējot, vai preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju izmantošanas rezultātā. Tas tā ir it īpaši tad, ja, tāpat kā šajā lietā, rodas iespaids, ka preču zīmei, ko veido preces, attiecībā uz kuru reģistrācija ir pieteikta, izskats, trūkst atšķirtspējas, jo tā būtiski neatšķiras no nozarē pastāvošas normas vai ieražām. Šķiet, ka ir taisnība, ka šādā gadījumā preču zīme var iegūt atšķirtspēju tikai tad, ja tās izmantošanas rezultātā tās aptvertām precēm ir tirgus daļa, kas, salīdzinot ar attiecīgo preču tirgu, nav mazsvarīga.

77     Šī paša iemesla dēļ, lai noteiktu, vai šī preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju izmantošanas rezultātā, atbilstoša norāde var būt arī reklāmas apjoma daļa attiecīgo preču tirgū, kas atspoguļo preču zīmes popularizēšanai veiktos reklāmas izdevumus.

78     Turklāt jautājums par to, vai šāda informācija ir vai nav vajadzīga, lai novērtētu, vai konkrēta preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju izmantošanas rezultātā Regulas Nr. 40/94 7. panta 3. punkta izpratnē, ir faktu vērtējums, ko veic ITSB iestādes un pārsūdzības kārtībā – Pirmās instances tiesa.

79     Šādos apstākļos Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi nekādu tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma no 82.–84. punktā uzskatot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas preču pārdošanas apgrozījums un tās veiktie reklāmas izdevumi, trūkstot norādēm par daļu, ko šis apgrozījums un izdevumi, attiecīgi, ieņem globālajā saldumu tirgū un globālajā reklāmas izdevumu apjomā, kas tiek veikti šim tirgum, nav pietiekami, lai pierādītu, ka reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju tās izmantošanas rezultātā.

80     Tādējādi ceturtā pamata pirmā daļa nav pamatota.

81     Sakarā ar ceturtā pamata otro daļu ir jāatgādina, ka no Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta, aplūkota kopsakarā ar šī panta 2. punktu, izriet, ka preču zīmi nereģistrē, ja tai trūkst atšķirtspējas kādā Kopienas daļā.

82     Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 7. panta 3. punktu šī panta 1. punkta b) apakšpunktu nepiemēro, ja preču zīme tās izmantošanas rezultātā ir ieguvusi atšķirtspēju saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz ko ir pieteikta reģistrācija.

83     No minētā izriet, ka atbilstoši Regulas Nr. 40/94 7. panta 3. punktam preču zīmi var reģistrēt tikai tad, ja ir sniegti pierādījumi, ka tās izmantošanas rezultātā tā ir ieguvusi atšķirtspēju Kopienas daļā, kurā šai preču zīmei atbilstoši šī panta 1. punkta b) apakšpunktam atšķirtspējas ab initio nav bijis. Minētā panta 2. punktā norādīto Kopienas daļu attiecīgajā gadījumā var veidot arī viena dalībvalsts.

84     Pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas analīzei Regulas Nr. 40/94 142.a pants redakcijā, kas izriet no pievienošanās līguma, apstiprina iepriekš minēto interpretāciju.

85     Uzskatot par vajadzīgu ieviest skaidru noteikumu, atbilstoši kuram nevar atteikt Kopienas preču zīmes, kuras reģistrācijas pieteikums ir iesniegts pievienošanās datumā, reģistrāciju Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punktā paredzēto absolūto atteikuma pamatojumu dēļ, ja šie pamatojumi radušies vienīgi sakarā ar jaunas dalībvalsts pievienošanos, pievienošanās līguma autori uzskatīja, ka, ja šāda noteikuma nebūtu bijis, tad šāds pieteikums būtu noraidāms gadījumā, ja preču zīmei nav atšķirtspējas vienā no jaunajām dalībvalstīm.

86     Tā kā, novērtējot pierādīšanai norādītos faktus un informāciju, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 85.–87. punktā konstatēja, no vienas puses, ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei ab initio nebija atšķirtspējas nevienā Kopienas dalībvalstī un, no otras puses, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi, ka pārskata laikposmā šī preču zīme bija reklāmas kampaņu objekts noteiktās dalībvalstīs, tad šī tiesa pamatoti uzskatīja, ka ar iesniegtajiem skaitļiem par apelācijas sūdzības iesniedzējas reklāmas izdevumiem nevar pierādīt, ka minētā preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju tās izmantošanas rezultātā.

87     Ceturtā pamata otrā daļa arī ir uzskatāma par nepamatotu un attiecīgi šis pamats ir jānoraida kopumā.

88     Tā kā visi apelācijas sūdzības iesniedzējas pamati ir noraidāmi, apelācijas sūdzība ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

89     Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā ITSB ir prasījis piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējai spriedums ir nelabvēlīgs, tad jāpiespriež apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

1)      noraidīt apelācijas sūdzību;

2)      August Storck KG atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – vācu.