Lieta C‑542/03

Hauptzollamt Hamburg-Jonas

pret

Milupa GmbH & Co. KG

(Bundesfinanzhof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lauksaimniecība – Eksporta kompensācijas – Lauksaimniecības produkti, kas pārstrādāti un izmantoti precēs, kuras nav uzskaitītas EK līguma II pielikumā (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL I pielikums) – Nepareiza deklarācija – Sods

Tiesas spriedums (trešā palāta) 2005. gada 12. maijā 

Sprieduma kopsavilkums

1.     Lauksaimniecība — Tirgu kopīgā organizācija — Eksporta kompensācijas — Nepareiza deklarācija — Sods — Samērīguma princips — Pārkāpums — Neesamība

(Komisijas Regulas Nr. 3665/87 11. panta 1. punkta 1. daļas a) apakšpunkts)

2.     Lauksaimniecība — Tirgu kopīgā organizācija — Eksporta kompensācijas — Pārstrādāti produkti, kas nav uzskaitīti Līguma II pielikumā — Nepareiza deklarācija — Eksportētas preces, kuras satur produktu, kas atšķiras no deklarētā — Produkts, ko var pielīdzināt kādam no produktiem, kas ir minēts Regulas Nr. 1222/94 A pielikumā — Tiesības uz eksporta kompensāciju

(Komisijas Regulas Nr. 1222/94 7. panta 1. punkta 1. daļa, 2. punkta 1. daļa un 5. punkts un Regulas Nr. 3665/87 11. panta 1. punkts)

1.     Soda maksājums, kas ir paredzēts 11. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā Regulā Nr. 3665/87, ar kuru paredz kopīgus, sīki izstrādātus noteikumus, kas jāievēro, piemērojot eksporta kompensāciju sistēmu lauksaimniecības produktiem, ko groza ar Regulu Nr. 2945/94 un kuru piemēro eksportētājam, kurš, neizdarot kļūdu, iesniedzis pieteikumu par lielāku kompensāciju nekā pienāktos, nav pretrunā ar samērīguma principu, jo to nevar uzskatīt nedz par neatbilstošu attiecīgā Kopienu regulējuma mērķim, proti – apkarot pārkāpumus un krāpšanu, nedz tas pārsniedz to, kas ir vajadzīgs šī mērķa sasniegšanai.

(sal. ar 26. punktu)

2.     7. panta 1. punkta pirmās daļas otrais teikums, 2. punkta pirmā daļa un 5. punkts Regulā Nr. 1222/94, kura paredz kopējas sīki izstrādātas normas, piemērojot eksporta kompensāciju sistēmu atsevišķiem lauksaimniecības produktiem, ko eksportē Līguma II pielikumā neuzskaitītu preču veidā, un kritērijus šādu kompensāciju apmēru noteikšanai, kas grozīta ar Regulu Nr. 229/96, ir jāinterpretē tādējādi – ja eksportētājs pieteikumā par eksporta kompensāciju ir deklarējis, ka eksportēto preču ražošanā izmantots produkts, kas saskaņā ar šīs regulas 1. panta 2. punktu ir pielīdzināms A pielikumā (PG 2) minētajam sausajam vājpienam, bet faktiski izmantots cits produkts, kas saskaņā ar šo pašu noteikumu tāpat pielīdzināms sausajam vājpienam, tas var pieprasīt eksporta kompensāciju, kas vajadzības gadījumā ir koriģēta atbilstoši 11. pantam Regulā Nr. 3665/87, ar kuru paredz kopīgus, sīki izstrādātus noteikumus, kas jāievēro, piemērojot eksporta kompensāciju sistēmu lauksaimniecības produktiem, kas grozīta ar Regulu Nr. 2945/94.

(sal. ar 27. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2005. gada 12. maijā (*)

Lauksaimniecība – Eksporta kompensācijas – Lauksaimniecības produkti, kas pārstrādāti un izmantoti precēs, kuras nav uzskaitītas EK līguma II pielikumā (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL I pielikums) – Nepareiza deklarācija – Sods

Lieta C‑542/03

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Bundesfinanzhof (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2003. gada 18. novembrī un kas Tiesā reģistrēts 2003. gada 23. decembrī, tiesvedībā

Hauptzollamt Hamburg-Jonas

pret

Milupa GmbH & Co. KG.

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ross [A. Rosas] (referents), tiesneši A. La Pergola [A. La Pergola], Ž. P. Puisošē [J.-P. Puissochet], U. Lehmuss [U. Lõhmus] un A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh],

ģenerāladvokāts F. Ležē [P. Léger],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–       Milupa GmbH & Co. KG vārdā – H. Vrobels [H. Wrobel] un F. Bulanžē [F. Boulanger], Rechtsanwälte,

–       Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – G. Brauns [G. Braun], pārstāvis,

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā lēmumu, kas pieņemts pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Prejudiciālu nolēmumu lūdz par to, kā interpretēt 7. panta 1. punkta pirmās daļas otro teikumu, 2. punkta pirmo daļu un 5. punktu Komisijas 1994. gada 30. maija Regulā (EK) Nr. 1222/94, kura paredz kopējas sīki izstrādātas normas, piemērojot eksporta kompensāciju sistēmu atsevišķiem lauksaimniecības produktiem, ko eksportē Līguma II pielikumā neuzskaitītu preču veidā, un kritērijus šādu kompensāciju apmēru noteikšanai (OV L 136, 5. lpp.), Komisijas 1996. gada 7. februāra Regulas (EK) Nr. 229/96 grozījumu redakcijā (OV L 30, 24. lpp., turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1222/94”).

2       Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Hamburgas-Jonasas Galveno muitas pārvaldi [Hauptzollamt Hamburg-Jonas] (turpmāk tekstā – “Galvenā muitas pārvalde”) un sabiedrību Milupa GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “Milupa”) par tiesībām uz eksporta kompensāciju par precēm, kas saturēja pusfabrikāta maisījumu nevis no svaiga vājpiena, kā tas norādīts eksporta deklarācijā, bet gan no vājpiena koncentrāta.

 Atbilstošās Kopienu tiesību normas

 Regula (EK) Nr. 3448/93

3       Padomes 1993. gada 6. decembra Regulas (EK) Nr. 3448/93, ar ko nosaka tirdzniecības režīmu, kas piemērojams dažām lauksaimniecības produktu pārstrādē iegūtām precēm (OV L 318, 18. lpp.), 8. panta 1. punkts paredz:

“Izvedot preces, izmantotie lauksaimniecības produkti, kas atbilst nosacījumiem, kuri noteikti Līguma 9. panta 2. punktā, var pretendēt uz kompensācijām, kas noteiktas atbilstīgi regulām par kopējo tirgus organizāciju attiecīgajās nozarēs.

Eksporta kompensācijas nedrīkst piešķirt lauksaimniecības produktiem, kas ir iekļauti precēs, uz kurām neattiecas kopējā tirgus organizācija, kas paredz eksporta kompensācijas produktiem, kurus izved šādu preču veidā.”

 Regula Nr. 1222/94

4       Šī Regula paredz kopīgus sīki izstrādātus noteikumus par eksporta kompensāciju, ko piemēro lauksaimniecības pārstrādes produktu eksportam, ko eksportē EK līguma II pielikumā (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL I pielikums) neuzskaitītu preču veidā un kuru pamatprodukti ir uzskaitīti kādā no pamatregulu pielikumiem par kopējo tirgus organizāciju piena un piena produktu, olu, rīsu, cukura un graudaugu nozarē. Regula Nr. 1222/94 piemērojama tās A pielikumā minētajiem pamatproduktiem, B vai C pielikumā minētajiem pārstrādes produktiem un produktiem, ko saskaņā ar šīs Regulas 1. panta 2. punkta noteikumiem var pielīdzināt kādai no šīm divām kategorijām.

5       Regulas Nr. 1222/94 A pielikums satur it īpaši pamatproduktus ar KN kodu ex 0402 10 19 un ar šādu aprakstu: “Piena pulveris, kam nav pievienots cukurs vai cits saldinātājs un ko iegūst ietvaicēšanas procesā, ar tauku saturu ne vairāk par 1,5 % no svara un ūdens saturu ne mazāk kā 5 % no svara (PG 2)”.

6       Saskaņā ar Regulas Nr. 1222/94 1. panta 2. punktu noteiktu skaitu produktu pielīdzina citiem produktiem. Tā minētās regulas 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta pirmais ievilkums un f) apakšpunkta pirmais ievilkums atbilstoši grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 1995. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 2915/95 (OV L 305, 33. lpp.), paredz –

“Šajā regulā:

[..]

c)      piens un piena produkti, uz kuriem attiecas KN kods 0403 10 22, 0403 90 51, 0404 90 11 un 0404 90 31, nekoncentrēti, kas nesatur cukuru vai citu saldinātāju, pat saldēti, ar piena tauku saturu, kas nepārsniedz 0,1 % no svara,

[..]

tiek pielīdzināts A pielikumā (PG 2) uzskaitītajam sausajam vājpienam;

[..]

f)      piens, krējums un piena produkti, uz kuriem attiecas KN kodi no 0403 10 22 līdz 0403 10 26, no 0403 90 51 līdz 0403 90 59 un no 0404 90 11 līdz 0404 90 39, koncentrēti, kas nav pulvera, granulu vai citādā cietā veidā, kas nesatur cukuru vai citu saldinātāju,

[..]

tiek pielīdzināti:

i)      A pielikumā (PG 2) uzskaitītajam sausajam vājpienam attiecībā uz pielīdzinātā produkta sausnas satura taukus nesaturošo daļu

         un

ii)      A pielikumā (PG 6) uzskaitītajam sviestam attiecībā uz pielīdzinātā produkta taukiem.”

7       Regulas Nr. 1222/94 3. pants satur dažādus noteikumus par pamatproduktu daudzuma noteikšanu, lai aprēķinātu kompensācijas summu. Minētā panta 2. punkts it īpaši paredz, ka noteiktos gadījumos šādu daudzumu var noteikt ar kompetento iestāžu piekrišanu, vadoties vai nu pēc attiecīgo preču ražošanas formulas, vai arī pēc tā produkta vidējā daudzuma, kas noteiktā laika posmā izmantots šo preču noteikta daudzuma saražošanai.

8       Regulas Nr. 1222/94 7. pants nosaka:

“1. Piemēro Regulas (EEK) Nr. 3665/87 noteikumus. Turklāt eksportējot preces, attiecīgajai personai ir jādeklarē pamatproduktu, pārstrādes rezultātā iegūto produktu vai saskaņā ar 1. panta 2. punktu vienai no šīm kategorijām pielīdzināmu produktu daudzumi, kuri faktiski tika izmantoti 3. panta 2. punkta nozīmē šo preču ražošanā un par kuriem tiks pieprasīta kompensācija, vai citādi jāatsaucas uz sastāvu, ja tas noteikts saskaņā ar 3. panta 2. punkta trešo daļu.

[..]

2. Ja attiecīgā persona nav sastādījusi 1. punktā minēto deklarāciju vai arī savas deklarācijas pamatojumam nav iesniegusi pietiekošu informāciju, tai nav tiesību uz kompensāciju.

[..]

5. Dokumentā, kas apliecina eksportu, uzrāda eksportējamo preču daudzumu un 1. punkta pirmajā daļā minēto produktu daudzumu, vai arī atsauci uz sastāvu, ko nosaka saskaņā ar 3. panta 2. punkta trešo daļu. Ja piemērojama šā panta 2. punkta otrā daļa, iepriekš minēto daudzumu vietā tomēr uzrāda D pielikuma 4. slejā uzrādīto pamatproduktu daudzumu, kas atbilst eksportējamo preču analīzes rezultātiem.

[..]” [Neoficiāls tulkojums]

 Regula (EEK) Nr. 3665/87

9       3. panta 5. punkts Komisijas 1987. gada 27. novembra Regulā (EEK) Nr. 3665/87, ar kuru paredz kopīgus, sīki izstrādātus noteikumus, kas jāievēro, piemērojot eksporta kompensāciju sistēmu lauksaimniecības produktiem (OV L 351, 1. lpp.), ko groza ar Komisijas 1994. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 2945/94 (OV L 310, 57. lpp., turpmāk tekstā – “Regula Nr. 3665/87”), paredz:

“Dokumentam, ko pievieno eksportam, lai tas pretendētu uz kompensāciju, ir jāietver visa informācija, kas vajadzīga, lai aprēķinātu kompensāciju, proti:

a)       produktu apraksts, kas veidots saskaņā ar eksporta kompensācijām piemērojamo nomenklatūru,

b)       produktu neto svars vai, vajadzības gadījumā, daudzums, izteikts mērvienībās, ko izmanto, aprēķinot kompensāciju, un,

c)       ja tas ir vajadzīgs, lai aprēķinātu kompensāciju, attiecīgo produktu sastāvs vai atsauce uz to.

Gadījumā, ja šajā punktā minētais dokuments ir eksporta deklarācija, tai tāpat jāsatur šīs norādes, kā arī norāde “kompensācijas kods”.”

10     Regulas Nr. 3665/87 11. pants, ko piemēro eksportam, kam, sākot ar 1995. gada 1. aprīli, piemēro šīs regulas 3. pantā noteiktās formalitātes, paredz:

“1.      Ja atklājas, ka eksportētājs, kas pretendē uz eksporta kompensāciju, ir iesniedzis pieteikumu par lielāku kompensāciju nekā pienāktos, tad pamatotā kompensācija par attiecīgo eksportu ir tā, kas piemērojama faktiski eksportētajam produktam un no kuras ir atskaitītas šādas summas:

a)      puse starpības starp to kompensāciju, par kuru tika iesniegts pieteikums, un to, kas piemērojama faktiskajam eksportam;

b)      divkārša starpība starp to kompensāciju, par kuru tika iesniegts pieteikums, un to, kas piemērojama, ja eksportētājs ar nolūku iesniedz nepatiesu informāciju.

Par kompensāciju, par kuru ir iesniegts pieteikums, uzskata summu, kas aprēķināta, vadoties no informācijas, kas iesniegta, ievērojot 3. pantu vai 25. panta 2. punktu. [..]

Soda maksājumu, kas paredzēts a) apakšpunktā, nepiemēro:

[..]

–      gadījumos, kad pieprasītā kompensācija ir saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1222/94 [..] un jo īpaši tās 3. panta 2. punktu un tā ir aprēķināta, pamatojoties uz vidējiem daudzumiem, ko izmanto kādā noteiktā laika posmā,

[..].

3.      Neierobežojot pienākumu maksāt negatīvo summu, ievērojot 1. punkta ceturto daļu, labuma guvējs atlīdzina nepienācīgi saņemtās kompensācijas, kas ietver jebkuru soda maksājumu, kas piemērojams, ievērojot 1. punkta ceturto daļu, un procentus, kas aprēķināti par laiku no maksājuma datuma līdz atlīdzināšanas datumam.

[..]”

 Regula (EEK) Nr. 3846/87

11     Komisijas 1987. gada 17. decembra Regula (EEK) Nr. 3846/87, ar ko izveido lauksaimniecības produktu nomenklatūru eksporta kompensācijām (OV L 366, 1. lpp.), ievieš lauksaimniecības produktu nomenklatūru, kas izmantojama saistībā ar eksporta kompensācijām un kuras pamatā ir kombinētā nomenklatūra.

12     Tās 3. pants nosaka:

“Komisija un dalībvalstis izmanto kompensāciju nomenklatūru Kopienas pasākumu piemērošanai attiecībā uz lauksaimniecības produktu eksporta kompensācijām, un ciparu kodi ierakstāmi šim nolūkam paredzētajos dokumentos.

[..]

Saskaņā ar normatīvajiem aktiem par lauksaimniecības produktu eksporta noteikumiem Komisija “Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī” publicē kompensāciju nomenklatūras pilnīgo redakciju, kas ir jāizmanto katru gadu no 1. janvāra.”

 Pamata prāva un prejudiciālais jautājums

13     Milupa 1996. gadā izveda uz Turciju Līguma II pielikumā neuzskaitītās preces un pēc pieteikuma saņēma eksporta kompensāciju. Eksporta deklarācijā un kontroleksemplārā T 5, pamatojoties uz šo produktu ražotāja paskaidrojumiem, tā norādīja – kā starpprodukts izmantots pusfabrikāta maisījums, kas izgatavots no svaiga vājpiena ar piena tauku saturu 0,05 % no svara.

14     Milupa 1996. gada decembrī tika informēta par to, ka maisījums izgatavots no vājpiena koncentrāta ar piena tauku saturu no 0,14 % līdz 0,19 % no svara un 29,31 % taukus nesaturošas sausnas. Savukārt Milupa 1997. gada 22. janvāra vēstulē Galvenajai muitas pārvaldei nosūtīja labotu informāciju. Galvenā muitas pārvalde ar 1998. gada 11. un 12. februāra lēmumiem pieprasīja Milupa atmaksāt tai piešķirto eksporta kompensāciju.

15     Pamatojoties uz Milupa prasību, Finanzgericht Hamburg [Hamburgas Finanšu tiesa] atcēla apstrīdētos lēmumus, ciktāl ar tiem Galvenā muitas pārvalde pieprasīja tai atmaksāt summu, kas atbilst eksporta kompensācijai, kas būtu piešķirta, ja eksportējamo preču ražošanā būtu izmantots vājpiena koncentrāts. Finanzgericht pamatoja savu spriedumu ar to, ka pietiek, ja ieinteresētā persona pēc būtības pareizi aizpilda deklarāciju. Pilnīga tiesību zaudēšana saņemt eksporta kompensāciju tikai mazsvarīgu nepilnību dēļ attiecībā uz produktiem, kas izmantoti eksportējamo preču ražošanā, kā tās deklarējis kompensācijas pieprasītājs, un to faktisko sastāvu nav atbilstošs sods, un tas nav arī vajadzīgs, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, jo kompensācijas pieprasītājs būtu saņēmis praktiski līdzvērtīgu kompensācijas summu, ja deklarētie norādījumi būtu bijuši pareizi.

16     Galvenā muitas pārvalde iesniedza iesniedzējtiesā kasācijas sūdzību par lietas pārskatīšanu. Šādos apstākļos Bundesfinanzhof [Federālā finanšu tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Regulas (EK) Nr. 1222/94 7. panta 1. punkta pirmās daļas otrais teikums, 2. punkta pirmā daļa un 5. punkts atbilstoši Regulas (EK) Nr. 229/96 redakcijai ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecīgā persona nevar pieprasīt eksporta kompensāciju, ja eksportēto preču ražošanā izmantots nevis deklarētais produkts, kas tiek pielīdzināts A pielikumā (PG 2) minētajam sausajam vājpienam saskaņā ar Regulas Nr. 1222/94 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta pirmo ievilkumu, bet gan cits produkts, kas attiecībā uz pielīdzinātā produkta sausnas satura taukus nesaturošo daļu arī ir pielīdzināms A pielikumā (PG 2) uzskaitītajam sausajam vājpienam saskaņā ar minētās regulas 1. panta 2. punkta f) apakšpunkta pirmo ievilkumu?”

 Par prejudiciālo jautājumu

17     Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa pēc būtības jautā, vai Regulas Nr. 1222/94 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka pamata lietas apstākļos ieinteresētā persona nevar pieprasīt eksporta kompensāciju.

18     Gan Milupa, gan Komisija apgalvo, ka eksportētājam nevar liegt visu kompensāciju. Milupa apgalvo, ka Regulas Nr. 1222/94 7. pants nav pretrunā šādai kompensācijai, savukārt Komisija apgalvo, ka Regulas Nr. 3665/87 11. pants paredz šādu kompensāciju.

19     Milupa it īpaši norāda, ka tā ir deklarējusi produktu, uz kuru attiecas tādi paši pielīdzināšanas noteikumi kā produktam, ko tā faktiski izmantoja, un ka tai piešķirtā kompensācija atbilda aptuveni summai, kādu tai bija tiesības saņemt. Milupa tādēļ apgalvo, ka kompensācijas tiesību saglabāšana nav pretrunā Regulas Nr. 1222/94 7. panta 2. punkta pirmajai daļai. Pilnīga kompensācijas atcelšana nav nedz lietderīga, nedz vajadzīga un pārkāpj samērīguma principu.

20     Šajā sakarā jāatzīst, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1222/94 7. panta 1. punkta pirmās daļas pirmo teikumu Regula Nr. 3665/87 ir piemērojama kompensācijām, ko pieprasa par lauksaimniecības produktiem, kas eksportēti Līguma II pielikumā neuzskaitītu preču veidā un uz kuriem attiecas Regula Nr. 1222/94. 

21     Regulas Nr. 1222/94 7. pants turklāt satur dažas speciālas normas, kas raksturīgas šajā regulā paredzētajiem produktiem. Tā minētās regulas 7. panta 1. punkta pirmās daļas otrais teikums paredz – eksportējot preces, attiecīgajai personai ir jādeklarē pamatproduktu, pārstrādes rezultātā iegūto produktu vai saskaņā ar 1. panta 2. punktu vienai no šīm kategorijām pielīdzināmu produktu daudzumi, kuri faktiski izmantoti 3. panta 2. punkta nozīmē šo preču ražošanā un par kuriem tiks pieprasīta kompensācija, vai citādi jāatsaucas uz sastāvu, ja tas noteikts saskaņā ar 3. panta 2. punkta trešo daļu.

22     Regulas Nr. 1222/94 7. panta 2. punkts paredz – “[j]a attiecīgā persona nav sastādījusi [..] deklarāciju vai arī kopā ar deklarāciju nav iesniegusi pietiekošu informāciju, tai nav tiesību uz kompensāciju”. Taču nešķiet, ka Milupa būtu atradusies šajā noteikumā paredzētajā situācijā.

23     Turpretī atbilstoši Regulas Nr. 3665/87 11. panta 1. punktam, kas piemērojams saskaņā ar Regulas Nr. 1222/94 7. panta 1. punkta pirmās daļas pirmo teikumu, kā tas norādīts šī sprieduma 20. punktā, šajā noteikumā paredzētais soda maksājums piemērojams, “ja atklājas, ka eksportētājs, kas pretendē uz eksporta kompensāciju, ir iesniedzis pieteikumu par lielāku kompensāciju nekā pienāktos”. Šajā precīzajā tekstā nav nekādas atsauces uz noteikumiem par pielīdzināšanu, kas paredzēti Regulas Nr. 1222/94 1. panta 2. punktā.

24     Lai gan Regulas Nr. 1222/94 7. pants paredz konkrētas speciālās normas attiecībā uz šajā regulā uzskaitīto produktu raksturu, tomēr jāatgādina, ka neviena no tām nav pretrunā Regulas Nr. 3665/87 11. pantam, ciktāl tas attiecas uz šī noteikuma piemērošanu pamata lietā.

25     Regulas Nr. 3665/87 11. panta 1. punkta trešās daļas ceturtais ievilkums nosaka, ka šajā pantā paredzētos soda maksājumus nepiemēro, ja pieteikums par kompensāciju atbilst Regulai Nr. 1222/94. Tādēļ no šīs normas var secināt, ka minētos soda maksājumus piemēro, ja pieteikums iesniegts saskaņā ar Regulu Nr. 1222/94 par lielāku kompensāciju nekā pienāktos, bet nav atbilstošs šai regulai.

26     Attiecībā uz vērtējumu par samērīguma principu attiecībā uz tāda paša soda maksājuma piemērošanu eksportētājam, kurš, neizdarot kļūdu, iesniedzis pieteikumu par lielāku kompensāciju nekā pienāktos, Tiesa jau ir lēmusi, ka šāds soda maksājums nav pretrunā šim principam, jo to nevar uzskatīt nedz par neatbilstošu attiecīgā Kopienu regulējuma mērķim, proti – apkarot pārkāpumus un krāpšanu, nedz tas pārsniedz to, kas ir vajadzīgs šī mērķa sasniegšanai (2002. gada 11. jūlija spriedums lietā C‑210/00 Käserei Champignon Hofmeister, Recueil, I‑6453. lpp., 68. punkts).

27     Līdz ar to uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1222/94 7. panta 1. punkta pirmās daļas otrais teikums, 2. punkta pirmā daļa un 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi – ja eksportētājs pieteikumā par eksporta kompensāciju ir deklarējis, ka attiecīgo preču ražošanā izmantots produkts, kas saskaņā ar šīs regulas 1. panta 2. punktu ir pielīdzināms A pielikumā (PG 2) minētajam sausajam vājpienam, bet faktiski izmantots cits produkts, kas saskaņā ar šo pašu noteikumu tāpat pielīdzināms sausajam vājpienam, tas var pieprasīt eksporta kompensāciju, kas vajadzības gadījumā ir koriģēta atbilstoši Regulas Nr. 3665/87 11. pantam.

 Par tiesāšanās izdevumiem

28     Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

7. panta 1. punkta pirmās daļas otrais teikums, 2. punkta pirmā daļa un 5. punkts Komisijas 1994. gada 30. maija Regulā (EK) Nr. 1222/94, kura paredz kopējas sīki izstrādātas normas, piemērojot eksporta kompensāciju sistēmu atsevišķiem lauksaimniecības produktiem, ko eksportē Līguma II pielikumā neuzskaitītu preču veidā, un kritērijus šādu kompensāciju apmēru noteikšanai, kas grozīta ar Komisijas 1996. gada 7. februāra Regulu (EK) Nr. 229/96, ir jāinterpretē tādējādi – ja eksportētājs pieteikumā par eksporta kompensāciju ir deklarējis, ka attiecīgo preču ražošanā izmantots produkts, kas saskaņā ar šīs regulas 1. panta 2. punktu pielīdzināms A pielikumā (PG 2) minētajam sausajam vājpienam, bet faktiski izmantots cits produkts, kas saskaņā ar šo pašu noteikumu tāpat pielīdzināms sausajam vājpienam, tas var pieprasīt eksporta kompensāciju, kas vajadzības gadījumā ir koriģēta atbilstoši 11. pantam Komisijas 1987. gada 27. novembra Regulā (EEK) Nr. 3665/87, ar kuru paredz kopīgus, sīki izstrādātus noteikumus, kas jāievēro, piemērojot eksporta kompensāciju sistēmu lauksaimniecības produktiem, kas grozīta ar Komisijas 1994. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 2945/94. 

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – vācu.