Lieta C‑522/03

Scania Finance France SA

pret

Rockinger Spezialfabrik für Anhängerkupplungen GmbH & Co.

(Oberlandesgericht München lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Briseles Konvencija – Atzīšana un izpilde – Atteikuma pamatojums – Jēdziens “izsniegšana vai paziņošana noteiktā kārtībā”

Ģenerāladvokāta L. A. Hēlhuda [L. A. Geelhoed] secinājumi, sniegti 2005. gada 17. martā 

Tiesas spriedums (pirmā palāta) 2005. gada 13. oktobrī 

Sprieduma kopsavilkums

Konvencija par jurisdikciju un spriedumu izpildi — Atzīšana un izpilde — Atteikuma pamatojums — Dokuments, ar ko ierosināta lieta un kas atbildētājam, kurš nav ieradies, nav izsniegts vai paziņots noteiktā kārtībā un laikus — Jēdziens “izsniegšana vai paziņošana noteiktā kārtībā” — Vērtējums atbilstoši tādas starptautiskas konvencijas normām, kura piemērojama starp valsti, kurā dokuments sastādīts, un valsti, kurai dokuments adresēts

(1968. gada 27. septembra Konvencijas 27. panta 2. punkts un Protokola IV pants)

27. panta 2. punkts 1968. gada 27. septembra Konvencijā par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās, ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1978., 1982., 1989. un 1996. gada konvencijām par pievienošanos, kā arī šai konvencijai pievienotā Protokola IV panta pirmā daļa ir interpretējama tā, ka, ciktāl jautājums starp valsti, kurā dokuments sastādīts, un valsti, kurai dokuments adresēts, ir risināms, piemērojot starptautisku konvenciju, tādu kā Hāgas Konvencija par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu ārvalstīs, tas, vai dokuments, ar kuru ierosināta lieta, atbildētājam, kurš nav ieradies, ir izsniegts noteiktajā kārtībā, jāvērtē, ņemot vērā šīs konvencijas normas, tomēr paredzot iespēju dokumentu tieši nosūtīt starp tiesu ierēdņiem, ja nepastāv valsts, kurai dokuments adresēts, oficiāls iebildums atbilstoši Protokola IV panta otrajai daļai. Faktiski, konvencijai pievienotā Protokola IV pantā paredzētie divi dokumentu nosūtīšanas veidi ir izsmeļoši un, proti, tikai tad, ja nevienu no šīm divām iespējām nevar izmantot, nosūtīšanu var veikt atbilstoši tiesībām, kuras jāpiemēro valsts, kurā dokuments ir sastādīts, tiesām.

(sal. ar 22., 28., 30. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2005. gada 13. oktobrī (*)

Briseles Konvencija – Atzīšana un izpilde – Atteikuma pamatojums – Jēdziens “izsniegšana vai paziņošana noteiktā kārtībā”

Lieta C‑522/03

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši 1971. gada 3. jūnija Protokolam par Tiesas sniegto interpretāciju 1968. gada 27. septembra Konvencijai par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās,

ko Oberlandesgericht München (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2003. gada 31. oktobrī un kas Tiesā reģistrēts 2003. gada 15 decembrī, tiesvedībā

Scania Finance France SA

pret

Rockinger Spezialfabrik für Anhängerkupplungen GmbH & Co.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Janns [P. Jann] (referents), tiesneši K. Šīmans [K. Schiemann], K. Lēnartss [K. Lenaerts], E. Juhāss [E. Juhász] un M. Ilešičs [M. Ilešič],

ģenerāladvokāts L. A. Hēlhuds [L. A. Geelhoed],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–       Scania Finance France SA vārdā – V. Hildmans [W. Hildmann], Rechtsanwalt,

–       Rockinger Spezialfabrik für Anhängerkupplungen GmbH & Co. vārdā – A. Vigīrs [A. Vigier], Rechtsanwalt,

–       Vācijas Federatīvās Republikas vārdā – R. Vāgners [R. Wagner], pārstāvis,

–       Francijas Republikas vārdā – A. Bodāra‑Ermāna [A. Bodard-Hermant] un A. L. Āre [A. L. Hare], kā arī Ž. de Bergess [G. de Bergues], pārstāvji,

–       Austrijas Republikas vārdā – E. Rīdls [E. Riedl], pārstāvis,

–       Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – A. M. Rušo-Žoē [A.‑M. Rouchaud-Joët] un S. Grīnheida [S. Grünheid], pārstāves,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2005. gada 17. martā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 27. panta 2. punktu 1968. gada 27. septembra Konvencijā par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.) ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1978. gada 9. oktobra Konvenciju par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos (OV L 304, 1. lpp., un redakcija ar grozījumiem – 77. lpp.), ar 1982. gada 25. oktobra Konvenciju par Grieķijas Republikas pievienošanos (OV L 388, 1. lpp.), ar 1989. gada 26. maija Konvenciju par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanos (OV L 285, 1. lpp.) un ar 1996. gada 29. novembra Konvenciju par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanos (OV 1997, C 15, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Briseles Konvencija”), kā arī par to, kā interpretēt šai konvencijai pievienotā Protokola IV pantu.

2       Šis lūgums izteikts saistībā ar prāvu starp Scania Finance FranceSA (turpmāk tekstā – “Scania”), kas reģistrēta Anžē [Angers] (Francija), un Rockinger Spezialfabrik für Anhängerkupplungen GMBH & Co (turpmāk tekstā – “Rockinger”), kas reģistrēta Minhenē (Vācija), par Cour d’appel d’Amiens (Amjēnas Apelācijas tiesa, Francija) sprieduma, ar kuru Rockinger uzdots izmaksāt Scania naudas summu FRF 615 566,72 apmērā, izpildi Vācijā.

 Atbilstošās tiesību normas

 Briseles Konvencija

3       Briseles Konvencijas 20. pants, kas ietilpst šīs konvencijas II sadaļā ar virsrakstu “Jurisdikcija”, nosaka:

“Ja atbildētājs, kura domicils ir kādā no līgumslēdzējām valstīm, ir iesūdzēts tiesā citā līgumslēdzējā valstī un neierodas tiesā, tiesa pēc pašas ierosmes paziņo, ka tai nav jurisdikcijas, ja vien jurisdikcija nav atvasināma no šīs konvencijas noteikumiem.

Tiesa pārtrauc lietas izskatīšanu, kamēr nav pierādīts, ka atbildētājs laikus ir varējis saņemt dokumentu, ar kuru ierosināta lieta, vai līdzvērtīgu dokumentu, lai varētu nodrošināt sev aizstāvību, vai ka šajā sakarā ir veikti visi vajadzīgie pasākumi.

Iepriekšējās daļas normas aizvieto ar 15. pantu Hāgas 1965. gada 15. novembra Konvencijā par tiesas un ārpustiesas dokumentu izmantošanu civilajos un komerciālajos jautājumos [par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu ārvalstīs], ja dokuments, kurš ir pamatā lietas ierosināšanai [ar kuru ierosināta lieta], jānosūta saskaņā ar minēto konvenciju.” [Neoficiāls tulkojums]

4       Saskaņā ar Briseles Konvencijas 26. panta pirmo daļu, kura ietilpst III sadaļā ar virsrakstu “Atzīšana un izpilde”:

“Līgumslēdzējā valstī pieņemts spriedums bez kādas īpašas procedūras atzīstams pārējās Līgumslēdzējās valstīs”.

5       Minētās konvencijas 27. panta 2. punkts tomēr paredz, ka Līgumslēdzējā valstī pieņemtus spriedumus pārējās Līgumslēdzējās valstīs neatzīst, “ja atbildētājam, kas nav ieradies, dokuments, ar kuru ierosināta lieta, vai līdzvērtīgs dokuments nav izsniegts vai paziņots noteiktā kārtībā un pietiekami laicīgi, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību”.

6       Briseles Konvencijai pievienotā Protokola (turpmāk tekstā – “Protokols”), kas saskaņā ar šīs konvencijas 65. pantu ir neatņemama tās sastāvdaļa, IV pants nosaka:

“Tiesas un ārpustiesas dokumenti, kas sastādīti Līgumslēdzējas valsts teritorijā un kas jāpaziņo vai jāizsniedz personām, kuras atrodas citas Līgumslēdzējas valsts teritorijā, nosūtāmi starp Līgumslēdzējām valstīm noslēgtajās konvencijās vai līgumos paredzētajā veidā.

Ar nosacījumu, ka valsts, kurai ir nosūtīts dokuments, ar Eiropas Kopienu Padomes ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu nav izteikusi iebildumu, tās valsts tiesu ierēdņi, kurā dokuments sastādīts, šos dokumentus var arī tieši nosūtīt tiesu ierēdņiem valstī, kuras teritorijā atrodas dokumenta adresāts. Šādā gadījumā tās valsts tiesu ierēdnis, kurā dokuments sastādīts, nosūta dokumenta kopiju tās valsts, kurai dokuments adresēts, tiesu ierēdnim, kuram piešķirtas pilnvaras to nodot adresātam. Nodošana tiek izdarīta veidā, kas paredzēts tās valsts tiesībās, kurai dokuments adresēts. Nodošanu apliecina ar izziņu, kas tiek tieši nosūtīta tiesu ierēdnim valstī, kurā dokuments sastādīts.” [Neoficiāls tulkojums]

 Hāgas 1965. gada 15. novembra Konvencija par tiesas un ārpustiesas dokumentu izmantošanu civilajos un komerciālajos jautājumos [Konvencija par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu ārvalstīs] (turpmāk tekstā – “Hāgas Konvencija”)

7       Atbilstoši tās 1. pantam Hāgas Konvencija ir jāpiemēro visās lietās civilajos un komerciālajos jautājumos, kurās tiesas un ārpustiesas dokumenti ir jānosūta izmantošanai [izsniegšanai vai paziņošanai] ārvalstīs.

8       Šīs konvencijas 15. pants nosaka:

“Kad pavēste vai līdzvērtīgs dokuments, lai ierastos tiesā, ir bijis nosūtāms uz citu valsti nolūkā to izmantot [izsniegt vai paziņot] saskaņā ar šīs Konvencijas noteikumiem, un atbildētājs nav ieradies, tiesas lēmums nav jāpasludina [tiesvedība ir jāaptur], pirms nav noskaidrots, ka:

a) dokuments tika izmantots [izsniegts vai paziņots] saskaņā ar dokumenta saņēmējvalsts nacionālo likumdošanu par [šajā valstī sastādītu] dokumentu izmantošanu [izsniegšanu vai paziņošanu] attiecībā uz personām, kas atrodas šīs valsts teritorijā,

b) dokuments faktiski tika nodots atbildētājam vai nosūtīts uz tā dzīvesvietu kādā citā veidā, kas paredzēts šajā Konvencijā,

un ka katrā no šiem gadījumiem dokumentu izmantošana [izsniegšana] vai paziņošana tika veikta laikā, kas ir bijis pietiekams, lai dotu atbildētājam iespēju aizstāvībai.

[..]”

 Valsts tiesiskais regulējums

9       Francijas tiesībās saskaņā ar Nouveau code de procédure civile [Jaunā Civilprocesa kodeksa] 684. pantu dokumenta izsniegšanu personai, kuras domicils ir ārvalstīs, veic prokuratūra. Saskaņā ar šī kodeksa 685. pantu tas tiek veikts, tiesu izpildītājam nododot prokurora aktu divos eksemplāros. Prokurors vīzē oriģinālu un nosūta akta norakstus Tieslietu ministrijai nosūtīšanai. Atbilstoši minētā kodeksa 686. pantam tiesu izpildītājam tajā pašā dienā vai vēlākais nākamajā darba dienā adresātam ar ierakstītu vēstuli un saņemšanas apliecinājuma pieprasījumu jānosūta izsniedzamā dokumenta apliecināts noraksts. Saskaņā ar šī paša kodeksa 683. pantu šīs normas neiespaido tādu līgumu piemērošanu, kuros paredzēta paziņošana citā veidā.

 Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

10     Scania pret Rockinger cēla prasību Tribunal de commerce d’Amiens [Amjēnas Komerclietu tiesā]. Prasības pieteikuma izsniegšana notika ar prokuratūras starpniecību.

11     Vācijas tiesas palīgpersonālam tika uzdots prasības pieteikumu nodot Rockinger. Rockinger pret nodošanu iebilda, pamatojot ar to, ka šis dokuments nav pārtulkots vācu valodā. Pēc tam Rockinger šis pats prasības pieteikums tika nosūtīts pa pastu, taču arī šajā gadījumā tam nebija pievienots tulkojums.

12     Ar 2000. gada 8. septembra spriedumu Cour d’appel d’Amiens [Amjēnas Apelācijas tiesa] piesprieda Rockinger, kas tiesā neieradās, izmaksāt Scania naudas summu FRF 615 566,72 apmērā.

13     Pēc Scania pieteikuma Landgericht München I  [Minhenes I apgabaltiesa] ar 2002. gada 3. aprīļa lēmumu atzina Cour d’appel d’Amiens spriedumu. Pēc Rockinger iesniegtās apelācijas Oberlandesgericht München (Minhenes Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“1)      Vai 27. panta 2. punkts 1968. gada 27. septembra [Briseles] Konvencijā un [..] Protokola IV panta pirmā daļa ir interpretējami tā, ka tiesas dokumenti var tikt izsniegti atbildētājam, kura domicils dokumenta, ar kuru ierosināta lieta, izsniegšanas brīdī ir Līgumslēdzējā valstī, kura nav tiesas valsts, vienīgi saskaņā ar konvencijām vai līgumiem, kas noslēgti starp Līgumslēdzējām valstīm?

2)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noraidoša, vai EKL 12. pants ir interpretējams tā, ka tas iestājas pret tādu valsts tiesību normu, kurā noteikts, ka par nosacītu iekšēju izsniegšanu tiek uzskatīta tiesas dokumenta izsniegšana atbildētājam, kura domicils izsniegšanas brīdī ir citā līgumslēdzējā valstī, ciktāl tiesu izpildītājs dokumentu, ar kuru ierosināta lieta, nodod prokuratūras dienestam, kurš dokumentu nosūta, izmantojot līgumā paredzētus vai diplomātiskus līdzekļus, un ar ierakstītu vēstuli, kura paredz saņemšanas apliecinājumu, informē lietas dalībnieku ārvalstīs par veikto izsniegšanu?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmo prejudiciālo jautājumu

14     Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Briseles Konvencijas 27. panta 2. punkts un Protokola IV panta pirmā daļa ir interpretējami tā, ka, ciktāl jautājums starp valsti, kurā dokuments sastādīts, un valsti, kurai dokuments adresēts, ir risināms, piemērojot starptautisku konvenciju, tas, vai dokuments, ar kuru ierosināta lieta, atbildētājam, kas nav ieradies, ir izsniegts noteiktajā kārtībā, ir jāvērtē, tikai un vienīgi ņemot vērā šīs konvencijas normas, vai arī to var novērtēt, ņemot vērā arī tās valsts spēkā esošās tiesību normas, kurā dokuments ir sastādīts, pieņemot, ka minētā konvencija šo normu piemērošanu neizslēdz.

15     Vispirms būtu jāatgādina, ka, lai gan Briseles Konvencijas mērķis, kā tas izriet no tās preambulas, ir vienkāršot formalitātes, kurām pakļauta tiesu spriedumu savstarpēja atzīšana un izpilde, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka šo mērķi tomēr nedrīkst īstenot, vājinot tiesības uz aizstāvību (1985. gada 11. jūnija spriedums lietā 49/84 Debaecker un Plouvier, Recueil, 1779. lpp., 10. punkts; 1990. gada 3. jūlija spriedums lietā C‑305/88 Lancray, Recueil, I‑2725. lpp., 21. punkts, un 2000. gada 28. marta spriedums lietā C‑7/98 Krombach, Recueil, I‑1935. lpp., 43. punkts).

16     No šī viedokļa Briseles Konvencijas 27. panta 2. punkta mērķis ir nodrošināt, lai spriedums atbilstoši minētās konvencijas normām netiktu atzīts un izpildīts, ja atbildētājs nav varējis nodrošināt sev aizstāvību tiesā, kurā lieta izskatīta pēc būtības (1981. gada 16. jūnija spriedums lietā 166/80 Klomps, Recueil, 1593. lpp., 9. punkts).

17     Šajā nolūkā iepriekš minētais 27. panta 2. punkts nosaka, ka citā Līgumslēdzējā valstī pieņemtie spriedumi netiek atzīti, ja dokuments, ar kuru ierosināta lieta, attiecīgajā gadījumā nav atbildētājam, kas nav ieradies, izsniegts vai paziņots “noteiktajā kārtībā” un “laicīgi”.

18     Briseles Konvencija nesaskaņo Līgumslēdzējās valstīs spēkā esošās atšķirīgās sistēmas tiesu dokumentu paziņošanai un izsniegšanai ārvalstīs (1982. gada 15. jūlija spriedums lietā 228/81 Pendy Plastic, Recueil, 2723. lpp., 13. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Lancray, 28. punkts). Tomēr Protokola IV panta pirmā daļa nosaka, ka tiesu dokumenti, kas sastādīti Līgumslēdzējas valsts teritorijā un kas jāpaziņo citā Līgumslēdzējā valstī, ir nosūtāmi atbilstoši kārtībai, kāda paredzēta minēto valstu noslēgtajās konvencijās.

19     No šīs normas formulējuma izriet, ka, ja valsts, kurā dokuments sastādīts, un valsts, kurai dokuments adresēts, ir noslēgušas konvenciju attiecībā uz tiesu dokumentu izsniegšanu vai paziņošanu, tas, vai dokuments, ar kuru ierosināta lieta, ir paziņots noteiktajā kārtībā, ir jāvērtē saskaņā ar šīs konvencijas normām.

20     Scania, kā arī Vācijas valdība norādīja, ka Protokola IV panta pirmā daļa jāinterpretē tādējādi, ka arī tā atsaucas uz visiem izsniegšanas veidiem, kas paredzēti attiecīgo valstu tiesībās, ciktāl to izmantošanu neizslēdz starp šīm valstīm noslēgtās konvencijas.

21     Šādai interpretācijai nevar piekrist.

22     Faktiski Protokola IV panta divās daļās ir paredzēti divi dokumentu nosūtīšanas veidi: pirmkārt, veids, ko paredz starp Līgumslēdzējām valstīm noslēgtās konvencijas, un, otrkārt, nepastāvot oficiāliem tās valsts, kurai dokuments ir adresēts, iebildumiem, tos nosūtot tieši starp valsts tiesu ierēdņiem. Vārdi “var arī”, kas izmantoti Protokola IV panta otrajā daļā, skaidri norāda, ka šie divi nosūtīšanas veidi ir izsmeļoši un, proti, tikai tad, ja nevienu no šīm divām iespējām nevar izmantot, nosūtīšanu var veikt atbilstoši tiesībām, kuras jāpiemēro valsts, kurā dokuments ir sastādīts, tiesām.

23     Protokola IV panta noteikumu izsmeļošo raksturu apliecina arī tas, ka, lai nodrošinātu efektīvu atbildētāja, kurš nav ieradies, tiesību aizsardzību, Briseles Konvencija dokumenta, ar kuru ierosināta lieta, paziņošanas kārtības ievērošanu uztic pārbaudīt ne vien atzīšanas un izpildes procesa stadijā tiesu iestādēm valstī, kurai dokuments ir adresēts, bet arī tiesai valstī, kurā dokuments sastādīts, jurisdikcijas noskaidrošanas stadijā, kas saskaņā ar minētās konvencijas 20. pantu šai tiesai ir jāveic (iepriekš minētais spriedums lietā Pendy Plastic, 13. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Lancray, 28. punkts).

24     Šādā nolūkā Briseles Konvencijas 20. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka, ja atbildētājs, kura domicils ir kādā no līgumslēdzējām valstīm, ir iesūdzēts tiesā citā līgumslēdzējā valstī un neierodas tiesā, tiesa pārtrauc lietas izskatīšanu [aptur tiesvedību], kamēr nav pierādīts, ka atbildētājs laikus ir varējis saņemt dokumentu, ar kuru ierosināta lieta, vai līdzvērtīgu dokumentu, lai varētu nodrošināt sev aizstāvību. Atbilstoši minētā 20. panta trešajai daļai šīs normas aizvieto ar Hāgas Konvencijas 15. pantu, ja dokuments, ar kuru ierosināta lieta, jānosūta uz ārvalstīm saskaņā ar minēto konvenciju.

25     Tāpat kā Briseles Konvencijas 20. panta otrajā daļā, taču paredzot ievērojami pilnīgākus un precīzākus noteikumus, Hāgas Konvencijas 15. pants norāda, kādus nosacījumus izpildot, dokumentu, ar kuru ierosināta lieta, var uzskatīt par izsniegtu, paziņotu vai nodotu atbildētājam ar domicilu citā valstī, kurš neierodas tiesā (iepriekš minētais spriedums lietā Pendy Plastic, 12. punkts).

26     Kā norādījusi Komisija, tā kā ar Briseles Konvenciju izveidotā sistēma paredz, ka gan tiesu iestādēm valstī, kurā dokuments ir sastādīts, gan tiesu iestādēm valstī, kurai dokuments ir adresēts, ir jāpārliecinās, ka dokuments, ar kuru ierosināta lieta, paziņots noteiktajā kārtībā, šīs sistēmas efektivitātes nodrošināšana prasa, lai pārbaude iespēju robežās notiktu vienas un tās pašas tiesību sistēmas ietvaros. Ciktāl nav izmantota Protokola IV panta otrajā daļā paredzētā iespēja un ja attiecībās starp valsti, kurā dokuments ir sastādīts, un valsti, kurai dokuments ir adresēts, ir piemērojama Hāgas Konvencija, gan tiesu iestādei valstī, kurā dokuments ir sastādīts, gan tiesu iestādei valstī, kurai dokuments ir adresēts, tas, vai dokuments, ar kuru ierosināta lieta, ir paziņots noteiktajā kārtībā, ir jāvērtē saskaņā ar Hāgas Konvencijas 15. pantu, uz kuru atgriezeniska norāde ietverta Briseles Konvencijas 20. panta trešajā daļā.

27     Pamata lietā iesniedzējtiesa atzīmēja, ka Francijas Republika un Vācijas Federālā Republika attiecīgās izsniegšanas brīdī bija Hāgas Konvencijas Līgumslēdzējas valstis.

28     No tā izriet, ka, lai varētu uzskatīt, ka izsniegšana veikta noteiktajā kārtībā Briseles Konvencijas 27. panta 2. punkta izpratnē, tai jābūt veiktai atbilstoši Hāgas Konvencijas noteikumiem.

29     Lai atzītu un izpildītu spriedumu, kas pieņemts valstī, kurā dokuments sastādīts, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tiesvedībā valstī, kurā dokuments ir sastādīts, attiecībā uz dokumenta, ar kuru ierosināta lieta, izsniegšanu atbildētājam ir izpildītas Hāgas Konvencijas 15. panta normas (spriedums iepriekš minētajā lietā Pendy Plastic, 13. un 14. punkts).

30     No visiem iepriekš iztirzātajiem apsvērumiem izriet, ka uz pirmo jautājumu sniedzama atbilde, ka Briseles Konvencijas 27. panta 2. punkts un Protokola IV panta pirmā daļa jāinterpretē tā, ka, ciktāl jautājums starp valsti, kurā dokuments sastādīts, un valsti, kurai dokuments adresēts, ir risināms, piemērojot starptautisku konvenciju, tas, vai dokuments, ar kuru ierosināta lieta, atbildētājam, kurš nav ieradies, ir izsniegts noteiktajā kārtībā, jāvērtē, tikai un vienīgi ņemot vērā šīs konvencijas normas, tomēr paredzot iespēju dokumentu tieši nosūtīt starp tiesu ierēdņiem, ja nepastāv valsts, kurai dokuments adresēts, oficiāls iebildums atbilstoši Protokola IV panta otrajai daļai.

 Par otro prejudiciālo jautājumu

31     Ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu, uz otro jautājumu nav jāatbild.

 Par tiesāšanās izdevumiem

32     Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata prāvā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies saistībā ar apsvērumu iesniegšanu Tiesai, izņemot tos, kuri radušies minētajiem lietas dalībniekiem, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

27. panta 2. punkts 1968. gada 27. septembra Konvencijā par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās, ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1978. gada 9. oktobra Konvenciju par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos, ar 1982. gada 25. oktobra Konvenciju par Grieķijas Republikas pievienošanos, ar 1989. gada 26. maija Konvenciju par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanos un ar 1996. gada 29. novembra Konvenciju par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanos, kā arī šai konvencijai pievienotā Protokola IV panta pirmā daļa ir interpretējami tā, ka, ciktāl jautājums starp valsti, kurā dokuments sastādīts, un valsti, kurai dokuments adresēts, ir risināms, piemērojot starptautisku konvenciju, tas, vai dokuments, ar kuru ierosināta lieta, atbildētājam, kurš nav ieradies, ir izsniegts noteiktajā kārtībā, jāvērtē tikai un vienīgi, ņemot vērā šīs konvencijas normas, tomēr paredzot iespēju dokumentu tieši nosūtīt starp tiesu ierēdņiem, ja nepastāv valsts, kurai dokuments adresēts, oficiāls iebildums atbilstoši Protokola IV panta otrajai daļai.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – vācu.