EIROPAS KOMISIJA

Briselē, 18.12.2017

COM(2017) 778 final

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

par to, kā darbojas režīms, kas ieviests ar Padomes 2010. gada 16. marta Direktīvu 2010/24/ES par savstarpēju palīdzību prasījumu piedziņā saistībā ar noteiktiem maksājumiem, nodokļiem un citiem pasākumiem

{SWD(2017) 461 final}

1. IEVADS

a.    Ikvienam ir jāmaksā nodokļi. Ja nodokļi netiek maksāti, to iekasēšanai nodokļu iestādes veic piedziņas pasākumus. Tomēr nodokļu iestāžu kompetences joma aptver tikai attiecīgās valsts teritoriju. Tās nevar veikt piedziņas pasākumus citās valstīs, lai gan nodokļu parādnieki var būt pārcēlušies uz citu valsti vai rīkoties ar aktīviem citās valstīs. Tāpēc ES ir pieņēmusi tiesību aktus, kas ļauj ES dalībvalstīm sniegt savstarpēju palīdzību to nodokļu un direktīvas 2. pantā definēto ES prasījumu piedziņai.

Turpmāk sniegtais piemērs ilustrē, kā darbojas šāda piedziņas palīdzība: persona nemaksā nodokļu parādus dalībvalstī A. Persona pārceļas uz dalībvalsti B, un tai ir arī īpašums dalībvalstī C. Šādā gadījumā dalībvalsts A nodokļu iestādes var lūgt dalībvalstu B un C nodokļu iestādes palīdzēt piedzīt nodokļus, kas pienākas dalībvalstij A.

Šādā veidā savstarpēja piedziņas palīdzība veicina vienlīdzību un nediskrimināciju nodokļu jomā — tā palīdz nodrošināt, ka ikviena persona maksā nodokļus, un novērst krāpšanu nodokļu jomā un budžeta zaudējumus dalībvalstīm un ES.

b.    Padome 2010. gada 16. martā pieņēma Direktīvu 2010/24/ES par savstarpēju palīdzību prasījumu piedziņā saistībā ar noteiktiem maksājumiem, nodokļiem un citiem pasākumiem 1 . Direktīvā ir paredzēti dažādi piedziņas palīdzības veidi:

-    apmaiņa ar informāciju, kas ir prognozējami svarīga nodokļu prasījumu piedziņai (informācijas apmaiņa pēc pieprasījuma, informācijas apmaiņa bez iepriekšēja pieprasījuma par nodokļu atmaksu, atrašanās administratīvos birojos un piedalīšanās citu dalībvalstu administratīvā izmeklēšanā);

-    palīdzība dokumentu paziņošanā saistībā ar nodokļu prasījumiem vai to piedziņu;

-    nodokļu prasījumu piedziņas pieprasījumi;

-    izpildes nodrošināšanas pasākumu pieprasījumi, lai nodrošinātu piedziņu, ja prasījums vai instruments, kas atļauj izpildi pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī, ir apstrīdēts vai ja uz prasījumu vēl neattiecas instruments, kas atļauj izpildi pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī.

   Direktīva paredz palīdzības organizēšanu tādu prasījumu piedziņā, kas attiecas uz visiem nodokļiem, kurus iekasē dalībvalstis vai to teritoriālās vai administratīvās apakšvienības vai kurus iekasē dalībvalstu vai apakšvienību vārdā, vai kurus iekasē Savienības vārdā.

c.    Dalībvalstīm direktīva bija jātransponē līdz 2011. gada 31. decembrim, un minētie jaunie noteikumi bija jāpiemēro no 2012. gada 1. janvāra (direktīvas 28. pants).

d.    Direktīvas 27. panta 3. punkts paredz, ka ik pēc pieciem gadiem Komisija ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par atbilstoši direktīvai izveidoto pasākumu darbību. Šis ir pirmais ziņojums atbilstoši šai jaunajai direktīvai 2 .

e.    Ziņojumam ir pievienots kopsavilkuma ziņojums, kurā aprakstītas Komisijas apspriedes ar ieinteresētajām personām šā ziņojuma sagatavošanā. Apspriedes ar dalībvalstu nodokļu iestādēm notika ar Piedziņas ekspertu grupas starpniecību — šī grupa ir atbildīga par ES tiesiskā regulējuma īstenošanas uzraudzību piedziņas palīdzības jomā — un nosūtot aptaujas anketu nodokļu iestādēm, kuru darbs ir saistīts ar piedziņas palīdzību. Komisija arī sāka sabiedrisko apspriešanu par šo jautājumu. Apspriežu ziņojumi ir publicēti Komisijas tīmekļa vietnē.

Šim ziņojumam pievienotajā Komisijas dienestu darba dokumentā ir ietverts sīkāks direktīvas izmantošanas novērtējums.

2. VISPĀRĪGS PĀRSKATS PAR SAVSTARPĒJĀS PALĪDZĪBAS IZMANTOŠANU 2011. 3 –2015. GADĀ

a.    No 2011. gada līdz 2016. gadam visu tradicionālo veidu piedziņas palīdzības (informācijas pieprasījumu, paziņojuma pieprasījumu, piedziņas un/vai izpildes nodrošināšanas pasākumu pieprasījumu) izmantošana turpināja palielināties.

1. tabula. Pieprasījumu kopējais skaits, ko saņēmušas visas dalībvalstis no 2011. gada līdz 2016. gadam

Arī starp pieprasījuma iesniedzējām iestādēm un pieprasījuma saņēmējām iestādēm nosūtīto paziņojumu (jauni pieprasījumi un esošu pieprasījumu papildinājumi) kopējais skaits gadā visās ES dalībvalstīs palielinās.

2. tabula. Kopējais to paziņojumu ikgadējais skaits, kas attiecas uz piedziņas palīdzības pieprasījumiem no 2012. gada līdz 2016. gadam

b.    Tomēr dalībvalstis pagaidām neizmanto iespēju, kas ļauj vienas dalībvalsts nodokļu piedziņas amatpersonām doties uz citu dalībvalsti un būt klāt administratīvā izmeklēšanā — vai pat piedalīties šādā izmeklēšanā, iztaujājot indivīdus un izskatot oficiālus dokumentus, — un palīdzēt pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts amatpersonām tiesas procesā attiecīgajā valstī 6 . Šajā ziņā rezultāti atbilst tiem datiem, kas iegūti saistībā ar līdzīgu, citos ES tiesību aktos iekļautu noteikumu neizmantošanu attiecībā uz nodokļu iestāžu administratīvo sadarbību 7 .

c.    Liela daļa dalībvalstu uzskata, ka sadarbība atbilstīgi pašreizējai direktīvai ir uzlabojusi ar nodokļiem saistīto prasījumu iekasēšanu un piedziņu. Pieejamā statistiskā informācija apliecina, ka summas, kas piedzītas, pamatojoties uz ES tiesību aktiem, pēc sākotnējās lejupslīdes 2012. gadā ir atkal palielinājušās. Samazinājumu 2012. gadā var izskaidrot — vismaz daļēji — ar novēloto Direktīvas 2010/24/ES īstenošanu daudzās dalībvalstīs un darba slodzi, ko radīja vajadzība kompetentajām iestādēm iepazīties ar jaunajiem tiesību aktiem, jaunajām procedūrām, jaunajām pieprasījumu veidlapām un vienotajiem instrumentiem. Summas, kas piedzītas 2013.–2014. gadā, atbilst 2009.–2010. gadā piedzītajām summām. Rezultāti turpināja uzlaboties 2015. gadā (un ir labāki nekā iepriekšējie labākie rezultāti, kas bija sasniegti 2011. gadā).

3. tabula. Piedzīto summu pārskats (2011.–2016. gads)

d.    Protams, palīdzības pieprasījumu skaita un piedzīto summu pieaugums pats par sevi nav uzskatāms par ES piedziņas palīdzības sistēmas darbības pienācīgu rādītāju.

No apspriedēm ar dalībvalstu nodokļu iestādēm izriet, ka piedziņas palīdzība darbojas labi vienkāršās situācijās (piemēram, pārrobežu darba ņēmēju gadījumā), kad piedziņas palīdzība ir risinājums nodokļu iestāžu pārrobežu kompetences trūkumam. Tomēr citās situācijās, jo īpaši tad, kad summas netiek iekasētas parādnieka krāpnieciska nodoma dēļ, piedziņas palīdzība tiek uzskatīta par sarežģītāku, jo piedziņa notiek pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī.

Šo dalībvalstu viedokli apstiprina arī statistikas dati. Lai gan statistikas dati sniedz tikai aptuvenu priekšstatu par piedziņas rādītājiem, 8 tie tomēr skaidri parāda, ka faktiski piedzītās summas ir daudz mazākas nekā summas, par kurām pieprasīta piedziņas palīdzība 9 .

3.    DIREKTĪVAS 2010/24/ES IETEKME UZ SAVSTARPĒJĀS PALĪDZĪBAS DARBĪBU — POZITĪVS NOVĒRTĒJUMS

a.    Sabiedriskās apspriešanas respondenti uzsvēra labi organizētas piedziņas palīdzības nozīmīgumu. Tika uzskatīts, ka skaidru un efektīvu palīdzības procedūru pastāvēšana un izmantošana ir noderīga visām šajos procesos iesaistītām pusēm.

b.    Attiecībā uz finansiālo un administratīvo slogu jānorāda, ka, ņemot vērā direktīvas būtību, — proti, tā nodrošina juridisko pamatu un tehniskos rīkus, lai dalībvalstis varētu palīdzēt cita citai prasījumu piedziņā, bet neparedz valsts piedziņas noteikumus, — ir sarežģīti noteikt, cik liels ir ar piedziņas palīdzību saistītais slogs. Šo slogu lielā mērā ietekmē ar valsts piedziņas procesiem saistītās izmaksas un darba slodze. Turklāt katrs piedziņas gadījums ir atšķirīgs un atkarīgs no prasījuma konkrētajiem apstākļiem. Tāpēc izvērtējumā tika apkopoti tikai (daži) pierādījumi par izmaksām un slogiem, kas atbilst direktīvas piemērošanas ierobežojumiem un atspoguļo piedziņas amatpersonu individuālo pieredzi. Šī informācija ir pienācīgi izanalizēta pievienotajā Komisijas dienestu darba dokumentā. Tomēr ekstrapolācija, kas ļautu ES līmenī noteikt ar direktīvas izpildi saistītās izmaksas, nav iespējama.

Šajā saistībā arī jānorāda, ka nav pieejama uzticama kvantitatīva informācija par administratīvo slogu. Komisijas dienestiem nav piekļuves atsevišķām lietām (saskaņā ar direktīvas 23. pantu), un valsts nodokļu iestādes nelabprāt sniedz sīku kvantitatīvo statistisko informāciju, izņemot to, kas jāsniedz saskaņā ar direktīvas 27. panta 1. punktu.

c.    Viens no Padomes Direktīvā 2010/24/ES noteiktajiem pamatmērķiem ir uzlabot palīdzības efektivitāti un veicināt tās īstenošanu praksē 10 . Dalībvalstis gandrīz vienprātīgi apstiprina, ka šis mērķis ir sasniegts. Visas dalībvalstis, izņemot vienu, ir apstiprinājušas, ka Direktīva 2010/24/ES tām ir atvieglojusi iespēju sniegt un saņemt savstarpēju piedziņas palīdzību salīdzinājumā ar situāciju, kad bija spēkā iepriekšējais tiesiskais regulējums. Visi sabiedriskās apspriešanas respondenti arī piekrita, ka saskaņā ar pašreizējo ES tiesisko regulējumu dalībvalstīm ir vieglāk savstarpēji palīdzēt nodokļu piedziņā.

d.    Lielākā daļa respondentu apspriedēs ar dalībvalstīm un sabiedriskajā apspriešanā arī pauda uzskatu, ka ES piedziņas palīdzības noteikumu esība palielina nodokļu saistību izpildi, lai gan precīzas aplēses šajā ziņā nav iespējamas.

e.    Elektronisko pieprasījuma veidlapu un vienoto instrumentu (vienotā instrumenta, kas atļauj izpildi pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī (UIPE), un vienotās paziņojuma veidlapas (UNF)) izmantošana ir uzlabojusi piedziņas palīdzības efektivitāti un lietderīgumu.

Ar elektroniskajām pieprasījuma veidlapām, kas nodrošina automātisku tulkošanu, ir ieviests vienots nodokļu iestāžu savstarpējo paziņojumu standarts. Dažas nodokļu iestādes ir izteikušas piezīmes, piemēram, par piedziņas pieprasījuma veidlapas satura apjomu, tomēr šīs veidlapas tika izstrādātas, apspriežoties ar dalībvalstīm, un dalībvalstis bija tās, kas vēlējās veidlapās ietvert daudzos iespējamos variantus un situācijas.

Gandrīz visas dalībvalstis apstiprina, ka palīdzības pieprasījumu sagatavošanu atvieglo tas, ka ir izmantojams vienots instruments, kas atļauj izpildi pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī (UIPE). Arī no citām dalībvalstīs saņemtu palīdzības pieprasījumu apstrāde ir kļuvusi vienkāršāka 11 . UIPE galvenās priekšrocības ir tulkošanas izmaksu neesība, atzīšanas problēmu novēršana un elektroniskā nosūtīšana. Lielākajai daļai dalībvalstu arī ir pozitīvs viedoklis par to, ka tiek izmantota vienotā paziņojuma veidlapa (UNF), ko pievieno dokumentiem, attiecībā uz kuriem tiek pieprasīta paziņošanas palīdzība.

Lai gan pieprasījumu skaita pieaugums nozīmē lielāku darba slodzi, tika arī pausts uzskats, ka šādu slodzi mazina vienoto instrumentu izmantošana.

Pozitīvus viedokļus par šo vienoto instrumentu (UIPE un UNF) lietderīgumu izteica arī sabiedriskās apspriešanas respondenti (kas pārstāvēja nodokļu maksātāju vai parādnieku viedokli) 12 . Tika pausts uzskats, ka šie dokumenti nodrošina pietiekamus datus par prasījumiem un atbildīgajiem birojiem.

f.    Materiālās piemērošanas jomas paplašināšana ir palielinājusi darba slodzi iesaistītajām nodokļu iestādēm. Lai gan šādu citu nodokļu un maksājumu kopējās summas joprojām ir salīdzinoši mazas (salīdzinot ar nodokļu pamatkategoriju, proti, PVN un ienākuma nodokļu, summām), tās var būt saistītas ar ievērojamu pieprasījumu skaitu. Tomēr vairākums dalībvalstu apstiprināja, ka ir lietderīgi paplašināt direktīvas piemērošanas jomu, jo tādējādi tiek arī veicināta nodokļu saistību izpildes nodrošināšana.

4. GALVENĀS BAŽAS UN TURPMĀKU UZLABOJUMU IESPĒJAS

4.1. Vajadzība nodrošināt pietiekamus resursus, lai panāktu lielāku solidaritāti starp nodokļu iestādēm

a.    Atbildēs uz izvērtējuma aptaujas anketu 18 dalībvalstis norādīja, ka no citām dalībvalstīm saņemto piedziņas pieprasījumu skaits rada tām ļoti lielu apgrūtinājumu, un 17 dalībvalstis norādīja, ka tām ir bažas par resursu trūkumu valsts līmenī. Tās paskaidroja, ka to rīcībā nav cilvēkresursu, kas vajadzīgi, lai laikus īstenotu atbildes pasākumus attiecībā uz visiem pieprasījumiem.

b.    Desmit dalībvalstis arī norādīja, ka tām šķiet, ka dažām nodokļu iestādēm pārrobežu piedziņas palīdzība nav prioritāte.

Var pieņemt, ka savstarpējās piedziņas palīdzības rezultātus vismaz zināmā mērā ietekmē nepietiekamie pieprasījuma saņēmēju dalībvalstu centieni sniegt piedziņas palīdzību (un cita starpā arī trūkumi to iekšējā nodokļu piedziņas sistēmā; sk. 4.2. punktu).

4. tabula. Vidējo gadā piedzīto summu īpatsvars salīdzinājumā ar vidējām summām gadā, par kurām saņemti piedziņas palīdzības pieprasījumi, laikposmā no 2013. gada līdz 2016. gadam, pēc pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts datiem

c.    Tas, cik veiksmīga būs savstarpējā piedziņas palīdzība, ir lielā mērā atkarīgs no resursu un sadarbības centienu pietiekamības. Dalībvalstīm jāatvēl pietiekami resursi to iekšējai nodokļu iekasēšanai, kā arī no citām dalībvalstīm saņemtajiem piedziņas palīdzības pieprasījumiem.

   Šāds ieguldījums katrā dalībvalstī ir priekšnoteikums iekšējā tirgus pienācīgai darbībai bez diskriminējošiem aizsargpasākumiem. Tas arī palīdz novērst krāpšanu un budžeta zaudējumus.

Galu galā, ieguldījumu savstarpējā piedziņas palīdzībā var uzskatīt par svarīgu daļu no izpildes stratēģijas nodokļu iestādēm, jo tādējādi tiek mazināta negodīgo nodokļu maksātāju nesodāmības sajūta.

Protams, arī pieprasījuma iesniedzējām dalībvalstīm ir pienākums palielināt nodokļu saistību izpildi un maksimāli palielināt iekšējās nodokļu iekasēšanas un piedziņas iespējas, tomēr vajadzības gadījumā pieprasījuma iesniedzējām dalībvalstīm ir jābūt iespējai paļauties uz pieprasījuma saņēmēju dalībvalstu solidaritāti.

4.2. Iekšējās nodokļu iekasēšanas un piedziņas stiprināšana — veiksmīgākas piedziņas palīdzības priekšnoteikums

a.    Izpildot piedziņas pieprasījumu vai izpildes nodrošināšanas pasākumu pieprasījumu, pieprasījuma saņēmēja iestāde izmanto pilnvaras un procedūras, kas paredzētas pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts normatīvajos vai administratīvajos aktos, kuri piemērojami tādiem pašiem vai līdzīgiem prasījumiem (Direktīvas 2010/24/ES 13. panta 1. punkts un 17. pants). Tas nozīmē, ka savstarpējās piedziņas palīdzības panākumus lielā mērā ietekmē katrs valsts nodokļu piedziņas sistēmas efektivitāte.

Kā to vairāki respondenti apstiprinājuši sabiedriskajā apspriešanā un apspriedēs ar nodokļu iestādēm, dalībvalstīm jāpalielina centieni sniegt piedziņas palīdzību citām dalībvalstīm un jāsamazina nepamatoti iekšējie ierobežojumi un prasības, kas mazina to spēju izpildīt piedziņas palīdzības pieprasījumus.

Šajā saistībā valsts nodokļu piedziņas pasākumi tik tiešām ne vienmēr šķiet pietiekami un efektīvi. Atbildēs uz anketas jautājumiem vairākas nodokļu iestādes norāda, ka to darbu apgrūtina sarežģītas valsts tiesību normas vai apgrūtinošas iekšējās procedūras un prasības, kas būtiski traucē nodokļu iestāžu iespējām veikt izpildes nodrošināšanas vai piedziņas pasākumus.

Arī informācijas apmaiņa dalībvalstīs un piekļuve datubāzēm, kurās ietverta informācija, kas ir būtiska nodokļu piedziņas nolūkos, šķiet, ir jāuzlabo un jāveicina.

Turklāt valsts nodokļu piedziņas procedūru izmantošanas noteikums bieži tiek piemērots tā, ka darbības, ko veic pirms faktiskās piedziņas (prasījuma paziņošana, jauns maksājuma termiņš), tiek atkārtotas pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī, lai gan tās jau ir veiktas pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī, tādējādi tiek paildzināts piedziņas process un radītas papildu iespējas krāpnieciskiem nodokļu maksātājiem slēpt un pārvietot savus aktīvus pirms piedziņas sākšanas.

Tāpēc pareiza nodokļu piedziņas pārvaldība nozīmē, ka dalībvalstis veicina palīdzības pieprasījumu izpildi savā teritorijā, pielāgojot un nostiprinot valsts tiesību aktus un uzlabojot nodokļu piedziņas praksi. Vienlaikus dalībvalstīm jāņem vērā vajadzība ievērot nodokļu parādnieku tiesības, kā to pieprasījuši sabiedriskās apspriešanas respondenti.

b.    Iepriekšējais secinājums atbilst secinājumiem, ko Komisija izklāstījusi 2016. gada 7. aprīļa paziņojumā par rīcības plānu PVN jomā, kurā tā nosprieda, ka nodokļu iestādēm jākļūst efektīvākām 13 .

Lai atbalstītu nodokļu piedziņas iniciatīvas un reformas dalībvalstīs, jārīko stratēģiskas apspriedes ar dalībvalstu nodokļu piedziņas iestāžu vadītājiem.

Tomēr jāņem vērā, ka katrai dalībvalstij ir sava specifika attiecībā uz tās nodokļu iestāžu un nodokļu piedziņas procesu organizāciju. Tas nozīmē, ka kapacitātes nepietiekamība piedziņas procesos un organizācijā var nebūt vienāda visās dalībvalstīs, tāpēc nav iespējams vienmēr vienas dalībvalsts paraugprakses piemērus vienkārši pārņemt kādā citā dalībvalstī.

Vispirms Komisija aicinās dalībvalstis, kurās ir viszemākais piedziņas palīdzības līmenis (t. i., piedziņas rādītājs ir aptuveni 2 % vai mazāk — tās ir Kipra, Rumānija, Malta, Bulgārija, Latvija, Slovākija, Horvātija, Lietuva, Ungārija, Apvienotā Karaliste, Igaunija, Grieķija, Luksemburga, Austrija, Spānija un Itālija), 14 veikt analīzi par galvenajām problēmām valstī, iesaistot šajā procesā katras minētās valsts nodokļu piedziņas speciālistus (no valsts pārvaldes un, iespējams, citus speciālistus). Komisija sniegs atbalstu, lai novērtētu iespējamos pasākumus piedziņas rādītāju uzlabošanai.

4.3. ES piedziņas palīdzības tiesiskā regulējuma darbības uzlabošana

a.    Ir vispāratzīts, ka ES tiesiskais regulējums ir visprogresīvākais nodokļu piedziņas palīdzības jomā. Tas ietver praktiskus izpildes rīkus, piemēram, vienoto paziņojuma veidlapu (UNF) un vienoto instrumentu, kas atļauj izpildi pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī (UIPE); tam ir plaša materiālā piemērošanas joma, un tas ietver labi izstrādātus noteikumus palīdzības pieprasījumu apstrādei. Tomēr gan dalībvalstis, gan sabiedriskās apspriešanas respondenti izteica vairākus ierosinājumus turpmākai tiesiskā regulējuma uzlabošanai 15 .

   Īpaša uzmanība tika pievērsta piemērošanas jomai, informācijas apmaiņai un attiecīgas datubāzes pieejamībai, izpildes nodrošināšanas pasākumiem, piedziņas palīdzības sniegšanas nosacījumiem (nosacījumiem attiecībā uz veciem prasījumiem, robežvērtību izmantošanu).

b.    Tomēr dalībvalstu viedokļi par pašreizējo tiesību aktu iespējamo vienkāršošanu un citiem to grozījumiem ir ļoti atšķirīgi un pretrunīgi.

Vairāki ierosinājumi par vienkāršošanu jau ir izanalizēti un lielā mērā apspriesti ar dalībvalstīm Piedziņas ekspertu grupā un Piedziņas komitejā, piemēram, šādi:

-    piemērošanas jomas paplašināšana ļautu kliedēt dažas šaubas par pašreizējās piemērošanas jomas ierobežojumiem un piemērot vienotus noteikumus un kārtību lielākam prasījumu skaitam (piemēram, sociālā nodrošinājuma prasījumiem, citiem publiskiem prasījumiem), tomēr tā varētu izraisīt būtiskas problēmas (noteikumi par palīdzību sociālā nodrošinājuma prasījumu piedziņā ir paredzēti dažādos tiesību instrumentos, kam ir atšķirīgs to pieņemšanas juridiskais pamats; piemērošanas jomu var paplašināt, aptverot citus prasījumus, tikai tad, ja ir vienprātība);

-    daži pašreizējās direktīvas noteikumi var tikt uzskatīti par diezgan sarežģītiem (piemēram, direktīvas 18. panta 2. punkta noteikumi par nosacījumu, kas attiecas uz prasījumu vecumu, direktīvas 19. panta 2. punkta noteikumi par noilguma apturēšanu, pārtraukšanu vai pagarināšanu). Tomēr šķiet, ka ir grūti panākt vienprātību par to, kā grozīt šos noteikumus;

-    ievērojams skaits dalībvalstu noraidīja ierosinājumu atvieglot apmaiņu ar informāciju par automobiļiem, ļaujot izmantot EUCARIS (Eiropas Transportlīdzekļu un vadītāja apliecību informācijas sistēmas) tīklu, kas nodrošina pieprasījumu automatizētas apstrādes iespēju;

-    Piedziņas komiteja nesen piekrita ieviest dažus vienkāršojumus Komisijas Īstenošanas regulā (ES) Nr. 1189/2011, proti, saistībā ar atsauci uz maiņas kursu (regulas 18. panta 2. punkts), lai turpmākajās elektroniskajās pieprasījuma veidlapās maiņas kursu varētu aprēķināt automātiski, un attiecībā uz īpašas veidlapas izmantošanu, kurā paskaidro izpildes nodrošināšanas pasākumu pieprasījumu iemeslus un nosacījumus, lai veicinātu šādu pieprasījumu izpildi pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī.

c.    Pretrunīgus viedokļus par konkrētiem grozījumu ierosinājumiem izteica arī sabiedriskās apspriešanas respondenti. Lai gan bija vispārēja vienprātība par to, ka ES jāīsteno stingra pieeja attiecībā uz dalībvalstīm vai citām valstīm, kas nesadarbojas, un ka ir jāpastiprina izpildes nodrošināšanas pasākumi un jānodrošina atbildes laikus sniegšana uz palīdzības pieprasījumiem, vairāki respondenti arī uzsvēra, ka ir jāievēro nodokļu parādnieka aizstāvības tiesības un jāierobežo administratīvais slogs pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij. Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, sabiedriskās apspriešanas respondenti pauda dažādus viedokļus jautājumā par to, vai piedziņas palīdzība būtu jāsniedz attiecībā uz apstrīdētiem prasījumiem vai prasījumiem, kas ir mazāki par pašreizējo robežvērtību.

b.    Ņemot vērā iepriekšējās iedaļās minēto, prioritāte jāpiešķir piedziņas palīdzības pieprasījumu izpildes uzlabošanai valstu līmenī atbilstīgi pašreizējam piedziņas palīdzības tiesiskajam regulējumam. Šķiet, valstu līmenī var darīt vairāk, lai pilnvērtīgi izmantotu pašreizējo ES tiesību aktu piedāvātās iespējas.

c.    Pazuduši parādnieki un aktīvi nav tikai ES iekšējā problēma. Tā kā ir skaidrs, ka nodokļu krāpnieki viegli izvairās no nodokļu piedziņas darbībām ES, ja viņi var brīvi pārvietoties un pārvietot savus aktīvus uz trešām valstīm, Komisija nesen veica sarunas par pirmo starptautisko nolīgumu starp ES un Norvēģiju saistībā ar administratīvu sadarbību PVN jomā. Nolīgumā ir ietverta arī savstarpēja piedziņas palīdzība saistībā ar PVN prasījumiem. Noteikumi, kas reglamentē šo piedziņas palīdzību, atbilst ES direktīvas noteikumiem — kaut arī nolīguma piemērošanas joma attiecas uz PVN prasījumiem —, un attiecībās ar Norvēģiju tiks izmantotas ES elektroniskās veidlapas. Elektroniskās piedziņas veidlapas ir izstrādātas tā, ka tās var izmantot arī attiecībās ar trešām valstīm. Šis vienotais regulējums atvieglos kompetento iestāžu darbu.

4.4. Vajadzīga labāka saziņa un vairāk norādījumu

a.    Komisijas dienesti jau ir veikuši vairākus pasākumus, lai veicinātu izpratni par ES tiesību aktiem attiecībā uz savstarpēju nodokļu piedziņas palīdzību un izskaidrotu šādu tiesību aktu sarežģītos noteikumus:

-    valsts nodokļu iestādes var uzdot jautājumus Piedziņas ekspertu grupā vai ar to valsts kontaktpunktu starpniecību, un tās ir aicinātas piedalīties Fiscalis 2020 16 semināros vai projektu grupās;

-    notiek tiesību aktu skaidrošana sabiedrībai īpašā Komisijas tīmekļa vietnē, sadaļā “Bieži uzdotie jautājumi un atbildes” 17 ;

-    Komisijas tīmekļa vietnē arī tiek publicēts informatīvs biļetens par valsts, ES un starptautiska līmeņa norisēm nodokļu iekasēšanas un piedziņas jomā, arī attiecībā uz piedziņas palīdzību 18 .

b.    Tomēr, ņemot vērā atbildes, kas saņemtas apspriedēs ar nodokļu iestādēm un arī sabiedriskajā apspriešanā, ir skaidrs, ka nodokļu iestādes, nodokļu maksātāji un nodokļu speciālisti vēlas, lai būtu vairāk norādījumu par ES noteikumu interpretāciju un piemērošanu šajā jomā.

Lai varētu paplašināt darbības jomu, aptverot visus nodokļus, kā arī ņemot vērā faktu, ka arī citām (decentralizētām) iestādēm būtu jābūt informētām par piedziņas palīdzības iespējām (pieprasījumu nosūtīšanai) vai to pienākumiem gadījumā, ja tām jāveic piedziņas vai izpildes nodrošināšanas pasākumi (pieprasījumu saņemšanai), būtu jānodrošina vairāk informācijas un/vai apmācība valsts iestādēm.

Šādi papildu norādījumi var būt noderīgi arī citiem nodokļu speciālistiem, kuru darbs saistīts ar nodokļu piedziņas palīdzības lietām (piemēram, dalībvalstu tiesnešiem, kuriem jāapstiprina īpaši izpildes nodrošināšanas vai piedziņas pasākumi vai kuri izskata šādu pasākumu apstrīdēšanas lietas), kā arī varētu sniegt vairāk informācijas sabiedrībai 19 .

c.    Dalībvalstīm ir būtiska nozīme šādā saziņā. Komisija turpinās atbalstīt dalībvalstu centienus. Vispirms tiks publicēti skaidrojumi par ES tiesību aktu interpretāciju piedziņas palīdzības jomā 20 .

5. SECINĀJUMI

a.    ES tiesību akti un regulējums attiecībā uz nodokļu piedziņas palīdzību ir veicinājis nodokļu piedziņas palīdzības sniegšanu starp ES dalībvalstīm.

b.    Lai garantētu savstarpējas piedziņas palīdzības efektivitāti un lietderīgumu, dalībvalstīm jānostiprina iekšējās nodokļu piedziņas sistēmas un jāizmanto pietiekami resursi piedziņas palīdzības pieprasījumu apstrādei.

   Šajā saistībā jāizvērtē, vai un kā ir iespējams apkopot sīku un precīzu kvantitatīvo informāciju par administratīvo slogu un izmaksām un par samērīgumu starp darba slodzi, kas saistīta ar palīdzības pieprasījumu saņemšanu, un administratīvajiem resursiem, ko izmanto pieprasījuma saņēmējā valstī.

c.    Kopā ar dalībvalstīm un citām ieinteresētām personām, tostarp nodokļu maksātājiem, var apsvērt dažādu sistēmas darbības (juridisko un tehnisko) aspektu uzlabošanu.

d.    Aktīvāka saziņa, lai skaidrotu un popularizētu šos tiesību aktus, veicinātu nodokļu saistību izpildi un nodokļu maksātāju tiesību ievērošanu.

e.    Nodokļu piedziņa joprojām ir sarežģīta, ja runa ir par fizisku vai juridisku personu organizētu krāpšanu nodokļu jomā — fiziskas personas, kas veic krāpšanu vai izveido krāpnieciskas nodokļu struktūras, pazūd un pārvieto savus aktīvus; juridiskas personas noorganizē savu maksātnespēju un arī pārvieto aktīvus. Informācijas apmaiņas starptautiskās attīstības iespaidā arvien aktuālāka kļūs piedziņas palīdzība starp ES un trešām valstīm.

(1)

     OV L 84, 31.3.2010., 1. lpp.

(2)

     Iepriekšējie ziņojumi par savstarpēju palīdzību nodokļu piedziņā attiecās uz piedziņas palīdzību, pamatojoties uz iepriekšējiem tiesību aktiem — pirmie pasākumi saistībā ar savstarpēju piedziņas palīdzību bija izklāstīti Padomes 1976. gada 15. marta Direktīvā 76/308/EEK. Minētā direktīva un akti, ar kuriem tā grozīta, tika kodificēti ar Padomes 2008. gada 26. maija Direktīvu 2008/55/EK.

Minētie iepriekšējie ziņojumi tika publiskoti 2009. gada 4. septembrī (ziņojums COM(2009) 451 par savstarpējās piedziņas palīdzības izmantošanu 2005.–2008. gadā) un 2012. gada 15. februārī (ziņojums COM(2012) 58 par savstarpējās piedziņas palīdzības izmantošanu 2009.–2010. gadā).

(3)

     Direktīva 2010/24/ES bija jāīsteno līdz 2012. gada 1. janvārim. Tomēr Komisija uzskata, ka ir lietderīgi veikt salīdzināšanu ar situāciju 2011. gadā, kad vēl bija piemērojama iepriekšējā direktīva, proti, Direktīva 2008/55/EK.

(4)

     Nav pieejamu statistikas datu par izpildes nodrošināšanas pasākumu pieprasījumiem pirms 2013. gada.

(5)

     Nav acīmredzama skaidrojuma īslaicīgajam samazinājumam 2013. gadā. Tomēr vairākas dalībvalstis novēloti īstenoja Direktīvu 2010/24/ES, un tas var būt ietekmējis arī jaunu pieprasījumu un veco pieprasījumu papildinājumu paziņošanu.

(6)

     No 2015. gada līdz 2016. gadam tika ziņots par vienu gadījumu, kad amatpersonas devušās uz citu dalībvalsti.

(7)

     Regula (ES) Nr. 904/2010 par administratīvu sadarbību PVN jomā; Regula (ES) Nr. 389/2012 par administratīvu sadarbību akcīzes nodokļu jomā; Direktīva 2011/16 par administratīvu sadarbību citu nodokļu jomā.

(8)

     Līdz šim apkopotie statistikas dati neļauj izdarīt precīzus secinājumus par piedziņas rādītājiem (sk. Komisijas dienestu darba dokumenta 4.2.3. punktu).

(9)

     Sk. Komisijas dienestu darba dokumenta 6.1.1.2. punktu.

(10)

     Padomes Direktīvas 2010/24/ES preambulas 4. punkts.

(11)

     Šo secinājumu apstiprināja arī Beļģijas Revīzijas palātas 2014. gada oktobrī veiktā analīze (sk. Komisijas dienestu darba dokumenta 6.2.2.1. punkta f) apakšpunktu).

(12)

     Tomēr jānorāda, ka to respondentu skaits, kuriem bijusi personīga pieredze minēto vienoto instrumentu izmantošanā, bija ļoti mazs.

(13)

     Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par rīcības plānu PVN jomā, COM(2016) 148 final, 3.2. punkts.

(14)

     Sk. Komisijas dienestu darba dokumentu (6.1.1.2. punkts, 5.c tabula).

(15)

     Ierosinājumu pārskats ir atrodams Komisijas dienestu darba dokumentā (6.3.2. punktā).

(16)

     Fiscalis 2020 ir ES sadarbības programma, kas sniedz iespēju valsts nodokļu iestādēm radīt informāciju un speciālās zināšanas un apmainīties ar tām. Sk. vietni http://ec.europa.eu/taxation_customs/fiscalis-programme/fiscalis-2020-programme_en.

(17)

      http://ec.europa.eu/taxation_customs/business/tax-cooperation-control/tax-recovery_en

(18)

      http://ec.europa.eu/taxation_customs/business/tax-cooperation-control/tax-recovery_en

(19)

     No atklātās sabiedriskās apspriešanas izriet, ka lielākā daļa respondentu nav informēti par saziņas pasākumiem, ko Komisijas dienesti jau īsteno.

(20)

     Piedziņas ekspertu grupa 2017. gada 22. februārī piekrita drīzumā publiskot minētos skaidrojumus.