29.9.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 252/28

—

ņemot vērā lēmumu par Eiropas Savienības 2015. finanšu gada vispārējā budžeta izpildes apstiprināšanu, III iedaļa – Komisija,

—

ņemot vērā lēmumus par izpildaģentūru 2015. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšanu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 318. un 319. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (1) (“Finanšu regula”) un Komisijas 2012. gada 29. oktobra Deleģēto regulu (ES) Nr. 1268/2012 par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, piemērošanas noteikumiem (2) (“Piemērošanas noteikumi”),

—

ņemot vērā Reglamenta 93. pantu un IV pielikumu,

—

ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu un citu attiecīgo komiteju atzinumus (A8-0150/2017),

A.

tā kā Eiropā ir iestājusies uzticēšanās krīze tās institūcijām un šajā situācijā ikvienai Savienības iestādei ir jāuzņemas sava atbildības daļa, savukārt Parlamentam tādēļ ir īpaši stingri jākontrolē Komisijas pārskati;

B.

tā kā Savienības iestādēm un dalībvalstīm ir jāuzlabo sava komunikācijas politika, lai pienācīgi informētu iedzīvotājus par rezultātiem, kas panākti, izmantojot Savienības budžetu, un par to pievienoto vērtību;

C.

tā kā Parlamentam ir jāuzņemas stingra atbildība iepretim Savienības iedzīvotājiem attiecībā uz to, kādiem mērķiem tiek izlietots Savienības budžets un kā Savienība aizsargā iedzīvotāju intereses;

D.

tā kā Savienības iestādēm savā darbā ir jātiecas panākt spēcīga un izturīga Savienības budžeta sistēma, kas ne vien darbojas elastīgi, bet arī ir strauji pielāgojama gan stabilitātes, gan satricinājumu apstākļos;

E.

tā kā kohēzijas politika, kas ir viena no galvenajām uz solidaritāti vērstajām politikas jomām, nodrošina skaidri redzamu pievienoto vērtību, uzlabojot iedzīvotāju dzīves kvalitāti visā Eiropā, un ir būtisks publiskā sektora investīciju avots;

F.

tā kā Savienības iestādēm ir jāattīsta skaidra izpratne un jāvienojas par to, kuras Eiropas politiskās prioritātes un sabiedriskie labumi būtu jāfinansē vispirms, lai reaģētu uz iedzīvotāju bažām un novērstu nepilnības dažādajās politikas jomās;

G.

tā kā Savienības izdevumi, kaut arī to robeža ir 1 % no Savienības NKI, ir nozīmīgs instruments visas Savienības politisko mērķu sasniegšanai, izmantojot Eiropas pievienoto vērtību, un tie vidēji veido 1,9 % no Savienības dalībvalstu vispārējās valdības izdevumiem;

H.

tā kā, kaut arī a) Savienības budžeta daļa kopējos dalībvalstu izdevumos un b) Savienības budžeta neuzskaitītā/neatbilstīgi iztērētā/izšķērdētā daļa, procentuāli raugoties, ir nelielas, tomēr faktisko summu apmērs ir ievērojams, un tas pamato nepieciešamību pēc intensīvas kontroles;

I.

tā kā saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) Komisija uzņemas galīgo atbildību par Savienības budžeta izpildi, savukārt dalībvalstīm ir pienākums lojāli sadarboties ar Komisiju, lai nodrošinātu, ka apropriācijas tiek izmantotas atbilstoši pareizas finanšu pārvaldības principiem;

J.

tā kā, kad Parlaments sniedz Komisijai apstiprinājumu par budžeta izpildi, tas pārbauda, vai līdzekļi ir tikuši izlietoti pareizi un vai ir sasniegti politikas mērķi,

1.

norāda, ka pašreizējās daudzgadu finanšu shēmas (DFS) septiņu gadu darbības termiņš nav sinhronizēts ar Parlamenta un Komisijas piecu gadu pilnvaru termiņu un ka šādi veidojas arī nesaskaņas starp finanšu gada budžetu un attiecīgā budžeta izpildes apstiprināšanu; turklāt norāda uz to, ka arī stratēģiskās plānošanas cikls, kura ilgums ir 10 gadi, un stratēģija “Eiropa 2020” nav saskaņoti ar septiņus gadus ilgo Savienības budžeta pārvaldības ciklu; uzskata, ka tas ir viens no iemesliem, kura dēļ veidojas nozīmīgi trūkumi Savienības politiskajā pārvaldībā, jo gan Parlamentam, gan Padomei nākas ievērot iepriekš pieņemtas vienošanās par politiskajiem mērķiem un finansēm, un šajā kontekstā varētu rasties iespaids, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanām nav nozīmes;

2.

norāda, ka 2015. gadā ar Savienības budžetu bija jāatbalsta mērķu sasniegšana divās dažādās ilgtermiņa politiskajās programmās:

Junkera noteiktās desmit politiskās prioritātes, bet vienlaikus arī bija jāreaģē uz vairākām krīzes situācijām, proti, bēgļu krīzi, nedrošību Eiropā un tās kaimiņvalstīs, finanšu nestabilitāti Grieķijā un Krievijas noteikto eksporta aizliegumu ekonomiskajām sekām, kā arī ieilgušo finanšu krīzes ietekmi un tās strukturālajām sekām – bezdarbu, nabadzību un nevienlīdzību;

3.

norāda, ka Savienības politiskajām nostādnēm var būt dažādi īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķi, kuru īstenošanu ne vienmēr var noteikt vienā vienīgā daudzgadu finanšu shēmā; uzskata, ka ir nepieciešams apsvērt jautājumu par jaunu līdzsvaru starp politiskās darba kārtības noteikšanu, politikas nostādņu īstenošanu un finanšu pamatnosacījumiem;

4.

pauž nožēlu par to, ka provizoriskie budžeta nosacījumi nepiedāvā ideālu sistēmu sociālo un politisko centienu pārvēršanai pārdomātos izdevumu programmu un shēmu darbības mērķos;

5.

norāda, ka 2020. gadā pavērsies iespēja saskaņot ilgtermiņa stratēģiju un politikas izstrādi ar budžeta ciklu, un iesaka izmantot šo iespēju;

6.

pauž bažas par to, ka saskaņā ar Revīzijas palātas sniegto informāciju (3) 2015. gadā ar klimatu saistītiem izdevumiem bija atvēlēti tikai 17,3 % no Savienības budžeta un laikposmā no 2014. līdz 2016. gadam šie izdevumi vidēji veidoja tikai 17,6 %, kaut gan mērķis bija finanšu periodā sasniegt vismaz 20 %; tādēļ uzsver, ka saskaņā ar Revīzijas palātas viedokli pastāv nopietns risks, ka 20 % mērķis netiks sasniegts, ja nebūs plašāku centienu risināt klimata pārmaiņu problēmu;

7.

turklāt norāda, ka lēmums atvēlēt 20 % ar klimatu saistītajiem izdevumiem tika pieņemts vēl pirms Parīzes vienošanās; pauž pārliecību, ka būtu nepieciešami turpmāki centieni panākt, lai Savienības budžetā vēl vairāk tiktu ievērotas klimata vajadzības; turklāt uzsver, ka daudzgadu finanšu shēmas pārskatīšana sniedz lielisku iespēju nodrošināt to, lai tiktu sasniegts mērķis veltīt 20 % izdevumu ar klimata pārmaiņām saistītām darbībām, un paredzēt iespēju palielināt šo robežvērtību atbilstoši COP 21 konferencē pieņemtajām Savienības starptautiskajām saistībām;

8.

atzinīgi vērtē Komisijas iedibināto pieeju, kas paredz uz rezultātiem balstītu budžeta izstrādi; uzskata, ka, ņemot vērā ierobežotos finanšu resursus, Savienības budžetam jābūt efektīvākam un lietderīgākam nekā jebkad iepriekš; tomēr pauž nožēlu par to, ka Komisija galvenokārt koncentrējas uz tiešo iznākumu, nevis panāktajiem rezultātiem;

9.

atbalsta Revīzijas palātas ierosinājumu, kas pausts tās 2016. gada 28. oktobra informatīvajā paziņojumā par daudzgadu finanšu shēmas vidusposma pārskatu (39. un 40. punkts), proti, ka ir pienācis laiks Komisijai sākt izskatīt citas iespējas, piemēram:

10.

aicina Komisiju iekļaut iniciatīvas “Uz rezultātiem orientēts ES budžets” nākamās ekspertu sanāksmes darba kārtībā Revīzijas palātas 2016. gada 28. oktobra iepriekš minētajā informatīvajā paziņojumā (39. un 40. punkts) un augsta līmeņa darba grupas pašu resursu jautājumos sniegtos ieteikumus, lai sagatavotos nākamajai iniciatīvas “Uz rezultātiem orientēts ES budžets” konferencei, kurā tiks diskutēts par to, kādās politikas jomās būtu jātērē Savienības budžets, pirms tiek lemts par finanšu shēmu;

11.

atbalsta visus Revīzijas palātas Īpašajā ziņojumā Nr. 31/2016 paustos ieteikumus un it īpaši to, ka Komisijai vajadzētu apsvērt visas potenciālās iespējas, tostarp daudzgadu finanšu shēmas vidusposma pārskatīšanas un dažu juridisko pamatu pārskatīšanas iespēju, lai nodrošinātu turpmāku reālu pāreju uz rīcību klimata politikas jomā; aicina Revīzijas palātu līdz 2018. gada beigām nākt klajā ar turpmāku ziņojumu par Savienības budžeta izdevumiem saistībā ar klimatu;

12.

aicina Komisiju vairāk izmantot spēkā esošā tiesiskā regulējuma iespējas attiecībā uz izpildes rezervi, lai radītu patiesu finansiālu stimulu efektīvai finanšu pārvaldības uzlabošanai; turklāt prasa nostiprināt izpildes rezervi kā instrumentu, turpmākajā tiesiskajā regulējumā palielinot no izpildes atkarīgo komponentu;

13.

aicina Komisiju savas prioritātes orientēt uz to, lai ar panākumiem īstenotu stratēģiju “Eiropa 2020”, izmantojot Eiropas pusgada instrumentus;

14.

aicina Komisiju izstrādāt politisko prioritāšu projektu finanšu periodam, kas sāksies 2021. gadā, un jau laikus iesniegt šo tekstu Parlamentam;

15.

pauž nožēlu par to, ka Komisija netika veikusi pilnīgu stratēģijas “Eiropa 2020” pārskatīšanu, lai nodrošinātu tās īstenošanu saskaņā ar Eiropadomes 2014. gada jūnijā pieņemto Savienības stratēģisko programmu pārmaiņu laikā, kā paredzēts šajā programmā;

16.

aicina Komisiju ņemt vērā Parīzes nolīgumu un nekavējoties palielināt ar klimatu saistītajiem izdevumiem noteikto Savienības budžeta izdevumu mērķrādītāju no 20 % uz 30 %;

17.

aicina Komisiju izstrādāt nākamos Savienības budžetus tā, lai tie būtu efektīvāki un lietderīgāki, un labāk saskaņot tos ar stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem, Savienības mērķiem klimata jomā un Savienības starptautiskajām saistībām;

18.

norāda, ka daudzi Savienības politikas virzienu atbalstam izveidotie finanšu mehānismi netiek tieši finansēti no Savienības budžeta vai uzskaitīti Savienības bilancē: to vidū ir Eiropas Finanšu stabilitātes instruments, Eiropas Stabilizācijas mehānisms, vienotais noregulējuma mehānisms, kā arī ar Eiropas Investīciju banku saistītais Eiropas Investīciju fonds;

19.

norāda, ka citi mehānismi ir daļēji uzskaitīti Savienības bilancē, piemēram, finansējuma apvienošanas mehānismi un Eiropas Stratēģisko investīciju fonds;

20.

norāda, ka 2014.–2020. gada plānošanas periodā arvien vairāk tiek izmantoti netieši pārvaldīti finanšu instrumenti, kurus principā veido aizdevumi, kapitāla instrumenti, garantijas un riska dalīšanas instrumenti, un vērš uzmanību arī uz to, ka gandrīz visus netieši pārvaldītos finanšu instrumentus pārvaldīja Eiropas Investīciju bankas grupa; neuzskata, ka ir pieejama pietiekama informācija, lai novērtētu ar šiem instrumentiem panākto, it sevišķi šo instrumentu sociālo ietekmi un ietekmi uz vidi; uzsver, ka finanšu instrumenti var papildināt dotācijas, bet ne tās aizstāt;

21.

pauž nožēlu par to, ka šādu finanšu instrumentu, kā arī dalīti pārvaldīto finanšu instrumentu (finansēšanas vadības instrumentu) arvien plašākā izmantošana pakļauj lielākam riskam ne vien to, lai Savienības budžets arī turpmāk būtu uzticams instruments un lai tā pietiktu gan tagadējiem, gan nākotnes mērķiem, bet riskam tiek pakļauta arī pārskatatbildība un Savienības politikas virzienu un darbību koordinācija; uzsver, ka pirms plašākas finanšu instrumentu izmantošanas būtu jāveic vispusīga šo instrumentu rezultātu, panākumu un efektivitātes novērtēšana; norāda, ka Revīzijas palātas īpašie ziņojumi (4) liecina par to, ka finanšu instrumentu darbība nav tāda, kā gaidīts, un/vai to apmērs ir pārāk liels, un/vai ar tiem neizdodas piesaistīt privāto kapitālu;

22.

brīdina Komisiju par to, ka, izmantojot finanšu instrumentus vai citus finansēšanas mehānismus, ne vienmēr ir saistoši jāievēro Savienības politiskie mērķi un uzdevumi un ka ar šiem instrumentiem vai mehānismiem varētu būt iespējams finansēt Savienības saistībām neatbilstošus projektus;

23.

norāda, ka Eiropas Stratēģisko investīciju fonda darbības uzsākšana ietekmēja kavēšanos Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta darbības uzsākšanā un ka Eiropas Stratēģisko investīciju fonds ietekmēs arī dažu citu finanšu instrumentu izmantojumu;

24.

mudina Komisiju ierosināt pasākumus, ar kuriem Savienības budžeta īstenošanai paredzētos Savienības finansēšanas mehānismus – kas patlaban aptver dažādus instrumentus un to apvienojumus, piemēram, programmas, strukturālos un investīciju fondus, trasta fondus, stratēģisko investīciju fondus, garantiju fondus, mehānismus, finanšu instrumentus, makrofinansiālās palīdzības instrumentus u. c. – padarīt skaidrākus, vienkāršākus, saderīgākus un labāk sagatavotus tam, lai nodrošinātu pietiekamu pārredzamību, pārskatatbildību un sabiedrības izpratni par to, kā tiek finansēti Savienības politikas pasākumi un kādu labumu tie dod; pauž nožēlu par to, ka šīs problēmas nav pienācīgi risinātas jaunās finanšu regulas priekšlikumā, kas tika iesniegts 2016. gada septembrī;

25.

aicina Komisiju no jauna izvērtēt ex ante novērtējumu par Eiropas infrastruktūras savienošanas parāda instrumentu, ņemot vērā Eiropas Stratēģisko investīciju fonda izveidi, kā arī iesniegt Parlamentam novērtējumu par Eiropas Stratēģisko investīciju fonda ietekmi uz citām Savienības programmām un finanšu instrumentiem;

26.

aicina Revīzijas palātu izvērtēt finanšu instrumentu un finansēšanas mehānismu (sk. uzskaitījumu 24. punktā) ieguldījumu stratēģijā “Eiropa 2020”; aicina Komisiju veikt visus attiecīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka finanšu instrumenti un citi finansēšanas mehānismi ir saderīgi ar Savienības stratēģiju, uzdevumiem un saistībām, ko Savienība ir uzņēmusies;

27.

atzinīgi vērtē komisāra G. Oettinger ieceri ilgtermiņa perspektīvā iekļaut daudzos ēnu budžetus atpakaļ Savienības budžetā; uzskata, ka tas ārkārtīgi lielā mērā palielinātu demokrātisko pārskatatbildību; stingri uzskata, ka šī problēma jāatrisina, cik drīz vien iespējams, un ne vēlāk kā līdz nākamā finanšu plānošanas perioda beigām; aicina Komisiju sagatavot paziņojumu par šo jautājumu līdz 2017. gada novembrim;

28.

pauž nožēlu par ievērojamo kavēšanos 2007.–2013. gada struktūrfondu izlietošanā; norāda, ka 2015. gada beigās no kopumā EUR 446,2 miljardiem, kas bija piešķirti visām apstiprinātajām darbības programmām, 10 % vēl nebija izmaksāti;

29.

uzsver, ka šī situācija tiešām var radīt ievērojamus sarežģījumus un apdraudēt Eiropas strukturālo un investīciju fondu efektivitāti, jo, raugoties uz diviem pēdējiem finanšu shēmas periodiem, proti, 2007.–2013. gada un 2014.–2020. gada laikposmu, dažās dalībvalstīs nepieprasītais Savienības ieguldījums kopā ar nepieciešamo līdzfinansējumu pārsniedz 15 % no kopējiem vispārējās valdības izdevumiem;

30.

ar bažām norāda, ka 2015. gada beigās vairāk nekā puse neizlietoto struktūrfondu saistību, kuras attiecās uz 2007.–2013. gada plānošanas periodu un kurām nav sekojis maksājums, attiecas uz piecām dalībvalstīm (Čehiju, Itāliju, Spāniju, Poliju un Rumāniju) un galvenajiem atbalsta saņēmējiem un ka šīs kavēšanās iemesli ir dažādi: trūkst kapacitātes un administratīvā atbalsta, valstij nepietiek līdzekļu, lai līdzfinansētu Savienības darbības, novēlota reģionālo programmu iesniegšana 2014.–2020. gada daudzgadu finanšu shēmai utt.

31.

norāda, ka šīs daudzgadu finanšu shēmas jauna iezīme ir tas, ka maksimālā maksājumu apjoma un saistību apjoma neizmantotās summas automātiski vairo elastīgumu attiecībā uz turpmākajiem gadiem;

32.

uzsver, ka saistību līmenis 2015. gadā bija augstāks nekā jebkurā no iepriekšējiem gadiem un tikko iekļāvās vispārējās robežās (97,7 % no pieejamās summas);

33.

norāda, ka 2015. gadā trīs ceturtdaļas no pamatdarbības izdevumiem bija atvēlētas shēmām, kas darbojās saskaņā ar iepriekšējās daudzgadu finanšu shēmas noteikumiem, t. i., subsīdijām lauksaimniekiem par 2014. gadu, kohēzijas projektiem, pētniecības projektiem 2007. gadā uzsāktās Septītās pamatprogrammas ietvaros;

34.

uzskata par nepieņemamu to, ka līdz 2015. gada beigām dalībvalstis vēl nebija izraudzījušās pat 20 % par Eiropas strukturālajiem fondiem un investīciju fondiem – izņemot Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) – atbildīgo valsts iestāžu, uzskata, ka šāda izraudzīšanās ir nepieciešams solis, lai dalībvalstu iestādes varētu iesniegt Komisijai izdevumu deklarācijas; uzskata, ka ievērojamie jauninājumi, kas ir ieviesti attiecībā uz 2014.–2020. gada plānošanas periodu, rada administratīvas grūtības, neraugoties uz vienkāršošanas centieniem;

35.

norāda, ka grūtības izpildīt atbilstības novērtējuma procedūras, kas attiecas uz jauno pārvaldības un kontroles sistēmu un parasti jāveic plānošanas perioda sākumā, ir nopietns cēlonis tam, kādēļ līdzekļu apgūšana notiek ar kavēšanos;

36.

norāda, ka būtisks līdzekļu apgūšanas kavējumu faktors ir arī globālā ekonomikas lejupslīde, kuras tiešā ietekme izpaužas kā publiskā sektora budžetiem piemērotie budžeta ierobežošanas pasākumi un grūtības saņemt iekšējo finansējumu;

37.

pauž dziļu nožēlu par to, ka tādējādi pastāv risks, ka budžeta izpilde 2014.–2020. gada plānošanas periodā kavēsies vairāk nekā 2007.–2013. gadā; bažījas par to, ka nākamās daudzgadu finanšu shēmas sākumā varētu veidoties nepieredzēti augsts reste à liquider (RAL) līmenis, kas pirmajos gados varētu apdraudēt Savienības budžeta pārvaldību; sagaida, ka Komisija šo pieredzi ņems vērā, lai novērstu līdzīgas kavēšanās nākotnē;

38.

norāda, ka Komisija 2015. gada martā pieņēma maksājumu plānu, izklāstot īstermiņa pasākumus nesamaksāto rēķinu daudzuma mazināšanai, taču norāda – kaut arī ar šiem pasākumiem ir paredzēts uzlabot naudas plūsmas pārvaldību īsākā termiņā, jautājums par neizpildīto saistību augsto līmeni ir jārisina ilgāka termiņa perspektīvā, un ir nepieciešama rūpīga pamatcēloņu analīze (administratīvās un operatīvās grūtības, makroekonomiskie ierobežojumi utt.), lai izstrādātu efektīvu stratēģiju šo problēmu novēršanai nākotnē;

39.

uzsver, ka Līguma par Eiropas Savienību 50. panta “iedarbināšana” varētu radīt grūtības Savienības budžeta pārvaldībā, it sevišķi attiecībā uz maksājumiem; norāda, ka šis būtiskais aspekts ir jāskata saistībā ar ikvienu pagaidu vai galīgo vienošanos ar jebkuru dalībvalsti, kura izstājas no ES;

40.

prasa Komisijai veikt pasākumus, lai stingri ievērotu noteikumus un grafiku attiecībā uz neizpildītajām saistībām, tostarp:

41.

atkārtoti prasa Komisijai ik gadu izstrādāt aktualizētu ilgtermiņa naudas plūsmas prognozi septiņu līdz desmit gadu perspektīvā par budžeta maksimālajiem apmēriem, maksājumu vajadzībām, spēju ierobežojumiem un iespējamo saistību atcelšanu, lai labāk saskaņotu maksājumu vajadzības ar pieejamajiem līdzekļiem;

42.

prasa, lai, ņemot vērā smagos apstākļus, kādi patlaban valda vairākās dalībvalstīs, Komisija savā budžeta un finanšu pārvaldībā steidzami ņemtu vērā spēju ierobežojumus un konkrētos sociālekonomiskos apstākļus noteiktās dalībvalstīs; aicina Komisiju ar tehniskās palīdzības un jaunās strukturālo reformu atbalsta programmas starpniecību izmantot visus pieejamos instrumentus, lai atbalstītu šīs dalībvalstis un tādējādi izvairītos no tā, ka līdzekļi netiek izmantoti pietiekamā mērā, un palielinātu apguves rādītājus, it īpaši Eiropas strukturālos un investīciju fondu jomā;

43.

atkārtoti uzsver nepieciešamību vienkāršot un padarīt skaidrākus noteikumus un procedūras gan Savienības, gan valstu līmenī, lai atbalsta saņēmējiem atvieglotu piekļuvi Savienības līdzekļiem un nodrošinātu, ka administratīvie dienesti pareizi pārvalda šos līdzekļus; uzskata, ka vienkāršošana veicinās līdzekļu strauju piešķiršanu, augstāku apguves līmeni, lielāku efektivitāti, labāku pārrredzamību, kļūdu samazināšanos īstenošanas gaitā un maksājumu periodu saīsināšanos; uzskata, ka ir jārod līdzsvars starp noteikumu, procedūru un kontroles vienkāršošanu un stabilitāti; norāda, ka obligāts sekmīgas īstenošanas priekšnoteikums jebkurā gadījumā ir pietiekamas informācijas sniegšana un vadlīniju nodrošināšana potenciālajiem pieteikumu iesniedzējiem un atbalsta saņēmējiem;

44.

aicina Komisiju atturēties no turpmākas tehniskajai palīdzībai paredzēto līdzekļu samazināšanas un nākt klajā ar rīcības plānu efektīvai un savlaicīgai līdzekļu apguvei, īpaši pievēršoties tām dalībvalstīm un reģioniem, kuri savā sniegumā ir atpalikuši un kuros ir zemi līdzekļu apguves rādītāji;

45.

pauž nožēlu par to, ka līdz 2015. gada beigām galasaņēmējiem bija izmaksāti tikai 75 % (5) no 2007.–2013. gada plānošanas perioda iemaksām dalīti pārvaldītajos finansēšanas vadības instrumentos (2014. gada beigās bija izmaksāti 57 % un 2012. gada beigās – 37 %) un ka netieši pārvaldītajos finanšu instrumentos joprojām bija ļoti daudz naudas līdzekļu (2015. gadā – EUR 1,3 miljardi, 2014. gadā – EUR 1,3 miljardi un 2013. gadā – EUR 1,4 miljardi);

46.

ar bažām norāda, ka dalīti pārvaldīto finanšu instrumentu neizlietotās summas joprojām ir salīdzinoši lielas un 2014. gada beigās 80 % no tām bija koncentrētas piecās dalībvalstīs (no tām uz Itāliju attiecās 45 % no kopsummas); uzskata, ka Komisijai līdz 2018. gada beigām vajadzētu veikt vispusīgu novērtējumu par šie instrumentiem, lai konstatētu, vai tie būtu jāpārnes uz nākamo finanšu plānošanas periodu;

47.

prasa Komisijai atgūt neizlietoto naudas atlikumu no dalīti pārvaldītajiem finanšu instrumentiem un atlikušos neizlietotos līdzekļus no netieši pārvaldītajiem finanšu instrumentiem, kuri saistīti ar iepriekšējām daudzgadu finanšu shēmām un kuriem beidzies attiecināmības termiņš;

48.

atzinīgi vērtē Revīzijas palātas pozitīvo atzinumu par 2015. gada pārskatu ticamību, kā tas bijis kopš 2007. gada, un Revīzijas palātas secinājumu, ka 2015. gadā kļūdu līmenis attiecībā uz ieņēmumiem nebija būtisks, un ar gandarījumu konstatē, ka 2015. gada 31. decembrī slēgtā gada pārskatiem pakārtotās saistības visos būtiskajos aspektos ir likumīgas un pareizas;

49.

pauž dziļu nožēlu par to, ka maksājumos jau divdesmit otro gadu pēc kārtas ir vērojams būtisks kļūdu līmenis, tādēļ ka uzraudzības un kontroles sistēmas ir tikai daļēji efektīvas;

50.

pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz uzlabojumiem, iespējamākais maksājumos pieļauto kļūdu īpatsvars ir 3,8 %; atgādina, ka iespējamākais kļūdu īpatsvars maksājumos 2014. finanšu gadā tika lēsts 4,4 % apmērā, 2013. finanšu gadā – 4,7 % apmērā, 2012. finanšu gadā – 4,8 % apmērā un 2011. finanšu gadā – 3,9 % apmērā;

51.

uzsver – neraugoties uz to, ka stāvoklis pēdējos gados ir uzlabojies, iespējamākais kļūdu īpatsvars joprojām ievērojami pārsniedz būtiskuma slieksni, proti, 2 %; uzsver – ja Komisija, dalībvalstu iestādes vai neatkarīgie revidenti būtu izmantojušo visu tiem pieejamo informāciju, tie būtu varējuši novērst vai atklāt un izlabot nozīmīgu daļu no kļūdām, pirms tika veikti attiecīgie maksājumi; nevar pieņemt to, ka pieejamā informācija netiek izmantota, lai mazinātu kļūdu līmeni; stingri uzskata, ka dalībvalstīm šajā sakarībā ir jāuzņemas nozīmīga loma; mudina dalībvalstis izmantot visu pieejamo informāciju, lai novērstu, atklātu un labotu kļūdas, un attiecīgi rīkoties;

52.

pauž nožēlu par to, ka, ņemot vērā 2015. gadā izdarītās izmaiņas kopējās lauksaimniecības politikas tiesiskajā regulējumā, Revīzijas palāta savās darījumu pārbaudēs vairs neiekļauj savstarpējās atbilstības aspektu, un līdz ar to ir grūtāk veikt salīdzinājumu ar iepriekšējo finanšu gadu; šādas kļūdas 2014. gadā veidoja 0,6 procentpunktus no daudzgadu finanšu shēmas 2. kategorijai “Dabas resursi” aplēstā kopējā kļūdu līmeņa, savukārt laika periodā no 2011. līdz 2014. gadam to daļa kopējā aplēstajā kļūdu līmenī ik gadu bija 0,1–0,2 procentpunkti;

53.

ar bažām norāda, ka kopējais aplēstais kļūdu līmenis būtu nevis 3,8 %, bet gan 4,3 %, ja Revīzijas palātas pārbaudītajiem maksājumiem nebūtu tikuši piemēroti dalībvalstu un Komisijas veiktie koriģējošie pasākumi;

54.

norāda, ka pārvaldības veida ietekme uz kļūdu līmeni ir niecīga, jo aplēstais kļūdu līmenis, ko Revīzijas palāta ir konstatējusi kopā ar dalībvalstīm īstenotas dalītas pārvaldības izdevumos (4,0 %) un Komisijas pārvaldītajos izdevumos (3,9 %), ir gandrīz vienāds;

55.

norāda, ka augstāko aplēsto kļūdu līmeni Revīzijas palāta konstatēja nodaļā “Ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija” (5,2 %) un nodaļā “Konkurētspēja izaugsmei un nodarbinātībai” (4,4 %), savukārt nodaļā “Administratīvie izdevumi” konstatēts pats zemākais aplēstais kļūdu īpatsvars (0,6 %); uzsver, ka, vispārēji raugoties, kļūdas nenozīmē krāpšanu; iesaka Revīzijas palātai sākt izstrādāt īpašo ziņojumu, kurā tiktu izpētītas un salīdzinātas šīs jomas, lai rezultātā sagatavotu vispusīgu paraugprakses dokumentu;

56.

norāda, ka kļūdu līmeni dažādajās izdevumu jomās ir lielā mērā ietekmējuši atšķirīgie atlīdzināšanas un maksājumtiesību shēmu riska modeļi; gadījumos, kad Savienība atlīdzina attiecināmās izmaksas par attiecināmām darbībām, pamatojoties uz atbalsta saņēmēju iesniegtajām izmaksu deklarācijām, kļūdu līmenis ir 5,2 %, savukārt situācijās, kad maksājumi tiek veikti, pamatojoties uz nosacījumu izpildi, nevis atlīdzinot izmaksas, kļūdu īpatsvars ir 1,9 %; iesaka Revīzijas palātai izpētīt un salīdzināt šīs jomas, lai izstrādātu īpašo ziņojumu par paraugpraksi;

57.

norāda, ka no Komisijas 2015. gada ES budžeta pārvaldības un izpildes gada ziņojuma (COM(2016) 446) izriet, ka riskam pakļautās maksājumu summas salīdzinājumā ar 2014. gadu ir samazinājušās aptuveni par 10 %, kas galvenokārt saistīts ar riskam pakļauto summu samazināšanos lauksaimniecības jomā;

58.

uzsver, ka Komisija atzīst, ka izdevumos pieļauto kļūdu līmenis ir būtisks, jo, kā izklāstīts tās 2015. gada pārvaldības un izpildes ziņojumā, riskam pakļauto summu apmērs svārstās no EUR 3,3 miljardiem līdz EUR 4,5 miljardiem, kas atbilst 2,3–3,1 % maksājumu; norāda uz Komisijas aplēsēm, ka turpmākajos gados tā atklās un koriģēs kļūdas EUR 2,1–2,7 miljardu apmērā;

59.

piekrīt Revīzijas palātas viedoklim, ka Komisijas metodoloģija riskam pakļauto summu kļūdu aplēšanai gadu gaitā ir uzlabojusies, bet atsevišķo ģenerāldirektorātu izmantotā metodoloģija neatbilstīgo izdevumu līmeņa aplēšanai nav vienota (sk. jo īpaši Revīzijas palātas 2015. gada pārskata 1.38. punktu); iesaka, cik drīz vien iespējams, noregulēt un standartizēt šo praksi;

60.

norāda – kaut gan ir panākti uzlabojumi, Komisija nav novērsusi risku, ka koriģējošo pasākumu ietekme tiek novērtēta pārāk lielā apmērā;

61.

īpaši norāda uz to, ka attiecībā uz vairāk nekā trijiem 2015. gada ceturkšņiem Komisijas ģenerāldirektorāti savas aplēses par riskam pakļautajām summām balsta uz valstu iestāžu sniegtajiem datiem, taču no attiecīgo Komisijas ģenerāldirektorātu Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāta (DG AGRI) un Reģionālās politikas un pilsētpolitikas ģenerāldirektorāta (DG REGIO) gada darbības pārskatiem izriet, ka dalībvalstu kontroles ziņojumu ticamība joprojām ir problemātisks jautājums, kaut arī datu ziņošana no dalībvalstīm ir uzlabojusies; uzskata par nepieņemamu to, ka dalībvalstīm nav lojālas sadarbības ar Eiropas Komisiju attiecībā uz kontroles ziņojumiem un to ticamību;

62.

uzsver, ka kontroles slogs galalietotājiem samazinātos, ja tiktu piemērota vienotas revīzijas pieeja, jo šajā gadījumā Eiropas līmeņa revīzija netiktu veikta atsevišķi, bet gan balstoties uz valstu izdarītajām revīzijām; konstatē, ka šāda secīga pārskatatbildība būtu iespējama tikai tad, ja valstu izdarītās revīzijas būtu pienācīgas un Komisija un dalībvalstis vienotos par principiem un interpretācijām; aicina Komisiju šajā sakarībā rīkoties proaktīvi, publicējot attiecīgas pamatnostādnes;

63.

uzskata, ka budžeta izpildes apstiprinājuma sniegšanai vajadzētu būt atkarīgai no nepieciešamajiem finanšu pārvaldības uzlabojumiem dalībvalstu līmenī; šajā kontekstā norāda uz valstu deklarācijām kā instrumentu, kas varētu palīdzēt panākt lielāku pārskatatbildību un līdzatbildību valstu līmenī;

64.

norāda – ņemot vērā daudzgadu plānošanas īpatnības un daudzos un sarežģītos budžeta procedūrai piemērotos noteikumus, kas pastāv reģionālā, valstu un Savienības līmenī, kā arī to, ka kļūdas var labot vairāk nekā desmit gadus pēc to rašanās, nākotnē gaidāmo korekciju ietekmes aplēšana, pamatojoties uz pēdējo sešu gadu laikā uzskaitītajām korekcijām, neatbilst īstenībai;

65.

šajā sakarībā uzsver – ja Komisija būtu pārliecināta par savas koriģējošās spējas efektivitāti, ģenerāldirektoriem savos gada darbības pārskatos nevajadzētu formulēt finansiālas atrunas;

66.

norāda, ka Komisija ir ziņojusi (6) par īstenotām finanšu korekcijām un atgūtām summām EUR 3,9 miljardu kopējā apmērā; norāda, ka Revīzijas palāta tās iedala trijās kategorijās: EUR 1,2 miljardi – korekcijas un summu atgūšana pie “pirmavota”, t. i., pirms Komisija apstiprināja izdevumus (lauksaimniecībā, kohēzijā un tieši/netieši pārvaldītajās jomās); EUR 1,1 miljards – summas, ko dalībvalstis atsauca pēc izdevumu apstiprināšanas, aizstājot neattiecināmās summas ar jauniem kohēzijas projektiem; EUR 1,6 miljardi – neto korekcijas (lauksaimniecībā un tieši/netieši pārvaldītajās jomās);

67.

uzsver – ja pastāv augsts neatbilstību risks, labākā prakse ir izvērtēt risku un skaitliski izteikt tā līmeni un iespējamo ietekmi; pauž nožēlu par to, ka Komisija, ziņojot par šo jautājumu, pievērš lielu uzmanību koriģējošajai kapacitātei, nevis konstatēto kļūdu izteikšanai skaitļos un šo kļūdu veidu analizēšanai, un attiecīgu preventīvo pasākumu veikšanai, lai šādas kļūdas nepieļautu; īpaši norāda uz to, ka Komisijas paziņojumā par Savienības budžeta aizsardzību nav sniegtas aplēses par neatbilstību līmeni sākotnējos vai apstiprinātajos atmaksas pieprasījumos;

68.

piekrīt Revīzijas palātas Īpašajā ziņojumā Nr. 27/2016 paustajam viedoklim, ka ar N. Kinnock un R. Prodi reformu ieviestais dalījums starp komisāru politisko atbildību un ģenerāldirektoru operatīvo atbildību nozīmē, ka ne vienmēr ir bijis skaidrs, vai jēdziens “politiskā atbildība” nozīmē arī atbildības uzņemšanos par ģenerāldirektorātu budžeta izpildi, jeb vai šīs atbildības jomas ir nošķirtas (sk. Revīzijas palātas Īpašā ziņojuma Nr. 27/2016 kopsavilkuma 5. punktu);

69.

norāda, ka komisāru kolēģija neapliecina savu atbildību par gada pārskatiem ar priekšsēdētāja vai budžeta komisāra priekšvārdu vai ziņojumu un ka Komisija nesagatavo ikgadēju paziņojumu par pārvaldību vai par iekšējo kontroli, kaut gan tas atbilstu paraugpraksei un ir dalībvalstīs ierasta prakse;

70.

atkārtoti aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest pārliecinošas procedūras koriģējošo pasākumu termiņu, izcelsmes un summu apstiprināšanai un sniegt informāciju, kurā cik vien iespējams atspoguļota sakarība starp gadu, kurā maksājums ir veikts, gadu, kurā atklāta attiecīgā kļūda, un gadu, kurā pārskatu piezīmēs ir uzrādīta līdzekļu atgūšana vai finanšu korekcijas;

71.

atkārtoti aicina Komisiju ik gadu sniegt vienotu un pienācīgu ticamības deklarāciju, kura balstīta uz ģenerāldirektoru gada darbības pārskatiem, un sagatavot pašai savas statistikas aplēses par kļūdu līmeni; aicina Komisiju atsevišķi izvērtēt to Savienības līdzekļu apmēru, kurus tā saistībā ar 2015. finanšu gadu ir iecerējusi saņemt atpakaļ, izmantojot līdzekļu atgūšanu vai finanšu korekcijas;

72.

prasa Komisijai veikt rūpīgu analīzi par tā sauktajiem retrospektīvajiem projektiem, t. i., par praksi iekļaut reģionālajās darba programmās jau uzsāktus projektus, kuru īstenošanai iestādes izmanto citu finansējumu un kuri var ietvert vai aizstāt pasākumus vai projektus, kam ir darbības problēmas vai kas neatbilst noteikumiem, un minētajā analīzē iekļaut ex ante novērtējumus, lai pārliecinātos par to, vai, aizstājot projektus, tiks sasniegti plānotie mērķi;

73.

aicina Komisiju ik gadu pievienot finanšu pārskatiem paziņojumu par pārvaldību un iekšējo kontroli, kurā jo īpaši būtu iekļauti šādi elementi:

un paziņojumā par Savienības budžeta aizsardzību sniegt aplēses par neatbilstību līmeni sākotnējos vai apstiprinātajos atmaksas pieprasījumos;

74.

aicina dalībvalstis sniegt Komisijai ticamus datus, it sevišķi attiecībā uz kontroles ziņojumiem;

75.

atbalsta atrunas, ko savos gada darbības pārskatos ir formulējuši DG REGIO, Jūrlietu un zivsaimniecības ģenerāldirektorāta (DG MARE), Migrācijas un iekšlietu ģenerāldirektorāta (DG HOME), Starptautiskās sadarbības un attīstības ģenerāldirektorāta (DG DEVCO) un DG AGRI ģenerāldirektori; uzskata, ka minētās atrunas liecina par to, ka Komisijas un dalībvalstu ieviestās kontroles procedūras nevar sniegt nepieciešamās garantijas par visu pakārtoto darījumu likumību un pareizību attiecīgajās politikas jomās;

76.

vēlas zināt, kāpēc Pētniecības un inovācijas ģenerāldirektorāta (DG RTD) ģenerāldirektors, tāpat kā iepriekšējos gados, joprojām formulē horizontālu atrunu attiecībā uz visiem maksājumiem un izmaksu deklarācijām Septītajā pamatprogrammā; aicina Komisiju beidzot ieviest pārdomātāku un uz risku balstītu pieeju un, kad tas nepieciešams, formulēt konkrētas atrunas;

77.

norāda, ka 2015. gada Pārvaldības un izpildes gada ziņojumā ir apvienoti divi līdz šim atsevišķi sniegti ziņojumi: novērtējuma ziņojums, kas tiek izstrādāts saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 318. pantu, un Finanšu regulas 66. panta 9. punktā prasītais kopsavilkuma ziņojums;

78.

atzinīgi vērtē to, ka ziņojumā attiecībā uz katru budžeta izdevumu kategoriju ir sniegta informācija par 2014.–2020. gada daudzgadu finanšu shēmas programmu īstenošanā gūto progresu, apliecinoši fakti par 2007.–2013. gada daudzgadu finanšu shēmas programmu rezultātiem, kā arī atspoguļota saistība ar stratēģiju “Eiropa 2020”;

79.

pauž nožēlu par to, ka tā dēvētajā novērtējuma ziņojumā, no vienas puses, pasākumu apraksti tiek jaukti ar rezultātiem, un, no otras puses, ir mēģināts izvērtēt politikas ietekmi un ir izteikti solījumi attiecībā uz nākotni;

80.

norāda, ka dalībvalstīm netiek prasīts savās programmās iekļaut kopīgus rādītājus, izņemot Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu un Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai, un uz rezultātiem balstīti novērtējumi dalībvalstīs neietilpst sākotnējās kontroles posmā;

81.

pauž nožēlu par to, ka Komisija tā vietā, lai vienkāršotu savas iekšējās pārvaldības instrumentus, ir ieviesusi daudzgadu stratēģiskos plānus katram Komisijas dienestam, pamatojoties uz kopīgajiem vispārējiem mērķiem, kuri ietver Ž. K. Junkera vadītās Komisijas desmit politiskās prioritātes un ar kuriem tiek atbalstīti stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi un Līgumā noteiktie pienākumi;

82.

atkārtoti pauž jau 2014. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšanas ziņojumā izteikto aicinājumu attiecībā uz tematisko koncentrāciju; aicina Komisiju izpētīt, kādā mērā tematiskā koncentrācija varētu veicināt vienkāršošanu un mazināt regulējuma un kontroļu radīto slogu;

83.

aicina Komisiju savlaicīgi pieņemt ikgadējo pārvaldības un izpildes ziņojumu, lai Revīzijas palāta to varētu ņemt vērā, izstrādājot savu gada pārskatu; uzstāj uz to, ka minētajā ziņojumā jāsniedz pēc iespējas objektīva informācija un jāiekļauj visaptverošs izvērtējums par iepriekšējā gada rezultātiem, kas panākti, Komisijai īstenojot savu politiku; aicina Komisiju apdomāt nepieciešamību pēc tādiem ilgtermiņa politikas plānošanas periodiem kā desmit gadu periodam paredzētā stratēģija “Eiropa 2020”;

84.

vērš uzmanību uz to, ka darbības rādītāju noteikšanas procesam ir jābūt pārredzamam un demokrātiskam, tajā jābūt iesaistītām visām Savienības iestādēm, partneriem un attiecīgajām ieinteresētajām personām, lai izstrādātie rādītāji būtu piemēroti Savienības budžeta izpildes novērtēšanai un būtu ievērots tas, ko sagaida Savienības iedzīvotāji;

85.

aicina Komisiju tās turpmākajos darbības pārskatos labāk izvērtēt visās politikas jomās panāktos tiešos rezultātus un iznākumus; aicina Komisiju skaidri un apkopojoši atspoguļot Eiropas politikas ieguldījumu Savienības mērķu sasniegšanā un novērtēt dažādo politikas jomu attiecīgo ieguldījumu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā;

86.

atgādina, ka “Apvārsnis 2020” ir vērienīga, plaša programma, kuras vispārējais mērķis ir balstīts uz trim prioritātēm: izcilu zinātni, vadošu lomu rūpniecībā un sabiedrības problēmu risināšanu;

87.

norāda, ka Ž. K. Junkera vadītās Komisijas pieņemtās desmit politiskās prioritātes 2014.–2019. gadam ne visā pilnībā sakrīt ar stratēģijas “Eiropa 2020” prioritātēm; šāds stāvoklis nozīmē to, ka pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” tiesiskais regulējums un budžeta piešķīrumi atspoguļo stratēģiju “Eiropa 2020”, savukārt Komisija, īstenojot pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”, no 2014. gada ir pārorientējusi stratēģisko plānošanu un pārvaldības kārtību, vadoties pēc desmit politiskajām prioritātēm;

88.

pauž nožēlu par to, ka Komisija līdz šim nav izklāstījusi sakarību starp minētajām divām prioritāšu grupām, un aicina Komisiju precizēt, kā tās ir saistītas;

89.

uzsver, ka pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” galvenais panākumu faktors ir efektīva sinerģija un papildināmība starp valstu un Eiropas pētniecības un inovācijas programmām; norāda, ka Komisija plāno analizēt ietekmi un sinerģiju starp pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” un Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” starpposma novērtēšanas kontekstā;

90.

pieņem zināšanai Revīzijas palātas 2015. gada pārskatā aprakstītos divus piemērus, kas raksturo valstu un Savienības pētniecības programmu savstarpējo papildināmību, kā arī to, ka Bulgārijas un Portugāles augstākās revīzijas iestādes ir konstatējušas, ka šajās valstīs dažās jomās valsts un Savienības pētniecības programmas papildina cita citu, taču valsts līmenī vērojami arī daži trūkumi, piemēram, raugoties uz valstu rīcības plānos un stratēģijās iekļautajiem rādītājiem, kas saistīti ar “Apvārsni 2020”, un dažām problēmām saistībā ar koordināciju un mijiedarbību starp visiem pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” iesaistītajiem dalībniekiem valsts līmenī (7); pieņem zināšanai arī to, ka Bulgārija bija pirmā dalībvalsts, kura brīvprātīgi izmantoja pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” politikas atbalsta instrumentu, un mudina Komisiju turpināt atbalstīt dalībvalstis, kuru pētniecību un inovāciju ir nepieciešams modernizēt;

91.

atgādina, ka ar pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” tiesisko regulējumu tika ieviesti vairāki svarīgi rezultatīva snieguma pārvaldības elementi, piemēram, mērķi un galvenie darbības rādītāji; uzsver, ka, kopumā raugoties, apstiprinātie mērķi un rādītāji ir patiess uzlabojums salīdzinājumā ar iepriekšējām pamatprogrammām;

92.

norāda, ka pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” izmantotajiem darbības rādītājiem joprojām piemīt vairāki trūkumi, kas saistīti, piemēram, ar:

93.

pauž nožēlu par Revīzijas palātas konstatējumu, ka Komisija neizmanto pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” darba programmas un ar tām saistītos priekšlikumu konkursus, lai vēl spēcīgāk akcentētu rezultatīva snieguma aspektu (9);

94.

ar gandarījumu konstatē, ka Revīzijas palātas pārbaudīto priekšlikumu un dotāciju nolīgumu mērķos rezultatīvam sniegumam bija veltīta pietiekama uzmanība, ja Komisija to bija prasījusi, un ka to pašu var teikt arī par šo priekšlikumu novērtēšanas procesu;

95.

pauž nožēlu par to, ka atsevišķajās darba programmās, uz kurām ir balstīta pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” darbība, un ar tām saistītajos priekšlikumu konkursos tiek lietots plašākais jēdziens “gaidāmā ietekme”, nevis jēdziens “gaidāmais rezultāts”, tādējādi palielinoties riskam, ka šajā daļā sniegtā informācija būs pārāk plaša un ka pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” darbības rezultātu izvērtēšana būs apgrūtināta (10);

96.

pauž bažas par to, ka Komisija ne vienmēr konsekventi lieto galvenos ar rezultatīvu sniegumu saistītos jēdzienus (piemēram, “tiešie rezultāti”, “iznākumi”, “rezultāti” un “ietekme”);

97.

pauž nožēlu par Revīzijas palātas konstatējumu, ka pašreizējā kārtība neļauj Komisijai pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” ietvaros atsevišķi uzraudzīt pētniecības un izstrādes (R&D) un inovācijas izdevumus un darbības rezultātus un attiecīgi sniegt atsevišķus ziņojumus; turklāt pauž nožēlu par to, ka, lai gan budžeta procedūrā pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” finansiālais ieguldījums stratēģijā “Eiropa 2020” ir skaidri noteikts, publicējot programmu pārskatus, tomēr Komisija vēl nav sniegusi saturīgu ziņojumu par pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” īstenošanu un tās ieguldījumu stratēģijā “Eiropa 2020”; aicina Komisiju sniegt saturīgu ziņojumu par pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” īstenošanu un tās ieguldījumu stratēģijā “Eiropa 2020”, tiklīdz būs pieejami programmas rezultāti;

98.

ierosina pastiprināt valstu kontaktpunktu lomu, lai uz vietas sniegtu kvalitatīvu tehnisko atbalstu; uzskata, ka ikgadēja rezultātu izvērtēšana, apmācība un stimuli labi strādājošiem kontaktpunktiem vairos programmas “Apvārsnis 2020” panākumus;

99.

aicina Komisiju tās turpmākajos darbības pārskatos skaidri un izsmeļoši atspoguļot pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” ieguldījumu stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā;

100.

pauž nožēlu par Revīzijas palātas vērojumiem, ka daudzi no DG AGRI, DG CLIMA, DG ENVI un DG MARE pārvaldības plānos un gada darbības pārskatos izmantotajiem mērķiem bija tieši pārņemti no politiskiem vai leģislatīviem dokumentiem un nebija pietiekami detalizēti, lai būtu noderīgi pārvaldības un uzraudzības mērķiem;

101.

prasa Komisijai:

102.

atzinīgi vērtē to, ka kopumā Revīzijas palātas veiktās revīzijas pierādījumi liecina, ka ieņēmumos kļūdu līmenis nav būtisks un jo īpaši – ka pārbaudītās sistēmas ir efektīvas NKI un PVN pašu resursiem, ka pārbaudītās sistēmas kopumā ir efektīvas tradicionālajiem pašu resursiem, ka galvenie iekšējās kontroles mehānismi Revīzijas palātas apmeklētajās dalībvalstīs tomēr novērtēti kā daļēji efektīvi un ka Revīzijas palāta nav konstatējusi kļūdas pārbaudītajos darījumos;

103.

atgādina, ka atruna ir instruments, kuru izmantojot, tiek saglabāta iespēja koriģēt šaubas raisošus elementus dalībvalsts iesniegtajos NKI datos, un atzinīgi vērtē to, ka Revīzijas palāta nav konstatējusi nopietnas problēmas 2015. gadā pārbaudītajās atceltajās atrunās;

104.

pauž bažas par to, ka, neraugoties uz uzlabojumiem, kas panākti attiecībā uz Grieķijas NKI datu ticamību, atrunas nav atceltas; norāda, ka šī ir vienīgā vispārējā atruna, kas attiecas uz 2008. un 2009. gadu un 2015. gada beigās vēl nebija atcelta;

105.

attiecībā uz muitas nodokļiem norāda, ka Revīzijas palāta ir konstatējusi, ka dažādās dalībvalstīs, pārbaudot to, vai importētāji ievērojuši muitas tarifu un importa noteikumus (tostarp veicot pēcmuitošanas revīzijas), tiek izmantotas atšķirīgas metodes, un atšķīrās arī kvalitāte un pārbaudēs gūtie rezultāti; Revīzijas palāta īpaši uzsver arī to, ka Francija ir pārtraukusi parāda paziņošanas trīs gadu noilguma periodu – šī prakse atšķiras no citu dalībvalstu prakses un rada atšķirīgu attieksmi pret ekonomikas dalībniekiem Eiropas Savienībā (11);

106.

attiecībā uz tradicionālajiem pašu resursiem norāda, ka 2015. gada beigās Komisija arī bija izveidojusi sarakstu ar 325 vēl nenoskaidrotiem jautājumiem, kuri bija saistīti ar Savienības muitas noteikumu neievērošanu un konstatēti, veicot inspekcijas dalībvalstīs;

107.

norāda, ka attiecībā uz muitas nodokļu un cukura nodevu deklarācijām Revīzijas palāta konstatēja nepietiekamu efektivitāti iekasējamo summu pārvaldībā (tā dēvētajos B kontos) dalībvalstīs un ka Komisija līdzīgus trūkumus konstatēja 17 no kopumā 22 apmeklētajām dalībvalstīm;

108.

uzsver, ka Revīzijas palāta atklāja riskus saistībā ar muitas parādu atgūšanu no uzņēmumiem, kas reģistrēti ārpus Savienības, vai no trešo valstu pilsoņiem, un konstatēja virkni gadījumu, kuros vairākām dalībvalstīm nebija iespējams iekasēt parādus no personām vai uzņēmumiem, piemēram, Baltkrievijā, Britu Virdžīnu Salās, Krievijā, Šveicē, Turcijā un Ukrainā;

109.

uzsver, ka NKI atlikumu būtiskas pārskatīšanas ietekme varētu būt mazāka, ja būtu ieviesta vienota Savienības pārskatīšanas politika, ar kuru tiktu saskaņots galveno pārskatīšanu grafiks;

110.

pauž nožēlu par to, ka joprojām pastāv strukturālie un juridiskie aspekti, kuri 2014. gada oktobra beigās izraisīja politiskas viedokļu sadursmes attiecībā uz dažu dalībvalstu iemaksām;

111.

aicina Komisiju:

112.

norāda, ka Komisija ir piekritusi uzsākt jaunas darbības, reaģējot uz 88 Parlamenta pieprasījumiem, kas pausti lēmumam par budžeta izpildes apstiprinājuma sniegšanu Komisijai attiecībā uz 2014. finanšu gadu pievienotajā rezolūcijā;

113.

norāda, ka saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju attiecībā uz 227 Parlamenta izteiktajiem pieprasījumiem prasītās darbības jau tikušas vai tiek veiktas, un ka Komisija ar pastāvošo tiesisko regulējumu un budžeta struktūru vai tās institucionālo lomu vai prerogatīvām saistītu iemeslu dēļ nevar piekrist 35 Parlamenta pieprasījumiem;

114.

pauž nožēlu par to, ka Komisijas atbildes brīžiem ir nenoteiktas un neviennozīmīgas;

115.

atzinīgi vērtē Komisijas rīcību, īstenojot piecas no sešām galvenajām saistībām;

116.

tomēr uzstāj uz to, ka Komisijai ir jāuzdod ģenerāldirektorātiem publicēt to attiecīgajos gada darbības pārskatos visus konkrētām valstīm adresētos ieteikumus, kas sniegti Eiropas pusgada kontekstā (sestā galvenā saistība);

117.

aicina Komisiju pārskatīt tās nostāju, jo īpaši attiecībā uz dalībvalstu nosūtīto datu ticamību, Savienības līdzekļu galasaņēmēju pārredzamību, Ētikas komitejas darba pārredzamību, korupcijas apkarošanu un Eiropas skolu administratīvo struktūru reformu;

118.

stingri nosoda to, ka Komisija neizjūt nepieciešamību turpināt publicēt ES pretkorupcijas ziņojumu; uzskata – neraugoties uz to, kādi ir Komisijas nolūki attiecībā uz korupcijas apkarošanu, šī ziņojuma atcelšana pēdējā brīdī raida nepareizu signālu ne tikai dalībvalstīm, bet arī iedzīvotājiem; atkārtoti uzsver savu viedokli, ka korupcija joprojām ir problemātisks jautājums gan Savienībai, gan dalībvalstīm un ka, neveicot efektīvus korupcijas apkarošanas pasākumus, Savienībā tiek apdraudēta rezultatīva ekonomikas darbība, tiesiskums un demokrātisko iestāžu ticamība; aicina Eiropas Komisiju pabeigt 2016. gada pretkorupcijas ziņojuma izstrādi un publicēt šo ziņojumu, ar ātru un pārliecinošu rīcību izskaust korupciju dalībvalstīs un Savienības iestādēs un pasūtīt neatkarīgu novērtējumu par pretkorupcijas standartiem pašās Savienības iestādēs;

119.

atkārtoti un stingri aicina Komisiju izstrādāt sistēmu korupcijas līmeņa noteikšanai dalībvalstīs un dalībvalstu korupcijas novēršanas politikas virzienu novērtēšanai, paredzot šajā sistēmā stingrus rādītājus un viegli piemērojamus, vienotus kritērijus, kas balstīti Stokholmas programmā izklāstītajās prasībās; aicina Komisiju izstrādāt korupcijas indeksu dalībvalstu iedalīšanai kategorijās; uzskata, ka korupcijas indekss varētu būt labs pamats, uz kura balstoties, Komisija, kontrolējot Savienības resursu izlietojumu, varētu izveidot konkrētām valstīm pielāgotus kontroles mehānismus;

120.

norāda, ka, neraugoties uz atkārtoti konstatēto kļūdu īpatsvaru un kavēšanos Septītās pamatprogrammas īstenošanā un slēgšanā, augsta līmeņa ekspertu grupas veiktajā Septītās pamatprogrammas ex post novērtējumā (13) tika atzīts, ka Septītā pamatprogramma ir bijusi sekmīga; minētā augsta līmeņa grupa jo īpaši uzsvēra, ka Septītā pamatprogramma:

121.

pauž nožēlu, ka saistībā ar Septītās pamatprogrammas novērtēšanu rīkotajā sabiedriskajā apspriešanā ar ieinteresētajām personām, kura norisinājās laikā no 2015. gada februāra līdz maijam, tika norādīts uz šādiem trūkumiem:

122.

pauž dziļu nožēlu par to, ka mērķis ieguldīt pētniecībā 3 % no dalībvalstu iekšzemes kopprodukta (IKP) līdz 2020. gadam, visticamāk, netiks sasniegts; tādēļ uzskata, ka būtu jāizbeidz atkārtotā līdzekļu samazināšana Savienības budžetā attiecībā uz pētniecības programmām; aicina visas dalībvalstis uzņemties risināt šo problēmu; turklāt aicina Komisiju izdarīt nepieciešamos secinājumus attiecībā uz daudzgadu finanšu shēmas vidusposma pārskatīšanu un nākamo daudzgadu finanšu shēmu;

123.

atzinīgi vērtē progresu, kas gūts, īstenojot ar Inovācijas savienību saistītās apņemšanās: 2014. gada vidū visas apņemšanās vai nu bija izpildītas, vai arī norisinājās to īstenošana;

124.

atzinīgi vērtē arī to, ka mazajiem un vidējiem uzņēmumiem piešķirto pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” līdzekļu daļa 2015. gadā palielinājās līdz 23,4 % (2014. gadā – 19,4 %);

125.

uzskata par nepieņemamu to, ka DG RTD nav ievērojis Parlamenta pausto prasību, ka Komisijas ģenerāldirektorātiem savos gada darbības pārskatos vajadzētu publicēt visus konkrētām valstīm adresētos ieteikumus; ar bažām norāda, ka 20 svarīgākajos pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” projektos ir pārstāvēts tikai neliels skaits teritoriju;

126.

norāda, ka Revīzijas palātas 2015. gada pārskata 5. nodaļa attiecas uz maksājumiem šādās jomās: pētniecība (EUR 10,4 miljardi), izglītība, apmācība, jaunatne un sports (EUR 1,8 miljardi), kosmoss (EUR 1,4 miljardi), transports (EUR 1,3 miljardi), citas darbības un programmas (EUR 1,1 miljards), enerģētika (EUR 0,5 miljardi) un uzņēmumu un MVU konkurētspēja (COSME) (EUR 0,3 miljardi); uz pētniecības jomu līdz ar to attiecas 62 % izdevumu;

127.

norāda, ka par pētniecības pamatprogrammu īstenošanu ir atbildīgi dažādi Komisijas ģenerāldirektorāti, kā arī izpildaģentūras, kopuzņēmumi un tā dēvētās 185. pantā noteiktās struktūras (partnerības ar dalībvalstīm), un starp visiem minētajiem dalībniekiem ir nepieciešama cieša koordinācija;

128.

precizē, ka Revīzijas palātas veiktā revīzija gandrīz visā pilnībā attiecās tikai uz Septītajā pētniecības pamatprogrammā (FP7) veiktajiem maksājumiem;

129.

pauž bažas par to, ka saskaņā ar DG RTD gada darbības pārskatā sniegtajām ziņām līdz 2015. gada beigām vēl nebija pabeigti 1 915 Septītās pamatprogrammas projekti EUR 1,63 miljardu vērtībā; šī apstākļa dēļ varētu iekavēties pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” īstenošana;

130.

uzsver, ka Revīzijas palāta atzīst pētniecības un citu iekšpolitikas jomu uzraudzības un kontroles sistēmas par daļēji efektīvām;

131.

pauž bažas par to, ka 2015. gadā no 150 Revīzijas palātas revidētajiem darījumiem 72 darījumos (48 %) tika konstatētas kļūdas; pamatojoties uz skaitļos izteiktajām 38 kļūdām, Revīzijas palātas aplēstais kļūdu līmenis ir 4,4 %; turklāt skaitļos izsakāmu 16 kļūdu gadījumos Komisijai, valstu iestādēm vai neatkarīgajiem revidentiem bija pietiekami daudz informācijas, lai novērstu vai atklātu un izlabotu kļūdas pirms izdevumu apstiprināšanas; ja visa šī informācija būtu tikusi izmantota kļūdu labošanai, tad aplēstais kļūdu līmenis šajā nodaļā būtu par 0,6 % zemāks;

132.

pauž nožēlu par to, ka no 38 darījumiem, kuros pieļautās kļūdas bija izsakāmas skaitļos, 10 darījumos Revīzijas palāta konstatēja kļūdas, kas pārbaudītajos elementos pārsniedza 20 %; šie 10 gadījumi (9 no Septītās pētniecības pamatprogrammas un viens no 2007.–2013. gada Konkurētspējas un inovācijas programmas) 2015. gadā veidoja 77 % no kopējā aplēstā kļūdu līmeņa apakškategorijā “Konkurētspēja izaugsmei un nodarbinātībai”;

133.

pauž nožēlu par to, ka lielākā daļa (33 no 38) no Revīzijas palātas konstatētajām skaitļos izteiktajām kļūdām bija saistītas ar atbalsta saņēmēju deklarētu neattiecināmu personāla un netiešo izmaksu atlīdzināšanu un ka gandrīz visas Revīzijas palātas konstatētās kļūdas izmaksu deklarācijās bija radušās tāpēc, ka atbalsta saņēmēji bija nepareizi interpretējuši sarežģītos attiecināmības noteikumus vai nepareizi aprēķinājuši attiecināmās izmaksas, un no tā var nepārprotami secināt, ka šie noteikumi ir jāvienkāršo;

134.

atzinīgi vērtē to, ka saskaņā ar Revīzijas palātas sniegto informāciju ir ievērojami uzlabojusies iepirkuma noteikumu ievērošana;

135.

pauž neizpratni par to, kāpēc DG RTD ģenerāldirektors, tāpat kā iepriekšējos gados, atkal ir formulējis horizontālu atrunu attiecībā uz visām Septītās pamatprogrammas izmaksu deklarācijām (EUR 1,47 miljardi); uzskata, ka horizontālās atrunas kopumā nevar uzskatīt par pareizas finanšu pārvaldības instrumentu; tomēr pieņem zināšanai, ka dažās Septītās pamatprogrammas izdevumu daļās, kur bija redzams, ka risks (un tādējādi arī atlikušo kļūdu īpatsvars) ir ievērojami zemāks nekā visiem izdevumiem kopā, nebija paredzēta rezerve; norāda, ka pētniecības un tehnikas attīstības jomā tas attiecas uz noteiktu kopuzņēmumu izdevumiem; norāda, ka ārpus DG RTD tas attiecas arī uz Pētniecības izpildaģentūras izdevumiem Marijas Kirī vārdā nosauktajā programmā un uz visiem Eiropas Pētniecības padomes izpildaģentūras izdevumiem;

136.

pauž izbrīnu par to, ka Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūts (EIT) 2015. gadā nepiedalījās vienotā pētniecības un inovācijas atbalsta centra (CSC) darbībā;

137.

pauž bažas par komisāra pausto viedokli, ka Septītās pamatprogrammas īstenošana un novērtēšana nebūs pilnībā pabeigta līdz pat 2020. gadam un ka šī apstākļa dēļ nākotnē varētu iekavēties turpmākās programmas; mudina Komisiju iespējami drīz publicēt novērtējuma ziņojumu un izdarīt to ne vēlāk kā līdz brīdim, pirms tā nāk klajā ar pētniecības programmu, kas sekos programmai “Apvārsnis 2020”;

138.

norāda, ka pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” līdz 2015. gada beigām tika veikti vienīgi avansa maksājumi; brīdina Komisiju, ka novēlota pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” projektu uzsākšana varētu iekavēt programmas īstenošanu; brīdina, ka programmas beigās varētu uzkrāties neapgūti finanšu līdzekļi;

139.

pauž bažas par Revīzijas palātas konstatējumu, ka daudzgadu programmas, kurās izvirzīti politiski mērķi, kā, piemēram, “ES 2020” vai “Apvārsnis 2020”, darbojas paralēli, taču starp tām nav faktiskas saistības (14);

140.

turklāt pauž nožēlu arī par to, ka pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” pirmajā uzraudzības ziņojumā ir sniegts tikai nedaudz informācijas par šīs programmas un struktūrfondu sinerģijas efektiem (15); aicina Komisiju sniegt ziņojumu par šiem sinerģijas efektiem, tiklīdz būs pieejami programmas rezultāti;

141.

pauž dziļas bažas par Revīzijas palātas viedokli (16), ka pamatprogramma “Apvārsnis 2020” nav pietiekamā mērā orientēta uz rezultātu gūšanu;

142.

atkārtoti uzsver jau rezolūcijā par Komisijas 2014. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšanu (17) izteikto aicinājumu, ka Komisijai vajadzētu uzdot visiem ģenerāldirektorātiem publicēt savos attiecīgajos gada darbības pārskatos visus konkrētām valstīm adresētos ieteikumus, kas sniegti Eiropas pusgada kontekstā;

143.

aicina dalībvalstis ieguldīt vairāk centienu, lai panāktu mērķi investēt pētniecībā 3 % no IKP; uzskata, ka tādējādi tiktu sekmēta izcilība un inovācija; tādēļ aicina Komisiju izskatīt iespēju nākt klajā ar priekšlikumu par Zinātnes pakta izveidi vietējā, reģionālā un valstu līmenī, pamatojoties uz Pilsētu mēru pakta jau iedibināto dinamiku; aicina un dalībvalstis un Parlamentu šajos centienos izmantot arī Savienības budžetu;

144.

aicina Komisiju pārskatīt galveno darbības rādītāju “ES inovācijas iznākumi”, jo, kā atzīst pati Komisija, šis rādītājs sava daudzpusīguma dēļ nav piemērots mērķu izvirzīšanai (18);

145.

mudina Komisiju īpaši pārbaudīt skaitļos izsakāmo 16 kļūdu gadījumus, kuros Komisijai, valstu iestādēm vai neatkarīgajiem revidentiem bija pietiekami daudz informācijas, lai novērstu vai atklātu un izlabotu kļūdas pirms izdevumu apstiprināšanas, un tad līdz 2017. gada oktobra beigām sīki informēt Parlamenta kompetento komiteju par veiktajiem koriģējošiem pasākumiem;

146.

aicina Komisiju sīki informēt Parlamenta kompetento komiteju par 10 darījumiem, kuri veido 77 % no kopējām kļūdām, un par veiktajiem koriģējošiem pasākumiem;

147.

aicina Komisiju modernizēt pārvaldības un kontroles sistēmas, lai panāktu, ka horizontālās atrunas kļūst nevajadzīgas; aicina Komisiju līdz 2017. gada novembrim informēt Parlamenta kompetento komiteju par veiktajiem pasākumiem;

148.

aicina Komisiju un Revīzijas palātu sīkāk precizēt saiknes starp stratēģiju “Eiropa 2020” (2010–2020), daudzgadu finanšu shēmu (2014–2020) un Komisijas prioritātēm (2015–2019), to darot, piemēram, stratēģiskās plānošanas un ziņošanas procesā (2016–2020); uzskata, ka tas pastiprinātu uzraudzības un ziņošanas kārtību un dotu iespēju Komisijai efektīvi ziņot par Savienības budžeta ieguldījumu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā;

149.

pieņem zināšanai to, ka 04 03 01 05. budžeta pozīcijā “Informācijas un apmācības pasākumi darba ņēmēju organizācijām” paredzētās darbības dotācijas tika piešķirtas tikai un vienīgi diviem konkrētiem arodbiedrību institūtiem, proti, Eiropas Arodbiedrību institūtam un Eiropas Strādnieku centram; atgādina Komisijai, ka darbības dotācijas un partnerības pamatnolīgumi pamatā uzskatāmi par dotācijām un tādēļ uz tiem attiecināmas atklāta konkursa procedūras un publiskošana; kopumā pauž bažas par to, ka šāda piešķiršanas prakse tiek pamatota ar faktisku monopolstāvokli vai attiecīgo struktūru tehnisko kompetenci, augsto specializācijas pakāpi vai administratīvajām pilnvarām (sk. Piemērošanas noteikumu 190. panta 1. punkta c) un f) apakšpunktu); uzskata, ka tieši šāda ilgstoša darbības dotāciju ekskluzīva piešķiršana noteiktām struktūrām, pamatojoties uz šiem apsvērumiem, var faktiski radīt šādu monopolstāvokli, augstas kompetences, specializāciju un pilnvaras, tādējādi turpinot pamatot ekskluzīvu darbības dotāciju piešķiršanu saskaņā ar Piemērošanas noteikumu 190. pantu;

150.

šajā sakarībā atgādina Komisijai, ka Finanšu regulas 125. un turpmākajos pantos izklāstīto pārredzamības un publicēšanas noteikumu izņēmumi ir jāinterpretē un jāpiemēro restriktīvi; aicina Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju censties panākt, lai attiecībā uz pārredzamības un publicēšanas principu izņēmumiem tiktu skaidri definēti termiņi un piemērošanas joma, nepārprotami tiecoties vēl vairāk ierobežot šo principu izmantošanu;

151.

prasa Komisijai Finanšu regulas 125. un turpmākajos pantos izklāstīto pārredzamības un publicēšanas noteikumu izņēmumus piemērot un interpretēt restriktīvi; prasa Komisijai attiecībā uz pārredzamības un publicēšanas principu izņēmumiem skaidri definēt gan termiņus, gan piemērošanas jomu, nepārprotami tiecoties vēl vairāk ierobežot šo principu izmantošanu;

152.

norāda, ka saskaņā ar 2007.–2013. gada Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) / Kohēzijas fonda (KF) ex post novērtējumu (19) katrs ar kohēzijas politikas starpniecību ieguldītais EUR 1 līdz 2023. gadam papildinās IKP par EUR 2,74; atzinīgi vērtē to, ka struktūrfondu un kohēzijas fondu līdzekļi galvenokārt tika ieguldīti mazo un vidējo uzņēmumu inovācijās (EUR 32,3 miljardi), vispārējā atbalstā uzņēmumiem (EUR 21,4 miljardi), pētniecības un tehnoloģiju izstrādes (RTD) infrastruktūrā (EUR 17,5 miljardi), transportā (EUR 82,2 miljardi), enerģētikā (EUR 11,8 miljardi), vidē (EUR 41,9 miljardi), kultūrā un tūrismā (EUR 12,2 miljardi) un pilsētvidē un sociālajā infrastruktūrā (EUR 28,8 miljardi);

153.

atzinīgi vērtē to, ka ERAF un KF zināmā mērā ļāva izlīdzināt 2007.–2008. gada finanšu krīžu sekas, un norāda – ja nebūtu izmantoti struktūrfondi, ekonomiskās un sociālās atšķirības starp Eiropas reģioniem būtu palielinājušās vēl vairāk;

154.

atzinīgi vērtē 2007.–2013. gada plānošanas perioda ex post novērtējumos minētos kohēzijas politikas panākumus “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā:

155.

tomēr norāda, ka tikai nedaudzas programmās bija mērķtiecīgi vērstas uz rezultātu panākšanu vai izmērāmu ietekmi, tādēļ gandrīz nekas – vai vispār nekas – nav zināms par šo ieguldījumu ilgtspēju;

156.

tomēr uzsver, ka 2015. gadā tikai nedaudzas programmas bija mērķtiecīgi vērstas uz rezultātu panākšanu vai izmērāmu ietekmi, tādēļ mudina Komisiju izveidot un starpiestāžu līmenī vienoties par rādītāju kopumu uz rezultātiem vērstas budžeta izpildes nodrošināšanai; tomēr norāda, ka pašreizējā posmā gandrīz nekas – vai vispār nekas – nav zināms par šo ieguldījumu ilgtspēju un Eiropas pievienoto vērtību;

157.

pauž nožēlu par to, ka Parlamentam nav sniegta informācija par pasākumiem, kurus Komisija dalībvalstīm prasīja īstenot Eiropas pusgada kontekstā; aicina Komisiju informēt Parlamentu par dalībvalstu veiktajiem pasākumiem Eiropas pusgada kontekstā;

158.

pauž dziļas bažas par to, ka jau Revīzijas palātas 2014. gada pārskatā ir brīdināts par kavēšanos 2014.–2020. gada plānošanas perioda uzsākšanā un ka 2015. gada nogalē vēl nebija ieceltas pat 20 % par Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem atbildīgās valsts iestādes;

159.

atzinīgi vērtē to, ka Revīzijas palāta ir pieskaņojusi tās gada pārskata sadaļas daudzgadu finanšu shēmas kategorijām; tomēr uzskata, ka šīs izdevumu kategorijas līdzekļi ir no finanšu viedokļa tik ārkārtīgi nozīmīgi (ERAF – EUR 28,3 miljardi, KF – EUR 12,1 miljards, ESF – EUR 10,3 miljardi), ka Revīzijas palātas revīzijas stratēģijā vajadzētu nošķirt ERAF un Kohēzijas fondu, no vienas puses, un ESF, no otras puses;

160.

pauž bažas par to, ka dalībvalstis, jo īpaši plānošanas perioda beigās, galveno uzmanību pievērsa valsts finansējuma ietvaros pieejamo līdzekļu apgūšanai, nevis politikas mērķu sasniegšanai; aicina Komisiju palīdzēt dalībvalstīm, kuras uzrāda vājākos rezultātus, sniedzot tām tehnisko palīdzību, it sevišķi finanšu perioda beigās;

161.

uzskata, ka būtu ļoti nepieciešams, lai 16 dalībvalstis, kuras vēl nav transponējušas direktīvu par publisko iepirkumu (20), un 19 dalībvalstis, kuras nav transponējušas direktīvu par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu (21), kā arī 17 dalībvalstis, kuras nav transponējušas direktīvu par iepirkumu, ko īsteno subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs (22), to izdarītu pēc iespējas ātrāk, jo direktīvu mērķis ir turpmāka vienkāršošana; aicina Komisiju pārbaudīt šajās jomās panākto;

162.

uzsver, cik svarīga ir Jaunatnes nodarbinātības iniciatīva (YEI); līdz 2015. gada novembra beigām YEI atbalstītās darbībās bija iesaistīti gandrīz 320 000 jauniešu un 18 no 22 dalībvalstīm bija sākušas darbības saskaņā ar šo iniciatīvu; par 28 % YEI finansējuma bija uzņemtas saistības, par 20 % bija noslēgti līgumi ar atbalsta saņēmējiem un 5 % bija izmaksāti saņēmējiem; norāda, ka trīs dalībvalstis (Spānija, Īrija un Apvienotā Karaliste) līdz 2015. gada novembra beigām vēl nebija uzņēmušās finansēšanas saistības;

163.

pieņem zināšanai ESF un YEI īstenošanas provizoriskos rezultātus 2014.–2015. gadā un to, ka ESF un YEI pasākumos piedalījās 2,7 miljoni dalībnieku, to vidū – 1,6 miljoni bezdarbnieku un 700 000 neaktīvu personu;

164.

vienlaikus pauž nožēlu, ka pirmajā pētījumā (23), šķiet, arī norādīts uz sniegto pakalpojumu neefektivitāti un trūkumiem attiecībā uz datu apkopošanu dažās dalībvalstīs;

165.

norāda, ka 2015. gadā vairāk nekā 80 % maksājumu bija starpposma maksājumi 2007.–2013. gada plānošanas perioda darbības programmām, kuru attiecināmības periods beidzās 2015. gada 31. decembrī, un avansa maksājumu apmērs 2014.–2020. gada plānošanas periodam bija aptuveni EUR 7,8 miljardi;

166.

pauž bažas par to, ka Itālijā bija nepiedodami ilgi kavējušies “Garantijas jauniešiem” maksājumi praktikantiem; aicina Komisiju uzraudzīt situāciju un izstrādāt īpašu rīcības plānu dalībvalstīm, kurās tiek novērota šāda problēma;

167.

ņem vērā, ka Revīzijas palāta pārbaudīja 223 darījumus (120 darījumi attiecās uz ERAF, 52 – uz KF, bet 44 – uz ESF);

168.

pauž bažas par to, ka Revīzijas palātas aplēstais kļūdu līmenis ir 5,2 % (2014. gadā – 5,7 %); pauž satraukumu par to, ka Revīzijas palātai, tāpat kā iepriekšējos gados, nācās secināt, ka saņēmēju pieļautu skaitļos izsakāmu 18 kļūdu gadījumos dalībvalstu iestādēm bija pietiekami daudz informācijas, lai novērstu vai atklātu un izlabotu kļūdas pirms izdevumu deklarēšanas Komisijai; mudina dalībvalstis izmantot visu informāciju, lai novērstu, atklātu un izlabotu kļūdas; mudina Komisiju pārbaudīt, vai dalībvalstis izmanto visu informāciju, lai novērstu, atklātu un izlabotu kļūdas; ja visa informācija būtu tikusi izmantota, tad aplēstais kļūdu līmenis šajā nodaļā būtu bijis par 2,4 procentpunktiem zemāks (24);

169.

pieņem zināšanai Revīzijas palātas konstatēto, ka ERAF/KF izdevumu jomā galvenais risks pareizībai ir saistīts ar to, ka atbalsta saņēmēji, no vienas puses, deklarē izdevumus, kas nav attiecināmi saskaņā ar valstu attiecināmības noteikumiem un/vai mazskaitlīgākajiem Savienības struktūrfondu regulējuma attiecināmības noteikumiem, vai, no otras puses, neievēro Savienības un/vai dalībvalstu publiskā iepirkuma noteikumus, piešķirot tiesības slēgt līgumus; saskaņā ar Komisijas aplēsēm kļūdu risks šajā politikas jomā ir no 3 % līdz 5,6 %;

170.

pieņem zināšanai Revīzijas palātas konstatēto, ka galvenais risks ESF izdevumu pareizībai ir saistīts ar cilvēkkapitālā veikto investīciju nemateriālo raksturu un daudzu, bieži vien nelielu, partneru iesaisti projektu īstenošanā; saskaņā ar Komisijas aplēsēm kļūdu risks šajā politikas jomā ir no 3 % līdz 3,6 %;

171.

ar nožēlu konstatē, ka viens no galvenajiem ar izdevumiem saistīto kļūdu iemesliem sadaļā “Ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija” vēl arvien ir publiskā iepirkuma noteikumu pārkāpumi; norāda, ka pie nopietniem publiskā iepirkuma noteikumu pārkāpumiem pieder papildu līgumu un papildu darbu vai pakalpojumu tieša piešķiršana, nesniedzot pamatojumu, nelikumīga pretendentu izslēgšana, interešu konflikti un diskriminējoši atlases kritēriji; uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai tiktu īstenota pilnīgas pārredzamības politika attiecībā uz informāciju par līgumslēdzējiem un apakšuzņēmējiem nolūkā novērst kļūdas un ļaunprātīgus noteikumu pārkāpumus;

172.

uzsver, ka vienkāršošana, tostarp vienkāršoti izmaksu modeļi, samazina kļūdu risku; tomēr norāda uz to, ka pārvaldes iestādes ir nobažījušās par papildu darba slodzi, juridisko nenoteiktību un risku, ka jebkurš pārkāpums var tikt uzskatīts par sistēmisku kļūdu;

173.

pauž gandarījumu par to, ka dalībvalstu ikgadējie kontroles ziņojumi gadu gaitā kļuvuši uzticamāki: tikai 14 gadījumos (ERAF/KF) dalībvalstu ziņoto kļūdu īpatsvars tika paaugstināts par vairāk nekā 2 %;

174.

pauž nožēlu, ka DG REGIO nācās formulēt 67 atrunas (iepriekš – 77) sakarā ar neuzticamām pārvaldības un kontroles sistēmām 13 dalībvalstīs un vienu atrunu par Pirmspievienošanās palīdzības instrumenta pārrobežu programmu “Grieķija – Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika”; no 67 programmām, par kurām ir formulētas atrunas, 22 attiecas uz Spāniju, 10 – uz Ungāriju un 7 – uz Grieķiju; savukārt šo atrunu aplēstā finanšu ietekme ERAF/KF jomā 2015. gadā samazinājās līdz EUR 231 miljonam (2014. gadā – EUR 234 miljoni);

175.

pauž nožēlu arī par to, ka Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ģenerāldirektorāts (DG EMPL) ir formulējis 23 atrunas (iepriekš – 36) sakarā ar neuzticamām pārvaldības un kontroles sistēmām 11 dalībvalstīs; pieņem zināšanai, ka šo atrunu aplēstā finanšu ietekme ESF jomā 2015. gadā samazinājās līdz EUR 50,3 miljoniem (2014. gadā – EUR 169,4 miljoni);

176.

atbalsta Komisijas plānus par prioritāti noteikt kohēzijas politikas programmu ietekmes novērtējumu uzlabošanu (25); jautā Komisijai, kā rezultāti tiks iekļauti tiesību aktos nākamajam plānošanas periodam;

177.

atzīmē, ka, saskaņā ar dalībvalstu vadošo iestāžu sniegtajām ziņām, 2015. gada beigās kopumā darbojās 1 052 FVI (tajā skaitā 77 līdzdalības fondi un 975 specifiski fondi); 89 % no tiem bija FVI uzņēmumiem, 7 % – pilsētu attīstības projektiem un 4 % – energoefektivitātes/atjaunojamo energoresursu fondiem;

178.

apzinās, ka šie FVI bija izveidoti 25 dalībvalstīs (visās dalībvalstīs, izņemot Īriju, Luksemburgu un Horvātiju) un saņēma finansiālu atbalstu no 188 darbības programmām, tostarp vienas pārrobežu sadarbības (CBC) darbības programmas;

179.

atzīst, ka no darbības programmām FVI kopumā tika iemaksāti EUR 16,9 miljardi, tajā skaitā EUR 11,7 miljardi no struktūrfondiem (ERAF un ESF); turklāt konstatē, ka galasaņēmējiem izmaksāto summu apmērs 2015. gada beigās sasniedza EUR 12,7 miljardus, tajā skaitā EUR 8,6 miljardi bija no struktūrfondiem, un tādējādi tika apgūti gandrīz 75 % līdzekļu, ko no darbības programmām iemaksāja FVI;

180.

norāda, ka Polija, Ungārija un Francija ir galvenie labuma guvēji no finansēšanas vadības instrumentiem;

181.

pievienojas Revīzijas palātas viedoklim, ka Komisijai būtu jānodrošina, lai visi ar ERAF un ESF finanšu instrumentiem 2007.–2013. gada plānošanas periodā saistītie izdevumi tiktu iekļauti noslēguma deklarācijās pietiekami savlaicīgi un revīzijas iestādes varētu veikt pārbaudes; turklāt uzskata, ka Komisijai būtu jāmudina visas dalībvalstis, kuras īstenoja finanšu instrumentus, saistībā ar to slēgšanu veikt īpašas revīzijas par šo instrumentu izpildi;

182.

pauž nopietnas bažas par to, ka vairāk nekā 1 000 FVI radītā finanšu sarežģītība veido lielu daļu no t. s. “budžetu galaktikas”, kas padara neiespējamu demokrātisko pārskatatbildību;

183.

pauž dziļas bažas par konstatējumiem Revīzijas palātas Īpašajā ziņojumā Nr. 19/2016 “ES budžeta izpilde, izmantojot finanšu instrumentus – gūtā pieredze 2007.–2013. gada plānošanas periodā”, proti, ka izmaksas un maksas Eiropas Investīciju bankas/Eiropas Investīciju fonda pārvaldīto fondu gadījumā, īstenojot dalīti pārvaldītos finanšu instrumentus, kopumā ir augstākas, un mudina Revīzijas palātu veikt līdzīgu revīziju par pašreizējo periodu;

184.

aicina Komisiju, sākot ar 2018. gadu, ik gadu līdz jūnijam iesniegt īstenošanas ziņojumu par spēkā esošās daudzgadu finanšu shēmas īstenošanu no tās sākuma brīža un par pašreizējo stāvokli, tostarp par rezultātiem, ko nodrošinājuši visi Eiropas Investīciju bankas grupas pārvaldītie un īstenotie finanšu instrumenti, kuri darbojas ar Savienības budžeta resursiem, nolūkā izmantot šo ziņojumu budžeta izpildes apstiprināšanas procedūrā;

185.

atzīmē, ka Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) iespējamu pārkāpumu dēļ uzsāka administratīvas izmeklēšanas, proti, Vācijā attiecībā uz Volkswagen grupu emisiju skandāla dēļ, Francijā – attiecībā uz Nacionālo fronti un tās priekšsēdētāju un Čehijā – attiecībā uz t. s. “Stārķa ligzdas” projektu; aicina Komisiju pēc izmeklēšanas pabeigšanas nekavējoties informēt Parlamenta kompetento komiteju;

186.

pauž nopietnas bažas par to, ka Ungārijā Revīzijas palāta un DG REGIO atklāja nopietnus pārkāpumus saistībā ar 4. metro līnijas būvi Budapeštā; norāda, ka, pamatojoties uz OLAF administratīvo izmeklēšanu, kas sākās 2012. gadā un kas tās sarežģītības dēļ tikai nesen tika pabeigta, Komisijai, iespējams, būs jāatgūst EUR 228 miljoni un Eiropas Investīciju bankai – EUR 55 miljoni; nesaimnieciska rīcība tika atklāta projektu līmenī; konstatē, ka OLAF ziņojumā arī ieteikts veikt turpmākus juridiskus pasākumus Ungārijā un Apvienotajā Karalistē; aicina Komisiju regulāri informēt Parlamenta atbildīgo komiteju par panākto progresu un veiktajiem pasākumiem;

187.

pauž nožēlu par Rumānijas valdības pieņemto rīkojumu, kurš būtu varējis kavēt efektīvu cīņu pret korupciju un turklāt būtu varējis dot iespēju apžēlot politiķus, kuri ir bijuši iesaistīti nelikumīgās darbībās; uzskata, ka šādiem jauniem likumdošanas pasākumiem varētu būt ļoti negatīva ietekme uz Komisijas centieniem aizsargāt Savienības finanšu intereses, jo Rumānija ir nozīmīgs struktūrfondu saņēmējs; aicina Komisiju informēt Parlamenta kompetento komiteju par pasākumiem, ko tā ir veikusi, lai risinātu šo situāciju;

188.

atkārtoti uzsver jau rezolūcijā par Komisijas 2014. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšanu (26) izteikto aicinājumu, ka Komisijai vajadzētu uzdot visiem ģenerāldirektorātiem publicēt savos attiecīgajos gada darbības pārskatos visus konkrētām valstīm adresētos ieteikumus, kas sniegti Eiropas pusgada kontekstā;

189.

lūdz Revīzijas palātai tās revīzijas stratēģijā nošķirt ERAF un Kohēzijas fondu, no vienas puses, un ESF, no otras puses, ņemot vērā to finansiālo nozīmi;

190.

aicina Komisiju:

191.

pilnībā atbalsta komisāra G. Oettinger viedokli, ka finanšu instrumenti un t. s. “ēnu budžeti” ilgtermiņā atkal jāiekļauj Savienības budžetā, jo tas nozīmētu, ka Komisija būtu atbildīga Eiropas Parlamentam; aicina Komisiju līdz 2017. gada novembrim sagatavot paziņojumu par šo jautājumu;

192.

atgādina, ka līdz ar 2013. gada KLP reformu ieviestās tiešā atbalsta shēmas stājās spēkā tikai 2015. pieprasījumu gadā un ka šis ziņojums attiecas uz 2015. budžeta gada izdevumiem, savukārt tie atbilst tiešā atbalsta pieteikumiem, kas iesniegti 2014. gadā jeb pēdējā veco KLP shēmu gadā;

193.

norāda, ka 2015. finanšu gadā daudzgadu finanšu shēmas 2. izdevumu kategorijā “Dabas resursi” Revīzijas palātas aplēstais kļūdu līmenis ir 2,9 %; atzīmē, ka šis līmenis ir līdzīgs 2014. gada līmenim, ja ņem vērā izmaiņas Revīzijas palātas pieejā savstarpējās atbilstības kļūdām, kuras vairs nav iekļautas kļūdu īpatsvara aprēķinā;

194.

tādēļ, lai uzlabotu pārskatatbildību un ziņojumu sniegšanu augstākajos vadības līmeņos, aicina Komisiju apsvērt iespēju elastīgāk un efektīvāk piemērot vadošo darbinieku iekšējās mobilitātes noteikumu gadījumos, kad līdztekus ilgam amatā pavadītam laikam tiek novērots pastāvīgi augsts Revīzijas palātas konstatētais kļūdu īpatsvars un ilgstošas iebildes pret pārvaldības rezultātiem attiecīgajos dienestos;

195.

norāda, ka tirgus un tiešā atbalsta jomā Revīzijas palātas aplēstais kļūdu īpatsvars ir 2,2 %, kas ir nedaudz virs 2 % būtiskuma robežas (tādā pašā līmenī kā 2014. gadā), savukārt lauku attīstības un citu politikas jomu sadaļā aplēstais kļūdu līmenis joprojām ir augsts, proti, 5,3 %, taču tas ir mazāks nekā iepriekšējā gadā aplēstie 6 %;

196.

uzsver, ka gandrīz visas kļūdas tiešā atbalsta jomā bija pārāk liela uzrādīto attiecināmo hektāru skaita dēļ, neraugoties uz to, ka zemes gabalu identifikācijas sistēmas datu ticamība pēdējos gados ir pastāvīgi uzlabojusies, un norāda, ka lauku attīstības jomā pusi kļūdu izraisīja projekta vai līdzekļu saņēmēja neatbilstība, 28 % kļūdu – problēmas ar iepirkumiem un 8 % – agrovides saistību pārkāpumi;

197.

pauž dziļu nožēlu par to, ka gan tiešā atbalsta, gan lauku attīstības jomā valstu iestādes būtu varējušas samazināt kļūdu līmeni līdz rādītājam, kas nedaudz pārsniegtu vai pat būtu zem būtiskuma sliekšņa (28), jo tām vai nu bija pietiekami daudz informācijas kļūdas konstatēšanai, vai arī tās pašas pieļāva šīs kļūdas; mudina dalībvalstis izmantot visu pieejamo informāciju, lai novērstu, atklātu un izlabotu kļūdas, un attiecīgi rīkoties;

198.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija ievērojami samazināja nepabeigto atbilstīguma procedūru skaitu, proti, no 192 procedūrām 2014. gadā līdz 34 procedūrām 2015. gadā, un tas bija saistīts ar izmaiņām tiesību aktos procedūras vienkāršošanai, turklāt Komisija tagad revīzijas ciklu uzrauga ciešāk, lai ievērotu iekšējos un ārējos termiņus;

199.

pauž nožēlu par to, ka Revīzijas palāta konstatēja nepilnības, kas ietekmēja dalībvalstu maksājumu aģentūru vairākas svarīgākās kontroles funkcijas, un šīs nepilnības attiecās uz šādiem jautājumiem:

200.

norāda, ka 2015. gadā sertifikācijas struktūrām pirmo reizi tika prasīts pārliecināties par izdevumu likumību un pareizību; pauž nožēlu par to, ka Komisija minēto struktūru darbu varēja izmantot tikai ierobežotā apjomā, jo bija nozīmīgas nepilnības metodoloģijā un ieviešanā, piemēram:

201.

pauž dziļu nožēlu par to, ka joprojām ir problēmas ar dalībvalstu paziņoto datu ticamību:

202.

uzsver, ka Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonduajomā DG AGRI un Revīzijas palātas noteiktais kļūdu īpatsvars atšķiras (29), savukārt attiecībā uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai DG AGRI minētais koriģētais kļūdu īpatsvars 4,99 % apmērā principā atbilst Revīzijas palātas aplēstajam kļūdu līmenim;

203.

atzīmē, ka, tāpat kā 2014. gadā, Revīzijas palāta pārbaudīja atlasīto lauku attīstības darījumu darbības rezultātus, un pauž bažas par to, ka 44 % projektu ir nepietiekami pierādījumi izmaksu pamatotībai un ka pastāv trūkumi pasākumu mērķtiecīgā īstenošanā un projektu atlasē, tostarp arī vāja saikne ar stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem; aicina Eiropas Komisiju veikt visus iespējamos pasākumus, lai uzlabotu šo satraucošo situāciju;

204.

pauž bažas par to datu ticamību, kurus Komisija izmanto, lai izmērītu DG AGRI definēto galveno darbības rādītāju Nr. 1 (KPI 1) attiecībā uz lauksaimniecības faktora ienākumiem; uzskata, ka netiek pareizi ņemta vērā pašreizējā tendence preču zemo cenu dēļ lauksaimniecības darbu veikt, strādājot nepilnu slodzi; īpaši norāda, ka:

205.

bažījas, ka Komisijai nepietiek iespēju, lai ik gadu sniegtu vispusīgus datus attiecībā uz KPI 1 un līdz ar to – lai precīzi un vispusīgi uzraudzītu lauksaimnieku ienākumu attīstību;

206.

uzskata, ka 4. galvenais darbības rādītājs par nodarbinātības līmeni lauku attīstības jomā nav attiecināms, jo nodarbinātības līmeni lauku attīstības jomā ietekmē ne tikai KLP pasākumi, turklāt mērķis saglabāt un radīt darbvietas lauku apvidos ir izvirzīts arī daudziem citiem instrumentiem, jo īpaši citiem Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem;

207.

uzsver lielās atšķirības starp dalībvalstīm lauksaimnieku vidējo ienākumu ziņā (32) un atgādina Parlamenta pagājušajā gadā konstatēto, proti, ka ilgtspēju nevar nodrošināt tas, ka 44,7 % lauksaimniecības uzņēmumu Savienībā ienākumu apmērs gadā nesasniedz EUR 4 000, ka vidēji 80 % no KLP tiešo maksājumu saņēmējiem saņem aptuveni 20 % maksājumu un ka 79 % no KLP tiešā atbalsta saņēmējiem gadā saņem EUR 5 000 vai mazāk (33);

208.

pieņem zināšanai, ka DG AGRI ģenerāldirektors 2015. gada darbības pārskatā vienu lappusi veltījis tendencēm tiešo maksājumu sadalījumā un vēlreiz uzsvēris, ka izmantot iespējas, ko attiecībā uz KLP subsīdiju pārdali sniedz KLP 2013. gada reforma, ir dalībvalstu ziņā;

209.

uzskata, ka tiešie maksājumi ne visā pilnībā darbojas kā drošības mehānisms lauku saimniecību ienākumu stabilizēšanai, jo īpaši attiecībā uz mazākām lauku saimniecībām, jo pašreizējā nelīdzsvarotā kārtība maksājumu sadalē veicina to, ka 20 % no visām Savienības saimniecībām saņem 80 % no visiem tiešajiem maksājumiem un šāds sadales veids neatspoguļo ražošanas līmeni un sakņojas pagātnē, dalībvalstīm maksājumus balstot uz vēsturiskiem kritērijiem, kaut gan saimniecību lieluma noteikšana – liela vai maza saimniecība – ir katras dalībvalsts ziņā; uzskata, ka svārstīgu ienākumu laikā lielākām lauku saimniecībām ne vienmēr ir nepieciešams tāds pats atbalsta līmenis saimniecības ienākumu stabilizēšanai kā mazākām saimniecībām, jo lielās saimniecības var gūt labumu no apjomradītiem ietaupījumiem, kas varētu palielināt to noturību; uzskata, ka maksimālo robežu noteikšana tiešajiem maksājumiem, ko sākotnēji ierosināja Eiropas Komisija un atbalstīja Eiropas Parlaments, varētu nodrošināt pietiekamus finanšu resursus, lai KLP padarītu taisnīgāku;

210.

norāda, ka saskaņā ar Revīzijas palātas konstatējumiem Īpašajā ziņojumā Nr. 18/2016 par Savienības sistēmu ilgtspējīgas biodegvielas sertificēšanai, šī sistēma nav pilnībā uzticama un tajā ir iespējama krāpšana, jo Komisija ir pieņēmusi lēmumus par tādu brīvprātīgu shēmu atzīšanu, kurām nebija pienācīgu verifikācijas procedūru, kas nodrošinātu pārliecību par to, ka no atkritumiem ražotā biodegviela patiešām ir ražota no atkritumiem;

211.

norāda, ka Revīzijas palātas Īpašajā ziņojumā Nr. 25/2016 tā pievērsās jautājumam par to, vai zemesgabalu identifikācijas sistēma ļāva dalībvalstīm ticami pārbaudīt lauksaimnieku deklarētās zemes lielumu un attiecināmību un vai sistēmas bija pielāgotas 2014.–2020. gada KLP prasību ievērošanai, īpaši saistībā ar zaļās saimniekošanas pienākumiem;

212.

pauž bažas par Revīzijas palātas secinājumiem, ka 2015. gada maijā tika ieviestas sešas lielas izmaiņas, kas var skart zemes gabalu identifikācijas sistēmu, un ka ar šīm izmaiņām saistīto noteikumu un procedūru sarežģītība vēl vairāk palielinājusi administratīvo slogu dalībvalstīm;

213.

aicina Komisiju paātrināt 2016. gada 8. janvārī uzsākto atbilstīguma noskaidrošanas procedūru, lai gūtu detalizētu un precīzu informāciju par interešu konflikta risku, kas saistīts ar Valsts lauksaimniecības intervences fondu Čehijas Republikā; ņem vērā, ka nespēja novērst interešu konfliktu galu galā var beigties ar to, kompetentā iestāde atsauc maksājumu aģentūras akreditāciju vai Komisija piemēro finanšu korekcijas, un aicina Komisiju nekavējoties informēt Parlamentu, ja atbilstīguma noskaidrošanas procedūras rezultātā DG AGRI nosūtīta OLAF informāciju par iespējamiem krāpšanas vai korupcijas gadījumiem vai jebkuru citu nelikumīgu darbību, kas skar Savienības finanšu intereses;

214.

uzskata, ka turpmākajos gados Komisijas prioritātēm vajadzētu būt KLP vienkāršošanai un administratīvā sloga mazināšanai atbalsta saņēmējiem un maksājumu aģentūrām; uzskata arī, ka Komisijai gan vajadzētu censties saglabāt pozitīvo tendenci attiecībā uz tās KLP pārvaldības efektivitāti un KLP kļūdu īpatsvaru, koncentrējot uzmanību uz tās koriģējošās spējas uzturēšanu un uz dalībvalstīm veicamajiem koriģējošajiem pasākumiem, taču tai vajadzētu apsvērt iespēju atturēties no atbilstīguma noskaidrošanas izmeklēšanām mazāk nozīmīgos gadījumos;

215.

aicina Komisiju:

216.

norāda, ka saskaņā ar Revīzijas palātas konstatējumiem sadaļas “Globālā Eiropa” izdevumos ir būtisks kļūdu īpatsvars – aplēstais kļūdu līmenis ir 2,8 % (2014. gadā – 2,7 %);

217.

pauž nožēlu, ka, izslēdzot vairāku līdzekļu devēju un budžeta atbalsta darījumus, kļūdu īpatsvars attiecībā uz Komisijas tieši pārvaldītiem konkrētiem darījumiem ir aprēķināts 3,8 % apmērā (2014. gadā – 3,7 %);

218.

norāda, ka gadījumā, ja kļūdu labošanai būtu izmantota visa Komisijas un tās iecelto revidentu apkopotā informācija, aplēstais kļūdu līmenis sadaļā “Globālā Eiropa” būtu bijis par 1,6 % punktiem zemāks; mudina Komisiju izmantot visu pieejamo informāciju, lai novērstu, atklātu un izlabotu kļūdas, un attiecīgi rīkoties;

219.

norāda, ka Revīzijas palātas pārbaudītajos budžeta atbalsta darījumos nebija likumības un pareizības kļūdu;

220.

norāda, ka nozīmīgākais kļūdu veids, proti, 33 % no aplēstā kļūdu līmeņa, ir izdevumi, kas nebija radušies, proti, izdevumi, kas vēl nebija radušies brīdī, kad Komisija tos pieņēma un dažos gadījumos veica noskaidrošanu;

221.

norāda, ka visbiežāk sastopamais kļūdu veids, proti, 32 % no aplēstā kļūdu līmeņa, attiecas uz neattiecināmiem izdevumiem, proti:

222.

atgādina, ka Kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu ģenerāldirektorāta (DG NEAR) ģenerāldirektors savā ticamības deklarācijā paudis, ka abos DG NEAR pārvaldītajos finanšu instrumentos (Eiropas kaimiņattiecību instruments (EKI) un Pirmspievienošanās palīdzības instruments (IPA)) riskam pakļautās summas finansiālā ietekme ir zem 2 % būtiskuma sliekšņa un ka vidējais noteiktais kļūdu īpatsvars visam ģenerāldirektorātam ir 1,12 %;

223.

pauž nožēlu, ka šis paziņojums neatbilst Revīzijas palātas paveiktajam revīzijas darbam un norāda, ka DG NEAR savā ziņojumā atzīst nepieciešamību uzlabot tā izmantoto pieeju;

224.

īpaši atzīmē, ka DG NEAR aprēķināja atlikušo kļūdu īpatsvaru 90 % izdevumu, iznākumā iegūstot trīs īpatsvara lielumus: atlikušo kļūdu īpatsvaru Pirmspievienošanās palīdzības instrumenta tiešajā pārvaldībā, atlikušo kļūdu īpatsvaru Pirmspievienošanās palīdzības instrumenta netiešajā pārvaldībā un atlikušo kļūdu īpatsvaru Eiropas Kaimiņattiecību instrumenta visos pārvaldības veidos; atlikušajiem 10 % izdevumu DG NEAR izmantoja citus pārliecības gūšanas avotus;

225.

uzsver Revīzijas palātas konstatēto, ka atlikušo kļūdu īpatsvara aprēķins pārvaldības veidā “saņēmējvalstu īstenotā netiešā pārvaldība”, kurā revīzijas iestāžu nestatistiskas izlases rezultāti tiek kombinēti ar DG NEAR aprēķināto vēsturisko atlikušo kļūdu īpatsvaru, nav pietiekami reprezentatīvs un nesniedz precīzu informāciju par riskam pakļauto maksājumu apmēru; norāda, ka saskaņā ar Revīzijas palātas viedokli pastāv risks, ka šis aprēķins nepietiekami novērtē kļūdu līmeni un tādējādi, iespējams, varētu ietekmēt ģenerāldirektora sniegto ticamības apliecinājumu;

226.

atzinīgi vērtē to, ka DG DEVCO ģenerāldirektors ir izbeidzis līdzšinējo praksi formulēt vispārēju atrunu par darījumu likumību un pareizību attiecībā uz visiem DG DEVCO darījumiem un, ņemot vērā Parlamenta ieteikumus, 2015. gada darbības pārskatā sniedzis ticamības deklarāciju ar diferencētāku riska novērtējumu;

227.

atzīmē, ka tikusi formulēta īpaša atruna attiecībā uz Āfrikas Miera nodrošināšanas fondu, jo Komisijas Iekšējās revīzijas dienests bija konstatējis kontroles nepilnības; uzskata, ka šādu atrunu vajadzēja formulēt ātrāk, jo atklātās nepilnības šim fondam bija raksturīgas jau kopš tā izveides 2004. gadā; norāda, ka prakse formulēt vispārēju atrunu par visu DG DEVCO ir acīmredzami veicinājusi pārredzamības trūkumu attiecībā uz DG DEVCO finanšu pārvaldību;

228.

norāda, ka DG DEVCO divas izdevumu jomas vērtēja kā pakļautas augstam riskam, proti:

taču piekrīt Revīzijas palātas viedoklim, ka atruna attiecībā uz netiešo pārvaldību kopā ar saņēmējvalstīm varētu būt attaisnojama, jo īpaši tādēļ, ka attiecībā uz saņēmējvalstu netieši īstenotām dotācijām būtu vajadzīga tāda paša līmeņa riska analīze kā dotācijām, kuras īsteno tieši;

229.

norāda, ka saskaņā ar Revīzijas palātas konstatējumiem (sk. 48.–50. punktu Revīzijas palātas 2015. gada pārskatā par EAF), DG DEVCO koriģētspēja ir novērtēta pārāk augstu, jo, aprēķinot iekasēšanas rīkojumu, kuri no 2009. līdz 2015. gadam izdoti saistībā ar kļūdām un pārkāpumiem, vidējo gada summu, nav tikusi izslēgta priekšfinansējuma un radušos procentu atgūšana un iekasēšanas rīkojumu atcelšana;

230.

uzsver, ka Revīzijas palāta konstatēja šādus trūkumus Komisijas kontroles sistēmās:

231.

atkārtoti pauž nožēlu par to, ka Savienības delegāciju vadītāju sagatavotie ārējās palīdzības pārvaldības ziņojumi nav pievienoti DG DEVCO un DG NEAR gada darbības pārskatiem, kā tas noteikts Finanšu regulas 67. panta 3. punktā; pauž nožēlu, ka tie sistemātiski tiek atzīti par konfidenciāliem, kaut Finanšu regulas 67. panta 3. punktā noteikts, ka tos dara pieejamus Eiropas Parlamentam un Padomei, nepieciešamības gadījumā pienācīgi ņemot vērā to konfidencialitāti;

232.

norāda – tā kā galveno darbības rādītāju analīze DG NEAR tika veikta pirmo reizi, nav iespējams izdarīt nekādus secinājumus attiecībā uz tendencēm, un 2015. gadā DG NEAR piecus galvenos darbības rādītājus neaprēķināja;

233.

norāda, ka:

234.

uzsver, ka i) Stabilitātes instruments, ii) MIDEAST instruments un iii) Eiropas Attīstības fonds vēl arvien ir programmas ar satraucoši augstu īstenošanas grūtību līmeni, un ka nepieņemami ir tas, ka trīs no katriem četriem Eiropas Attīstības fonda ietvaros iztērētiem EUR ir saistīti ar risku, ka iecerētie mērķi netiks sasniegti vai tiks sasniegti ar kavēšanos;

235.

norāda, ka delegāciju vadītāji sniedza informāciju par 3 782 projektiem ar kopējām saistībām EUR 27,41 miljarda apjomā un ka:

236.

atzinīgi vērtē to, ka pirmo reizi Komisija iztaujāja Savienības delegāciju vadītājus par projektu a priori risku, un tas varētu būt pirmais posms virzībā uz centralizētu riska pārvaldības procesu; iesaka Komisijai ņemt vērā pieejamo informāciju par to, cik grūtos apstākļos delegācijām var nākties strādāt, un pastiprināt dialogu ar delegācijām par to, kā pārvaldīt šo risku projekta īstenošanas posmā;

237.

norāda, ka DG DEVCO pārziņā esošās četras delegācijas ar sliktākajiem darbības rezultātiem ir Jemenā, Centrālāfrikas Republikā, Gabonā un Mauritānijā, savukārt DG NEAR pārziņā vissliktākais sniegums ir četrām delegācijām Sīrijā, Ēģiptē, Albānijā un Kosovā;

238.

sagaida, ka DG DEVCO 2016. gadā turpinās īstenot šādas prioritātes un sniegs par to pārskatu savā 2016. gada darbības pārskatā:

239.

sagaida, ka DG NEAR 2016. gadā īstenos šādas prioritātes un sniegs par tām pārskatu savā 2016. gada darbības pārskatā:

240.

atgādina par svarīgu aspektu Savienības ārējās attiecībās, proti, ka cīņai pret nabadzību vajadzētu mērķtiecīgi sekmēt tādu apstākļu radīšanu, kuri novērstu neatbilstīgu migrantu nekontrolētu ierašanos Eiropā;

241.

piekrīt Revīzijas palātas svarīgākajiem konstatējumiem tās Īpašajā ziņojumā Nr. 9/2016 “ES ārējās migrācijas izdevumi Vidusjūras dienvidu reģiona un ES austrumu kaimiņvalstīs līdz 2014. gadam” un jo īpaši uzsver, ka pašreizējā instrumentu sadrumstalotība traucē parlamentāro uzraudzību par i) finansējuma izmantošanu un ii) atbildības sadali, un tāpēc ir grūti novērtēt, kāds līdzekļu apjoms faktiski ticis izlietots, lai atbalstītu ārējās darbības migrācijas jomā;

242.

ņemot vērā izdevuma Politico2016. gada 2. decembra satraucošo publikāciju “Bažas par interešu konfliktu K. Georgijevas darījumos ar Pasaules Banku” atgādina, ka Parlaments savā pēdējā rezolūcijā par Komisijas 2014. gada budžeta izpildes apstiprināšanu aicināja Komisiju līdz 2017. gada beigām pārskatīt komisāru rīcības kodeksu, tostarp nosakot, kas uzskatāms par interešu konfliktu; uzsver, ka, nepastāvot sīki izstrādātai definīcijai par to, kas ir interešu konflikts, Parlaments nevarēs pienācīgi, taisnīgi un konsekventi novērtēt faktisku vai potenciālu interešu konfliktu esamību;

243.

uzskata, ka negatīvas sekas Savienības budžetam var radīt jaunā finansēšanas kārtība, par kuru Komisija vienojusies ar Pasaules Banku (36) un kurai atbilstoši vienota pārvaldības maksa tiek aizstāta ar sarežģītāku formulu, jo īpaši paredzot, ka atsevišķiem Pasaules Bankas īstenotiem projektiem var piemērot 17 % piemaksu par darbinieku un konsultantu izmaksām, turklāt šīs jaunās kārtības dēļ varētu tikt pārkāpts Savienības Finanšu regulas 124. panta 4. punkts, kas nosaka 7 % maksimumu pārvaldības izmaksām;

244.

uzsver, ka Pasaules Bankai samaksātā pārvaldības maksa netiks izmantota par labu attīstības un sadarbības projektiem; vēlas zināt, kāpēc Pasaules Bankai būtu no Komisijas jāsaņem atlīdzība par tādām darbībām, kas faktiski ir jebkuras bankas pamatuzdevums;

245.

apsveic Komisiju ar 2017. gada 2. februāra tiesvedības iznākumu lietā T-381/15; vēlas zināt, kuri līgumi ar Starptautisko vadības grupu patlaban vēl tiek īstenoti;

246.

aicina:

247.

atzinīgi vērtē to, ka migrācijas un drošības politikas politiskā nozīmīguma dēļ Revīzijas palāta pirmo reizi pievērsusies šai tēmai sava gada pārskata 8. nodaļas otrajā daļā; norāda, ka šai jomai atvēlētie EUR 0,8 miljardi ir neliela, taču augoša daļa Savienības budžeta;

248.

pauž nožēlu par to, ka Revīzijas palāta nav noteikusi kļūdu īpatsvaru šajā politikas jomā, kaut arī DG HOME ģenerāldirektors savā 2015. gada darbības pārskatā norāda, ka DG HOME tieši pārvaldītajās dotācijās, kas nav paredzētas pētniecībai, daudzgadu atlikušo kļūdu īpatsvars ir 2,88 %;

249.

pievienojas Revīzijas palātas paustajām bažām par to, ka Komisijas veiktajā revīzijā solidaritātes un migrācijas plūsmu pārvaldības jomā nebija ietverta pārbaude attiecībā uz to, cik efektīvi iekšējie kontroles mehānismi darbojas saistībā ar svarīgiem procesiem, un ka šī iemesla dēļ pastāv risks, ka dažas ikgadējās programmas, kuru kontroles sistēmas ir neefektīvas, Komisijā ir atzītas kā pietiekami pārliecinošas un tām nepievērsīs uzmanību Komisijas ex post revīzijās;

250.

atgādina, ka DG HOME bija konstatējis trūkumus Eiropas Bēgļu fonda, Eiropas Atgriešanās fonda, Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonda un Eiropas Ārējo robežu fonda pārvaldības un kontroles sistēmās laikposmā no 2007. gada līdz 2013. gadam Čehijā, Francijā, Polijā un Vācijā;

251.

uzskata, ka DG HOME 2015. gada darbības pārskatā iekļautais KPI 1 nav attiecināms, jo DG HOME pārvaldība būtiski neietekmē rādītāju par neatbilstīgu migrantu atgriešanu uz trešām valstīm;

252.

pauž nožēlu par Komisijas viedokli, ka ir “grūti vai pat neiespējami sniegt aptuvenu aprēķinu par izdevumiem migrantiem/patvēruma meklētājiem dalījumā pa valstīm, jo migrācijas plūsmu pārvaldība aptver plašu darbību spektru” (37);

253.

prasa Revīzijas palātai, lai tā savā 2016. gada pārskatā budžeta kontroles iestādi informētu par iespējamāko kļūdu īpatsvaru migrācijas un drošības politikā un novērtētu Komisijas dienestu koriģētspēju šajā politikas jomā;

254.

pauž bažas par veiktajām pārbaudēm attiecībā uz bēgļiem paredzētajiem līdzekļiem, kas bieži tiek piešķirti dalībvalstīm ārkārtas situācijās un veidā, kas neatbilst spēkā esošajiem noteikumiem; uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai Komisija ieviestu stingrākas pārbaudes, tostarp nolūkā nodrošināt bēgļu un patvēruma meklētāju cilvēktiesību ievērošanu;

255.

iesaka, lai DG HOME:

256.

norāda, ka ierēdnis var tikt iecelts vecākā eksperta vai vecākā asistenta amatā, kas dod iespēju tikt paaugstinātam līdz AD 14 vai AST 11 amata pakāpei, un, ja reiz ierēdnis ir iecelts vecākā eksperta amatā, nav iespējams viņu pārcelt atpakaļ administratora darbā; pauž nožēlu par neatbilstību starp šādu rīcību un pasākumiem, kuru mērķis ir samazināt administratīvos izdevumus vai pastiprināt saikni starp amata pakāpi un veicamajiem pienākumiem; aicina Komisiju pārtraukt šādu praksi;

257.

ar bažām norāda, ka AD 11 un augstākās amata pakāpēs ir samazinājies vidējais gadu skaits, kas attiecīgajā pakāpē jānostrādā līdz paaugstināšanai amatā; piemēram, 2008. gadā AD 12 pakāpes ierēdņi tika paaugstināti amatā vidēji reizi 10,3 gados, bet 2015. gadā jau ik pēc 3,8 gadiem, kas liecina, ka augstākās pakāpēs paaugstināšana amatā ir paātrinājusies; prasa Komisijai, lai paaugstināšana amatā tiem ierēdņiem, kuru amata pakāpes jau ir augstākas par AD 11 vai AST 9, nenotiktu tik strauji;

258.

uzsver, ka svarīgam resursu pārvaldības elementam arī turpmāk vajadzētu būt ģeogrāfiskajam līdzsvaram, proti, attiecībai starp personāla valstspiederību un dalībvalstu lielumu, un jo īpaši tas būtu attiecināms uz dalībvalstīm, kas pievienojušās Savienībai kopš 2004. gada, un atzinīgi vērtē to, ka Komisijai ir izdevies panākt labāku līdzsvaru attiecībā uz ierēdņiem no dalībvalstīm, kuras Savienībai pievienojās pirms un pēc 2004. gada; tomēr norāda, ka kopš 2004. gada pievienojušās dalībvalstis vēl arvien ir nepietiekami pārstāvētas augstākā līmeņa pārvaldē un vadošajos amatos, un šajā jautājumā vēl jāpanāk progress;

259.

ar bažām norāda, ka Luksemburgā par medicīniskās aprūpes pakalpojumiem tiek iekasēta pārmērīgi augsta samaksa un ir grūtības nodrošināt, lai ES iestāžu kopējās veselības apdrošināšanas sistēmas dalībnieki saņemtu aprūpi ar tādiem pašiem nosacījumiem kā Luksemburgas pilsoņi; aicina iestādes un jo īpaši Komisiju pieprasīt un garantēt, lai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/24/ES (38) 4. pants, kas nosaka, ka dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt, lai veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji to teritorijā citu dalībvalstu pacientiem piemērotu tādas pašas pakalpojumu cenas kā vietējiem pacientiem, tiktu īstenots visās dalībvalstīs un jo īpaši Luksemburgas Lielhercogistē; aicina to arī piemērot attiecīgas sankcijas gadījumos, kad minētās direktīvas noteikumi netiek ievēroti;

260.

norāda, ka komisāru kolēģija, pamatojoties uz Beļģijas iestāžu pieprasījumu, atcēla OLAF ģenerāldirektora imunitāti saistībā ar izmeklēšanu Dalli lietā; uzskata, ka ģenerāldirektors ir nonācis trīskāršā interešu konfliktā:

uzskata, ka šie interešu konflikti varētu iedragāt gan OLAF, gan Komisijas reputāciju; tādēļ aicina Komisiju piešķirt OLAF ģenerāldirektoram atvaļinājumu, līdz Beļģijas iestādes būs beigušas izmeklēšanu, un iecelt viņa amatā pagaidu aizvietotāju;

261.

pauž sašutumu par ziņām, ka saskaņā ar OLAF aprēķiniem Apvienotās Karalistes muitas iestāžu pastāvīgas nolaidības dēļ Savienība ir zaudējusi EUR 1 987 miljardus ieņēmumu, ko būtu veidojušas muitas nodevas par Ķīnas precēm, un ka spēcīgi attīstīta organizētās noziedzības tīkla dēļ lielākajās Savienības valstīs – Francijā, Vācijā, Spānijā un Itālijā – arī zaudēti EUR 3,2 miljardi pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumu; prasa, lai Parlamentam tiktu dota piekļuve visiem lietas dokumentiem un regulāri sniegta informācija;

262.

pauž pārliecību, ka arvien palielinās nepieciešamība pēc stingriem ētikas noteikumiem, lai izpildītu Līguma par Eiropas Savienību 17. panta un Līguma par Eiropas Savienības darbību 245. panta prasības; uzstāj, ka labi funkcionējošiem rīcības kodeksiem ir nepieciešama pastāvīga uzmanība; uzsver, ka rīcības kodekss kā preventīvs pasākums ir efektīvs tikai tad, ja tas tiek atbilstoši piemērots un tā ievērošanu pārbauda sistemātiski, nevis tikai tad, kad notikuši starpgadījumi;

263.

pieņem zināšanai Komisijas priekšlikumu pārskatīt komisāru rīcības kodeksus; tomēr pauž nožēlu par to, ka pārskatīšana attieksies tikai uz nogaidīšanas perioda, ko piemēro bijušajam Komisijas priekšsēdētājam, pagarināšanu līdz trim gadiem; aicina Komisiju līdz 2017. gada beigām pārskatīt komisāru rīcības kodeksu, tostarp īstenojot Parlamenta ieteikumu reformēt ad hoc ētikas komiteju, paplašinot tās pilnvaras un iekļaujot tās sastāvā neatkarīgus ekspertus, un definējot, kas ir uzskatāms par interešu konfliktu, kā arī ieviešot kritērijus, lai novērtētu pēc amata pildīšanas beigām uzsākta darba atbilstību, un pagarinot nogaidīšanas periodu līdz trim gadiem attiecībā uz visiem komisāriem;

264.

norāda, ka nozīmīgs solis interešu konfliktu sakarā ir palielināt pārredzamību gadījumos, kad Eiropas Komisijas priekšsēdētājs, Komisijas izveidotā ad hoc ētikas komiteja un ģenerālsekretariāts izskata iespējamo konfliktu situācijas; atzīmē, ka sabiedrība var prasīt atbildību no Komisijas tikai tad, ja ētikas komitejas atzinumi tiek publicēti pēc pašu iniciatīvas;

265.

ņemot vērā, ka ad hoc ētikas komiteja ir pabeigusi ieteikuma izstrādi bijušā Komisijas priekšsēdētāja lietā, aicina komisāru kolēģiju pieņemt lēmumu, lai lietu varētu nodot Tiesai nolūkā saņemt tās atzinumu šajā jautājumā;

266.

atzinīgi vērtē Komisijas 2016. gada 30. maija lēmumu, ar ko nosaka horizontālus noteikumus attiecībā uz Komisijas ekspertu grupu izveidi un darbību (39), bet pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz daudzu nevalstisko organizāciju pausto interesi, Komisija nerīkoja pilnīgu sabiedrisko apspriešanu; atkārtoti norāda, ka ir svarīgi atjaunot veidus, kā pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus un sociālos partnerus iesaistīt izšķirīgi svarīgās jomās, tādās kā Savienības iestāžu pārredzamība un darbība;

267.

atgādina, ka pārredzamības trūkums negatīvi ietekmē Savienības iedzīvotāju uzticību Savienības iestādēm; uzskata, ka efektīva, uz skaidriem pārredzamības un līdzsvarota sastāva principiem balstīta Komisijas ekspertu grupu sistēmas reforma uzlabos datu pieejamību un ticamību, kas savukārt palīdzēs veicināt iedzīvotāju uzticēšanos Savienībai;

268.

uzskata, ka Komisijai būtu jāpanāk progress ekspertu grupu sastāva līdzsvarošanā; tomēr pauž nožēlu par to, ka pagaidām vēl netiek uzskatāmi nodalīti ekonomisko un ar ekonomiku nesaistīto interešu pārstāvji, lai tādējādi panāktu maksimālu pārredzamību un līdzsvaru;

269.

atgādina, ka gan Parlaments, gan Eiropas Ombuds ir ieteikuši Komisijai publiskot ekspertu grupu sanāksmju un diskusiju darba kārtības, pamatojuma dokumentus un protokolus;

270.

aicina Komisiju publicēt visu īpašo padomdevēju vārdus, amatus, amata pakāpes un līgumus (norādot darba laikus, līguma ilgumu, darba vietu); uzskata, ka īpašo padomdevēju gadījumā pastāv interešu konfliktu risks; pauž pārliecību, ka no interešu konfliktiem jācenšas izvairīties, jo tie apdraudētu iestāžu uzticamību; aicina Komisiju publicēt īpašo padomdevēju interešu deklarācijas;

271.

norāda, ka skolas ir individuāli atbildīgas par gada pārskatiem (kas veido t. s. vispārējo sistēmu); 2015. gada budžetā pieejamās apropriācijas bija EUR 288,8 miljoni, no kuriem Komisija piešķīra EUR 168,4 miljonus (58 %);

272.

pauž sašutumu, ka pēc daudziem gadiem, kuros itin kā veiktas reformas, Revīzijas palāta vēl arvien ļoti kritiski vērtē Eiropas skolu finanšu pārvaldību:

273.

pauž nožēlu par to, ka Revīzijas palāta nevarēja apstiprināt pareizu finanšu pārvaldību;

274.

pauž nožēlu arī par to, ka Komisija, balstoties uz Revīzijas palātas konstatējumiem un iespējamo krāpšanas gadījumu laikā starp 2003. un 2012. gadu, atkal bija spiesta formulēt uz reputāciju balstītu atrunu par maksājumiem;

275.

norāda, ka Eiropas skolu sistēmai atvēlētais budžets ievērojami pārsniedz gandrīz visu aģentūru (izņemot divas no 32 aģentūrām) saņemto finansējumu; uzskata, ka Eiropas skolu sistēmas finansiālā pārskatatbildība ir jāpalielina, lai tā būtu līdzvērtīga Eiropas aģentūru pārskatatbildībai, tostarp šajā nolūkā ieviešot budžeta izpildes apstiprināšanas procedūru attiecībā uz šo skolu rīcībā nodotajiem EUR 168,4 miljoniem;

276.

atgādina, ka Parlaments jau Komisijas 2010. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšanas procedūras gaitā pauda šaubas par “lēmumu pieņemšanu un Eiropas skolu konvencijas struktūru finansēšanu”, kā arī aicināja Komisiju “kopā ar dalībvalstīm apsvērt iespēju pārskatīt šo konvenciju un līdz 2012. gada 31. decembrim ziņot par šajā jomā sasniegto progresu” (40); norāda, ka Parlaments šādu progresa ziņojumu nav saņēmis;

277.

norāda, ka Eiropas skolu sistēmas finansiālā un organizatoriskā krīze arvien saasinās, un tas saistīts ar ieceri Briselē atvērt piekto skolu, kā arī sekām, ko varētu izraisīt nākotnē gaidāmā vienas dalībvalsts izstāšanās no Eiropas skolu konvencijas; vēlas zināt, vai Eiropas skolu sistēmai ar tās pašreizējo organizāciju un finansējumu pietiek resursu, lai atbilstoši iecerēm spētu paplašināties, Briselē atverot piekto skolu; norāda, ka pastāv risks, ka tādēļ nākotnē tiks radītas arvien lielākas problēmas, pārslogojot dažas valodu nodaļas, kuru rīcībā esošie resursi saskaņā ar pašreizējiem modeļiem Briselē pietiek četrām skolām (vācu valodas nodaļu gadījumā) vai trim skolām (angļu valodas nodaļu gadījumā);

278.

uzskata par nepieņemamu to, ka dalībvalstu pārstāvji turpina sniegt budžeta izpildes apstiprinājumu Eiropas skolām, kaut arī Komisija, kuras iemaksas veido 58 % no gada budžeta, un Revīzijas palāta iesaka to nedarīt;

279.

pilnībā atbalsta Revīzijas palātas 2015. gada 11. novembra ziņojumā par Eiropas skolu 2014. gada pārskatiem sniegtos vienpadsmit ieteikumus, kas attiecas uz grāmatvedības uzskaiti, personālu, iepirkuma procedūrām, kontroles standartiem un maksājumiem;

280.

atzinīgi vērtē Cilvēkresursu un drošības ĢD izstrādāto atjaunināto rīcības plānu, kura mērķis ir turpmāk novērst iemeslus Komisijas atrunām un Revīzijas palātas apsvērumiem;

281.

aicina Komisiju līdz 2017. gada novembrim sagatavot paziņojumu Parlamentam un Padomei par to, kā vislabāk varētu reformēt Eiropas skolu administratīvo struktūru;

282.

prasa, lai Komisija pilnībā iesaistītos visos reformas procesa aspektos, pievēršoties pārvaldības, finanšu, organizatoriskajiem un pedagoģiskajiem jautājumiem; aicina Komisiju reizi gadā sniegt Parlamentam ziņojumu, kurā būtu novērtēts šajās jomās gūtais progress, lai nodrošinātu, ka attiecīgās Parlamenta komitejas var kontrolēt skolu sistēmas pārvaldību un izvērtēt, kā ir izlietoti skolu sistēmai atvēlētie Savienības budžeta resursi; aicina attiecīgo komisāru veltīt lielu uzmanību šim jautājumam, un īpaši aicina šo komisāru personīgi piedalīties divreiz gadā notiekošajās valdes sanāksmēs; atkārtoti uzsver Parlamenta viedokli, ka ir steidzami nepieciešams vispusīgi pārskatīt Eiropas skolu sistēmu; prasa līdz 2017. gada 30. jūnijam nākt klajā ar pirmo šā pārskata projektu;

283.

lai gan atzinīgi vērtē panākto, norāda, ka Komisija 6 no 10 civilajām misijām, kas veiktas saskaņā ar kopējo drošības un aizsardzības politiku (KDAP), vēl nav atzinusi par atbilstošām Finanšu regulas 60. pantam; mudina Komisiju strādāt intensīvāk, lai pēc Revīzijas palātas ieteikuma akreditētu visas civilās KDAP misijas un lai būtu iespējams tām uzticēt budžeta izpildes uzdevumus saskaņā ar netiešo pārvaldību;

284.

atzinīgi vērtē misiju atbalsta platformas izveidi, kuras mērķis ir samazināt administratīvo slogu un palielināt civilo KDAP misiju efektivitāti; pauž nožēlu par tās ierobežoto apmēru un piemērošanas jomu un atkārtoti aicina panākt lielāku progresu virzībā uz kopīgu pakalpojumu centru, kas nodrošinātu turpmākus budžeta un efektivitātes ieguvumus, centralizējot visus tos misiju atbalsta pakalpojumus, kuri nav jānodrošina vietējā līmenī;

285.

atkārtoti pauž viedokli, ka Savienības finanšu noteikumi ir labāk jāpielāgo ārējās darbības īpatnībām, tostarp krīžu pārvaldībai, un uzsver, ka pašreizējās Finanšu regulas pārskatīšanas rezultātā ir jānodrošina lielāka elastība;

286.

pauž bažas par tiešu kontroles veidu trūkumu attiecībā uz to, kā saņēmējas trešās valstis izmanto makrofinansiālo palīdzību; aicina Komisiju šāda veida palīdzību ciešāk piesaistīt izmērāmiem parametriem;

287.

atzinīgi vērtē arī ieteikumus, kas sniegti Revīzijas palātas Īpašajā ziņojumā Nr. 13/2016 par Savienības palīdzību valsts pārvaldes stiprināšanai Moldovā un Īpašajā ziņojumā Nr. 32/2016 par Savienības palīdzību Ukrainai; uzskata, ka Savienībai būtu pilnībā jāizmanto nosacījumu izvirzīšanas nodrošinātais sviras efekts un jānodrošina uzsākto reformu īstenošanas pienācīga uzraudzība, lai sniegtu pozitīvu ieguldījumu demokrātiskās prakses stiprināšanā gan Moldovā, gan Ukrainā;

288.

šajā kontekstā atzinīgi vērtē Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 9/2016 par Savienības ārējās migrācijas izdevumiem Vidusjūras dienvidu reģiona un ES austrumu kaimiņvalstīs; uzsver, ka Revīzijas palāta ir secinājusi, ka Savienības ārējās migrācijas izdevumi nav apliecinājuši efektivitāti, ka ir neiespējami izmērīt gūtos rezultātus, ka Komisijai ir neskaidra pieeja attiecībā uz to, kā nodrošināt, lai migrācija labvēlīgi ietekmētu attīstību, ka atgriešanas un atpakaļuzņemšanas atbalstam bijusi maza ietekme un ka migrantu cilvēktiesību ievērošana, kam vajadzētu būt visu pasākumu vadmotīvam, joprojām ir teorētiskā līmenī un reti atspoguļojas praksē;

289.

atzinīgi vērtē Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 15/2016 par humānās palīdzības izdevumiem Āfrikas Lielo ezeru reģionā; norāda uz Revīzijas palātas secinājumu, ka kopumā Komisija ir efektīvi pārvaldījusi humāno palīdzību, kas sniegta konfliktu skartajiem Āfrikas Lielo ezeru reģiona iedzīvotājiem; uzsver aso kontrastu ar migrācijas izdevumiem un uzskata to par vēl vienu pierādījumu, ka labi plānota attīstības politika sniedz daudz labākus rezultātus nekā īstermiņa darbības migrācijas jomā;

290.

pauž patiesas bažas par jaunākajos Komisijas priekšlikumos vērojamo tendenci ignorēt juridiski saistošus noteikumus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 233/2014 (41), kad runa ir par oficiālās attīstības palīdzības attiecināmajiem izdevumiem un valstīm, kuras ir tiesīgas saņemt Attīstības sadarbības instrumenta finansējumu; atgādina, ka Savienības izdevumu likumība ir viens no pareizas finanšu pārvaldības pamatprincipiem un ka politiski apsvērumi nedrīkst aizēnot skaidri formulētus juridiskus noteikumus, ja Komisija vēlas, lai tai arī turpmāk uzticētos tiesiskuma jautājumos; šajā sakarībā atgādina Komisijai par Tiesas nesen pieņemto spriedumu (42) attiecībā uz sadarbību ar Maroku un Rietumsahāras reģiona jautājumu, kurā Tiesa nosprieda, ka Savienība ir konsekventi pārkāpusi starptautiskās tiesības;

291.

principā piekrīt budžeta atbalsta izmantošanai, tomēr mudina Komisiju skaidrāk novērtēt un ikvienā gadījumā noteikt ar budžeta atbalstu sasniedzamos attīstības rezultātus un, galvenais, pastiprināt kontroles mehānismus attiecībā uz saņēmējvalstu rīcību korupcijas, cilvēktiesību ievērošanas, tiesiskuma un demokrātijas jomā; pauž dziļas bažas par budžeta atbalsta potenciālo izmantošanu valstīs, kurās trūkst demokrātiskās uzraudzības vai nu tādēļ, ka tajās nav funkcionālas parlamentārās demokrātijas, pilsoniskās sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu brīvību, vai arī tādēļ, ka uzraudzības iestādēm nav pienācīgas kapacitātes;

292.

aicina Komisiju attīstības jomā iekļaut uz stimuliem balstītu pieeju, ieviešot principu “vairāk par vairāk” un ņemot piemēru no Eiropas kaimiņattiecību politikas; uzskata – jo vairāk un ātrāk valsts īsteno iekšējās reformas demokrātisko iestāžu veidošanai un nostiprināšanai, korupcijas apkarošanai, cilvēktiesību ievērošanai un tiesiskuma īstenošanai, jo vairāk atbalsta tai būtu jāsaņem no Savienības puses; uzsver, ka šāda pozitīva nosacījumu izvirzīšanas pieeja kopā ar stingru koncentrēšanos uz lauku kopienām paredzētu maza mēroga projektu finansēšanu var radīt reālas izmaiņas un garantēt, ka Savienības nodokļu maksātāju nauda tiek izlietota ilgtspējīgāk;

293.

pauž nožēlu par to, ka pirms Savienības ārkārtas trasta fonda Āfrikai izveides nenotika apspriešanās ar Parlamentu, aicina īstenot efektīvākus pasākumus ar mērķi pastiprināt par Savienības ārkārtas trasta fonda Āfrikai projektiem pieņemto lēmumu pārredzamību un uzsver, ka joprojām nav pienācīga veida, kā īstenot regulāras apspriešanās ar Parlamentu, kā arī pauž nožēlu, ka šajā jautājumā nekas nav darīts;

294.

atzīmē Revīzijas palātas ieteikumu Komisijai izmantot pieredzi, kas gūta 2007.–2013. gada plānošanas periodā, un ziņot par mērķtiecīgu analīzi attiecībā uz dalībvalstīs piemērotajiem attiecināmības noteikumiem 2014.–2020. gada plānošanas periodā, un, balstoties uz to, sagatavot norādes dalībvalstīm par to, kā vienkāršot un neieviest nevajadzīgi sarežģītus vai apgrūtinošus noteikumus;

295.

aicina Komisiju apsvērt iespēju iekļaut Savienības finansēšanas programmas tās ikgadējā sloga apsekojumā saskaņā ar vienošanos, kas panākta 2016. gada 13. aprīlī noslēgtajā Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (43); uzsver, ka, ieviešot ikgadējus sloga samazināšanas mērķus, kas attiektos arī uz Savienības finansēšanas programmām, palielinātos atbilstība un tādējādi tiktu veicināta kļūdu īpatsvara samazināšana;

296.

atzinīgi vērtē to, ka 2014.–2020. plānošanas periodā aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta sasniedzamajiem rezultātiem; tomēr uzskata, ka, vēl vairāk pilnveidojot rezultātu izpildes rādītājus un uzraudzības sistēmas, tiktu veicināta pareiza finanšu pārskatatbildība un palielināta turpmāko darbības programmu efektivitāte;

297.

pauž gandarījumu par darbu, ko veikušas piecas tā kompetencē esošās decentralizētās aģentūras, kuras veic tehniskus, zinātniskus vai pārvaldības uzdevumus, palīdzot Savienības iestādēm izstrādāt un īstenot politiku vides, klimata, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma jomā, un arī par to, kā tiek izpildīti šo aģentūru budžeti;

298.

pauž gandarījumu par LIFE+ pamatdarbības budžeta vispārējo izpildes līmeni, kas 2015. gada saistību apropriācijām ir 99,95 % un maksājumu apropriācijām – 98,93 %; uzsver, ka LIFE+ ir palīdzējusi palielināt sabiedrības izpratni un dalību likumdošanā un Savienības vides politikas īstenošanā, kā arī uzlabojusi pārvaldību šajā nozarē; norāda, ka 2015. gadā EUR 225,9 miljoni tika atvēlēti darbību dotācijām, EUR 40 miljoni tika izlietoti Eiropas Investīciju bankas pārvaldītajiem finanšu instrumentiem un EUR 59,2 miljoni tika izlietoti pasākumiem, kuru mērķis bija atbalstīt Komisijas lomu politikas un tiesību aktu izstrādes ierosināšanā un uzraudzībā; norāda, ka EUR 10,2 miljoni tika izlietoti, lai sniegtu administratīvu atbalstu LIFE un atbalstu Mazo un vidējo uzņēmumu izpildaģentūrai;

299.

pieņem zināšanai, ka DG CLIMA ir paaugstinājis izpildes līmeni līdz 99,9 % no EUR 108 747 880 saistību apropriācijās un 91,77 % no EUR 47 479 530 maksājumu apropriācijās un ka, neņemot vērā administratīvos izdevumus, maksājumu izpilde sasniedz 96,88 %;

300.

mudina budžeta lēmējinstitūciju turpmāk koncentrēties uz izmēģinājuma projektiem un sagatavošanas darbībām, kas Savienībai nodrošina patiesu pievienoto vērtību; atzīst, ka ir īstenoti desmit izmēģinājuma projekti un piecas sagatavošanas darbības par kopējo summu EUR 1 400 000 saistību apropriācijās un EUR 5 599 888 maksājumu apropriācijās;

301.

atzīst, ka 2015. gadā tika pabeigta Otrās veselības programmas (2008–2013) novērtēšana; atzinīgi vērtē to, ka 2015. gadā tika pastiprināta Trešā veselības programma, lai atbalstītu un veicinātu informācijas un labas prakses apmaiņu dalībvalstīs, kuras saskaras ar problēmām saistībā ar ievērojama skaita migrantu, patvēruma meklētāju un bēgļu uzņemšanu, konkrēti attiecībā uz Veselības un pārtikas nekaitīguma ģenerāldirektorāta gatavoto personas medicīnisko ierakstu dokumentu, kas paredzēts migrantu veselības novērtēšanai “karstajos punktos” un uzņemšanas zonās un papildu budžetu ar migrantu veselību saistītiem projektiem;

302.

konstatē, ka 2015. gadā EUR 12,8 miljardi tika piešķirti 263 transporta projektiem, izmantojot dotāciju nolīgumus, kas tika parakstīti 2015. gadā saskaņā ar 2014. gadā izsludinātajiem Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta priekšlikumu konkursiem; turklāt konstatē, ka Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta finansējums ir radījis investīcijas kopumā EUR 28,3 miljardu apmērā, Savienības ieguldījumu apvienojot ar reģionu un dalībvalstu budžetiem, kā arī Eiropas Investīciju bankas aizdevumiem;

303.

konstatē, ka jomā “Konkurētspēja izaugsmei un nodarbinātībai”, pie kuras pieder arī transports, Revīzijas palāta ir revidējusi tikai septiņus darījumus, par kuriem ir atbildīgs Mobilitātes un transporta ģenerāldirektorāts; konstatē, ka kļūdas tika atklātas tikai vienā no revidētajiem darījumiem un ka minētās kļūdas attiecas uz publiskā iepirkuma noteikumu neievērošanu;

304.

norāda, ka Eiropas Investīciju bankas izvērtēšanas ziņojumā ir konstatēta ģeogrāfiska nelīdzsvarotība un nozaru koncentrācija infrastruktūras un inovācijas sadaļā un ka 63 % no infrastruktūras un inovācijas sadaļas finansējuma koncentrējas trijās dalībvalstīs; aicina Komisiju steidzami novērtēt Eiropas Stratēģisko investīciju fonda ietekmi uz visu Savienību kopumā; pauž nožēlu par to, ka Eiropas Stratēģisko investīciju fonds netiek pietiekami izmantots inovatīvu transporta projektu finansēšanai attiecībā uz visiem transporta veidiem, piemēram, lai veicinātu ilgtspējīgus transporta veidus vai vēl vairāk atbalstītu digitalizēšanu, kā arī neierobežotu piekļūstamību;

305.

pauž nožēlu par to, ka Komisija (DG MOVE) vēl nav izstrādājusi oficiālu konsolidētu stratēģisko dokumentu par TEN-T pamattīkla koridoru attīstības uzraudzību; mudina Komisiju pieņemt šādu stratēģisko dokumentu attiecībā uz uzraudzības darbībām un pārredzamību; atgādina, ka transporta projektu sekmīgu īstenošanu veicina pārredzamība un apspriešanās ar visām ieinteresētajām personām;

306.

norāda, ka transporta projekti 2014.–2020. gadā tiks finansēti no vairākiem avotiem, tostarp Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta, Kohēzijas fonda, ERAF un Eiropas Stratēģisko investīciju fonda; tādēļ aicina Komisiju veidot sinerģiju, kas ļautu efektīvāk piešķirt no šiem dažādajiem finansējuma avotiem pieejamos līdzekļus, kā arī apvienot minētos resursus; aicina Komisiju katru gadu sagatavot un publicēt, tostarp arī Komisijas tīmekļa vietnēs, viegli pieejamus sarakstus ar transporta un tūrisma projektiem (norādot arī dažādu transporta veidu izmantojuma procentuālo īpatsvaru), kas tiek līdzfinansēti no minētajiem fondiem;

307.

aicina Komisiju, augsta līmeņa ekspertu grupā (44) veicot dalībvalstu pārvaldības un kontroles sistēmu revīziju, pievērst īpašu uzmanību dalībvalstu atbilstības noteikumiem, palīdzot dalībvalstīm tos vienkāršot, lai varētu veikt izmaiņas; šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi piemērot vienotās revīzijas principu; aicina Komisiju vienkāršotās un efektīvās vadlīnijās precizēt atgūstamā PVN jēdzienu, lai nepieļautu atšķirīgas interpretācijas jēdzienam “neatgūstamais PVN” un izvairītos no Savienības līdzekļu neoptimālas izlietošanas; aicina Komisiju, dalībvalstis un reģionālās iestādes nodrošināt, ka saņēmējiem tiek sniegta konsekventa informācija par finansējuma nosacījumiem, it sevišķi attiecībā uz izdevumu attiecināmību un attiecīgo atlīdzināmo summu maksimālo apjomu;

308.

pauž nožēlu par to, ka vadošās iestādes 2015. gadā ir iesniegušas mazāk izmaksu atlīdzības pieprasījumu nekā 2014. gadā, kas ir izraisījis nesamaksāto izmaksu pieprasījumu līmeņa pazemināšanos no EUR 23,2 miljardiem 2014. gadā līdz EUR 10,8 miljardiem 2015. gadā, no kuriem EUR 2,8 miljardi palikuši nesamaksāti kopš 2014. gada beigām; norāda, ka kavējumiem budžeta izpildē 2014.–2020. gada plānošanas periodā nevajadzētu būt lielākiem kā iepriekšējā plānošanas periodā un finansēšanas perioda beigās izraisīt nenokārtoto maksājumu uzkrāšanos; mudina Komisiju kopā ar dalībvalstīm cieši uzraudzīt situāciju un attiecīgi pielāgot savu maksājumu plānu;

309.

pauž nožēlu par to, ka 2016. gada 30. jūnijā ne visas dalībvalstis bija transponējušas direktīvas par publisko iepirkumu, un mudina Komisiju arī turpmāk sniegt palīdzību dalībvalstīm, lai tās varētu palielināt spēju šīs direktīvas transponēt, kā arī īstenot visus to rīcības plānus ex ante nosacījumu jomā, kas ir būtisks priekšnoteikums krāpniecisku un ar krāpšanu nesaistītu pārkāpumu novēršanai; uzsver, ka ir svarīgi attiecībā uz Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem 2014.–2020. gada periodā īstenot rīcības plānu publiskā iepirkuma jomā, lai vienkāršotu, paātrinātu un savstarpēji saskaņotu elektroniskās publiskā iepirkuma procedūras;

310.

norāda, ka 2014. gada beigās vidēji bija izmaksāti 57 % no ERAF un ESF instrumentu līdzekļiem, un šis rādītājs salīdzinājumā ar 2013. gadu ir palielinājies tikai par 10 %; pauž nožēlu par Revīzijas palātas novērojumu, ka galasaņēmējiem paredzēto finanšu instrumentu līdzekļu izmaksāšanas attiecināmības periods tika pagarināts ar Komisijas lēmumu, nevis grozošo regulu; pauž bažas, ka Revīzijas palāta visu pēc 2015. gada 31. decembra veikto līdzekļu izmaksu varētu atzīt par nelikumīgu; ar bažām norāda, ka būtiska daļa no ERAF un ESF finanšu instrumentu sākotnējiem piešķīrumiem 2007.–2013. gada plānošanas periodā tika iztērēta, sedzot pārvaldības izmaksas un maksas;

311.

atzinīgi vērtē Revīzijas palātas pieeju koncentrēties uz sniegumu un uzskata par labu praksi to, ka vadošās iestādes paredz attiecīgus rezultātu rādītājus, ar kuriem tiek noteikts projektu ieguldījums darbības programmu mērķu īstenošanā atbilstoši papildvērtības nodrošināšanas kritērijiem; uzsver, ka ir jāpastiprina komunikācija; aicina Komisiju apzināt efektīvākus komunikācijas kanālus ar mērķi palielināt ar Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem veikto investīciju redzamību; aicina Komisiju izstrādāt ierobežotu skaitu attiecīgu rādītāju, kas var palīdzēt izmērīt sniegumu;

312.

mudina Komisiju un dalībvalstis pēc iespējas labāk izmantot teritoriālos instrumentus, nodrošinot, ka integrētas pilsētu attīstības stratēģijas tiek laicīgi apstiprinātas finansēšanai, kas ļaus pilsētām investēt visaptverošās stratēģijās, izmantot politikas jomu sinerģiju un nodrošināt efektīvāku ilgtermiņa ietekmi uz izaugsmi un nodarbinātību;

313.

prasa Revīzijas palātai turpināt sniegt atsevišķus novērtējumus attiecībā uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un 2. izdevumu kategoriju arī pēc tam, kad būs aizvadīts nākamais finanšu gads, jo, pastāvot atsevišķiem novērtējumiem, ir iespējams mērķtiecīgi rīkoties, lai uzlabotu visnotaļ atšķirīgos kļūdu īpatsvarus;

314.

mudina gan Komisiju, gan dalībvalstu iestādes, kur vien iespējams, turpināt novērst un mazināt ar tiešajiem maksājumiem saistīto sarežģītību, it īpaši tad, ja Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonds tiek administrēts daudzos dažādos līmeņos;

315.

atzinīgi vērtē jaunās paaudzes papildu finanšu instrumentus un uzskata, ka, tos izstrādājot, ir jāparedz skaidrāki mērķi un pietiekams kontroles līmenis īstenošanas perioda beigās, lai uzskatāmi parādītu to ietekmi un nodrošinātu, ka tie neizraisa kļūdu īpatsvara palielināšanos;

316.

prasa, lai dalībvalstīs, kuras pēdējo triju gadu laikā nav uzrādījušas gaidītos rezultātus, atbildīgās personas šo valstu maksājumu aģentūrās būtu nevis attiecīgās dalībvalsts pilsoņi, bet gan civildienesta attiecībās jau esoši Savienības ierēdņi;

317.

vērš uzmanību uz lauksaimniecības politikas pārvaldības sistēmas daudzgadu perspektīvu un uzsver, ka regulas (45) īstenošanā pieļauto pārkāpumu galīgo novērtējumu būs iespējams veikt tikai plānošanas perioda beigās;

318.

norāda, ka KLP vienkāršošana nedrīkst pakļaut riskam pārtikas ražošanas dzīvotspēju, un prasa ieviest pasākumus pārejai uz mazoglekļa ekonomiku lauksaimniecības pārtikas ražošanas un mežsaimniecības nozarēs;

319.

pauž gandarījumu par to, ka pasākumi, kas veikti saistībā ar DG MARE 2014. gada pārskatā izklāstītajām atrunām attiecībā uz Eiropas Zivsaimniecības fonda 2007.–2013. gada programmu pārvaldības un kontroles sistēmu, ir ļāvuši nozīmīgi samazināt attiecīgo darba programmu un dalībvalstu skaitu (līdz piecām);

320.

pauž gandarījumu par to, ka DG MARE īstenotā iekšējās kontroles sistēma nodrošina pietiekamu pārliecību, ka ar darījumu likumību un pareizību saistītais risks tiek pienācīgi pārvaldīts;

321.

atzinīgi vērtē to, ka nevienā no Revīzijas palātas revidētajiem divpadsmit ar zivsaimiecību saistītajiem darījumiem netika konstatētas skaitļos izsakāmas kļūdas;

322.

tomēr pauž nožēlu par to, ka lielākā daļa dalībvalstu ļoti vēlu iesniedza informāciju par savām darbības programmām, kas saistītas ar Eiropas Jūrlietu un zivsaimiecības fondu, tādējādi izraisot ievērojamu kavēšanos līdzekļu izmantošanā;

323.

līdz ar to konstatē, ka Komisijai līdz 2015. gada 30. jūnijam nebija deklarēti izdevumi un līdz ar to līdz minētajam datumam netika veikta izdevumu uzraudzība; atgādina, ka, īstenojot dalīto pārvaldību, par apropriāciju īstenošanu ir atbildīgas dalībvalstis;

324.

atkārtoti uzsver, ka visu jauniešiem paredzēto Savienības mobilitātes programmu iekļaušana programmā Erasmus+ ir galvenokārt paredzēta tādēļ, lai uzlabotu to efektivitāti, un tādēļ mudina Komisiju pieturēties pie pieņemtajiem mērķiem un budžeta pozīcijām, lai nepieļautu, ka programma zaudē koncentrēšanos uz galveno mērķi;

325.

atzinīgi vērtē programmu Erasmus+ un “Radošā Eiropa” spēju reaģēt uz 2015. gada izaicinājumiem saistībā ar bēgļu/migrantu integrāciju un radikalizācijas apkarošanu;

326.

norāda, ka 2015. gadā pirmoreiz kļuva pieejami aizdevumi, kurus nodrošināja studentu aizdevumu garantiju mehānisms (Erasmus+ aizdevumi maģistrantūras studijām), un šo sistēmu uzsāka īstenot divas bankas Spānijā un Francijā; stingri uzskata – lai tas varētu kļūt par dzīvotspējīgu aizdevumu mehānismu, ir svarīgi nodrošināt plašu ģeogrāfisko pieejamību un ir svarīgi, lai Komisija cieši uzraudzītu aizdevumu piešķiršanas nosacījumus;

327.

atgādina, ka 2015. gads bija pirmais gads, kad programmu “Radošā Eiropa” pārvaldīja divi Komisijas ģenerāldirektorāti, proti, Izglītības un kultūras ģenerāldirektorāts un Komunikācijas tīklu, satura un tehnoloģijas ģenerāldirektorāts; stingri uzskata, ka ir jāīsteno koordinēta pieeja, lai iekšējās organizatoriskās problēmas nekaitētu programmas darbībai vai sabiedrības priekšstatiem par to;

328.

aicina Komisiju sagatavot un iesniegt budžeta izpildes apstiprinātājiestādei sarakstu, kurā reģistrēti konstatētie interešu konflikta gadījumi;

329.

pauž nožēlu par to, ka DG HOME gada darbības pārskatā iekļautajos galvenajos darbības rādītājos nav aplūkots tas, cik daudz cilvēkiem 2015. gadā ir sniegta palīdzība, cik daudzi tikuši pārmitināti, cik – pārcelti un cik – atgriezti; pauž nožēlu par to, ka trūkst rādītāju, uz kuru pamata novērtēt, cik iedarbīgi bijuši pasākumi, kas tikuši pieņemti, lai pastiprinātu koordināciju un sadarbību starp valstu tiesībaizsardzības iestādēm;

330.

mudina izstrādāt skaidrākas ilgtermiņa politiskās prioritātes, kas konkrētāk izpaustos darbības prioritātēs; šajā sakarībā uzsver, cik svarīga ir ciešāka sadarbība ar citām struktūrām, it sevišķi aģentūrām;

331.

pauž nožēlu par to, ka Komisijas informācijas drošības pārvaldības struktūras nav tikušas pielāgotas atzītai paraugpraksei (kā norādīts Iekšējās revīzijas dienesta revīzijas ziņojumā);

332.

norāda, ka dzimumu līdztiesībai vajadzētu būt transversālam mērķim visās politikas jomās; tomēr norāda, ka dažās programmās nav paredzētas konkrētas mērķtiecīgas darbības ar konkrētiem budžeta piešķīrumiem šā mērķa sasniegšanai un ka labākas datu vākšanas rezultātā būtu ne vien jāizsaka skaitļos apropriācijas, kas piešķirtas dzimumu līdztiesību veicinošām darbībām, bet arī jāuzlabo šo Savienības līdzekļu ietekmes novērtēšana;

333.

atkārtoti aicina Komisiju apsvērt dzimumu līdztiesības principa ievērošanu budžeta plānošanā visos budžeta procesa posmos, tostarp budžeta izpildē un tās novērtēšanā, arī attiecībā uz ESIF, ESF, ERAF un pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”, lai cīnītos pret diskrimināciju dalībvalstīs; uzsver, ka saskaņā ar iniciatīvu “Uz rezultātiem vērsts budžets” un lielākas uzmanības pievēršanu sniegumam budžeta plānošanā, izpildē un izvērtēšanā būtu jāiekļauj vienots skaitļos izsakāmu rezultātu un ietekmes rādītāju kopums, kas ļautu labāk novērtēt budžeta izpildi no dzimumu līdztiesības aspekta;

334.

aicina Komisiju gan jaunās, gan esošās budžeta pozīcijas analizēt, vadoties pēc dzimumu līdztiesības principa budžeta plānošanā, un, ja iespējams, veikt nepieciešamās izmaiņas attiecīgajā politikā, lai novērstu netiešu dzimumu nelīdztiesības situācijas rašanos.