15.1.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 13/138

Ziņotāja:

Béatrice OUIN

1.1.

Starptautiskajai Darba organizācijai (SDO), ņemot vērā tās trīspusējo struktūru, starptautiskajā arēnā ir būtiska nozīme darba ņēmēju situācijas un uzņēmumu darbības uzlabošanā. Eiropas Savienība nav SDO locekle, taču organizācijas locekles ir ES dalībvalstis, kā arī darba ņēmēju un darba devēju Eiropas organizācijas. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) vēlas, lai ES dalībvalstis un Eiropas organizācijas rīkotos un, ņemot vērā situāciju pasaulē, Eiropas vērtības un acquis popularizētu pasaules līmenī.

1.2.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata:

1.3.

2015. gada novembrī SDO Administratīvā padome pieņems lēmumu par to, vai Starptautiskās Darba konferences (SDO augstākās lēmumu pieņemšanas struktūra) darba kārtībā iekļaut jautājumu par starptautiska standarta izstrādāšanu par dzimuma vardarbību darbvietā. EESK šo ierosinājumu atbalsta un mudina dalībvalstis un Eiropas sociālos partnerus rīkoties tāpat.

1.4.

EESK vēlas, lai Eiropas Savienības dalībvalstīm, kuru rīcībā jau ir instruments, lai cīnītos pret nevienlīdzību starp vīriešiem un sievietēm un seksuālo uzmākšanos darbvietā, proti, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/73/EK (1), SDO būtu vienota nostāja.

1.5.

Savukārt Eiropas sociālie partneri 2007. gadā parakstīja Eiropas pamatnolīgumu par uzmākšanās un vardarbības novēršanu darbvietā; pamatnolīgumam vajadzētu viņiem ļaut paust vienotu nostāju debatēs par starptautisku darba standarta projektu (2).

2.1.

Lai globalizācijas laikmetā apkarotu un novērstu ar dzimumu saistītu vardarbību, ir jānosaka starptautiski standarti, turklāt tas jādara gan darba ņēmēju, gan uzņēmumu, gan arī valsts interesēs. Šāda vardarbība apdraud fizisko un garīgo veselību, aizskar cilvēku tiesības un cieņu, mazina cietušo produktivitāti un rada izmaksas gan valstij, gan sabiedrībai. Šādas vardarbības apkarošana un novēršana ir prasība ikvienam. Ar dzimumu saistīta vardarbība ir viens no galvenajiem šķēršļiem, kas kavē attīstību.

2.2.

2.2.1.

Ar dzimumu saistīta vardarbība un seksuālā vardarbība atspoguļo un vienlaikus pastiprina nevienlīdzību starp vīriešiem un sievietēm, turklāt tai ir negatīva ietekme darbvietā. Tādas vardarbības apkarošana minēta vairākās Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) konvencijās:

2.2.2.

SDO Ekspertu komisija ir centusies novērst šo nepilnību: “(..) Seksuālā uzmākšanās mazina vienlīdzību darbā, apdraudot darba ņēmēju neaizskaramību, cieņu un labklājību. Seksuālā uzmākšanās kaitē uzņēmējdarbībai, vājinot darba attiecību pamatus un mazinot produktivitāti. Komisija ir paudusi nostāju, ka seksuāla uzmākšanās ir sava veida diskriminācija dzimuma dēļ un šī problēma jārisina saskaņā ar konvencijā (Nr. 111) noteiktajiem pienākumiem. Tādējādi saskaņā ar konvenciju, kas aizliedz diskrimināciju dzimuma dēļ, un tādas politikas pieņemšanu, kas veicinātu vienlīdzīgas iespējas un attieksmi, jāveic pasākumi seksuālas uzmākšanās novēršanai (4).”

2.2.3.

Komisija 2008. gadā norādīja, ka “citas nopietnas nepilnības īstenošanas jomā saistāmas ar seksuālo uzmākšanos, kas ir sava veida nopietna diskriminācija dzimuma dēļ un personas tiesību pārkāpums darbvietā. Tāpēc Komisija atgādina 2002. gada vispārīgos norādījumus, kuros uzsvērta nozīme, kāda ir efektīvu pasākumu īstenošanai, kas novērš un aizliedz abas uzmākšanās formas, kas izriet no seksuālas uzmākšanās darbvietā, proti, gan tās formas, kas atgādina šantāžu (“quid pro quo”), gan arī tās, kas rada nelabvēlīgu darba vidi” (5).

2.2.4.

SDO Administratīvās padomes 320. un 323. sanāksmē (2014. gada 13.–27. martā un 2015. gada 12.–27. martā) daudzas valstis (Vācija, Kanāda, Kuba, Francija, Indija, Itālija, Meksika, Nīderlande, Šrilanka, Urugvaja, ASV) pauda atbalstu starptautiska standarta izstrādei attiecībā uz vardarbību pret sievietēm un vīriešiem darba vidē, lai tādējādi valdībām, arodbiedrībām un darba devējiem nodrošinātu instrumentu cīņai pret dzimuma vardarbību un seksuālu uzmākšanos un uzsvērtu, ka šāda vardarbība ir darba ņēmēju tiesību pārkāpums. Šādu prasību atbalsta arī SDO darba ņēmēju grupa un Starptautiskā Arodbiedrību konfederācija.

2.3.

2.3.1.

Eiropas sociālie partneri 2007. gadā parakstīja Pamatnolīgumu par uzmākšanās un vardarbības novēršanu darbvietā, kā rezultātā vajadzētu tiekties pēc līdzīgiem noteikumiem starptautiskā līmenī (6).

2.3.2.

Atzinumos par vīriešu un sieviešu līdztiesību un arī atzinumā par vardarbību ģimenē (7) EESK vairākkārt paudusi nostāju par dzimuma vardarbību un seksuālo vardarbību, no kuras cieš pārāk daudz sieviešu visā pasaulē. Un nu jau runa ir par milstošu problēmu, jo ekonomikas krīze, strukturālās pielāgošanās programmas un taupības pasākumi vardarbību darbvietās ir veicinājuši.

2.3.3.

EESK vēlas, lai Eiropas Savienības dalībvalstīm, kuru rīcībā jau ir instruments cīņai pret seksuālo uzmākšanos darbvietā, proti, Direktīva 2002/73/EK (8), SDO būtu vienota nostāja, atbalstot tāda starptautiska standarta izstrādi, kas ļautu apkarot ar dzimumu saistītu vardarbību darbvietā.

2.4.

2.4.1.

Ar dzimumu saistīta vardarbība darbvietā ir nopietns cilvēktiesību pārkāpums, cilvēka cieņas, kā arī fiziskās vai psiholoģiskās neaizskaramības aizskārums. Visā pasaulē 35 % sieviešu cieš no tiešas vardarbības darbvietā, un no 40 % līdz 50 % sieviešu ir seksuālas uzmākšanās, nevēlamas fiziskās saskares vai cita veida seksuālas uzmākšanās upuri. Eiropas Savienībā 45 % sieviešu atzīst, ka vismaz vienreiz ir cietušas no vardarbības, kas saistīta ar dzimumu. 40–45 % sieviešu norāda, ka ir saskārušās ar seksuālu uzmākšanos darbvietā. Tiek lēsts, ka Eiropā dzimuma vardarbības rezultātā ik dienu mirst septiņas sievietes (9).

2.4.2.

Šāda vardarbība atklāj nevienlīdzīgu varas sadalījumu starp sievietēm un vīriešiem un veicina nevienlīdzības saglabāšanos darbvietā. Kā dominēšanas tieksmes izpausme šāda vardarbība plaši izplatīta sabiedrībās, kurās tiek pārkāptas cilvēktiesības, taču tā vērojama arī demokrātiskā sabiedrībā. To nedrīkst jaukt ar valdzināšanu, kas ietver cieņu pret otru cilvēku. Seksuāla vardarbība un dzimuma vardarbība nav privāta lieta; tās apkarošana ir sabiedriskās kārtības un kolektīvās drošības jautājums.

2.4.3.

Ar dzimumu saistīti joki, apvainojumi, pazemojoša izsmiešana, nepiedienīgi žesti, pornogrāfiski attēli uzņēmuma telpās un internetā (kas daudziem darba ņēmējiem ir darba instruments), psiholoģiska un seksuāla uzmākšanās, izvarošana un cita veida seksuāli uzbrukumi, vardarbība ģimenē – kura sieviete var apgalvot, ka nekad nav saskārusies vismaz ar vienu no šīm seksisma izpausmēm (10)?

2.4.4.

Neatkarīgi no tā, kur notikusi ar dzimumu saistīta vardarbība, tai var būt sekas, kas jūtamas arī darbvietā. Eiropas pētījums liecina, ka vardarbība ģimenē ietekmē profesionālo darbību un arī cietušo nodarbināmību (11), turklāt to apliecina arī starptautiski pētījumi (12). Četru valstu (Austrālijas, Kanādas, Jaunzēlandes un Apvienotās Karalistes) apsekojumi liecina, ka vardarbība ģimenē ietekmē darba ņēmēju līdzdalību, produktivitāti un drošību. Sievietes, kuras ir savu partneru vardarbības upuri, no to pašu cilvēku vardarbības var ciest arī darbvietā, tāpēc drošības problēmas rodas sievietei pašai un arī viņas kolēģiem. Iespējams, ka gūto traumu dēļ sieviete vairākas dienas nevar ierasties darbā, vai arī, ierodoties darbā, vardarbības dēļ mazinās viņas darba efektivitāte. Austrālijā publisko iestāžu darbiniekiem, kas cietuši no vardarbības ģimenē, ir tiesības uz atvaļinājumu. Privātajā sektorā saskaņā ar koplīgumu, kas attiecas gandrīz uz diviem miljoniem darba ņēmēju, šāds atvaļinājums ir 20 dienas.

2.4.5.

Kolēģu, augstākstāvošu amatpersonu, klientu vai pakalpojumu izmantotāju īstenota vardarbība darbvietā rada nedrošības sajūtu darba ņēmējām. Viņām var būt nepieciešams atvaļinājums, lai atgūtos no fiziskām vai psiholoģiskām traumām, grieztos pēc medicīniskās palīdzības vai arī piedalītos civillietas vai krimināllietas tiesvedībā. Tātad ar dzimumu saistīta vardarbība ir nelabvēlīga arī darba devējam (produktivitātes zudums, darba kavējumi, tiesas prāvas, negatīva publicitāte).

2.4.6.

Šāda vardarbība var notikt ceļā uz darbu. Bieži gadās, ka uz ielas un sabiedriskajā transportā sievietes cieš no uzmākšanās, uzbrukumiem, dažkārt tiek noslepkavotas. Šāda veida uzmākšanās, kas īpaši vērsta uz jauniem cilvēkiem, rada ilgtermiņa sekas – cietušie jūtas nedroši un ievainojami, tādējādi var rasties mazvērtības kompleksi. Daļai upuru sāk šķist, ka ciešanas kļūst par normālu stāvokli.

2.4.7.

Tā kā palielinās strādājošo sieviešu skaits un tā kā sievietes biežāk nekā vīrieši strādā neoficiālu darbu, nestabilu darbu un darbu mājsaimniecībā, no vardarbības cietušo sieviešu skaits pieaug. Īpaši neaizsargātas ir vientuļās sievietes, kurām ir bērni. Šādus apstākļus var izmantot šantāžai attiecībā uz nodarbinātību.

2.4.8.

Augsta riska grupa ir strādājošie jaunieši un bērni – gan meitenes, gan zēni –, piespiedu darba upuri, ekonomiskie migranti, mājsaimniecībās nodarbinātas personas un arī personas, kas nodarbinātas veselības aprūpes nozarē un seksa industrijā. Strādāšana vienatnē vai tiešā saskarē ar apmeklētāju pieņemšanu rada papildu riska faktorus.

2.4.9.

Riska faktori saistībā ar darba vidi ir atkarīgi no tā, kādu vietu sievietes ieņem darba organizācijā, no profesionālas kultūras, kas ietver lielāku vai mazāku cieņu pret sievietēm. Plašāka sieviešu pārstāvība vadošos amatos būtu labs veids, kā novērst vardarbību pret viņām.

2.4.10.

Ar dzimumu saistītai vardarbībai ir negatīva ietekme uz darbaspēka produktivitāti. Atšķirības starp sieviešu un vīriešu pakļautību konkrētiem vardarbības riskiem darbvietā ir saistītas ar dzimumu segregāciju. Dažas sievietes šādam riskam pakļautas vairāk nekā citas, proti, apdraudētākas ir tās sievietes, kuru darbvietā pārsvarā strādā vīrieši, kuras strādā ar grūtībās nonākušu sabiedrības daļu (sociālās darbinieces, soda izciešanas iestāžu darbinieces, publisko pakalpojumu kontaktpunktu darbinieces un slimnīcu neatliekamās palīdzības darbinieces u. c.).

2.4.11.

Vardarbības risks ir augstāks vidē, kur nepastāv sociāli kontakti un koplīgumi un tādējādi nav iespējas risināt minēto problēmu. Arodbiedrības var palīdzēt cietušajiem uzzināt, kur vērsties gadījumos, kad pārkāptas viņu tiesības. Tomēr iespējami arī citi risinājumi, piemēram, Beļģijas tiesību aktos paredzēts izvirzīt personu, kura bauda gan vadības, gan strādājošo uzticēšanos un kura var sniegt padomu un palīdzību.

2.5.

2.5.1.

Lai šādu vardarbību apkarotu, jāņem vērā tās īpatnības. Šajā nolūkā ir jāizprot vardarbības mehānismi un jāsoda par nodarījumiem, lai tādējādi tos mazinātu un panāktu progresu vīriešu un sieviešu līdztiesības jomā. Laba profilakse ir arī vadības apmācība par dzimumu nevienlīdzības jautājumiem.

2.5.2.

Ir nepieciešams izveidot saistošu tiesisko regulējumu, skaidri nosakot tā darbības jomu un nodarījuma definīciju, turklāt precizējot, ka cietušie ir pakļautības attiecībās.

2.5.3.

Ar dzimumu saistīta vardarbība darbvietā neatkarīgi, vai tā notiek darbā vai ceļā uz darbu, var izpausties dažādos veidos, tostarp kā:

2.5.4.

Tipiska iezīme ir tā, ka persona cieš no attieksmes vai izturēšanās, kas saistīta ar dzimumu vai seksuālo orientāciju un tās mērķis vai sekas ir radīt iebiedējošas, pazemojošas, degradējošas vai aizskarošas situācijas. Nelieli ikdienas uzbrukumi, kas katrs atsevišķi var šķist nenozīmīgi, cietušajiem neļauj justies drošībā. Šāda vardarbība, uzbrukumi un pazemojumi rada neveselīgu darba vidi.

2.5.5.

Eiropas sociālo partneru pamatnolīgumā noteikts, ka “darbvietās iespējama dažāda veida uzmākšanās un vardarbība. Uzmākšanās un vardarbība var:

—

“visu pušu interesēs ir rīkoties tā, lai būtu ievērota vajadzīgā piesardzība, aizsargājot katras personas cieņu un privātumu,

—

informāciju nedrīkst izpaust pusēm, kas nav iesaistītas lietā”.

2.5.6.

Daudzi darba ņēmēji savā darbā izmanto internetu. Ar dzimumu saistīta vardarbība var izplatīties ar pazemojošu attēlu starpniecību, tostarp arī ar sociālajos medijos publicētiem vēstījumiem. Iebiedēšanas, naidīguma vai pazemošanas gaisotne var veidoties gan virtuālās vides attiecībās, gan faktiskās attiecībās. Izstrādājot jauno standartu, nevar neņemt vērā, ka internets tiek izmantots darba attiecībās, un ar dzimumu saistīta vardarbība jāapkaro arī internetā.

3.1.

Darbvieta ir unikāla vide vardarbības apkarošanai. Starptautisks darba standarts varētu gan sniegt norādījumus par piemērotu cilvēkresursu politiku attiecībā uz dzimuma vardarbību uzņēmumos, gan arī virzīt sociālo dialogu un atbalstīt darba koplīgumus.

3.2.

Ne pašreizējā starptautiskajā sistēma, ne valstu noteikumi nenodrošina pienācīgu aizsardzību pret dzimuma vardarbību darbvietā. Vairumā valstu instrumenti cīņai pret dzimuma vardarbību galvenokārt ir vērsti uz kriminālatbildības noteikšanu vardarbības veicējam, parasti sodu par seksuālo vardarbību nosakot kriminālkodeksā. Lai gan šīs atbildes ir svarīgas, tās tomēr ne vienmēr ir pielāgojamas attiecībām darbvietā. Kā norāda SDO ekspertu komisija, “parasti tā ir nepiemērota, lai kriminālprocesa ietvaros risinātu jautājumus, kas saistīti ar seksuālu uzmākšanos, [jo] tās attiecināmas uz vissmagākajiem gadījumiem, taču [šī procedūra] nav piemērota attiecībā uz virkni darbību, kas jāuzskata par seksuālu uzmākšanos darba attiecību kontekstā, kur pierādīšanas pienākums ir kategoriskāks un tiesiskās aizsardzības pieejamība ierobežotāka” (13). Seksuālas uzmākšanās novēršanai darba devēji un darba ņēmēji ir jāpārliecina, ka ar dzimumu saistīta attieksme nav pieļaujama darbvietā. Eiropas pamatnolīgums paredz, ka “uzņēmumiem skaidri ir jādeklarē, ka to iekšienē uzmākšanās un vardarbība netiek pieļauta”.

4.1.

Šāda vardarbība ir saistīta ar drošības un veselības aizsardzības jautājumu darbvietā, tā izraisa depresiju, psiholoģiskas ciešanas, nelaimes gadījumus darbā. Būtu jāpārskata darba organizācija, ņemot vērā dzimumu sociālās attiecības, turklāt jāveic ar dzimumu saistīts pētījums, lai varētu paredzēt vardarbības risku.

4.2.

Sociālajiem partneriem ir vislabākās iespējas uzklausīt cietušos un palīdzēt tiem sagatavot sūdzību. Galvenās personas cietušo aizsardzībai ir sociālie vai cilvēkresursu dienesti uzņēmumos, arodbiedrības, darba ārsti un speciāli konsultanti. Eiropas sociālo partneru pamatnolīgumā kā vēlamais risinājums ieteikta uzticamas un kvalificētas personas iecelšana cietušo uzklausīšanai un lietas izskatīšanai. Lai palīdzētu cietušajiem un papildinātu sociālo partneru darbības, ir nepieciešama sieviešu apvienību, cilvēktiesību aizstāvju un migrantu atbalsta apvienību, kā arī citu organizāciju iesaiste. Sociālajiem partneriem būtu jārāda piemērs un savās aprindās jāaizliedz ar dzimumu saistīta un pazemojoša attieksme.

4.3.

SDO standarts attiecībā dzimuma vardarbību būtu ieguvums sabiedrībai, sociālajam dialogam, darba videi un darba attiecībām, jo tas:

5.1.

Iecerētais standarts:

—

Plaša definīcija ar dzimumu saistītai vardarbībai darbvietā, iekļaujot dažāda veida vardarbību darbvietā,

—

termina “darbvieta” definīcija, kas ietver arī atrašanos ceļā uz darbu,

—

noteikumi, kuru mērķis ir novērst ar dzimumu saistītu vardarbību darbvietā, un pasākumi, lai aizsargātu un atbalstītu ar dzimumu saistītā vardarbībā cietušos,

—

to grupu apraksts, kas visvairāk cieš no dzimuma vardarbības, proti, homoseksuāļi, transpersonas, migranti, darba ņēmēji un darba ņēmējas, kam konstatēts HIV/AIDS vai kas ir invalīdes, personas, kas nonākušas piespiedu darba attiecībās, un strādājošie bērni,

—

dažādu tiesību garantēšana attiecībā uz nodarbinātību un sociālo nodrošinājumu sūdzības iesniedzējiem, tostarp tiesības samazināt un reorganizēt darba laiku,

—

norādes uzņēmumiem un organizācijām par tādu iekšējo noteikumu vai rīcības kodeksa izstrādāšanu, kur precizēts, ka par nepiedienīgu vai pazemojošu izturēšanos pret sievietēm un citām mazāk aizsargātām grupām tiks piemērots sods,

—

norādes tādu mērķtiecīgu apsekojumu izstrādāšanai, kas ļautu apkopot saskaņotu statistiku,

—

rokasgrāmatas tādu apmācību organizēšanai, kas vairotu sapratni par dominēšanas mehānismiem un dzimumu segregāciju nodarbinātībā un kas attīstītu pret vardarbību vērstu kultūru,

—

pamudinājums darba ārstiem iesaistīties visu gadījumu izpētē, kad notikusi ar dzimumu saistīta vardarbība, jo tā apdraud darba ņēmēju fizisko un garīgo veselību,

—

Direktīvas 2000/78/EK noteikumu ievērošana attiecībā uz vispārēja satvara izveidošanu vienlīdzīgas attieksmes sekmēšanai nodarbinātības un profesijas jomā (14),

—

īpaša uzmanība jāpievērš mediju lomai izpratnes veidošanā, informēšanā un apmācīšanā – visi trīs aspekti ir nepieciešami, lai pārtrauktu vardarbību,

—

to jauno risku ievērošana, kas saistīti ar interneta lietošanu un jaunajām tehnoloģijām.