EUR-Lex Access to European Union law
This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 52014DC0330
COMMUNICATION FROM THE COMMISSION TO THE EUROPEAN PARLIAMENT AND THE COUNCIL European Energy Security Strategy
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI Eiropas enerģētiskās drošības stratēģija
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI Eiropas enerģētiskās drošības stratēģija
/* COM/2014/0330 final */
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI Eiropas enerģētiskās drošības stratēģija /* COM/2014/0330 final */
Eiropas
Savienības labklājība un drošība ir atkarīga no
stabilas un neizsīkstošas energopiegādes. Fakts, ka
iedzīvotāji lielākajā daļā dalībvalstu kopš 70. gadu
naftas krīzēm nav pieredzējuši ilgstošus energopiegādes
traucējumus, ir pierādījums tam, ka ES un dalībvalstīm
ir izdevies nodrošināt iepriekš minēto. Lielākajai daļai
iedzīvotāju enerģija ir pieejama pēc vajadzības, un
tā ir pieejama jebkurā vietā un ir nemanāma. Tam ir liela
ietekme uz faktoriem, kas nosaka valstu lēmumus par enerģētikas
politiku, proti, energopiegādes drošībai netiek piešķirta tik
liela nozīme kā citiem apsvērumiem. Tomēr
2006. un 2009. gada ziemā iedzīvotāji dažās
dalībvalstīs ES austrumos cieta no īslaicīgiem
traucējumiem gāzes piegādē. Tas bija nepārprotams
signāls, ka ir vajadzīga kopēja Eiropas enerģētikas
politika. Kopš tā laika ir daudz paveikts, lai stiprinātu ES
energopiegādes drošību gāzes piegādē un
samazinātu to dalībvalstu skaitu, kas ir pilnībā
atkarīgas no viena piegādātāja. Tomēr, neraugoties uz
visiem panākumiem infrastruktūras nostiprināšanas un
piegādātāju dažādošanas jomā, ES joprojām ir
neaizsargāta pret ārējiem satricinājumiem
enerģētikas jomā, kā to skaidri parāda turpmāk
sniegtie skaitļi. Tāpēc ES ir vajadzīga racionāla
enerģētiskās drošības stratēģija, kuras
īstermiņa mērķi būtu sekmēt noturību pret
šādiem satricinājumiem un energopiegādes traucējumiem, bet
ilgtermiņa mērķi — samazināt neatkarību no
konkrētiem kurināmā veidiem, enerģijas
piegādātājiem un maršrutiem. Politikas veidotājiem valstu
un ES līmenī ir jāskaidro iedzīvotājiem izvēles,
kas jāizdara, lai samazinātu šo atkarību. Galvenie fakti un skaitļi, kas raksturo ES energopiegādes drošību § Pašlaik ES importē 53 % no energoresursiem, ko tā patērē. Atkarība no enerģijas importa attiecas uz jēlnaftu (importēti tiek gandrīz 90 %), dabasgāzi (66 %) un mazākā mērā uz cieto kurināmo (42 %), kā arī kodoldegvielu (40 %). § Energopiegādes drošība ir jautājums, kas jārisina ikvienai dalībvalstij, tomēr dažas dalībvalstis ir neaizsargātākas par citām. Šis jautājums ir īpaši aktuāls mazāk integrētajos reģionos, kam ir mazāk savienojumu, piemēram, Baltijas valstīs un Austrumeiropā. § Vissasāpējušākā energopiegādes drošības problēma ir cieša atkarība no viena ārējā piegādātāja. Tas jo īpaši attiecas uz gāzes, kā arī elektroenerģijas importu: o sešas dalībvalstis ir atkarīgas no Krievijas, kura ir to vienīgā ārējā gāzes piegādātāja, turklāt trijās no tām dabasgāzes patēriņš veido vairāk nekā ceturto daļu no to kopējā energopatēriņa. 2013. gadā enerģijas imports no Krievijas veidoja 39 % no ES dabasgāzes importa, un šis apjoms veido 27 % no ES gāzes patēriņa. Gāzes apjoms, ko Krievija eksportēja uz Eiropu, veidoja 71 % no tās kopējā gāzes eksporta, un lielākā daļa tika eksportēta uz Vāciju un Itāliju (sk. 1. pielikumu); o elektroenerģijas jomā trīs dalībvalstis (Igaunija, Latvija un Lietuva) ir atkarīgas no viena ārējā operatora, kurš nodrošina to elektroenerģijas tīkla darbību un balansēšanu. § Izmaksas par ES ievesto enerģiju ir vairāk nekā 1 miljards euro dienā (aptuveni 400 miljardi euro 2013. gadā), un tās veido vairāk nekā vienu piektdaļu no kopējā ES importa. ES importē jēlnaftu un naftas produktus vairāk nekā 300 miljardu euro vērtībā, un no šiem resursiem viena trešdaļa tiek importēta no Krievijas. § ES energopiegādes drošība jāskata arī saistībā ar pieaugošo pieprasījumu pēc enerģijas visā pasaulē, kurš saskaņā ar prognozēm līdz 2030. gadam palielināsies par 27 %, kas nozīmē būtiskas izmaiņas energopiegādēs un tirdzniecības plūsmās. Turpmāk
izklāstītās stratēģijas pamatā ir panākumi
un atziņas, ko sniegusi spēkā esošās politikas
piemērošana, un tas, cik efektīva bija Savienības reakcija
iepriekšējo energopiegādes krīžu laikā, — Eiropa ir
guvusi nozīmīgus panākumus attiecībā uz
iekšējā enerģijas tirgus izveides pabeigšanu, palielinot
starpsavienojumu skaitu, pasaules mērogā tai ir vieni no
labākajiem energointensitātes rādītājiem, un
salīdzinājumā ar tās lielākajiem partneriem tai ir
sabalansētāka energoresursu struktūra. Tomēr
pārāk bieži ar energopiegādes drošību saistītie
problēmjautājumi tiek risināti tikai valstu līmenī,
nepievēršot pienācīgu uzmanību faktam, ka dalībvalstis
ir savstarpēji atkarīgas. Lai nodrošinātu lielāku
energopiegādes drošību, pirmkārt, ir jāīsteno
vienotāka pieeja, nodrošinot iekšējā tirgus funkcionēšanu,
un ir vairāk jāsadarbojas reģionālā un Eiropas
līmenī, jo īpaši attiecībā uz tīklu
modernizācijas un tirgu atvēršanas koordināciju, un,
otrkārt, ir vajadzīga saskaņotāka ārējā
rīcība. Cita starpā tas nozīmē, ka ar
paplašināšanās instrumentu palīdzību jānodrošina, lai
minētos pamatprincipus ievēro arī kandidātvalstis un
potenciālās kandidātvalstis. Pašreiz ES ir
vienīgā lielā tautsaimniecības dalībniece, kas 50 %
no savas elektroenerģijas[1]
saražo, neradot siltumnīcefekta gāzu emisijas. Šī tendence ir
jāturpina. Ilgtermiņa perspektīvā Savienības
energopiegādes drošība ir cieši saistīta ar vajadzību
pēc pārejas uz konkurētspējīgu mazoglekļa
ekonomiku, kura tiecas uz mazāku importēta fosilā
kurināmā izmantojumu; šī pāreja būs arī
nozīmīgs energopiegādes drošības balsts.
Tādējādi šī Eiropas enerģētiskās
drošības stratēģija ir būtiska klimata un
enerģētikas politikas satvara laikposmam līdz 2030. gadam[2]
daļa, un tā ir arī pilnībā saskanīga ar
konkurētspējas un rūpniecības politikas[3] mērķiem.
Tāpēc ir svarīgi, lai minētais satvars drīzumā
tiktu apstiprināts, kā to norādījusi Eiropadome, un
dalībvalstis kopīgi būtu gatavas izstrādāt un
īstenot ilgtermiņa plānus konkurētspējīgai,
drošai un ilgtspējīgai enerģijas nodrošināšanai.
Energopiegādes drošības jautājumu risināšanai strauji
mainīgos apstākļos būs vajadzīgs elastīgums,
spēja pielāgoties un mainīties. Tāpēc šajā
stratēģijā, iespējams, būs jāizdara
izmaiņas, lai pielāgotos apstākļu maiņai. Stratēģijā
ir noteiktas jomas, kurās īstermiņā, vidējā
termiņā un ilgtermiņā jāpieņem lēmumi vai
jāveic konkrēti pasākumi, lai reaģētu uz bažām
par energopiegādes drošību. Tās pamatu veido astoņi
galvenie pīlāri, kuri kopā veicina ciešāku sadarbību,
no kā labumu gūs visas dalībvalstis, kuri vienlaikus
respektē valstu izdarītās izvēles enerģētikas
jomā un kuru pamatā ir solidaritātes princips: 1. tūlītēja rīcība, kuras mērķis ir
palielināt ES spēju pārvarēt ilglaicīgus
energopiegādes traucējumus 2014./2015. gada ziemā; 2. ārkārtas situāciju/solidaritātes mehānismu
nostiprināšana, tostarp riska novērtējumu un ārkārtas
rīcības plānu koordinācija, un stratēģiskās
infrastruktūras aizsardzība; 3. enerģijas pieprasījuma ierobežošana; 4. labi funkcionējoša un pilnībā integrēta
iekšējā tirgus izveide; 5. enerģijas ražošanas palielināšana Eiropas Savienībā; 6. turpmāka energotehnoloģiju izstrāde; 7. ārējo piegāžu un saistītās
infrastruktūras dažādošana; 8. dalībvalstu enerģētikas politikas koordinācijas
uzlabošana enerģētikas jomā un vienotas nostājas paušana
ārējā enerģētikas politikā.
1.
Tūlītēja rīcība ar
mērķi palielināt ES spēju pārvarēt
ilglaicīgus energopiegādes traucējumus 2014./2015. gada
ziemā
Ņemot vērā pašreiz notiekošo
Ukrainā un iespējamos energopiegādes traucējumus,
īstermiņa pasākumiem jākoncentrējas uz valstīm,
kuras ir atkarīgas no viena gāzes piegādātāja. Gaidāmajā ziemā Komisija
sadarbosies ar dalībvalstīm, regulatoriem, pārvades sistēmu
operatoriem un operatoriem, lai uzlabotu Savienības
tūlītējo sagatavotību attiecībā uz iespējamajiem
traucējumiem. Īpaša uzmanība tiks pievērsta
neaizsargātajām teritorijām, uzglabāšanas iespēju
uzlabošanai (piemēram, Latvijas uzglabāšanas iespēju
pilnīgam izmantojumam Baltijas reģionā), reverso plūsmu
attīstīšanai (par paraugu izmantojot veiksmīgo Slovākijas
un Ukrainas saprašanās memorandu), energopiegādes drošības
plānu izstrādei reģionālā līmenī un
sašķidrinātās dabasgāzes potenciāla lielākam
izmantojumam. Galvenie pasākumi Komisijai un dalībvalstīm vajadzētu: · pastiprināt sadarbību Gāzes koordinācijas grupā[4], proti, turpināt uzraudzīt dabasgāzes plūsmas un gāzes krājumu līmeni un ES un/vai reģionālā līmenī koordinēt dalībvalstu riska novērtējumus un ārkārtas rīcības plānus; · atjaunināt riska novērtējumus un preventīvos rīcības un ārkārtas rīcības plānus, kā paredzēts Regulā Nr. 994/2010; · sākt energopiegādes drošības spriedzes testus, ņemot vērā risku, ka gaidāmajā ziemā varētu tikt traucēta energopiegāde, un vajadzības gadījumā izstrādāt tādus rezerves mehānismus kā gāzes krājumu palielināšana, ārkārtas infrastruktūru izveide un reverso plūsmu attīstīšana, enerģijas pieprasījuma samazināšana vai pāreja uz alternatīviem kurināmajiem ļoti īsā termiņā; · turpināt sadarboties ar gāzes piegādātājiem un pārvades sistēmu operatoriem, lai apzinātu iespējamos īstermiņa papildu piegāžu avotus, jo īpaši attiecībā uz sašķidrināto dabasgāzi.
2.
Ārkārtas situāciju /
solidaritātes mehānismu nostiprināšana, tostarp riska
novērtējumu un ārkārtas rīcības plānu
koordinācija, un stratēģiskās infrastruktūras aizsardzība
ES galvenā
prioritāte ir nodrošināt, ka, pēc iespējas labāk
sagatavojoties un plānojot, tiek uzlabots noturīgums pret
pēkšņiem energopiegādes traucējumiem, tiek aizsargāta
stratēģiskā infrastruktūra un kopīgi tiek
atbalstītas visneaizsargātākās dalībvalstis.
2.1.
Naftas krājumi
Dalībvalstīm ir jāizveido un
jāuztur jēlnaftas un naftas produktu obligātas rezerves, kas
mazinās energopiegādes traucējumu risku[5]. Pašreizējie
krājumi ir līdzvērtīgi aptuveni 120 dienu
patēriņam, kas krietni pārsniedz minimālo prasību
nodrošināt krājumus, ar kuriem energopiegādi var nodrošināt
90 dienas. Turklāt ES krājumu uzturēšanas pienākums ir
saskanīgs un saistīts ar naftas krājumu uzturēšanas
pienākumu, ko noteikusi Starptautiskā Enerģētikas
aģentūra (IEA). Minētie instrumenti ir
pierādījuši savu nozīmīgumu un efektivitāti.
Garantija, ka piegāde, visticamāk, netiks fiziski traucēta, ir
būtisks elements, kas ļauj mazināt tirgus cenu
svārstības krīzes gadījumā. Tāpēc ES
būtu jāveicina turpmāka starptautiskā sadarbība un
pārredzamība attiecībā uz naftas krājumiem un naftas
tirgiem, iesaistot tādus jaunus lielākos patērētājus
kā Ķīna un Indija.
2.2.
Gāzes piegādes traucējumu riska
novēršana un mazināšana
Kopš 2006. un 2009. gada gāzes
piegādes krīzēm ES ir nostiprinājusi savas
koordinācijas spējas, lai novērstu un mazinātu
iespējamos gāzes piegādes traucējumus[6]. Pašlaik
ieguldījumi rezerves infrastruktūras izveidē ir obligāti —
dalībvalstīm līdz 2014. gada 3. decembrim
jānodrošina, lai infrastruktūra spētu tikt galā ar
maksimumslodzi pat tad, ja tiek pārtraukta padeve no vienīgā
lielākā infrastruktūras elementa. Papildus jānodrošina, lai
visos pārrobežu starpsavienojumos starp dalībvalstīm darbotos
reversās plūsmas. ES ir arī labāk sagatavota
gāzes piegādes traucējumiem. Ir pieņemti ES noteikumi, lai
nodrošinātu piegādi aizsargātajiem klientiem (piemēram, klientiem,
kas gāzi izmanto apkurei) smagos apstākļos, tostarp
infrastruktūras traucējumu gadījumā parastos ziemas
apstākļos, un dalībvalstīm ir jāizstrādā
plāni gatavībai ārkārtas situācijām un plāni
rīcībai ārkārtas situācijās. Gāzes
koordinācijas grupa, kurā piedalās dalībvalstu
pārstāvji, regulatori un visas ieinteresētās personas, ir
pierādījusi, ka tā ir efektīva ES mēroga platforma
informācijas apmaiņai starp ekspertiem un rīcības
koordinēšanai. Minētie noteikumi veido Eiropas satvaru, kas rada
uzticību un nodrošina solidaritāti, jo šis satvars garantē, ka
dalībvalstis pilda savus pienākumus valsts līmenī un
kopīgi uzlabo energopiegādes drošību. Līdzšinējā
pieredze saistībā ar gāzes piegādes drošību liecina,
ka ar ciešāku valstu savstarpējo sadarbību rodas sinerģija,
piemēram, veicot riska novērtējumus (spriedzes testus) un
izstrādājot energopiegādes drošības plānus
reģionālā un ES līmenī, izstrādājot tiesisko
regulējumu attiecībā uz gāzes krātuvēm, ar kuru
tiktu atzīta to stratēģiskā nozīme energopiegādes
drošībā, vai ES mērogā precizējot termina
"aizsargātie patērētāji" definīciju.
Iepriekš minētais būs daļa no Gāzes piegādes
drošības regulas noteikumu un to īstenošanas pilnīgas
pārskatīšanas, kuru Komisija pabeigs līdz 2014. gada
beigām. Turklāt
starptautiskā līmenī kopā ar galvenajiem
stratēģiskajiem partneriem varētu paredzēt jaunus
energopiegādes drošības instrumentus. Minimālas esošo
energopiegādes drošības krājumu daļas apvienošana
virtuālā kopējā krājumu rezervē, piemēram,
ar Starptautiskās Enerģētikas aģentūras (IEA)
palīdzību, ļautu ātri reaģēt nelielu
piegādes traucējumu gadījumā[7].
2.3.
Kritiskās infrastruktūras
aizsardzība
ES ir sākusi izstrādāt
politiku, kuras mērķis ir nodrošināt kritiskās
infrastruktūras fizisko aizsardzību (pret dažādu veidu apdraudējumu
utt.) un kura aptver energoinfrastruktūru[8].
Lielāka uzmanība būtu jāpievērš IT drošībai.
Turklāt ir vajadzīgas plašākas diskusijas par to, kā
aizsargāt stratēģisko energoinfrastruktūru, piemēram,
gāzes un elektroenerģijas pārvades sistēmas, kuras visiem
patērētājiem sniedz nozīmīgus pakalpojumus.
Diskusijās vajadzētu risināt jautājumu par trešo valstu
struktūrām, kas kontrolē stratēģisko
infrastruktūru, proti, valsts uzņēmumiem, valsts bankām vai
valsts ieguldījumu fondiem no galvenajām piegādes valstīm,
kuras vēlas ienākt ES enerģijas tirgū vai kavēt
piegāžu dažādošanu tā vietā, lai attīstītu ES
tīklu un infrastruktūru. Ja pircējs no trešās valsts
iegūst savā īpašumā stratēģisko
infrastruktūru, jānodrošina, lai tiktu ievēroti spēkā
esošie ES tiesību akti. Būtu arī jānovērtē
priekšrocības, ko sniedz vispārējā energosistēma,
kurā pienācīgi sabalansēta centralizēta un
decentralizēta enerģijas ražošana un kuras mērķis ir
izveidot sistēmu, kas ir gan rentabla, gan noturīga pret
traucējumiem atsevišķos lielākajos infrastruktūras
elementos. Spēkā esošajos noteikumos par
gāzes pārvades darbību nošķiršanu jau ir paredzēts
mehānisms, ar ko nodrošina, ka pārvades sistēmu operatori, kurus
kontrolē trešo valstu struktūras, pilda tās pašas
saistības, kas noteiktas ES struktūru kontrolētiem operatoriem.
Tomēr nesenā pieredze, kas rāda, ka daži trešo valstu operatori
cenšas izvairīties no ES tiesību aktu izpildes ES teritorijā,
varētu nozīmēt, ka noteikumi jāpiemēro stingrāk
un ka ES un dalībvalstu līmenī, iespējams, ir
jānostiprina piemērojamie noteikumi. Šajā sakarā
jānodrošina arī ES iekšējā tirgus noteikumu
ievērošana, jo īpaši publiskā iepirkuma jomā.
2.4.
Dalībvalstu savstarpējās
solidaritātes mehānismi
Solidaritāte, kas ir viena no
raksturīgākajām ES iezīmēm, nozīmē, ka ir
jāsniedz praktiska palīdzība tām dalībvalstīm,
kuras ir visneaizsargātākās pret būtiskiem
energopiegādes traucējumiem. Tāpēc būtu
jāorganizē pienācīgu ārkārtas rīcības
plānu izstrāde, pamatojoties uz energosistēmu spriedzes testiem
un diskusijām ar dalībvalstu iestādēm un nozares
pārstāvjiem, un tie būtu regulāri jāpārskata, lai
garantētu alternatīva kurināmā piegāžu minimumu ES
iekšienē papildus krājumiem, kuri izveidoti ārkārtas
situācijām. Ņemot vērā pašreizējos notikumus,
uzmanība nekavējoties būtu jāpievērš
dalībvalstīm, kas atrodas pie ES austrumu robežas; vajadzības
gadījumā šajos mehānismos var iesaistīt
kandidātvalstis un potenciālās kandidātvalstis. Galvenie pasākumi Komisija: pārskatīs esošos mehānismus, lai aizsargātu energopiegādes drošību, un vajadzības gadījumā sniegs priekšlikumus to nostiprināšanai, kā arī pasākumus stratēģiskās energoinfrastruktūras aizsardzībai un pienācīga balansa nodrošināšanai starp centralizētiem un decentralizētiem infrastruktūras elementiem; pamatojoties uz riska novērtējumiem (energopiegādes drošības spriedzes testiem), sniegs dalībvalstīm un nozares pārstāvjiem priekšlikumus jauniem ārkārtas rīcības koordinācijas mehānismiem un plāniem par to, kā vajadzības gadījumā nodrošināt valstīm enerģijas piegādi. Uzmanība nekavējoties jāpievērš dalībvalstīm, kas atrodas pie ES austrumu robežas.
3.
Enerģijas pieprasījuma ierobežošana
Enerģijas pieprasījuma ierobežošana
ir viens no visefektīvākajiem līdzekļiem, ar ko var
samazināt ES atkarību no ārējiem enerģijas
piegādātājiem, kā arī cenu pieauguma radīto
ietekmi. Pašreizējais stāvoklis pastiprina vajadzību sasniegt
iepriekš pieņemto ES 20 % energoefektivitātes mērķi,
kas 2020. gadā nodrošinās 371 Mtoe primārās
enerģijas ietaupījumu (salīdzinājumā ar
prognozēto patēriņu). Šos ietaupījumus varēs
īstenot, ja pasākumi, kas paredzēti attiecīgajos
tiesību aktos, tiks īstenoti pilnīgi un bez kavēšanās.
Minētie tiesību akti ir Energoefektivitātes direktīva un
Ēku energoefektivitātes direktīva. Būtiskus enerģijas ietaupījumus
var gūt tikai tad, ja ir skaidri noteiktas prioritārās nozares,
kā arī ir mobilizēts ieguldījumu kapitāls, kam var
viegli piekļūt. Enerģijas pieprasījumu ēku
sektorā, kas patērē aptuveni 40 % no ES kopā
patērētajiem energoresursiem un vienu trešo daļu no patērētajiem
dabasgāzes resursiem[9],
varētu samazināt par trim ceturtdaļām, ja tiks
paātrināta ēku renovācija. Nozīmīgu
ieguldījumu var dot arī uzlabojumi centralizētās
siltumapgādes un dzesēšanas sistēmās. Tāpat arī
rūpniecības nozare patērē aptuveni vienu ceturtdaļu no
ES patērētajiem gāzes resursiem, un ar nostiprinātas
emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas palīdzību ir
iespējams panākt energoefektivitātes palielinājumu, kā
to ierosinājusi Komisija klimata un enerģētikas politikas
satvarā laikposmam līdz 2030. gadam[10]. Lai veicinātu turpmākus ieguldījumus no
privātā sektora, kuram ir būtiska loma, Eiropas
strukturālajos un investīciju fondos (ESI fondos) vismaz 27 miljardi
euro[11]
ir atvēlēti tieši ieguldījumiem saistībā ar
mazoglekļa ekonomiku, tostarp energoefektivitāti. Šo fondu programmu
pašreizējā analīze, ko veikušas dalībvalstis, rāda, ka
šo ieguldījumu faktiskā summa pārsniegs 36 miljardus euro.
Finanšu instrumenti, kas izveidoti ar ESI fondu ieguldījumu[12],
var piesaistīt papildu privātā kapitāla ieguldījumus,
bet jaunie energopakalpojumu uzņēmumu (ESCO)
uzņēmējdarbības modeļi var radīt
ietaupījumus visā energosistēmā. Galvenie pasākumi Dalībvalstīm vajadzētu: paātrināt 2020. gada energoefektivitātes mērķa sasniegšanas pasākumus, pievēršot uzmanību apkurei un siltumizolācijai ēkās un rūpniecības nozarē, proti: o vērienīgi īstenojot Ēku energoefektivitātes direktīvu un Energoefektivitātes direktīvu; o pastiprinot regulatīvo un publiskā sektora finansiālo atbalstu ēku renovācijas tempu paātrināšanai un centralizēto siltumapgādes sistēmu uzlabošanai/ieviešanai; o veicinot energopakalpojumus un pieprasījuma reakciju ar tādu jaunu tehnoloģiju palīdzību, attiecībā uz kurām papildus valstu finansēšanas shēmām var saņemt ES finansiālo atbalstu, proti, ESI fondu finansējumu; o paātrinot Pilsētas mēru paktā iesaistīto pašvaldību iesniegto ilgtspējīgas enerģētikas rīcības plānu īstenošanu; o veicinot energoefektivitāti rūpniecībā, izmantojot nostiprinātu ES ETS. Komisija: šovasar pārskatīs Energoefektivitātes direktīvu, lai novērtētu progresu, kas panākts attiecībā uz 2020. gada energoefektivitātes mērķu izpildi, un norādīs, kā energoefektivitāte var sekmēt enerģētikas un klimata politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam; noteiks skaidrus prioritāros sektorus (mājokļu, transporta un rūpniecības nozarē), kuros vidējā termiņā un ilgtermiņā var palielināt energoefektivitāti, tostarp dalībvalstīs, kuras ir vismazāk aizsargātas pret energopiegādes traucējumiem; apzinās atlikušos šķēršļus, kas kavē energoefektivitātes pieaugumu un patiesu energoefektivitātes pakalpojumu attīstību, un sniegs priekšlikumus par to, kā šos šķēršļus novērst, izmantojot neleģislatīvus pasākumus; pamatojoties uz gūto pieredzi, pārskatīs Energomarķējuma direktīvu un Ekodizaina direktīvu, lai efektīvāk samazinātu energopatēriņu un citu veidu ietekmi uz vidi, ko rada ražojumi. 4.
Labi
funkcionējoša un pilnībā integrēta iekšējā tirgus
izveide Eiropas iekšējais enerģijas tirgus
ir būtisks energopiegādes drošības faktors, un tas ir
mehānisms, ar kuru var rentabli nodrošināt energoefektivitāti.
Valdību darbības, kas ietekmē šo tirgus regulējumu,
piemēram, dalībvalstu lēmumi par atjaunojamajiem energoresursiem
vai energoefektivitātes mērķiem, lēmumi par atbalsta
sniegšanu ieguldījumiem kodolenerģijas ražošanā vai tās
pārtraukšanu vai lēmumi par atbalsta sniegšanu nozīmīgiem
infrastruktūras projektiem (piemēram, Nordstream, SouthStream,
TAP vai Baltijas sašķidrinātās dabasgāzes
terminālim), jāapspriež Eiropas un/vai reģionālā
līmenī, lai nodrošinātu, ka vienas dalībvalsts lēmumi
neapdraud energopiegādes drošību citā dalībvalstī. ES
līmenī ir dažādi rīki (iekšējā tirgus
tiesību akti un TEN-E pamatnostādnes, valsts atbalsta
kontrole) šādu projektu īstenošanai koordinētā veidā
un saskaņā ar acquis. Lai Eiropas enerģētiskās
drošības stratēģija sniegtu rezultātus, pirms izpildes
nodrošināšanas līdzekļu izstrādes jārīko
stratēģiskas diskusijas ne tikai dalībvalstīs, bet arī
ES līmenī.
4.1.
Iekšējo elektroenerģijas un gāzes
tirgu darbības uzlabošana
Ar trešo iekšējā enerģijas tirgus
paketi ir izveidots satvars, saskaņā ar kuru jāveido Eiropas
iekšējais tirgus. Valstu vadītāji ir vienojušies, ka
iekšējā tirgus izveide jāpabeidz līdz 2014. gadam. Lai
arī ir vērojamas pozitīvas tendences, darāmā
joprojām ir daudz. Panākumi ir gūti reģionālo
tirgu integrēšanā. Konkurenci veicinoši un likvīdi tirgi
nodrošina efektīvu aizsardzību pret to, ka atsevišķi
piegādātāji varētu ļaunprātīgi izmantot
tirgus vai politisko varu. Labi attīstīti tirdzniecības
mehānismi un likvīdi aktuāltirgi var sniegt efektīvus
īstermiņa risinājumus piegādes traucējumu
gadījumā, kā tas jau notiek naftas vai ogļu piegādes
jomā. Līdzvērtīgu energopiegādes drošību
varētu panākt attiecībā uz gāzi un
elektroenerģiju, ja būtu pieejama cauruļvadu jauda un
tīkli, kas nodrošinātu resursu pārvadi no vienas vietas uz otru. Reģionālajai pieejai ir un būs
izšķiroša nozīme Eiropas enerģijas tirgus integrēšanā
pārrobežu apmaiņas un energopiegādes drošības jomā
(tostarp vajadzības gadījumā attiecībā uz jaudas
mehānismiem[13]).
Ziemeļvalstis (Somija, Zviedrija, Dānija un Norvēģija) ir
rādījušas piemēru elektroenerģijas nozarē ar tirgu
agrīnu integrēšanu Nordpool. Līdzīgi arī
Piecpusējais forums ziemeļrietumos (kurā piedalās Francija,
Vācija, Beļģija, Nīderlande, Luksemburga un Austrija) ir
sācis progresīvus integrācijas projektus gan
elektroenerģijas, gan gāzes nozarē. Arī pārvades
sistēmu operatori un regulatori ir spēruši nozīmīgus
soļus, lai savienotu vairāku teritoriju elektroenerģijas tirgus[14].
Gāzes nozarē līdzvērtīgs sasniegums ir 2013. gadā
izveidotā PRISMA platforma, kurā pārredzami un
saskaņoti tiek izsolīta starpsavienojumu jauda no 28 pārvades
sistēmu operatoru tīkliem, kuri pārvada 70 % no Eiropas
gāzes. Tomēr konkurenci veicinošu un labi
integrētu tirgu izveide Baltijas valstīs un Eiropas
dienvidaustrumdaļā kavējas, kā rezultātā
minētie reģioni nevar gūt labumu no saistītajām
energopiegādes drošības priekšrocībām. Šajos reģionos
ir vajadzīgas īpaši orientētas pieejas, kuras
paātrinātu kritiskās infrastruktūras izveidi (sk. 4.2. punktu),
kā arī ir jāizveido reģionāli gāzes mezgli. Gāzes nozares tīkla kodeksu
pienācīga īstenošana būtiski palielinās
energopiegādes drošību, jo tādējādi tiks uzlabota
brīva un nediskriminējoša piekļuve pārvades sistēmām,
kas ļaus brīvi un elastīgi pārvadīt gāzes
plūsmu visā ES teritorijā. Turklāt ir jāturpina stingri
izpildīt pretmonopola un apvienošanās kontroles noteikumus, jo tie
nodrošina, ka ES energopiegādes drošību nevājina ar konkurenci
nesaderīgas darbības vai ar konkurenci nesaderīga
energopakalpojumu uzņēmumu apvienošanās vai vertikāla
integrācija.
4.2.
Galveno starpsavienojumu izveides
paātrināšana
Patiesi integrētam un konkurenci
veicinošam iekšējās enerģijas tirgum ir ne tikai ir
vajadzīgs vienots tiesiskais regulējums, bet arī būtiski
pilnveidojumi enerģijas pārvades infrastruktūrā, jo
īpaši pārrobežu starpsavienojumi starp dalībvalstīm.
Komisija ir aprēķinājusi, ka šajā saistībā
līdz 2020. gadam būs nepieciešami aptuveni 200 miljardi
euro, taču tirgus pašreiz var nodrošināt tikai aptuveni pusi no
šā apjoma. Regula par pamatnostādnēm Eiropas
enerģētikas tīkliem un Eiropas infrastruktūras savienošanas
instruments (CEF) tika izstrādāti, lai noteiktu galvenos
Eiropai nepieciešamos projektus un 12 prioritāros koridorus un
teritorijas, kā arī nodrošinātu to īstenošanu. Pirmais
Savienības kopīgo interešu projektu (KIP) saraksts tika pieņemts
2013. gadā. Galvenais ES infrastruktūras politikas
pašreizējais mērķis ir nodrošināt savlaicīgu KIP
īstenošanu. To sasniegt palīdzēs vienkāršotās
atļauju saņemšanas procedūras un CEF 5,8 miljardu
euro finansējums. CEF finansējums ir tikai aptuveni 3 %
no 200 miljardu euro ieguldījuma, ko nepieciešams veikt līdz 2020. gadam,
taču ar to var piesaistīt citus līdzekļus, izmantojot
finanšu instrumentus. Lai CEF finansējums dotu rezultātus, tas
jāiegulda dažos kritiski svarīgākajos projektos, un regulatoriem
papildus jācenšas finansēt daļu infrastruktūras ar
tīkla tarifu palīdzību, savukārt dalībvalstīm
attiecīgā gadījumā jāizmanto Eiropas strukturālo
un investīciju fondu līdzekļi. Lai nodrošinātu vides
ilgtspējīgumu un sabiedrības atbalstu un piekrišanu projektiem,
atļauju saņemšanas un projektu īstenošanas posmā būtu
pienācīgi jāņem vērā spēkā esošie ES
tiesību akti un vadlīnijas vides jomā[15]. Attiecībā uz ES energopiegādes
drošību ir apzināti 27 projekti gāzes nozarē un 6 projekti
elektroenerģijas nozarē (indikatīvs saraksts 2. pielikumā),
kuri ir kritiski svarīgi īstermiņā un vidējā
termiņā, jo tiek sagaidīts, ka to īstenošana uzlabos
piegādes iespēju dažādošanu un solidaritāti
visneaizsargātākajās Eiropas teritorijās. Aptuveni puse no
minētajiem projektiem būtu jāpabeidz līdz 2017. gadam,
bet atlikušos projektus plānots nodot ekspluatācijā līdz 2020. gadam.
Lielākā daļa no minētajiem kritiski svarīgajiem
projektiem darbosies Austrumeiropā un Eiropas dienvidrietumu
daļā. Aprēķināts, ka šie projekti izmaksās
aptuveni 17 miljardus euro. Kritiski svarīgie KIP lielākoties ir
liela mēroga projekti (izņemot dažus sašķidrinātās
dabasgāzes termināļus un krātuvju projektus), kuri paši par
sevi ir sarežģīti un attiecībā uz kuriem ļoti
iespējami kavējumi. Tādējādi to īstenošanas
paātrināšanai nepietiks vien ar agrīnu CEF atbalstu.
Šā iemesla dēļ Komisija plāno pastiprināt atbalstu
kritiski svarīgajiem projektiem, uzaicinot projektu virzītājus
sanākt kopā, lai apspriestu, ar kādām tehniskajām
iespējām varētu paātrināt projektu īstenošanu, un
valstu regulatīvās iestādes, lai vienotos par pārrobežu
izmaksu sadalījumu un finansēšanu, kā arī
attiecīgās ministrijas, lai nodrošinātu stingru politisko
atbalstu gan attiecībā uz pirmo uzaicinājumu, gan arī
attiecībā uz vēlākajiem. 2014. gada martā Eiropadome savos
secinājumos aicināja, lai "ātri tiek īstenoti visi
pasākumi, lai attiecībā uz visām dalībvalstīm
panāktu savstarpēju savienojumu izveides mērķi vismaz 10 %
apmērā no to uzstādītajām elektroenerģijas
ražošanas jaudām". Patlaban vidējais starpsavienojumu
līmenis ir aptuveni 8 %. Ņemot vērā
starpsavienojumu nozīmi energopiegādes drošības
nostiprināšanā un vajadzību sekmēt pārrobežu
tirdzniecību, Eiropas Komisija ierosina palielināt 10 %
starpsavienojumu mērķi līdz 15 % laikposmam līdz 2030. gadam,
vienlaikus ņemot vērā izmaksu aspektus un savstarpējas
tirdzniecības potenciālu attiecīgajos reģionos. 4.3.
Eiropas naftas tirgus Jēlnaftu, kas pašreiz tiek rafinēta
ES, galvenokārt piegādā Krievija, un dažas naftas
rafinēšanas rūpnīcas ir pielāgotas šādas
jēlnaftas rafinēšanai. Kaut gan jauda ir pietiekama, lai
apmierinātu vispārējo pieprasījumu pēc naftas
produktiem, ES ir benzīna neto eksportētāja un dīzeļdegvielas
neto importētāja, ko tā galvenokārt importē no
Krievijas un ASV. ES, ASV un Krievijas savstarpējā atkarība
naftas ziņā, naftas krājumu pieejamība un spēja
tirgoties ar naftu un transportēt to visā pasaulē
nozīmē, ka ES nav tieša apdraudējuma attiecībā uz
naftas piegādi. Tomēr ir problēmjautājumi, kas ir
rūpīgi jāuzrauga un kam ir vajadzīga lielāka ES naftas
politikas stratēģiskā koordinācija: -
ES naftas rafinēšanas rūpniecības
atkarība no Krievijas jēlnaftas; -
arvien lielāka īpašumtiesību
koncentrācija Krievijas naftas rūpniecības nozarē un fakts,
ka palielinās Krievijas naftas uzņēmumu īpašumtiesību
īpatsvars ES rafinēšanas rūpniecībā; -
rafinēto produktu patēriņš
transporta nozarē. ES rafinēšanas nozare saskaras ar
ievērojamām grūtībām saglabāt konkurētspēju,
ko apliecina rafinēšanas jaudas samazinājums un ārvalstu
ieguldījumi, galvenokārt no Krievijas uzņēmumiem, kuri
palielina atkarību no Krievijas jēlnaftas. Lai novērstu
pārāk lielu atkarību no rafinētas naftas produktu importa
un lai spētu pārstrādāt jēlnaftas krājumus
pietiekami elastīgi[16],
ir svarīgi saglabāt konkurētspējīgu rafinēšanas
jaudu. Ilgtermiņā ir jāsamazina ES
atkarība no naftas, jo īpaši transporta nozarē. Komisija ir
noteikusi vairākus pasākumus ar mērķi samazināt
siltumnīcefekta gāzu emisiju daudzumu un degvielu patēriņu,
tostarp alternatīvo degvielu stratēģiju[17],[18]. Galvenie pasākumi Dalībvalstīm vajadzētu: nostiprināt reģionālo sadarbību starp dalībvalstīm attiecībā uz tiem starpsavienojumiem, balansēšanas pasākumiem, jaudas mehānismiem un tirgus integrāciju, kas sekmē energopiegādes drošību; līdz 2014. gada beigām pabeigt plānoto iekšējā enerģijas tirgus tiesību aktu transponēšanu, jo īpaši attiecībā uz nošķiršanas noteikumiem, reversajām plūsmām un piekļuvi gāzes krātuvēm; veicināt intensīvākas diskusijas par Enerģijas nodokļu direktīvu, lai samazinātu nodokļu atvieglojumus dīzeļdegvielai un atjaunotu balansu starp rafinēšanas jaudu un naftas produktu patēriņu ES; vajadzētu apsvērt arī labvēlīga nodokļu režīma noteikšanu alternatīvajām degvielām, jo īpaši atjaunojamo energoresursu degvielām; pastiprināt centienus īstenot nesen apstiprināto Direktīvu par alternatīvo degvielu infrastruktūras ieviešanu. Pārvades sistēmu operatoriem: jāpaātrina tīkla kodeksu īstenošana gāzes un elektroenerģijas jomā. Komisija: vajadzības gadījumā paātrinās pienākumu neizpildes procedūras, kas saistītas ar iekšējā tirgus tiesību aktiem; strādās ar dalībvalstīm, lai nodrošinātu, ka visi KIP un citi pasākumi tiek īstenoti ātri, lai visās dalībvalstīs līdz 2020. gadam nodrošinātu starpsavienojumus vismaz 10 % apmērā no to uzstādītajām elektroenerģijas ražošanas jaudām un 15 % apmērā līdz 2030. gadam; koordinēs visus pieejamos Savienības līdzekļus, tostarp CEF, ESI fondu un Eiropas Investīciju bankas finansējumu, lai paātrinātu galveno starpsavienojumu un saistītās valstu un reģionālās infrastruktūras izveidi; sadarbībā ar dalībvalstīm un to valsts regulatīvajām iestādēm apsvērs, kādus pasākumus varētu veikt, lai paātrinātu attiecīgo CBCA[19], kritiski svarīgajiem projektiem, kas norādīti 2. pielikumā, un visus pasākumus, kas varētu palīdzēt pabeigt minētos projektus nākamo divu vai trīs gadu laikā; apspriedīs ar nozares pārstāvjiem un dalībvalstīm to, kā dažādot jēlnaftas piegādes ES rafinēšanas rūpnīcām, lai samazinātu atkarību no Krievijas; īstenos aktīvu tirdzniecības programmu, kas nodrošinās piekļuvi naftas eksporta tirgiem un ierobežos tirdzniecību kropļojošu praksi, veicinot spēcīgus ar enerģiju saistītus tirdzniecības mehānismus, un attiecīgā gadījumā nodrošinās tirdzniecības mehānismu pienācīgu piemērošanu; apzinās ES mēroga stratēģiskos infrastruktūras elementus naftas vērtības radīšanas ķēdē un koordinēs rīcību, lai nodrošinātu, ka ES rafinēšanas jaudas konsolidācija notiek veidā, kas uzlabo ES energoresursu dažādošanu; sadarbosies ar IEA, lai uzraudzītu naftas vērtības radīšanas ķēdi un nodrošinātu, ka tiek veicināta pārredzamība attiecībā uz datiem par plūsmām, ieguldījumiem un īpašumtiesībām.
5.
Enerģijas ražošanas palielināšana Eiropas
Savienībā
Savienība
var samazināt savu atkarību no konkrētiem
piegādātājiem un kurināmā veidiem, maksimāli
izmantojot vietējos energoresursus. 5.1.
Enerģijas ražošanas palielināšana
Eiropas Savienībā Pēdējos divdesmit gadus uz vietas
Eiropas Savienībā saražotās enerģijas apjomi
pastāvīgi ir samazinājušies[20],
lai gan ir pieaugusi enerģijas ražošana no atjaunojamajiem
energoresursiem. Tomēr šo tendenci ir iespējams palēnināt
vidējā termiņā, turpinot palielināt atjaunojamo
energoresursu un kodolenerģijas izmantojumu, kā arī konkurētspējīga
fosilā kurināmā ilgtspējīgu ražošanu, ja ir
izvēlēti šādi risinājumi. Atjaunojamie energoresursi Kurināmā importa izmaksas, kas
ieekonomētas saistībā ar arvien lielāku atjaunojamo
energoresursu patēriņu, gadā ir vismaz aptuveni 30 miljardus
euro lielas. Aplēsts, ka 2012. gadā enerģija, kas
iegūta no atjaunojamiem energoresursiem, veidoja 14,1 % no ES
enerģijas galapatēriņa, un šai daļai līdz 2020. gadam
vajadzētu sasniegt 20 %, kas noteikts kā mērķis.
Attiecībā uz laikposmu pēc 2020. gada Komisija ir
ierosinājusi līdz 2030. gadam palielināt atjaunojamo
energoresursu īpatsvaru vismaz līdz 27 %. Atjaunojamo energoresursu izmantošanai
elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanā ir liels
potenciāls līdz šīs desmitgades beigām rentablā
veidā samazināt dabasgāzes izmantojumu vairākās
nozarēs. Proti, pārejot uz siltumenerģijas ieguvi no
vietējiem atjaunojamiem energoresursiem, varētu aizstāt
ievērojamu daudzumu importēta kurināmā. Saskaņā
ar valstu plāniem atjaunojamo energoresursu jomā dalībvalstis
jau tagad plāno laikposmā no 2012. līdz 2020. gadam
papildus pievienot atjaunojamo resursu siltumenerģiju, kas atbilst 29 miljonus
tonnu naftas ekvivalentam (Mtoe), un atjaunojamo resursu elektroenerģiju,
kas atbilst 39 Mtoe. Šie plāni varētu tikt intensīvāk īstenoti
sākumposmā, izmantojot gan valstu, gan ESI fondu līdzekļus,
koordinējot šo finansējumu ar EIB un starptautisko finanšu
iestāžu atbalstu. Tāpat kā infrastruktūras
gadījumā, lielākajai daļai ieguldījumu šajā
jomā būtu jānāk no privātā sektora. Lai arī nav šaubas par atjaunojamo
energoresursu lietderību, ir bažas par to izmaksām un ietekmi uz
iekšējā tirgus darbību. Samazinoties tehnoloģiju
izmaksām, daudzi atjaunojamo energoresursu veidi kļūst arvien
konkurētspējīgāki, un tos var iekļaut tirgū
(piemēram, sauszemes vēja enerģiju). To plaša mēroga
integrācijai būs vajadzīgi viedāki energotīkli un
jauni enerģijas uzkrāšanas risinājumi. Var būt
jāapsver arī reģionāla mēroga jaudas mehānismi[21]. Valstu 2020. gada
atjaunojamo energoresursu mērķu īstenošanu rentablākā
veidā veicinās arī jaunās pamatnostādnes par valsts
atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai 2014.–2020. gadam.
Ogļūdeņraži un "tīrās ogles" Tradicionālo naftas un gāzes resursu
ieguve Eiropā, gan tradicionālajos ieguves apgabalos (piemēram,
Ziemeļjūrā), gan jaunatklātajos apgabalos (piemēram,
Vidusjūras austrumu daļā un Melnajā jūrā)
būtu jāattīsta pilnīgā saskaņā ar
enerģētikas un vides tiesību aktiem, tostarp saskaņā
ar jauno direktīvu par darbību jūrā drošumu[22]. Naftas un
gāzes ieguve no netradicionāliem resursiem Eiropā, jo īpaši
slānekļa gāzes ieguve, varētu daļēji
kompensēt tradicionālās gāzes ieguves sarukumu[23],
ja tiks pienācīgi atrisināti jautājumi, kas saistīti
ar sabiedrības piekrišanu un ietekmi uz vidi[24]. Pašreiz dažās
dalībvalstīs tiek veikti pirmie izpētes pasākumi. Lai
varētu sākt ieguvi komerciālos apmēros, ir vajadzīgs
pilnīgāks pārskats par ES netradicionālo resursu
rezervēm (resursiem, kuru ieguve ir ekonomiski izdevīga). Pēdējos divdesmit gados ES ir
sarukusi gan vietējo ogļu ieguve, gan ogļu patēriņš.
Tomēr vairākās dalībvalstīs akmeņogles un
lignīts joprojām veido būtisku daļu no resursiem, ko
izmanto elektroenerģijas ražošanai (ES mērogā aptuveni 27 %).
Lai gan ES patlaban importē aptuveni 40 % no saviem cietā kurināmā
resursiem, tie tiek iegādāti labi funkcionējošā pasaules
tirgū no dažādiem piegādātājiem, kas Savienībai
sniedz drošību attiecībā uz importu. Tā kā
akmeņogles un lignīts rada CO2 emisijas, nākotne
ilgtermiņā tiem ir tikai tad, ja tiks izmantota oglekļa
dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas (CCS) tehnoloģija. CCS
tehnoloģija sniedz arī iespēju pilnveidot gāzes un naftas
ieguvi, kas citādi netiktu izmantota. Tāpēc, ņemot
vērā faktu, ka CCS tehnoloģija līdz šim nav bijušas
plaši ieviesta, būtu jāiegulda vairāk pūļu
pētniecībā, izstrādē un ieviešanā, lai gūtu
pilnīgu labumu no šīs tehnoloģijas. Galvenie pasākumi Dalībvalstīm vajadzētu: turpināt izvērst atjaunojamo energoresursu izmantošanu, lai sasniegtu 2020. gada mērķi, izmantojot tirgus pieeju; sākt atjaunojamo energoresursu atbalsta sistēmu eiropeizāciju ar uzlabotu valsts atbalsta shēmu koordināciju; siltumapgādes nozarē paātrināt pāreju uz siltumenerģijas ražošanas tehnoloģijām, kas izmanto atjaunojamos energoresursus; nodrošināt stabilu valsts tiesisko regulējumu attiecībā uz atjaunojamiem energoresursiem un novērst administratīvus šķēršļus; ar Eiropas Investīciju bankas un dalībvalstu investīciju banku saskaņotas iniciatīvas palīdzību atvieglot piekļuvi finansējuma saņemšanai attiecībā uz dažāda lieluma atjaunojamo energoresursu projektiem (liela un maza apjoma), attiecīgā gadījumā izmantojot ESI fondu sniegto atbalstu; attiecīgā gadījumā izmantot ogļūdeņražus un "tīrās ogles", ņemot vērā dekarbonizācijas prioritātes; vienkāršot valstu administratīvās procedūras ogļūdeņražu projektiem, tostarp veicot stratēģiskos ietekmes novērtējumus un izveidojot vienas pieturas aģentūru atļauju saņemšanas procedūrām saskaņā ar Komisijas vadlīniju dokumentiem par vides novērtējuma procedūru vienkāršošanu attiecībā uz energoinfrastruktūru un KIP un attiecībā uz ietekmes uz vidi novērtējumiem liela mēroga pārrobežu projektiem[25]; novērtēt netradicionālo ogļūdeņražu potenciālu, pilnībā ņemot vērā Ieteikumu 2014/70/ES, lai nodrošinātu, ka tiek īstenoti visaugstākie vides standarti; atbalstīt CCS tehnoloģijas demonstrējumu projektus, jo īpaši tos, kas līdzfinansējumu saņem no programmas NER300 un Eiropas enerģētikas programmas ekonomikas atveseļošanai, piemēram, projektu ROAD. Komisija: izveidos Eiropas zinātnes un tehnoloģiju tīklu netradicionālo ogļūdeņražu ieguvei; organizēs informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm, attiecīgo nozaru pārstāvjiem un nevalstiskajām organizācijām, kas veicina vides aizsardzību, lai izstrādātu labāko pieejamo tehnisko paņēmienu atsauces dokumentus attiecībā uz ogļūdeņražu izpēti un ieguvi; nodrošinās CCS direktīvas pilnīgu īstenošanu un pārskatīšanu un pieņems lēmumu par programmas NER300 finansējuma piešķiršanas otro kārtu; veicinās atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju izstrādi un daudzpusējās un divpusējās tirdzniecības sarunas. 6.
Turpmāka
energotehnoloģiju izstrāde Lai īstenotu
pašreizējo ES energoatkarības mazināšanas plānu,
energosistēmā ir jāizdara būtiskas izmaiņas
vidējā termiņā un ilgtermiņā, kas nenotiks, ja
netiks spēcīgi stimulēta jaunu energotehnoloģiju
izstrāde. Šīs jaunās tehnoloģijas ir nepieciešamas, lai
turpinātu samazināt pieprasījumu pēc primārās
enerģijas, dažādotu un nostiprinātu piegādes iespējas
(gan ārējās, gan vietējās) un optimizētu
enerģētikas tīklu infrastruktūru pilnīgai šīs
daudzveidības izmantošanai. Jaunās
tehnoloģijas var sniegt efektīvus un rentablus risinājumus, kas
uzlabos ēku un vietējo siltumapgādes sistēmu
energoefektivitāti, sniegs jaunus enerģijas uzkrāšanas
risinājumus un optimizēs tīklu pārvaldību. Lai panāktu
iepriekš minēto, ES un dalībvalstīm ir jāveic būtiski
ieguldījumi enerģētikas pētniecības un inovācijas
jomā. Ļoti būtiska būs dažādu jaunu
energotehnoloģiju ieviešana, lai nodrošinātu, ka pietiekams to skaits
tiek efektīvi laists tirgū, kas nodrošinās atbilstošus
risinājumus dalībvalstu dažādajām energoresursu
struktūras izvēlēm. Minētajiem
ieguldījumiem jāaptver visa tehnoloģiju piegādes
ķēde — sākot no materiāliem (tostarp kritiski
svarīgajām izejvielām) līdz ražošanai —, un ES vienlaikus
jānodrošina, ka, samazinot ES atkarību no enerģijas importa,
uzmanība tiek pievērsta arī atkarībai no ārvalstu
tehnoloģijām. Visbeidzot, šādu stratēģiju var
īstenot tikai tad, ja tā ir neatņemama Savienības
enerģētikas pētniecības un inovācijas politikas
daļa. Lai maksimāli palielinātu
minēto ieguldījumu ietekmi, ir jāpalielina koordinācija
starp pašām dalībvalstīm, kā arī starp
dalībvalstīm un Komisiju. Turklāt ļoti liela nozīme
(jo īpaši attiecībā uz liela mēroga demonstrējumu
īstenošanu) būs finanšu instrumentiem, kas nepieciešami, lai
piesaistītu lielākus ieguldījumus no nozares, piemēram, ar
Eiropas Investīciju bankas palīdzību. Galvenie pasākumi Komisija: ņems vērā energopiegādes drošības aspektus, īstenojot pētniecības un inovācijas pamatprogrammas "Apvārsnis 2020" (2014–2020) prioritātes, un nodrošinās, ka gaidāmais Eiropas energotehnoloģiju stratēģiskā plāna integrētais ceļvedis būs saskaņā ar Eiropas enerģētiskās drošības stratēģiju.
7.
Ārējo piegāžu un saistītās
infrastruktūras dažādošana
7.1.
Gāze
Gāzes imports veido 70 % no ES
gāzes patēriņa, un tiek sagaidīts[26], ka šis
apjoms saglabāsies nemainīgs līdz 2020. gadam, bet pēc
tam nedaudz palielināsies, 2025.–2030. gadā sasniedzot aptuveni 340–350 mljrd. m3.
Pēc apjoma 2013. gadā 39 % gāzes resursu tika
importēti no Krievijas, 33 % no Norvēģijas un 22 % no
Ziemeļāfrikas (Alžīrijas un Lībijas). Pārējie
piegādes avoti ir nelieli un veido aptuveni 4 %.
Sašķidrinātās dabasgāzes imports no šīm un citām
valstīm (piemēram, Kataras un Nigērijas) pieauga un sasniedza
aptuveni 20 %, taču pēc tam saruka līdz aptuveni 15 %
sakarā ar augstākām cenām Āzijā. Piekļuve daudzveidīgākiem
dabasgāzes resursiem, vienlaikus saglabājot ievērojamu importa
apjomu no uzticamiem piegādātājiem, ir prioritāte.
Tuvākajos gados sašķidrinātā dabasgāzes kā
potenciāli būtiska dažādošanas avota nozīme
saglabāsies un palielināsies.. Jaunas sašķidrinātas
dabasgāzes piegādes no Ziemeļamerikas, Austrālijas, Kataras
un jaunatklātie gāzes krājumi Austrumāfrikā,
visticamāk, palielinās sašķidrinātas dabasgāzes pasaules
tirgu lielumu un likviditāti. Paredzams, ka ASV 2015.–2017. gadā
Austrumkrastā darbību sāks pirmā gāzes
sašķidrināšanas rūpnīca, kuras jauda būs aptuveni 24 mljrd. m3/gadā.
Izstrādes procesā ir arī vairāki citi projekti.
Sagaidāms, ka lielākā daļa no saražotā apjoma tiks
novirzīta uz Āzijas tirgiem, taču daži Eiropas
uzņēmumi jau risina sarunas ar ASV sašķidrinātās
dabasgāzes ražotājiem par sašķidrinātās
dabasgāzes piegādes līgumu. Šie jauninājumi būtu
jāsekmē, pienācīgi atspoguļojot prioritātes ES ārējā
politikā, jo īpaši pašreizējās sarunās par
transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību (TTIP).
Gāzes ražošanas nozarei Norvēģijā (līdz 116 mljrd. m3/gadā
2018. gadā salīdzinājumā ar pašreizējo apjomu 106 mljrd. m3/gadā)
un Ziemeļāfrikā (iespējami lieli neizpētīti vai
neizmantoti ogļūdeņražu resursi un priekšrocības, ko sniedz
ģeogrāfiskais tuvums) ir izaugsmes potenciāls. Savienībai
būtu jāuzlabo iekšējie starpsavienojumi, lai nodrošinātu,
ka gāze no minētajiem piegādātājiem sasniedz visus
reģionālos tirgus saskaņā ar pašreiz izvirzītajiem
starpsavienojumu mērķiem. ES būtu ne tikai jānostiprina
attiecības ar esošajiem piegādātājiem, bet arī
jānosaka politikas mērķis — pavērt ceļu jauniem
piegādes avotiem. Šajā ziņā būtiska nozīme ir
Dienvidu koridoram un apzinātajiem KIP, jo ar tiem tiek sagatavoti
apstākļi piegādēm no Kaspijas jūras reģiona un
tālākām teritorijām. Aktīvas tirdzniecības
programmas īstenošana šajā reģionā ir būtiska ne tikai
tāpēc, lai nodrošinātu piekļuvi tirgiem, bet arī
tāpēc, lai izveidotu kritisko infrastruktūru, kuras
dzīvotspēja ir atkarīga no piekļuves pietiekamiem eksporta
apjomiem. Paredzēts, ka pirmajā posmā līdz 2020. gadam
ar Dienvidu gāzes koridora palīdzību Eiropas tirgū
gadā nonāks 10 mljrd. m3 Azerbaidžānā
saražotas dabasgāzes. Turklāt šim jaunajam cauruļvadu
savienojumam ir būtiska nozīme kā savienojumam ar Tuvajiem
Austrumiem. Infrastruktūra, kas pašreiz tiek plānota Turcijā,
Eiropas tirgum varētu nodrošināt līdz 25 mljrd. m3/gadā.
Ilgtermiņa perspektīvā Dienvidu gāzes koridora
paplašināšanā būtisku ieguldījumu varētu sniegt
arī citas valstis, piemēram, Turkmenistāna, Irāka un
Irāna, ar noteikumu, ka tiks izpildīti nosacījumi sankciju
režīma atcelšanai. Attiecībā uz šīm valstīm ļoti
liela nozīme būs saskaņotai un īpaši orientētai
ārpolitikai. ES papildus būtu jāveido ciešāks politiskais
un tirdzniecības dialogs ar partneriem no Ziemeļāfrikas un
Vidusjūras reģiona austrumu daļas nolūkā Eiropas
dienvidos izveidot Vidusjūras reģiona gāzes mezglu. Viss iepriekš minētais būs
iespējams tikai tad, ja būs pieejamas importa infrastruktūras
jaudas un ja gāzes resursi tiks piedāvāti par pieņemamu
cenu. Būs nepieciešama pienācīga sadarbība starp ES un dalībvalstīm
(sk. 4. sadaļu).
7.2.
Urāns un kodoldegviela
No tiem avotiem, kas nerada emisijas,
atomelektrostacijās saražotā elektroenerģija ir uzticams
pamatslodzes elektroapgādes avots, un tai ir nozīmīga loma
energopiegādes drošībā. Salīdzinājumā ar
gāzes vai ogļu spēkstacijām kodoldegvielas
relatīvā vērtība ir nenozīmīga attiecībā
pret kopējām elektroenerģijas ražošanas izmaksām, un
urāns veido tikai nelielu daļu no kopējām kodoldegvielas
izmaksām. Pasaules urāna piegādes tirgus ir stabils, un
tajā ir pietiekama piegādātāju dažādība,
tomēr ES ir pilnībā atkarīga no ārējām
piegādēm. Pasaulē ir tikai daži uzņēmumi, kas
urānu spēj pārveidot kodolreaktoros izmantojamā
degvielā, taču ES uzņēmumi ir vieni no tehnoloģiski
visattīstītākajiem visā ķēdē, tostarp
bagātināšanas un pārstrādes posmā. Kodoldrošība ir absolūta ES
prioritāte. ES arī turpmāk vajadzētu būt starptautisko
kodoldrošības standartu pamatlicējai un izstrādātājai.
Tāpēc ir svarīgi paātrināt grozītās
Kodoldrošības direktīvas pieņemšanu, ar ko tiktu
nostiprināta kodolenerģijas regulatoru neatkarība,
nodrošināta sabiedrības informēšana un regulāra
profesionālizvērtēšana. Tomēr kodoldegvielas ražošanā
nozīmīgs konkurents ir Krievija, un tā piedāvā
integrētas paketes ieguldījumiem visā kodolenerģijas
ķēdē. Tāpēc īpaša uzmanība būtu
jāpievērš ieguldījumiem jaunās atomelektrostacijās,
kas tiks uzbūvētas ES, izmantojot trešo valstu tehnoloģijas, lai
nodrošinātu, ka šīs spēkstacijas nebūs atkarīgas tikai
no Krievijas piegādātās kodoldegvielas: iespēja
dažādot kodoldegvielas piegādes ir jāizvirza kā
priekšnoteikums jaunu ieguldījumu izdarīšanai, un tas
jānodrošina Euratom Apgādes aģentūrai. Turklāt
visiem spēkstaciju operatoriem ir nepieciešams visaptverošs dažādots
kodoldegvielas piegāžu portfelis. Galvenie pasākumi Komisijai un dalībvalstīm kopīgi vajadzētu: palielināt pārredzamību ES līmenī attiecībā uz gāzes piegādes drošību un izpētīt, kā varētu pilnveidot esošos mehānismus informācijas sniegšanai par cenām, piemēram, Eurostat datu ieguvi un Komisijas nodrošināto tirgus uzraudzību; atbalstīt gāzes piegādes infrastruktūras izveidi un turpmāku paplašināšanu virzienā uz Norvēģiju, kā arī Dienvidu gāzes koridora un Vidusjūras reģiona gāzes mezgla izveidi un turpmāku paplašināšanu; izveidot ES mēroga energopiegādes drošības uzraudzības sistēmu, kuras pamatu veidotu Eiropas Komisijas gada ziņojumi Eiropadomei un Eiropas Parlamentam; paātrināt grozītās kodoldrošības direktīvas pieņemšanu; vajadzības gadījumā sadarboties, lai dažādotu kodoldegvielas piegādi. Komisija: īstenos aktīvu tirdzniecības programmu, kas nodrošinās piekļuvi dabasgāzes un sašķidrinātās dabasgāzes eksportam un ierobežos tirdzniecību kropļojošu praksi, veicinot spēcīgus ar enerģiju saistītus tirdzniecības mehānismus, un vajadzības gadījumā nodrošinās pienācīgu tirdzniecības mehānismu ievērošanu; centīsies novērst pašreizējos naftas eksporta aizliegumus trešās valstīs; sistemātiski ņems vērā kodoldegvielas piegāžu dažādošanu tās novērtējumā par jauniem kodoljomas ieguldījumu projektiem un jauniem projektiem nolīgumiem vai līgumiem ar trešām valstīm.
8.
Dalībvalstu enerģētikas politikas
koordinācijas uzlabošana un vienotas nostājas paušana
ārējā enerģētikas politikā
Vairāki no iepriekš aprakstītajiem
pasākumiem norāda uz vienu un to pašu prioritāti, proti,
dalībvalstīm ir labāk jāsaskaņo nozīmīgi
enerģētikas politikas lēmumi. Ir skaidrs, ka lēmumi par
energoresursu struktūru ir valsts prerogatīva, bet pakāpeniska
energoinfrastruktūras un tirgu integrācija, kopīga atkarība
no ārējiem piegādātājiem un vajadzība
nodrošināt solidaritāti krīzes laikā nozīmē, ka
būtiskākie politiskie enerģētikas lēmumi būtu
jāapspriež ar kaimiņvalstīm. Tas pats attiecas uz ES
enerģētikas politikas ārējo dimensiju[27],[28]. Komisija atzinīgi vērtē dažu
dalībvalstu izteiktos aicinājumus izveidot Enerģētikas
savienību. Tā atbalsta ieceri izveidot mehānismu, kas ļautu
dalībvalstīm vienai otru informēt par svarīgiem
lēmumiem, kuri saistīti ar to energoresursu struktūru, pirms to
pieņemšanas un detalizētas apspriešanas, lai svarīgās
piezīmes ņemtu vērā valsts lēmumu pieņemšanas
procesā. Eiropas Savienība kopumā ir
ieinteresēta, lai starptautiskie enerģijas tirgi būtu stabili,
pārredzami, reglamentēti un likvīdi. ES būtu
jāsagatavo saskaņoti un koordinēti paziņojumi
starptautiskajās organizācijās un forumos. Saistīts
politikas pasākums ir ilgtspējīgu energotehnoloģiju
veicināšana koordinētā veidā visā pasaulē, bet jo
īpaši jaunietekmes ekonomikas valstīs, kuru dēļ
enerģijas pieprasījums tuvākajās desmitgadēs,
domājams, pieaugs visvairāk. Šāda iniciatīva ir ne tikai
saskaņā ar vispārējiem ES vides un klimata
mērķiem, bet tā var arī ietekmēt
tradicionālā fosilā kurināmā tirgus, mazinot
pieprasījumu un uzlabojot likviditāti. Attiecībā uz tuvākajām
kaimiņvalstīm ES mērķim arī turpmāk
jābūt visu partneru iesaistei visos līmeņos, lai tos
varētu cieši integrēt ES enerģijas tirgū. Ņemot
vērā ES bažas attiecībā uz energopiegādes
drošību, būtu jāturpina nostiprināt Enerģētikas
kopienu, kuras mērķis ir paplašināt ES enerģētikas acquis
piemērošanas jomu, aptverot paplašināšanās procesā
iesaistītās valstis un kaimiņvalstis. Tas būtu jādara,
veicinot enerģētikas nozares reformu iesaistītajās
valstīs, vienlaikus atbalstot to energosistēmu modernizāciju un
to pilnīgu integrāciju ES enerģētikas nozares
tiesiskajā regulējumā. Īstermiņā un
vidējā termiņā būtu arī jāuzlabo
Enerģētikas kopienas institucionālā struktūra, lai
nostiprinātu izpildes mehānismus. Ir sistemātiski jāizmanto
ārpolitikas instrumenti, piemēram, konsekventi jāiekļauj
enerģētikas jautājumi politiskajos dialogos, jo īpaši
augstākā līmeņa sanāksmēs ar stratēģiskajiem
partneriem. Tiks veikts pārskats par tiem ES līmeņa dialogiem,
kuru uzmanības centrā ir enerģētikas jautājumi.
Nesenais G7 valstu kopīgais paziņojums, kas tika pieņemts
enerģētikas ministru sanāksmē Romā, ir labs paraugs
ciešākai sadarbībai ar galvenajiem partneriem. Pastāv arī
nepieciešamība nodrošināt konsekvenci ar citu nozaru politikas
ārējiem aspektiem, kuri varētu palīdzēt veicināt
energopiegādes drošību; jo īpaši tas attiecas uz ES ārējās
palīdzības instrumentu stratēģisko plānošanu. Eiropas
Ārējās darbības dienestam ir nozīmīga loma
enerģētikas apsvērumu integrēšanā ES
ārpolitikā un to koordinēšanā ar dalībvalstu
ārlietu ministrijām. Turklāt dalībvalstu nolīgumiem
ar trešām valstīm enerģētikas jomā būtu
jābūt pilnībā saskaņotiem ar ES tiesību aktiem un
ES energopiegādes drošības politiku. Lai to panāktu, Komisijai
un dalībvalstīm būtu pilnīgi jāizmanto tās
iespējas, kuras sniedz Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra
Lēmums Nr. 994/2012/ES, ar ko izveido informācijas apmaiņas
mehānismu attiecībā uz starpvaldību nolīgumiem starp
dalībvalstīm un trešām valstīm enerģētikas
jomā. Tas jo īpaši attiecas uz iespēju izstrādāt
standarta noteikumus un lūgt Komisijas palīdzību sarunu
laikā. Turklāt, ņemot vērā neseno pieredzi,
dalībvalstīm un attiecīgajiem uzņēmumiem ir pēc
iespējas drīzāk jāinformē Komisija, pirms tiek
noslēgti starpvaldību nolīgumi, kuri varētu ietekmēt
energopiegādes drošību un dažādošanas iespējas, un sarunu
laikā ir jākonsultējas ar Komisiju. Šajā sakarā ir
nepieciešama Lēmuma Nr. 994/2012/ES°pārskatīšana. Īpaši nozīmīga ir gāzes
joma, kur ciešāka ES politiskā sasaiste ar potenciālajām
piegādātājvalstīm radītu labvēlīgus
apstākļus komercdarījumiem, neapdraudot konkurētspējīga
ES iekšējā tirgus turpmāku attīstīšanos. Turklāt
dažos gadījumos pieprasījuma agregēšana varētu
palielināt ES spējas aizstāvēt savas intereses. Attiecībā uz kopīgu
dabasgāzes iegādi ir izdarīta atsauce uz Euratom
Apgādes aģentūras kolektīvās iegādes
mehānismu. Pašreizējos apstākļos, kad urāna tirgū
nav apdraudēta piegādes drošība, šis mehānisms
tirdzniecības partneriem dod pilnīgu rīcības
brīvību attiecībā uz sarunām par darījumiem. Euratom
Apgādes aģentūras paraksts uz līgumiem apstiprina tikai to,
ka energopiegādes drošība nav pakļauta riskam.
Aģentūra saglabā tiesības līgumu apstrīdēt,
ja tas apdraud energopiegādes drošību. Pamatojoties uz
saņemtajiem paziņojumiem un citu veidu informāciju, Euratom
Apgādes aģentūra arī palielina kodoldegvielas tirgus
pārredzamību, sagatavojot periodiskus ziņojumus. Komisija, cieši sadarbojoties ar
dalībvalstīm, izpētīs, vai attiecībā uz gāzi
būtu iespējams izstrādāt procedūru, kas
palīdzētu palielināt tirgus pārredzamību un ņemt
vērā energopiegādes drošības vajadzības. Papildus
varētu izvērtēt brīvprātīgos pieprasījuma
agregēšanas mehānismus, kas varētu palielināt spēju
aizstāvēt Eiropas pircēju intereses. Šie risinājumi
būtu rūpīgi jāizstrādā un jāīsteno, lai
nodrošinātu saderību ar ES tiesību aktiem un tirdzniecības
tiesībām. Vajadzības gadījumā šādā
procedūrā varētu iesaistīt kandidātvalstis vai
potenciālās kandidātvalstis. Galvenie pasākumi Komisija: nodrošinās, ka tiek īstenoti pasākumi, kas minēti tās 2011. gada septembra paziņojumā par ārējo enerģētikas politiku; izvērtēs iespējas tādu brīvprātīgos pieprasījuma apkopošanas mehānismu ieviešanai, kas varētu palielināt spēju aizstāvēt Eiropas pircēju intereses saskaņā ar ES tiesību aktiem un tirdzniecības tiesību normām; kopā ar EĀDD veicinās ārpolitikas instrumentu sistēmiskāku izmantojumu, lai palīdzētu sasniegt ārējās enerģētikas politikas mērķus un lai nostiprinātu saskaņotību starp enerģētikas politikas un ārpolitikas mērķiem; pārskatīs Lēmumu Nr. 994/2012/ES, ar ko izveido informācijas apmaiņas mehānismu attiecībā uz starpvaldību nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm enerģētikas jomā. Dalībvalstīm vajadzētu: informēt citai citu par svarīgiem valsts enerģētikas politikas lēmumiem pirms to pieņemšanas, pilnībā izmantojot iespējas, ko sniedz forumi, kurus vada Komisija; nodrošināt, ka Komisija tiek savlaicīgi informēta, pirms tiek sāktas sarunas par starpvaldību nolīgumiem, kuriem varētu būt ietekme uz energopiegādes drošību, un iesaistīt Komisiju sarunās. Tādējādi tiktu nodrošināts, ka noslēgtie nolīgumi ir pilnīgi saskaņoti ar Savienības tiesību aktiem.
Secinājumi
Pēdējos
gados ir daudz paveikts, lai uzlabotu Eiropas energopiegādes drošību.
Tomēr, neskatoties uz sasniegumiem, Eiropa joprojām ir
neaizsargāta pret satricinājumiem enerģētikas jomā.
Šā iemesla dēļ Eiropas enerģētiskās drošības
stratēģijā ir izklāstīti vairāki konkrēti
pasākumi, kuru mērķis ir nostiprināt Eiropas
izturētspēju un mazināt tās atkarību no enerģijas
importa. Savienības
energopiegādes drošība ir nesaraujami saistīta ar
enerģētikas un klimata politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam,
un par to būtu jāvienojas ar Eiropadomi. Pāreja uz
konkurētspējīgu mazoglekļa ekonomiku mazinās importa
fosilā kurināmā izmantojumu, ierobežojot enerģijas
pieprasījumu un sekmējot atjaunojamo un vietējo energoresursu
izmantojumu. Īstermiņā 1.
Attiecībā uz gaidāmo ziemu
Savienībai jāuzlabo gatavība energopiegādes
traucējumiem. Būtu jānostiprina Eiropas ārkārtas
situāciju un solidaritātes mehānismi, par pamatu izmantojot
riska novērtējumus (energopiegādes drošības spriedzes
testus), kurus koordinē Komisija kopā ar dalībvalstīm,
regulatoriem, pārvades sistēmu operatoriem un operatoriem, lai
palielinātu izturētspēju. Savienībai ir arī
jāsadarbojas ar starptautiskajiem partneriem, lai izstrādātu jaunus
solidaritātes mehānismus attiecībā uz dabasgāzi un
gāzes krātuvju izmantošanu. 2.
Jauniem ieguldījumiem
infrastruktūrā, kurus veicina dominējošie
piegādātāji, ir jāatbilst visiem iekšējā tirgus
un konkurences noteikumiem. Proti, būtu jāaptur projekts Southstream
līdz brīdim, kad būs nodrošināta pilnīga
atbilstība ES tiesību aktiem un tas tiks atkārtoti
izvērtēts, ņemot vērā ES energopiegādes
drošības prioritātes. 3.
Lai uzlabotu energopiegādes drošību,
Savienībai būtu cieši jāsadarbojas ar savām
kaimiņvalstīm un partneriem Enerģētikas kopienā, jo
īpaši ar Ukrainu un Moldovu. Šajā sakarā atzinīgi
vērtējams nolīgums par reversajām plūsmām, kas
nesen tika noslēgts starp Slovākijas Republiku un Ukrainu. Vidējā
termiņā un ilgtermiņā 4.
Eiropai jāpanāk, lai enerģijas
tirgus būtu efektīvāks un labāk integrēts. Būtu
jāpaātrina prioritāro projektu īstenošana, lai pievienotu
pastāvošās enerģētiski izolētās teritorijas un
nodrošinātu, ka tiek sasniegts pašreiz izvirzītais mērķis,
proti, līdz 2020. gadam nodrošināt starpsavienojumu jaudu 10 %
apmērā no uzstādītās elektroenerģijas ražošanas
jaudas. Līdz 2030. gadam dalībvalstīm būtu
jāspēj sasniegt mērķi — starpsavienojumu jauda 15 %
apmērā. 5.
Savienībai ir jāsamazina sava
atkarība no konkrētiem ārējiem
piegādātājiem, dažādojot energoresursus,
piegādātājus un maršrutus. Proti, būtu jānostiprina
partnerība ar Norvēģiju, jāpaātrina Dienvidu
gāzes koridora izveide un jāveicina jauna gāzes mezgla
būvniecība Dienvideiropā. 6.
Energopiegādes drošībai un pārejai
uz mazoglekļa ekonomiku būtu jāpiešķir prioritāte ES
finanšu instrumentos 2014.–2020. gadam, galvenokārt izmantojot
Eiropas Reģionālās attīstības fonda, Eiropas
infrastruktūras savienošanas instrumenta, pamatprogrammas
"Apvārsnis 2020" un Eiropas kaimiņattiecību un
partnerības instrumenta līdzekļus. Tiem būtu
jābūt arī galvenajam mērķim, ja tiek veikti
pasākumi, kuros izmanto tādus ES ārējās darbības
instrumentus kā Kaimiņattiecību politikas ieguldījumu
mehānisms un Rietumbalkānu ieguldījumu mehānisms, kā
arī Eiropas Investīciju bankas un Eiropas Rekonstrukcijas un
attīstības bankas finansējums. 7.
Lai patiesi risinātu energopiegādes
drošības problēmu, ir vairāk jākoordinē
dalībvalstu enerģētikas politika. Dalībvalstu
izdarītā izvēle attiecībā uz energoresursu struktūru
vai energoinfrastruktūru ietekmē citas dalībvalstis un
Savienību kopumā. Izstrādājot ilgtermiņa
enerģētikas politikas stratēģiju un gatavojoties
starpvaldību nolīgumu noslēgšanai ar trešām valstīm,
dalībvalstīm būtu labāk jāinformē citai citu un
Komisiju. Nākotnē ir jācenšas nodrošināt labāku
sinerģiju starp enerģētikas mērķiem un ārpolitiku
un sarunās ar partneriem ieņemt vienotu nostāju. __________________
1. pielikums. Atkarība no
Krievijas dabasgāzes piegādēm
Horizontālā ass: dabasgāzes procentuālā daļa energoresursu struktūrā. Vertikālā ass: Krievijas dabasgāzes procentuālā daļa no dalībvalstu dabasgāzes patēriņa. Apļu lielums: importētās Krievijas dabasgāzes apjoms. Aprēķinu pamatā ir nozares provizoriskie dati par 2013. gadu, un tajos ir ietverti Krievijas uzņēmumu pārdotie dabasgāzes apjomi, kas ne vienmēr ir saražoti Krievijā.
2. pielikums. Galveno
energopiegādes drošības infrastruktūras projektu statuss
Dabasgāzes projekti A || Īstermiņa projekti || (2014–2016) || # || Projekta nosaukums || Sīkāka informācija || Termiņš Baltijas gāzes tirgus 1 || LT: sašķidrinātās dabasgāzes tankkuģis || Tankuģis (nav KIP). Statuss: būvniecības posms || 2014. gada beigas 2 || Klaipēda–Ķiemēni cauruļvada jaudas palielināšana || Jaudas palielināšana savienojumam no Klaipēdas līdz LT–LV starpsavienojumam. Statuss: IVN un inženiertehniskā projektēšana || 2017 Gāzes piegādes izvēles iespējas Centrāleiropā un Dienvidaustrumeiropā 1 || PL: sašķidrinātās dabasgāzes terminālis || Terminālis Svinoujscē un savienojošais cauruļvads (nav KIP termiņa dēļ). Statuss: būvniecības posms || 2014. gada beigas 2 || EL–BG starpsavienojums || Jauns starpsavienojums ar mērķi atbalstīt dažādošanu un nogādāt Shah Deniz gāzes laukā iegūto gāzi Bulgārijā. Statuss: atļauju saņemšana, IVN (kavēšanās par 2 gadiem) || 2016 3 || EL–BG reversā plūsma || Pastāvīga reversā plūsma esošajā starpsavienojumā (alternatīva/papildinājums IGB cauruļvadam). Statuss: priekšanalīzes posms || 2014 4 || BG: krātuves modernizācija || Uzglabāšanas jaudas palielināšana Chiren gāzes krātuvē. Statuss: priekšanalīzes posms || 2017 5 || HU–HR reversā plūsma || Reversā plūsma, kas ļaus gāzes plūsmu pārvadīt virzienā no Horvātijas uz Ungāriju. Statuss: priekšizpētes posms || 2015 6 || HU–RO reversā plūsma || Projekts, kas ļaus gāzes plūsmu pārvadīt virzienā no Rumānijas uz Ungāriju. Statuss: priekšizpētes posms || 2016 7 || BG–RS starpsavienojums || Jauns starpsavienojums, kas veicinās energopiegādes drošību Bulgārijā un Serbijā. Statuss: IVN, maršruta plānošana, finansēšana (problēma ar Srbijagas nošķiršanu, lai piekļūtu finansējumam) || 2016 8 || SK–HU starpsavienojums || Jauns divvirzienu cauruļvads. Statuss: būvniecības posms || 2015 B || Vidēja termiņa projekti || (2017–2020) || # || Projekta nosaukums || Sīkāka informācija || Termiņš Baltijas gāzes tirgus 1 || PL–LT starpsavienojums || Jauns divvirzienu cauruļvads (GIPL), ar ko tiks izbeigta Baltijas valstu izolētība. Statuss: priekšizpētes / inženiertehniskās priekšizpētes (FEED) posms || 2019 2 || FI–EE starpsavienojums || Jauns divvirzienu cauruļvads atkrastē ("Balticconnector"). Statuss: priekšanalīzes posms/atļauju saņemšana || 2019 3 || Baltijas sašķidrinātās dabasgāzes terminālis || Jauns sašķidrinātās dabasgāzes terminālis, par kura atrašanās vietu vēl tiks lemts (EE/FI). Statuss: priekšanalīzes posms/atļauju saņemšana || 2017 4 || LV–LT starpsavienojums || Esošā starpsavienojuma modernizācija (ietverot kompresoru staciju). Statuss: priekšanalīzes posms || 2020 Gāzes plūsmas nodrošināšana virzienā no Spānijas uz ziemeļiem 1 || ES–FR starpsavienojums "Midcat" || Jauns starpsavienojums (ietverot kompresoru), lai nodrošinātu divvirzienu plūsmas[29] starp Franciju un Spāniju. Statuss: priekšizpētes posms || Jānosaka Klasteru gāzes piegādes izvēles iespējas Centrāleiropā un Dienvidaustrumeiropā 1 || PL–CZ starpsavienojums || Jauns divvirzienu cauruļvads starp Čehijas Republiku un Poliju. Statuss: priekšizpēte/FEED, atļauju saņemšana (CZ) || 2019 2 || PL–SK starpsavienojums[30] || Jauns divvirzienu cauruļvads starp Slovākiju un Poliju. Statuss: 2014. gadā tiks pieņemts galīgais lēmums par ieguldījumiem || 2019 3 || PL: 3 iekšējie cauruļvadi un kompresoru stacija || Iekšējās infrastruktūras nostiprināšana, kas vajadzīga, lai sasaistītu ievades punktus Baltijas jūras piekrastē ar PL–SK un PL–CZ starpsavienojumiem. Statuss: priekšanalīzes posms || 2016–2018 4 || TANAP (TR–EL) || Transanatolijas dabasgāzes cauruļvads, pa kuru caur Turciju uz ES tiks pārvadīta Kaspijas jūras reģiona gāze un ar kuru tiks atvērts ES Dienvidu gāzes koridors. Statuss: priekšizpēte / galīgais lēmums par ieguldījumiem || 2019 5 || TAP (EL–AL–IT) || Dienvidu gāzes koridora daļa ES teritorijā. Tiešais savienojums ar TANAP. Statuss: atļauju saņemšana || 2019 6 || IAP (AL–ME–HR) || Jauns starpsavienojums, kas būs daļa no Balkānu reģiona gāzes loka un būs savienots ar TAP. Statuss: priekšizpētes/FEED posms || 2020 7 || HR: sašķidrinātās dabasgāzes terminālis || Jauns sašķidrinātās dabasgāzes terminālis Krkā, kas veicinās energopiegādes drošību un piegāžu dažādošanu reģionā. Statuss: priekšizpētes/FEED posms (problēmas saistībā ar finansējumu) || 2019 8 || BG: iekšējā sistēma || Reģionālai integrācijai nepieciešamās pārvades sistēmas atjaunošana un paplašināšana Statuss: priekšizpētes/FEED posms || 2017 (jāapstiprina) 9 || RO: iekšējā sistēma un reversā plūsma virzienā uz UA || Rumānijas tranzīta un pārvades sistēmas un reversās plūsmas integrācija virzienā uz Ukrainu. Statuss: priekšizpētes posms (regulatīvie jautājumi saistībā ar reverso plūsmu) || Jānosaka 10 || EL: kompresoru stacija || Kompresoru stacija Kipi, kas nodrošinās savienojumu starp TANAP un TAP. Statuss: atļauju saņemšanas posms || 2019 11 || EL: Aleksandrupoles sašķidrinātās dabasgāzes terminālis || Jauns sašķidrinātās dabasgāzes terminālis Grieķijas ziemeļu daļā. Statuss: atļauju saņemšanas posms || 2016[31] 12 || EL: Egejas sašķidrinātās dabasgāzes terminālis || Jauns peldošais sašķidrinātās dabasgāzes terminālis Kavalas līcī. Statuss: priekšizpētes/FEED posms, atļauju saņemšana || 2016[32] Elektroenerģijas projekti A || Īstermiņa projekti || (2014–2016) || # || Projekta nosaukums || Sīkāka informācija || Termiņš Baltijas izolācijas izbeigšana 1 || Nordbalt 1 un 2 || Starpsavienojumi starp Zviedriju un Lietuvu (nav KIP). Statuss: būvniecības posms || 2015 2 || LT–PL starpsavienojums || Jauns starpsavienojums un pretslēguma pārveidotājstacijas; nākamais posms plānots 2020. gadā; saistītie infrastruktūras nostiprinājumi, kas vajadzīgi PL. Statuss: būvniecības posms || 2015 (pirmais posms) B || Vidēja termiņa projekti || (2017–2020) || # || Projekta nosaukums || Sīkāka informācija || Termiņš Baltijas izolācijas izbeigšana 1 || Iekšējās līnijas LV un SE || LV–SE starpsavienojuma jaudas palielināšana (NordBalt). Statuss: priekšizpētes/FEED posms || 2019 2 || EE–LV starpsavienojums || Starpsavienojums un saistītie infrastruktūras nostiprinājumi EE. Statuss: priekšizpētes/FEED posms || 2020 3 || EE, LV, LT sinhronizācija ar kontinentālās Eiropas tīkliem || Baltijas valstu sinhronizācija. Statuss: priekšizpētes posms || 2020 (jāapstiprina) Pireneju pussalas izolācijas izbeigšana 1 || Starpsavienojums starp Franciju un Spāniju || Augstsprieguma līdzstrāvas jūras kabeļa starpsavienojums starp Akvitāniju (FR) un Basku zemi (ES) || 2020 (jāapstiprina) [1] 23 % atjaunojamo energoresursu un 27 %
kodolenerģijas. [2] COM(2014) 15. [3] Komisijas paziņojums "Eiropas rūpniecības
atdzimšana" (COM(2014) 14). [4] Izveidota ar Regulu (ES) Nr. 994/2010 par gāzes
piegādes drošības aizsardzības pasākumiem. [5] 2009. gada
14. septembra Direktīva 2009/119/EK, ar ko dalībvalstīm
uzliek pienākumu uzturēt jēlnaftas un/vai naftas produktu
obligātas rezerves. [6] Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra
Regula (ES) Nr. 994/2010 par gāzes piegādes drošības
aizsardzības pasākumiem un Padomes Direktīvas 2004/67/EK
atcelšanu. [7] Šī iespēja tika uzsvērta kopīgajā
paziņojumā, kas tika pieņemts 2014. gada 6. maijā
Romā G7 valstu enerģētikas ministru sanāksmē. [8] 2008. gada 8. decembra Direktīva 2008/114/EK par
to, lai apzinātu un noteiktu Eiropas Kritiskās infrastruktūras
un novērtētu vajadzību uzlabot to aizsardzību. [9] Galvenokārt telpu apkurei un karstajam saimniecības
ūdenim. [10] Komisijas paziņojums "Enerģijas cenas un izmaksas
Eiropā", 11. lpp. [11] Lai atbalstītu pāreju uz mazoglekļa ekonomiku
mazāk attīstītajos, pārejas un vairāk
attīstītajos ES reģionos, dalībvalstīm jāiegulda
attiecīgi vismaz 12 %, 15 % vai 20 % no Eiropas
Reģionālās attīstības fonda (ERAF)
līdzekļiem. Ja šādiem ieguldījumiem izmanto Kohēzijas
fonda (KF) līdzekļus, ieguldījumu proporcionālā
daļa mazāk attīstītajos reģionos ir 15 %. [12] Piemēram, aizdevums renovācijai ir standarta instruments,
kura pamatā ir riska dalīšanas aizdevuma modelis. [13] Komisijas paziņojums "Iekšējā
elektroenerģijas tirgus darbība un optimāla publiskā
intervence", COM(2013)7243. [14] Lielisks šādas reģionālās sadarbības
piemērs ir 2014. gada sākumā izveidotais t. s. apvienotais
nākamās dienas tirgus, kurā piedalās tīkla operatori
un elektroenerģijas biržas no 16 dalībvalstīm. [15] Komisijas vadlīniju dokuments "Streamlining
environmental assessment procedures for energy infrastructure and Projects of
Common interest" un vadlīniju dokuments par liela mēroga
pārrobežu projektu ietekmes uz vidi novērtējumiem. [16] Ņemot vērā pašreiz notiekošo nozares atbilstības
pārbaužu rezultātus. [17] 2011. gada transporta baltā grāmata "Ceļvedis
uz Eiropas vienoto transporta telpu — virzība uz konkurētspējīgu
un resursefektīvu transporta sistēmu"; COM(2011) 144
galīgā redakcija. [18] COM(2013) 17 final. [19] Pārrobežu izmaksu sadalījums (cross-border cost
allocation). [20] Laikposmā no 2001. līdz 2012. gadam ES enerģijas
ražošanas apjomi kopumā ir sarukuši par 15 %. [21] Komisijas paziņojums "Iekšējā
elektroenerģijas tirgus darbība un optimāla publiskā
intervence", C(2013)7243. [22] 2013/30/ES. [23] JRC pētījums "Unconventional Gas: Potential
Energy Market Impacts in the European Union" (EUR 25305 EN). [24] Komisijas paziņojums un ieteikums par ogļūdeņražu
(piemēram, slānekļa gāzes) izpēti un ieguvi ar
lielpatēriņa hidropārrāvumu metodi ES (COM(2014) 23 final)
un 2014. gada 22. janvāra Ieteikums 2014/70/ES). [25]
http://ec.europa.eu/environment/eia/pdf/PCI_guidance.pdf un
http://ec.europa.eu/environment/eia/pdf/Transboundry%20EIA%20Guide.pdf. [26] Eiropas Komisija, EU Energy, transport and GHG emissions trends
to 2050 — Reference scenario 2013. [27] Komisijas ziņojums par to, kā tiek īstenots
Paziņojums par energoapgādes drošību un starptautisko
sadarbību un Enerģētikas padomes 2011. gada novembra
secinājumi (COM(2013) 638). [28] Padomes ziņojums "Turpmāki pasākumi pēc
Eiropadomes 2013. gada 22. maija sanāksmes: ES
enerģētikas politikas ārējo aspektu attīstības
pārskats", kas pieņemts 2013. gada 12. decembrī. [29] Gāzes plūsmas nodrošināšana virzienā no
Spānijas uz Franciju gadījumam, ja saruks piegāde
Rietumeiropā un Centrāleiropā. Plūsma virzienā no
Francijas uz Spāniju, lai veiktu arbitrāžu, ja Spānijā
būs augstas gāzes cenas. Jānostiprina arī cauruļvads
"Artère du Rhône". [30] Šie divi starpsavienojumi (PL–CZ un PL–SK) nodrošinās
plūsmas starp Baltijas un Adrijas jūru, kā arī pa tiem
varētu pārvadīt gāzi no DE–NL–NO, kas ievērojami
palielinātu energopiegādes drošību visā (Dienvid-)austrumeiropā. [31] Projekta virzītāju sniegtā informācija, bet
īstenošana, visticamāk, tiks sākta 2017. gadā. [32] Tas pats.