This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 52014DC0286
COMMUNICATION FROM THE COMMISSION TO THE EUROPEAN PARLIAMENT AND THE COUNCIL on the application of Directive 2009/52/EC of 18 June 2009 providing for minimum standards on sanctions and measures against employers of illegally staying third country nationals
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI par to, kā tiek piemērota 2009. gada 18. jūnija Direktīva 2009/52/EK, ar ko nosaka minimālos standartus sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI par to, kā tiek piemērota 2009. gada 18. jūnija Direktīva 2009/52/EK, ar ko nosaka minimālos standartus sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi
/* COM/2014/0286 final */
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI par to, kā tiek piemērota 2009. gada 18. jūnija Direktīva 2009/52/EK, ar ko nosaka minimālos standartus sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi /* COM/2014/0286 final */
KOMISIJAS
PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI par to,
kā tiek piemērota 2009. gada 18. jūnija
Direktīva 2009/52/EK, ar ko nosaka minimālos standartus
sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo
valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas
nelikumīgi Konstatēts,
ka 2013. gadā Eiropas Savienībā nelikumīgi
uzturējās 386 230 trešo valstu valstspiederīgie, kas
ir mazāk nekā 2008. gadā, kad viņu skaits bija 608 870[1]. Šāds samazinājums
daļēji skaidrojams ar ekonomikas krīzi, kas
apgrūtināja iespējas atrast darbu lielā daļā
Eiropas Savienības (ES). Taču šo parādību pēc
būtības ir sarežģīti izteikt kvantitatīvos
rādītājos, jo lielākā daļa nelikumīgo
migrantu netiek atklāta, un iespēja atrast darbu joprojām ir
nozīmīgs stimuls nelikumīgai migrācijai uz Eiropas Savienību. Tādu
trešo valstu valstspiederīgo nodarbinātība, kuri valstī
uzturas nelikumīgi, ir sekas tam, ka migranti, kuri devušies labākas
dzīves meklējumos, sastopas ar pieprasījumu no darba devēju
puses, kas vēlas piesaistīt darbiniekus, kuri ir gatavi
uzņemties mazkvalificētu un slikti apmaksātu darbu
darbietilpīgās nozarēs, piemēram, celtniecībā,
lauksaimniecībā, uzkopšanas pakalpojumu nozarē un viesnīcu/ēdināšanas
nozarē. Nelikumīgā
nodarbinātība nodara kaitējumu daudzos veidos, proti, netiek
nodrošinātas iemaksas valsts budžetā nodokļu vai
sociālās apdrošināšanas iemaksu veidā un darbiniekus
aizstāj vai pieņem darbā, neizmantojot likumīgās
iespējas, kā rezultātā personas strādā
bīstamos apstākļos bez jebkāda veida apdrošināšanas. 2009. gada 18. jūnijā
pieņemtās Direktīvas 2009/52/EK[2]
mērķis ir cīnīties pret tādu veicinošo faktoru kā
iespējas atrast darbu. Pieņemot direktīvu, paredzētas
stingrākas sankcijas par nelikumīgu nodarbināšanu un uzlaboti
konstatācijas mehānismi, kā arī paredzēti
aizsardzības pasākumi, kas izstrādāti, lai labotu pret
nelikumīgajiem migrantiem vērsto netaisnību. Direktīva ir daļa no pasākumu kopuma, ko
īstenojusi ES, lai efektīvi cīnītos pret nelikumīgo
imigrāciju; citi pasākumi ietver uzlabotu sadarbību ar
trešām valstīm[3],
operatīvās sadarbības robežu jautājumos integrētu
pārvaldību[4], efektīvu
atgriešanas politiku un stingrākus tiesību aktus cilvēku
tirdzniecības apkarošanai[5]. Direktīva
papildina nesen veiktās politikas izmaiņas likumīgās
migrācijas jomā, turklāt Direktīva par sezonas darbiniekiem[6] ir visnesenākais piemērs
tam, kā ES atver likumīgus ceļus zemas kvalifikācijas
darbaspēka migrācijai, parasti tādās nozarēs kā
lauksaimniecība vai tūrisms. Dalībvalstīm Direktīva 2009/52/EK bija
jātransponē savos tiesību aktos līdz 2011. gada 20. jūlijam[7]. Komisija
uzsāka pienākuma neizpildes procedūru[8] pret 20 dalībvalstīm[9]
par minētā termiņa neievērošanu; visas lietas ir izbeigtas. Pirms to tiesību aktu pieņemšanas, ar ko transponē
minēto direktīvu, Itālija un Luksemburga noteica periodu, kurā
darba devēji varēja deklarēt pie viņiem
strādājošos migrantus, kas valstī uzturas nelikumīgi,
turklāt, lai gan tika piemērots naudas sods un bija jāizpilda
konkrēti nosacījumi, valstis paredzēja legalizēšanas
mehānismus. Visās dalībvalstīs, kurām ir saistoša
minētā direktīva[10], patlaban ir
aizliegts nodarbināt nelikumīgos migrantus, un tikai dažas valstis ir
paredzējušas izņēmumu attiecībā uz tām
personām, kuru izraidīšana ir atlikta[11]. Vairākas dalībvalstis ir
nolēmušas paplašināt direktīvas[12]
piemērošanas jomu, attiecinot to arī uz trešo valstu
valstspiederīgajiem, kuri valstī uzturas likumīgi, bet kuru
uzturēšanās atļauja liedz viņiem veikt saimniecisko
darbību. Šis
paziņojums[13]
pieņemts atbilstīgi Komisijas pienākumam sniegt ziņojumu
Eiropas Parlamentam un Padomei par direktīvas par sankcijām pret
darba devējiem piemērošanu[14]. Paziņojumā
sniegts pārskats par finansiālajām sankcijām un
kriminālsodiem, ko var piemērot darba devēju ķēdei ES
par nelikumīgu nodarbināšanu (I).
Paziņojumā arī izklāstīts, kā dalībvalstu
tiesību aktos ieviesti nelikumīgi nodarbināto migrantu
aizsardzības pasākumi (II). Visbeidzot
paziņojumā aprakstīts, kā dalībvalstis
transponējušas direktīvā paredzētos mehānismus
nelikumīgas nodarbinātības efektīvai konstatācijai un
sodīšanai, un sniegts dalībvalstu pārbaužu ziņojumu
novērtējums (III). I. Sankcijas pret darba devēju
ķēdi, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri
dalībvalstīs uzturas nelikumīgi I.1. Pārskats
par dalībvalstīs spēkā esošajām
finansiālajām sankcijām un kriminālsodiem a) Finansiālas
sankcijas (5. pants) Direktīvas 5. pantā
noteikts, ka sankcijas par nelikumīgu nodarbināšanu ietver finansiālas
sankcijas, kuru apmērs pieaug līdz ar nelikumīgi
nodarbināto trešās valsts valstspiederīgo skaitu. Līdz
transponēšanas termiņa beigām finansiālās sankcijas
dalībvalstu tiesību aktos bija jāievieš tikai BE, BG, LU, FI un
LV, jo pārējās 19 dalībvalstis, kurām ir saistoša
direktīva, šādas sankcijas jau bija paredzējušas. Taču kopš
tā laika septiņas dalībvalstis[15]
ir grozījušas savus tiesību aktus, lai mainītu
aprēķināšanas metodi un/vai palielinātu naudas soda apmēru. Tikai CY, FI,
HU, NL un PL ir izmantojušas 5. panta 3. punktā paredzēto
iespēju noteikt samazinātas sankcijas, ja darba devējs ir
fiziska persona (proti, privātpersona), kas nodarbina trešo valstu
valstspiederīgos savām personiskajām vajadzībām, un
darba apstākļi nav īpaši ekspluatējoši. Izņemot SE
un IT, kuras vidējās atgriešanās izmaksas iekļāvušas
finansiālajās sankcijās, dalībvalstis pieprasa darba
devējam atgriešanas izmaksas segt papildus finansiālajām
sankcijām. Šī
paziņojuma 1. tabulā par finansiālajām sankcijām
redzams, ka saistībā ar naudas soda aprēķināšanas
metodi dalībvalstis var iedalīt divās grupās.
Sešpadsmit dalībvalstīs[16]
naudas soda apmērs pieaug līdz ar nelikumīgi nodarbināto
trešās valsts valstspiederīgo skaitu. Šajās
dalībvalstīs minimālais vai fiksētais finansiālo
sankciju apmērs par vienu nelikumīgi nodarbinātu nelikumīgo
migrantu ir no EUR 300 (BE) līdz EUR 10 001 (ES).
Lielākā daļa dalībvalstu ir noteikušas arī
maksimālo naudas sodu, kas ir no EUR 854 (CY) līdz EUR 100 000
(ES) fiziskai personai. Pārējās astoņās
dalībvalstīs[17] naudas soda apmērs
likumā noteikts vispārīgi, un precīzu naudas soda
apmēru nosaka tiesnesis atkarībā no iesaistīto
nelikumīgo migrantu skaita. Šajās dalībvalstīs naudas
soda maksimālais apmērs ir no EUR 500 (LV) līdz EUR 500 000
(DE). Tas norāda
uz naudas soda apmēra ievērojamām atšķirībām dalībvalstīs
un var radīt bažas, ka finansiālo sankciju apmērs ne
vienmēr ir lielāks par ieguvumiem, ko sniedz nelikumīgo migrantu
nodarbināšana. Tā kā nav visaptverošas empīriskas
informācijas par sankciju ietekmi, lai veiktu sankciju atturošās
ietekmes un samērīguma sākotnējo novērtējumu,
cita starpā kā rādītāju var izmantot
salīdzinājumu ar minimālo algu[18].
Piemēram,
maksimālais naudas sods par viena nelikumīgā migranta
nodarbināšanu LU ir 1,3 minimālo mēnešalgu
apmērā. LV, kas ir viena no valstīm, kurā noteikts naudas
soda kopējais apmērs, maksimālās finansiālās
sankcijas ir 1,7 minimālo mēnešalgu apmērā.
Minētie skaitļi ļoti lielā mērā atšķiras no
situācijas, piemēram, BG, kur maksimālais naudas sods par viena
nelikumīgā migranta nodarbināšanu ir 24,2 mēnešalgu
apmērā, un CZ, kur maksimālā naudas soda kopējais
apmērs ir 584 minimālo mēnešalgu[19]
apmērā fiziskai personai. b) Kriminālsodi
(9. un 10. pants) Direktīvas 9. pantā
paredzēti kriminālsodi par īpaši smagiem
nelikumīgās nodarbinātības gadījumiem, tostarp
šādiem pārkāpumiem: i)
pastāvīgi
atkārtoti pārkāpumi; ii)
pārkāpumi,
kuri izdarīti, nodarbinot ievērojamu skaitu trešo valstu
valstspiederīgo; iii)
pārkāpumi,
kuri izdarīti īpaši ekspluatējošos darba apstākļos; iv)
pārkāpumi,
kurus izdara darba devējs, kas apzinās, ka darbinieks ir cilvēku
tirdzniecības upuris; un v)
pārkāpumi,
kuri attiecas uz nepilngadīgu personu nelikumīgu
nodarbinātību. Pirms
direktīvas stāšanās spēkā nelikumīgo migrantu
nelikumīga nodarbināšana jau bija īpašs noziedzīgs
nodarījums desmit dalībvalstīs[20].
Tādēļ 14 dalībvalstīm[21]
savos tiesību aktos bija jāievieš kriminālsodi par šīm
konkrētajām nelikumīgas nodarbinātības formām.
AT, DE, EL un IT ir grozījušas spēkā esošos tiesību aktus,
pagarinot brīvības atņemšanas laiku vai vairumā
gadījumu paaugstinot naudas soda līmeni. BE, FI, FR, IT,
MT, NL un SE nelikumīga nodarbināšana ir noziedzīgs
nodarījums pats par sevi neatkarīgi no 9. panta 1. punktā
minēto apstākļu esamības. Minētie
apstākļi parasti tiek uzskatīti par atbildību
pastiprinošiem apstākļiem. Pārējās
dalībvalstis kopumā ir atzinušas nelikumīgo nodarbināšanu
par sodāmu visos 9. pantā minētajos gadījumos. Dažas
dalībvalstis nav noteikušas īpašas sankcijas nelikumīgai
nodarbināšanai “īpaši ekspluatējošos darba apstākļos”[22] un situācijās, kad
“darba devējs apzinājies, ka darbinieks ir cilvēku tirdzniecības
upuris”[23]. Daudzas no šīm dalībvalstīm
uzskatīja, ka uz šādām nelikumīgas nodarbinātības
formām jau attiecas valsts tiesību akti par cilvēku
tirdzniecību. Šī
paziņojuma 2. tabulā uzsvērtas kriminālsodu smaguma
ievērojamās atšķirības. Dažās dalībvalstīs
ievērojamās atšķirības var radīt šaubas par soda
sankciju preventīvo ietekmi. Piemēram, LV un AT noteiktos
apstākļos, kas aprakstīti 9. panta 1. punktā, par
nelikumīgu nodarbinātību piemēro brīvības
atņemšanu līdz attiecīgi trīs un sešiem mēnešiem,
taču pārējās dalībvalstīs paredzētais
maksimālais sods ir brīvības atņemšana uz vienu līdz pieciem
gadiem. Desmit dalībvalstīs brīvības atņemšanu var aizstāt
ar naudas sodu vai piemērot kopā ar to, un naudas sods var būt
no EUR 600 BE līdz EUR 240 000 PT fiziskai personai. c) Kriminālsodi
juridiskām personām (11. un 12. pants) un citi pasākumi (7. pants) Atbilstīgi 12. panta
pirmajai daļai visas dalībvalstis ir paredzējušas kriminālsodus
juridiskām personām, kuras atbildīgas par nelikumīgu
nodarbinātību saskaņā ar 9. pantu, piemēram,
naudas sodu, likvidāciju, tiesību ierobežojumu un īpašuma
konfiskāciju. Visas dalībvalstis (izņemot BG, EE, FI, HU un NL)
savā juridiskajām personām piemērojamo kriminālsodu
uzskaitījumā ir iekļāvušas arī pasākumus, kas
paredzēti direktīvas 7. panta 1. punktā. Direktīvas 7. panta
1. punktā uzskaitīti papildu pasākumi, lai sodītu
darba devējus, kuri atbildīgi par nelikumīgu
nodarbinātību, tostarp šādi pasākumi: i) uz laiku
līdz pieciem gadiem liegtas tiesības uz dažām vai visām priekšrocībām,
ko saņem ar valsts starpniecību; ii) uz laiku
līdz pieciem gadiem liegtas tiesības piedalīties valsts
līgumos; iii) prasība
atmaksāt dažus vai visus valsts piešķirtos maksājumus, kas darba
devējam piešķirti laikā līdz 12 mēnešiem pirms
nelikumīgās nodarbinātības fakta konstatācijas; un iv) uzņēmumu,
kas izmantoti pārkāpuma izdarīšanā, slēgšana uz laiku
vai pastāvīgi. Taču šie
pasākumi, kuriem var būt spēcīga preventīva ietekme,
nav pilnībā transponēti visās dalībvalstīs[24]. Turklāt tikai AT, CY
un SK ir izmantojušas 12. panta otrajā daļā paredzēto
iespēju publiskot to darba devēju sarakstu, kuri ir
izdarījuši 9. pantā minētos noziedzīgos
nodarījumus. I.2. Visu
ķēdes darba devēju atbildība (2. panta c) punkts,
8. pants, 9. panta 2. punkts un 11. pants) Lai garantētu
nelikumīgās nodarbinātības aizlieguma efektivitāti,
visas dalībvalstis izmanto 2. panta c) punktā
noteikto plašo nodarbinātības definīciju, kura aptver
visas darbības, kas ir algots darbs vai darbs, par ko būtu
jāsaņem atalgojums un ko veic darba devēja vadībā
un/vai uzraudzībā neatkarīgi no tiesiskajām
attiecībām. Turklāt
8. pantā noteikts, ka visi darba devēji ķēdē
ir atbildīgi par 5. pantā paredzēto finansiālo
sankciju samaksu, jo dažās nozarēs, it sevišķi tajās,
kuras skar nelikumīgā nodarbinātība, ir plaši
izplatīta apakšuzņēmuma līgumu slēgšana. Saskaņā
ar 8. panta 1. punkta a) apakšpunktu dalībvalstu
(izņemot EE un LT) tiesību akti paredz, ka, ja darba devējs ir
tiešais apakšuzņēmējs, darbuzņēmējam kopā ar
apakšuzņēmēju vai vienam pašam jābūt pienākumam
samaksāt jebkuras saskaņā ar 5. pantu noteiktās
finansiālās sankcijas. Saskaņā ar 8. panta 2. punktu
lielākā daļa dalībvalstu[25]
arī nodrošina, ka, ja darba devējs ir apakšuzņēmējs,
galvenajam darbuzņēmējam un ikvienam iesaistītajam
apakšuzņēmējam, ja tie zināja, ka darba devējs
apakšuzņēmējs nodarbina nelikumīgos migrantus, arī var
būt jāsamaksā minētie naudas sodi. Lai
veicinātu minēto noteikumu izpildi un nodrošinātu juridisko
noteiktību darbuzņēmējiem, 8. panta 3. punktā
paredzēts, ka darbuzņēmēju, kas ir izpildījis
pienācīgas pārbaudes saistības, nesauc pie atbildības
saskaņā ar 8. panta 1. un 2. punktu. Tomēr
daudzas dalībvalstis[26] šādas
pienācīgas pārbaudes saistības savos tiesību aktos nav
definējušas, bet nereti atsaucas uz līgumtiesību/civiltiesību
vispārīgajiem noteikumiem. Visbeidzot,
pamatojoties uz 9. panta 2. punktu, visas dalībvalstis
nodrošina, ka kūdīšana uz migrantu, kuri uzturas valstī
nelikumīgi, apzinātu nodarbinātību, tās
atbalstīšana un līdzdalība tajā arī ir sodāma
kā noziedzīgs nodarījums. Saskaņā ar 11. pantu
dalībvalstis ir arī nodrošinājušas juridisko personu
atbildību par 9. pantā minētajiem noziedzīgajiem
nodarījumiem, ja viņu labā tos izdarījusi jebkāda
cita persona, kam juridiskajā personā ir nozīmīgs
stāvoklis, rīkojoties individuāli vai kā juridiskas
personas struktūrvienība, vai ja ir nepietiekami veikta
uzraudzība[27]. Direktīvas
transponēšanas rezultātā visas iesaistītās personas,
kuras gūst labumu no nelikumīgās nodarbinātības, var
atbilstīgi sodīt lielākajā daļā dalībvalstu.
Tas ir ļoti būtiski ne tikai, lai efektīvi apkarotu šo
parādību, bet arī būtiski svarīgi, lai veicinātu
to tiesību īstenošanu, ko direktīva paredz nelikumīgajiem
migrantiem. II. Aizsardzības pasākumi
nelikumīgi nodarbināto trešo valstu valstspiederīgo atbalstam II.1. Atlikušie
algu un nodokļu maksājumi (6. panta 1. punkts un 8. pants) Dalībvalstis
ir pareizi transponējušas 6. panta 1. punkta
a) apakšpunktu, kurš paredz nelikumīgajiem migrantiem
tiesības saņemt atalgojumu par paveikto darbu, kā arī 6. panta
1. punkta b) apakšpunktu, kurā paredzēts pienākums
darba devējam samaksāt visus nodokļus un sociālā
nodrošinājuma iemaksas, kuras darba devējs būtu
samaksājis, ja trešās valsts valstspiederīgais būtu
nodarbināts likumīgi. Lai
aprēķinātu maksājamās summas, saskaņā ar 6. panta
3. punktu pieņem, ka nodarbinātības attiecību
ilgums ir vismaz trīs mēneši, ja vien darba devējs vai
darbinieks nevar pierādīt pretējo. Visas dalībvalstis,
izņemot EE, ES un RO, savos tiesību aktos ir ieviesušas šo
pieņēmumu, un NL pat paredz pieņēmumu par sešiem
mēnešiem. Visās
dalībvalstīs darba devējiem būtībā ir
pienākums saskaņā ar 6. panta 1. punkta
c) apakšpunktu segt visus izdevumus saistībā ar atlikušo
maksājumu nosūtīšanu uz valsti, kurā atgriezies vai uz
kuru ticis atgriezts trešās valsts valstspiederīgais. Saskaņā
ar 8. pantu dalībvalstis[28] parasti ir
nodrošinājušas, ka ne tikai darba devējiem, bet arī tiešajiem
darbuzņēmējiem un visiem apakšuzņēmējiem var
noteikt pienākumu samaksāt jebkurus atlikušos maksājumus un
nodokļus. II.2. Tiesu
pieejamība un sūdzību procedūras atvieglošana (6. panta
2.–5. punkts un 13. pants) Lai
izpildītu minētos noteikumus, tiesu pieejamība un
sūdzību procedūras atvieglošana ir galvenie direktīvā
paredzētie aizsardzības pasākumi, kas izstrādāti
nolūkā labot pret nelikumīgajiem migrantiem vērsto
netaisnību. Taču tieši šie direktīvas noteikumi var radīt
bažas, jo dalībvalstu transponēšanas centienu rezultāts ir
neefektīvi vai neesoši mehānismi nelikumīgo migrantu
tiesību īstenošanas veicināšanai. Tikai dažas
dalībvalstis[29] ir atbilstīgi
transponējušas nelikumīgi nodarbināto migrantu tiesības iesniegt
prasību pret savu darba devēju par nesamaksātu atalgojumu,
tostarp gadījumos, kad migranti ir atgriezušies vai atgriezti savā
valstī[30]. Lielākā daļa
dalībvalstu tikai atsaucas uz vispārīgajiem noteikumiem par
tiesībām iesniegt prasību civiltiesā vai darba tiesā.
Dažas dalībvalstis[31] ir izmantojušas
iespēju, kas paredzēta 6. panta 2. punkta pirmās
daļas b) apakšpunktā, ieviest neizmaksātā atalgojuma atgūšanas
procedūras, trešo valstu valstspiederīgajiem pašiem neiesniedzot
prasību. Saskaņā
ar 13. panta 1. punktu dalībvalstis nodrošina efektīvus
mehānismus, ar kuru palīdzību nelikumīgie migranti var
iesniegt sūdzības pret saviem darba devējiem, tostarp ar
trešo personu starpniecību. Direktīvas 13. panta 2. punktā
paredzēts pienākums dalībvalstīm nodrošināt, ka
trešās personas, kam ir likumīgas intereses nodrošināt šīs
direktīvas ievērošanu, drīkst iesaistīties jebkurā
administratīvajā procesā vai civilprocesā trešās
valsts valstspiederīgā vārdā vai atbalstot to.
Vairākās dalībvalstīs arodbiedrības ir tiesīgas
iesniegt sūdzības nelikumīgo migrantu vārdā un
pārstāvēt tos valsts iestāžu procedūrās[32]. Retāk šo funkciju veic
migrantu darbinieku organizācijas[33]
un valsts iestādes[34] ar pilnvarām veikt
pārbaudes. LU, MT un NL šādas trešās puses tiesību aktos
vēl nav noteikušas. Tikai
četras dalībvalstis[35] ir ieviesušas īpašus
mehānismus, lai nelikumīgie migranti varētu saņemt visus
viņiem pienākošos maksājumus, tostarp pēc tam, kad
viņi ir atgriezušies vai atgriezti savā valstī (6. panta 4. punkts).
Piemēram, Francijas Imigrācijas un integrācijas birojs var izdot
izpildes rīkojumus, lai nelikumīgi nodarbināto migrantu
vārdā varētu saņemt viņiem pienākošos
maksājumus un pēc tam nosūtīt tos migrantiem. Citas
dalībvalstis paļaujas uz vispārīgajiem noteikumiem par
tiesas spriedumu izpildi. Direktīvā
prasīts, lai nelikumīgie migranti tiktu “vispusīgi un
objektīvi” informēti par viņu tiesībām.
Vairākas dalībvalstis[36] savos tiesību aktos to
nav paredzējušas, savukārt citas dalībvalstis[37]
paļaujas uz vispārīgām administratīvajām
pamatnostādnēm un uz noteikumiem par informācijas sniegšanu
personām, kuras iesaistītas administratīvajā
tiesvedībā. Praksē tas var nozīmēt to, ka dalībvalstis
paļaujas uz informāciju konkrētās tīmekļa
vietnēs, par kurām nelikumīgie migranti, visticamāk, nav
informēti vai kurām viņi nevar piekļūt. Visbeidzot —
tikai dažas dalībvalstis[38] ir atbilstīgi
transponējušas 6. panta 5. punktu un 13. panta 4. punktu,
ar ko tām uzliek pienākumu trešo valstu valstspiederīgajiem,
kuri iesaistīti kriminālprocesā saistībā ar 9. panta
1. punkta c) un e) apakšpunktā minētajiem
noziedzīgajiem nodarījumiem, piešķirt uzturēšanās
atļaujas uz ierobežotu laiku, kas saistīts ar attiecīgo
valsts procedūru ilgumu, kā arī paredzēt nosacījumus,
ar kādiem drīkst pagarināt minēto atļauju
derīgumu līdz brīdim, kad nelikumīgais migrants būs
saņēmis visus atlikušos maksājumus. Kopumā
tādu īpašu mehānismu trūkums daudzās
dalībvalstīs, kas novērstu grūtības, ar kurām
nelikumīgie migranti var saskarties saistībā ar piekļuvi
tiesu iestādēm un īstenojot savas tiesības, var
traucēt cīņā pret nelikumīgo nodarbinātību.
Pret darba devējiem vērsto sūdzību iesniegšanas
veicināšanai var būt būtiska nozīme dalībvalstu
nelikumīgās nodarbinātības konstatācijas
stratēģiju īstenošanā. III. Nelikumīgās nodarbinātības
konstatācija un tās aizlieguma piemērošana III.1. Preventīvie
pasākumi — darba devēju pienākumi (4. pants) Lai uzlabotu
darba devēju informētību un veicinātu pārbaužu
veikšanu, visas dalībvalstis ir transponējušas 4. pantā
paredzētos preventīvos pasākumus. Trešās valsts valstspiederīgajiem
pirms darba uzsākšanas jābūt derīgai uzturēšanās
atļaujai vai citam uzturēšanās tiesības apliecinošam
dokumentam, un viņam tas jāuzrāda darba devējam. Darba
devējiem vismaz visu nodarbinātības laiku jāsaglabā
attiecīgā dokumenta kopija vai ieraksts par attiecīgo dokumentu,
lai to varētu uzrādīt pārbaudes laikā, kā
arī tiem konkrētā termiņā jāpaziņo
kompetentajām iestādēm par trešās valsts
valstspiederīgā pieņemšanu darbā. Lielākajā
daļā dalībvalstu[39] šī procedūra
jāpabeidz dažas dienas pirms nodarbinātības uzsākšanas vai
pirms līguma noslēgšanas[40] un, vēlākais,
pirmajā darba dienā[41]. Citās
dalībvalstīs šis paziņojums jāsniedz dažu dienu[42] līdz vairāku
nedēļu[43] laikā pēc
nodarbinātības uzsākšanas. Ja darba devējs izpilda šo
procedūru, tas tiek atbrīvots no atbildības, izņemot
gadījumus, ja darba devējs ir zinājis, ka uzrādītais
dokuments ir viltots[44]. Dalībvalstis
tikai ierobežotā mērā ir izmantojušas iespēju ieviest
vienkāršotu paziņošanas procedūru, ja darba devējs ir
fiziska persona un nodarbinātība ir saistīta ar viņa
personiskajām vajadzībām (DE, IT, LU), un/vai atbrīvot
darba devējus no paziņošanas pienākuma, ja tie nodarbina trešo
valstu valstspiederīgos, kuriem ir pastāvīgā
iedzīvotāja statuss (AT, CY un EE). III.2. Pārbaudes
(14. pants) Saskaņā
ar 14. pantu dalībvalstis tiesību aktos paredz, ka
attiecīgās dalībvalstu iestādes, pamatojoties uz novērtējumu,
ko veic, lai apzinātu riskam visvairāk pakļautās nozares,
izdara pārbaudes nolūkā palīdzēt piemērot
aizliegumu nodarbināt trešo valstu valstspiederīgos, kuri valstī
uzturas nelikumīgi. Efektīvas
un atbilstīgas pārbaudes ir nepieciešamas, lai apkarotu
nelikumīgo nodarbinātību un nodrošinātu, ka
nelikumīgie migranti var īstenot savas tiesības. Neveicot
atbilstīgas pārbaudes, sankcijas var būt tikvien kā teorētiska
iespējamība. Taču bažas
rada kavēšanās saistībā ar ziņojumu par
veiktajām pārbaudēm iesniegšanu Komisijai, kā arī
jautājumi, kas attiecas uz dažu ziņojumu kvalitāti. Tikai četras
dalībvalstis (DE, FR, LV un SK) 2012. gadā ziņoja par 2011. gadā
veiktajām pārbaudēm. Savukārt 2013. gadā tikai
deviņas dalībvalstis (FI, FR, HU, LT, LV, PL, RO, SK un SI) iesniedza
savus ziņojumus savlaicīgi. Tādēļ Komisija 2013. gada
10. oktobrī pārējām 15 dalībvalstīm
nosūtīja brīdinājuma vēstules par pienākumu
neizpildi, lai atgādinātu par to pienākumu. Kopš tā laika
ziņojumus ir iesniegušas visas dalībvalstis. Kopumā
saistībā ar ziņojumu sniegšanu joprojām iespējami
uzlabojumi.
Paziņotā informācija daļēji ir nepilnīga,
tās pamatā ir atšķirīgas aprēķina metodes un
definīcijas, un/vai tā neatbilst direktīvā
paredzētājām prasībām par ziņojumu sniegšanu.
Tādēļ informācija par pārbaužu rezultātiem ir
ierobežota, un ir sarežģīti sniegt visaptverošu ES mēroga
pārskatu par veiktajām pārbaudēm un to rezultātiem.
Lai uzlabotu ziņojumu sniegšanu, Komisija jau 2010. gadā
nosūtīja dalībvalstīm ziņojuma veidni. Tā nesen ir
atjaunināta, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis sniedz
salīdzināmus datus un informāciju, kam būtu jābūt
tādai, lai Komisija varētu izvērtēt direktīvas
piemērošanas efektivitāti. Ir svarīgi
noteikt riskam visvairāk pakļautās nozares, lai pārbaudes
būtu lietderīgs instruments nelikumīgās
nodarbinātības apkarošanai. Lai gan vairākas dalībvalstis
(CZ, EE, LT, MT un RO) nav skaidri norādījušas, vai ir noteiktas riskam
visvairāk pakļautās nozares un kā tās nosaka,
pārējo dalībvalstu ziņojumi rāda, ka
lielākajā daļā dalībvalstu nelikumīgā
nodarbinātība visvairāk skar vienas un tās pašas nozares,
proti, būvniecību, lauksaimniecību un dārzkopību,
mājsaimniecības/uzkopšanas nozari, kā arī
ēdināšanas un viesnīcu pakalpojumu nozari. Šī
paziņojuma 3. tabulā norādīta dalībvalstu
sniegtā informācija par veiktajām pārbaudēm riskam
pakļautajās nozarēs, nepieciešamības gadījumā
papildinot to ar Eurostat oficiālajiem datiem par darba devēju
un darbinieku skaitu. No tabulā sniegtajiem datiem redzams, ka dažās
dalībvalstīs veikto pārbaužu skaits, visticamāk,
nemazinās darba devēju vēlmi pieņemt darbā
nelikumīgos migrantus. BG, EE, PL, RO un SE 2012. gadā
pārbaudīti mazāk kā 1 % visu darba devēju
salīdzinājumā, piemēram, ar 16,98 % AT, 17,33 %
IT un 28,93 SI[45]. Minētie dati
norāda uz to, ka dalībvalstīs pastāv būtiskas
atšķirības izpildes pasākumu īstenošanā, turklāt
tas var nozīmēt, ka darba devējiem, kuri pārkāpj
likumu, dažās dalībvalstīs salīdzinājumā ar
citām ir lielāka iespēja palikt neatklātiem vai
izvairīties no saukšanas pie atbildības. IV. Konstatējumi un turpmākie pasākumi Pēc
Direktīvas 2009/52/EK transponēšanas visas dalībvalstis ir
aizliegušas nelikumīgo migrantu nodarbināšanu un piemēro
finansiālas un administratīvas sankcijas vai kriminālsodus to darba
devējiem. Taču likumā paredzēto sankciju stingrība
dalībvalstīs ievērojami atšķiras. Šis apstāklis rada
bažas, vai sankcijas vienmēr var būt iedarbīgas,
samērīgas vai atturošas, un tādēļ jāveic to
padziļināts izvērtējums. Dažas
dalībvalstis vēl nav apmierinoši īstenojušas direktīvā
paredzētos aizsardzības pasākumus. Joprojām iespējami
uzlabojumi visās jomās, kas nodrošina nelikumīgo migrantu
aizsardzību, — gan saistībā ar tiesībām iesniegt
prasību pret darba devēju, gan efektīviem prasību
iesniegšanas mehānismiem vai arī saistībā ar tādiem
pamata jautājumiem kā vispusīgas un objektīvas
informācijas sniegšana migrantiem par viņu tiesībām. Dažām
dalībvalstīm, iespējams, būs jāīsteno
vērienīgi pasākumi, lai uzlabotu ne tikai ziņojumu
sniegšanu par pārbaudēm, bet arī pašas pārbaudes un to
prioritāšu noteikšanu, veicot riskam pakļauto nozaru
sistemātisku identifikāciju. Pamatojoties uz datiem, kas apkopoti par
2012. gadu, šķiet, ka arvien vēl ir daudz darāmā, lai
nodrošinātu atbilstīgas un efektīvas pārbaužu sistēmas
esamību. Šādas sistēmas trūkums rada nopietnas bažas par
nelikumīgas nodarbināšanas aizlieguma efektīvu piemērošanu
un dalībvalstu centieniem mazināt atšķirības
direktīvas īstenošanā. Tā kā
dalībvalstu pienākums ir ziņot par pārbaudēm katru
gadu līdz 1. jūlijam, Komisija turpinās cieši
uzraudzīt dalībvalstu īstenotos pasākumus šai saistībā
un rīkosies, ja tas būs nepieciešams. Lai uzlabotu dalībvalstu
informētību par šīm un citām iespējamajām
problēmām, kas konstatētas saistībā ar direktīvas
transponēšanu, Komisija ir uzsākusi divpusēju viedokļu
apmaiņu ar katru dalībvalsti un nepieciešamības
gadījumā uzsāks ES izmēģinājuma procedūras. Komisija sniegs
atbalstu dalībvalstīm, lai nodrošinātu apmierinošu
direktīvas īstenošanas līmeni Eiropas Savienībā.
Komisija arī turpmākajās sanāksmēs aicinās
dalībvalstis apspriest vairāku direktīvas pamatnoteikumu
transponēšanu dalībvalstu tiesību aktos un to īstenošanu,
kā tas pastāvīgi tiek darīts jau kopš direktīvas
pieņemšanas 2009. gadā. Vajadzības gadījumā
pastāv iespēja arī izstrādāt pamatnostādnes par
direktīvas praktisku piemērošanu, tostarp par migrantu tiesību
īstenošanu. Patlaban
Komisija neierosina nekādus direktīvas grozījumus. Laika
gaitā Komisija izvērtēs, vai tiesību akti, ar ko
transponē direktīvu, ir pietiekami efektīvi, lai mazinātu
nelikumīgo nodarbinātību, un veicina likumīgo
imigrācijas kanālu izmantošanu migrantu, darba devēju un dalībvalstu
interesēs. 1. tabula. Finansiālās
sankcijas DV || Fiziska/ juridiska (F/J) persona (1) || Finansiālo sankciju apmērs || 5. panta 3. punkts(2) || Salīdzinājums ar spēkā esošajiem tiesību aktiem pirms transponēšanas Minimālais apmērs || Fiksēta summa || Maksimālais apmērs Naudas sodu piemēro par katru nelikumīgi nodarbināto nelikumīgo migrantu AT || F/J || EUR 1000/ EUR 4000 || || EUR 10 000/ EUR 50 000 || Nē || → BE || F/J || EUR 300 || || EUR 3000 || Nē || Šādi tiesību akti nav bijuši BG || F || BGN 750/1500 (EUR 383/ EUR 767) || || BGN 7500/15 000 (EUR 3834/ EUR 7669) || Nē || Šādi tiesību akti nav bijuši J || BGN 3000/6000 (EUR 1534/ EUR 3068) || || BGN 30 000/60 000 (EUR 15 338/ EUR 30 677) CY || F/J || || || CYP 500/ 2000 (EUR 854/ EUR 3417) || Jā || → EE || F || || || EUR 1200 || Nē || → J || || || EUR 3200 EL || F/J || || EUR 5000/ EUR 10 000 || || Nē || ↑ ES || F/J || EUR 10 001 || || EUR 100 000 || Nē || ↑ FR || F/J || EUR 6980 || || EUR 52 350 || Nē || ↑ HU || F/J || || HUF 500 000 (EUR 1630) || || Jā || → IT || F || EUR 1950 || || EUR 15 600 || Nē || ↑ LT || J/F || || LTL 3000/10 000 (EUR 869/ EUR 2896) || LTL 10 000/ 20 000 (EUR 2896/ EUR 5792) || Nē || → LU || J/F || || EUR 2500 || || Nē || Šādi tiesību akti nav bijuši NL || F || || || EUR 11 250 || Jā || ↑ J || || || EUR 45 000 RO || J/F || RON 3000 (EUR 662) || || RON 4000 (EUR 883) || Nē || ↑ SE || J/F || || || SEK 22 200/ 44 400 (EUR 2477/ EUR 4954) || Nē || → SI || F || EUR 2000 || || EUR 5000 || Nē || → J || EUR 4000 || || EUR 12 000 Nosakot naudas soda apmēru, ņem vērā nelikumīgo migrantu skaitu CZ || F || || || CZK 5 000 000 (EUR 182 305) || Nē || ↑ J || CZK 250 000 (EUR 9115) || || CZK 10 000 000 (EUR 364 606) DE || J/F || || || EUR 500 000 || Nē || → FI || J/F || EUR 1000 || || EUR 30 000 || Jā || Šādi tiesību akti nav bijuši LV || F || EUR 210 || || EUR 500 || Nē || Šādi tiesību akti nav bijuši MT || J/F || || || EUR 11 646,87 || Nē || → PL || J/F || PLN 3000 (EUR 720) || || || Jā || → PT || J/F || EUR 2000 || || EUR 90 000 || Nē || → SK || J/F || EUR 2000 || || EUR 200 000 || Nē || → *J/F = juridiska persona/fiziska persona ** Direktīvas 2009/52/EK 5. panta 3. punkts: “Dalībvalstis var noteikt samazinātas finansiālās sankcijas, ja darba devējs ir fiziska persona, kas nodarbina trešās valsts valstspiederīgos, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, savām personiskajām vajadzībām un darba apstākļi nav īpaši ekspluatējoši.” (Valūtas kurss (4.4.2014.): BGN 1 = EUR 0,511281; CYP 1 = EUR 1,70860; CZK 1 = EUR 0,0364632; HUF 1 = EUR 0,00326012; LTL 1 = EUR 0,289620; PLN 1 = EUR 0,240083; ROL 1 = EUR 0,224388; SEK 1 = EUR 0,111573) 2.
tabula. Kriminālsodi DV || Sankcijas (attiecīgā gadījumā brīvības atņemšanas ilgums un naudas sods) || Salīdzinājums ar spēkā esošajiem tiesību aktiem pirms transponēšanas 9. panta 1. punkta a) apakšpunkts || 9. panta 1. punkta b) apakšpunkts || 9. panta 1. punkta c) apakšpunkts || 9. panta 1. punkta d) apakšpunkts || 9. panta 1. punkta e) apakšpunkts AT || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 6 mēnešiem || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 6 mēnešiem vai naudas sods || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 2 gadiem || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 2 gadiem || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 6 mēnešiem vai naudas sods || ↓ BE || Brīvības atņemšana uz laiku no 6 mēnešiem līdz 3 gadiem un/vai naudas sods EUR 600 līdz EUR 6000 || Šādi tiesību akti nav bijuši BG || Brīvības atņemšana uz laiku no 1 līdz 5 gadiem un naudas sods BGN 5000 (EUR 2554) līdz BGN 50 000 (EUR 25 564) || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 4 gadiem un naudas sods BGN 2000 (EUR 1022) līdz BGN 20 000 (EUR 10 225) || Brīvības atņemšana uz laiku no 1 līdz 5 gadiem un naudas sods BGN 5000 (EUR 2554) līdz BGN 50 000 (EUR 25 564) || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 4 gadiem un naudas sods BGN 2000 (EUR 1022) līdz BGN 20 000 (EUR 10 225) || Brīvības atņemšana uz laiku no 1 līdz 5 gadiem un naudas sods BGN 5000 (EUR 2554) līdz BGN 50 000 (EUR 25 564) || Šādi tiesību akti nav bijuši CY || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 5 gadiem un/vai naudas sods, kas nepārsniedz EUR 20 000 || Šādi tiesību akti nav bijuši CZ || Brīvības atņemšana uz laiku no 6 mēnešiem līdz 5 gadiem || - || Brīvības atņemšana uz laiku no 6 mēnešiem līdz 5 gadiem || → DE || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 1 gadam vai naudas sods || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 1 gadam vai naudas sods || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 3 gadiem vai naudas sods (nopietnu pārkāpumu gadījumos — 6 mēneši līdz 5 gadi) || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 3 gadiem vai naudas sods || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 1 gadam vai naudas sods || ↑ EE || Naudas sods 30 līdz 500 dienas algas likmju apmērā (EUR 96 līdz EUR 1600) vai brīvības atņemšana uz laiku līdz 3 gadiem || Šādi tiesību akti nav bijuši EL || Brīvības atņemšana uz laiku ne mazāku par 5 mēnešiem || Brīvības atņemšana uz laiku ne mazāku par 6 mēnešiem || Brīvības atņemšana uz laiku ne mazāku par 6 mēnešiem || ↑ ES || - || Brīvības atņemšana uz laiku no 6 mēnešiem līdz 6 gadiem un naudas sods 6 līdz 12 minimālo mēnešalgu apmērā || Brīvības atņemšana uz laiku no 2 līdz 5 gadiem un naudas sods 6 līdz 12 mēnešalgu apmērā || - || - || → FI || Naudas sods vai brīvības atņemšana uz laiku līdz 1 gadam || → FR || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 5 gadiem un naudas sods līdz EUR 15 000 || → HU || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 2 gadiem || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 2 gadiem || Brīvības atņemšana uz laiku no 1 līdz 5 gadiem || Brīvības atņemšana uz laiku no 1 līdz 5 gadiem || Brīvības atņemšana uz laiku no 1 līdz 5 gadiem || Šādi tiesību akti nav bijuši DV || Sankcijas (attiecīgā gadījumā brīvības atņemšanas ilgums un naudas sods) || Salīdzinājums ar spēkā esošajiem tiesību aktiem pirms transponēšanas 9. panta 1. punkta a) apakšpunkts || 9. panta 1. punkta b) apakšpunkts || 9. panta 1. punkta c) apakšpunkts || 9. panta 1. punkta d) apakšpunkts || 9. panta 1. punkta e) apakšpunkts IT || Brīvības atņemšana uz laiku no 6 mēnešiem līdz 3 gadiem un naudas sods EUR 5000 || ↑ Sankcijas palielinājums no vienas trešdaļas līdz pusei || || Sankcijas palielinājums no vienas trešdaļas līdz pusei LT || Naudas sods vai brīvības atņemšana uz laiku līdz 2 gadiem || - || Naudas sods vai brīvības atņemšana uz laiku līdz 2 gadiem || Šādi tiesību akti nav bijuši LU || Brīvības atņemšana uz laiku no 8 dienām līdz 1 gadam un/vai naudas sods EUR 2501 līdz EUR 20 000 || Šādi tiesību akti nav bijuši LV || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 3 mēnešiem vai naudas sods ne vairāk kā 100 minimālo mēnešalgu apmērā (EUR 32 000) || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 3 mēnešiem vai sabiedriskais darbs, vai naudas sods ne vairāk kā 100 minimālo mēnešalgu apmērā (EUR 32 000) || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 3 mēnešiem vai naudas sods ne vairāk kā 100 minimālo mēnešalgu apmērā (EUR 32 000) || Šādi tiesību akti nav bijuši MT || Naudas sods līdz EUR 11 646,87 un/vai brīvības atņemšana uz laiku līdz 2 gadiem || → NL || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 3 gadiem vai naudas sods līdz EUR 78 000 || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 1 gadam vai naudas sods līdz EUR 78 000 || → PL || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 12 mēnešiem un naudas sods || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 3 gadiem || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 12 mēnešiem un naudas sods || Šādi tiesību akti nav bijuši PT || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 1 gadam vai naudas sods ne vairāk kā 240 dienas algas likmju apmērā (ne vairāk kā EUR 120 000) || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 2 gadiem vai naudas sods ne vairāk kā 480 dienas algas likmju apmērā (ne vairāk kā EUR 240 000) || Brīvības atņemšana uz laiku no 1 līdz 5 gadiem || Brīvības atņemšana uz laiku no 2 līdz 6 gadiem || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 2 gadiem vai naudas sods ne vairāk kā 480 dienas algas likmju apmērā (ne vairāk kā EUR 240 000) || Šādi tiesību akti nav bijuši RO || - || Brīvības atņemšana uz laiku no 1 līdz 2 gadiem || - || Brīvības atņemšana uz laiku no 1 līdz 2 gadiem vai naudas sods || Brīvības atņemšana uz laiku no 1 līdz 3 gadiem || Šādi tiesību akti nav bijuši SE || Naudas sods vai brīvības atņemšana uz laiku līdz 1 gadam || Šādi tiesību akti nav bijuši SI || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 2 gadiem || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 3 gadiem || Šādi tiesību akti nav bijuši SK || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 2 gadiem || Brīvības atņemšana uz laiku no 6 mēnešiem līdz 3 gadiem || Šādi tiesību akti nav bijuši 3. tabula. 2012. gadā
veiktās pārbaudes DV || DIREKTĪVA 2009/52/EK || Apsvērumi Pārbaudes || Rezultāti Kopējais skaits || Procentuālā daļa no darba devēju kopējā skaita visās nozarēs (%) || Pārbaužu skaits, kuru laikā atklāts ISTCN* || Atklāto ISTCN skaits || Atklāto ISTCN procentuālā daļa no kopējā darbinieku skaita visās nozarēs (%) AT || 32 765 || 16,98 || 2948 || 4490 || 0,11 || Apskatītas visas nozares. BE || 14 127 || 7,86 || 1538 || 1826 || 0,41 || Apskatītas visas nozares. BG || 119 || 0,12 || 1 || 1 || 0,00003 || Apskatītas visas nozares. CY || 5736 || 38,5 || / || 1340 || 0,35 || Apskatītas riskam pakļautās nozares. CZ || 27 914 || 17,45 || 27 || 46 || 0,00095 || Apskatītas visas nozares. DE || 122 577 || 6,91 || / || / || / || Apskatītas riskam pakļautās nozares. EE || 79 || 0,36 || 0 || 0 || 0 || Apskatītas riskam pakļautās nozares. EL || 8704 || 3,35 || 30 || 49 || 0,00138 || Apskatītas riskam pakļautās nozares; dati par laikposmu no 1.8.2012. līdz 31.12.2012. ES || 53 671 || 6,12 || 5386 || 5386 || 0,03145 || Apskatītas visas nozares. FI || 1800 || 1,9 || / || / || / || Apskatītas visas nozares. FR || 1331 || / || / || 621 || / || Apskatītas riskam pakļautās nozares. Dati attiecas uz migrantiem, kuri strādā bez darba atļaujas; nav informācijas par viņu uzturēšanās statusu. HU || 19 080 || 9,72 || / || / || / || Apskatītas visas nozares. IT || 243 847 || 17,33 || / || 11 499 || 0,05115 || Apskatītas visas nozares. LT || 1453 || 5,38 || / || 0 || 0 || Apskatītas visas nozares. Dati par laikposmu no 1.8.2012. līdz 31.12.2012. LV || 2648 || / || / || 1 || 0,00012 || Apskatītas visas nozares. Dati par laikposmu no 1.1.2012. līdz 1.5.2013. LU || 3097 || 43,62 || / || / || / || Apskatītas visas nozares. MT || 3831 || 53,07 || 70 || 88 || 0,05167 || Dati attiecas uz migrantiem, kuri strādā bez darba atļaujām. Nav informācijas par viņu uzturēšanās statusu. NL || 11 181 || / || 776 || 1123 || / || Apskatītas visas nozares. Eurostat dati par darbinieku un darba devēju kopējo skaitu nav pieejami. PL || 2776 || 0,44 || 61 || 133 || 0,00306 || Apskatītas visas nozares. PT || 2305 || 1,09 || / || 10 828 || 0,25 || Apskatītas riskam pakļautās nozares. RO || 916 || 0,82 || / || 22 || 0,00025 || Apskatītas visas nozares. SE || 414 || 0,25 || / || / || / || Apskatītas visas nozares. SI || 9027 || 28,93 || / || 8 || 0,00088 || Apskatītas riskam pakļautās nozares. SK || 39 801 || 57,77 || / || 22 || 0,00095 || Apskatītas visas nozares. Datos par daļu migrantu nav precizēts uzturēšanās statuss. ISTCN — trešās valsts valstspiederīgais, kurš valstī uzturas nelikumīgi (Illegally-staying third-country national). [1] Eurostat, 2013. gads, dati par NL un EL
nav pieejami. [2] 2009. gada 18. jūnija Direktīva 2009/52/EK, ar
ko nosaka minimālos standartus sankcijām un pasākumiem pret
darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri
dalībvalstīs uzturas nelikumīgi, OV L 168, 30.6.2009.,
24. lpp. (turpmāk — “direktīva par sankcijām pret darba
devējiem”). [3] Paziņojums par vispārējo pieeju migrācijai un
mobilitātei, COM(2011)743 galīgā redakcija, 18.11.2011. [4] Paziņojums par ES atgriešanas politiku, COM(2014)199 final,
28.3.2014. [5] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/36/ES (2011. gada
5. aprīlis) par cilvēku tirdzniecības novēršanu un
apkarošanu un cietušo aizsardzību, OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp. [6]
Direktīva 2014/36/ES
par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās
nosacījumiem nodarbinātības kā sezonas darbiniekiem
nolūkā, OV L 94, 28.3.2014., 375. lpp. [7] Direktīvas 2009/52/EK 17. pants op. cit. [8] Līguma par Eiropas Savienības darbību 258. pants
(bijušais 226. pants). [9] AT,
BE, BG, CZ, DE, FR, EL, IT, CY, LT, LU, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SI, FI un SE. [10] Direktīva 2009/52/EK ir saistoša visām dalībvalstīm,
izņemot Apvienoto Karalisti, Dāniju un Īriju. Vēl ir jāizvērtē
direktīvas īstenošana Horvātijā pēc tās
pievienošanās ES. [11] DE, EL, FI, FR, MT, RO un SE (Direktīvas 2009/52/EK 3. panta
3. punkts). [12] AT, BE, CZ, DE, EE, FR, FI, HU, LT, MT, RO un SE. [13]
Paziņojums
balstīts uz Komisijai veiktu pētījumu. [14]
Direktīvas 2009/52/EK
16. pants op. cit. [15] CZ, EL, ES, FR, IT, NL un RO. [16] AT, BE, BG, CY, EE, EL, ES, FR, HU, IT, LT, LU, NL, RO, SE un SI. [17] CZ, DE, FI, LV, MT, PL, PT un SK. [18] Citi
faktori ir, piemēram, salīdzinājums ar sankcijām par
līdzīgiem pārkāpumiem, kā arī pārkāpuma
precīza definīcija attiecīgās dalībvalsts tiesību
aktos. Lai novērtētu
efektivitāti, tika izmantoti apkopotie empīriskie dati par faktiski
piemērotajām sankcijām. [19] Minimālā darba alga, Eurostat
dati:
http://epp.eurostat.ec.europa.eu/portal/page/portal/labour_market/earnings/main_tables. [20] AT, CZ, DE, EL, ES, FI, FR, IT, MT un NL. [21] BE, BG, CY, EE, HU LT, LU, LV, PL, PT, RO, SE, SI un SK. [22] RO. [23] CZ, ES un LT. [24] BE, EL, BG, FI, LU, CZ, IT un EE. [25] Izņemot EE un LT. [26] BG, CZ, DE, EE, EL, ES, HU, IT, LT, MT, PT, RO, SE, SI un SK. [27] Tika konstatēts, ka tikai LU bija radušās problēmas
saistībā ar noteikumu par juridisko personu (uzņēmumu)
atbildības transponēšanu, ja ir nepietiekami veikta uzraudzība
vai kontrole. [28] Izņemot EE un LT. [29] BG, CY, EL un SI. [30] CY, EL, PL un SE. [31] BE, FR, HU, MT un PL. [32] AT, CY, DE, EE, EL, FI, FR, HU, IT, LT, RO, SI un SK. [33] CZ, FI, HU, LV un SE. [34] EL, ES, FI, IT un LT. [35] BE, EL un FR. [36] BG, ES, IT, LV, MT, NL, SI un SK. [37] BE, FI, HU un RO. [38] AT, DE, EL, ES, HU, IT, LU, SE, SI un SK. [39] Izņemot FI. [40] BG, CY, ES, FR, LT, NL un RO. [41] BE, CZ, EL, IT, LV, MT un PT. [42] AT, EE, HU, LU, PL un SK. [43] DE, SE un SI. [44] Izņemot BG un IT. [45] Dažas dalībvalstis ir sniegušas informāciju par
pārbaudēm riskam pakļautajās nozarēs, taču citas
sniedza informāciju par pārbaudēm visās nozarēs; lai
iegūtu papildu informāciju, sk. 3. tabulu.