52014DC0272

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

Eiropas kino digitālajā laikmetā Kultūru daudzveidības un konkurētspējas sasaiste

Audiovizuālajai nozarei ir būtiska kultūras, sociālā un ekonomiskā nozīme. Tā veido identitātes, ataino vērtības un var veicināt Eiropas integrāciju, sniedzot ieguldījumu mūsu kopīgajā Eiropas identitātē. Šī nozare veicina izaugsmi un nodarbinātību Eiropā un ir inovācijas dzinējspēks.

Audiovizuālā nozare ir arī ievērības cienīga ar to, ka tiek vairāk reglamentēta nekā citas radošās nozares un ir ļoti atkarīga no publiskā finansējuma[1].

Eiropas kino industrija ir daudzveidīga un radoša. Tās kinematogrāfijas mantojums tiek slavēts visā pasaulē un ir iedvesmojis vairākas režisoru paaudzes viņu darbu radīšanā[2]. Lai gan Eiropai padodas visdažādāko pilnmetrāžas filmu ražošana, tomēr vairums Eiropas filmu nesasniedz visu potenciālo skatītāju loku Eiropā un vēl jo mazāk pasaules tirgū. Lielākoties filmas paliek vietējos tirgos, bet pat tur daļa filmu nekad nenonāk uz kino ekrāniem vai neiekaro citus izplatīšanas kanālus.

Tā ir neizmantota iespēja popularizēt Eiropas kultūras visā pasaulē, uzlabot konkurētspēju un novērst pašreizējo ārējās tirdzniecības deficītu ar trešām valstīm, it īpaši ar Amerikas Savienotajām Valstīm.

Digitālā revolūcija dāvā plašākas iespējas un elastīgumu izplatīšanā, un tai ir būtiska ietekme uz skatītāju uzvedību. Tādēļ ir būtiski pielāgoties digitālajam laikmetam un izmantot tā iespējas, lai saglabātu pašreizējo auditoriju un sasniegtu jaunu, kā arī sasaistītu kultūru daudzveidību ar konkurētspēju. Ar to saistītas arī problēmas: gan nozarei, izmēģinot jaunus uzņēmējdarbības modeļus un auditorijas piesaistīšanas stratēģijas, gan sabiedriskajai politikai reģionu, valstu un Eiropas līmenī.

Būtiska nozīme ir sadarbības politikai, kas sniedzas pāri valsts robežām, un strukturētam dialogam ar nozari Eiropas līmenī.

Šis paziņojums ir iekļauts stratēģiskajā satvarā, kas sniegts Komisijas paziņojumā "Atbalsts kultūrai un radošajām nozarēm izaugsmei un nodarbinātībai ES"[3] un ir saskaņā ar Digitālo programmu Eiropai[4].

Paziņojums sniedz aktuālu pārskatu par nesenajiem notikumiem kinematogrāfijas nozarē un apzina pašreizējās problēmas sabiedriskajā politikā, kas atstāj sekas uz filmu nozari. Tas arī norāda, kādi pastāvošie ES instrumenti varētu sekmēt pielāgošanos procesu saistībā ar šīm problēmām.

Visās aptvertajās jomās paziņojuma mērķis ir uzlabot papildināmību starp dalībvalstu un Savienības politiku. Tas mudina ievērot vienotas vadlīnijas, lai labāk izmantotu esošās iespējas un risinātu problēmas saistībā ar pāreju uz digitalizāciju. Vienlaikus vajadzētu ņemt vērā kultūru un valodu daudzveidību un valstu audiovizuālo situāciju dažādību, turklāt tiek uzsvērta kopīgu pūļu nepieciešamība, lai stiprinātu vispārējo efektivitāti pastāvošajiem finansēšanas rīkiem, kas paredzēti Eiropas kino nozares konkurētspējai un daudzveidībai.

1. Pašreizējā situācija Eiropas kino nozarē

1.1. Filmu ražošana un skatītāji: vai plaisa palielinās?

Eiropas kino nozarē pastāv acīmredzams līdzsvara trūkums starp ražošanu no vienas puses un izplatīšanu un patēriņu no otras puses, t. i., starp saražoto filmu skaitu un to filmu skaitu, kas faktiski sasniedz mērķauditoriju. Eiropas ražojumu ir ievērojami vairāk nekā ASV un Kanādas ražojumu[5], taču Eiropas filmas tiek izplatītas mazākā mērogā, un citu valstu tirgos, tostarp ES robežās, tām ir grūti sasniegt plašāku auditoriju.

Panākumi nav izmērāmi ar tirgus daļu un kases ieņēmumiem vien. Filmas var būt orientētas uz šauras nišas auditoriju; tas var novest pie mazākām tirgus daļām valsts / ES un pasaules līmenī. Tomēr šīs filmas var veiksmīgi sasniegt mērķauditoriju, kļūstot par kultūru daudzveidības nozīmīgu sastāvdaļu. No ekonomikas viedokļa raugoties, filmas relatīvos panākumus ir jāapsver arī rentabilitātes ziņā, t.i., attiecība starp ieguldījumu filmas izstrādē, ražošanā, izplatīšanā un gūtajiem ieņēmumiem[6]. Tomēr ievērojams skaits ES ražoto filmu uz kinoekrāniem nonāk visai ierobežoti vai pat nenonāk vispār, it īpaši ārpus iekšējā tirgus. Turklāt šķiet, ka tām neizdodas sasniegt plašāku publiku arī ar citiem izplatīšanas veidiem.

Situācija un ar to saistītie rādītāji var atšķirties atkarībā no izplatīšanas veida (kino, televīzija, DVD, VoD[7], utt.), un arī starp dalībvalstīm var būt ievērojamas atšķirības.

Kas attiecas uz filmu demonstrēšanu kinoteātros, galvenās tendences ir šādas:

· Eiropas filmas ES ir caurmērā 62,52 % no visiem filmu izlaidumiem uz kinoekrāniem, un tās apmeklē 32,9 % no apmeklētāju skaita[8]. Kases ieņēmumu un kino apmeklētāju skaita ziņā Eiropas filmas ievērojami atpaliek no ASV ražojumiem. 2012. gadā ASV ražojumi ES bija 19,84 % no visiem filmu izlaidumiem uz kinoekrāniem un tās apmeklēja 65,11 % no apmeklētāju skaita[9]. ES tirgū citu ES valstu filmu apmeklētāju skaits ir stabils un veido vidēji ap 12 % no kopējā apmeklētāju skaita[10].

· Vien neliela daļa Eiropas filmu tiek demonstrētas kinoteātros ārpus Eiropas (8 % 2010. gadā), kur tirgus daļas izteiksmē, ko veido kases ieņēmumi, tās sasniedz nozīmīgu, lai arī pieticīgu auditoriju[11]. Zināms, ka 2010. gadā vairāk nekā 19 % no Eiropas ražojumu kopējā kino apmeklētāju skaita (un 16 % no kases ieņēmumiem) tika iegūti ārpus Eiropas[12].

Iepriekš aprakstītā Eiropas filmu situācija kinoteātros atspoguļojas arī citās filmu skatīšanās platformās.

Televīzija joprojām ir visizplatītākā filmu skatīšanās platforma. 2011. gadā Eiropā 41 % no teju 122 000 pilnmetrāžas filmu, kas izrādītas televīzijā, bija Eiropas izcelsmes filmas (7,7 % bija vietējie ražojumi, 14,5 % bija citu Eiropas valstu ražojumi un 18,7 % bija vai nu pilnībā vai daļēji Eiropas kopražojumi)[13].

DVD popularitāte samazinās, turpretī pieprasījumvideo ir relatīvi jauns izplatīšanas veids, kam paredzama ievērojama izaugsme turpmākajos gados[14]Atšķirībā no DVD, uz pieprasījumvideo attiecas Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva un tās noteikumi, kuru mērķis ir popularizēt Eiropas darbus.. 2012. gadā pieprasījumvideo tirgus pieauga par 59 % Vācijā un par 14,7 % Francijā[15]. Daudzi pieprasījumvideo pakalpojumu sniedzēji piedāvā savus pakalpojumus tikai vienā reģionālā tirgū un izmanto savu zīmolu tikai tur; vien nedaudzi pakalpojumu sniedzēji piedāvā savus pakalpojumus ar vienu un to pašu zīmolu visā pasaulē. Lai gan teorētiski pieprasījumvideo dāvā neierobežotas izplatīšanas iespējas (pretstatā citiem realizācijas kanāliem), ir maz datu par Eiropas filmu pieejamību un tirgus daļu pieprasījumvideo platformās. Pirmie pētījumi liecina, ka lielākā daļa ieņēmumu, kas gūti no pieprasījumvideo platformām, līdzīgi kā DVD tirgū[16], nāk no filmām, kas nav ražotas Eiropā. Kas attiecas uz Eiropas filmu klātbūtni, pieejamie dati liecina, ka pasaules līmeņa tirgus dalībnieks (ar klātbūtni 26 ES valstīs) galvenajos valsts veikalos piedāvā vairāk ES kases grāvēju un Eiropas Kino balvu pasniegšanas ceremonijas uzvarētāju nekā vietējie pieprasījumvideo pakalpojumu sniedzēji[17]. Ņemot vērā šos apsvērumus, ir iespējams palielināt Eiropas filmu izplatīšanu (gan Eiropā, gan ārpus tās) visos izplatīšanas kanālos.

1.2. Potenciālās auditorijas un paradumu maiņa

Saskaņā ar nesen veiktu pētījumu, kurā aptaujāti eiropieši vecumā no 4-50 gadiem[18], 97 % eiropiešu skatās dažādu izcelsmes valstu filmas, un 54 % skatās filmas pat katru dienu[19]. Veseli 27 % filmu skatītāju ir "aizrautīgi" filmu cienītāji, kuri apgalvo, ka skatās vairāk nekā 11 filmas mēnesī[20]. Lai gan kino apmeklētība pēdējos gados ir saglabājusies stabila[21], pētījums atklāj, ka cilvēki uz kino iet retāk nekā reizi mēnesī un ka 39 % uz kino neiet nekad[22]. Eiropieši skatās filmas ne tikai kinoteātros, bet arī bezmaksas telekanālos (79 % iedzīvotāju), DVD (67 %) un izmantojot pieprasījumvideo pakalpojumus (56 %)[23]. Skatītāji, kuri filmas skatās mājās vai mobilajās ierīcēs, tādējādi veido nozīmīgu tirgu, īpaši tādēļ, ka lietotāji aizvien lielākā mērā sagaida, ka saturu iespējams noskatīties jebkurā laikā, jebkurā vietā un ar jebkuru ierīci. Pētījums tomēr atzīst, ka tiek izmantots arī nelegāls saturs, un ka daļa publikas aizvien biežāk vēlas ne tikai skatīties, bet arī mijiedarboties ar saturu un piedalīties tā tapšanā vai programmēšanā, piemēram, izmantojot lietojumprogrammas vai sociālos medijus.

Attiecībā uz plašsaziņas līdzekļos pavadīto laiku, televīzija joprojām ir visvairāk izmantotais medijs audiovizuāla satura atspoguļošanā, kura skatīšanās laiki joprojām ir apmēram četras stundas diennaktī visā ES[24]. Šie skaitļi ir kopumā stabili visā ES un dažkārt samazinās attiecībā uz lineāra satura skatīšanos jaunāko paaudžu vidū.[25] No otras puses, vidējais tiešsaistes video skatīšanās apjoms vienam skatītājam, lai gan joprojām saglabājās relatīvi zems galvenajos ES tirgos, laikā no 2008. līdz 2011. gadam pieauga no 155 % līdz 200 %[26].

1.3. Eiropas kino nozares strukturālās nepilnības potenciālo auditoriju sasniegšanā Eiropas Savienībā un pasaulē

Audiovizuālās nozares stāvoklis dalībvalstīs krasi atšķiras. Katrā valstī atšķiras ne tikai nozares lielums, ražošanas apmēri un lingvistiskā vide, bet arī filmu finansēšanas veidi, valsts filmu fondu apjoms un struktūra, raidorganizāciju vai citu ieinteresēto pušu ietekme uz finansēšanas sistēmu, kā arī valstu un reģionu filmu politikas stratēģijas.

Tā kā katra filma ir unikāls prototips, jebkurš mēģinājums modelēt panākumu faktorus saistīts ar pārmērīgas vienkāršošanas risku. Tomēr ir skaidrs, ka dažām strukturālām nepilnībām ir būtiska ietekme uz Eiropas filmu spēju sasniegt potenciālo auditoriju gan savā valstī, gan ārzemēs.

·  Ražošanas un finansēšanas sadrumstalotība

Eiropas kino nozari veido galvenokārt mazie uzņēmumi un mikrouzņēmumi, kas ir atkarīgi no ierobežotiem nemateriālajiem aktīviem. Tie saskaras ar aizvien pieaugošām grūtībām noorganizēt lielus budžetus, un lielākoties tie atkarīgi no publiskā finansējuma.

Vidējais ražošanas budžeta lielums dalībvalstīs krasi atšķiras. Apvienotajā Karalistē tas sasniedz 10,9 miljonus euro, Vācijā un Francijā aptuveni 5 miljonus euro un Zviedrijā 2,6 miljonus euro. Turpretī Ungārijā un Igaunijā filmas tiek ražotas ar vidēji EUR 300 000 lielu budžetu[27]. Saskaņā ar ASV Kino asociācijas datiem ASV ražoto filmu vidējais budžets ir USD 15 miljoni[28]. Attiecībā uz lielākajās ASV kinostudijās ražotajām filmām, jaunākie pieejamie dati liecina, ka 2006. gadā vidējais budžets bija 106,6 miljonu ASV dolāru apmērā.

Ņemot vērā ar filmu ražošanu saistītās augstās izmaksas, ekonomiskās dzīvotspējas uzturēšanai joprojām ir nepieciešami lieli ieņēmumi, it īpaši kases ieņēmumi. Neraugoties uz ASV ražoto filmu lielo tirgus daļu, vairākām nesenām amerikāņu “kases grāvēju” filmām bija grūtības atmaksāt lielos ieguldījumus. Kaut arī daļa Eiropas filmu – ar mazākiem budžetiem – varētu sasniegt peļņas slieksni pat ar samērā nelielu kino apmeklētāju skaitu, ierobežotie pieejamie dati liecina, ka lielākā daļa Eiropas filmu nav rentablas un neatpelna ieguldījumus[29]. Tas apgrūtina Eiropas uzņēmumu iespējas sasniegt lielāku stabilitāti, atteikties no viena projekta pieejas un piedzīvot izaugsmi.

Sarežģīto filmu ražošanas finansēšanas sistēmu satricina digitālo tehnoloģiju izraisītās pārmaiņas izplatīšanā un patēriņā. Televīzijas uzņēmējdarbības ieņēmumus varētu ietekmēt televīzijas kanālu savairošanās un auditorijas sadrumstalošanās; lai gan tiešsaistes ieņēmumi dinamiski pieaug, pagaidām tie vēl neatlīdzina DVD ieņēmumu zaudējumus[30]. Turklāt no statistikas noprotams, ka gan televīzijas, gan pieprasījumvideo skatītāji ir sevišķi iecienījuši televīzijas seriālus, tostarp Eiropas ražojumus, un tie sasniedz augstus skatīšanās rādītājus[31]. Filmu izplatīšana kinoteātros saskaras ar izmaksām, ko izraisa kinoteātru digitalizācija un izmaiņas auditorijas uzvedībā. Jauniem tirgus dalībniekiem (piemēram, pieprasījumvideo platformām, telekomunikāciju operatoriem) ir aizvien lielāka loma izplatīšanā, taču pagaidām tie vēl nav nozīmīgi dalībnieki filmu ražošanā vai finansēšanā.

· Ierobežotas iespējas un pārāk maz stimulu izvērst projektus starptautiski un orientēties uz vairākiem tirgiem

Vien nedaudzi Eiropas filmu ražotāji darbojas vairāk nekā vienā tirgū. Vispārīgi izsakoties, kino nozarē neieplūst pienācīgs finansējums starptautiskas tematikas projektiem vai starptautiski interesantiem projektiem ne no valsts subsīdijām, ne investoriem tradicionālajā vērtības veidošanas ķēdē, ne jaunajiem investoriem. Ievērojama finansējuma daļa bieži nāk no publiskajām valsts vai reģionu subsīdijām, lai atbalstītu projektus, kas akcentē valsts vai reģionālos jautājumus. Tikai niecīga daļa publiskā finansējuma nāk no pārvalstiskiem fondiem (piemēram, 2009. gadā Eiropā 1 919 miljoni euro tika piešķirti no valstu un reģionālajiem fondiem, salīdzinājumā ar 144 miljoniem euro no pārvalstiskajiem fondiem)[32]. Līdz ar to projekti cenšas orientēties uz vietējo auditoriju. To acīmredzami pastiprina fakts, ka netiek pievērsta pienācīga uzmanība attīstības posmam, kurā ražojuma potenciālā auditorija var tikt efektīvi apzināta un optimizēta. Turklāt, lai gan kopražojumu izplatīšana notiek labāk nekā pilnīgi vietējā ražojuma filmu izplatīšana[33], šķiet, ka parasti tos izmanto galvenokārt finansējuma nodrošināšanai, it īpaši valstīs ar zemu ražošanas jaudu. Kopražojumu potenciālo spēju palielināt kādas filmas skatītāju loku varētu izmantot labāk. Pārāk daudziem kopražojumiem joprojām trūkst skaidras stratēģijas par izplatīšanu attiecīgajās valstīs un ārpus tām.

· Akcents uz ražošanu: izplatīšanai un popularizēšanai tiek veltīts pārāk maz uzmanības

Kino politikas uzmanības centrā esošais atbalsts ražošanai ir nesamērīgs, salīdzinot ar centieniem, kas veltīti filmas nogādāšanai pie skatītājiem. Pašreizējā valsts atbalsta sistēma galvenokārt sekmē filmu ražošanu, nesniedzot pietiekamu atbalstu izplatīšanai. 2009. gadā Eiropas kino publiskā atbalsta organizācijas caurmērā 69 % sava budžeta iztērēja darbu radīšanai. Turpretī filmu izplatīšanai tika iztērēti tikai 8,4 % un reklāmai – tikai 3,6 %. Fondi, kas darbojas pārvalstiskā līmenī, izplatīšanai mēdz piešķirt augstāku prioritāti (33,6 % no izdevumiem, salīdzinājumā ar 35,7 %, kas iztērēti filmu radīšanai) nekā valsts fondi (7,4 % izplatīšanai, 70,4 % radīšanai) un reģionālie fondi (3,5 % izplatīšanai, 75,5 % radīšanai). Tomēr, kā jau minēts iepriekš, tikai ļoti maza daļa publiskā finansējuma nāk no pārvalstiskajiem fondiem. ASV filmu mārketingam tiek veltīti ievērojami līdzekļi[34], turpretī Eiropā tas parasti tā nenotiek.

Lai gan koncentrēšanās uz filmu demonstrēšanu kinoteātros un televīzijā ir būtiska ieguldījumu atpelnīšanā, tā “aizēno” izplatīšanas potenciālu visās iespējamās platformās. Pašreizējo intervālu sistēmu filmu izlaišanā[35] aizvien vairāk liek apšaubīt pārmaiņas skatītāju uzvedībā[36]. Stingri noteikumi šajā jomā un vēsturisko tirgus dalībnieku tendence saglabāt status quo var aizkavēt attīstību un jaunu, novatorisku filmu izlaišanas stratēģiju un uzņēmējdarbības modeļu izmantošanu. Tas var arī aizkavēt mazos, uz šauru nišu orientētos ražojumus (kuriem ir grūtības nonākt uz kinoekrāniem un kuri, ja tur vispār nonāk, tiek izrādīti tikai neilgu laika periodu) savas auditorijas sasniegšanā caur citām izplatīšanas platformām, piemēram, pieprasījumvideo[37].

Pieprasījumvideo dāvā lielas iespējas, taču prasa mērķtiecīgu ieguldījumu un jaunu prasmju apgūšanu. Padarot filmas pieejamas pieprasījumvideo platformās, tirgus dalībnieki saskaras ar jaunām tehniskām un darījumu izmaksām. Katras filmas ieguldījumā ietilpst ar digitālā ierakstoriģināļa kodēšanu un dažādu valodu versiju (dublētu vai subtitrētu) sagatavošanu saistītās izmaksas. Darījumu izmaksas Eiropā ir īpaši lielas, ņemot vērā tiesību sadrumstalotību un tiesību apvienošanas aktivitāšu mazo izplatību[38] kino nozarē. Līdz ar to tiek ierobežota Eiropas katalogu pievilcība jaunu tirgus dalībnieku acīs. Tiklīdz filmas ir pieejamas pieprasījumvideo platformā, tām turklāt vajadzīgi papildu ieguldījumi redakcionālajās darbībās un speciāli izstrādāti popularitātes un pamanīšanas veicināšanas instrumenti. Kopumā visas šīs izmaksas var atgūt vienīgi ar lielu skatītāju skaitu un tādējādi, iespējams, tikai ilgākā laika periodā. Efektīvs līdzekļu izlietojums būtu jānodrošina ar finansēšanas instrumentiem, ņemot vērā šīs izmaksas.

Attiecībā uz Eiropas kinematogrāfijas mantojumu Eiropa atpaliek digitalizācijas jomā, kas ir digitālās pieejamības priekšnoteikums. Līdz šim tikai 1,5 % no kinematogrāfijas mantojuma ir digitalizēti[39]. Tas skaidrojams ar finansējuma trūkumu un augstām izmaksām – gan naudas, gan laika ziņā – tiesību iegūšanai. Tiesību iegūšanas vienkāršošana varētu atvieglot šo procesu un samazināt izmaksas.

· Nepilnības uzņēmējdarbības prasmēs un starpnozaru partnerībās

Sākotnējā apmācība kino profesionāļiem bieži nesniedz vajadzīgās uzņēmējdarbības un komercdarbības prasmes. Sakari starp kinoskolām un uzņēmējdarbību ir vāji; apmācība vēl joprojām nepiedāvā pietiekamas iespējas iepazīt starptautisku perspektīvu un nodibināt starptautiskus kontaktus.

Eiropas kino nozare būtiski neiesaista potenciālos partnerus un nesadarbojas ar tiem, piemēram, reklāmas aģentūrām un IKT nozari, kas varētu sniegt būtisku ieguldījumu kino nozares ražojumu auditorijas palielināšanā pieprasījumvideo platformās.

2. Pašreizējās problēmas

Šo strukturālo nepilnību pārvarēšanai būtu vajadzīga saskaņota rīcība visos līmeņos. Lai padarītu Eiropas kino plašo daudzveidību pieejamu un pievilcīgu plašākai auditorijai un nestu Eiropas filmām un kino kompānijām lielāku peļņu, būtu jāpievēršas šādām jomām.

2.1. Finansēšanas vides pārskats

Panākumiem bagātai Eiropas kino industrijai nepieciešams līdzsvarot izdevumus starp filmu ražošanu, izplatīšanu un reklāmu, tostarp jāpanāk uzlabojumi šādās trīs jomās.

· Publiskā finansējuma shēmas

Valsts atbalsta mehānismiem filmu producēšanai, izstrādei un izplatīšanai (tieši vai netieši) ir ietekme uz nozares struktūrām un praksēm, kā arī ražoto un izplatīto filmu veidiem. Eiropas atbalsta programmas var tikai papildināt jau esošos mehānismus valsts līmenī, bet ne likt tiem pamatus. Ņemot vērā līdz ar digitālo vidi notikušās pārmaiņas un izmaiņas auditorijas cerībās, ir jāpārskata publiskā atbalsta shēmas saskaņā ar noteikumiem par valsts atbalstu[40]. Kopumā problēma ir nevis palielināt sabiedrības atbalstu šai nozarei, bet drīzāk optimizēt tā kopējo pievienoto vērtību, kā arī maksimāli palielināt papildināmību starp instrumentiem un politikām dažādos līmeņos.

Šajā sakarā šādi jautājumi ir pelnījuši īpašu uzmanību:

– Likt lielāku uzsvaru uz attīstības posmu, lai uzlabotu finansēto projektu kvalitāti un rentabilitāti. Nodrošināt projekta izstrādāšanu tā, lai tas sasniegtu mērķauditoriju, turklāt ņemot vērā konkrētā projekta īpatnības ne tikai vietējā, bet arī ES un pasaules mērogā.

– Rast zināmu līdzsvaru un attīstīt efektīvākas saites starp atbalstu ražošanai un atbalstu izplatīšanai un popularizēšanai. Piemēram, nodrošināt, ka par publiskiem līdzekļiem finansētus projektus papildina labi izstrādāta izplatīšanas un mārketinga stratēģija, vai stimulēt filmu ražotājus un ražošanas uzņēmumus likt lielāku uzsvaru uz piegādi plašākam skatītāju lokam.

– Nodrošināt, ka filmas, kas gūst labumu no publiskā finansējuma, tiek efektīvi izmantotas un ir publikai pieejamas.

– Uzlabot rezultātu pārredzamību filmām, kas saņēmušas publisko finansējumu. Piemēram, varētu būt prasība sniegt datus par šo filmu skatīšanās rādītājiem dažādos izplatīšanas kanālos. Tādējādi būtu iespējams publiskot datus par katru filmu, kas saņēmusi valsts atbalstu, norādot tās skatītāju skaitu visās izplatīšanas platformās.

– Stiprināt valsts atbalsta vispārējo papildināmību un saskaņotību, lai palielinātu tā vispārējo efektivitāti. Tas aptvertu reģionālā, valsts un pārvalstiskā līmeņa finansējumus un ietvertu līdzekļus atšķirīgām darbībām (izstrādei, ražošanai, izplatīšanai, popularizēšanai un mārketingam).

– Dot iespējas ražotājiem un citiem tirgus dalībniekiem novērsties no pieejas, kas saistīta ar projektu izstrādi, un pievērsties uzņēmumu izaugsmes stratēģijām.

– Nodrošināt finansēto filmu līgumisku nodošanu glabāšanā un izstrādes mehānismus, kas atvieglotu filmu izmantošanu izglītībā pēc to komerciālās izmantošanas beigām, ievērojot intelektuālā īpašuma tiesības[41].

Jaunās programmas "Radošā Eiropa" apakšprogramma "MEDIA" pamatosies uz "MEDIA 2007" un "MEDIA Mundus" programmu pieredzes. Šī programma ne tikai atbalstīs filmu izstrādi, izplatīšanu un demonstrēšanu uz kinoekrāniem, bet arī atbalstīs nozari, pētot iespējas digitālajā vidē, jo īpaši attiecībā uz skatītāju iesaistīšanu. Tā arī pievērsīsies jomām, kurās skaidri redzama ES pievienotā vērtība un papildināmība ar dalībvalstu instrumentiem. Programma sevišķi atbalstīs pieprasījumvideo pakalpojumus, kas cenšas mērķtiecīgi veicināt Eiropas filmu pieejamību un atpazīstamību, tirgus dalībniekus, kuri iesaistīti tādu redakcionāli apstrādātu Eiropas filmu komplektu izveidē, kas būtu gatavi izmantošanai tiešsaistē, kā arī jaunus sinerģijas veidus starp izmantošanas platformām.

· Jaunpienācēju iesaistīšana vērtības veidošanas ķēdē

Līdz ar jaunu izplatīšanas veidu, it īpaši pieprasījumvideo, parādīšanos viens no svarīgākajiem jautājumiem saistībā ar plašsaziņas līdzekļu mainīgo vidi ir par pašreizējā finansēšanas modeļa attīstību un jaunu tirgus dalībnieku lomu jauna satura finansēšanā. Globālām pieprasījumvideo platformām, piemēram, Netflix iezīmējas tendence ieguldīt oriģināla satura veidošanā – galvenokārt seriālos, taču arvien pieaugošā mērā arī citos žanros, piemēram, dokumentālajās filmās un komiķu sarunu šovos. Laiks rādīs, vai šādiem dalībniekiem kopumā radīsies komerciāla interese vairāk iesaistīties arī cita veida audiovizuālā satura, tai skaitā kinematogrāfijas darbu, ražošanā. Pieprasījumvideo pakalpojumu dinamiskais pieaugums un pašreizējais raidorganizāciju ieguldījums Eiropas darbu ražošanā dažās valstīs (kā arī tiesību akti, kas raidorganizācijām uzliek šādus pienākumus) ir izraisījis diskusijas attiecīgajās dalībvalstīs. Dažos gadījumos tas rada sarežģījumus saistībā ar vietējo tiesību aktu piemērošanu attiecībā uz citās dalībvalstīs vai ārpus Eiropas Savienības reģistrētiem dalībniekiem. 

· Piekļuve privātam finansējumam, izmantojot ES finanšu instrumentus

Īpašie riska faktori un nenoteiktība saistībā ar filmu ražošanu bieži apgrūtina nozares uzņēmumu piekļuvi banku aizdevumiem[42]. Finansēšanas vadības instrumenti (it īpaši garantiju fondi) ir parādījuši spēju nodrošināt piekļuvi privātam finansējumam. Kapitāla piesaistīšana infrastruktūras projektiem (piemēram, kinoteātriem, kinematogrāfijas mantojumam un jaunām tehnoloģiju platformām) arī varētu gūt labumu no šāda garantijas instrumenta. Vienlaikus Eiropas kino industrijas vispārējās konkurētspējas paaugstināšana ir būtiska, lai atraisītu piekļuvi aizdevumiem šajā jomā.

Sākot no 2016. gada šo procesu sekmēs "Radošā Eiropa" garantiju mehānisms kultūras un radošajās nozarēs. Tam būtu jāatvieglo piekļuve privātajam finansējumam aizdevumu veidā. Kino nozare varēs izmantot arī horizontālākus instrumentus uzņēmējdarbības attīstībai (MVU politikas instrumenti programmā COSME[43]), ieguldījumus (Kohēzijas fonds, finansēšanas instrumenti programmās COSME un "Apvārsnis 2020"), satura veidošanu un piegādi, lietojot jaunās tehnoloģijas, sociālos medijus un konverģenci (LEIT programmā "Apvārsnis 2020")[44] un veicinot kino arhīvu materiālu novatorisku izmantošanu[45].

2.2. Novatoriskas uzņēmējdarbības vides veidošana

Veidojot uzņēmējdarbības vidi kino nozarē, liela loma ir tiesiskajam regulējumam. Autortiesību regulējums, kā arī mediju un satura reglamentācija šajā ziņā ir īpaši nozīmīgi.

Autortiesības ir gan galvenais stimuls ieguldījumiem filmu ražošanā, gan arī ieņēmumu pamats visiem ieguldītājiem vērtības veidošanas ķēdē, sākot ar autoriem. Filmas bieži tiek finansētas ar ekskluzīvu tiesību pārdošanu ierobežotās teritorijās, un šī uzņēmējdarbības prakse sarežģī un sadārdzina tiešsaistes pakalpojumu daudzteritoriālu licencēšanu digitālajā vienotajā tirgū. Šajā sakarā papildus tagad noslēgtajam "Licences Eiropai" dialogam ar ieinteresētajām personām[46] Komisija gatavo pārskatu par ES autortiesību regulējumu, kā minēts tās paziņojumā par saturu digitālajā vienotajā tirgū[47]. Šīs debates būs īpaši nozīmīgas kino nozarei.

Nozares straujā attīstība prasa zināmu elastību, lai tirgus dalībnieki varētu eksperimentēt un izmēģināt jaunas pieejas un uzņēmējdarbības modeļus. Elastība ir jo īpaši vajadzīga filmu izlaišanai intervālos[48], lai ļautu izmēģināt, izstrādāt un izmantot alternatīvas filmu izlaišanas stratēģijas, kas pielāgotas dažāda veida filmām, un maksimāli palielināt dažādu platformu savstarpējo papildināmību auditorijas iesaistīšanai. Izmantošanas ceļu izmēģināšanai un attīstīšanai, reaģējot uz pārmaiņām auditorijas prasībās, ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu skatītājiem ātru piekļuvi filmām, tiklīdz viņi par tām uzzinājuši. Tādējādi varētu piesaistīt papildu auditoriju tām Eiropas filmām, kas ir vairāk piemērotas jaunām izplatīšanas metodēm, piemēram, izmantojot pieprasījumvideo. Līdz ar to varētu arī maksimāli uzlabot mārketinga pasākumu rezultātu un efektīvi cīnīties pret pirātismu, palielinot legālo filmu piegādi. Varētu tikt izpētīta filmu vienlaicīga vai vismaz saskaņotāka izlaišana kinoteātros ārzemēs vai ātrāka piekļuve tiešsaistes pakalpojumiem.

Jautājums par īpašu laika sadalījumu katram intervāla veidam kinematogrāfiska darba demonstrēšanai pirmām kārtām ir jārisina, slēdzot līgumus starp ieinteresētajām pusēm vai iesaistītajiem profesionāļiem. Šajā sakarā noteikumi par filmu izlaišanas intervāliem varētu tikt pārskatīti, ņemot vērā tirgus un tehnoloģiju attīstību. Tas ļautu tiesību turētājiem izstrādāt un lietot jaunas un novatoriskas stratēģijas filmu popularizēšanai un izplatīšanai, tostarp iespēju izlaist filmu vienlaicīgi vai gandrīz vienlaicīgi kinoteātros un pieprasījumvideo platformās.

Jāpiebilst, ka uz Eiropas filmu apriti vērsto, pašlaik notiekošo sagatavošanas pasākumu (kas skar dažādu izlaišanas intervālu kombināciju) rezultāti ar nozares pārstāvjiem tiks apspriesti 2014. gada pavasarī[49]. No finansētajiem projektiem iegūtā pieredze un dati var veicināt novatoriskāku izlaišanas stratēģiju un uzņēmējdarbības modeļu izstrādi.

Kopīgu noteikumu minimumu paredz Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva (AVMPD)[50], kas reglamentē valstu tiesību aktu koordinēšanu par visiem audiovizuālajiem medijiem ES mērogā – gan tradicionālajām televīzijas pārraidēm, gan pieprasījumvideo pakalpojumiem. Šie noteikumi ļauj audiovizuālo mediju pakalpojumiem tikt brīvi izplatītiem ES, vienlaikus aizsargājot svarīgus politiskos mērķus. Zaļā grāmata "Gatavojoties pilnīgi konverģētai audiovizuālajai pasaulei. Izaugsme, radīšana un vērtības"[51] aizsāka sabiedrisko apspriešanu plašā jautājumu spektrā, kas skar notiekošās pārmaiņas audiovizuālo mediju ainavā. Tās mērķis ir noskaidrot, vai pašreizējās AVMPD prasības joprojām ir vislabākais veids, kā veicināt Eiropas darbu izstrādi, izplatīšanu, pieejamību un pievilcību digitālajā vienotajā tirgū.

2.3. Radošās vides stiprināšana

Eiropai ir jāattīsta talanti un jāpilnveido profesionālās prasmes Eiropas kino industrijā. Tas ir absolūti nepieciešams Eiropas filmu kvalitātei, dažādībai un oriģinalitātei un būs izšķirošs faktors skatītāju piesaistīšanā un konkurētspējas stiprināšanā.

Jāveicina sadarbība starp Eiropas kino skolām (ar mācību programmām vai mobilitāti) un radošas partnerības starp skolām un uzņēmumiem. Būtu jāpanāk, ka tiek veicināta apmācības un prasmju labāka atbilstība kino industrijas vajadzībām (tai skaitā uzņēmējdarbības, IKT, reklāmas un mārketinga prasmes). Industrijas radošā daļa būtu arī mērķtiecīgi jāmudina vairāk orientēties uz starptautiskām un globālām auditorijām.

Radoša sadarbība būtu jāveicina arī starp filmu nozari un citām nozarēm. Tas attiecas ne tikai uz radniecīgām nozarēm (piem., televīzijas seriāliem, videospēlēm un starpmedijiem) vai tirgus dalībniekiem digitālajā vidē (piemēram, telekomunikāciju operatoriem vai sadzīves elektronisko iekārtu ražotājiem), bet arī uz citām radošajām nozarēm vai izglītības nozari.

Papildus programmai “Radošā Eiropa”, jo īpaši tās starpnozaru daļai, kas palīdzēs tuvoties šim mērķim, “ERASMUS+” programma atbalstīs sadarbību un mobilitāti sākotnējā apmācībā, kā arī zināšanu partnerības un prasmju apvienības starp kino izglītības nozari un uzņēmumiem.

2.4. Pieejamība un auditorijas piesaistīšana

Kino politikas centrā visos posmos, proti, no izstrādes līdz ekspluatācijai, līdzās radošajam ieguldījumam ir jābūt auditorijai, neatkarīgi, vai runa ir par masu vai nišas auditoriju. Tāpat kā citās kultūras nozarēs, šai nolūkā nepieciešams izstrādāt stratēģijas un instrumentus, kas uzlabotu gan piekļuves iespējas Eiropas filmām, gan pieprasījumu pēc tām, it īpaši citu Eiropas valstu filmām. Izšķiroša nozīme ir auditorijas iesaistīšanai visos filmu veidošanas un izplatīšanas posmos. Informācija par skatītāju vēlmēm un patērētāju uzvedību varētu palīdzēt labāk apzināt faktorus, kas var veicināt filmas panākumus, un mērķtiecīgi pievērsties tiem. Izstrādes posmam šāda informācija varētu nākt par labu.

Pastāv arī nepieciešamība veicināt Eiropas filmu redzamību un atpazīstamību, kā arī uzrunāt skatītājus. Katram projektam ir jāpielāgo sevišķa pieeja, taču nav noliedzams, ka ar pieredzes apmaiņu un kopīgu instrumentu izstrādi (piemēram, lietojumprogrammām vai tīmekļa pakalpojumiem, zīmola popularizēšanas pasākumiem un darbībām) var stiprināt visu to centienu efektivitāti, kuri tiecas labāk apzināt Eiropas kino mērķauditoriju un orientēties uz to.

Audiovizuālo mediju pakalpojumu pastāvēšana, kas piedāvā likumīgu piekļuvi Eiropas filmu daudzveidībai par pieņemamu cenu, ir atkarīga no vairākiem faktoriem. Tiesību apvienošana un koordinētāka pieeja valodu versiju veidošanā un pārvaldībā varētu ievērojami samazināt darījumu un tehniskās izmaksas, kas citādi var būt pieprasījumvideo pakalpojumu piekļuves šķēršļi. Piemēram, katrai filmai varētu darīt pieejamu pietiekami kvalitatīvu un unikālu etalonu digitālā ierakstoriģinālī, lai no tā pēc tam iegūtu visus pārējos veidus, kas piemēroti dažādiem pieprasījumvideo pakalpojumiem. Tādējādi varētu izvairīties no nepieciešamības finansēt katrai attiecīgajai valstij vai attiecīgajam pieprasījumvideo platformu skaitam atbilstošu skaņas apstrādi.

Arī kinoizglītība ir nopietns ieguldījums nākotnes skatītājos. Eiropas filmas parasti izmanto sarežģītu vizuālu un naratīva gramatiku, kura bagātību pilnībā var novērtēt tikai ar zināmām analīzes iemaņām. Auditorija ir ieinteresēta kinoizglītībā[52], un kino nozarei būtu jāsniedz ieguldījums šajā procesā.

Auditorijas piesaistīšanas pasākumi ir galvenā tēma arī programmas “Radošā Eiropa” ietvaros.

Arī ieinteresēto personu dialogs “Licences Eiropai”[53] ir devis būtiskus rezultātus, kuri attiecas uz kino nozari un kuri būs jāturpina ar papildu pasākumiem[54]. Konkrētāk, audiovizuālās nozares pārstāvji izdeva kopīgu paziņojumu, kurā apstiprināja savu vēlmi turpināt darbu, lai tālāk attīstītu tiešsaistes pakalpojumu abonēšanas starptautisku pārnesamību, savukārt kinematogrāfiskā mantojuma jomā filmu ražotāji, autori un kino mantojuma iestādes vienojās par principu kopumu un procedūrām, kas atvieglotu Eiropas kinematogrāfiskā mantojuma darbu digitalizāciju un pieejamību, kā arī veicinātu Eiropas iedzīvotāju interesi par tiem. Diskusijas arī pieskārās jautājumam par to, kā uzlabot pieejamību vairākām vai visām filmu valodu versijām attiecīgajā valstī.

3. Secinājums

Eiropas kino industrijai vajadzīga motivējoša vide, lai pilnībā sasniegtu tās kultūras un ekonomisko potenciālu. Šādas vides radīšanai nepieciešama iesaistīto pušu mobilizēšana visos līmeņos: gan kino nozarē, gan dalībvalstīs, sākot no reģionu līdz valsts līmenim. Arī Eiropas Savienība varētu sekmēt šo procesu, pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu.

Raugoties pāri esošajiem publiskā finansējuma un reģionālo partnerību tīkliem, piemēram, Ziemeļvalstu starpā, iepriekš ieskicētā aina atspoguļo plašo ieguldījumu paleti, kuru ES var sniegt ceļā uz kopīgo mērķi problēmjautājumu risināšanā, kas saistīti ar kultūras daudzveidību un kino nozares ekonomisko attīstību. Tomēr ir skaidrs, ka galvenie pienākumi un iedarbīgākie instrumenti jāuzņemas valsts iestādēm dalībvalstīs, kā arī nozares tirgus dalībniekiem un ieinteresētajām pusēm.

Ņemot vērā straujo attīstību šajā nozarē, ir jāveicina Eiropas mēroga debates par filmu politiku Eiropā un jāuzsāk dialogs ar visām ieinteresētajām personām (gan valsts iestādēm, gan privāto sektoru). Šajās debatēs galvenokārt jāpievēršas kopīgajiem mērķiem: padarīt Eiropas filmu bagātīgo daudzveidību skatītājiem pieejamāku un kino nozari – konkurētspējīgāku un ienesīgāku.

Šo mērķu sasniegšanai Komisija plāno sasaukt Eiropas Kino forumu, līdz ar to aizsākot procesu, kura pamatā būs jau pastāvoši instrumenti, ar nolūku veicināt pieredzes un darba metožu apmaiņu, kā arī zināšanu apguvi un apmaiņu jautājumos, kas skar kopīgas intereses. Forumā galvenā uzmanība tiktu pievērsta valstu politiku apspriešanai attiecībā uz kino nozari. Šis process mudinās ieinteresēto personu brīvprātīgu iesaistīšanos Eiropas līmenī. Tas tiks veikts, ievērojot pilnīgu pārredzamību, lai sniegtu labumu visai nozarei.

[1]               No Eiropas filmu fondiem ik gadu tiek piešķirts atbalsts 2,1 miljarda euro apmērā (Eiropas Audiovizuālā observatorija, Public Funding for Film and Audiovisual Works in Europe ("Publiskais finansējums kino un audiovizuālajiem darbiem Eiropā"), 2011. gads).

[2]               Tādas jaunākās filmas, kā, piemēram, “Neaizskaramie” (The Intouchables), ar savu oriģinalitāti ir piesaistījušas skatītājus visā pasaulē, kļūstot par kases grāvējiem un ienesot arī peļņu.

[3]               COM(2012) 537 final.

[4]               COM(2010) 245 final/2.

[5]               Eiropas Savienībā ražoto pilnmetrāžas filmu skaits pieauga no 1159 filmām 2008. gadā līdz 1336 filmām 2011. gadā. Tajā pašā laikā ASV un Kanādas ražojumu skaits pieauga no 773 līdz 818 filmām (EAO Focus 2013).

[6]               Saskaņā ar aplēsēm filmas “Neaizskaramie” (The Intouchables) globālie kases ieņēmumi sasniedza EUR 309 189 989 ar ražošanas budžetu aptuveni 7 miljonu euro apmērā, savukārt “Mākslinieks” (The Artist) kases ieņēmumi tiek lēsti EUR 96 718 509 ar ražošanas budžetu aptuveni 11 miljonu euro apmērā.

[7]               Pieprasījumvideo.

[8]               Periods: 2008.-2012. Datos nav ziņu par Maltu. Avots: Eiropas Audiovizuālā observatorija.

[9]               Periods: 2008.-2012. Avots: Eiropas Audiovizuālā observatorija.

[10]             Avots: Eiropas Audiovizuālā observatorija, 2012. gada gadagrāmata, 2. sējums, 234. lpp.

[11]             Piemēram, 2012. gadā ES filmas ASV tirgū gandrīz neparādījās, sasniedzot nepilnus 8 % no tirgus daļas, turpretī ASV filmas aizņēma vairāk nekā 90 % no tirgus daļas. Avots: Eiropas Audiovizuālā observatorija, datubāze Focus, 2013.

[12]             Avots: Eiropas Audiovizuālā observatorija – pētījums Theatrical export of European films in 2010 ("Eiropas filmu eksports kinoteātros 2010. gadā"), kas aptver šādas valstis: Argentīna, Austrālija, Brazīlija, Čīle, Kolumbija, Dienvidkoreja, Meksika, Jaunzēlande, Amerikas Savienotās Valstis, Kanāda, Venecuēla. Tajā pašā laikā ASV ražojumi no visiem kases ieņēmumiem 66 % guva ārzemēs.

[13]             Avots: Eiropas Audiovizuālā observatorija: 2012. gada gadagrāmata, 150.-155. lpp.

[14]             Atšķirībā no DVD, uz pieprasījumvideo attiecas Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva un tās noteikumi, kuru mērķis ir popularizēt Eiropas darbus.

[15]             2011. gadā patēriņa izdevumi par audiovizuālo saturu, izmantojot digitālās un tiešsaistes platformas un pakalpojumus, pieauga par 20,1 %, kopā sasniedzot 1,2 miljardus euro, savukārt patēriņa izdevumi par DVD Eiropā samazinājās par 10 % septīto gadu pēc kārtas, kopsummā līdz 9,4 miljardiem euro. Tuvākajā nākotnē Eiropas video nozarē gaidāma nepārtraukta izaugsme digitālās un tiešsaistes piegādes veidos. Piemēram, kopējie ieņēmumi, kas gūti no privāto tīklu apgādāšanas ar pieprasījumvideo (tā dēvētajiem norobežotajiem pakalpojumiem jeb “walled garden” pakalpojumiem), pārsniedz ieņēmumus, kas gūti no pieprasījumvideo izplatīšanas internetā. Paredzams, ka Eiropā šādi ieņēmumi būs pieauguši no 850 miljoniem euro 2011. gadā līdz 1,5 miljardiem euro 2017. gadā. Saskaņā ar prognozēm izdevumi par DVD/BD (Blue-Ray diskiem) kritīsies. Avoti: Eiropas Audiovizuālā observatorija, 2012. gada gadagrāmata; datubāze Screen Digest, 2013. gads.

[16]             Perspektīvo tehnoloģiju pētījumu institūta (IPTS) pētījums: Statistical, ecosystems and competitiveness analysis of the media and content industries – the film sector ("Mediju un satura industriju statistiskā, ekosistēmu un konkurētspējas analīze – kino nozare"), Sophie de Vinck, Sven Lindmark, 2012. gads, 3.4.3. punkts.

[17]             Avots: Eiropas Audiovizuālā observatorija. Vācijā iTunes no 50 filmu izlases, kuru veidoja Eiropas Kino balvu pasniegšanas ceremonijas 25 izcilākie uzvarētāji (1988-2012) un 25 izcilākie Eiropas kases grāvēji (1996-2012), piedāvāja 36 filmas, savukārt vietējie pieprasījumvideo pakalpojumi no šīs izlases piedāvāja maksimums 29 filmas. Francijā šie skaitļi bija 30-21 un Itālijā 2-8.

[18]             Pētījums aptvēra 4 550 Eiropas patērētāju vecumā no četriem līdz 50 gadiem 10 valstīs: A profile of current and future audiovisual consumers, Final Report ("Pašreizējo un nākotnes audiovizuālo patērētāju profils", nobeiguma ziņojums), EAC/08/2012,10. lpp.

[19]             A profile of current and future audiovisual consumers, Final Report ("Pašreizējo un nākotnes audiovizuālo patērētāju profils", nobeiguma ziņojums), EAC/08/2012, 55. lpp.

[20]             A profile of current and future audiovisual consumers, Final Report ("Pašreizējo un nākotnes audiovizuālo patērētāju profils", nobeiguma ziņojums), EAC/08/2012, 77. lpp.

[21]             Skat. Eiropas Audiovizuālā observatorija, 2012. gada gadagrāmata, 2. sējums, 222. lpp. (966 miljoni 2011. gadā). Dažās dalībvalstīs, piemēram, Francijā, Itālijā, Spānijā, Portugālē, Bulgārijā, Slovēnijā un Slovākijā, apmeklējumu skaits tomēr samazinājās.

[22]             A profile of current and future audiovisual consumers, Final Report ("Pašreizējo un nākotnes audiovizuālo patērētāju profils", nobeiguma ziņojums), EAC/08/2012, 60. lpp.

[23]             Šajā pēdējā skaitlī iekļautas arī “bezmaksas” straumēšanas vai lejupielādes, kas pārsvarā notiek, visticamāk, izmantojot nelikumīgas platformas.

[24]             Zaļā grāmata “Gatavojoties pilnīgi konverģētai audiovizuālajai pasaulei. Izaugsme, radīšana un vērtības”, atsaucoties uz Eiropas Audiovizuālās observatorijas gadagrāmatu, 2. sējums, 171. lpp.

[25]             Apvienotajā Karalistē nesen veikta analīze norāda, ka lineārās televīzijas skatīšanās laiks vecuma grupā 16-24 gadi ir samazinājies no 168 minūtēm dienā 2010. gadā līdz 142 minūtēm dienā 2013. gadā, un paredzams, ka tas turpinās samazināties, sasniedzot 119 minūtes dienā 2020. gadā. Vecuma grupā 25-34 gadi skatīšanās laiks ir samazinājies no 200 minūtēm dienā 2010. gadā līdz 183 minūtēm dienā 2013. gadā, un paredzams, ka tas turpinās samazināties līdz 148 minūtēm dienā 2020. gadā. Enders Analysis, Where have all the young viewers gone? ("Kur pazuduši visi jaunie skatītāji?"). 2014. gada janvāris.

[26]             2011. gadā tiešsaistes video skatīšanās Apvienotajā Karalistē sasniedza 20,5 minūtes mēnesī. Dati par Franciju un Vāciju bija attiecīgi 15 un 22 min.

[27]             Skat. EAO 2012. gada gadagrāmata, 2. sējums, 206. lpp.

[28]             ASV Kino asociācija: http://www.mpaa.org/Resources/3037b7a4-58a2-4109-8012-58fca3abdf1b.pdf, 21. lpp.).

[29]             Skat. pētījumu Rentabilité des investissements dans les films français (“Ieguldījumi Francijas kino un to rentabilitāte”), O. Bomsel, C. Chamaret, 2008. gads. Šis pētījums atklāj, ka no 162 filmām, kas Francijā ražotas 2005. gadā, tikai 15 atpelnīja ražošanas un izplatīšanas izdevumus. http://crg.polytechnique.fr/fichiers/crg/perso/fichiers/chamaret_728_RentabContango2.pdf.

[30]             17 galvenajās Eiropas valstīs patērētāju līmenī video tirgus 2012. gadā salīdzinājumā ar 2011. gadu samazinājās kopumā par 1,1 %, savukārt digitālā video un norobežoto “walled garden” pieprasījumvideo (televīzijas pieprasījumvideo) pārdošanas apjomi palielinājās attiecīgi par 71 % un 26 %. Avots: Starptautiskā video federācija, 2013. gada gadagrāmata, 17. un 18. lpp.

[31]             Statistika par 100 programmām ar vislielāko auditoriju sešu dalībvalstu grupā (Apvienotajā Karalistē, Vācijā, Francijā, Itālijā, Spānijā un Portugālē) liecina, ka 2012. gada decembrī televīzijas seriāli bija vispopulārākais žanrs, kura skatītāju skaits sasniedza 62 %. Avots: lesaudiencestv.com; http://www.lesaudiencestv.com/categorie-12499478.html. Eiropas seriālu ražošana iegūst aizvien lielāku nozīmi vietējās un starptautiskajās programmās, piemēram, seriāls Real Humans (“Īstie cilvēki”, Zviedrija/Dānija/Somija) drīz tiks adaptēts Apvienotajā Karalistē un jau ir eksportēts uz 53 teritorijām. Avots: Médiamétrie, Scripted Series Report 02. 2013. gada oktobris.    

[32]             Avots: Eiropas Audiovizuālā observatorija, Public Funding for Film and Audiovisual Works in Europe (“Publiskais finansējums kino un audiovizuālajiem darbiem Eiropā”), 2011. gads.

[33]             Eiropas Audiovizuālā observatorija, The circulation of European co-productions and entirely national films in Europe 2001 to 2007 (“Eiropas kopražojumu izplatīšana un pilnībā vietēja ražojuma filmu demonstrēšana Eiropā no 2001. līdz 2007. gadam”) http://www.coe.int/t/dg4/cultureheritage/culture/film/paperEAO_en.pdf

[34]             ASV 2006. gadā vidējais budžets bija USD 106,6 miljoni, no kuriem aptuveni USD 70,8 miljoni aizgāja ražošanas izmaksām un USD 35,9 miljoni veltīti mārketinga izmaksām. Avoti: Motion Picture Association of America, Theatrical Market Statistics (ASV Kino asociācija, Kinoteātru tirgus statistika), 2007. gads.

[35]             Sistēma, saskaņā ar kuru filmas tiek izlaistas secīgi dažādās demonstrācijas platformās. Šādi izlaišanas intervāli vai grafiki dažādās dalībvalstīs atšķiras, taču parastā secība, piemēram, pilnmetrāžas filmai, ir demonstrēšana uz kinoekrāniem, video/DVD/Blu Ray, pieprasījumvideo, maksas televīzijā un visbeidzot bezmaksas televīzijā. 

[36]             Skat. I.2. punktu.

[37]             Jāatzīmē, ka daudzām Eiropas filmām, kas gūst panākumus vietējos tirgos, ir tendence gūt panākumus kādā nišā arī citās valstīs.

[38]             Starpniekpakalpojumi, kuru nolūks ir vienoties ar dažādu filmu tiesību turētājiem, lai izveidotu katalogu, kas būtu pievilcīgs pieprasījumvideo platformām; šo darbību var papildināt ar aktīvu redakcionālo komponentu (kuratora aktivitātēm).

[39]             Saskaņā ar Eiropas Kinoarhīvu asociācijas (ACE) aplēsi.

[40]              Īpaši jāatzīmē, ka 15. novembrī pieņemtais Komisijas paziņojums par valsts atbalstu filmām un citiem audiovizuālajiem darbiem atjaunināja valsts atbalsta kritērijus, kas izmantoti, lai novērtētu dalībvalstu atbalsta shēmas; šis paziņojums paredz valsts atbalstu plašākam darbību lokam, uzsver subsidiaritātes principa nozīmi kultūras politikā un iekšējā tirgus principu ievērošanu, nosaka lielāku maksimālo intensitāti kopražojumu atbalstam un pievēršas arī kinematogrāfijas mantojuma aizsardzībai un tā pieejamībai.

[41]             Tā tas notiek, piemēram, Dānijā, Spānijā, Zviedrijā un Latvijā. Skat. The Third Implementation Report on the Film Heritage Recommendation (“Ieteikuma par filmu mantojumu trešais īstenošanas ziņojums”), https://ec.europa.eu/digital-agenda/sites/digital-agenda/files/swd_2012_431_en.pdf.

[42]             Skat. Study on the Role of Banks in the European Film Industry (“Pētījums par banku lomu Eiropas kino industrijā”), Peacefulfish. 2009. gada maijs, http://ec.europa.eu/culture/media/media-content/documents/about/filmbanking.pdf

[43]             COSME ir ES Uzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) konkurētspējas programma, kas ilgst no 2014. gada līdz 2020. gadam.

[44]             “Apvārsnis 2020” ir Eiropas Savienības pētniecības programma, kas ilgst no 2014. gada līdz 2020. gadam. LEIT ir daļa no “Apvārsnis 2020”: Vadošā loma pamattehnoloģijās un rūpnieciskajās tehnoloģijās. 

[45]             "Sabiedrības problēmu risināšana", 6. sadaļa, pamatprogrammā “Apvārsnis 2020”.

[46]             http://ec.europa.eu/licences-for-europe-dialogue/en/content/about-site.

[47]             COM(12)789 18/12/2012.

[48]             Tas īpaši attiecas uz secību, kādā filmas tiek izlaistas kinoteātros, maksas televīzijā, mājas video tirdzniecības vai nomas punktos, bezmaksas televīzijā un pieprasījumvideo.

[49]             C(2012)1890 27/3/2012. 

[50]             Direktīva 2010/13/EK, OV L 95, 15.4.2010., 1.-24. lpp.

[51]             COM (2013) 231 final.

[52]             A profile of current and future audiovisual consumers, Final Report (“Pašreizējo un nākotnes audiovizuālo patērētāju profils”, nobeiguma ziņojums), EAC/08/2012, 72.f. lpp.

[53]             http://ec.europa.eu/licences-for-europe-dialogue/en/content/about-site..

[54]             Skat. dokumentu Ten pledges to bring more content online (“Desmit apņemšanās veicināt satura pienesumu tiešsaistē”), http://ec.europa.eu/internal_market/copyright/docs/licences-for-europe/131113_ten-pledges_en.pdf