EUR-Lex Access to European Union law
This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 52014DC0015
COMMUNICATION FROM THE COMMISSION TO THE EUROPEAN PARLIAMENT, THE COUNCIL, THE EUROPEAN ECONOMIC AND SOCIAL COMMITTEE AND THE COMMITTEE OF THE REGIONS A policy framework for climate and energy in the period from 2020 to 2030
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI Klimata un enerģētikas politikas satvars laikposmam no 2020. gada līdz 2030. gadam
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI Klimata un enerģētikas politikas satvars laikposmam no 2020. gada līdz 2030. gadam
/* COM/2014/015 final */
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI Klimata un enerģētikas politikas satvars laikposmam no 2020. gada līdz 2030. gadam /* COM/2014/015 final */
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS
PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN
REĢIONU KOMITEJAI Klimata un enerģētikas politikas
satvars laikposmam no 2020. gada līdz 2030. gadam 1. Ievads Kopš ES 2008. gadā pieņēma
pirmo klimata un enerģētikas pasākumu paketi, daudz ir sasniegts
šajā jomā. ES ir uz pareizā ceļa, lai īstenotu 2020. gada
mērķus par siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanu
un atjaunojamiem energoresursiem, un, pateicoties efektīvākām
ēkām, produktiem, rūpnieciskajiem procesiem un
transportlīdzekļiem, būtiski uzlabojumi ir panākti
enerģijas izmantošanas intensitātes jomā. Šie sasniegumi ir
sevišķi nozīmīgi, ņemot vērā to, ka kopš 1990. gada
Eiropas ekonomika reālā izteiksmē ir pieaugusi par aptuveni 45 %.
20/20/20 mērķiem attiecībā uz siltumnīcefekta
gāzu emisiju, atjaunojamiem energoresursiem un enerģijas
ietaupījumiem ir bijusi būtiska loma, lai virzītu šo progresu un
atbalstītu vairāk nekā 4,2 miljonu iedzīvotāju
nodarbinātību dažādās ekonozarēs[1], nodrošinot pastāvīgu
izaugsmi krīzes laikā. 1. ievilkums: galvenie sasniegumi, īstenojot pašreizējo enerģētikas un klimata politikas satvaru Eiropas Savienība ir noteikusi trīs mērķus, kas jāsasniedz līdz 2020. gadam, attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanu (20 %), atjaunojamās enerģijas īpatsvaru (20 %) un energoefektivitātes palielināšanu (20 %). Pašreizējā enerģētikas un klimata politika ir ļāvusi panākt ievērojamu progresu šo 20/20/20 mērķu īstenošanā. · Siltumnīcefekta gāzu emisija 2012. gadā samazinājās par 18 %, salīdzinot ar 1990. gadā radīto emisiju, un paredzams, ka, pamatojoties uz pašreizējo politiku, 2020. gadā un 2030. gadā to varētu attiecīgi samazināt vēl par 24 % un 32 %, salīdzinot ar 1990. gada rādītāju. · Atjaunojamās enerģijas īpatsvars 2012. gadā ir palielinājies līdz 13 % no enerģijas galapatēriņa, un paredzams, ka šis rādītājs palielināsies līdz 21 % 2020. gadā un 24 % 2030. gadā. · 2012. gada beigās ES bija uzstādījusi aptuveni 44 % pasaules atjaunojamās elektroenerģijas jaudas (neskaitot hidroenerģiju). · Laikposmā no 1995. gada līdz 2011. gadam ES tautsaimniecības energointensitāte samazinājās par 24 %, savukārt ražošanas nozares rādītāji uzlabojās par aptuveni 30 %. · ES tautsaimniecības oglekļa emisiju intensitāte laikposmā no 1995. gada līdz 2010. gadam samazinājās par 28 %. Kopš 2008. gada ir notikušas
būtiskas izmaiņas. Visuzskatāmākā ir ekonomikas un
finanšu krīzes ietekme uz dalībvalstu spēju veikt
ieguldījumus. Fosilā kurināmā cenas joprojām ir
augstas, kas negatīvi ietekmē Savienības tirdzniecības
bilanci un enerģijas izmaksas. ES naftas un gāzes importa
rēķins 2012. gadā sasniedza vairāk nekā 400 miljardus
euro jeb apmēram 3,1 % no Savienības IKP. Kopējais
enerģijas pieprasījums ir ievērojami mainījies, un
vislielākais pieprasījums tagad ir valstīs ar strauji augošu
ekonomiku, it sevišķi Ķīnā un Indijā. Tajā
pašā laikā mājsaimniecības un rūpnieciskie
lietotāji pauž arvien lielākas bažas par pieaugošajām enerģijas
cenām un cenu atšķirībām ar daudziem Savienības
tirdzniecības partneriem, jo īpaši ASV. Iekšējais enerģijas
tirgus ir izveidots, tomēr ir konstatēts jauns tirgus
sadrumstalotības risks. ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēma
(ETS) pietiekami neveicina ieguldījumus zemas oglekļa emisijas
tehnoloģijās, tādējādi palielinot varbūtību,
ka tiks izstrādāta jauna valstu politika, kas apdraud
vienlīdzīgus konkurences noteikumus, ko bija paredzēts
nodrošināt ar ETS. Lai gan ir attīstījušās
atjaunojamās enerģijas tehnoloģijas un ievērojami
samazinājušās izmaksas, atjaunojamo energoresursu ātra
attīstība tagad rada jaunas problēmas energosistēmai.
Daudzi enerģiju patērējoši produkti tagad ir
efektīvāki, un patērētāji gūst labumu no
reāliem enerģijas un finansiāliem ietaupījumiem. Tajā pašā laikā vēlreiz ir
apstiprināta iespējamā cilvēku radītā ietekme uz
klimata pārmaiņām un nepieciešamība būtiski un
pastāvīgi samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju, lai
ierobežotu Zemes klimata turpmākas pārmaiņas[2]. Tādēļ ir pienācis laiks
apsvērt šo attīstību un politikas sistēmu, kas nepieciešama
2030. gadam. Saskaņā ar ieinteresēto personu
sniegtajām atbildēm uz Zaļo grāmatu[3] ir jāturpina
sekmēt progress ceļā uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju
līmeni, kas nodrošina konkurētspējīgu un cenas
ziņā pieejamu enerģiju visiem patērētājiem, rada
jaunas iespējas izaugsmei un darbvietu radīšanai un nodrošina
lielāku energoapgādes drošību un mazāku atkarību no
importa Savienībā kopumā. Mums ir jānosaka tālejošs
mērķis vēl vairāk samazināt siltumnīcefekta
gāzu emisiju atbilstoši izmaksu ziņā izdevīgām
metodēm, kas aprakstītas ceļvežos 2050. gadam[4], un tas ir jādara
savlaicīgi – pirms gaidāmajām sarunām par
starptautisku nolīgumu klimata jomā. Mums pēc iespējas
ātrāk ir jānodrošina tiesiskā noteiktība
ieguldītājiem, kas veic ieguldījumus zemas oglekļa emisijas
tehnoloģijās, un jāveicina pētniecība,
attīstība un inovācija, kā arī jaunu tehnoloģiju
piegādes ķēžu ieviešana lielākā mērogā un
industrializācija. Tas ir jādara, ņemot vērā
dominējošos ekonomiskos un politiskos apstākļus un pamatojoties
uz mūsu pieredzi saistībā ar pašreizējo politikas satvaru. Ņemot vērā iepriekš
minēto, 2030. gada politikas satvara pamatā vajadzētu
būt 20/20/20 mērķu pilnīgai īstenošanai un
šādām iniciatīvām. ·
Vērienīga apņemšanās
samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju saskaņā ar 2050. gada
ceļvežiem. Šīs apņemšanās īstenošanā būtu
jāizmanto izmaksu ziņā efektīva pieeja, kas ļauj
atrisināt problēmjautājumus par pieejamību,
konkurētspēju, piegādes drošību un ilgtspēju un
kurā ņemti vērā pašreizējie ekonomiskie un politiskie
apstākļi. ·
Eiropas politikas satvara vienkāršošana,
vienlaikus uzlabojot komplimentaritāti un saskaņotību starp
mērķiem un līdzekļiem. ·
Šajā ES satvarā nodrošināt
elastīgumu, dodot dalībvalstīm iespēju noteikt pāreju
uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni atbilstoši to īpašajiem
apstākļiem, vēlamo enerģijas avotu struktūru un
vajadzības energoapgādes drošības jomā, kā arī
ļaujot tām līdz minimumam samazināt izdevumus. ·
Stiprināt reģionālo sadarbību
starp dalībvalstīm, lai palīdzētu tām izmaksu
ziņā efektīvāk risināt kopējās
enerģētikas un klimata pārmaiņu problēmas, vienlaikus
sekmējot turpmāku tirgus integrāciju un novēršot tirgus
darbības traucējumus. ·
Turpināt progresu, kas panākts
atjaunojamo energoresursu attīstības jomā, izmantojot politiku,
kuras centrā ir izmaksu ziņā efektīvāka pieeja, kas
stiprina Eiropas dimensiju un kuras pamatā ir turpmāka
iekšējā enerģijas tirgus integrācija un neizkropļota
konkurence. ·
Skaidra izpratne par faktoriem, kas nosaka
enerģijas izmaksas, lai politikas pamatā būtu fakti un
pierādījumi un lai būtu konkrēti noteikts, ko var
ietekmēt ar valstu un Savienības politiku un ko nevar.
Nodrošināt, ka politikas satvara mērķu un to īstenošanas
instrumentu noteikšanā galvenais uzsvars tiek likts uz uzņēmumu
konkurētspēju un enerģijas pieejamību patērētājiem. ·
Uzlabot energoapgādes drošību un
vienlaikus nodrošināt konkurētspējīgu energosistēmu ar
zemu oglekļa emisiju līmeni, izmantojot kopīgus pasākumus,
integrētus tirgus, importa dažādošanu, vietējo enerģijas
avotu ilgtspējīgu attīstību, ieguldījumus nepieciešamajā
infrastruktūrā, galapatēriņa enerģijas
ietaupījumus un atbalstu pētniecībai un inovācijai. ·
Uzlabot ieguldītāju
paļāvību, sniedzot skaidrus signālus par to, kā
politikas satvars mainīsies pēc 2020. gada, un nodrošinot, ka
līdz šim datumam netiek veiktas nekādas būtiskas izmaiņas
pašreizējos mērķos un instrumentos. ·
Pūliņu taisnīgs sadalījums
starp dalībvalstīm, kas atspoguļo to īpašos
apstākļus un spējas. Šajā paziņojumā
izklāstīts turpmākās ES enerģētikas un klimata
politikas satvars un uzsākts process, lai panāktu kopīgu
izpratni par to, kā šo politiku īstenot nākotnē. 2. Galvenie
politikas satvara elementi Komisijas Zaļajā grāmatā
tika lūgts izteikt viedokļus par 2030. gadam paredzēto
klimata un enerģētikas jomas mērķu vispiemērotāko
spektru un struktūru. Ieinteresēto personu vidū bija plaša
vienprātība par to, ka ir vēlams noteikt jaunus mērķus
attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisijas
samazināšanu, lai gan viedokļi atšķīrās par šo
mērķu vērienīgumu[5].
Tika pausti arī dažādi viedokļi par to, vai ir nepieciešams
noteikt jaunus mērķus attiecībā uz atjaunojamiem
energoresursiem un energoefektivitāti, lai panāktu turpmāku
progresu 2030. gada perspektīvā. Papildus šim satvaram publicētajā
ietekmes novērtējuma analīzē tika izvērtēti
dažādi siltumnīcefekta gāzu emisijas (SEG) samazināšanas
mērķi (35 %, 40 % un 45 %). Šajā
analīzē tika apstiprināti Enerģētikas
ceļvedī 2050. gadam[6]
ietvertie secinājumi, proti, ka izmaksas, kas saistītas ar
pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni, būtiski
neatšķiras no izmaksām, kas radīsies jebkurā
gadījumā, jo būs nepieciešams atjaunot novecojušo
energosistēmu, pieaugs fosilā kurināmā cenas un būs
jāievēro spēkā esošā politika klimata un
enerģētikas jomā. Paredzams, ka energosistēmas izmaksas
laikposmā līdz 2030. gadam palielināsies līdz aptuveni
14 % no IKP salīdzinājumā ar aptuveni 12,8 % 2010. gadā.
Tomēr notiks būtiska pāreja no izdevumiem par kurināmo uz
inovatīvām iekārtām ar augstu pievienoto vērtību,
kas veicinās ieguldījumus inovatīvos produktos un pakalpojumos,
radīs darbvietas un izaugsmi un uzlabos Eiropas Savienības
tirdzniecības bilanci. Lai rūpniecības nozarei un
uzņēmumiem palīdzētu izmantot šīs iespējas,
būtu nepieciešama labvēlīga ekonomikas sistēma un
mērķtiecīga rūpniecības politika, kā norādīts
pievienotajā Paziņojumā par rūpniecības atdzimšanu[7]. Pieredze ar pašreizējo 2020. gada
satvaru liecina, ka, lai gan Eiropas un valstu mērķi var
veicināt mērķtiecīgu darbību dalībvalstīs un
izaugsmi jaunās rūpniecības nozarēs, tie ne vienmēr
nodrošina tirgus integrāciju, izmaksu efektivitāti un
neizkropļotu konkurenci. Ietekmes novērtējumā
norādīts, ka galvenā mērķa noteikšana
attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanu
ir veids, kā ar viszemākajām izmaksām veikt pāreju uz
ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni, kas palielinātu
atjaunojamās enerģijas īpatsvaru energobilancē un
nodrošinātu enerģijas ietaupījumus Savienībā. Ņemot vērā
pierādījumus un pieredzi saistībā ar pašreizējo
politiku, Komisija kā galveno elementu ES enerģētikas un klimata
politikā 2030. gadam ierosina noteikt jaunu ES siltumnīcefekta
gāzu emisijas samazināšanas mērķi, proti, par 40%
mazākas emisijas nekā 1990. gadā, kas jāsadala starp ETS
aptvertajiem sektoriem un ETS neaptvertajiem sektoriem[8]. ETS
neaptvertā sektora mērķis tiktu sadalīts starp
dalībvalstīm (skatīt turpmāk). Papildus tam tiktu noteikts
saskaņots Eiropas līmeņa pamatmērķis par atjaunojamiem
energoresursiem vismaz 27% apmērā, dodot dalībvalstīm
iespēju noteikt valstu mērķus. Jautājums par to, kā
vislabāk panākt optimālus enerģijas ietaupījumus 2030. gadā,
tiks sīkāk analizēts, veicot Energoefektivitātes
direktīvas pārskatīšanu, ko pabeigs vēlāk 2014. gadā.
Lielāka dalībvalstu elastība
tiks apvienota ar spēcīgu Eiropas pārvaldības
struktūru, lai sasniegtu ES mērķus attiecībā uz
atjaunojamiem energoresursiem un enerģijas ietaupījumiem veidā,
kas ir saskaņots ar valstu un Eiropas līmeņa mērķu
īstenošanu siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanas
jomā un atbilst plašākiem Eiropas enerģētikas politikas
principiem, tostarp par iekšējā enerģijas tirgus darbību un
turpmāku integrāciju un konkurētspējīgas, drošas un
ilgtspējīgas energosistēmas izveidi. 2.1. Siltumnīcefekta
gāzu emisijas samazināšanas mērķis Komisija ierosina noteikt ES
siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanas
mērķi – 40% 2030. gadā, salīdzinot ar
emisijas līmeni 1990. gadā. Ir svarīgi atzīmēt,
ka politika un pasākumi, ko dalībvalstis īstenojušas un
paredzējušas saistībā ar kārtējiem pienākumiem
samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju, būs spēkā
arī pēc 2020. gada. Ja šie pasākumi tiktu pilnībā
īstenoti un darbotos, paredzams, ka tiktu panākts 32 %
samazinājums, salīdzinot ar emisijas līmeni 1990. gadā.
Būs nepieciešami nepārtraukti centieni, bet vienlaikus tas liecina,
ka ierosinātais mērķis 2030. gadam ir sasniedzams. Lai
ņemtu vērā starptautisko dimensiju un nodrošinātu, ka
Savienība turpina piemērot viszemāko izmaksu pieeju pārejai
uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni, svarīgi būs
veikt nepārtrauktu novērtēšanu. ES līmeņa mērķis ir
jāsadala starp ETS aptvertajiem sektoriem un dalībvalstu
kopīgo mērķi ETS neaptvertajos sektoros. ETS
aptvertajos sektoros būtu jāpanāk 43 % siltumnīcefekta
gāzu emisijas samazinājums un ETS neaptvertajos sektoros 30 %
samazinājums 2030. gadā, salīdzinot ar 2005. gadu. Lai
panāktu vajadzīgo emisijas samazinājumu ETS aptvertajos
sektoros, gada koeficients, ar ko nosaka maksimālo pieļaujamo
emisijas līmeni šajos sektoros, būs jāpalielina no 1,74 %
pašlaik līdz 2,2 % pēc 2020. gada. Arī kopīgie centieni ETS neaptvertajos
sektoros ir pienācīgi un savlaicīgi jāsadala starp
dalībvalstīm. Pašlaik sadale notiek, pamatojoties uz relatīvo
labklājību, ko nosaka, izmantojot IKP uz vienu iedzīvotāju,
tādējādi saistību diapazons ir ļoti plašs, sākot
no 20 % emisijas samazinājuma un beidzot ar 20 %
palielinājumu. Komisijas ietekmes novērtējuma pamatā
esošā analīze nodrošina pūliņu izmaksu ziņā
efektīvu sadalījumu starp dalībvalstīm. Tā
apstiprina, ka izmaksas un ieguldījumi būtu salīdzinoši
augstāki dalībvalstīs ar zemāku ienākumu līmeni,
vienlaikus samazinot izmaksas Savienībai kopumā. Tas atspoguļo
šo valstu salīdzinoši lielāku oglekļa emisiju intensitāti,
zemāku energoefektivitāti, kā arī mazākas spējas
veikt ieguldījumus. Piemēram, analīze liecina, ka valstīm,
kuru IKP ir mazāks par 90 % no ES vidējā
rādītāja, laikposmā no 2021. gada līdz 2030. gadam
būtu jāveic ieguldījumi tādā līmenī, kas ir
par aptuveni 3 miljardiem euro gadā augstāks nekā ES
vidējais pieaugums minētajā laikposmā. Tāpēc Komisija uzskata, ka,
īstenojot 2030. gada satvaru, katras dalībvalsts SEG
samazināšanas mērķu noteikšanā būtu jāturpina
ņemt vērā šie sadalījuma faktori, vienlaikus nodrošinot
iekšējā tirgus integritāti, piemēram, saistībā ar
energoefektivitāti un enerģiju patērējošiem produktiem.
Ņemot vērā to, cik svarīgi ir nākotnes
ieguldījumi, būs nepieciešami arī risinājumi, kas
palīdz uzlabot finansējumu (skatīt turpmāk). Komisija uzskata, ka nav lietderīgi
ierosināt augstāku „nosacījumu mērķi”, pirms tiek
veiktas starptautiskās sarunas. Ja sarunu iznākumā
Savienībai būtu jāizvirza vērienīgāks
mērķis, šos papildu centienus varētu līdzsvarot, nodrošinot
piekļuvi starptautiskajiem kredītiem. 2.2. Atjaunojamo
energoresursu mērķis ES līmenī Atjaunojamiem energoresursiem arī
turpmāk būs būtiska nozīme pārejā uz
konkurētspējīgāku, drošāku un
ilgtspējīgāku energosistēmu. Šī pāreja nebūs
iespējama, ja netiks nodrošināts ievērojami lielāks
atjaunojamo energoresursu īpatsvars. Ja atjaunojamā enerģija
tiek ražota ES, tas var samazināt ES energoresursu tirdzniecības
deficītu, piegāžu traucējumu risku un fosilā
kurināmā cenu svārstības. Tas var arī stimulēt
izaugsmi inovatīvu tehnoloģiju jomā, radīt darbvietas
jaunajās nozarēs un samazināt gaisa piesārņojumu. Atjaunojamo energoresursu strauja ieviešana
jau rada problēmas energosistēmai, kam ir jāpielāgojas
arvien decentralizētākai un mainīgākai ražošanai (saules un
vēja enerģija). Turklāt atjaunojamo energoresursu
attīstība ES vairumā gadījumu tiek nodrošināta ar
valsts atbalsta shēmām, kas, no vienas puses, ļauj ņemt
vērā valstu un reģionālās īpatnības,
tomēr vienlaikus var kavēt tirgus integrāciju un samazināt
izmaksu efektivitāti. Atjaunojamo energoresursu straujā ieviešana
ietekmē arī citu enerģijas avotu, kam arī turpmāk
būs būtiska nozīme ES energosistēmā, konkurētspēju
un samazina ieguldījumus ražošanas jaudas palielināšanā, kas
būs nepieciešama, lai nodrošinātu pāreju uz
konkurētspējīgāku, drošāku un
ilgtspējīgāku energosistēmu (piemēram, kā rezerve
mainīgiem atjaunojamiem energoresursiem). Nākotnē atjaunojamo energoresursu
sniegtie ieguvumi jāizmanto veidā, kas ir, cik vien iespējams,
tirgus vadīts. ETS darbība un atjaunojamo energoresursu
nodrošinātais ieguldījums SEG samazināšanā ir cieši
saistīti un savstarpēji papildinoši. Siltumnīcefekta gāzu
emisijas samazināšanas mērķim (40 %) būtu
jāveicina lielāks atjaunojamo energoresursu īpatsvars ES (vismaz
27 %). Tāpēc Komisija ierosina to noteikt kā ES
mērķi attiecībā uz ES izmantoto atjaunojamo energoresursu
īpatsvaru. Šis mērķis būtu saistošs ES, nevis dalībvalstīm
atsevišķi, un to sasniegtu, skaidri nosakot saistības, par ko izlemtu
dalībvalstis un kuru pamatā būtu vajadzība kopīgi
īstenot ES līmeņa mērķi, ņemot vērā
katras dalībvalsts ieguldījumu attiecībā uz
pašreizējiem mērķiem 2020. gadam. Šīs jaunās saistības
2030. gadam tiks pārskatītas pārvaldības procesa
ietvaros, kā tas aprakstīts 3. iedaļā, un
vajadzības gadījumā tās tiktu papildinātas ar jauniem
ES pasākumiem un instrumentiem, lai nodrošinātu ES mērķa
īstenošanu. Šis ES līmeņa mērķis
sekmēs turpmākus ieguldījumus atjaunojamo energoresursu
jomā, kas nozīmē, ka, piemēram, atjaunojamo energoresursu
īpatsvars elektroenerģijas nozarē pieaugs no pašreizējiem 21 %
līdz vismaz 45 % 2030. gadā. Atšķirībā no
pašreizējā satvara ES mērķis netiktu pārveidots valstu
mērķos, izmantojot ES tiesību aktus, tādējādi
nodrošinot dalībvalstīm lielāku elastību un ļaujot
tām sasniegt siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanas
mērķus izmaksu ziņā visefektīvākajā
veidā un saskaņā ar to īpašajiem apstākļiem,
enerģijas avotu struktūru un atjaunojamās enerģijas
ražošanas jaudu. Komisija neuzskata, ka būtu
lietderīgi laikposmam pēc 2020. gada noteikt jaunus
mērķus attiecībā uz atjaunojamiem energoresursiem un
transporta nozarē vai jebkurā citā apakšnozarē
izmantotā kurināmā/degvielas radīto siltumnīcefekta
gāzu emisijas intensitāti. Novērtējumā par to, kā
pēc iespējas samazināt netiešās emisijas, kas
saistītas ar zemes izmantošanas izmaiņām, skaidri noteikts, ka
pirmās paaudzes biodegvielai ir ierobežota nozīme, lai
samazinātu oglekļa emisiju līmeni transporta nozarē.
Komisija jau ir norādījusi, ka, piemēram, biodegvielas ražošanai
no pārtikas kultūraugiem nedrīkstētu piešķirt
publiskā sektora atbalstu pēc 2020. gada[9]. Lai risinātu
problēmas saistībā ar transporta nozari 2030. gada
perspektīvā un vēlāk, ir jānodrošina vairākas
alternatīvas atjaunojamās degvielas un mērķorientētu
politikas pasākumu kopums, pamatojoties uz Balto grāmatu par
transporta politiku. Politikas izstrādē galvenā uzmanība
būtu jāpievērš transporta sistēmas efektivitātes
uzlabošanai, elektrisko transportlīdzekļu turpmākai
izstrādei un izmantošanai, otrās un trešās paaudzes biodegvielai
un citām alternatīvām ilgtspējīgām
degvielām, kas būtu daļa no plašākas un
integrētākas pieejas. Tas ir saskaņā ar Alternatīvo
degvielu stratēģiju[10]
un būtu jāņem vērā attiecīgo tiesību aktu,
kas paredzēti laikposmam pēc 2020. gada, turpmākajā
pārskatīšanā un pārstrādāšanā. Papildus dalībvalstu elastības
palielināšanai lielāks uzsvars jāliek uz nepieciešamību
pabeigt iekšējā enerģijas tirgus izveidi.
Jāracionalizē dažādas valstu atbalsta shēmas, lai tās
labāk saskaņotu ar iekšējo tirgu, panāktu izmaksu
ziņā lielāku efektivitāti un nodrošinātu lielāku
tiesisko noteiktību ieguldītājiem. Eiropas mērķis
attiecībā uz atjaunojamiem energoresursiem tiktu sasniegts,
pateicoties jaunai pārvaldības sistēmai, kuras pamatā
būtu dalībvalstu sagatavoti plāni par
konkurētspējīgu, drošu un ilgtspējīgu
energosistēmu, kā aprakstīts turpmāk. Dažas
dalībvalstis jau ir noteikušas vērienīgus mērķus 2030. gadam
un vēlākam laikposmam attiecībā uz atjaunojamiem
energoresursiem, kas nodrošinās būtisku virzību uz ES
mērķi. Katra dalībvalsts skaidri noteiktu savu apņemšanos
attiecībā uz atjaunojamiem energoresursiem, norādot, kā
tā tiks īstenota, ņemot vērā nepieciešamo
atbilstību konkurences un valsts atbalsta noteikumiem, lai izvairītos
no tirgus traucējumiem un nodrošinātu izmaksu efektivitāti,
kā tas aprakstīts turpmāk 2.5. iedaļā. Tajā pašā laikā ES un
dalībvalstīm būs jāturpina attīstīt politikas
satvars, lai veicinātu energoinfrastruktūras pārveidi,
nodrošinot vairāk pārrobežu starpsavienojumu, uzglabāšanas un
akumulācijas potenciālu un viedos tīklus pieprasījuma
pārvaldībai, ar mērķi nodrošināt energoapgādi
sistēmā ar mainīgo atjaunojamo energoresursu lielāku
īpatsvaru. Šī pieeja nozīmē, ka
Atjaunojamo energoresursu direktīva būs būtiski
jāpārstrādā attiecībā uz laikposmu pēc 2020. gada,
lai dotu ES iespēju sasniegt ES līmeņa mērķi 2030. gadam.
Būs jāuzlabo arī biomasas politika, lai palielinātu
biomasas resursu izmantošanas efektivitāti, noturīgā un
pārbaudāmā veidā samazinot siltumnīcefekta gāzu
emisijas, un lai nodrošinātu godīgu konkurenci starp dažādiem
biomasas resursu izmantojumiem būvniecības nozarē, papīra
un celulozes ražošanas nozarē, kā arī bioķīmisko vielu
un enerģijas ražošanas nozarē. Šajā pieejā būtu
jāietver arī ilgtspējīga zemes izmantošana un
ilgtspējīga mežu apsaimniekošana atbilstoši ES meža
stratēģijai[11],
kā arī jārisina zemes izmantošanas netiešās ietekmes
jautājums (tāpat kā biodegvielas jomā). 2.3. Energoefektivitāte Uzlabota energoefektivitāte dod
būtisku ieguldījumu, lai īstenotu visus ES klimata un
enerģētikas politikas galvenos mērķus, proti,
attiecībā uz konkurētspējas uzlabošanu, energoapgādes
drošību, ilgtspēju un pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa
emisiju līmeni. Pastāv plaša politiskā vienprātība par
tās nozīmi. ES energoefektivitātes mērķis nav
saistošs, un progress ir panākts, izmantojot konkrētus politikas
pasākumus Savienības un valstu līmenī, tostarp
attiecībā uz sadzīves tehniku, rūpnieciskajām
iekārtām, transportlīdzekļiem un ēku fondu.
Energoefektivitātes direktīvā ir izmantota plašāka pieeja
enerģijas ietaupījumiem ES. Direktīvas transponēšanas
termiņš ir 2014. gada jūnijs (un ne visas dalībvalstis to
jau ir īstenojušas), tāpēc Padome un Eiropas Parlaments
pieprasīja veikt novērtējumu līdz 2014. gada vidum.
Šajā novērtējumā tiks izskatīts progress, kas
panākts virzībā uz 2020. gada mērķi. Pašlaik
paredzams, ka 20 % mērķis netiks sasniegts. Pēc
pārskatīšanas Komisija apsvērs, vai ir nepieciešams
ierosināt grozījumus Energoefektivitātes direktīvā. Lai gan šī pārskatīšana
būs vajadzīga, lai precīzi noteiktu turpmākos
enerģijas ietaupījumu politikas mērķus un to
īstenošanai nepieciešamos pasākumus, tās pamatā būs
šajā paziņojumā ietvertā analīze un mērķi
siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanas un atjaunojamo
energoresursu jomā. Papildus atjaunojamo energoresursu ieviešanai
dalībvalstīm būtu jānodrošina enerģijas
ietaupījumi atbilstoši to plāniem par siltumnīcefekta gāzu
emisijas samazināšanu, kuros būtu jāietver arī valstu
pasākumi, lai uzlabotu energoefektivitāti. Komisijas veiktā
analīze liecina, ka siltumnīcefekta gāzu emisijas
samazināšanai par 40% 2030. gadā būtu nepieciešami
lielāki enerģijas ietaupījumi aptuveni 25 %
apmērā. Būs jāturpina dažās
nozarēs, piemēram, rūpniecības un pasažieru
transportlīdzekļu nozarē, pēdējos gados novērotie
uzlabojumi; savukārt tādās nozarēs kā mājokļi,
citi transporta veidi un elektroiekārtas būs nepieciešams
ievērojami paātrināt pašreizējos pūliņus, lai
gūtu labumu no lielā neizmantotā potenciāla. Tam būs
nepieciešami lieli ieguldījumi būvniecības nozarē (kas rada
zemākas ekspluatācijas izmaksas), pamatnosacījumi un
informācija, kas mudina patērētājus izmantot
inovatīvus produktus un pakalpojumus, kā arī piemēroti
finanšu instrumenti, lai nodrošinātu, ka visi enerģijas
patērētāji gūst labumu no izrietošajām
izmaiņām. ES arī turpmāk valstu centieni
jāpapildina ar vērienīgiem ES līmeņa
energoefektivitātes standartiem attiecībā uz ierīcēm,
iekārtām un ēkām un CO2 standartiem
attiecībā uz transportlīdzekļiem. Izmantojot
iekšējā tirgus apjomradītus ietaupījumus, tas var dot
labumu ES ražotājiem un palīdzēt viņiem saglabāt
līderpozīcijas tehnoloģiju jomā. Šajā pārskatīšanā tiks
arī izvērtēts visefektīvākais kritērijs,
pamatojoties uz kuru izstrādāt 2030. gada mērķi,
proti, energointensitātes uzlabojumi ekonomikā un ekonomikas
nozarēs, absolūtie enerģijas ietaupījumi vai abu šo
kritēriju apvienojums. 2.4. Emisijas
kvotu tirdzniecības sistēmas reforma Komisija 2012. gadā publicēja
ziņojumu par oglekļa tirgus darbību, kā arī
ierosināja vairākus variantus, kā risināt jautājumu
par uzkrājušos kvotu pārpalikumu. Šis pārpalikums ir radies saistībā
ar saimnieciskās darbības lejupslīdi krīzes laikā,
viegli pieejamajiem starptautiskajiem kredītiem un, mazākā
mērā, mijiedarbību ar citām klimata un
enerģētikas politikas jomām. Komisija 2012. gadā
iesniedza arī priekšlikumu pilnvarot Komisiju atlikt 900 miljonu
emisiju kvotu izsolīšanu līdz 2019./2020. gadam. Eiropas
Parlaments un Padome vienojās par šo priekšlikumu 2013. gada
decembrī. Lai gan tas ir ievērojams solis uz
priekšu, strukturālais pārpalikums joprojām saglabāsies
vēl ilgi tirdzniecības periodā pēc 2020. gada (4. posms),
ja netiks veikti turpmāki pasākumi ETS reformēšanai, un
paredzams, ka tas vēl vairāk ierobežos ETS kā
tehnoloģiju ziņā neitrāla un izmaksu ziņā
efektīva ES mēroga virzītājspēka lomu
ieguldījumos zemu oglekļa emisiju tehnoloģijās.
Atbildēs uz Komisijas Zaļo grāmatu ieinteresētās
personas pauda plašu vienprātību par to, ka ETS būtu
jāsaglabā kā galvenais instruments, lai nodrošinātu
pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni. Lai ETS
varētu efektīvi un ar viszemākajām izmaksām
sabiedrībai veicināt ieguldījumus zemu oglekļa emisiju
risinājumos, nevilcinoties jāpieņem lēmums ar
mērķi uzlabot ETS un padarīt to par stabilāku
instrumentu. Komisija uzskata, ka labākais veids, kā to panākt,
ir izveidot tirgus stabilitātes rezervi tirdzniecības 4. posma
sākumā 2021. gadā. Tiesību akta priekšlikums tiek
iesniegts vienlaikus ar šo paziņojumu[12].
Tirgus stabilitātes rezerve nodrošinātu izsolāmo kvotu
piedāvājuma automātisku pielāgojumu, to samazinot vai
palielinot, pamatojoties uz iepriekš izstrādātu noteikumu kopumu,
kā arī uzlabotu noturību pret tirgus satricinājumiem un
veicinātu tirgus stabilitāti. Diskrecionāra
piedāvājuma pārvaldība netiktu veikta. Šī rezerve
nodrošinātu arī elastīgu instrumentu, lai palielinātu kvotu
piedāvājumu gadījumā, ja pieprasījums pēkšņi
īslaicīgi palielinātos, tādējādi mazinot ietekmi
uz rūpniecības nozari un citām nozarēm, kurās
pastāv oglekļa emisiju pārvirzes risks. Tā kā stabilitātes rezerve
darbību sāktu tikai 2021. gadā, ir nepieciešami īpaši
noteikumi, lai atrisinātu iespējamo milzīgo
piedāvājumu, kas varētu rasties 2020. gadā
saistībā ar atlikto kvotu atgūšanu trešā tirdzniecības
perioda beigās, kā arī citas sekas saistībā ar
pāreju no viena tirdzniecības perioda uz nākamo . 2.5. Konkurences
nodrošināšana integrētos tirgos Iekšējā enerģijas tirgus izveides
pabeigšana attiecībā gan uz elektroenerģijas, gan gāzes
tirgu joprojām ir neatliekama Komisijas prioritāte.
Konkurētspējīgs un integrēts iekšējais enerģijas
tirgus nodrošina nepieciešamo vidi un izmaksu signālus, lai izmaksu
ziņā efektīvi sasniegtu enerģētikas politikas
mērķus. Komisija nesen pieņēma
norādījumus par publisko intervenci elektroenerģijas tirgos, lai
samazinātu negatīvo ietekmi[13].
Jāpilnveido arī pamatnostādnes par valsts atbalstu
enerģētikas un vides jomā, lai veicinātu vairāk uz tirgu
orientētas pieejas, kas atspoguļo energotehnoloģiju izmaksu
struktūras izmaiņas, un arvien lielāku izmaksu
konkurētspēju iekšējā tirgū. Tādējādi
subsīdijas attīstītām energotehnoloģijām, tostarp
atjaunojamās enerģijas tehnoloģijām, 2020.–2030. gada
laikposmā būtu pakāpeniski jāpārtrauc. Joprojām
būtu atļauts piešķirt subsīdijas jaunām un
pilnībā vēl neattīstītām tehnoloģijām,
kurām ir ievērojams potenciāls izmaksu ziņā
efektīvi palielināt atjaunojamo energoresursu apjomu. Komisija
pašlaik veic apspriedes par valsts atbalsta pamatnostādņu
pārskatīšanu vides un enerģētikas jomā laikposmam
līdz 2020. gadam[14]. Iekšējais enerģijas tirgus
pēdējo piecu gadu laikā ir palīdzējis ierobežot
enerģijas vairumtirdzniecības cenas (it īpaši
elektroenerģijas cenas), salīdzinot ar pieaugošajām fosilā
kurināmā pamatizmaksām. Arvien lielāks no vēja un
saules enerģijas iegūtās elektroenerģijas daudzums ir
ļāvis samazināt vairumtirdzniecības cenas, jo īpaši
reģionos ar lielu šo atjaunojamo energoresursu īpatsvaru, vienlaikus
arī palielinot cenas mazumtirdzniecības tirgū, jo izmaksas
saistībā ar atbalsta shēmām sedz patērētāji.
Turklāt mazumtirdzniecības segmentā joprojām ir
raksturīgs augsts tirgus koncentrācijas un cenu regulēšanas
līmenis lielākajā daļā dalībvalstu, kas
būtiski ierobežo konkurenci un patērētāju izvēli.
Arī gāzes un elektroenerģijas sadale ir dabisks monopols, un
koncesijas ir jāpiešķir nediskriminējošā un uz konkurenci
balstītā veidā. Lai panāktu progresu virzībā uz
Savienības enerģētikas politikas mērķiem 2030. gada
perspektīvā, galvenais faktors būs augsts konkurences
līmenis iekšējā enerģijas tirgū. Tas nodrošinās
galvenos instrumentus, lai ierobežotu enerģijas cenas uzņēmumiem
un mājsaimniecībām. Izveidojot pilnībā integrētu
un konkurētspējīgu enerģijas tirgu, līdz 2030. gadam
varētu panākt izmaksu ietaupījumus 40–70 miljardu euro
apmērā salīdzinājumā ar šodienas
rādītājiem. Lai patērētāji varētu
pilnībā izmantot liberalizētu enerģijas tirgu sniegtās
priekšrocības, elektroenerģijas un gāzes mazumtirdzniecības
tirgi ir jāpadara dinamiskāki un
konkurētspējīgāki. Patērētājiem
jāļauj kontrolēt (pārvaldīt?) patēriņa dati
un brīvi izvēlēties energopakalpojumu sniedzējus vai pašiem
ražot ilgtspējīgu enerģiju. Komisija turpinās
uzraudzīt koncentrāciju elektroenerģijas un gāzes
mazumtirdzniecības un vairumtirdzniecības tirgos un nodrošināt
efektīvu pretmonopola un uzņēmumu apvienošanās kontroli. 2. ievilkums: mājsaimniecībām un rūpnieciskajiem patērētājiem piemēroto ES vidējo svērto elektroenerģijas mazumtirdzniecības cenu izmaiņas laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam. Gāzes un elektroenerģijas cenas (iekļaujot nodokļus un nodevas) rūpnieciskajiem patērētājiem laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam ir palielinājušās attiecīgi par 3,3 % un 15 %, savukārt cenas mājsaimniecībām ir palielinājušās par 13,6 % un 18 %. Avots: Eurostat. Mājsaimniecību gadījumā ir iekļauti nodokļi; rūpniecisko patērētāju gadījumā nav iekļauts PVN un citi atgūstamie nodokļi; citi nodokļu atbrīvojumi attiecībā uz rūpnieciskajiem patērētājiem nav iekļauti (nav pieejami). Nodokļi un nodevas veido apmēram 30 % no elektroenerģijas gala cenas mājsaimniecībām (salīdzinājumā ar 26 % 2008. gadā) un aptuveni 18 % rūpnieciskajiem patērētājiem. Nodokļu un nodevu komponents rūpniecisko patērētāju elektroenerģijas izmaksu bilancē šajā laikposmā palielinājās par 127 %, kas izteikts kā ES vidējais svērtais lielums. (Lai gan nav pieejami konsekventi valstu dati, dažas dalībvalstis paredz ievērojamus atbrīvojumus no nodokļiem un nodevām.) Faktiskās enerģijas izmaksas saglabājās salīdzinoši nemainīgas, un tās veido apmēram pusi no mājsaimniecību un rūpniecisko lietotāju kopīgā elektroenerģijas rēķina, savukārt tīkla izmaksas veido atlikušo elektrības rēķina daļu. Starp dalībvalstīm pastāv būtiskas atšķirības dažādos elektroenerģijas izmaksu komponentos, kas rada problēmas enerģētikas iekšējā tirgū. Piemēram, 2012. gadā mājsaimniecību elektroenerģijas cenām piemērotie nodokļi un nodevas svārstījās diapazonā no 5 % līdz 56 %. 2.6. Konkurētspējīga un
cenas ziņā pieejama enerģija visiem patērētājiem Enerģija ir svarīgs dalībvalstu
ekonomiku konkurētspējas faktors, jo tā ietekmē
rūpnieciskās ražošanas un pakalpojumu izmaksas, kā arī
mājsaimniecību pirktspēju. Pēdējos gados ir
palielinājušās enerģijas cenu atšķirības starp ES un
daudziem galvenajiem ekonomiskajiem partneriem. Slānekļa gāzes
pieejamība ASV ir būtiski samazinājusi dabasgāzes cenas
šajā valstī, kā arī cenas elektroenerģijai, ko ražo no
dabasgāzes. Cenu atšķirības ar tādām valstīm
kā Ķīna un Koreja nav palielinājušās, bet
joprojām atrodamies salīdzinoši sliktākā
pozīcijā. Šādas enerģijas cenu atšķirības var
samazināt ražošanas un ieguldījumu līmeni un radīt
izmaiņas pasaules tirdzniecības modeļos, ja tās netiek
kompensētas ar energoefektivitātes uzlabojumiem. Šis risks ir īpaši augsts rūpniecības
nozarēs, kurās ir lielas enerģijas izmaksas un kuras saskaras ar
starptautisko konkurenci. Tajā pašā laikā ražošanai ES ir zemas
enerģijas ekspluatācijas izmaksas attiecībā gan uz jaudu,
gan pievienoto vērtību. Tas galvenokārt saistīts ar
rūpnieciskās ražošanas zemo energointensitāti un
koncentrēšanos uz produktiem ar augstāku pievienoto
vērtību. Rūpniecības nozares, atbildot uz enerģijas
cenu pieaugumu, ir ilgtspējīgā veidā uzlabojušas
energointensitāti un tādējādi saglabājušas
salīdzinoši labvēlīgu stāvokli. Tomēr kopš 2005. gada
ir notikusi pārstrukturēšanās uz nozarēm, kurās ir
zemākas enerģijas izmaksas. Attiecībā uz ASV un ES
relatīvo stāvokli jānorāda, ka, lai gan ASV ir uzlabojušas
savu enerģijas tirdzniecības bilanci, ES un ASV preču tirdzniecības
bilancē un rūpniecības nozaru vispārējā
struktūrā nekādas būtiskas pārmaiņas vēl nav
novērotas. Tas nenozīmē, ka enerģijas cenu pieaugošo
atšķirību ietekme nebūs jūtama, jo īpaši, ja
energoefektivitātes uzlabojumi palēnināsies. Enerģijas cenu un izmaksu analīze
(kas publicēta kopā ar šo paziņojumu)[15] liecina, ka ietekme uz
ES relatīvo konkurētspēju, ko varētu tieši attiecināt
uz augstākām enerģijas un oglekļa cenām ETS
ietvaros, ir bijusi neliela, pateicoties energoefektivitātes uzlabojumiem.
Tomēr dažādās nozarēs situācija ir
atšķirīga, un netiešās sekas, piemēram,
elektroenerģijas cenu pieaugums, ir skārušas elektroenerģijas
intensīvos izmantotājus, piemēram, alumīnija ražotājus.
Veiksmīgi ir īstenota arī pašreizējā politika, lai
novērstu oglekļa emisiju pārvirzes risku, piemēram,
piešķirot bezmaksas kvotas ETS ietvaros. Visi nākotnes
scenāriji liecina, ka enerģijas izmaksas ES palielināsies, kas
skaidrojams arī ar nepieciešamību nomainīt novecojošo
infrastruktūru, fosilā kurināmā cenu pieauguma tendencēm,
spēkā esošās klimata un enerģētikas politikas
īstenošanu un oglekļa cenas pieauguma radīto ietekmi. Tāpēc ir lietderīgi līdz
tirdzniecības beigām 3. posmā saglabāt pašreizējo
politikas satvaru attiecībā uz rūpniecības nozarēm,
kurās ir vislielākais oglekļa emisiju pārvirzes risks.
Tāpēc Komisija plāno attiecīgajai regulatīvajai
komitejai iesniegt projektu lēmumam par oglekļa emisiju
pārvirzes riskam pakļauto nozaru saraksta pārskatīšanu,
kurā tiktu saglabāti pašreizējie kritēriji un
pieņēmumi. Tas nodrošinātu saraksta izveides
nepārtrauktību. Kamēr nav uzsākti salīdzināmi
pasākumi citās lielākajās tautsaimniecībās,
līdzīga politika (tostarp mērķtiecīgāka un
uzlabota bezmaksas kvotu piešķiršanas sistēma) būs nepieciešama
arī pēc 2020. gada, lai nodrošinātu Eiropas
energoietilpīgo rūpniecības nozaru konkurētspēju.
Komisija turpinās uzraudzīt, kā tiek piemēroti
spēkā esošie noteikumi par oglekļa emisiju pārvirzi un citi
attiecīgie pasākumi, lai īstenotu šo satvaru, ņemot
vērā vispārējo ekonomisko situāciju un progresu, kas
panākts starptautiskajās sarunās par klimatu. 2.7. Energoapgādes
drošības veicināšana Energoapgādes drošība
nozīmē nodrošināt nepārtrauktu un pietiekamu
energopiegādi no visiem avotiem visiem lietotājiem.
Attiecībā uz fosilo kurināmo Starptautiskā
Enerģētikas aģentūra paredz, ka ES būs arvien
atkarīgāka no naftas importa (no 80 % šobrīd līdz
vairāk nekā 90 % 2035. gadā). Tāpat arī
paredzams, ka atkarība no gāzes importa palielināsies no 60 %
līdz vairāk nekā 80 %. Pieaugošais pieprasījums
pēc enerģijas visā pasaulē un nepietiekama konkurence ES
enerģijas tirgos ir radījusi pastāvīgi augstas
patēriņa preču cenas. Eiropas naftas un gāzes importa
rēķins 2012. gadā sasniedza vairāk nekā 400 miljardus
euro, kas ir apmēram 3,1 % no ES IKP, salīdzinot ar vidēji
aptuveni 180 miljardiem euro laikposmā no 1990. gada līdz 2011. gadam.
Tas palielina ES neaizsargātību pret piegādes un enerģijas
cenu satricinājumiem. Īstenojot politikas virzienus, kas uzlabo
Savienības piegādes drošību, jāievēro trīs līmeņu
pieeja. Pirmkārt, ņemot vērā ES naftas un gāzes
ražošanas samazināšanos, ir nepieciešams turpināt
ilgtspējīgu vietējo energoavotu izmantošanu. Atkarībā
no katras dalībvalsts energoavotu struktūras izvēles un
atbilstoši integrēta tirgus ar neizkropļotu konkurenci principam var
izmantot atjaunojamos energoresursus, tradicionālā un
netradicionālā fosilā kurināmā (galvenokārt
dabasgāzes) vietējās rezerves un kodolenerģiju. Izmantojot
vietējos avotus, jāievēro spēkā esošie Savienības
tiesību akti un starptautiskās saistības, piemēram, G20
pieņemtās saistības par fosilā kurināmā
subsīdiju pakāpenisku pārtraukšanu. Komisija ir
izstrādājusi regulējumu par drošu un videi nekaitīgu
slānekļa gāzes izmantošanu[16],
kas pievienots šim paziņojumam. Otrkārt, dalībvalstīm
jārīkojas kopīgiem spēkiem, lai dažādotu piegādes
valstis un fosilā kurināmā importa maršrutus. Jāuzlabo
arī konkurence enerģijas tirgos, nodrošinot lielāku
liberalizāciju, pabeidzot iekšējā enerģijas tirgus izveidi,
kā arī attīstot enerģijas transporta infrastruktūru,
tostarp pārrobežu starpsavienojumus, kas var būt efektīvāki
piegādes drošības nodrošināšanā nekā atbalsts valstu
ražošanas jaudas uzlabošanai. Pateicoties apstiprinātajiem vispārējās
intereses projektiem saskaņā ar Energoinfrastruktūras regulu,
lielākajā daļā dalībvalstu vajadzētu sasniegt
starpsavienojumu līmeni 10 % apmērā no
uzstādītās ražošanas jaudas, par ko vienojās 2002. gadā.
Treškārt, nepieciešami
enerģiskāki centieni, lai izmaksu ziņā efektīvi
uzlabotu tautsaimniecības energointensitāti un radītu
enerģijas ietaupījumus, pateicoties uzlabotai ēku, produktu un
ražošanas procesu energoefektivitātei. Pārskatot enerģijas
ietaupījumu politiku 2014. gadā, tiks ieviesta lielāka
skaidrība par turpmāko rīcību un mērķiem
šajā jomā. 3. Eiropas
pārvaldība 2030. gada satvaram 3.1. Valstu
plāni par konkurētspējīgu, drošu un ilgtspējīgu
enerģiju Lai gan dalībvalstīm ir nepieciešama
elastība, lai brīvi izvēlētos politiku, kas vislabāk
pielāgota to energoavotu struktūrai un vēlmēm, šai
elastībai jābūt saderīgai ar plašāku tirgus
integrāciju, lielāku konkurenci un Savienības līmeņa
klimata un enerģētikas mērķu sasniegšanu. Komisija uzskata, ka nepieciešams
vienkāršot un racionalizēt pašreizējos atsevišķos procesus
ziņošanai par atjaunojamiem energoresursiem, energoefektivitāti un
siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanu laikposmā
pēc 2020. gada, un piemērot konsolidētu
pārvaldības procesu ar dalībvalstīm. Attiecīgie
mērķi tiktu sasniegti, izmantojot dažādus Savienības
pasākumus un valstu pasākumus, kas aprakstīti dalībvalstu
plānos par konkurētspējīgu, drošu un ilgtspējīgu
enerģiju. Tādējādi: –
nodrošinātu, ka tiek sasniegti ES politikas
mērķi klimata un enerģētikas jomā, –
nodrošinātu lielāku saskaņotību
starp dalībvalstu pieejām, –
veicinātu turpmāku tirgus
integrāciju un konkurenci, –
nodrošinātu noteiktību
ieguldītājiem laikposmā pēc 2020. gada. Šajos plānos būtu jānosaka
skaidra pieeja, lai sasniegtu valstu mērķus attiecībā uz
siltumnīcefekta gāzu emisijām ETS neaptvertajos sektoros,
atjaunojamiem energoresursiem, enerģijas ietaupījumiem,
energoapgādes drošību, pētniecību un inovāciju,
kā arī attiecībā uz citām svarīgām
iespējām, piemēram, kodolenerģiju, slānekļa
gāzi, oglekļa uztveršanu un uzglabāšanu. Skaidri jānosaka
mērķis palielināt ieguldītāju paļāvību
un uzlabot pārredzamību, veicināt saskaņotību, ES
koordināciju un uzraudzību, tostarp šādu plānu
izvērtēšanu attiecībā pret Savienības
mērķiem klimata un enerģētikas jomā, un virzību
uz iekšējā enerģijas tirgus un valsts atbalsta
pamatnostādņu mērķiem. Jānodrošina skaidra
pārvaldības struktūra un iteratīvs process, ko vada
Komisija, lai novērtētu dalībvalstu plānus
attiecībā uz šiem kopīgajiem jautājumiem un sniegtu
attiecīgus ieteikumus. Lai īstenotu šo procesu, var
paredzēt trīs posmus. 1. posms. Komisija
sīki izstrādātu vadlīnijas par jaunā
pārvaldības procesa darbību un valstu plānu saturu. Svarīgi būs noteikt šo plānu
darbības jomu un mērķus, kā arī pamatnosacījumus
to izmantošanai. Šajos plānos būtu jāiekļauj aspekti, kas
svarīgi konkurētspējīgas, drošas un ilgtspējīgas
energosistēmas izveidei un jāapliecina ieguldījums ES
līmeņa mērķu īstenošanā klimata un
enerģētikas jomā. Jo īpaši tajos būtu jāapraksta,
kā dalībvalstis plāno panākt nepieciešamo
siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinājumu, kā arī
jānorāda atjaunojamo energoresursu un enerģijas ietaupījumu
apjoms, ko dalībvalstis plāno sasniegt 2030. gadā,
ņemot vērā spēkā esošos Savienības tiesību
aktus un politiku. Turklāt šajos plānos būtu jāapraksta
politikas pasākumi, kas ietekmē valstu energoavotu struktūru,
piemēram, jauns kodolpotenciāls, oglekļa uztveršana un
uzglabāšana, pāreja uz kurināmo/degvielu ar mazāku
oglekļa intensitāti, iekšzemes energoapgādes
attīstīšana, infrastruktūras projekti, piemēram, jauni
starpsavienojumi, valsts nodokļu sistēmas un atbalsta shēmas,
kam ir tieša vai netieša ietekme, viedo tīklu ieviešana utt. 2. posms.
Dalībvalstu plānu sagatavošana iteratīvā procesā. Apspriedēm ar kaimiņvalstīm
jābūt nozīmīgam faktoram valstu plānu
sagatavošanā. Būtu jāveicina reģionāla pieeja (kuras
pamatā ir, piemēram, reģionālās elektroenerģijas
grupas), jo tā sekmēs ciešāku tirgus integrāciju,
pateicoties kopīgiem lēmumiem par atjaunojamo energoresursu
izmantošanu, balansēšanas tirgiem, ražošanas pietiekamību un
starpsavienojumu izveidi. Sadarbība starp dalībvalstīm uzlabos
arī ieguldījumu rentabilitāti un veicinās tīklu
stabilitāti. 3. posms.
Dalībvalstu plānu un saistību novērtējums. Trešajā posmā Komisija
pārskatītu valstu plānus, lai novērtētu, vai
atsevišķu dalībvalstu pasākumi un saistības ir pietiekami,
lai sasniegtu Savienības izvirzītos mērķus klimata un
enerģētikas jomā. Ja kādu plānu atzīs par
nepietiekamu, ar attiecīgo dalībvalsti īstenos plašāku iteratīvo
procesu, lai uzlabotu plāna saturu. Kopumā Komisija uzskata, ka valstu
plāniem vajadzētu būt darbotiesspējīgiem krietni pirms
2020. gada, lai savlaicīgi virzītu dalībvalstu
darbību, gatavojoties 2020.–2030. gada periodam, un lai sekmētu
ieguldījumus. Būtu jāparedz arī valstu plānu
atjaunināšana vismaz vienu reizi laikposmā līdz 2030. gadam,
lai ņemtu vērā situācijas izmaiņas, ievērojot
arī ieguldītāju tiesisko paļāvību. Lai gan pastāvēs skaidra saikne un
komplimentaritāte starp šo pārvaldības procesu un valstu
politiku, kas tiek paziņota Eiropas pusgada ietvaros, Komisija uzskata, ka
šie abi procesi, lai arī savstarpēji papildinoši, būtu
jāpārvalda atsevišķi, ņemot vērā
enerģētikas un klimata jomas atšķirības un specifiku un šo
abu procesu atšķirīgo periodiskumu. Vēlāk varētu
būt nepieciešams pārvaldības struktūru iekļaut
tiesību aktos, ja paredzētā sadarbības pieeja nebūs
efektīva. Komisija izstrādās priekšlikumus par šādu
pārvaldības struktūru, ņemot vērā Eiropas
Parlamenta, dalībvalstu un ieinteresēto personu viedokļus. 3.2 Rādītāju
un mērķu noteikšana konkurētspējīgas, drošas un
ilgtspējīgas enerģijas jomā Lai arī lielāks atjaunojamo
energoresursu īpatsvars un efektīvāka energosistēma
veicinās konkurētspēju un energoapgādes drošību
(papildus pozitīvajai ietekmei uz siltumnīcefekta gāzu emisijas
un piesārņotāju emisijas samazināšanu), ar to vien
nepietiek, lai nodrošinātu pietiekamu progresu attiecībā uz šo
mērķu dažādajiem aspektiem 2030. gada
perspektīvā. Lai novērtētu laika gaitā panākto
progresu un gūtu informāciju par turpmāko politikas intervenci,
ir nepieciešama sistemātiska uzraudzība, izmantojot galvenos
rādītājus. Tie ir šādi. ·
Enerģijas cenu atšķirības starp ES
un tās galvenajiem tirdzniecības partneriem, kas noteiktas,
pamatojoties uz ziņojumu par enerģijas cenām un izmaksām. ·
Būtu jāuzrauga arī enerģijas
importa dažādošana un vietējo energoresursu īpatsvars
enerģijas patēriņā līdz 2030. gadam. ·
Viedo tīklu un dalībvalstu
starpsavienojumu ieviešana; jo īpaši steidzami tas jādara
dalībvalstīs, kuras visvairāk atpaliek no apstiprinātā
dalībvalstu mērķa nodrošināt elektroenerģijas
starpsavienojumu līmeni, kas ir vismaz 10 % no tajās
uzstādītās ražošanas jaudas. ·
ES enerģijas tirgu iekšējā sasaiste,
pamatojoties uz gāzes un elektroenerģijas tirgu liberalizāciju,
kas jau īstenota ar ES tiesību aktiem. ·
Konkurence un tirgu koncentrācija valstu un
reģionu līmeņa enerģijas tirgos, kuri ir faktiski
sasaistīti vairumtirdzniecības līmenī. ·
Tehnoloģiskas inovācijas
(pētniecības un izstrādes izdevumi, ES patenti,
konkurētspēja tehnoloģiju jomā salīdzinājumā
ar trešām valstīm). Komisija regulāri sagatavos
ziņojumus par šiem rādītājiem un vajadzības
gadījumā iesniegs papildu pasākumus. 4. Galvenās
komplementārās rīcībpolitikas jomas 4.1. Transports Baltajā grāmatā par transporta
politiku[17]
tika noteikts mērķis līdz 2050. gadam samazināt
transporta nozarē radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju par 60 %
salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni un līdz 2030. gadam – aptuveni
par 20 % salīdzinājumā ar 2008. gada emisijas
līmeni. Laikposmā no 1990. gada līdz 2007. gadam
siltumnīcefekta gāzu emisijas apjoms pieauga par 33 %, bet kopš
tā laika tas ir samazinājies, pateicoties augstām naftas
cenām, lielākai pasažieru automobiļu energoefektivitātei un
lēnākai izaugsmei mobilitātes jomā. Paredzams, ka šī
tendence turpināsies līdz 2020. gadam, bet pēc tam būs
nepieciešams pielikt vairāk pūļu, lai sasniegtu Baltajā
grāmatā izvirzītos mērķus. Transporta nozarē radīto emisiju
turpmākai samazināšanai būs nepieciešams pakāpeniski
pārveidot visu transporta sistēmu, lai panāktu labāku
integrāciju starp transporta veidiem, sauszemes transporta
līdzekļu alternatīvu lielāku izmantošanu, satiksmes
plūsmu pārvaldības uzlabojumus, pateicoties intelektiskām
transporta sistēmām, kā arī apjomīgas inovācijas
jaunu piedziņas un navigācijas tehnoloģiju un alternatīvu
degvielu jomā un šo tehnoloģiju ieviešana. Tam būs nepieciešams
izveidot mūsdienīgu un saskaņotu infrastruktūru un
pārdomātāk noteikt cenas par šīs infrastruktūras
izmantošanu. Dalībvalstīm būtu arī jāapsver, kā
degvielas un transportlīdzekļu aplikšanu ar nodokļiem var
izmantot, lai atbalstītu siltumnīcefekta gāzu emisijas
samazināšanu transporta nozarē saskaņā ar Komisijas
priekšlikumu par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem[18]. Starptautiskā mērogā ES
būtu aktīvi jāpiedalās Starptautiskajā Civilās
aviācijas organizācijā, lai līdz 2016. gadam
aviācijas nozarē radītu pasaules mēroga tirgus
mehānismu, kas darbosies no 2020. gada. Attiecībā uz
jūras transporta izraisīto emisiju Komisija īstenos savu
stratēģiju, lai šo nozari integrētu ES siltumnīcefekta
gāzu emisijas samazināšanas politikā[19], un tā
sadarbosies ar Starptautisko Jūrniecības organizāciju, lai
izstrādātu vispārēju pieeju, kas ļaus panākt
vajadzīgos emisiju samazinājumus, izmantojot
vispiemērotākos pasākumus. 4.2. Lauksaimniecība
un zemes izmantošana Lauksaimniecības, zemes izmantošanas
maiņas un mežsaimniecības nozares kalpo vairākiem
mērķiem, piemēram, tās nodrošina pārtikas,
dzīvnieku barības, izejvielu un enerģijas ražošanu, uzlabo vides
kvalitāti un sekmē klimata pārmaiņu mazināšanu un
pielāgošanos tām. Kopā šīs nozares gan emitē
siltumnīcefekta gāzes, gan palīdz atbrīvot no tām
atmosfēru. Piemēram, emisijas tiek saistītas ar lopkopību
un mēslošanas līdzekļu izmantošanu, bet tajā pašā
laikā zālaugu platību apsaimniekošana vai
agromežsaimniecības pasākumi var palīdzēt absorbēt
atmosfērā esošo CO2. Pašlaik šīs emisijas un to absorbcija
tiek reglamentēti dažādās ES klimata politikas daļās.
Lauksaimniecības nozarē radītās emisijas, kas nav CO2,
tiek reglamentētas Lēmumā par kopīgiem centieniem,
savukārt CO2 emisijas un absorbcija saistībā ar zemes
izmantošanu un mežsaimniecību nav iekļautas ES iekšējā
samazināšanas mērķī, bet ņemtas vērā
starptautiskajās saistībās. Lai nodrošinātu, ka visas
nozares izmaksu ziņā efektīvā veidā palīdz
samazināt klimata pārmaiņas, lauksaimniecība, zemes
izmantošana un tās maiņa un mežsaimniecība būtu
jāiekļauj SEG emisijas samazināšanas mērķī 2030. gadam.
Tiks veikta papildu analīze, lai izvērtētu klimata
pārmaiņu mazināšanas potenciālu un vispiemērotāko
politikas pieeju, kas varētu, piemēram, ietvert jaunu lēmumu par
kopīgiem centieniem, ar ko reglamentētu ETS neaptverto sektoru
SEG emisijas, vai atsevišķu pīlāru, vai arī šo abu
instrumentu apvienojumu. Papildinošo politikas pasākumu pamatā
vajadzētu būt pieredzei, kas gūta saistībā ar
“ekoloģizāciju” kopējās lauksaimniecības politikas
ietvaros, un būtu jānodrošina to saskaņotība ar citām
Savienības rīcībpolitikas jomām. 4.3. Oglekļa
uztveršana un uzglabāšana (CCS) Būtiski jāsamazina
siltumnīcefekta gāzu emisijas, ko rada energointensīvas un
oglekļa emisiju ziņā intensīvas ES rūpniecības
nozares, lai panāktu saderību ar ES ilgtermiņa mērķi
SEG jomā. Tā kā energoefektivitātes teorētiskās robežas
drīz tiks sasniegtas un dažās nozarēs ar procesu
saistītās emisijas ir nenovēršamas, CCS var būt
vienīgā iespēja, lai panāktu rūpniecības procesos
radušos tiešo emisiju apjomīgu samazinājumu, kas nepieciešams
ilgtermiņā. Tāpēc nākamajā desmitgadē
būtiski būs palielināt pūliņus pētniecības
un izstrādes jomā un komerciālo CCS demonstrējumu jomā,
lai šo metodi varētu izmantot laikposmā līdz 2030. gadam.
Būs nepieciešams labvēlīgs ES satvars, ko ieviesīs, veicot
turpmāku un pastiprinātu izsolēs gūto ieņēmumu
izmantošanu. Enerģētikas nozarē CCS
varētu būt nozīmīga tehnoloģija ražošanai no fosilā
kurināmā, kas var nodrošināt gan bāzes slodzes, gan
balansēšanas jaudu elektroenerģijas sistēmā, kurā
pieaug mainīgo atjaunojamo energoresursu īpatsvars.
Dalībvalstīm, kurām ir fosilā kurināmā rezerves
un/vai liels fosilā kurināmā īpatsvars energoavotu struktūrā,
būtu jāatbalsta CCS visā pirmskomercializācijas
posmā, lai samazinātu izmaksas un nodrošinātu šīs
tehnoloģijas komerciālu izmantošanu līdz nākamās
desmitgades vidum. Tam ir nepieciešams izveidot piemērotu CO2
uzglabāšanas un transportēšanas infrastruktūru, kam varētu
piešķirt ES finansējumu, piemēram, Eiropas infrastruktūras
savienošanas instrumenta un jebkura iespējamā turpmākā
instrumenta ietvaros. 4.4 Inovācija
un finanses Eiropas energotehnoloģiju
stratēģiskais plāns (SET plāns), kas noteikts 2020. gada
satvarā, ir ļāvis palielināt pētniecības un
izstrādes ieguldījumus visā Savienībā no 3,2 līdz
5,4 miljardiem euro gadā, un šobrīd tas tiek pārveidots par
atsevišķu integrētu ceļvedi, lai virzītu turpmākos
ieguldījumus. Attiecībā uz laikposmu no 2014. gada
līdz 2020. gadam Savienība pakāpeniski palielina
ieguldījumus ar enerģētiku un ar klimatu saistītās
pētniecības un izstrādes jomās, un saskaņā ar
jauno Savienības pētniecības un inovācijas programmu
"Apvārsnis 2020" apmēram 6 miljardi euro tiks piešķirti
energoefektivitātes uzlabošanai, drošām un
nepiesārņojošām zemas oglekļa emisijas
tehnoloģijām un viedām pilsētām un kopienām.
Lielāki līdzekļi būs pieejami arī finanšu
instrumentiem, publiskajām un privātajām partnerībām
un MVU projektiem. Tomēr ES
būs jāpalielina pūliņi pētniecības un
inovācijas politikas jomā, lai atbalstītu klimata un
enerģētikas satvaru pēc 2020. gada. Pamatojoties uz
progresu saistībā ar pašreizējo SET plānu, būtu
jāsāk apsvērt, kā vislabāk sasniegt šos
mērķus un kādas prioritātes vajadzētu noteikt.
Īpašs uzsvars būtu jāliek uz izmaksu ātrāku
samazināšanu un zemas oglekļa emisijas tehnoloģiju ieviešanu
tirgū (atjaunojamie energoresursi, energoefektivitāte un zemas oglekļa
emisijas rūpnieciskie procesi dažādās nozarēs). Galvenokārt
būtu jāpalielina ieguldījumi plaša mēroga
demonstrējumos, jāveicina pieprasījums pēc
inovatīvām tehnoloģijām un jānodrošina piemēroti
reglamentējošie noteikumi visā vienotajā tirgū. Paredzams,
ka, tiklīdz jaunās tehnoloģijas būs
nostiprinājušās, tiks panākts izmaksu samazinājums 30–80 %
apmērā. Šīs
darbības varētu ietvert ETS radīto ieņēmumu
izmantošanu, lai finansētu zemas oglekļa emisijas demonstrējumu
projektus, kas attiecas, piemēram, uz atjaunojamiem energoresursiem un
energoefektivitāti, kā arī piesaistītu lielākus
privātā sektora ieguldījumus ar Eiropas Investīciju bankas
starpniecību. Zema oglekļa satura ekonomikas ceļvežos, ko
sagatavojuši rūpniecības nozaru pārstāvji, skaidri
atklājās nepieciešamība izstrādāt inovatīvus zema
oglekļa emisiju līmeņa rūpnieciskos procesus un jaunus zema
oglekļa satura produktus ar augstu pievienoto vērtību, kā
arī veikt plaša mēroga demonstrējumus par tiem.
Saskaņā ar Savienības politiku inovāciju un
rūpniecības jomā tiks izskatīts jautājums par NER300 sistēmas
paplašināšanu, lai ETS ieņēmumus novirzītu uz
inovatīvu zemas oglekļa emisijas tehnoloģiju
demonstrējumiem rūpniecības un elektroenerģijas ražošanas
nozarēs. Daļu no izsolēs gūtajiem ieņēmumiem varētu
arī izmantot, lai stimulētu turpmākus SEG mazināšanas pasākumus,
piemēram, nodrošinātu valstu veicināšanas shēmu
konverģenci un konsekvenci atjaunojamo energoresursu jomā vai
paplašinātu starpsavienojumus un izvērstu viedos tīklus, galveno
uzmanību pievēršot tām dalībvalstīm, kurām ir
vismazākās ieguldījumu spējas. Ir skaidrs, ka nesen apstiprinātās
Savienības programmas, lai veicinātu atjaunojamos energoresursus un
uzlabotu energoefektivitātes minimālo līmeni, sniedz
ievērojamas iespējas dalībvalstīm. Eiropas strukturālo
un investīciju fondu ietvaros laikposmā no 2014. gada līdz 2020. gadam
ir pieejams ES finansējums, tostarp vismaz 23 miljardi euro
atvēlēti tematiskajam mērķim “Pāreja uz ekonomiku ar
zemu oglekļa emisiju līmeni”. Tas ir būtisks pieaugums ES
atbalstā atjaunojamo energoresursu, energoefektivitātes, zemas
oglekļa emisijas pilsēttransporta un viedo tīklu plašai
ieviešanai ES. Daudz lielāka uzmanība būtu jāpievērš
jaunu finanšu instrumentu strukturēšanai un ieviešanai (vai
pašreizējo instrumentu rekapitalizācijai), kas vairotu
ieguldītāju uzticēšanos, tādējādi publiskās
finanses varētu izmantot privātā kapitāla
efektīvākai piesaistei. Tomēr jāsāk apsvērt
instrumenti, kas būs nepieciešami laikposmā pēc 2020. gada,
lai risinātu ar klimatu un enerģētiku saistītos
jautājumus, tostarp par atšķirīgajām izmaksām
dalībvalstīm, kas aprakstītas 2.1. iedaļā.
Svarīgi būs arī attīstīt finanšu inženieriju un
atvieglot MVU piekļuvi finansējumam. Turklāt ar šiem
instrumentiem būtu jāpalielina reģionālo un vietējo
iestāžu spējas ieguldīt līdzekļus un izmantot
iespējas, ko sniedz zemas oglekļa emisijas risinājumi, kā
tas ir Savienības viedo pilsētu iniciatīvas gadījumā,
ar kuru tiks atbalstītas pilsētas un reģioni, kas veiks
vērienīgus un progresīvus pasākumus siltumnīcefekta
gāzu emisijas samazināšanai par 40 % 2020. gadā,
pateicoties enerģijas ilgtspējīgai izmantošanai un ražošanai[20]. 5. Starptautiskais konteksts Jaunajā 2030. gada satvarā
jāņem vērā pašreizējā starptautiskā
situācija un sagaidāmās izmaiņas. Enerģētikas
jomā notiek plašas pārmaiņas. Ir skaidrs, ka laikposmā
līdz 2030. gadam pieprasījums pēc enerģijas
pasaulē palielināsies, jo īpaši Āzijā, un tiek
prognozēts, ka tādās valstīs kā Ķīna un
Indija ievērojami palielināsies ogļūdeņražu imports.
Paredzams, ka pieaugošo pieprasījumu pēc enerģijas
daļēji kompensēs ar jaunu resursu attīstīšanu,
pateicoties tehnoloģiskajam progresam (tāljūras vēja
enerģija, uzlabotas atgūšanas metodes, netradicionālie resursi)
un attiecīgai ražošanas un tirdzniecības maršrutu
ģeogrāfiskajai diversifikācijai (jo īpaši
attiecībā uz sašķidrinātu dabasgāzi). Šīs norises
ievērojami ietekmēs enerģijas tirdzniecības plūsmas un
enerģijas cenas un radīs sekas arī ES, ņemot vērā
tās lielo atkarību no importa. Tajā pašā laikā
enerģijas plūsmu globalizācija un starptautisko dalībnieku
lielāka dažādība rada stimulu izstrādāt jaunu pieeju
uz noteikumiem balstītai enerģijas pārvaldībai visā
pasaulē. Savienības
starptautisko partneru centieni, lai samazinātu siltumnīcefekta
gāzu emisijas, ir dažādi. Kopenhāgenas–Kankunas
augšupvērstais solījumu došanas process bija nozīmīgs, bet
nepietiekams solis ceļā uz integrētāku sistēmu,
kurā Ķīna, Indija, Brazīlija, ASV, ES un vairāk
nekā 100 valstis (kuras rada vairāk nekā 80 % no visas
pasaules emisijām) kolektīvi apņēmās īstenot
konkrētus klimata politikas pasākumus. Tomēr kopumā klimata
jomas pasākumi ir bijuši sadrumstaloti un pielāgoti konkrētiem
ekonomiskajiem apstākļiem. Trīsdesmit astoņas
attīstītās valstis, tostarp ES un tās dalībvalstis un
Islande, saskaņā ar Kioto protokolu ir uzņēmušās
juridiski saistošas saistības emisiju jomā attiecībā uz
otro periodu (vidējais samazinājums vismaz par 18 %,
salīdzinot ar 1990. gada līmeni). Lai gan tas ir par vienu
valsti vairāk nekā pirmajā saistību periodā,
Japāna, Jaunzēlande un Krievijas Federācija nav
uzņēmušās jaunas saistības. 3. ievilkums: starptautiska mēroga progress siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanā Oglekļa dioksīda emisijas 2012. gadā pasaules mērogā palielinājās par 1,1 %; šis rādītājs bija zemāks nekā ikgadējais vidējais pieaugums 2,9 % apmērā pēdējos desmit gados. Pašlaik galvenās CO2 emitētājas valstis ir Ķīna (29 % no kopējām emisijām), Amerikas Savienotās Valstis (16 %), ES (11 %), Indija (6 %), Krievijas Federācija (5 %) un Japāna (3,8 %). Ķīnas CO2 emisijas ir ievērojami palielinājušās, proti, par apmēram 290 % kopš 1990. gada un par apmēram 70 % kopš 2005. gada. Emisijas uz vienu iedzīvotāju pašlaik ir aptuveni tādā pašā līmenī kā ES, t.i., apmēram 7 tonnas. ASV CO2 emisiju līmenis 2012. gadā samazinājās par 4 %, un kopš 2005. gada tas ir krities par vairāk nekā 12 %. Tomēr emisijas uz vienu iedzīvotāju ir daudz lielākas, proti, 16,4 tonnas 2012. gadā. Šo ievērojamo emisiju samazinājumu lielā mērā ietekmējusi vietējās slānekļa gāzes izmantošana, kas elektroenerģijas ražošanas nozarē ir aizstājusi akmeņogles. Indijas emisijas 2012. gadā pieauga par 6,8 %, kas ir 53 % pieaugums laikposmā no 2005. gada līdz 2012. gadam un 200 % pieaugums kopš 1990. gada, lai gan emisijas uz vienu iedzīvotāju joprojām ir daudz mazākas nekā ES, proti, tās nepārsniedz 2 tonnas. Japānas emisiju līmenis laikposmā no 2005. gada līdz 2012. gadam nemainījās, bet kopš 1990. gada tas ir pieaudzis un turpina palielināties. Nesen Japāna ievērojami sašaurināja savus plānus par siltumnīcefekta gāzu samazināšanu līdz 2020. gadam saistībā ar enerģētikas politikas pārskatīšanu pēc Fukušimas kodolkatastrofas. Tāpat rīkojās arī Austrālija un Kanāda. Pašlaik Ķīna, tāpat kā ES,
ir vislielākā ieguldītāja atjaunojamajos energoresursos un
ir izveidojusi vairākas galvenajiem ekonomiskajiem reģioniem
paredzētas reģionālas emisiju tirdzniecības sistēmas,
lai izstrādātu valsts sistēmu, kurā galvenā
uzmanība tiks pievērsta gaisa piesārņojumam un energoapgādes
drošībai vietējā mērogā. ASV SEG emisijas tika
samazinātas atbilstoši mērķim līdz 2020. gadam
panākt samazinājumu par 17 % salīdzinājumā ar 2005. gadu;
to sekmēja ne tikai pāreja no akmeņoglēm uz gāzi, bet
arī stingrāki CO2 standarti attiecībā uz
automašīnām, atjaunojamo energoavotu lielāka izmantošana un
aktīvs privātais sektors, kas veica lielus ieguldījumus
jaunās tehnoloģijās un inovācijās. Brazīlija ir
panākusi progresu masveida atmežošanas apturēšanā. Lai gan
šobrīd ES ir pasaules mēroga līderis zemas oglekļa emisijas
tehnoloģiju jomā, citas lielas un strauji augošas tautsaimniecības
ir paudušas stratēģisku interesi konkurēt šajos jaunajos tirgos.
Atjaunināti klimata un enerģētikas jomas mērķi
ļaus Eiropai saglabāt savas iniciatora priekšrocības šajos
ātri augošajos pasaules tirgos. Kopumā joprojām pastāv
ievērojamas mērķu atšķirības starp plānoto
samazinājumu un to, kas ir nepieciešams, lai planētas
vidējās temperatūras pieaugums nepārsniegtu 2 °C[21]. Šā iemesla
dēļ UNFCCC puses 2011. gadā uzsāka procesu,
kura mērķis ir 2015. gada decembrī Parīzē
noslēgt jaunu starptautisku nolīgumu, kas būtu piemērojams
visām pusēm un attiektos uz laikposmu pēc 2020. gada.
Pusēm jābūt gatavām iesniegt savus apsvērumus
līdz 2015. gada pirmajam ceturksnim, lai nodrošinātu pietiekami
daudz laika diskusijām un novērtējumam attiecībā pret
noteikto mērķi ierobežot planētas vidējās
temperatūras pieaugumu līdz 2 °C. Savienībai
vajadzētu būt gatavai pildīt savu pienākumu un veikt
turpmākus vērienīgus pasākumus, lai samazinātu
siltumnīcefekta gāzu emisijas un veicinātu atjaunojamos
energoresursus un energoefektivitāti. Tas ir mūsu pašu
interesēs, tomēr mums jāmudina arī mūsu starptautiskie
partneri, lai tie veiktu līdzīgus pasākumus un iesaistītos
kopīgajā cīņā pret klimata pārmaiņām.
Turklāt pastiprināti starptautiskie pasākumi palīdzētu
saglabāt Savienības rūpnieciskā pamata ilgtermiņa
konkurētspēju. 6. Turpmākie
pasākumi Komisija uzskata, ka jaunā 2030. gada
klimata un enerģētikas politikas satvara galvenajos elementos
būtu jāiekļauj ES līmeņa mērķis par
siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanu, kas saistošu valstu
mērķu veidā taisnīgi sadalīts starp
dalībvalstīm; emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas
reforma; ES līmeņa mērķis attiecībā uz
atjaunojamo energoresursu īpatsvaru un jauns Eiropas pārvaldības
process attiecībā uz enerģētikas un klimata politiku, kura
pamatā ir dalībvalstu plāni par konkurētspējīgu,
drošu un ilgtspējīgu enerģiju. Energoefektivitātei
joprojām būs nozīmīga loma, lai sasniegtu Savienības
mērķus klimata un enerģētikas jomā, un šis
jautājums tiks risināts pārskatīšanā, kas tiks pabeigta
vēlāk 2014. gadā. Komisija aicina Padomi un Eiropas Parlamentu
līdz 2014. gada beigām vienoties, ka sarunās, kas
noslēgsies 2015. gada decembrī Parīzē, ES līdz 2015. gada
sākumam apsolītu samazināt siltumnīcefekta gāzu
emisijas par 40 % . Savienībai vajadzētu arī būt
gatavai aktīvi piedalīties augstākā līmeņa
sanāksmē, ko 2014. gada septembrī rīkos ANO
ģenerālsekretārs. Komisija arī aicina Padomi un Eiropas
Parlamentu apstiprināt ES līmeņa mērķi par atjaunojamo
energoresursu īpatsvaru vismaz 27 % apmērā ES
patēriņā līdz 2030. gadam, kas būtu
jāsasniedz, izmantojot konkrētas saistības, ko nosaka pašas
dalībvalstis, kā arī pastiprinātus ES līmeņa
izpildes mehānismus un rādītājus. Komisija arī aicina Padomi un Eiropas
Parlamentu apstiprināt Komisijas pieeju saistībā ar
turpmāko klimata un enerģētikas politiku, kā arī
tās priekšlikumu ieviest vienkāršotu, bet efektīvu
pārvaldības sistēmu, lai īstenotu klimata un
enerģētikas jomas mērķus. [1] Eurostat dati par vides preču un pakalpojumu nozari. [2] Klimata pārmaiņas 2013. gadā.
Zinātniskie elementi; IPPC I darba grupa; kopsavilkums
politikas veidotājiem, 2013. gada oktobris. [3] COM(2013) 169, Zaļā grāmata par klimata
un enerģētikas politikas satvaru līdz 2030. gadam. [4] COM(2011) 885, Enerģētikas ceļvedis 2050.
gadam; COM(2011) 112, Ceļvedis virzībai uz
konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda
emisiju līmeni 2050. gadā. [5] http://ec.europa.eu/energy/consultations/20130702_green_paper_2030_en.htm [6] COM(2011) 885. [7] COM(2014) 14. [8] ETS sektors ietver 11 000 stacionāras
iekārtas, kas ražo elektroenerģiju un patērē lielu
enerģijas apjomu. [9] COM(2012) 595. [10] COM(2013) 17. [11] COM(2013) 659. [12] COM(2014) 20. [13] C(2013) 7243. [14] http://ec.europa.eu/competition/consultations/2013_state_aid_environment/index_en.html [15] COM(2014) 21; SWD(2014) 19; SWD(2014) 20. [16] COM(2014) 23, C(2014) 267. [17] COM(2011) 144. [18] COM(2011) 169. [19] COM(2013) 479. [20] http://setis.ec.europa.eu/set-plan-implementation/technology-roadmaps/european-initiative-smart-cities [21] UNEP: 2013. gada ziņojums par emisiju
neatbilstībām.