This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 52013PC0404
Proposal for a DIRECTIVE OF THE EUROPEAN PARLIAMENT AND OF THE COUNCIL on certain rules governing actions for damages under national law for infringements of the competition law provisions of the Member States and of the European Union
Priekšlikums EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem
Priekšlikums EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem
/* COM/2013/0404 final - 2013/0185 (COD) */
Priekšlikums EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem /* COM/2013/0404 final - 2013/0185 (COD) */
PASKAIDROJUMA RAKSTS 1. PRIEKŠLIKUMA KONTEKSTS 1.1. Vispārīgais
konteksts Ar Regulu (EK) Nr. 1/2003[1]
tiek īstenoti ES noteikumi, kuri aizliedz ar konkurenci nesaderīgus
nolīgumus (tostarp karteļus) un dominējošā
stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu (turpmāk “ES
konkurences noteikumi”), kā noteikts Līguma par Eiropas
Savienības darbību (turpmāk “Līgums”) 101. un
102. pantā, paredzot nosacījumus, saskaņā ar kuriem
Komisija, valstu konkurences iestādes un valstu tiesas konkrētās
lietās piemēro šos noteikumus. Ar Regulu (EK) Nr. 1/2003 Komisijai
un valstu konkurences iestādēm ir piešķirtas pilnvaras
piemērot Līguma 101. un 102. pantu[2].
Komisija uzņēmumiem var piemērot soda naudu [naudas sodu] par šo
noteikumu pārkāpšanu[3]. Valstu konkurences
iestāžu pilnvaras ir noteiktas Regulas (EK) Nr. 1/2003
5. pantā. Procesu, kurā Komisija un valstu konkurences
iestādes piemēro ES konkurences noteikumus, vispārīgi sauc
par ES konkurences tiesību publisko tiesību aizsardzību. Papildus publiskajai
tiesību aizsardzībai Līguma 101. un 102. panta tiešā
iedarbība nozīmē to, ka šie noteikumi rada tiesības un
pienākumus atsevišķām personām, un dalībvalstu tiesas
var īstenot šīs tiesības un pienākumus[4]. Šo procesu sauc par ES konkurences tiesību privāto
tiesību aizsardzību. Prasības atlīdzināt
zaudējumus par Līguma 101. un 102. panta pārkāpumiem
ir nozīmīga ES konkurences tiesību privātās
tiesību aizsardzības joma. No Līguma 101. un
102. pantā noteikto aizliegumu tiešās iedarbības izriet, ka
ikviena persona var pieprasīt atlīdzību par tai nodarīto
kaitējumu, ja pastāv cēloņsakarība starp šo
kaitējumu un ES konkurences noteikumu pārkāpumu[5].
Cietušajām personām ir jābūt iespējai prasīt
atlīdzināt ne vien faktiskos zaudējumus (damnum emergens),
bet arī pārkāpuma rezultātā nesaņemtos ieguvumus
(negūto peļņu jeb lucrum cessans), kā arī
procentu maksājumus[6]. Atlīdzību par
ES konkurences noteikumu pārkāpuma rezultātā nodarītu
kaitējumu nevar panākt ar publisko tiesību aizsardzību.
Atlīdzības piešķiršana ir ārpus Komisijas un valstu konkurences
iestāžu kompetences, bet tā ir valstu tiesu kompetencē, un uz to
attiecas civiltiesības un civilprocess. Tādējādi atbilstība ES
konkurences noteikumiem tiek nodrošināta, izmantojot šo noteikumu
spēcīgu publisko tiesību aizsardzību, ko īsteno
Komisija un valstu konkurences iestādes, apvienojumā ar privāto
tiesību aizsardzību, ko īsteno valstu tiesas. 1.2. Priekšlikuma pamatojums un
mērķi Šā priekšlikuma mērķis ir
nodrošināt ES konkurences noteikumu efektīvu īstenošanu, i) panākt optimālāku
mijiedarbību starp konkurences tiesību publisko un privāto
īstenošanu; un ii) nodrošinot, ka ES konkurences
noteikumu pārkāpumu rezultātā cietušās personas var
saņemt pilnu atlīdzību par tām nodarīto
kaitējumu. Panākt optimālāku
mijiedarbību starp konkurences tiesību publisko un privāto
tiesību aizsardzību ES konkurences noteikumu vispārēju
īstenošanu vislabāk garantē publiskā un privātā
tiesību aizsardzība, kas savstarpēji papildina viena otru.
Tomēr pastāvošais tiesiskais regulējums nenodrošina
pienācīgu mijiedarbību starp abiem ES konkurences tiesību
aizsardzības atzariem. Uzņēmumi,
kuri apsver iespēju sadarboties ar konkurences iestādi
iecietības programmas kontekstā (saskaņā ar kuru
uzņēmumi atzīst savu dalību kartelī, pretim
saņemot atbrīvojumu no naudas soda vai tā samazinājumu),
sadarbības laikā nevar zināt, vai konkurences tiesību
pārkāpumu rezultātā cietušajām personām būs
piekļuve informācijai, kuru uzņēmumi
brīvprātīgi snieguši konkurences iestādei. Eiropas
Savienības Tiesa (turpmāk “Tiesa”) 2011. gada spriedumā Pfleiderer
lietā[7] atzina, ka gadījumos, kad nav ES tiesību aktu, lēmumu
atļaut atklāt dokumentus, tostarp saistībā ar
iecietības programmu iesniegtos dokumentus, katrā atsevišķā
gadījumā pieņem valstu tiesas, pamatojoties uz valsts
tiesību aktiem. Pieņemot šādu lēmumu, valsts tiesai
jārod līdzsvars starp interesēm efektīvi nodrošināt ES
konkurences noteikumu publisko tiesību aizsardzību, no vienas puses,
un efektīvi īstenot tiesības saņemt atlīdzību
pilnā apmērā, no otras. Tādējādi
saistībā ar konkurences iestāžu lietas materiālos esošu
pierādījumu atklāšanu var veidoties atšķirības starp
dalībvalstīm un pat vienas dalībvalsts ietvaros. Turklāt
nenoteiktība par to, vai var atklāt informāciju, kura ir
saistīta ar iecietības programmu, var ietekmēt
uzņēmuma izvēli sadarboties ar konkurences iestādēm to
iecietības programmu ietvaros. Ja ES mērogā netiek veiktas
juridiski saistošas darbības, iecietības programmu efektivitāti
– ņemot vērā to, ka šīs programmas ir ļoti
nozīmīgs rīks ES konkurences noteikumu publiskajai tiesību
aizsardzībai, – var nozīmīgi apdraudēt risks, ka valstu
tiesām zaudējumu atlīdzināšanas prasību ietvaros tiek
atklāti noteikti dokumenti. Nepieciešamību reglamentēt
mijiedarbību starp privāto un publisko tiesību aizsardzību
apstiprināja ieinteresēto personu atsauksmes sabiedriskajā
apspriešanā par 2008. gada Balto grāmatu par zaudējumu
atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EK
konkurences noteikumu pārkāpšanu (turpmāk “Baltā grāmata”)[8]
un 2011. gada apspriešanā par saskaņotu Eiropas pieeju
kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai[9]. Iecietības
programmu ietvaros saņemto materiālu aizsardzības nozīme
saistībā ar civilprasībām par zaudējumu
atlīdzināšanu uzsvērta arī Eiropas konkurences iestāžu
vadītāju 2012. gada maija rezolūcijā[10].
Eiropas Parlaments ir vairākkārt uzsvēris, ka ir būtiski
nodrošināt publisko tiesību aizsardzību konkurences jomā,
un aicinājis Komisiju nodrošināt, lai privātā tiesību
aizsardzība neapdraudētu ne iecietības programmu, ne
izlīguma procedūru efektivitāti[11]. Tādēļ šā priekšlikuma
pirmais galvenais mērķis ir optimizēt mijiedarbību starp
publisko un privāto tiesību aizsardzību saistībā ar ES
konkurences noteikumiem, nodrošinot, ka Komisija un valstu konkurences
iestādes var īstenot spēcīgas publisko tiesību
aizsardzības politiku, savukārt konkurences tiesību aktu
pārkāpumu rezultātā cietušās personas var saņemt
atlīdzību par tām nodarīto kaitējumu. Nodrošināt, ka cietušās personas
var efektīvi īstenot savas tiesības saņemt pilnu
atlīdzību Otrs galvenais mērķis ir
nodrošināt, ka ES konkurences noteikumu pārkāpumu
rezultātā cietušās personas var efektīvi saņemt
atlīdzību par tām nodarīto kaitējumu. Kaut arī tiesības uz
atlīdzību ir garantētas pašā Līgumā un ir
daļa no acquis communautaire, to praktiska izmantošana bieži vien
ir izrādījusies apgrūtināta vai pat gandrīz
neiespējama piemērojamo noteikumu un procedūru dēļ.
Kaut gan pēdējā laikā dažās dalībvalstīs ir
vērojama situācijas uzlabošanās, patlaban vairums ES konkurences
noteikumu pārkāpuma rezultātā cietušo personu praksē
nesaņem atlīdzību par tām nodarīto kaitējumu. Jau 2005. gada Zaļajā
grāmatā par zaudējumu atlīdzināšanas
prasībām par EK konkurences noteikumu pārkāpšanu[12]
(turpmāk “Zaļā grāmata”) Komisija bija noteikusi, kādi
šķēršļi galvenokārt kavē efektīvāku
sistēmu attiecībā uz prasībām par konkurences
pārkāpumu radītu zaudējumu atlīdzināšanu.
Patlaban tie paši šķēršļi joprojām pastāv vairumā
dalībvalstu. Tie ir saistīti ar šādiem faktoriem: i) nepieciešamo pierādījumu
iegūšana lietas pierādīšanai; ii) nav efektīvu
kolektīvās tiesiskās aizsardzības mehānismu,
īpaši patērētājiem un MVU; iii) nav skaidru noteikumu par
attiecināšanas izmantošanu aizstāvībai; iv) valstu konkurences iestāžu
lēmumiem nav skaidra pierādījuma spēka; v) iespēja celt zaudējumu
atlīdzināšanas prasību pēc tam, kad konkurences
iestāde ir konstatējusi pārkāpumu; un vi) konkurences pārkāpuma
radītā kaitējuma apmēra noteikšana. Bez šiem specifiskajiem materiālo
tiesību šķēršļiem, kuri liedz efektīvi saņemt
atlīdzību, pastāv lielas atšķirības starp valstu
tiesību aktiem, kuri reglamentē prasības par konkurences
pārkāpumu radītu zaudējumu atlīdzināšanu,
turklāt pēdējo gadu laikā šīs atšķirības ir
palielinājušās. Šādas atšķirības var radīt
tiesisko nenoteiktību visām personām, kuras ir iesaistītas
prasībās par konkurences pārkāpumu radītu
zaudējumu atlīdzināšanu, un tas savukārt izraisa
konkurences noteikumu neefektīvu privāto tiesību
aizsardzību, īpaši pārrobežu lietās. Lai labotu situāciju, šā
priekšlikuma otrs galvenais mērķis ir visā Eiropā
nodrošināt, lai ES konkurences noteikumu pārkāpumu
rezultātā cietušajām personām būtu pieejami
efektīvi mehānismi pilnas atlīdzības saņemšanai par
tām nodarīto kaitējumu. Tādējādi iekšējā
tirgū veidosies vienlīdzīgāki konkurences
apstākļi uzņēmumiem. Turklāt, palielinoties
iespējai, ka Līguma 101. vai 102. panta
pārkāpējam būs jāsedz pārkāpuma
rezultātā radītās izmaksas, tās vairs negulsies uz
nelikumīgu darbību rezultātā cietušajām personām
un tiks stimulēta ES konkurences noteikumu labāka ievērošana. Šā mērķa sasniegšanai Komisija
savā 2008. gada Baltajā grāmatā izvirzīja
konkrētus politikas priekšlikumus. Sabiedriskajā apspriešanā par
Balto grāmatu pilsoniskā sabiedrība un tādas
institucionālās ieinteresētās personas kā,
piemēram, Eiropas Parlaments[13] un Eiropas Ekonomikas un
sociālo lietu komiteja[14], atzinīgi
novērtēja šos politikas pasākumus un aicināja sagatavot
īpašus ES tiesību aktus par prasībām par konkurences
pārkāpumu radītu zaudējumu atlīdzināšanu[15]. 1.3. Spēkā esošie
noteikumi priekšlikuma jomā –
Padomes Regula (EK) Nr. 1/2003 par to
konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma [101]. un
[102]. pantā. ·
Saskaņā ar 2. pantu personai, kura
norāda uz iespējamo pārkāpumu, ir pienākums
pierādīt Līguma 101. panta 1. punkta vai
102. panta pārkāpumu. Ja atbildētāja puse vēlas
izmantot Līguma 101. panta 3. punkta priekšrocības, tai
jāpierāda, ka minētā punkta nosacījumi ir
izpildīti. Šos noteikumus piemēro gan publiskajai tiesību
aizsardzībai, gan atlīdzināšanas prasībām par
kaitējumu, kas nodarīts, pārkāpjot Līguma 101. vai
102. pantu. ·
Saskaņā ar 15. panta 1. punktu
tiesas procesos par Līguma 101. vai 102. panta piemērošanu
valstu tiesas var prasīt Komisijai nosūtīt tām
informāciju, kas ir tās rīcībā. Komisijas
paziņojumā par sadarbību starp Komisiju un ES dalībvalstu
tiesām, piemērojot Līguma 101. un 102. pantu[16],
tiek sīkāk paskaidrots, kā šis noteikums tiek interpretēts
un piemērots praksē. ·
Regulas 16. panta 1. punktā ir
noteikts, ka tad, ja valstu tiesas atbilstoši Līguma 101. vai
102. pantam lemj par [no]līgumiem, lēmumiem vai darbībām,
uz kurām jau attiecas Komisijas lēmums, tās nevar pieņemt
lēmumus, kuri ir pretrunā Komisijas pieņemtajam lēmumam.
Valstu tiesām arī jāizvairās no tādu lēmumu pieņemšanas,
kas var būt pretrunā lēmumam, kuru iecerējusi Komisija
tādu lietu izskatīšanā, ko tā uzsākusi. Lai to
panāktu, valsts tiesa var izvērtēt, vai jāaptur tās
tiesas procesi. –
Padomes Regulā (EK) Nr. 44/2001 ir
ietverti noteikumi par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi
civillietās un komerclietās[17]. Saskaņā ar
regulas nosacījumiem dalībvalstu tiesas ir kompetentas izskatīt
zaudējumu atlīdzināšanas prasības par konkurences
pārkāpumiem, un par šādām prasībām
pasludinātie spriedumi ir atzīstami un izpildāmi citās
dalībvalstīs. –
Padomes Regula (EK) Nr. 1206/2001
reglamentē sadarbību starp dažādu dalībvalstu tiesām
pierādījumu iegūšanā civillietās un komerclietās,
tādējādi ietverot zaudējumu atlīdzināšanas
prasības par konkurences noteikumu pārkāpumiem[18]. –
Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK)
Nr. 864/2007 6. panta 3. punktā ir ietverti noteikumi par
tiesību aktiem, kas piemērojami zaudējumu
atlīdzināšanas prasībās par konkurences noteikumu
pārkāpumiem[19]. –
Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK)
Nr. 861/2007[20] izveidota Eiropas
procedūra maza apmēra prasībām, kuras mērķis ir
vienkāršot un paātrināt tiesvedību saistībā ar
maza apmēra prasībām pārrobežu lietās un
samazināt izmaksas. –
Eiropas Parlamenta un Padomes
Direktīvā 2008/52/EK ir noteikts, ka dalībvalstīm ir
jāparedz mediācijas iespēja visās civillietās un
komerclietās, tādējādi ietverot zaudējumu
atlīdzināšanas prasības par konkurences noteikumu
pārkāpumiem[21]. –
Komisijas Regulas (EK) Nr. 773/2004[22]
15. panta 4. punktā ir noteikts, ka dokumentus, kas iegūti,
piekļūstot Komisijas lietas materiāliem, izmanto vienīgi
tiesvedībā vai izskatot lietu administratīvā
kārtā, lai piemērotu Līguma 101. un 102. pantu.
Komisijas paziņojumā par piekļuvi lietas materiāliem[23]
sniegti sīki izstrādāti noteikumi par piekļuvi Komisijas
lietas materiāliem un šādu dokumentu izmantošanu. –
Komisijas paziņojumā par atbrīvojumu
no sodanaudas un sodanaudas samazināšanu karteļu gadījumos
(turpmāk “Paziņojums par iecietību”)[24]
ir iekļauti noteikumi par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem
uzņēmumi var sadarboties ar Komisiju tās iecietības
programmas ietvaros, lai karteļa lietā saņemtu atbrīvojumu
no sodanaudas [naudas soda] vai tā samazinājumu. Saskaņā ar
paziņojuma 33. punktu piekļuvi korporatīvām
liecībām piešķir tikai iebildumu paziņojuma
adresātiem, ja tie – kopā ar juriskonsultiem, kuriem ir piekļuve
lietai to vārdā – apņemas ar mehāniskiem vai elektroniskiem
līdzekļiem neizgatavot korporatīvajā liecībā
ietvertās informācijas kopijas un nodrošināt, ka
informāciju no korporatīvās liecības izmanto vienīgi
Paziņojumā par iecietību minētajiem mērķiem.
Citām iesaistītajām pusēm, piemēram,
sūdzības iesniedzējam, netiek dota piekļuve
korporatīvajām liecībām. Šī īpašā
korporatīvās liecības aizsardzība vairs nav attaisnojama,
kad pieteikuma iesniedzējs izpauž tās saturu trešai personai.
Turklāt Komisijas paziņojums par izlīguma procedūras
kārtību karteļu lietās, lai pieņemtu lēmumus
saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 7. un
23. pantu (turpmāk “Paziņojums par izlīgumu”)[25],
nosaka sistēmu, saskaņā ar kuru tiek piešķirta
atlīdzība par sadarbību ar Komisiju, izskatot lietas par
Līguma 101. panta piemērošanu karteļu lietām
(turpmāk “Komisijas izlīguma procedūra”). Paziņojuma
39. punktā ir noteikumi par izlīguma iesniegumu
nosūtīšanu valstu tiesām. 2. APSPRIEŠANĀS AR
IEINTERESĒTAJĀM PERSONĀM UN IETEKMES NOVĒRTĒJUMU
REZULTĀTI 2.1. Apspriešanās ar
ieinteresētajām personām Gan 2005. gada Zaļā
grāmata, gan 2008. gada Baltā grāmata rosināja plašas
ieinteresēto personu diskusijas, un tika iesniegts daudz atsauksmju[26].
Sabiedriskās apspriešanas parādīja, ka Komisijas
vispārīgajai pieejai attiecībā uz zaudējumu
atlīdzināšanas prasībām par konkurences noteikumu
pārkāpumiem ir vispārējs atbalsts. Respondenti
atzinīgi novērtēja pieeju, ka pamatprincips ir atlīdzības
nodrošināšana un ka attiecīgi nav ierosināti tādi
pasākumi kā ASV stila kolektīvās prasības, plašas
piemērojamības noteikumi par pierādījumu atklāšanas
pieprasīšanu pirmstiesas procesā vai vairākkārtēja
zaudējumu atlīdzināšana, ar kuriem galvenokārt tiktu
sasniegts mērķis nodrošināt preventīvu iedarbību.
Vispārēji tika atzīts, ka pastāv šķēršļi,
kuri kavē konkurences noteikumu pārkāpuma rezultātā
cietušo personu efektīvu tiesisko aizsardzību. Tomēr tika pausti
atšķirīgi viedokļi par konkrētajiem pasākumiem, kas
ierosināti attiecīgo problēmu risināšanai. Komisija 2011. gadā organizēja
sabiedrisko apspriešanu par saskaņotu Eiropas pieeju kolektīvai
tiesiskajai aizsardzībai[27]. Ņemot
vērā ieinteresēto personu sniegtās atbildes un Eiropas
Parlamenta nostāju[28], Komisija
izvēlējās horizontālu pieeju šim jautājumam, nevis
īpaši konkurences jomā piemērojamu kolektīvās
tiesiskās aizsardzības noteikumu iekļaušanu šajā
priekšlikumā. Izvēloties šādu horizontālu pieeju, var
paredzēt kopējus noteikumus par kolektīvo tiesisko aizsardzību,
kas piemērojami visās politikas jomās, kurās bieži
vērojami izkliedēti kaitējuma gadījumi un
patērētājiem un MVU ir grūti saņemt zaudējumu
atlīdzību. Pirmajā posmā saskaņā ar
horizontālo pieeju kolektīvajai tiesiskajai aizsardzībai
Komisija pieņēma paziņojumu “Virzība uz
kolektīvās tiesiskās aizsardzības Eiropas sistēmu”[29]
un ieteikumu par kopējiem principiem attiecībā uz
dalībvalstu aizlieguma un atlīdzināšanas kolektīvās
tiesiskās aizsardzības mehānismiem saistībā ar ES
tiesību aktos garantēto tiesību pārkāpumiem[30]. 2011. gadā Komisija organizēja
arī sabiedrisko apspriešanu par pamatnostādņu dokumenta projektu
saistībā ar konkurences pārkāpumu radīta
kaitējuma apmēra noteikšanu[31]. Dokumentā
ieskicētas vairākas metodes, kuras tiek izmantotas, lai noteiktu
kaitējuma apmēru zaudējumu atlīdzināšanas
prasībās, un paskaidrotas šo metožu stiprās un vājās
puses. Ieinteresētās personas, tostarp institucionālie
pārstāvji, kopumā atzinīgi novērtēja domu izdot
nesaistošas norādes par konkurences pārkāpumu radītā
kaitējuma apmēra noteikšanu[32]. 2.2. Ekspertu
atzinumu pieprasīšana un izmantošana Pēc Komisijas pasūtījuma tika
veikti ārēji pētījumi, sagatavojot 2005. gada
Zaļo grāmatu[33], 2008. gada Balto
grāmatu[34] un 2011. gada
pamatnostādņu dokumenta projektu par konkurences pārkāpumu
radīta kaitējuma apmēra noteikšanu[35]. 2.3. Ietekmes novērtējums Pirms direktīvas ierosināšanas tika
veikts ietekmes novērtējums, kurā lielā mērā
izmantoti Baltās grāmatas ietekmes novērtējumā
konstatētie fakti. Pasākumi, kuri tika izslēgti no Baltās
grāmatas savas iespējamās neefektivitātes vai
pārmērīgo izmaksu dēļ, atkārtoti netika
apsvērti. Ietekmes novērtējuma
ziņojumā[36] bija izvērtēti
četri varianti attiecībā uz turpmāko iniciatīvu,
pievēršoties tam, lai optimizētu mijiedarbību starp ES
konkurences noteikumu publisko un privāto tiesību aizsardzību un
visā Eiropā nodrošinātu efektīvāku tiesisko
regulējumu zaudējumu atlīdzināšanas prasībām par
ES konkurences noteikumu pārkāpumiem. Šo risinājumu vidū
bija variants neveikt nekādus pasākumus ES līmenī,
ieteikuma tiesību pieeja un divi risinājumi ar juridiski saistošu ES
mēroga aktu. Šā direktīvas priekšlikuma
pamatā ir vēlamākais risinājums, kuru uzskatīja par
noteikto mērķu sasniegšanai visefektīvāko variantu no
izmaksu viedokļa. Tajā ņemtas vērā gan galvenās
atsauksmes, kas saņemtas sabiedriskajās apspriešanās
pēdējo astoņu gadu laikā, gan jaunākās norises ES
un valsts līmenī likumdošanas un tiesu iestāžu jomā. 3. PRIEKŠLIKUMA JURIDISKIE ASPEKTI 3.1. Priekšlikuma juridiskais
pamats Eiropas pasākuma juridiskais pamats
jāizvēlas, pamatojoties uz objektīviem faktoriem, kurus var
pārbaudīt tiesā. Šo faktoru vidū ir pasākuma
mērķis un saturs. Šā priekšlikuma pamatā ir Līguma
103. un 114. pants, jo priekšlikumam ir divi vienlīdz svarīgi un
nepārprotami saistīti mērķi, proti, a) īstenot
Līguma 101. un 102. pantā noteiktos principus un
b) nodrošināt uzņēmumiem vienlīdzīgākus
konkurences apstākļus iekšējā tirgū un uzlabot
iedzīvotāju un uzņēmumu iespējas īstenot savas no
iekšējā tirgus izrietošās tiesības. Saistībā ar pirmo mērķi
Tiesa ir paskaidrojusi, ka ES konkurences noteikumu pilnvērtīga
iedarbība, jo īpaši tajos noteikto aizliegumu praktiskā
īstenošana, būtu apdraudēta, ja ikvienai personai nebūtu
nodrošināta iespēja pieprasīt tādu zaudējumu
atlīdzināšanu, kuri nodarīti, izmantojot līgumu vai
rīcību, kas var ierobežot vai izkropļot konkurenci. Tiek
uzskatīts, ka zaudējumu atlīdzināšanas prasības
nostiprina ES konkurences noteikumu iedarbību un tādējādi
var ievērojami veicināt efektīvas konkurences nodrošināšanu
ES[37].
Tiecoties uzlabot nosacījumus, saskaņā ar kuriem cietušās personas
var pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu, un optimizēt
mijiedarbību starp LESD 101. un 102. panta publisko un privāto
tiesību aizsardzību, šis priekšlikums nepārprotami veicina šo
noteikumu īstenošanu. Tas nozīmē, ka ierosinātās
direktīvas pamatā jābūt Līguma 103. pantam. Tomēr ar minēto juridisko pamatu
nepietiek, jo ierosinātās direktīvas mērķis un saturs
to pārsniedz. Ir skaidrs, ka ierosinātās direktīvas
mērķis ir plašāks nekā nodrošināt LESD 101. un
102. panta īstenošanu. Iekšējā tirgū ir izveidojušies
izteikti nevienlīdzīgi apstākļi, jo patlaban atšķiras
valstu noteikumi, kuri reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas
prasības par ES konkurences noteikumu pārkāpumiem, tostarp
mijiedarbību starp šādām prasībām un minēto
noteikumu publisko tiesību aizsardzību. Šīs
ievērojamās atšķirības jau bija raksturotas 2004. gada
salīdzinošajā pētījumā[38]
un 2008. gada Baltajā grāmatā un tai pievienotajā
ietekmes novērtējumā. Kopš tā laika atšķirības ir
palielinājušās vēl vairāk, jo dažās
dalībvalstīs bija vērojamas atšķirīgas norises
likumdošanas un tiesu iestāžu jomā. Kā vienu no atšķirību
piemēriem var minēt atšķirīgos valstu noteikumus, kas
piemērojami saistībā ar piekļuvi pierādījumiem.
Izņemot situāciju nedaudzās dalībvalstīs, nav
atbilstīgu noteikumu par dokumentu atklāšanu tiesvedībā
valsts tiesā, kas nozīmē, ka konkurences noteikumu
pārkāpuma rezultātā cietušajām personām, kuras
vēlas saņemt atlīdzību par nodarīto kaitējumu,
faktiski nav iespējas piekļūt pierādījumiem. Vēl
kā piemērus var minēt valstu noteikumus par pārmaksas
attiecināšanu (pastāvošās atšķirības būtiski
ietekmē tiešo/netiešo pircēju spēju efektīvi pieprasīt
zaudējumu atlīdzināšanu un, no otras puses, atbildētāja
iespējas izvairīties no pienākuma atlīdzināt
nodarīto kaitējumu), valstu konkurences iestāžu lēmumu
pierādījuma spēku saistībā ar secīgām
zaudējumu atlīdzināšanas prasībām un valstu
noteikumus, kuri attiecas uz kaitējuma apmēra noteikšanu par
konkurences pārkāpumiem (piemēram, vai pastāv
kaitējuma prezumpcija). Tā kā valstu tiesību akti tik
ievērojami atšķiras, prasītāji uzskata, ka dažās
dalībvalstīs piemērojamie noteikumi ir daudz
izdevīgāki, lai efektīvi celtu prasību par konkurences
pārkāpumu radītu zaudējumu atlīdzināšanu,
savukārt citās dalībvalstīs tie nav tik izdevīgi.
Šādu atšķirību dēļ rodas nevienlīdzība un
nenoteiktība saistībā ar nosacījumiem, saskaņā ar
kuriem cietušās personas – gan iedzīvotāji, gan
uzņēmumi – var īstenot tiesības saņemt
atlīdzību, kas tiem pienākas saskaņā ar Līgumu,
un tas ietekmē šo tiesību efektivitāti. Ja saskaņā ar
jurisdikcijas noteikumiem prasītājs var celt prasību
kādā no šīm “izdevīgajām” dalībvalstīm un
tam ir šim mērķim nepieciešamie līdzekļi un stimuli, tad
pastāv daudz lielāka iespēja, ka šis prasītājs
efektīvi īstenos savas ES līmeņa tiesības uz atlīdzību
nekā tad, ja tam šāda iespēja nepastāv. Tā kā
cietušās personas, kuru prasījumu un/vai pieejamo līdzekļu
apjoms ir mazāks, zaudējumu atlīdzības pieprasīšanai bieži
izvēlas savas reģistrācijas dalībvalsts tiesu (viens no
iemesliem ir tas, ka jo īpaši patērētāji un mazie
uzņēmumi nevar atļauties izvēlēties
izdevīgāku jurisdikciju), atšķirības valstu noteikumos var
radīt nevienlīdzīgus apstākļus saistībā ar
prasībām par zaudējumu atlīdzināšanu un var
ietekmēt konkurenci tirgos, kuros darbojas šīs cietušās
personas. Līdzīgā kārtā
šīs izteiktās atšķirības nozīmē, ka
uzņēmumi, kuri ir reģistrēti un darbojas dažādās
dalībvalstīs, ir pakļauti ievērojami atšķirīgam
riskam tikt sauktiem pie atbildības par konkurences tiesību
pārkāpumiem. Šāda nevienāda ES tiesību uz
atlīdzību īstenošana var radīt konkurences
priekšrocības uzņēmumiem, kuri pārkāpuši Līguma
101. vai 102. pantu, bet kuru galvenā mītne vai darbības
vieta nav kādā no “izdevīgajām” dalībvalstīm. No
otras puses, nevienāda īstenošana mazina stimulus izmantot
tiesības veikt uzņēmējdarbību un nodrošināt
preces un pakalpojumus dalībvalstīs, kurās tiek
efektīvāk īstenotas tiesības uz atlīdzību.
Tādējādi atšķirīgi atbildības režīmi var
negatīvi ietekmēt konkurenci un radīt būtisku
iekšējā tirgus kropļojumu risku. Lai nodrošinātu
vienlīdzīgākus konkurences apstākļus
uzņēmumiem, kuri darbojas iekšējā tirgū, un uzlabotu
apstākļus, saskaņā ar kuriem cietušās personas var
īstenot savas tiesības, kuras izriet no iekšējā tirgus, ir
lietderīgi palielināt tiesisko noteiktību un samazināt
atšķirības starp dalībvalstu noteikumiem, kuri reglamentē
zaudējumu atlīdzināšanas prasības par konkurences
pārkāpumiem. Valstu noteikumu tuvināšana attiektos ne
tikai uz zaudējumu atlīdzināšanas prasībām par ES
konkurences noteikumu pārkāpumiem, bet arī uz valstu konkurences
noteikumu pārkāpumiem, ja šie noteikumi tiek piemēroti
paralēli. Konkrēti, ja ar pārkāpumu, kas ietekmē
tirdzniecību starp dalībvalstīm, tiek pārkāptas
arī valsts konkurences tiesības, zaudējumu
atlīdzināšanas prasībās par šo pārkāpumu ir
jāievēro tāda līmeņa standarti, kas noteikti ES
konkurences tiesību pārkāpumiem. Valstu materiālo un procesuālo
noteikumu tuvināšana ar mērķi nodrošināt godīgu
konkurenci iekšējā tirgū un to, ka tiek pilnībā
īstenotas iedzīvotāju un uzņēmumu tiesības un
brīvības, kas izriet no iekšējā tirgus, nav tikai
blakusmērķis ES konkurences noteikumu efektīvai
īstenošanai. Šis secinājums izriet ne tikai no ierosinātās
direktīvas mērķiem, bet arī tās konkrētajiem
noteikumiem. Līguma 103. pants nevar pilnībā aptvert
ierosinātās direktīvas saturu, jo tas maina arī
piemērojamos valstu noteikumus par tiesībām pieprasīt
valsts konkurences tiesību aktu pārkāpumu radītu zaudējumu
atlīdzināšanu, pat ja tas attiecas tikai uz tādu pret konkurenci
vērstu rīcību, kura ietekmē tirdzniecību starp
dalībvalstīm un uz kuru līdz ar to tādā pašā
mērā attiecas ES konkurences tiesības[39].
Tā kā ierosinātās direktīvas darbības joma izriet
ne tikai no instrumenta mērķiem, bet arī satura, un tā ir
plašāka nekā vienīgi Līguma 101. un 102. panta
īstenošana, ierosinātās direktīvas pamatā ir
jābūt arī LESD 114. pantam. Šos savstarpēji saistītos,
tomēr atšķirīgos ierosinātās direktīvas
mērķus nevar sasniegt atsevišķi, t.i., pieņemot divus
dažādus instrumentus. Piemēram, nav iespējams sadalīt
ierosināto direktīvu vienā instrumentā, pamatojoties uz
LESD 103. pantu, lai tuvinātu valstu noteikumus par zaudējumu
atlīdzināšanas prasībām par LESD 101. un 102. panta
pārkāpumiem, un otrā instrumentā, pamatojoties uz LESD
114. pantu, saskaņā ar kuru dalībvalstīm tie paši
materiālie un procesuālie noteikumi jāpiemēro
zaudējumu atlīdzināšanas prasībām par valsts
konkurences tiesību pārkāpumiem. Šāds variants nav
iespējams materiālo un procesuālo apsvērumu dēļ. No materiālo tiesību viedokļa
raugoties, šī nedalāmā saikne starp abiem atsevišķajiem
mērķiem ir pamats konkrētiem pasākumiem šo mērķu
sasniegšanai. Piemēram, ar izņēmumiem saistībā ar
informācijas atklāšanu un atbildības ierobežojumiem tiek
nodrošināta 101. un 102. panta pilnvērtīga iedarbība
pat ar prasībām, kuru pamatā ir valstu konkurences tiesību
aktu pārkāpumi, ja valstu noteikumus piemēro paralēli
Līguma noteikumiem. Turklāt, lai panāktu tiesisko
noteiktību un nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences
apstākļus iekšējā tirgū, ES konkurences noteikumu un
valstu konkurences tiesību aktu pārkāpumiem jāpiemēro
vieni un tie paši noteikumi (ja valstu noteikumus piemēro paralēli ES
noteikumiem). No procedūras viedokļa raugoties, un lai neizjauktu ES
likumdevēja institucionālo līdzsvaru, vienīgais
līdzeklis vienotu noteikumu panākšanai abās situācijās
ir pieņemt vienu tiesību instrumentu vienas un tās pašas
procedūras ietvaros. Šo iemeslu dēļ iniciatīvas
saturs nav sadalīts atsevišķos instrumentus, bet viss kopā ir
ietverts ierosinātajā direktīvā, tādējādi
tās pamatā būtu jābūt Līguma 103. un
114. pantam. 3.2. Subsidiaritātes princips
(Līguma par Eiropas Savienību 5. panta 3. punkts) Ierosinātā direktīva atbilst
subsidiaritātes principam, jo dalībvalstis nevar pietiekamā
mērā sasniegt tās mērķus un rīcībai ES
līmenī ir skaidra vajadzība un vērtība. Juridiski
saistošs ES līmeņa akts var labāk garantēt Līguma 101.
un 102. panta pilnvērtīgu īstenošanu, izmantojot kopīgus
standartus, kuri ļauj efektīvi celt zaudējumu
atlīdzināšanas prasības visā ES, kā arī
nodrošināt vienlīdzīgākus konkurences apstākļus
iekšējā tirgū. Konkrētāk, uzskatāms, ka
ierosinātā direktīva atbilst subsidiaritātes principam,
ņemot vērā turpmāk minētos iemeslus. ·
Ir ievērojams risks, ka, nepastāvot ES
mēroga regulējumam par mijiedarbību starp publisko un
privāto tiesību aizsardzību un jo īpaši kopīgiem ES
noteikumiem par konkurences iestādes lietas materiālos esošās
informācijas pieejamību zaudējumu atlīdzināšanas
prasībās, var tikt apdraudēta Komisijas un valstu konkurences
iestāžu īstenotā publiskā tiesību aizsardzība. Šo
apsvērumu var vislabāk paskaidrot saistībā ar
informāciju, kuru uzņēmumi brīvprātīgi snieguši
konkurences iestādēm to iecietības programmu ietvaros. Tā
kā lēmums piešķirt vai liegt piekļuvi iecietības
programmas ietvaros sniegtai informācijai katras valsts tiesai
jāpieņem ad hoc atbilstoši spēkā esošajiem valsts
noteikumiem, no tā izrietošo neparedzamību nevar pienācīgi
atrisināt, izmantojot valstu tiesību aktus, kuri turklāt var
būt atšķirīgi. Tā kā Komisija un valstu konkurences
iestādes var apmainīties ar informāciju EKT ietvaros, personas,
kuras varētu pieteikties dalībai iecietības programmā,
iespējams, apsvērs tās valsts tiesību aktus, kuri nodrošina
viszemāko aizsardzības līmeni (baidoties, ka to lietā
lēmumu galu galā varētu pieņemt attiecīgā valsts
konkurences iestāde). Tādējādi iecietības programmas
ietvaros sniegtās informācijas domātais aizsardzības
līmenis tiks noteikts, vadoties pēc tā, kuras valsts
tiesību aktos ir paredzēts zemākais aizsardzības līmenis,
atmetot piemērojamos noteikumus, kuri ir spēkā citās
dalībvalstīs. Tādēļ ir jānosaka visām
dalībvalstīm kopīgs standarts mijiedarbībai starp publisko
un privāto tiesību aizsardzību. Tas ir iespējams
vienīgi ES līmenī. ·
Pieredze liecina, ka, nepastāvot ES
tiesību aktiem, vairums dalībvalstu pēc savas iniciatīvas
nenodrošina efektīvu atlīdzināšanas sistēmu Līguma
101. un 102. panta pārkāpuma rezultātā cietušām
personām, kā to atkārtoti ir pieprasījusi Tiesa. Kopš
Komisija publicējusi Zaļo un Balto grāmatu, tikai dažas
dalībvalstis ir pieņēmušas tiesību aktus, kuru
mērķis ir nodrošināt iespēju celt zaudējumu
atlīdzināšanas prasības par konkurences pārkāpumiem,
turklāt šādi pasākumi parasti aptver tikai dažus konkrētus
jautājumus, nevis visu pasākumu spektru, kas paredzēts šajā
priekšlikumā. Tādējādi, neraugoties uz dažu
dalībvalstu individuāli veiktajiem pasākumiem, ES konkurences
noteikumu pārkāpumu rezultātā cietušajām personām
joprojām netiek efektīvi nodrošināta atlīdzība. Tikai
ar papildu stimuliem Eiropas mērogā var izveidot tādu tiesisko
regulējumu, kas nodrošinātu efektīvu tiesvedību un
garantētu tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību,
kā noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas
47. pantā. ·
Pašlaik dalībvalstu vidū ir vērojama
izteikta nevienlīdzība šo Līgumā garantēto
individuālo tiesību tiesiskās aizsardzības līmeņa
ziņā. Tas var radīt konkurences kropļojumus un traucēt
iekšējā tirgus pienācīgu darbību.
Tādējādi pastāv acīm redzamas atšķirības pat
attiecībā uz to, kāds tieši ir ES tiesību aktos
garantēto tiesību uz zaudējumu atlīdzināšanu saturs.
Konkrētāk, saskaņā ar vienas dalībvalsts tiesību
aktiem prasījuma rezultātā prasītājam zaudējumi
var tikt atlīdzināti pilnā apmērā, savukārt
citā dalībvalstī prasījums par identisku
pārkāpumu var tikt apmierināts, izmaksājot ievērojami
zemāku atlīdzību, vai atlīdzību nepiešķir
vispār. Šāda nevienlīdzība palielināsies, ja, kā
tas ir patlaban, tikai dažas dalībvalstis uzlabos nosacījumus,
saskaņā ar kuriem konkurences tiesību aktu pārkāpuma
rezultātā cietušās personas var pieprasīt
atlīdzību par tām nodarīto kaitējumu. Līguma 101.
un 102. panta pārvalstiskā dimensija un to ciešā saikne ar
iekšējā tirgus darbību ir pamats noteikt pasākumus ES
mērogā. 3.3. Proporcionalitātes
princips (Līguma par Eiropas Savienību 5. panta 4. punkts) Vērtējot proporcionalitāti,
ierosinātā direktīva nepārsniedz to, kas ir nepieciešams,
lai efektīvi sasniegtu tās mērķus, t. i., visā ES
garantēt konkurences tiesību efektīvu publisko īstenošanu
un nodrošināt, lai konkurences tiesību pārkāpumu
rezultātā cietušajām personām būtu pieejami patiesi
efektīvi mehānismi atlīdzības saņemšanai pilnā
apmērā par tām nodarīto kaitējumu, vienlaikus
aizsargājot atbildētāju un trešo personu likumīgās
intereses. Saskaņā ar ierosināto
direktīvu šie mērķi turklāt tiek sasniegti ar
zemākajām iespējamām izmaksām. Iespējamās
izmaksas, kas rastos iedzīvotājiem un uzņēmumiem, ir
samērīgas ar noteiktajiem mērķiem. Pirmais solis šajā
virzienā sperts, sagatavojot Balto grāmatu, jo tika izslēgti
radikālākie pasākumi (piem., vairākkārtēja
zaudējumu atlīdzināšana, kolektīvās prasības
pēc izstāšanās principa vai plašas piemērojamības
noteikumi par pierādījumu atklāšanu pirmstiesas procesā).
Sabiedriskās apspriešanas laikā tika pausts plašs atbalsts centieniem
panākt šo līdzsvaru. Ierosinātajā direktīvā
iestrādātie drošības pasākumi papildus stiprina šo
līdzsvaru, samazinot iespējamās izmaksas (īpaši
saistībā ar tiesas procesu), neapdraudot tiesības saņemt
atlīdzību. Turklāt daži Baltajā grāmatā
ierosinātie pasākumi, piemēram, par kolektīvo tiesisko
aizsardzību un vainas pierādīšanu, starplaikā ir atmesti un
šajā priekšlikumā nefigurē. Visbeidzot, direktīvas kā
instrumenta izvēle atbilst principam, ka iejaukšanās pakāpei
jābūt pēc iespējas mazākai, tomēr sasniedzot
noteiktos mērķus. 3.4. Direktīva kā
piemērotākais juridiski saistošais instruments Šā priekšlikuma mērķus
vislabāk var sasniegt ar direktīvas palīdzību.
Direktīva ir vispiemērotākais tiesību instruments, lai
nodrošinātu pasākumu efektīvu darbību un iespēju tos
netraucēti ieviest dalībvalstu tiesību sistēmās, jo: –
direktīva uzliek dalībvalstīm
pienākumu sasniegt attiecīgos mērķus un iestrādāt
attiecīgos pasākumus valsts materiālo un procesuālo
tiesību sistēmās. Šāda pieeja dod dalībvalstīm
lielāku brīvību, īstenojot ES pasākumu, nekā
regula, jo dalībvalstis var izvēlēties piemērotākos
līdzekļus direktīvā paredzēto pasākumu
īstenošanai. Tas dalībvalstīm dod iespēju nodrošināt,
ka šie jaunie noteikumi atbilst to spēkā esošo materiālo un
procesuālo tiesību regulējumam; –
direktīva turklāt ir elastīgs
instruments, kas ļauj ieviest kopīgus noteikumus valsts tiesību
aktu jomās, kuras ir nozīmīgas iekšējā tirgus
darbībai un zaudējumu atlīdzināšanas prasību
efektivitātei, nodrošinot pienācīgas garantijās visā
ES, bet vienlaikus pieļaujot, ka atsevišķas dalībvalstis var
izvēlēties pieņemt papildu pasākumus; –
visbeidzot, ar direktīvu ir iespējams
novērst nevajadzīgas darbības, ja dalībvalsts noteikumi jau
atbilst ierosinātajiem pasākumiem. 4. Sīkāks
priekšlikuma skaidrojums 4.1. Darbības joma un
definīcijas (I nodaļa, 1.–4. pants) Ierosinātās direktīvas
nolūks ir uzlabot nosacījumus atlīdzības saņemšanai
par kaitējumu, kas nodarīts a) ES konkurences noteikumu
pārkāpuma rezultātā un b) valstu konkurences tiesību
aktu pārkāpuma rezultātā, ja valsts konkurences
iestāde vai valsts tiesa tos piemēro vienā un tajā
pašā lietā paralēli ES konkurences noteikumiem. Šādas
paralēlas piemērošanas pamats ir Regula (EK) Nr. 1/2003, kas
reglamentē attiecības starp Līguma 101. un 102. pantu un
valstu konkurences tiesību aktiem. Saskaņā ar Regulu (EK)
Nr. 1/2003 gadījumos, kad valstu konkurences iestādes vai valstu
tiesas piemēro valsts konkurences tiesību aktus nolīgumiem
101. panta nozīmē, kuri var ietekmēt tirdzniecību
starp dalībvalstīm, tām jāpiemēro arī
101. pants. Tāpat gadījumos, kad tās piemēro valsts
konkurences tiesību aktus ļaunprātīgai izmantošanai, kas
aizliegta Līguma 102. pantā, tām jāpiemēro
arī 102. pants[40]. Gadījumos, kad
atlīdzība tiek prasīta gan par ES, gan valsts tiesību aktu
pārkāpumu, ir pamatoti, ka šajās zaudējumu
atlīdzināšanas prasībās tiek piemēroti vieni un tie
paši materiālo un procesuālo tiesību noteikumi. Ja vienai
konkrētai ar konkurenci nesaderīgai rīcībai tiktu
piemēroti atšķirīgi noteikumi par civiltiesisko atbildību,
tas ne tikai apgrūtinātu tiesnešu darbu lietā, bet arī
radītu tiesisko nenoteiktību visām iesaistītajām
personām, un var izraisīt pretrunīgus rezultātus
atkarībā no tā, vai valsts tiesa uzskata, ka konkrētā
rīcība ir ES vai attiecīgi valsts konkurences tiesību
pārkāpums, tādējādi apgrūtinot šo noteikumu
efektīvu piemērošanu. Tādēļ ierosinātā
direktīva min zaudējumu atlīdzināšanas prasības par
“valsts vai ES konkurences tiesību pārkāpumiem” vai, kopīgi
definējot, “konkurences tiesību pārkāpumiem”, savukārt
jēdziens “valsts konkurences tiesības” tiek definēts
šaurāk, aptverot tikai tos gadījumus, kad šādus noteikumus
piemēro paralēli ES konkurences tiesībām. Ierosinātajā direktīvā
paredzēti noteikumi, kuri i) nodrošina, ka ikvienai fiziskai vai juridiskai
personai, kurai nodarīts kaitējums konkurences noteikumu
pārkāpumu rezultātā, tiek nodrošināta
līdzvērtīga aizsardzība visā Savienībā, un
tā var efektīvi īstenot savas ES līmeņa tiesības
uz pilnu atlīdzību, valsts tiesā ceļot zaudējumu
atlīdzināšanas prasību; un ii) panāk
optimālāku mijiedarbību starp zaudējumu
atlīdzināšanas prasībām un konkurences noteikumu publisko
tiesību aizsardzību. Ierosinātās direktīvas
2. pantā tiek atgādināts acquis communautaire par ES
tiesībām saņemt atlīdzību pilnā apmērā.
Tādējādi ierosinātajā direktīvā tiek
atbalstīta atlīdzināšanas pieeja: tās mērķis ir
ļaut, lai konkurences noteikumu pārkāpuma rezultātā
cietušās personas varētu saņemt atlīdzību par tām
nodarīto kaitējumu, un to maksā uzņēmums, kurš
pārkāpis noteikumus. Turklāt 2. pantā
atgādināts acquis communautaire par tiesībām celt
prasību un definēti atlīdzināmie zaudējumi.
Minētajā pantā lietotais jēdziens “faktiskie
zaudējumi” ir pārņemts no Tiesas judikatūras, un tas
attiecas uz visu veidu kaitējumu (materiālu vai nemateriālu),
kurš var būt radies, pārkāpjot konkurences noteikumus. 3. pantā atgādināti
efektivitātes un līdzvērtīguma principi, kuri
jāievēro valsts noteikumos un procedūrās saistībā
ar zaudējumu atlīdzināšanas prasībām. 4.2. Pierādījumu
atklāšana (II nodaļa, 5.–8. pants) Lai konstatētu konkurences noteikumu
pārkāpumu, noteiktu konkurences pārkāpuma radīta
kaitējuma apmēru un cēloņsakarību starp
pārkāpumu un nodarīto kaitējumu, parasti ir jāveic
sarežģīta faktu un ekonomiskā analīze. Daudz būtisko
pierādījumu, kuri prasītājam ir nepieciešami lietas
pierādīšanai, ir atbildētāja vai trešo personu
rīcībā, un prasītājs par tiem bieži nezina vai nevar
tiem piekļūt (“informācijas asimetrija”). Ir
vispāratzīts, ka grūtības prasītājam iegūt
visus nepieciešamos pierādījumus daudzās dalībvalstīs
ir viens no galvenajiem šķēršļiem zaudējumu
atlīdzināšanas prasībās konkurences lietās. Ja
pierādīšanas pienākums ir uzņēmumam, kurš
(iespējami) izdarījis pārkāpumu[41],
tam savukārt var būt vajadzīga piekļuve
pierādījumiem, kuri ir prasītāja un/vai trešās
personas rīcībā. Tādējādi iespēja
prasīt, lai tiesnesis izdotu rīkojumu atklāt informāciju,
pastāv abām tiesvedības pusēm. Ierosinātajā direktīvā
paredzētais informācijas atklāšanas režīms pamatojas uz
pieeju Direktīvā 2004/48/EK par intelektuālā
īpašuma tiesību piemērošanu[42].
Mērķis ir nodrošināt, lai visās dalībvalstīs
pierādījumiem, kuri prasītājiem un/vai
atbildētājiem ir vajadzīgi prasījuma pierādīšanai
un/vai aizstāvībai zaudējumu atlīdzināšanas
prasībās par konkurences noteikumu pārkāpumiem, ir noteikts
obligāts efektīvas piekļuves līmenis. Vienlaikus
direktīvā ir novērsta pārmērīgi plašu un
dārgi izmaksājošu pierādījumu izpaušanas pienākumu
uzlikšana, kas radītu lieku slogu iesaistītajām personām un
ļaunprātīgas izmantošanas risku. Komisija īpašu
vērību veltīja arī tam, lai nodrošinātu, ka šis
priekšlikums ir saderīgs ar dažādajām dalībvalstu
tiesību sistēmām. Tāpēc priekšlikumā ir ievērota
vairuma dalībvalstu tradīcija un uzsvars ir likts uz tiesas,
kurā celta zaudējumu atlīdzināšanas prasība,
centrālo funkciju – pretējās puses vai trešās personas
rīcībā esošu pierādījumu atklāšanu var
pieprasīt tikai tiesneši, un uz šo atklāšanu attiecas stingra un
aktīva tās nepieciešamības, apjoma un samērīguma tiesu
kontrole. Valstu tiesu rīcībā būtu
jābūt efektīviem pasākumiem, lai aizsargātu
tiesvedības laikā atklātus komercnoslēpumus vai citu
konfidenciālu informāciju. Turklāt nedrīkstētu ļaut
atklāt pierādījumus, ja tas būtu pretrunā
noteiktām tiesībām un pienākumiem, piemēram, pienākumam
ievērot dienesta noslēpumu. Tāpat tiesām jābūt
iespējai piemērot sankcijas ar pietiekami preventīvu
iedarbību, lai novērstu būtisku pierādījumu
iznīcināšanu vai atteikšanos izpildīt pierādījumu
atklāšanas rīkojumu. Lai nepieļautu, ka pierādījumu
atklāšana apdraud konkurences noteikumu publisko tiesību
aizsardzību, ko veic konkurences iestāde, ierosinātajā
direktīvā arī noteikti kopīgi ES mēroga ierobežojumi
tādu pierādījumu atklāšanai, kuri ir konkurences
iestādes lietas materiālos: (a)
pirmkārt, ir paredzēta absolūta
aizsardzība diviem dokumentu veidiem, kuri tiek uzskatīti par
ārkārtīgi svarīgiem publiskās tiesību
aizsardzības efektivitātes nodrošināšanā. Minētie
dokumenti ir korporatīvās liecības iecietības programmas
ietvaros un izlīguma iesniegumi. Šādu dokumentu atklāšana
būtiski apdraudētu iecietības programmu un izlīguma
procedūru efektivitāti. Saskaņā ar ierosināto
direktīvu valsts tiesa nekādos apstākļos nedrīkst izdot
rīkojumu par šādu dokumentu atklāšanu zaudējumu
atlīdzināšanas prasībās; (b)
otrkārt, ir paredzēta pagaidu
aizsardzība dokumentiem, kurus puses īpaši sagatavojušas
publiskās tiesību aizsardzības procedūras
vajadzībām (piemēram, puses sagatavotās atbildes uz
iestādes pieprasījumu sniegt informāciju) vai kurus konkurences
iestāde sagatavojusi procedūras gaitā (piemēram,
paziņojums par iebildumiem). Šādus dokumentus zaudējumu
atlīdzināšanas prasībā par konkurences
pārkāpumiem var atklāt vienīgi pēc tam, kad konkurences
iestāde ir slēgusi savu procedūru; (c)
minētie aizsardzības pasākumi ne tikai
ierobežo valsts tiesas spēju izdot pierādījumu atklāšanas
rīkojumu, bet būtu piemērojami arī gadījumos, kad
aizsargātie dokumenti ir iegūti publiskās tiesību
aizsardzības procedūras kontekstā (piemēram, īstenojot
puses tiesības uz aizstāvību). Tādēļ, ja
zaudējumu atlīdzināšanas prasībā viena puse ir
ieguvusi šādus dokumentus, jo tai ir piekļuve konkurences
iestādes lietas materiāliem, šo dokumentu izmantošana par
pierādījumiem zaudējumu atlīdzināšanas
prasībā nav pieļaujama (attiecībā uz
a) kategorijā minētajiem dokumentiem) vai ir pieļaujama
tikai tad, kad iestāde ir slēgusi savu procedūru
(attiecībā uz b) kategorijā minētajiem dokumentiem); (d)
dokumentus, kuri neietilpst nevienā no
minētajām kategorijām, ar tiesas rīkojumu var atklāt
jebkurā laikā. Tomēr, atklājot šādus dokumentus,
valstu tiesām būtu jāvairās izdot rīkojumus
atklāt pierādījumus, atsaucoties uz informāciju, kas tikusi
sniegta konkurences iestādēm to procedūras nolūkā[43].
Kamēr notiek izmeklēšana, šādu dokumentu atklāšana var
kavēt publiskās tiesību aizsardzības procedūru, jo
tiktu atklāts, kāda informācija ir konkurences iestādes
lietas materiālos, un to varētu izmantot kā līdzekli
iestādes izmeklēšanas stratēģijas izjaukšanai. Tomēr
tādu iepriekš pastāvējušu dokumentu atlase, kuri iesniegti konkurences
iestādei tās procedūras nolūkā, pati par sevi ir
loģiska, jo uzņēmumi sadarbības ietvaros tiek aicināti
nodrošināt mērķtiecīgus pierādījumus.
Uzņēmumu gatavība pilnībā vai selektīvi sniegt
pierādījumus, sadarbojoties ar konkurences iestādi, varētu
mazināties, ja tiek pieļauts, ka pieprasījumā atklāt
informāciju dokumentu kategoriju apzīmē, atsaucoties uz to, ka
šādi dokumenti atrodas konkurences iestādes lietas materiālos,
tā vietā, lai norādītu dokumentu veidu, būtību
vai priekšmetu (piemēram, pieprasot visus konkurences iestādes lietas
materiālos esošus dokumentus vai visus dokumentus, kurus viena puse
iesniegusi konkurences iestādei). Tādēļ tiesai parasti
būtu jāatzīst, ka šādi vispārēji
pieprasījumi atklāt dokumentus nav samērīgi un neatbilst pieprasītāja
pienākumam pēc iespējas precīzi un šauri norādīt
pierādījumu kategorijas; (e)
visbeidzot, lai nepieļautu, ka dokumenti, kuri
iegūti, pateicoties piekļuvei konkurences iestādes lietas
materiāliem, kļūst par tirgošanās priekšmetu,
zaudējumu atlīdzināšanas prasībā šādus dokumentus
būtu jāļauj izmantot kā pierādījumus tikai tai
personai, kurai ir pieeja lietas materiāliem (vai ar prasījumu
saistīto tiesību pārņēmējam). Lai panāktu saskaņotus noteikumus
par konkurences iestādes lietas materiālos esošo dokumentu
atklāšanu un izmantošanu, ir jāgroza arī spēkā esošie
noteikumi par Komisijas procedūrām, kas noteikti Komisijas
Regulā (EK) Nr. 773/2004[44], īpaši
attiecībā uz piekļuvi Komisijas lietas materiāliem un
attiecīgi iegūtu dokumentu izmantošanu, un Komisijas publicētie
skaidrojošie paziņojumi[45]. Komisija plāno to
darīt tad, kad šī direktīva tiks pieņemta Eiropas
Parlamentā un Padomē. 4.3. Valstu nolēmumu
spēks, noilgums un solidāra atbildība (III nodaļa,
9.–11. pants) 4.3.1. Valstu nolēmumu
pierādījuma spēks Saskaņā ar Regulas (EK)
Nr. 1/2003 16. panta 1. punktu Komisijas lēmums
procedūrā saskaņā ar Līguma 101. vai 102. pantu
ir ar pierādījuma spēku turpmākās zaudējumu
atlīdzināšanas prasībās, jo valsts tiesa nevar pieņemt
nolēmumu, kas ir pretrunā šim Komisijas lēmumam[46].
Ir lietderīgi galīgajam lēmumam par pārkāpumu, ko
pieņem valsts konkurences iestāde (vai valsts
pārsūdzības tiesa), paredzēt līdzīgu spēku.
Ja lēmums par pārkāpumu jau ir pieņemts un ir kļuvis
galīgs, būtu neefektīvi pārkāpumu izdarījušajam
uzņēmumam dot iespēju prasīt, lai tie paši jautājumi
tiktu vēlreiz izskatīti vēlāk celtās zaudējumu
atlīdzināšanas prasībās, turklāt tas radītu
tiesisko nenoteiktību un nevajadzīgas izmaksas visām
iesaistītajām personām un tiesai. Ierosinājums paredzēt valstu
konkurences iestāžu galīgajiem pārkāpuma lēmumiem
pierādījuma spēku nenozīmē, ka tiktu samazināta
tiesiskā aizsardzība attiecīgajam uzņēmumam, jo valstu
konkurences iestāžu pieņemtos lēmumus par pārkāpumiem
joprojām var pārsūdzēt. Turklāt Eiropas Savienībā
uzņēmumiem ir nodrošināts līdzvērtīgs
aizsardzības līmenis saistībā ar to tiesībām uz
aizstāvību, kā paredzēts ES Pamattiesību hartas
48. panta 2. punktā. Visbeidzot, šis noteikums neskar
Līguma 267. pantā noteiktās valstu tiesu tiesības un
pienākumus. 4.3.2. Noilgums Lai konkurences tiesību
pārkāpuma dēļ cietušajām personām tiktu dota
pienācīga iespēja celt zaudējumu atlīdzināšanas
prasību, vienlaikus visām iesaistītajām personām
nodrošinot pienācīgu tiesiskās noteiktības līmeni,
Komisija ierosina, ka valstu noteikumiem par zaudējumu
atlīdzināšanas prasību noilgumu ir jābūt tādiem,
kas: –
cietušajām personām dod pietiekami daudz
laika (vismaz piecus gadus), lai celtu prasību pēc tam, kad tās
ir uzzinājušas par pārkāpumu, tā radītajiem
zaudējumiem un pārkāpēja identitāti; –
novērš to, ka noilguma termiņu sāk
skaitīt pirms dienas, kurā ir izbeigts turpināts vai
atkārtots pārkāpums; un –
gadījumā, ja konkurences iestāde
sāk procedūru par iespējamu pārkāpumu, noilguma
termiņu prasības celšanai par zaudējumu atlīdzināšanu
saistībā ar šo pārkāpumu aptur, līdz nav pagājis
vismaz gads kopš lēmums ir kļuvis galīgs vai procedūra
izbeigta citā veidā. 4.3.3. Solidāra atbildība Ja vairāki
uzņēmumi kopīgi pārkāpj konkurences noteikumus
(kā tas parasti ir karteļa gadījumā), ir lietderīgi
paredzēt, ka tie ir solidāri atbildīgi par visu
pārkāpuma nodarīto kaitējumu. Ierosinātās
direktīvas pamatā ir šis vispārīgais noteikums, tomēr
tajā ir paredzēti arī daži pielāgojumi saistībā
ar atbildības režīmu personām, kurām piešķirts atbrīvojums
no naudas soda. Šo pielāgojumu mērķis ir aizsargāt
Komisijas un valstu konkurences iestāžu iecietības programmu
pievilcību, jo tās ir svarīgi instrumenti, ar kuru
palīdzību tiek atklāti karteļi, tādēļ
tām ir ļoti liela nozīme konkurences noteikumu efektīvas
publiskās īstenošanas nodrošināšanā. Tā kā
pastāv mazāka iespēja, ka personas, kuras piesakās
dalībai iecietības programmās, pārsūdzēs
pārkāpuma lēmumu, tas šīm personām bieži
kļūst galīgs agrāk nekā citiem tā paša
karteļa dalībniekiem. Tādēļ personas, kuras
piedalās iecietības programmās, var kļūt par
primārajiem mērķiem zaudējumu atlīdzināšanas
prasībās. Lai ierobežotu šādas nelabvēlīgas sekas,
vienlaikus pārmērīgi neierobežojot cietušo personu iespējas
saņemt pilnu atlīdzību par tām nodarītajiem
zaudējumiem, ir ierosināts ierobežot atbrīvojumu
saņēmušās personas atbildību un tās iemaksu, kas
saskaņā ar solidāras atbildības principu būtu
jāveic līdzvainīgajiem pārkāpējiem,
nepārsniedzot apmēru, kādā tā nodarījusi
kaitējumu saviem tiešajiem vai netiešajiem pircējiem vai, ja runa ir
par iepirkuma karteli, tās tiešajiem vai netiešajiem
piegādātājiem. Ja kartelis nodarījis kaitējumu tikai
citām personām, nevis pārkāpumu izdarījušo uzņēmumu
klientiem/piegādātājiem, atbrīvojuma
saņēmējs atbildētu tikai par savu daļu karteļa
nodarītajā kaitējumā. Šo daļu dalībvalsts nosaka
(ņemot vērā, piemēram, apgrozījumu, tirgus daļu,
lomu kartelī u. c.) pēc saviem ieskatiem, ja vien ir
ievēroti efektivitātes un līdzvērtīguma principi. Tomēr atbrīvojuma saņēmēju aizsardzība
nedrīkst skart cietušo personu ES līmeņa tiesības
saņemt atlīdzību pilnā apmērā.
Tādēļ ierosinātais atbrīvojuma saņēmēja
atbildības ierobežojums nevar būt absolūts – tam joprojām
jābūt pilnā mērā atbildīgam kā
pēdējās instances debitoram, ja cietušās personas nevar
saņemt pilnu atlīdzību no pārējiem
pārkāpējiem. Lai garantētu šim izņēmumam
paredzēto iedarbību, dalībvalstīm jānodrošina, ka tad,
kad cietušās personas ir noskaidrojušas, ka tās nevarēs
saņemt pilnu atlīdzību no citiem karteļa dalībniekiem,
tās joprojām var pieprasīt atlīdzību no
atbrīvojuma saņēmēja. 4.4. Pārmaksas
attiecināšana (IV nodaļa, 12.–15. pants) Personas,
kurām nodarīts kaitējums konkurences noteikumu
pārkāpuma rezultātā, ir tiesīgas saņemt
atlīdzību neatkarīgi no tā, vai tās ir tiešie vai
netiešie pircēji. Cietušās personas ir tiesīgas saņemt
atlīdzību par faktiskajiem zaudējumiem (pārmaksas
radītais kaitējums) un par negūto peļņu. Ja
cietusī persona ir samazinājusi savus faktiskos zaudējumus, tos
pilnībā vai daļēji attiecinot uz saviem pircējiem,
šādi attiecinātie zaudējumi vairs nav uzskatāmi par
tādu kaitējumu, par kuru šai personai pienāktos
atlīdzība. Tomēr, attiecinot zaudējumus uz citām
personām, tiešais pircējs palielina cenu, un tas savukārt var
izraisīt pārdošanas apjoma samazināšanos. Šāda
negūtā peļņa, kā arī faktiskie zaudējumi,
kuri netika attiecināti uz citām personām (daļējas
attiecināšanas gadījumā), arī ir konkurences pārkāpumu
radīts kaitējums, par kuru cietusī persona var pieprasīt
atlīdzību. Ja kaitējums
nodarīts tāda pārkāpuma rezultātā, kas ir
saistīts ar piegādēm pārkāpumu izdarījušajam
uzņēmumam, zaudējumu attiecināšana uz citām
personām piegādes ķēdē var notikt arī
augšupējā virzienā. Tā notiktu, piemēram, tad, ja
iepirkuma karteļa dalībnieku piegādātāji prasītu
zemākas cenas, un šie piegādātāji savukārt
prasītu zemākas cenas paši saviem piegādātājiem. Lai nodrošinātu, ka atlīdzību
reāli var prasīt tikai tiešie un netiešie pircēji, kuriem
faktiski nodarīts kaitējums pārmaksas dēļ,
ierosinātajā direktīvā pārkāpumu
izdarījušajam uzņēmumam ir skaidri paredzēta iespēja
izmantot attiecināšanu aizstāvībai. Tomēr
situācijās, kad pārmaksa attiecināta uz tādām
fiziskajām vai juridiskajām personām piegādes
ķēdes nākamajā posmā, kuras juridiski nevar
pieprasīt atlīdzību par tām nodarīto kaitējumu,
pārmaksas attiecināšanu aizstāvībai nevar izmantot.
Netiešajiem pircējiem var būt juridiski neiespējami
pieprasīt atlīdzību, ja to liedz valsts noteikumi par
cēloņsakarību (tostarp noteikumi par paredzamību un
attālinātību). Ja personai, uz kuru varētu būt
attiecināta pārmaksa, juridiski nav iespējams pieprasīt
atlīdzību, nav pamatoti ļaut attiecināšanu izmantot
aizstāvībai, jo tas nozīmētu, ka pārkāpumu
izdarījušais uzņēmums tiktu nepamatoti atbrīvots no
atbildības par kaitējuma nodarīšanu. Pierādīt
attiecināšanu vienmēr ir tā uzņēmuma pienākums,
kurš izdarījis pārkāpumu. Attiecībā uz zaudējumu
atlīdzināšanas prasību, ko cēlis netiešais pircējs,
tas nozīmē, ka pastāv atspēkojams pieņēmums par
to, ka, pastāvot zināmiem nosacījumiem, ir notikusi
pārmaksas attiecināšana uz šo netiešo pircēju. Nosakot
pārmaksas apmēru, valsts tiesai tai izskatāmajā
strīdā būtu jābūt pilnvarotai aplēst, kāda
daļa no pārmaksas ir attiecināta uz netiešo pircēju
līmeni. Ja cietušās personas no dažādiem piegādes
ķēdes posmiem ceļ atsevišķas zaudējumu
atlīdzināšanas prasības, kuras attiecas uz vienu un to pašu
konkurences tiesību pārkāpumu, valstu tiesām būtu
pienācīgi jāņem vērā – ciktāl tas nav
pretrunā spēkā esošajiem valsts vai ES tiesību aktiem – paralēlās
vai iepriekšējās prasības (vai tajās pasludinātie
spriedumi), lai nepieļautu nepietiekamu vai pārmērīgu
atlīdzību par šāda pārkāpuma rezultātā
nodarīto kaitējumu un veicinātu šādās
saistītās prasībās taisīto spriedumu konsekvenci.
Prasības, kuras tiek izskatītas dažādu dalībvalstu
tiesās, var uzskatīt par saistītām
Regulas (ES) Nr. 1215/2012[47] 30. panta
nozīmē, proti, šīs prasības ir tik cieši saistītas, ka
ir lietderīgi tās izskatīt un izlemt kopā, lai
izvairītos no riska, ka atsevišķā tiesvedībā tiek
pieņemti nesavienojami spriedumi. Līdz ar to ikviena tiesa,
izņemot tiesu, kurā pirmajā celta prasība, var apturēt
tiesvedību vai atteikties no jurisdikcijas, ja attiecīgās
prasības ir tās tiesas jurisdikcijā, kurā pirmajā
celta prasība, un ja tās tiesību akti ļauj šīs
prasības apvienot. Tādējādi
gan Regulas (ES) Nr. 1215/2012, gan ierosinātās direktīvas
nolūks ir veicināt saistītās prasībās
taisīto spriedumu konsekvenci. Lai to panāktu, ierosinātās
direktīvas darbības joma ir vēl plašāka nekā
Regulai (ES) Nr. 1215/2012, jo tā aptver arī turpmāk
celtas zaudējumu atlīdzināšanas prasības, kuras attiecas uz
vienu un to pašu konkurences tiesību pārkāpumu un kuras
cēlušas cietušās personas no dažādiem piegādes
ķēdes posmiem. Šīs prasības var būt celtas vienā un
tajā pašā tiesā, dažādās tiesās vienā un
tajā pašā dalībvalstī vai dažādās tiesās
dažādās dalībvalstīs. Visos minētajos gadījumos
ierosinātā direktīva veicina konsekvenci starp
saistītām tiesvedībām un spriedumiem. 4.5. Kaitējuma apmēra
noteikšana (V nodaļa, 16. pants) Konkurences
pārkāpuma radīta kaitējuma pierādīšanai un
apmēra noteikšanai parasti ir vajadzīgs daudz faktu un lielas
izmaksas, jo var būt nepieciešams izmantot sarežģītus ekonomikas
modeļus. Lai karteļa gadījumā palīdzētu
cietušajām personām noteikt konkurences tiesību
pārkāpuma radītā kaitējuma apmēru, šajā
ierosinātajā direktīvā ir paredzēts atspēkojams
pieņēmums par pārmaksas nodarīta kaitējuma
pastāvēšanu karteļa rezultātā. Pamatojoties uz faktu,
ka vairāk nekā deviņi no katriem desmit karteļiem faktiski
rada nelikumīgu pārmaksu[48], šāds
pieņēmums samazina problēmas un izmaksas, kādas cietušajai
personai rodas, lai pierādītu, ka karteļa dēļ tika
prasītas augstākas cenas nekā gadījumā, ja kartelis
nepastāvētu. Pārkāpumu
izdarījušais uzņēmums var atspēkot šo pieņēmumu
un izmantot savā rīcībā esošos pierādījumus, lai
pierādītu, ka kartelis nav izraisījis kaitējumu.
Tādējādi pierādīšanas pienākums ir personai,
kuras rīcībā jau ir nepieciešamie pierādījumi šā
pienākuma izpildei. Līdz ar to tiek novērstas izmaksas
saistībā ar informācijas atklāšanu, kādas,
visticamāk, rastos cietušajai personai, lai pierādītu
kaitējuma pastāvēšanu. Neatkarīgi no
minētā pieņēmuma konkurences pārkāpuma
radītā kaitējuma apmēru nosaka, pamatojoties uz valsts
noteikumiem un procedūrām. Tomēr šiem noteikumiem un
procedūrām ir jāatbilst līdzvērtīguma un
efektivitātes principiem. Saskaņā ar efektivitātes principu
pierādīšanas pienākums un pierādījumu līmenis
nedrīkst padarīt cietušās personas tiesību uz
zaudējumu atlīdzināšanu īstenošanu praktiski
neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinātu. Nosakot
konkurences pārkāpuma radīta kaitējuma apmēru,
faktiskā situācija jāsalīdzina ar hipotētisku situāciju,
un tas nozīmē, ka tiesnešiem jābūt iespējai
aplēst kaitējuma apmēru. Tas palielina iespēju, ka
cietušās personas reāli saņems atbilstīgu
atlīdzības summu par tām nodarīto kaitējumu. Lai valstu
tiesām būtu vieglāk noteikt kaitējuma apmēru, Komisija
par šo jautājumu ir sagatavojusi nesaistošas norādes savā
Paziņojumā par kaitējuma apmēra noteikšanu zaudējumu
atlīdzināšanas prasībās saistībā ar Līguma
par Eiropas Savienības darbību 101. un 102. panta
pārkāpumiem[49]. Paziņojumam ir
pievienots Komisijas dienestu darba dokuments praktisku norāžu veidā
par to, kā noteikt kaitējuma apmēru zaudējumu
atlīdzināšanas prasībās saistībā ar ES
konkurences tiesību pārkāpumiem. Praktiskajās
norādēs ir skaidrotas dažādu konkurences pārkāpuma
radītā kaitējuma apmēra noteikšanai izmantojamo metožu un
paņēmienu stiprās un vājās puses. Tajās ir
arī aplūkoti un analizēti vairāki praktiski piemēri,
kuri parāda, kāda ietekme parasti ir ES konkurences noteikumu
pārkāpumiem un kā pieejamās metodes un paņēmieni
piemērojami praksē. 4.6. Strīdu izšķiršana
vienošanās ceļā (VI nodaļa, 17.–18. pants) Viens no galvenajiem ierosinātās
direktīvas mērķiem ir nodrošināt, lai konkurences noteikumu
pārkāpumu rezultātā cietušās personas varētu
saņemt pilnu atlīdzību par tām nodarīto kaitējumu.
Šo mērķi var sasniegt vai nu ar zaudējumu
atlīdzināšanas prasību, vai arī ar pušu izlīgumu
ārpus tiesas. Lai stimulētu strīdu izšķiršanu
vienošanās ceļā, ierosinātās direktīvas
mērķis ir panākt optimālāku līdzsvaru starp
ārpustiesas izlīgumu un zaudējumu atlīdzināšanas
prasībām. Tādēļ ir paredzēti
šādi noteikumi: i) noilguma termiņa apturēšana
prasības celšanai par zaudējumu atlīdzināšanu, kamēr
pārkāpumu izdarījušais uzņēmums un cietusī
persona ir iesaistīti strīda izšķiršanā vienošanās
ceļā; ii) tiesvedības apturēšana,
kamēr notiek strīda izšķiršana vienošanās ceļā; iii) izlīgumā
iesaistītās cietušās personas prasījuma samazināšana
par izlīgumā iesaistītā pārkāpēja daļu
nodarītajā kaitējumā. Saistībā ar atlikušo
prasījuma daļu izlīgumā iesaistītajam
pārkāpējam var prasīt piedalīties zaudējumu
atlīdzināšanā vienīgi tad, ja izlīgumā
neiesaistītie līdzvainīgie pārkāpēji nespēj
nodrošināt cietušajai personai atlīdzību pilnā
apmērā; un iv) zaudējumus, kuri
atlīdzināti, izmantojot strīda izšķiršanu vienošanās
ceļā, ņem vērā, nosakot iemaksas apmēru, kas
izlīgumā iesaistītajam pārkāpējam jāsedz saistībā
ar vēlāku rīkojumu atlīdzināt zaudējumus.
Šajā kontekstā “iemaksa” attiecas uz situāciju, kad
izlīgumā iesaistītais pārkāpējs nav bijis
atbildētājs zaudējumu atlīdzināšanas
prasībā, bet līdzvainīgie pārkāpēji, kuriem
piespriests atlīdzināt zaudējumus, to aicinājuši veikt
iemaksu saskaņā ar noteikumiem par solidāru atbildību. 5. IETEKME UZ BUDŽETU Ierosinātā direktīva
neietekmē budžetu. 6. PAPILDINFORMĀCIJA 6.1. Spēkā esošo
tiesību aktu atcelšana Ar šo priekšlikumu netiek atcelts neviens
iepriekš pieņemts tiesību akts. 6.2. Pārskatīšana Saskaņā ar ierosinātās
direktīvas 21. pantu Komisija ne vēlāk kā piecus gadus
pēc tam, kad beidzies termiņš direktīvas transponēšanai
valstu tiesību aktos, ziņos Eiropas Parlamentam un Padomei par
direktīvas ietekmi. Pēc ierosinātās direktīvas
pieņemšanas Komisija turpinās uzraudzīt dalībvalstu
tiesisko regulējumu attiecībā uz konkurences pārkāpumu
radītu zaudējumu atlīdzināšanas prasībām,
galvenokārt koncentrējoties uz divu galveno ierosinātās
direktīvas mērķu sasniegšanu, tas ir: i) panākt optimālāku
mijiedarbību starp konkurences tiesību publisko un privāto
īstenošanu; un ii) nodrošināt, ka ES konkurences
noteikumu pārkāpumu rezultātā cietušās personas var
saņemt pilnu atlīdzību par tām nodarīto
kaitējumu. Komisija vērtēs, vai ar
direktīvas palīdzību sekmīgi tiek likvidēti
trūkumi un šķēršļi, kuri liedz konkurences
pārkāpumu rezultātā cietušajām personām
saņemt pilnu atlīdzību, un vai mijiedarbība starp
konkurences tiesību publisko un privāto īstenošanu ir
harmoniska, lai kopumā nodrošinātu ES konkurences tiesību
optimālu īstenošanu. Uzraudzības procesa ietvaros Komisija
turpinās dialogu ar visām attiecīgajām
ieinteresētajām personām. Visbeidzot, tad, kad direktīvā
ierosinātie pasākumi būs pilnībā īstenoti
dalībvalstīs, t. i., vismaz piecus gadus pēc tam, kad
būs beidzies termiņš direktīvas transponēšanai, tiks veikts
ex-post novērtējums par nepieciešamību veikt
izmaiņas. 6.3. Skaidrojošie dokumenti Ierosinātajā direktīvā ir
paredzēti īpaši pasākumi, lai tuvinātu valstu materiālo
un procesuālo tiesību noteikumus, kuri reglamentē zaudējumu
atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas
Savienības konkurences tiesību aktu noteikumu pārkāpumiem.
No ierosinātās direktīvas izriet vairākas juridiskās
saistības. Tāpēc direktīvas efektīvai
transponēšanai ir nepieciešami īpaši un mērķtiecīgi
grozījumi attiecīgajos valstu tiesību aktos. Lai Komisija
varētu uzraudzīt, vai direktīva tiek īstenota pareizi,
nepietiek ar to, ka dalībvalstis tai nosūta īstenošanas
noteikumu tekstu, jo var būt nepieciešams vispārējs
novērtējums par režīmu, kāds izveidots saskaņā ar
valsts tiesību aktiem. Šo iemeslu dēļ dalībvalstīm
būtu Komisijai jānosūta arī skaidrojoši dokumenti,
norādot, ar kuriem esošiem vai jauniem noteikumiem valsts tiesību
aktos ir paredzēts īstenot ierosinātajā direktīvā
noteiktos konkrētos pasākumus. 6.4. Eiropas Ekonomikas zona Ierosinātā direktīva attiecas
uz Līguma 101. un 102. panta efektīvu īstenošanu,
optimizējot mijiedarbību starp šo noteikumu publisko un privāto
tiesību aizsardzību un uzlabojot nosacījumus, saskaņā
ar kuriem konkurences tiesību aktu pārkāpuma rezultātā
cietušās personas var pieprasīt zaudējumu
atlīdzināšanu. Ierosinātā direktīva veicina
iekšējā tirgus pienācīgu darbību, jo ar to nodrošina
vienlīdzīgākus konkurences apstākļus gan
uzņēmumiem, kuri pārkāpj konkurences noteikumus, gan
šādas prettiesiskas darbības rezultātā cietušajām
personām. Ņemot vērā šos mērķus konkurences un
iekšējā tirgus jomā, kas ir daļa no EEZ tiesiskā
regulējuma, šis priekšlikums attiecas uz EEZ. 2013/0185 (COD) Priekšlikums EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES
DIREKTĪVA par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu
tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas
prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences
tiesību pārkāpumiem (Dokuments attiecas uz EEZ) EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS
SAVIENĪBAS PADOME, ņemot vērā Līgumu par
Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 103. un
114. pantu, ņemot vērā
Eiropas Komisijas priekšlikumu[50], pēc leģislatīvā akta
projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem, ņemot vērā Eiropas Ekonomikas
un sociālo lietu komitejas atzinumu[51], saskaņā ar parasto likumdošanas
procedūru, tā kā: (1) Līguma par Eiropas
Savienības darbību (turpmāk “Līgums”) 101. un
102. pants ir sabiedriskās kārtības normas un tās ir
efektīvi jāpiemēro visā Savienībā, lai
nodrošinātu, ka iekšējā tirgū netiek kropļota
konkurence. (2) Komisija veic šo Līguma
noteikumu publisko tiesību aizsardzību, izmantojot pilnvaras, kas tai
paredzētas Padomes 2002. gada 16. decembra Regulā (EK)
Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti
Līguma 81. un 82. pantā[52] (turpmāk
“Regula Nr. 1/2003”). Publisko tiesību aizsardzību veic
arī valstu konkurences iestādes, kuras var pieņemt
Regulas Nr. 1/2003 5. pantā uzskaitītos lēmumus. (3) Līguma 101. un 102. pants
ir ar tiešu iedarbību personu attiecībās un
attiecīgajām personām rada tiesības un pienākumus,
kuru ievērošana valstu tiesām ir jāaizsargā.
Tādējādi valstu tiesām ir tikpat būtiska loma
konkurences noteikumu piemērošanā (privātā tiesību
aizsardzība). Izšķirot strīdus starp privātpersonām,
tās aizstāv subjektīvās tiesības saskaņā ar
Savienības tiesību aktiem, piemēram, piešķirot
zaudējumu atlīdzību pārkāpumu rezultātā
cietušajām personām. Lai Līguma 101. un 102. pantam
nodrošinātu pilnvērtīgu iedarbību un jo īpaši
nodrošinātu tajos noteikto aizliegumu praktisko iedarbību, ikvienam –
neatkarīgi no tā, vai runa ir par personu, tostarp
patērētājiem un uzņēmumiem, vai par publisku
iestādi – ir jābūt iespējai valstu tiesās prasīt
atlīdzību par kaitējumu, ko radījis minēto noteikumu
pārkāpums. Šīs Savienības līmeņa tiesības
saņemt atlīdzību ir vienlīdz spēkā
gadījumos, kad 101. un 102. pantu pārkāpj valsts
uzņēmumi vai uzņēmumi, kuriem dalībvalstis ir
piešķīrušas īpašas vai ekskluzīvas tiesības
Līguma 106. panta nozīmē. (4) Savienības
līmeņa tiesības saņemt atlīdzību par konkurences
pārkāpumu radītu kaitējumu nozīmē, ka
ikvienā dalībvalstī jābūt efektīviem
procesuālajiem noteikumiem, kuri nodrošina šo tiesību efektīvu
īstenošanu. Nepieciešamība pēc efektīviem
procesuālajiem līdzekļiem izriet arī no tiesībām
uz efektīvu tiesisko aizsardzību, kā noteikts Eiropas
Savienības Pamattiesību hartas[53] 47. panta
pirmajā daļā un Līguma par Eiropas Savienību
19. panta 1. punkta otrajā daļā. (5) Lai konkurences noteikumiem
nodrošinātu efektīvu publisko un privāto tiesību
aizsardzību, ir jāreglamentē abu tiesību aizsardzības
veidu koordinācija, piemēram, piekļuves kārtība
dokumentiem, kuri ir konkurences iestāžu rīcībā. Šāda
koordinācija Savienības līmenī arī novērstu
piemērojamo noteikumu atšķirības, kuras varētu
apdraudēt iekšējā tirgus pienācīgu darbību. (6) Saskaņā ar
Līguma 26. panta 2. punktu iekšējais tirgus ir telpa bez
iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta preču,
personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite. Dalībvalstu
noteikumi, kuri reglamentē prasības par valstu vai ES konkurences
tiesību pārkāpumu radītu zaudējumu
atlīdzināšanu, ievērojami atšķiras. Šādas
atšķirības rada nenoteiktību saistībā ar
nosacījumiem, saskaņā ar kuriem cietušās personas var
īstenot no Līguma izrietošās tiesības saņemt
atlīdzību, un ietekmē šo tiesību materiālo
efektivitāti. Tā kā cietušās personas zaudējumu
atlīdzības pieprasīšanai bieži izvēlas savas
reģistrācijas dalībvalsts tiesu, atšķirības valstu
noteikumos rada nevienlīdzīgus apstākļus saistībā
ar prasībām par zaudējumu atlīdzināšanu un var
ietekmēt konkurenci tirgos, kuros darbojas šīs cietušās personas
un pārkāpumu izdarījušie uzņēmumi. (7) Uz uzņēmumiem, kuri
ir reģistrēti un darbojas dažādās dalībvalstīs,
attiecas procesuālie noteikumi, kas būtiski ietekmē to,
kādā mērā uzņēmumus var saukt pie atbildības
par konkurences noteikumu pārkāpumiem. Ja Savienības
tiesības saņemt atlīdzību tiek nevienādi
īstenotas, tas var radīt konkurences priekšrocības dažiem
uzņēmumiem, kuri pārkāpuši Līguma 101. vai
102. pantu, savukārt dalībvalstīs, kurās tiesības
saņemt atlīdzību tiek īstenotas efektīvāk, tas
var mazināt stimulu izmantot tiesības veikt
uzņēmējdarbību un nodrošināt preces un pakalpojumus.
Tādējādi atšķirīgi dalībvalstīs
piemērojamie atbildības režīmi var negatīvi ietekmēt
gan konkurenci, gan iekšējā tirgus pienācīgu darbību. (8) Tādēļ ir
jānodrošina vienlīdzīgāki konkurences apstākļi
uzņēmumiem, kuri darbojas iekšējā tirgū, un jāuzlabo
patērētāju iespējas īstenot savas no iekšējā
tirgus izrietošās tiesības. Ir lietderīgi arī
palielināt tiesisko noteiktību un samazināt atšķirības
starp dalībvalstīm saistībā ar valstu noteikumiem, kuri
reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par
Eiropas konkurences tiesību un, ja tās piemēro paralēli
valstu tiesībām, arī par valstu konkurences tiesību
pārkāpumiem. Šo noteikumu tuvināšana arī palīdzēs
novērst lielāku atšķirību rašanos starp dalībvalstu
noteikumiem, kuri reglamentē prasības par zaudējumu
atlīdzināšanu konkurences lietās. (9) Regulas (EK) Nr. 1/2003
3. panta 1. punktā ir paredzēts: “ja dalībvalstu
konkurences iestādes vai valstu tiesas piemēro valsts konkurences
tiesību aktus attiecībā uz [no]līgumiem, uzņēmumu
apvienību lēmumiem vai saskaņotām darbībām
Līguma [101]. panta 1. punkta nozīmē, kas
minētā noteikuma nozīmē var ietekmēt tirdzniecību
starp dalībvalstīm, tās attiecībā uz šādiem
[no]līgumiem, lēmumiem vai saskaņotām darbībām
piemēro arī Līguma [101]. pantu. Dalībvalstu konkurences
iestādēm vai valstu tiesām piemērojot valsts konkurences
tiesību aktus jebkurai ļaunprātīgai izmantošanai, kas
aizliegta ar Līguma [102]. pantu, tās arī piemēro
Līguma [102]. pantu”. Lai nodrošinātu iekšējā tirgus
pienācīgu darbību un lielāku tiesisko noteiktību un
vienlīdzīgākus konkurences apstākļus
uzņēmumiem un patērētājiem, ir lietderīgi
šīs direktīvas darbības jomā ietvert prasības par
zaudējumu atlīdzināšanu, pamatojoties uz valstu konkurences
tiesību aktu pārkāpumiem, ja šos aktus piemēro atbilstoši
Regulas (EK) Nr. 1/2003 3. panta 1. punktam. Ja
piemērotu atšķirīgus civiltiesiskās atbildības
noteikumus par attiecīgi Līguma 101. un 102. panta
pārkāpumiem un par to valsts konkurences noteikumu
pārkāpumiem, kuri jāpiemēro vienā un tajā
pašā lietā paralēli Savienības konkurences
tiesībām, tas negatīvi ietekmētu prasītāju
pozīciju tajā pašā lietā un prasījumu tvērumu un
tiktu radīti šķēršļi iekšējā tirgus
pienācīgai darbībai. (10) Nepastāvot
Savienības tiesību aktiem, prasības par zaudējumu
atlīdzināšanu reglamentē dalībvalstu noteikumi un
procedūras. Visos valstu noteikumos, kuri reglamentē to, kā tiek
īstenotas tiesības uz atlīdzību par Līguma 101. vai
102. panta pārkāpuma dēļ nodarītu kaitējumu,
tostarp noteikumos par šajā direktīvā neaplūkotiem aspektiem,
piemēram, par cēloņsakarību starp pārkāpumu un
kaitējumu, jābūt ievērotiem efektivitātes un
līdzvērtīguma principiem. Tas nozīmē, ka minētie
noteikumi nedrīkst tikt formulēti vai piemēroti tā, ka
Līgumā garantēto tiesību uz atlīdzību
īstenošana ir pārmērīgi apgrūtināta vai praktiski
neiespējama, un tie nedrīkst tikt formulēti vai piemēroti
mazāk labvēlīgā veidā nekā noteikumi, kas
piemērojami līdzīgām valsts līmeņa
prasībām. (11) Ar šo direktīvu no jauna
tiek apliecināts acquis communautaire par Savienības
tiesībām uz atlīdzību par Savienības konkurences
tiesību pārkāpumu radīta kaitējuma
atlīdzināšanu, īpaši par tiesībām celt prasību un
par zaudējumu definīciju atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas
judikatūrai, un tā neskar šā acquis turpmāko
attīstību. Ikviens, kam pārkāpuma rezultātā ir
nodarīts kaitējums, var pieprasīt atlīdzību par
faktiskajiem zaudējumiem (damnum emergens), nesaņemtiem
ieguvumiem (negūto peļņu jeb lucrum cessans) un
procentiem no kaitējuma nodarīšanas brīža līdz faktiskajai
atlīdzības saņemšanai. Šīs tiesības tiek atzītas
ikvienai fiziskai vai juridiskai personai – patērētājiem,
uzņēmumiem un publiskajām iestādēm – neatkarīgi
no tā, vai pastāv tiešas līgumattiecības ar
pārkāpumu izdarījušo uzņēmumu un vai konkurences
iestāde iepriekš ir konstatējusi pārkāpumu. Šai
direktīvai nevajadzētu dalībvalstīm izvirzīt
prasību ieviest kolektīvās tiesiskās aizsardzības
mehānismus Līguma 101. un 102. panta īstenošanai. (12) Zaudējumu
atlīdzināšanas prasībās par valsts vai Savienības
konkurences tiesību pārkāpumiem parasti ir nepieciešama
sarežģīta faktu un ekonomiskā analīze.
Pierādījumi, kas ir vajadzīgi, lai pierādītu
zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu, bieži vien ir
pretējās puses vai trešo personu rīcībā un
prasītājiem nav zināmi vai nav pieejami pietiekamā
apmērā. Ņemot vērā šos apstākļus, izvirzot
stingras juridiskās prasības prasītājiem sīki
apliecināt visus lietas faktus jau tiesvedības sākumā un
iesniegt precīzi noteiktus apliecinošus pierādījumus, var tikt
likti nepamatoti šķēršļi Līgumā garantēto
tiesību uz atlīdzību efektīvai īstenošanai. (13) Pierādījumi ir
svarīgs elements, lai celtu zaudējumu atlīdzināšanas
prasības par valsts vai Savienības konkurences tiesību
pārkāpumiem. Tomēr, tā kā tiesvedībai konkurences
jomā ir raksturīga informācijas asimetrija, ir lietderīgi
nodrošināt, ka cietušajām personām ir tiesības panākt
to pierādījumu atklāšanu, kuri ir būtiski to
prasījumam, neliekot tām precizēt konkrētās
pierādījumu vienības. Lai nodrošinātu spēku
vienlīdzīgu sadalījumu, minētajiem līdzekļiem
zaudējumu atlīdzināšanas prasībās būtu
jābūt pieejamiem arī atbildētājiem, lai tie
varētu prasīt cietušajām personām atklāt
pierādījumus. Valstu tiesas var arī izdot rīkojumus
trešām personām atklāt pierādījumus. Ja valsts tiesa
vēlas izdot rīkojumu, lai pierādījumus atklātu
Komisija, ir piemērojams Eiropas Savienības un dalībvalstu
lojālas sadarbības princips (LES 4. panta 3. punkts) un
Regulas (EK) Nr. 1/2003 15. panta 1. punkts par
pieprasījumiem sniegt informāciju. (14) Būtisko
pierādījumu atklāšanai būtu jānotiek ar tiesas
nolēmumu un tiesas stingrā kontrolē, īpaši
attiecībā uz pierādījumu atklāšanas
nepieciešamību un samērīgumu. No samērīguma prasības
izriet, ka pieprasījumus atklāt informāciju var iesniegt tikai
tad, kad cietusī persona, pamatojoties uz tai reāli pieejamiem
faktiem, ir sniegusi ticamu pamatojumu tam, ka tai ir nodarīts
kaitējums, ko izraisījis atbildētājs.
Pieprasījumā atklāt pierādījumus būtu
jābūt norādītām pierādījumu
kategorijām, kas definētas tik precīzi un šauri cik
iespējams, pamatojoties uz reāli pieejamiem faktiem. (15) Prasība par
samērīgumu būtu rūpīgi jāizvērtē
arī tad, ja pierādījumu atklāšana rada risku, ka,
norādot, kādi dokumenti veido lietas materiālus, varētu
tikt izjaukta konkurences iestādes izmeklēšanas stratēģija
vai negatīvi ietekmēta uzņēmumu sadarbība ar
konkurences iestādi. Tādēļ pieprasījums atklāt
pierādījumus nebūtu uzskatāms par samērīgu, ja
tiek prasīts vispārēji atklāt dokumentus, kuri atrodas
konkurences iestādes materiālos un attiecas uz noteiktu lietu, vai
dokumentus, kurus kāda puse iesniegusi noteiktas lietas kontekstā.
Šādi plaši formulēti informācijas atklāšanas
pieprasījumi nebūtu saderīgi arī ar pieprasītāja
pienākumu pēc iespējas precīzi un šauri norādīt
pierādījumu kategorijas. (16) Ja tiesa pieprasa, lai citas
dalībvalsts kompetentā tiesa iegūst pierādījumus, vai
pieprasa pierādījumu tiešu iegūšanu citā
dalībvalstī, piemēro noteikumus, kas paredzēti Padomes
2001. gada 28. maija Regulā (EK) Nr. 1206/2001 par
sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu
iegūšanā civillietās un komerclietās[54]. (17) Kaut
arī būtiskajiem pierādījumiem, kuri satur
komercnoslēpumus vai citādi konfidenciālu informāciju,
principā būtu jābūt pieejamiem prasībās par
zaudējumu atlīdzināšanu, šāda konfidenciāla
informācija ir atbilstoši jāaizsargā. Tādēļ
valstu tiesu rīcībā būtu jābūt pasākumu
kopumam, lai aizsargātu šādu konfidenciālu informāciju pret
tās atklāšanu tiesvedības laikā. Šādi pasākumi
var būt slēgtas tiesas sēdes, rīkojumi, ar ko ierobežo to
personu loku, kurām ir tiesības iepazīties ar
pierādījumiem, un rīkojumi ekspertiem sagatavot
konspektīvus vai nekonfidenciālus informācijas kopsavilkumus. Pasākumi, ar kuriem
aizsargā komercnoslēpumus un citu konfidenciālu
informāciju, nedrīkstētu radīt praktiskus
šķēršļus tiesību uz atlīdzību īstenošanai. (18) Lai Komisija un valstu konkurences iestādes varētu
efektīvi un konsekventi piemērot Līguma 101. un 102. pantu,
visā Savienībā ir jābūt kopējai pieejai
attiecībā uz mijiedarbību starp noteikumiem par pierādījumu
atklāšanu un to, kā konkurences iestādes īsteno
minētos pantus. Pierādījumu atklāšana nedrīkstētu
nepamatoti mazināt konkurences iestādes veiktās konkurences
tiesību aizsardzības efektivitāti. Pierādījumu
atklāšanas ierobežojumi nedrīkstētu liegt konkurences
iestādēm publicēt savus lēmumus saskaņā ar
piemērojamajiem Savienības vai valsts noteikumiem. (19) Iecietības
programmas un izlīguma procedūras ir svarīgi rīki
Savienības konkurences tiesību publiskajai īstenošanai, jo tie
veicina konkurences tiesību nopietnāko pārkāpumu
atklāšanu, efektīvu saukšanu pie atbildības un soda
piemērošanu. Uzņēmumus šajā kontekstā var atturēt
sadarboties tas, ka tādu dokumentu atklāšanas dēļ, kurus
tie iesniedz vienīgi sadarbības nolūkā, tiem rodas
civilatbildības risks sliktākos apstākļos nekā
līdzvainīgajiem pārkāpējiem, kuri nesadarbojas ar
konkurences iestādēm. Lai nodrošinātu, ka uzņēmumi ir
gatavi vai nu saskaņā ar iecietības programmu, vai izlīguma
procedūrā iesniegt brīvprātīgus paziņojumus,
kuros tie konkurences iestādei atzīst savu dalību
Savienības vai valsts konkurences tiesību pārkāpumā,
uz šiem paziņojumiem pierādījumu atklāšanu
nedrīkstētu attiecināt. (20) Turklāt
izņēmums saistībā ar pierādījumu atklāšanu
būtu jāattiecina uz tādiem atklāšanas pasākumiem, kuri
nepamatoti traucētu konkurences iestādes veikto izmeklēšanu
saistībā ar valsts vai Savienības konkurences tiesību
pārkāpumu. Tādēļ informāciju, kuru konkurences
iestāde sagatavojusi procedūrā par valsts vai Savienības
konkurences tiesību aizsardzību (piemēram, iebildumu
paziņojums) vai kuru sagatavojis šīs procedūras dalībnieks
(piemēram, atbildes uz konkurences iestādes informācijas
pieprasījumiem), prasībās par zaudējumu atlīdzināšanu
būtu jāļauj atklāt tikai pēc tam, kad konkurences
iestāde ir konstatējusi valsts vai Savienības konkurences
noteikumu pārkāpumu vai ir citādi slēgusi procedūru. (21) Izņemot
pierādījumus, kuri minēti 19. un 20. apsvērumā,
valstu tiesām vajadzētu būt iespējai saistībā ar
prasību par zaudējumu atlīdzināšanu izdot rīkojumu
atklāt pierādījumus, kas pastāv neatkarīgi no
konkurences iestādes procedūras (turpmāk
“iepriekšpastāvējusi informācija”). (22) Ikviena fiziskā vai
juridiskā persona, kura iegūst pierādījumus,
piekļūstot konkurences iestādes lietas materiāliem, lai
īstenotu savas tiesības uz aizstāvību konkurences
iestādes veiktā izmeklēšanā, var izmantot šos
pierādījumus zaudējumu atlīdzināšanas
prasībā, kurā tā ir viena no pusēm. Šādai
izmantošanai būtu jābūt atļautai arī fiziskajai vai
juridiskajai personai, kura ir minētās puses tiesību un
pienākumu pārņēmēja, tostarp pārņemot
tās prasījumu. Ja pierādījumus ir ieguvusi juridiskā
persona, kas ir tādas uzņēmumu grupas locekle, kuru Līguma
101. un 102. panta piemērošanas nolūkā uzskata par vienu
uzņēmumu, šos pierādījumus var izmantot arī citas
juridiskās personas, kuras pieder tam pašam uzņēmumam. (23) Tomēr
iepriekšējā apsvērumā minētā izmantošana
nedrīkst nepamatoti mazināt konkurences iestādes veiktās
konkurences tiesību aizsardzības efektivitāti.
Tādējādi 19. un 20. apsvērumā minētie
pierādījumu atklāšanas ierobežojumi vienlīdz būtu
piemērojami tādu pierādījumu izmantošanai, kuri
iegūti, izmantojot vienīgi piekļuvi konkurences iestādes
lietas materiāliem. Turklāt pierādījumi, kuri iegūti
no konkurences iestādes, īstenojot tiesības uz
aizstāvību, nedrīkstētu kļūt par tirgošanās
priekšmetu. Tādēļ iespējai izmantot pierādījumus,
kuri iegūti, izmantojot vienīgi piekļuvi konkurences iestādes
lietas materiāliem, būtu jāattiecas vienīgi uz fizisko vai
juridisko personu, kura īstenoja savas tiesības uz
aizstāvību, un tās tiesību pārņēmējiem,
kā minēts iepriekšējā apsvērumā. Tomēr šis
ierobežojums neliedz valsts tiesai izdot rīkojumu atklāt minētos
pierādījumus saskaņā ar šīs direktīvas
nosacījumiem. (24) Izvirzot zaudējumu atlīdzināšanas
prasījumu vai konkurences iestādei sākot izmeklēšanu, ir
risks, ka attiecīgie uzņēmumi varētu iznīcināt
vai slēpt pierādījumus, kas būtu lietderīgi cietušajai
personai, lai pamatotu zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu.
Lai novērstu būtisku pierādījumu iznīcināšanu un
nodrošinātu, ka tiek ievēroti tiesas rīkojumi atklāt
informāciju, tiesām būtu jābūt iespējai noteikt
sankcijas ar pietiekami preventīvu iedarbību. Attiecībā uz
tiesvedības pusēm iespēja izdarīt nelabvēlīgus
secinājumus tiesvedībā par zaudējumu
atlīdzināšanu var būt īpaši iedarbīga un novērst
tiesvedības ieilgšanu. Būtu jābūt iespējai noteikt
sankcijas arī tad, ja netiek pildīts konfidenciālas
informācijas aizsardzības pienākums, un par atklātās
informācijas ļaunprātīgu izmantošanu. Līdzīgā
kārtā būtu jābūt iespējai noteikt sankcijas tad,
ja informācija, kas iegūta, izmantojot piekļuvi konkurences
iestādes lietas materiāliem, īstenojot tiesības uz
aizstāvību saistībā ar konkurences iestādes veiktu
izmeklēšanu, tiek ļaunprātīgi izmantota zaudējumu
atlīdzināšanas prasībā. (25) Regulas (EK)
Nr. 1/2003 16. panta 1. punktā ir noteikts, ka tad, ja
valstu tiesas atbilstoši Līguma 101. pantam vai 102. pantam lemj
par [no]līgumiem, lēmumiem vai darbībām, uz kurām jau
attiecas Komisijas lēmums, tās nevar pieņemt lēmumus, kuri
ir pretrunā Komisijas pieņemtajam lēmumam. Lai palielinātu
tiesisko noteiktību, novērstu minēto Līguma noteikumu
nekonsekventu piemērošanu, palielinātu zaudējumu
atlīdzības prasību rezultativitāti un procesuālo
efektivitāti un veicinātu iekšējā tirgus darbību
uzņēmumu un patērētāju labā, tāpat
nedrīkstētu pastāvēt iespēja Līguma 101. vai
102. panta pārkāpuma konstatējumu ar galīgu valsts
konkurences iestādes lēmumu vai pārsūdzības tiesas
nolēmumu apstrīdēt zaudējumu atlīdzināšanas
prasībās par to pašu pārkāpumu neatkarīgi no tā,
vai prasība tiek celta attiecīgās iestādes vai
pārsūdzības tiesas dalībvalstī. Tas pats būtu
attiecināms uz lēmumu, kurā konstatēts valsts konkurences
tiesību pārkāpums, gadījumos, kad vienā un tajā
pašā lietā paralēli piemēro valsts un Savienības
konkurences tiesības. Šī iedarbība, kas ir valstu konkurences
iestāžu lēmumiem un pārsūdzības tiesu nolēmumiem,
ar kuriem konstatē konkurences noteikumu pārkāpumu, nebūtu
attiecināma uz lēmuma vai nolēmuma rezolutīvo daļu un
to pamatojošajiem apsvērumiem. Tas neskar valstu tiesu tiesības un
pienākumus saskaņā ar Līguma 267. pantu. (26) Valstu
noteikumi par noilguma termiņa skaitīšanas sākumu, ilgumu,
apturēšanu vai pārtraukšanu nedrīkstētu būt tādi,
kas nepamatoti kavē zaudējumu atlīdzināšanas prasību
celšanu. Tas ir īpaši svarīgi attiecībā uz
prasībām, kuras pamatojas uz konkurences iestādes vai
pārsūdzības tiesas konstatējumu par pārkāpumu.
Tādēļ cietušajām personām būtu jābūt
iespējai celt zaudējumu atlīdzināšanas prasību
pēc konkurences iestādes procedūras, kuras mērķis ir
īstenot valsts un Savienības konkurences tiesības. (27) Ja vairāki
uzņēmumi kopīgi pārkāpj konkurences noteikumus
(kā tas ir karteļa gadījumā), ir lietderīgi
paredzēt, ka tie ir solidāri atbildīgi par visu
pārkāpuma nodarīto kaitējumu. Starp uzņēmumiem,
kuri kopīgi izdarījuši pārkāpumu, būtu jābūt
tiesībām saņemt iemaksu, ja kāds no šiem uzņēmumiem
ir samaksājis vairāk nekā savu daļu. Noteikt šo daļu
kā konkrētā pārkāpēja relatīvās
atbildības atspoguļojumu un noteikt tādus būtiskos
kritērijus kā apgrozījums, tirgus daļa vai loma
kartelī ir piemērojamo valsts tiesību aktu ziņā,
vienlaikus ievērojot efektivitātes un līdzvērtīguma
principus. (28) Uzņēmumiem, kuri
sadarbojas ar konkurences iestādēm iecietības programmas
ietvaros, ir būtiska loma slepenu karteļu izdarītu
pārkāpumu atklāšanā un šo pārkāpumu
izbeigšanā, tādējādi bieži mazinot kaitējumu,
kāds tiktu nodarīts, ja pārkāpums turpinātos.
Tādēļ uzņēmumiem, kuriem konkurences iestāde
iecietības programmas ietvaros ir piešķīrusi atbrīvojumu no
naudas soda, ir lietderīgi paredzēt aizsardzību pret
nesamērīgu risku saistībā ar zaudējumu
atlīdzināšanas prasījumiem, paturot prātā, ka
konkurences iestādes lēmums, ar ko konstatē pārkāpumu,
attiecībā uz atbrīvojuma saņēmēju var
kļūt galīgs, pirms tas kļūst galīgs citiem
uzņēmumiem, kuriem nav piešķirts atbrīvojums.
Tādēļ ir lietderīgi atbrīvojuma saņēmēju
principā atbrīvot no solidāras atbildības par visu
nodarīto kaitējumu un paredzēt, ka tā iemaksas daļa
nepārsniedz apmēru, kādā tas nodarījis kaitējumu
saviem tiešajiem vai netiešajiem pircējiem vai, ja runa ir par iepirkuma
karteli, tā tiešajiem vai netiešajiem piegādātājiem. Ja
kartelis ir nodarījis kaitējumu citām personām, nevis
pārkāpumu izdarījušo uzņēmumu
klientiem/piegādātājiem, atbrīvojuma
saņēmēja iemaksas daļa nedrīkstētu pārsniegt
tā relatīvo atbildību par karteļa nodarīto
kaitējumu. Šī daļa būtu nosakāma saskaņā ar
tiem pašiem noteikumiem, kurus izmanto, lai noteiktu iemaksu starp
uzņēmumiem, kuri izdarījuši pārkāpumu
(27. apsvērums). Attiecībā uz cietušajām
personām, kas nav atbrīvojuma saņēmēja tiešie vai
netiešie pircēji vai piegādātāji, atbrīvojuma
saņēmējam būtu jābūt pilnā mērā
atbildīgam vienīgi tad, ja minētās personas nevar
saņemt pilnu atlīdzību no pārējiem pārkāpumu
izdarījušajiem uzņēmumiem. (29) Patērētāji un
uzņēmumi, kuriem nodarīts kaitējums valsts vai
Savienības konkurences tiesību pārkāpuma
rezultātā, ir tiesīgi saņemt atlīdzību par
faktiskajiem zaudējumiem un negūto peļņu. Faktiskos
zaudējumus var radīt starpība starp faktiski samaksāto cenu
un cenu, kāda būtu jāmaksā, ja pārkāpums
nebūtu izdarīts. Ja cietusī persona ir samazinājusi savus
faktiskos zaudējumus, tos pilnībā vai daļēji
attiecinot uz saviem pircējiem, šādi attiecinātie zaudējumi
vairs nav uzskatāmi par tādu kaitējumu, par kuru šai personai
pienāktos atlīdzība. Tādēļ principā ir
lietderīgi ļaut, lai pārkāpumu izdarījušais uzņēmums
savā aizstāvībā pret zaudējumu
atlīdzināšanas prasījumu varētu atsaukties uz faktisko
zaudējumu attiecināšanu. Ir lietderīgi paredzēt, ka tad, ja
pārkāpumu izdarījušais uzņēmums izmanto
attiecināšanu kā argumentu savai aizstāvībai, tam ir
jāpierāda pārmaksas attiecināšana un tās apmērs. (30) Tomēr
situācijā, kad pārmaksa attiecināta uz personām, kuras
juridiski nevar pieprasīt atlīdzību, nebūtu
pieļaujams, ka pārkāpumu izdarījušais uzņēmums
izmanto attiecināšanu aizstāvībai, jo tādējādi
tas tiktu atbrīvots no atbildības par nodarīto kaitējumu.
Tādēļ, ja konkrētajā lietā attiecināšana ir
izmantota aizstāvībai, tiesai, kurā celta prasība, būt
jānovērtē, vai personas, uz kurām pārmaksa
iespējami attiecināta, ir juridiski spējīgas pieprasīt
atlīdzību. Kaut arī netiešajiem pircējiem ir tiesības
pieprasīt atlīdzību, valsts noteikumi par cēloņsakarību
(tostarp noteikumi par paredzamību un attālinātību), kurus
piemēro atbilstoši Savienības tiesību principiem, var
nozīmēt, ka konkrētajā lietā atsevišķas personas
(piemēram, tādā piegādes ķēdes posmā, kas ir
attālināts no pārkāpuma) nav juridiski spējīgas
pieprasīt atlīdzību. Tikai tad, kad tiesa konstatējusi, ka
persona, uz kuru iespējami attiecināta pārmaksa, juridiski
spēj pieprasīt atlīdzību, tā novērtē, vai
attiecināšanas izmantošana aizstāvībai ir pamatota. (31) Patērētājiem
vai uzņēmumiem, uz kuriem attiecināti faktiskie zaudējumi,
ir nodarīts kaitējums, kuru izraisījis valsts vai
Savienības konkurences tiesību pārkāpums. Lai gan
pārkāpumu izdarījušajam uzņēmumam būtu jāatlīdzina
šāds kaitējums, patērētāji vai uzņēmumi,
kuri paši nav neko iegādājušies no pārkāpumu
izdarījušā uzņēmuma, var saskarties ar lielām
grūtībām, cenšoties pierādīt šā kaitējuma
apmēru. Tādēļ ir lietderīgi paredzēt, ka tad, ja
zaudējumu atlīdzināšanas prasījuma pastāvēšana
vai atlīdzības summa ir atkarīga no tā, vai un
kādā mērā pārmaksa, kuru samaksājis
pārkāpumu izdarījušā uzņēmuma tiešais
pircējs, ir attiecināta uz netiešo pircēju, uzskata, ka
netiešais pircējs ir pierādījis tiešā pircēja samaksātās
pārmaksas attiecināšanu uz šo netiešo pircēju, ja tas var prima
facie parādīt, ka šāda attiecināšana ir notikusi.
Turklāt ir lietderīgi noteikt, kādos apstākļos
uzskatāms, ka netiešais pircējs ir sniedzis šādus prima facie
pierādījumus. Nosakot pārmaksas apmēru, valsts tiesai tai
izskatāmajā strīdā būtu jābūt pilnvarotai
aplēst, kāda daļa no pārmaksas ir attiecināta uz
netiešo pircēju līmeni. Pārkāpumu izdarījušajam
uzņēmumam būtu jāļauj pierādīt, ka faktiskie
zaudējumi netika attiecināti vai netika attiecināti pilnā
apmērā. (32) Konkurences tiesību
pārkāpumi bieži skar preču vai pakalpojumu pārdošanas
nosacījumus un cenu un rada pārmaksu un citu veidu kaitējumu
pārkāpumu izdarījušo uzņēmumu klientiem.
Pārkāpums var arī skart piegādes pārkāpumu
izdarījušajam uzņēmumu uzņēmumam (piemēram, ja
kartelis ir pircējs). Attiecīgi būtu piemērojama šī
direktīva un jo īpaši noteikumi par pārmaksas
attiecināšanu. (33) Zaudējumu
atlīdzināšanas prasības var celt gan cietušās personas, kas
iegādājušās preces vai pakalpojumus no pārkāpumu
izdarījušā uzņēmuma, gan pircēji, kas atrodas
tālāk piegādes ķēdē. Lai veicinātu šādu
saistītu tiesvedību rezultātā pasludināto spriedumu
konsekvenci un tādējādi novērstu, ka kaitējums, ko
radījis valsts vai Savienības konkurences tiesību
pārkāpums, netiek pilnībā atlīdzināts vai ka
pārkāpumu izdarījušajam uzņēmumam tiek prasīts
atlīdzināt kaitējumu, kurš faktiski nav nodarīts, valstu
tiesām, ciktāl tas ir atļauts saskaņā ar
Savienības un valstu tiesībām, būtu pienācīgi
jāņem vērā saistītās prasības un tajās
pasludinātie spriedumi, īpaši tad, ja tajos konstatēts, ka attiecināšana
ir pierādīta. Tas nedrīkstētu skart pamattiesības uz
aizstāvību un efektīvu tiesisko aizsardzību un
tiesības uz taisnīgu tiesu personām, kuras nav puses šajos
tiesas procesos. Visas šādas prasības, kuras tiek izskatītas
dažādu dalībvalstu tiesās, var uzskatīt par
saistītām Regulas (ES) Nr. 1215/2012 30. panta
nozīmē. Saskaņā ar minēto pantu visas dalībvalstu
tiesas, izņemot tiesu, kurā pirmajā celta prasība, var
apturēt tiesvedību vai noteiktos apstākļos – atteikties no
jurisdikcijas. (34) Lai varētu saņemt
zaudējumu atlīdzību, cietušajai personai, kura ir
pierādījusi tai nodarītu kaitējumu konkurences tiesību
pārkāpuma rezultātā, vēl ir jāpierāda
kaitējuma apmērs. Konkurences pārkāpuma radīta
kaitējuma apmēra noteikšana ir process, kurā ir nepieciešams
daudz faktu un var nākties izmantot sarežģītus ekonomikas
modeļus. Tas bieži ir ļoti dārgs process un cietušajām
personām ir saistīts ar grūtībām iegūt
prasījumu pamatošanai nepieciešamos datus. Tādējādi
konkurences pārkāpuma radīta kaitējuma apmēra
noteikšana var būt nozīmīgs šķērslis, kas liedz
cietušajām personām saņemt zaudējumu atlīdzību
par nodarīto kaitējumu. (35) Lai novērstu
informācijas asimetriju un dažas no problēmām, kas ir
saistītas ar konkurences pārkāpuma radītā
kaitējuma apmēra noteikšanu, un lai nodrošinātu zaudējumu
atlīdzināšanas prasījumu efektivitāti, ir lietderīgi
karteļa izdarītu pārkāpumu gadījumos pieņemt, ka
pārkāpums ir radījis kaitējumu, jo īpaši
ietekmējot cenu. Atkarībā no lietas faktiem tas
nozīmē, ka karteļa dēļ cenas ir
paaugstinājušās vai ka ir kavēta cenu pazemināšanās,
kas būtu bijusi vērojama, ja nebūtu izdarīts
pārkāpums. Pārkāpumu izdarījušajam uzņēmumam
būtu jādod iespēja atspēkot šo pieņēmumu. Ir
lietderīgi šo atspēkojamo pieņēmumu attiecināt
vienīgi uz karteļiem, ņemot vērā, ka karteļu
slepenais raksturs palielina minēto informācijas asimetriju un
apgrūtina cietušās personas iespējas iegūt kaitējuma
pierādīšanai nepieciešamos pierādījumus. (36) Tā kā nav
Savienības līmeņa noteikumu par konkurences tiesību pārkāpuma
radītā kaitējuma apmēra noteikšanu, katras dalībvalsts
tiesību sistēmas un valsts tiesu ziņā ir noteikt,
kādas prasības cietušajai personai jāizpilda, lai
pierādītu tai nodarītā kaitējuma apmēru, cik
precīzi jāpierāda šis apmērs, kādas metodes var izmantot,
lai noteiktu attiecīgo summu, un kādas ir sekas, ja persona
nespēj pilnībā izpildīt noteiktās prasības.
Tomēr šīs valsts līmeņa prasības nedrīkstētu
būt mazāk labvēlīgas nekā prasības, kas
piemērojamas līdzīgām valstī celtām
prasībām (līdzvērtīguma princips), un to dēļ
nedrīkstētu būt praktiski neiespējami vai
pārmērīgi sarežģīti īstenot Savienības
tiesības uz zaudējumu atlīdzību (efektivitātes
princips). Saistībā ar šo būtu jāņem vērā
iespējamā informācijas asimetrija starp personām un tas, ka
kaitējuma apmēra noteikšanas nolūkā ir
jāvērtē, kā attiecīgais tirgus būtu
attīstījies, ja nebūtu izdarīts pārkāpums. Veikt
šo novērtējumu nozīmē veikt salīdzinājumu ar
situāciju, kas pēc definīcijas ir hipotētiska,
tāpēc tas nekad nevar būt pilnīgi precīzs.
Tādēļ ir lietderīgi pilnvarot valstu tiesas izteikt
konkurences tiesību pārkāpuma radītā kaitējuma
apmēru aplēses veidā. (37) Būtu jāveicina, lai
cietušās personas un pārkāpumu izdarījušie
uzņēmumi vienotos par atlīdzību par konkurences
tiesību pārkāpuma rezultātā nodarītu
kaitējumu, izmantojot strīdu izšķiršanas mehānismus
vienošanās ceļā, piemēram, ārpustiesas izlīgumu,
šķīrējtiesu un mediāciju. Ja iespējams, šai strīdu
izšķiršanai vienošanās ceļā būtu jāaptver
pēc iespējas vairāk cietušo personu un pārkāpumu
izdarījušo uzņēmumu. Tādēļ šīs
direktīvas noteikumi par strīdu izšķiršanu vienošanās
ceļā tiecas veicināt šādu mehānismu izmantošanu un
palielināt to efektivitāti. (38) Noilguma termiņi
prasības celšanai par zaudējumu atlīdzināšanu var būt
tādi, ka cietušajām personām un pārkāpumu
izdarījušajiem uzņēmumiem nav pietiekami daudz laika, lai
vienotos par maksājamo atlīdzību. Lai abām pusēm
patiesi būtu iespēja panākt strīda risinājumu
vienošanās ceļā pirms prasības celšanas valsts tiesā,
noilguma termiņš jāaptur, kamēr notiek strīda
izšķiršana vienošanās ceļā. (39) Turklāt, ja puses nolemj
izšķirt strīdu vienošanās ceļā pēc tam, kad
valsts tiesā ir celta zaudējumu atlīdzināšanas prasība
par to pašu prasījumu, šī tiesa var apturēt tiesvedību,
kamēr notiek šā strīda izšķiršana vienošanās
ceļā. Apsverot to, vai apturēt tiesvedību, valsts tiesai
būtu jāņem vērā intereses nodrošināt ātru
procedūru. (40) Lai veicinātu
izlīgumu vienošanās ceļā, pārkāpumu
izdarījušais uzņēmums, kurš atlīdzina zaudējumus,
risinot strīdu vienošanās ceļā, nedrīkstētu
nonākt sliktākā stāvoklī salīdzinājumā
ar līdzvainīgajiem uzņēmumiem nekā tad, ja
izlīgums nebūtu panākts. Tā var notikt, ja
izlīgumā iesaistītais pārkāpējs pat pēc
šā izlīguma panākšanas joprojām būtu pilnā
mērā solidāri atbildīgs par pārkāpuma
rezultātā nodarīto kaitējumu. Tādēļ
izlīgumā iesaistītajam pārkāpējam principā
nevajadzētu veikt iemaksu līdz ar izlīgumā neiesaistītajiem
līdzvainīgajiem pārkāpējiem, kad tie atlīdzina
zaudējumus cietušajai personai, ar kuru pirmais pārkāpējs
iepriekš panācis izlīgumu. Šis noteikums par iemaksas neveikšanu
vienlaikus nozīmē, ka cietušās personas prasījums tiek
samazināts par izlīgumā iesaistītā pārkāpēja
daļu nodarītajā kaitējumā. Šī daļa būtu
nosakāma saskaņā ar tiem pašiem noteikumiem, kurus izmanto, lai
noteiktu iemaksu starp uzņēmumiem, kuri izdarījuši
pārkāpumu (27. apsvērums). Ja prasījumu
nesamazinātu, izlīgums nepamatoti ietekmētu
pārkāpējus, kuri šajā izlīguma nepiedalījās.
Izlīgumā iesaistītajam pārkāpējam tomēr
būtu jāmaksā zaudējumu atlīdzība, ja tā ir
vienīgā iespēja, kā cietušajai personai saņemt pilnu
atlīdzību. (41) Prasot izlīgumā
iesaistītajiem līdzvainīgajiem pārkāpējiem veikt
iemaksu tādu zaudējumu atlīdzināšanā, kurus
vēlāk sedz izlīgumā neiesaistītie
līdzvainīgie pārkāpēji, valsts tiesai būtu
jāņem vērā zaudējumi, kuri jau atlīdzināti
saskaņā ar izlīgumu vienošanās ceļā, paturot
prātā, ka ne visi līdzvainīgie pārkāpēji
noteikti ir vienādā mērā iesaistīti
pārkāpumā, ņemot vērā tā pilno
materiālo, intertemporālo un ģeogrāfisko tvērumu. (42) Šajā direktīvā
ir ievērotas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā
atzītās pamattiesības un principi. (43) Tā kā, ņemot
vērā valsts līmeņa politikas risinājumu un
tiesību noteikumu daudzveidību attiecībā uz Savienības
līmeņa tiesībām uz atlīdzību zaudējumu
atlīdzināšanas prasībās par Savienības konkurences
noteikumu pārkāpumiem, nebūtu iespējams nodrošināt
Līguma 101. un 102. panta pilnvērtīgu īstenošanu
un iekšējā tirgus pienācīgu darbību uzņēmumu
un patērētāju labā, šos mērķus nevar pietiekami
labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, tāpēc,
ņemot vērā prasību par Līguma 101. un
102. panta efektīvu un konsekventu piemērošanu, tos var
labāk sasniegt Savienības līmenī. Tādēļ
Eiropas Parlaments un Padome pieņem šo direktīvu saskaņā ar
Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto
subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā
pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīva
paredzēti vienīgi tie pasākumi, kas ir vajadzīgi
minēto mērķu sasniegšanai. (44) Saskaņā ar
dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo
politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem[55]
dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus
transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu
vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas
sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts
pieņemtos transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo
direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu
nosūtīšana ir pamatota, IR PIEŅĒMUŠI ŠO
DIREKTĪVU. I NODAĻA DARBĪBAS JOMA UN DEFINĪCIJAS 1. pants Direktīvas darbības joma 1. Šajā direktīvā
ir paredzēti atsevišķi noteikumi, kuri vajadzīgi, lai
nodrošinātu, ka ikviena persona, kurai ir nodarīts kaitējums
Līguma 101. vai 102. panta vai valsts konkurences tiesību pārkāpuma
rezultātā, var efektīvi īstenot tiesības uz pilnu
atlīdzību par šo kaitējumu. Tajā ir paredzēti arī
noteikumi, ar kuriem veicina godīgu konkurenci iekšējā
tirgū un likvidē šķēršļus iekšējā tirgus pienācīgai
darbībai, visā Savienībā nodrošinot
līdzvērtīgu aizsardzību ikvienai personai, kurai
nodarīts šāds kaitējums. 2. Šajā direktīvā
ir paredzēti arī noteikumi, lai nodrošinātu koordināciju
starp konkurences noteikumu īstenošanu, ko veic konkurences iestādes,
un šo noteikumu īstenošanu zaudējumu atlīdzināšanas
prasībās, kas celtas valstu tiesās. 2. pants Tiesības uz pilnu
atlīdzību 1. Ikvienai personai, kurai
nodarīts kaitējums Savienības vai valstu konkurences
tiesību pārkāpuma rezultātā, ir jābūt
iespējai pieprasīt pilnu atlīdzību par šo kaitējumu. 2. Pilna atlīdzība
nozīmē, ka ikvienai personai, kurai nodarīts kaitējums,
tiek nodrošināts tāds stāvoklis, kādā tā
būtu bijusi, ja pārkāpums nebūtu izdarīts.
Tādēļ tā ietver atlīdzību par faktiskajiem
zaudējumiem un negūto peļņu un procentu maksājumus par
laiku no dienas, kad kaitējums radies, līdz dienai, kad faktiski
saņemta atlīdzība par šo kaitējumu. 3. Dalībvalstis nodrošina,
ka cietušās personas var efektīvi īstenot savas tiesības
pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu. 3. pants Efektivitātes un
līdzvērtīguma principi Dalībvalstis nodrošina, ka visi valsts
noteikumi un procedūras attiecībā uz zaudējumu
atlīdzināšanas prasībām ir izstrādāti un tiek
piemēroti tā, lai nodrošinātu, ka ikviena cietusī persona
var efektīvi īstenot Savienības līmeņa tiesības
uz pilnu atlīdzību par konkurences tiesību pārkāpuma
radītu kaitējumu. Valstu noteikumi un procedūras
attiecībā uz prasībām atlīdzināt zaudējumus,
ko radījuši Līguma 101. vai 102. panta pārkāpumi,
nedrīkst būt cietušajām personām mazāk
labvēlīgi nekā noteikumi un procedūras, kuri
reglamentē līdzīgas valsts līmeņa prasības. 4. pants Definīcijas Šajā direktīvā piemēro
šādas definīcijas: 1. “konkurences tiesību
pārkāpums” ir Līguma 101. vai 102. panta vai valsts
konkurences tiesību 2. punkta nozīmē pārkāpums; 2. “valsts konkurences
tiesības” ir valstu tiesību aktu noteikumi, kuru galvenais
mērķis ir tāds pats kā Līguma 101. un 102. pantam
un kurus piemēro vienā un tajā pašā lietā
paralēli Savienības konkurences tiesībām saskaņā
ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 3. panta 1. punktu; 3. “zaudējumu
atlīdzināšanas prasība” ir prasība saskaņā ar
valsts tiesībām, ar kuru cietusī persona valsts tiesā
izvirza zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu; tā var
būt arī prasība, ar kuru zaudējumu atlīdzināšanas
prasījumu valsts tiesā izvirza persona, kura rīkojas vienas vai
vairāku cietušo personu vārdā, ja valsts tiesībās ir
paredzēta šāda iespēja; 4. “zaudējumu
atlīdzināšanas prasījums” ir prasījums saņemt
atlīdzību par kaitējumu, ko radījis konkurences
tiesību pārkāpums; 5. “cietusī persona” ir
ikviena persona, kurai ir zaudējumu atlīdzināšanas
prasījums; 6. “valsts konkurences
iestāde” ir iestāde, kuru dalībvalsts saskaņā ar
Regulas (EK) Nr. 1/2003 35. pantu norīkojusi kā
atbildīgo par Līguma 101. un 102. panta piemērošanu; 7. “konkurences iestāde” ir
Komisija vai valsts konkurences iestāde; 8. “valsts tiesa” jeb “tiesa” ir
ikviena dalībvalsts tiesa Līguma 267. panta nozīmē; 9. “pārsūdzības
tiesa” ir valsts tiesa, kas ir pilnvarota pārskatīt valsts
konkurences iestādes lēmumus un šajā kontekstā var būt
pilnvarota arī konstatēt Līguma 101. vai 102. panta
pārkāpumus; 10. “nolēmums par
pārkāpumu” ir konkurences iestādes lēmums vai
pārsūdzības tiesas nolēmums, ar kuru konstatēts
konkurences tiesību pārkāpums; 11. “galīgs” nolēmums
par pārkāpumu ir tāds konkurences iestādes lēmums vai
pārsūdzības tiesas nolēmums par pārkāpumu, kas
vairs nav pārsūdzams; 12. “kartelis” ir nolīgums
un/vai saskaņota darbība starp diviem vai vairākiem konkurentiem
ar mērķi saskaņot savas pret konkurenci vērstās
darbības tirgū un/vai ietekmēt attiecīgos konkurences
parametrus, īstenojot tādu praksi kā iepirkuma vai
pārdošanas cenu vai citu tirdzniecības nosacījumu noteikšana vai
koordinēšana, ražošanas vai pārdošanas kvotu sadale, tirgu un klientu
sadale, tostarp veicot mahinācijas ar cenu piedāvājumu, importa
vai eksporta ierobežošana un/vai pret konkurenci vērstas darbības
attiecībā uz citiem konkurentiem; 13. “iecietības programma” ir
programma, saskaņā ar kuru slepena karteļa dalībnieks
neatkarīgi no citiem kartelī iesaistītajiem uzņēmumiem
sadarbojas ar konkurences iestādi tās izmeklēšanā,
brīvprātīgi sniedzot sev zināmo informāciju par
karteli un savu lomu tajā, pretī saņemot atbrīvojumu no
kartelim piemērojamā naudas soda vai šā naudas soda
samazinājumu; 14. “korporatīvā
liecība iecietības programmas ietvaros” ir uzņēmuma vai
tā vārdā brīvprātīgi sniegta mutiska vai
rakstiska informācija konkurences iestādei, kurā apraksta
uzņēmuma rīcībā esošo informāciju par slepeno
karteli un šā uzņēmuma lomu tajā un kura speciāli
sagatavota iesniegšanai attiecīgajā iestādē, lai
saņemtu atbrīvojumu no naudas soda vai naudas soda samazinājumu
saskaņā ar iecietības programmu saistībā ar
Līguma 101. panta vai atbilstīgo valsts tiesību noteikumu
piemērošanu; šis jēdziens neattiecas uz dokumentiem vai
informāciju, kas pastāv neatkarīgi no konkurences iestādes
procedūras (“iepriekšpastāvējusi informācija”); 15. “izlīguma iesniegums” ir
uzņēmuma vai tā vārdā brīvprātīgi
sniegta informācija konkurences iestādei, kurā
uzņēmums atzīst savu dalību Līguma 101. panta vai
atbilstīgo valsts tiesību noteikumu pārkāpumā un savu
atbildību par šo pārkāpumu un kura speciāli sagatavota
kā oficiāls iestādei adresēts pieprasījums
piemērot paātrināto procedūru; 16. “pārmaksa” ir
pozitīvā starpība starp faktiski samaksāto cenu un cenu,
kāda pastāvētu, ja konkurences tiesību pārkāpuma
nebūtu bijis; 17. “izlīgums vienošanās
ceļā” ir vienošanās, saskaņā ar kuru zaudējumi
tiek atlīdzināti, pamatojoties uz strīda izšķiršanu
vienošanās ceļā. II NODAĻA PIERĀDĪJUMU ATKLĀŠANA 5. pants Pierādījumu atklāšana 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka tad, ja prasītājs ir iesniedzis reāli pieejamus faktus un
pierādījumus, kas sniedz ticamu pamatu aizdomām, ka šim
prasītājam vai tiem, kurus tas pārstāv, ir nodarīts kaitējums
atbildētāja izdarīta konkurences tiesību pārkāpuma
dēļ, valstu tiesas var izdot rīkojumu atbildētājam vai
trešai personai atklāt pierādījumus neatkarīgi no tā,
vai šie pierādījumi ir iekļauti arī konkurences
iestādes lietas materiālos, ievērojot šajā nodaļā
paredzētos nosacījumus. Dalībvalstis nodrošina, ka tiesas var
izdot rīkojumu arī prasītājam vai trešai personai
atklāt pierādījumus pēc atbildētāja
pieprasījuma. Šis noteikums neskar Padomes Regulā (EK)
Nr. 1206/2001 noteiktās valstu tiesu tiesības un
pienākumus. 2. Dalībvalstis nodrošina,
ka valstu tiesas izdod rīkojumu atklāt pierādījumus,
kā noteikts 1. punktā, ja puse, kura pieprasa atklāt
pierādījumus: (a)
ir parādījusi, ka otras puses vai
trešās personas rīcībā esošie pierādījumi ir
būtiski, lai pamatotu attiecīgi tās prasījumu vai
aizstāvību; un (b)
ir norādījusi vai nu konkrētus
attiecīgos pierādījumus, vai pierādījumu kategorijas,
kas definētas tik precīzi un šauri cik iespējams, pamatojoties
uz reāli pieejamiem faktiem. 3. Dalībvalstis nodrošina,
ka valstu tiesas pierādījumu atklāšanu veic
samērīgā apmērā. Lai noteiktu, vai puses
pieprasījums atklāt pierādījumus ir samērīgs,
valstu tiesas apsver visu attiecīgo pušu un trešo personu
likumīgās intereses. Tās jo īpaši apsver: (a)
varbūtību, ka iespējamais
konkurences tiesību pārkāpums ir reāli noticis; (b)
pierādījumu atklāšanas apjomu un
izmaksas, īpaši attiecīgajām trešām personām; (c)
to, vai atklājamie pierādījumi
ietver konfidenciālu informāciju, īpaši par trešām
personām, un kārtību šādas konfidenciālas
informācijas aizsardzībai; un (d)
gadījumos, kad pārkāpumu izmeklē
vai ir izmeklējusi konkurences iestāde, – vai pieprasījums ir
konkrēti formulēts attiecībā uz dokumentu raksturu,
priekšmetu vai saturu, nevis vispārīgi formulēts, pieprasot
dokumentus, kuri iesniegti konkurences iestādei vai tiek turēti
konkurences iestādes lietas materiālos. 4. Dalībvalstis nodrošina,
ka valstu tiesu rīcībā ir efektīvi pasākumi
konfidenciālas informācijas maksimālai aizsardzībai pret
neatbilstīgu izmantošanu, vienlaikus nodrošinot, ka zaudējumu atlīdzināšanas
prasībā ir pieejami būtiskie pierādījumi, kas satur
šādu informāciju. 5. Dalībvalstis veic
vajadzīgos pasākumus, lai varētu tikt pilnībā
īstenotas visas likumīgās privilēģijas un citas
tiesības attiecībā uz pierādījumu neatklāšanu. 6. Dalībvalstis nodrošina,
ka tad, ja to tiesām ir pilnvaras izdot rīkojumu atklāt
pierādījumus, neuzklausot personu, kurai prasa atklāt
pierādījumus, sodu par šāda rīkojuma neievērošanu
nevar piemērot, līdz tiesa nav uzklausījusi šā
rīkojuma adresātu. 7. Pierādījumi ietver
visus pierādījumu veidus, kādi ir pieļaujami valsts
tiesā, kurā celta prasība, jo īpaši dokumentus un visus
citus priekšmetus, kas satur informāciju neatkarīgi no
attiecīgā datu nesēja veida. 8. Neskarot 4. punktā
noteikto pienākumu un 6. pantā noteiktos ierobežojumus, šis
pants dalībvalstīm neliedz saglabāt vai ieviest noteikumus, kas
paredz pierādījumu plašāku atklāšanu. 6. pants Konkurences iestādes lietas
materiālos esošu pierādījumu atklāšanas ierobežojumi 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka zaudējumu atlīdzināšanas prasību nolūkiem valstu
tiesas nevienā brīdī nevar izdot rīkojumu pusei vai trešai
personai atklāt šādu kategoriju pierādījumus: (a)
korporatīvās liecības
iecietības programmas ietvaros; un (b)
izlīguma iesniegumus. 2. Dalībvalstis nodrošina,
ka zaudējumu atlīdzināšanas prasību nolūkiem valstu
tiesas var izdot rīkojumu atklāt turpmāk minēto kategoriju
pierādījumus tikai pēc tam, kad konkurences iestāde ir
slēgusi savu procedūru vai pieņēmusi Regulas (EK) Nr. 1/2003
5. pantā vai III nodaļā minēto lēmumu: (a)
informāciju, kuru kāda fiziskā vai
juridiskā persona sagatavojusi speciāli konkurences iestādes
procedūras nolūkā; (b)
informāciju, kuru konkurences iestāde
sagatavojusi procedūras ietvaros. 3. Attiecībā uz
konkurences iestādes lietas materiālos esošajiem
pierādījumiem, kuri neietilpst nevienā no šā panta
1. un 2. punktā minētajām kategorijām,
pierādījumu atklāšanas rīkojumu zaudējumu
atlīdzināšanas prasības ietvaros var iesniegt jebkurā
laikā. 7. pants Ierobežojumi tādu
pierādījumu izmantošanai, kuri iegūti, izmantojot vienīgi
piekļuvi konkurences iestādes lietas materiāliem 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka zaudējumu atlīdzināšanas prasībās nav
pieļaujami pierādījumi, kuri ietilpst kādā no
6. panta 1. punktā minētajām kategorijām un kurus
fiziska vai juridiska persona ieguvusi, izmantojot vienīgi piekļuvi
konkurences iestādes lietas materiāliem, īstenojot
Regulas (EK) Nr. 1/2003 27. pantā vai atbilstīgos
valsts tiesību noteikumos paredzētās tiesības uz
aizstāvību. 2. Dalībvalstis nodrošina,
ka pierādījumi, kuri ietilpst kādā no 6. panta
2. punktā minētajām kategorijām un kurus fiziska vai
juridiska persona ieguvusi, izmantojot vienīgi piekļuvi konkurences
iestādes lietas materiāliem, īstenojot Regulas (EK)
Nr. 1/2003 27. pantā vai atbilstīgos valsts tiesību
noteikumos paredzētās tiesības uz aizstāvību,
zaudējumu atlīdzināšanas prasībās nav pieļaujami,
kamēr konkurences iestāde nav slēgusi savu procedūru vai
pieņēmusi Regulas (EK) Nr. 1/2003 5. pantā vai
III nodaļā minēto lēmumu. 3. Dalībvalstis nodrošina,
ka pierādījumus, kurus fiziska vai juridiska persona ieguvusi,
izmantojot vienīgi piekļuvi konkurences iestādes lietas
materiāliem, īstenojot Regulas (EK) Nr. 1/2003
27. pantā vai atbilstīgos valsts tiesību noteikumos
paredzētās tiesības uz aizstāvību, un kuri nav
nepieļaujami saskaņā ar šā panta 1. vai 2. punktu,
zaudējumu atlīdzināšanas prasībā var izmantot tikai
šī persona vai fiziskā vai juridiskā persona, kura ir tās
tiesību pārņēmēja, tostarp persona, kura pārņēmusi
tās prasījumu. 8. pants Sankcijas 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka valstu tiesas var piemērot sankcijas pusēm, trešām
personām un to juridiskajiem pārstāvjiem, ja tie: (a)
neizpilda vai atsakās izpildīt tiesas
izdotu pierādījumu atklāšanas rīkojumu; (b)
iznīcina būtiskus pierādījumus,
ja iznīcināšanas brīdī: i) puse, kura veikusi iznīcināšanu,
bija vai iepriekš ir bijusi puse konkurences iestādes procedūrā
saistībā ar rīcību, kas ir zaudējumu
atlīdzināšanas prasības pamatā; vai ii) puse, kura veikusi
iznīcināšanu, zināja vai, saprātīgi pieņemot, tai
vajadzēja zināt, ka valsts tiesā ir celta zaudējumu
atlīdzināšanas prasība un attiecīgie pierādījumi
ir būtiski, lai pamatotu zaudējumu atlīdzināšanas
prasījumu vai aizstāvību pret šo prasījumu; vai iii) puse, kura veikusi
iznīcināšanu, zināja, ka attiecīgie pierādījumi
ir būtiski izskatīšanā esošās vai iespējamās
zaudējumu atlīdzināšanas prasībās, kuras cēlusi
šī puse vai kuras celtas pret to; (c)
neizpilda vai atsakās izpildīt
pienākumus, kas uzlikti ar tiesas izdotu rīkojumu par
konfidenciālas informācijas aizsardzību; vai (d)
ļaunprātīgi izmanto šajā
nodaļā paredzētās tiesības saistībā ar
pierādījumu atklāšanu un attiecīgi iegūtos
pierādījumus un informāciju. 2. Dalībvalstis nodrošina,
ka sankcijas, ko var noteikt valstu tiesas, ir efektīvas,
samērīgas un preventīvas. Ciktāl tas attiecas uz puses
rīcību zaudējumu atlīdzināšanas tiesvedībā,
sankcijas, ko valstu tiesas var izmantot, ietver iespēju izdarīt
tādus nelabvēlīgus secinājumus kā pieņemt, ka
attiecīgais jautājums ir pierādīts, vai pilnībā
vai daļēji noraidīt prasījumus un aizstāvību, un
iespēju piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. III NODAĻA VALSTU NOLĒMUMU SPĒKS, NOILGUMS UN
SOLIDĀRA ATBILDĪBA 9. pants Valstu nolēmumu spēks Dalībvalstis
nodrošina, ka tad, ja valstu tiesas zaudējumu atlīdzināšanas
prasībās atbilstoši Līguma 101. vai 102. pantam vai
valstu konkurences tiesībām lemj par nolīgumiem, lēmumiem
vai darbībām, uz kurām jau attiecas galīgs valsts
konkurences iestādes lēmumus vai pārsūdzības tiesas
nolēmums par pārkāpumu, šīs tiesas nevar pieņemt
nolēmumus, kuri ir pretrunā šādam pārkāpuma
konstatējumam. Šis pienākums neskar Līguma 267. pantā
noteiktās tiesības un pienākumus. 10. pants Noilgums 1. Dalībvalstis
saskaņā ar šo pantu paredz noteikumus, kas piemērojami noilgumam
zaudējumu atlīdzināšanas prasību celšanai. Minētajos
noteikumos paredz, kad sāk skaitīt noilguma termiņu, kāds
ir šis termiņš un kādos apstākļos noilguma termiņu var
pārtraukt vai apturēt. 2. Dalībvalstis nodrošina,
ka noilguma termiņu nesāk skaitīt, pirms cietusī persona
zina vai, saprātīgi pieņemot, būtu varējusi
zināt: i) par rīcību, kas ir
pārkāpuma priekšmets; ii) to, ka šāda rīcība
kvalificējama kā Savienības vai konkurences tiesību
pārkāpums; iii) to, ka pārkāpuma
rezultātā tai ir nodarīts kaitējums; un iv) kaitējumu izraisījušā
pārkāpēja identitāti. 3. Dalībvalstis nodrošina,
ka noilguma termiņu nesāk skaitīt pirms dienas, kurā
izbeigts turpināts vai atkārtots pārkāpums. 4. Dalībvalstis nodrošina,
ka noilgums zaudējumu atlīdzināšanas prasību celšanai ir
vismaz pieci gadi. 5. Dalībvalstis nodrošina,
ka noilguma termiņa skaitīšanu aptur, ja konkurences iestāde
attiecībā uz pārkāpumu, uz kuru attiecas zaudējumu
atlīdzināšanas prasība, veic izmeklēšanu vai
procesuālu darbību. Apturējums beidzas agrākais vienu gadu
pēc tam, kad nolēmums par pārkāpumu ir kļuvis galīgs
vai procedūra izbeigta citā veidā. 11. pants Solidāra atbildība 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka uzņēmumi, kuri, rīkojoties kopīgi, ir
pārkāpuši konkurences tiesības, ir solidāri atbildīgi
par pārkāpuma rezultātā nodarītajiem zaudējumiem:
katram pārkāpumu izdarījušajam uzņēmumam ir
pienākums atlīdzināt kaitējumu pilnā apmērā,
un cietusī persona var pieprasīt pilnu atlīdzību no jebkura
no šiem uzņēmumiem, līdz tā ir saņēmusi pilnu
atlīdzību. 2. Dalībvalstis nodrošina,
ka uzņēmums, kuram konkurences iestāde iecietības
programmas ietvaros ir piešķīrusi atbrīvojumu no naudas soda, ir
atbildīgs pret cietušajām personām, kas nav tā tiešie vai
netiešie pircēji vai piegādātāji, vienīgi tad, ja šīs
cietušās personas pierāda, ka tās nevar saņemt pilnu
atlīdzību no pārējiem uzņēmumiem, kuri
piedalījās tajā pašā konkurences tiesību
pārkāpumā. 3. Dalībvalstis nodrošina,
ka pārkāpumu izdarījušais uzņēmums var saņemt
iemaksu no jebkura cita pārkāpumu izdarījušā
uzņēmuma, šīs iemaksas summu nosakot atbilstoši to relatīvajai
atbildībai par pārkāpuma radīto kaitējumu.
Uzņēmumam, kuram konkurences iestāde iecietības programmas
ietvaros ir piešķīrusi atbrīvojumu no naudas soda, iemaksas
summa nepārsniedz apmēru, kādā tas nodarījis
kaitējumu saviem tiešajiem vai netiešajiem pircējiem vai
piegādātājiem. 4. Dalībvalstis nodrošina,
ka tad, ja pārkāpums ir radījis kaitējumu citām
cietušajām personām, nevis pārkāpumu izdarījušo
uzņēmumu tiešajiem vai netiešajiem pircējiem vai piegādātājiem,
atbrīvojuma saņēmēja iemaksas summu nosaka atbilstoši
tā relatīvajai atbildībai par attiecīgo kaitējumu. IV NODAĻA PĀRMAKSAS ATTIECINĀŠANA 12. pants Attiecināšanas izmantošana
aizstāvībai 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka atbildētājs zaudējumu atlīdzināšanas
prasībā savai aizstāvībai pret zaudējumu atlīdzināšanas
prasījumu var atsaukties uz to, ka prasītājs visu
pārkāpuma rezultātā radušos pārmaksu vai tās
daļu ir attiecinājis uz citām personām. Pienākums
pierādīt, ka pārmaksa ir tikusi attiecināta, ir
atbildētājam. 2. Atbildētājs nevar
izmantot iepriekšējā punktā minēto aizstāvību, ja
pārmaksa attiecināta uz tādām personām piegādes
ķēdes nākamajā posmā, kuras juridiski nevar
pieprasīt atlīdzību par tām nodarīto kaitējumu. 13. pants Netiešie pircēji 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka gadījumos, kad zaudējumu atlīdzināšanas
prasībā zaudējumu atlīdzināšanas prasījuma
pastāvēšana vai piešķiramās atlīdzības summa ir
atkarīga no tā, vai un kādā mērā pārmaksa ir
attiecināta uz prasītāju, šīs attiecināšanas fakts un
apmērs ir jāpierāda prasītājam. 2. Situācijā, kas
minēta 1. punktā, uzskata, ka netiešais pircējs ir
pierādījis, ka uz to attiecināta pārmaksa, ja tas
pierāda, ka: (a)
atbildētājs ir izdarījis konkurences
tiesību pārkāpumu; (b)
pārkāpums atbildētāja tiešajam
klientam ir radījis pārmaksu; un (c)
tas ir iegādājies preces vai
pakalpojumus, uz kuriem attiecas konkrētais pārkāpums, vai ir
iegādājies preces vai pakalpojumus, kas ir iegūti no precēm
vai pakalpojumiem, uz kuriem attiecas konkrētais pārkāpums, vai
kas sastāv no šādiem pakalpojumiem vai precēm. Dalībvalstis nodrošina, ka tiesa ir
pilnvarota aplēst, kāda daļa no minētās pārmaksas
ir attiecināta. Šis noteikums neskar pārkāpēja
tiesības pierādīt, ka pārmaksa uz netiešo pircēju
netika attiecināta vai netika attiecināta pilnībā. 14. pants Negūtā peļņa un
pārkāpumi piegāžu līmenī 1. Šīs nodaļas
noteikumi neskar cietušās personas tiesības pieprasīt
atlīdzību par negūto peļņu. 2. Dalībvalstis nodrošina,
ka šajā nodaļā paredzētie noteikumi ir attiecīgi
piemērojami arī tad, ja konkurences pārkāpums attiecas uz
piegādēm pārkāpumu izdarījušajam uzņēmumam. 15. pants Dažādos piegādes
ķēdes posmos esošu prasītāju zaudējumu
atlīdzināšanas prasības 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka, novērtējot, vai ir izpildīts pierādīšanas
pienākums, kas izriet no 13. panta piemērošanas, valstu tiesas,
kurās celtas zaudējumu atlīdzināšanas prasības,
pienācīgi ņem vērā: (a)
zaudējumu atlīdzināšanas
prasības, kuras attiecas uz vienu un to pašu konkurences tiesību
pārkāpumu, bet kuras ir cēluši citos piegādes
ķēdes posmos esoši prasītāji; vai (b)
šādās prasībās
pasludinātus spriedumus. 2. Šis pants neskar
Regulas (ES) Nr. 1215/2012 30. pantā noteiktās valstu
tiesu tiesības un pienākumus. V NODAĻA KAITĒJUMA APMĒRA NOTEIKŠANA 16. pants Kaitējuma apmēra noteikšana 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka karteļa izdarītu pārkāpumu gadījumos pieņem,
ka pārkāpums ir radījis kaitējumu. Pārkāpumu
izdarījušajam uzņēmumam ir tiesības atspēkot šo
pieņēmumu. 2. Dalībvalstis nodrošina,
ka kaitējuma apmēra noteikšanai nepieciešamais pierādīšanas
pienākums un pierādījumu un faktu konstatēšanas
līmenis nepadara cietušās personas tiesību uz zaudējumu
atlīdzināšanu īstenošanu praktiski neiespējamu vai
pārmērīgi apgrūtinātu. Dalībvalstis paredz, ka
tiesai tiek piešķirtas pilnvaras kaitējuma apmēru izteikt
aplēses veidā. VI NODAĻA STRĪDU IZŠĶIRŠANA VIENOŠANĀS
CEĻĀ 17. pants Strīdu izšķiršanas
vienošanās ceļā apturošā iedarbība 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka noilguma termiņu zaudējumu atlīdzināšanas prasības
celšanai aptur, kamēr notiek strīda izšķiršana vienošanās
ceļā. Noilguma termiņa apturēšana attiecas vienīgi uz
pusēm, kuras ir vai bija iesaistītas strīda izšķiršanā
vienošanās ceļā. 2. Dalībvalstis nodrošina,
ka valstu tiesas, kurās celta zaudējumu atlīdzināšanas
prasība, var apturēt tiesvedību, ja šīs tiesvedības
puses ir iesaistītas strīda izšķiršanā vienošanās
ceļā par prasījumu, uz kuru attiecas minētā
zaudējumu atlīdzināšanas prasība. 18. pants Vienošanās ceļā
panāktu izlīgumu ietekme uz turpmākām zaudējumu
atlīdzināšanas prasībām 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka pēc vienošanās ceļā panākta izlīguma tajā
iesaistītās cietušās personas prasījums tiek
samazināts par izlīgumā iesaistītā
līdzvainīgā pārkāpēja daļu
kaitējumā, kas cietušajai personai nodarīts pārkāpuma
rezultātā. Izlīgumā neiesaistītie
līdzvainīgie pārkāpēji nevar saņemt iemaksu no
izlīgumā iesaistītā līdzvainīgā
pārkāpēja par prasījuma atlikušo daļu. Vienīgi
tad, ja izlīgumā neiesaistītie līdzvainīgie
pārkāpēji nespēj atlīdzināt zaudējumus, kuri
atbilst prasījuma atlikušajai daļai, izlīgumā
iesaistītajam līdzvainīgajam pārkāpējam var likt
maksāt zaudējumu atlīdzību izlīgumā
iesaistītajai cietušajai personai. 2. Nosakot katra
līdzvainīgā pārkāpēja iemaksu, valstu tiesas
pienācīgi ņem vērā ikvienu iepriekšēju
izlīgumu, kurā bijis iesaistīts attiecīgais
līdzvainīgais pārkāpējs. VII NODAĻA NOBEIGUMA
NOTEIKUMI 19. pants Pārskatīšana Komisija pārskata šo direktīvu un
ziņo par to Eiropas Parlamentam un Padomei ne vēlāk kā [pēc
pieciem gadiem no šīs direktīvas transponēšanas termiņa]. 20. pants Transponēšana 1. Dalībvalstīs
stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas
vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības
vēlākais līdz [pēc diviem gadiem no šīs
direktīvas pieņemšanas dienas]. Dalībvalstis tūlīt
dara Komisijai zināmus minēto noteikumu tekstus. Kad dalībvalstis pieņem minētos
noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci
pievieno to oficiālai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā
izdarāma šāda atsauce. 2. Dalībvalstis dara
Komisijai zināmus to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās
pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva. 21. pants Stāšanās spēkā Šī direktīva stājas
spēkā divdesmitajā dienā pēc tās
publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā
Vēstnesī. 22. pants Adresāti Šī
direktīva ir adresēta dalībvalstīm. Strasbūrā, Eiropas Parlamenta vārdā – Padomes
vārdā – TIESĪBU AKTA FINANŠU
PĀRSKATS Šis
priekšlikums neietekmē ES budžetu. [1] Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK)
Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti
Līguma 81. un 82. pantā, OV L 1, 4.1.2003., 1. lpp. No
2009. gada 1. decembra EK līguma 81. un 82. pants kļuva par
attiecīgi Līguma 101. un 102. pantu. To būtība netika
mainīta. [2] Regulas (EK) Nr. 1/2003 attiecīgi 4. un
5. pants. [3] Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. pants. [4] Regulas (EK) Nr. 1/2003 6. pants;
skatīt arī spriedumu lietā 127/73 BRT/SABAM, 1974,
Recueil, 51. lpp., 16. punkts; spriedumu lietā C‑282/95 P
Guérin Automobiles/Komisija, 1997, Recueil, I‑1503. lpp.,
39. punkts. [5] Skatīt spriedumu lietā C-453/99 Courage
un Crehan, Recueil, 2001, I-6297. lpp.; spriedumu apvienotajās
lietās C-295/04–C-298/04 Manfredi, Krājums, 2006,
I-6619. lpp., spriedumu lietā C-360/09 Pfleiderer AG/Bundeskartellamt,
Krājums, 2011, I-5161. lpp.; un spriedumu lietā C-199/11
Eiropas Kopiena/Otis NV un citi, Krājums 2012,
I-0000. lpp. [6] Manfredi (skatīt 5. zemsvītras
piezīmi), 95. punkts. [7] Spriedums lietā C-360/09 Pfleiderer AG/Bundeskartellamt,
Krājums, 2011, I-5161. lpp. [8] COM(2008) 165 galīgā redakcija; skatīt
arī Komisijas dienestu darba dokumentu SEC(2008) 404, kas pievienots
Baltajai grāmatai. [9] Sabiedriskā apspriešana “Virzība uz
saskaņotu Eiropas pieeju kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai”,
skatīt http://ec.europa.eu/competition/consultations/2011_collective_redress/lv.pdf. [10] Rezolūcija par iecietības programmas ietvaros
saņemto materiālu aizsardzību saistībā ar
civilprasībām par zaudējumu atlīdzināšanu, ko Eiropas
konkurences iestāžu vadītāji pieņēma
sanāksmē 2012. gada 23. maijā; dokuments pieejams
vietnē http://ec.europa.eu/competition/ecn/leniency_material_protection_en.pdf. [11] Skatīt Eiropas Parlamenta 2012. gada
2. februāra rezolūciju “Virzība uz saskaņotu Eiropas
pieeju kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai” (2011/2089(INI)); http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?pubRef=-//EP//TEXT+TA+P7-TA-2012-0021+0+DOC+XML+V0//LV,
un par gadskārtējo ziņojumu par ES konkurences politiku
(2011/2094(INI)), http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?pubRef=-//EP//TEXT+TA+P7-TA-2012-0031+0+DOC+XML+V0//LV. [12] COM(2005) 672 galīgā redakcija; skat.
arī Zaļajai grāmatai pievienoto Komisijas dienestu darba
dokumentu SEC(2005) 1732. [13] Eiropas Parlamenta 2009. gada 26. marta
rezolūcija par Balto grāmatu par zaudējumu
atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EK
konkurences noteikumu pārkāpšanu (2008/2154(INI)). [14] Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas
2009. gada 25. marta atzinums par Balto grāmatu par
zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā
ar EK konkurences noteikumu pārkāpšanu, OV C 228,
22.9.2009., 40. lpp. [15] Skatīt Eiropas Parlamenta 2012. gada
2. februāra rezolūciju par gadskārtējo ziņojumu
par ES konkurences politiku (2011/2094(INI)). [16] OV C 101, 27.4.2004., 54. lpp. [17] Padomes 2000. gada 22. decembra Regula (EK)
Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi
civillietās un komerclietās, OV L 12, 16.1.2001.,
1. lpp. Minētā regula nesen ir aizstāta ar 2012. gada
12. decembra Regulu (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un
spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās,
OV L 351, 20.12.2012., 1. lpp.; tās noteikumu
lielākā daļa stāsies spēkā 2015. gada
10. janvārī. [18] Padomes 2001. gada 28. maija Regula (EK)
Nr. 1206/2001 par sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu
iegūšanā civillietās un komerclietās, OV L 174,
27.6.2001., 1. lpp. [19] Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada
11. jūlija Regula (EK) Nr. 864/2007 par tiesību
aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām
(“Roma II”), OV L 199, 31.7.2007., 40. lpp. [20] Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada
11. jūlija Regula (EK) Nr. 861/2007, ar ko izveido Eiropas
procedūru maza apmēra prasībām, OV L 199,
31.7.2007., 1. lpp. [21] Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada
21. maija Direktīva 2008/52/EK par konkrētiem
mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās,
OV L 136, 24.5.2008., 3. lpp. [22] Komisijas 2004. gada 7. aprīļa
Regula (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu
saskaņā ar EK Līguma 81. un 82. pantu, ko vada
Komisija, OV L 123, 27.4.2004., 18. lpp. [23] Komisijas paziņojums par noteikumiem
attiecībā uz piekļuvi Komisijas lietas materiāliem,
ievērojot EK Līguma 81. un 82. pantu, EEZ līguma 53., 54.
un 57. pantu un Padomes Regulu (EK) Nr. 139/2004, OV C 325, 22.12.2005.,
7. lpp. [24] Komisijas paziņojums par atbrīvojumu no
sodanaudas un sodanaudas samazināšanu karteļu gadījumos,
OV C 298, 8.12.2006., 17. lpp. [25] OV C 167, 2.7.2008, 1. lpp. [26] Rakstveida atsauksmes, ko Komisija saņēma
sabiedriskās apspriešanas gaitā, ir pieejamas šajās
adresēs: http://ec.europa.eu/competition/antitrust/actionsdamages/green_paper_comments.html
(Zaļās grāmatas apspriešana) un http://ec.europa.eu/competition/antitrust/actionsdamages/white_paper_comments.html
(Baltās grāmatas apspriešana). [27] Skatīt 9. zemsvītras piezīmi iepriekš. [28] Skatīt Eiropas Parlamenta 2012. gada
2. februāra rezolūciju “Virzība uz saskaņotu Eiropas
pieeju kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai” (2011/2089(INI)); http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?pubRef=-//EP//TEXT+TA+P7-TA-2012-0021+0+DOC+XML+V0//LV. [29] Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei,
Eiropas ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai
“Virzība uz horizontālu Eiropas līmeņa regulējumu
kolektīvās tiesiskās aizsardzības jomā”, COM(2013) 401
final. [30] Komisijas Ieteikums par kopējiem principiem
attiecībā uz dalībvalstu aizlieguma un atlīdzināšanas
kolektīvās tiesiskās aizsardzības mehānismiem
saistībā ar Savienības tiesību aktos paredzēto
tiesību pārkāpumiem, C(2013) 3539 final. [31] Sabiedriskā apspriešana par pamatnostādņu
dokumenta projektu – Kaitējuma apmēra noteikšana zaudējumu
atlīdzināšanas prasībās saistībā ar Līguma
par Eiropas Savienības darbību 101. un 102. panta
pārkāpumiem, pieejams http://ec.europa.eu/competition/consultations/2011_actions_damages/draft_guidance_paper_lv.pdf. [32] Sabiedriskās apspriešanas laikā
saņemtās atsauksmes pieejamas http://ec.europa.eu/competition/consultations/2011_actions_damages/index_en.html#contributions. [33] Study on the conditions of claims for damages in case
of infringement of EC competition rules, pieejams http://ec.europa.eu/competition/antitrust/actionsdamages/study.html. [34] Making antitrust damages actions more effective in the EU:
welfare impact and potential scenarios, pieejams http://ec.europa.eu/competition/antitrust/actionsdamages/files_white_paper/impact_study.pdf. [35] Quantifying antitrust damages – Towards
non-binding guidance for courts, pieejams http://ec.europa.eu/competition/antitrust/actionsdamages/quantification_study.pdf. [36] Komisijas dienestu darba dokuments, ietekmes
novērtējuma kopsavilkums “Zaudējumu atlīdzināšanas
prasības par ES konkurences noteikumu pārkāpumiem”,
Strasbūra, 11.6.2013., SWD(2013) 203 final. [37] Skatīt 5. zemsvītras piezīmi iepriekš. [38] Skatīt 33. zemsvītras piezīmi
iepriekš. [39] Sīkāk skatīt 4.1. iedaļā. [40] Regulas (EK) Nr. 1/2003 3. panta
1. punkts. [41] Piemēram, saistībā ar attiecināšanas
izmantošanu aizstāvībai, skatīt 4.4. iedaļu. [42] Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada
29. aprīļa Direktīva 2004/48/EK par intelektuālā
īpašuma tiesību piemērošanu, OV L 157, 30.4.2004.,
45. lpp. [43] Protams, tas pats ierobežojumu attiecas uz
gadījumiem, kad valsts tiesa izdod rīkojumu atklāt
b) kategorijas dokumentus, kad konkurences iestāde ir slēgusi
savu procedūru. [44] Komisijas 2004. gada 7. aprīļa
Regula (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu
saskaņā ar EK Līguma 81. un 82. pantu, ko vada Komisija,
OV L 123, 27.4.2004., 18. lpp. [45] Komisijas paziņojums par Komisijas un ES
dalībvalstu tiesu sadarbību, piemērojot EKL 81. un 82. pantu, OV
C 101, 27.4.2004., 54. lpp.; Komisijas paziņojums par noteikumiem
attiecībā uz piekļuvi Komisijas lietas materiāliem,
ievērojot EK Līguma 81. un 82. pantu, EEZ līguma 53., 54.
un 57. pantu un Padomes Regulu (EK) Nr. 139/2004, OV C 325, 22.12.2005.,
7. lpp.; Komisijas paziņojums par izlīguma procedūras
kārtību karteļu lietās, lai pieņemtu lēmumus
saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 7. un 23. pantu, OV C 167,
2.7.2008., 1. lpp. [46] Spriedums lietā C-199/11 Eiropas Kopiena/Otis
un citi, Krājums, 2012, I-0000. lpp. [47] Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada
12. decembra Regula (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un
spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās,
OV L 351, 20.12.2012., 1. lpp. [48] Quantifying antitrust damages – Towards
non-binding guidance for courts, pieejams http://ec.europa.eu/competition/antitrust/actionsdamages/quantification_study.pdf,
91. lpp. [49] Komisijas Paziņojums par kaitējuma apmēra
noteikšanu zaudējumu atlīdzināšanas prasībās
saistībā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 101.
un 102. panta pārkāpumiem, C(2013) 3440. [50] OV C , , lpp. [51] OV C , , lpp. [52] OV L 1, 4.1.2003., 1. lpp. No 2009. gada 1.
decembra EK līguma 81. un 82. pants kļuva par attiecīgi LESD
101. un 102. pantu. Abi noteikumu kopumi būtībā ir identiski. [53] OV C 326, 26.10.2012., 391. lpp. [54] OV L 174, 27.6.2001., 1. lpp. [55] OV C 369, 17.12.2011., 14. lpp.