This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 52013PC0152
Proposal for a COUNCIL DECISION authorising Member States to ratify, in the interests of the European Union, the Convention concerning decent work for domestic workers, 2011, of the International Labour Organisation (Convention No 189)
Priekšlikums PADOMES LĒMUMS, ar kuru dalībvalstīm atļauj Eiropas Savienības interesēs ratificēt Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 2011. gada Konvenciju par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām (Konvencija Nr. 189)
Priekšlikums PADOMES LĒMUMS, ar kuru dalībvalstīm atļauj Eiropas Savienības interesēs ratificēt Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 2011. gada Konvenciju par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām (Konvencija Nr. 189)
/* COM/2013/0152 final - 2013/0085 (NLE) */
Priekšlikums PADOMES LĒMUMS, ar kuru dalībvalstīm atļauj Eiropas Savienības interesēs ratificēt Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 2011. gada Konvenciju par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām (Konvencija Nr. 189) /* COM/2013/0152 final - 2013/0085 (NLE) */
PASKAIDROJUMA RAKSTS 1. PRIEKŠLIKUMA KONTEKSTS Šis priekšlikums ļaus
dalībvalstīm juridiski ratificēt Starptautiskās Darba
organizācijas (SDO) 2011. gada Konvenciju Nr. 189 par
pienācīgu darbu mājsaimniecībās
nodarbinātajām personām, turpmāk „Konvencija Nr. 189
par mājsaimniecībās nodarbinātajiem” vai “Konvencija”. Konvencija Nr. 189 par
mājsaimniecībās nodarbinātajiem tika pieņemta
Starptautiskās darba konferences 100. sesijā 2011. gada
16. jūnijā un stāsies spēkā 2013. gada septembrī.
Tajā noteikti vispārīgi minimālie darba aizsardzības
noteikumi attiecībā uz mājsaimniecībās
nodarbinātajām personām. 2012. gada decembrī Konvenciju
Nr. 189 par mājsaimniecībās nodarbinātajiem bija
ratificējušas trīs SDO dalībvalstis. Minētā konvencija
ir starp tām, kuras SDO ir klasificējusi kā
aktuālākās, un tāpēc aktīvi tiek veicināta
konvencijas atpazīstamība. Eiropas Savienība (ES) ir
apņēmusies veicināt programmu pienācīgas
kvalitātes nodarbinātībai gan tās iekšienē, gan
starptautiskajās attiecībās. Darba standarti ir pienācīgas
kvalitātes nodarbinātības koncepcijas pamatelements.
Tādējādi SDO Konvencijas ratifikācija
dalībvalstīs ir svarīgs signāls par Savienības
politikas atbilstību centieniem uzlabot darba standartus visā
pasaulē. Turklāt ES Stratēģijā
cilvēku tirdzniecības izskaušanai[1] Komisija aicināja
dalībvalstis ratificēt visus starptautiskos tiesību aktus,
nolīgumus un juridiskās saistības, kas veicinās
cilvēku tirdzniecības apkarošanu rezultatīvākā,
labāk koordinētā un saskaņotā veidā. Šo
dokumentu vidū ir Konvencija Nr. 189 par
mājsaimniecībās nodarbinātajiem. Tāpēc ES līmenī ir
nepieciešams likvidēt visus juridiskos šķēršļus Konvencijas
Nr. 189 par mājsaimniecībās nodarbinātajiem (kuras
saturs nerada bažas saistībā ar spēkā esošo Savienības
tiesību aktu kopumu) ratificēšanai dalībvalstīs. Konvencijas Nr. 189 par
mājsaimniecībās nodarbinātajiem noteikumi ir
paredzēti, lai palīdzētu ierobežot
mājsaimniecībās nodarbinātu personu
ļaunprātīgu izmantošanu un ekspluatāciju. Konvencijas
1. pantā mājsaimniecībā nodarbināta persona
definēta kā jebkura persona, kas veic darbu
mājsaimniecībā vai mājsaimniecībai un ir darba
attiecībās. Konvencija paredz, ka SDO dalībvalstis veic
pasākumus, lai novērstu vardarbību un bērnu darbu
mājsaimniecības darba vidē. Konvencijas 3. pantā tiek
aizsargātas mājsaimniecībā nodarbināto personu ar
darbu saistītās pamattiesības, nosakot, ka katras SDO
dalībvalsts pienākums ir veikt Konvencijā norādītos
pasākumus, lai ievērotu, sekmētu un īstenotu pamatprincipus
un pamattiesības darbā. Turpmākie noteikumi jo īpaši
paredz, ka SDO dalībvalstis: ·
nosaka minimālo vecumu darbam
mājsaimniecībās un paredz aizsardzības pasākumus
darbiniekiem, kas ir jaunāki par 18 gadiem; ·
novērš ļaunprātīgu
izmantošanu un vardarbību; ·
nodrošina taisnīgus noteikumus un
pienācīgus nodarbinātības nosacījumus; ·
pārliecinās, ka darbinieki ir
informēti par nodarbinātības noteikumiem un viņiem ir
sīkāka informācija par nodarbinātību; ·
regulē darbā pieņemšanu
ārvalstīs un nodrošina pārvietošanās brīvību; ·
nosaka vienlīdzīgu attieksmi pret
mājsaimniecībās nodarbinātām personām un citiem
darbiniekiem attiecībā uz atlīdzību un pabalstiem; ·
regulē un uzrauga privātas
nodarbinātības aģentūras; ·
izveido īpašu sūdzību
mehānismu. Konvencija Nr. 189 par
mājsaimniecībās nodarbinātajiem aptver tādas
Savienības tiesību jomas, kurās regulējums jau ir augsti
attīstīts. Konvencija galvenokārt attiecas uz
aspektiem, kas saistīti ar sociālās politikas jomu, kurā
Savienības tiesību aktos noteiktas minimālās prasības
attiecībā uz veselības aizsardzību un drošību
darbā, jauniešu darba aizsardzību, maternitātes
aizsardzību, rakstisku paziņojumu, darba laiku, imigrāciju un
pagaidu darba aģentūru darbu[2]. Konvencijā ietverti diskriminācijas
novēršanas jomas aspekti, kurā Savienības tiesību aktos
noteiktas minimālās prasības par vienlīdzību
nodarbinātībā, dzimumu līdztiesību un
maternitātes aizsardzību[3]. Konvencijā iekļauti arī
aspekti, kas attiecas uz tiesu iestāžu sadarbību krimināllietu
jomā un patvēruma un imigrācijas jomā, kurās
Savienības tiesību aktos noteiktas minimālās prasības
par cilvēku tirdzniecības apkarošanu un sankcijām pret darba
devējiem[4]. Turklāt Konvencijas par
mājsaimniecībās nodarbinātajiem 8. pantā ir
noteikta migrējošu mājsaimniecībās nodarbināto personu
aizsardzība, kas ietver aspektus, kuri ir saistīti ar darbinieku
pārvietošanās brīvību saskaņā ar ES tiesību
aktiem[5]. 2. APSPRIEŠANĀS AR
IEINTERESĒTAJĀM PERSONĀM UN IETEKMES NOVĒRTĒJUMU
REZULTĀTI Nepiemēro. 3. PRIEKŠLIKUMA JURIDISKIE ASPEKTI Saskaņā
ar noteikumiem par starptautiskajām kompetencēm, ko izdevusi Eiropas
Savienības Tiesa[6],
un konkrētāk attiecībā uz Starptautiskās Darba
organizācijas Konvencijas noslēgšanu un ratificēšanu[7],
dalībvalstis nav tiesīgas neatkarīgi lemt par Konvencijas
ratifikāciju, nesaņemot Padomes iepriekšēju piekrišanu, ja
konkrētas Konvencijas daļas ir Savienības kompetencē. Taču Eiropas Savienība pati arī
nevar ratificēt SDO Konvenciju, jo tikai valstis var būt šādu
konvenciju dalībnieces. Tādējādi, ja nolīguma vai
līguma priekšmets daļēji ir Savienības kompetencē un
daļēji – dalībvalsts kompetencē, Savienības
iestādēm un dalībvalstīm jāveic visi vajadzīgie
pasākumi, lai pēc iespējas labāk nodrošinātu
sadarbību Konvencijas ratificēšanā un to saistību
īstenošanā, kuras izriet no minētās Konvencijas[8]. Attiecībā uz pēdējo desmit
gadu laikā pieņemtajām SDO konvencijām, kuru daļas ir
Savienības kompetencē, Padome ir atļāvusi
dalībvalstīm Savienības interesēs ratificēt tās
konvenciju daļas, kuras ir Savienības kompetencē[9]. Komisija
ir arī pieņēmusi priekšlikumu par minēto Padomes
lēmumu attiecībā uz Ķīmisko vielu konvenciju
Nr. 170[10]. Attiecībā tieši uz
Konvenciju Nr. 189 par mājsaimniecībās nodarbinātajiem
regulējums dažādos sociālās politikas aspektos un
diskriminācijas novēršanas, tiesu iestāžu sadarbības
krimināllietās un patvēruma un imigrācijas jomās, uz
kurām attiecas Konvencija, ir sasniedzis tādu
sarežģītības pakāpi, ka dalībvalstis
saistībā ar šiem jautājumiem vairs nevar suverēni
rīkoties starptautisko attiecību jomā[11]. LESD
153. pants ir galvenais juridiskais pamats saistītajiem
Savienības tiesību aktiem, kuri lielākajā daļā
gadījumu ir sīkāk izstrādāti nekā Konvencijā
Nr. 189 par mājsaimniecībās nodarbinātajiem noteiktie
vispārīgie principi. Konvencijā noteiktie vispārīgie
principi nav pretrunā Savienības tiesību aktiem, un starp
Konvencijas noteikumiem un Savienības tiesību aktu kopumā
noteiktajām minimālajām prasībām šajās jomās
nav konflikta. No SDO dibināšanas līguma
19. panta 8. punkta izriet, ka Konvencija paredz minimālos
standartus, tādējādi, īstenojot Konvenciju valstīs,
var noteikt augstākus standartus, nekā Konvencijā
paredzēts. Pieejas ziņā nav pretrunu starp
noteikumiem par darbinieku aizsardzību un vienlīdzīgu attieksmi
pret darbiniekiem saskaņā ar Konvenciju un minimālajām
prasībām, ko šajā jomā paredz Savienības tiesību
aktu kopums. Tas nozīmē, ka Savienības pasākumi var
būt stingrāki nekā SDO standarti un otrādi[12]. Konvencijā Nr. 189 par
mājsaimniecībās nodarbinātajiem ir iekļauts viens
pants migrējošu mājsaimniecībās nodarbināto personu
aizsardzībai (8. pants), kas varētu potenciāli skart
darbinieku pārvietošanās brīvību – jomu, kas ir
Savienības ekskluzīvā kompetencē[13].
Tomēr galvenais Konvencijas mērķis nav reglamentēt
jautājumu, kas ir Savienības ekskluzīvā kompetencē.
Turklāt Konvencijas 8. panta 2. punktā ir paredzēts,
ka prasība saņemt rakstisku piedāvājumu pirms valstu robežu
šķērsošanas neattiecas uz reģionālās ekonomikas
integrācijas zonām. Šī drošības klauzula novērš visas
iespējamās pretrunas starp Konvenciju un Savienības tiesību
aktu kopumu attiecībā uz darbinieku pārvietošanās
brīvību saskaņā ar LESD 45. pantu un Regulu
Nr. 492/2011. Tādējādi Konvencijas noteikumi šajā
jomā ir saderīgi ar Savienības tiesību aktu kopumu. Tāpēc šā priekšlikuma
mērķis ir atļaut dalībvalstīm Savienības
interesēs ratificēt Konvencijas Nr. 189 par
mājsaimniecībās nodarbinātajiem daļas, kuras ir
Savienības kompetencē. Priekšlikums ir balstīts uz Līguma
par Eiropas Savienības darbību (LESD) 218. panta 6. punktu,
ko piemēro pēc analoģijas, saistībā ar LESD
153. pantu, kurš ir galvenais juridiskais pamats Savienības
tiesību aktiem par darbinieku darba apstākļu aizsardzību un
uzlabošanu. 2013/0085 (NLE) Priekšlikums PADOMES LĒMUMS, ar kuru dalībvalstīm atļauj
Eiropas Savienības interesēs ratificēt Starptautiskās Darba
organizācijas (SDO) 2011. gada Konvenciju par pienācīgu
darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām
(Konvencija Nr. 189) EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME, ņemot vērā Līgumu par
Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 153. pantu
saistībā ar 218. panta 6. punkta a) apakšpunkta
v) punktu un 8. punkta pirmo daļu, ņemot vērā Eiropas Komisijas
priekšlikumu, ņemot vērā Eiropas Parlamenta
piekrišanu[14], tā kā: (1) Eiropas Parlaments, Padome un
Komisija sekmē tādu starptautisku darba konvenciju ratificēšanu,
ko Starptautiskā Darba organizācija ir klasificējusi kā
aktuālas, tādējādi atbalstot Eiropas Savienības centienus
veicināt pienācīgu nodarbinātību visiem
Savienībā un ārpus tās, un darbinieku darba
apstākļu aizsardzība un uzlabošana ir svarīgs šo centienu
aspekts. (2) Lielākā daļa
noteikumu saskaņā ar Starptautiskās Darba organizācijas
(SDO) 2011. gada Konvenciju Nr. 189 par pienācīgu darbu
mājsaimniecībās nodarbinātajām personām,
turpmāk "Konvencija", lielā mērā ir ietverta
Savienības tiesību aktu kopumā sociālās politikas[15],
diskriminācijas novēršanas[16],
tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās[17] un
patvēruma un imigrācijas[18]
jomā. (3) Konvencijas noteikumi par
migrējošu mājsaimniecībās nodarbināto personu
aizsardzību potenciāli ietekmē darbinieku
pārvietošanās brīvību – jomu, kas ir Savienības
ekskluzīvā kompetencē[19]. (4) Tādējādi
atsevišķas Konvencijas daļas ir Savienības kompetencē, un
dalībvalstis attiecībā uz minētajām daļām
nedrīkst uzņemties saistības ārpus Savienības
iestāžu sistēmas[20]. (5) Eiropas Savienība nevar
ratificēt Konvenciju, jo Konvencijas dalībnieces var būt tikai
valstis. (6) Šajā situācijā
dalībvalstīm un Savienības iestādēm ir
jāsadarbojas attiecībā uz Konvencijas ratifikāciju. (7) Tāpēc Padome
atļauj dalībvalstīm, kurām ir saistoši Savienības
tiesību akti par minimālajām prasībām darba
apstākļu jomā, Eiropas Savienības interesēs
ratificēt Konvenciju, IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU. 1. pants Ar šo dalībvalstīm atļauj
ratificēt Starptautiskās Darba organizācijas 2011. gada
Konvencijas par pienācīgu darbu mājsaimniecībās
nodarbinātajām personām (Konvencija Nr. 189) daļas,
kuras saskaņā ar Līgumiem ir Savienības kompetencē. 2. pants Šis lēmums ir adresēts
dalībvalstīm. Briselē, Padomes
vārdā — priekšsēdētājs [1] ES
Stratēģija cilvēku tirdzniecības izskaušanai
2012.–2016. gadā, COM(2012) 286, 19.6.2012. [2] Direktīva
89/391/EEK, Direktīva 94/33/EEK, Direktīva 91/533/EEK, Direktīva
2003/88/EK, Direktīva 2011/98/ES, Direktīva 2008/104/EK. [3] Direktīva
2000/78/EK, Direktīva 2000/43/EK, Direktīva 2006/54/EK,
Direktīva 92/85/EEK. [4] Direktīva
2011/36/EK, Direktīva 2009/52/EK. [5] LESD 45. pants, Regula Nr. 492/2011. [6] Eiropas Savienības Tiesas 1971. gada 31. marta AETR
spriedums, lieta Nr. 22/70, Tiesas judikatūras krājums Nr. 263,
1971; skatīt arī LESD
3. panta 2. punktu, kurā šie principi ir kodificēti. [7] Eiropas Savienības Tiesas 1993. gada 19. marta atzinums
Nr. 2/91, kas attiecas uz Ķīmisko vielu konvenciju Nr. 170,
Tiesas judikatūras krājums 1993-I, 1061. lpp. [8] Eiropas
Savienības Tiesas atzinums Nr. 2/91 (turpat), 36., 37. un
38. punkts. [9] Pēdējo
desmit gadu laikā ir pieņemti trīs Padomes lēmumi, ar
kuriem dalībvalstīm atļauj ratificēt SDO konvencijas:
Padomes 2005. gada 14. aprīļa Lēmums, ar ko Eiropas
Kopienas interesēs dalībvalstīm atļauj ratificēt
Starptautiskās Darba organizācijas Konvenciju attiecībā uz
jūrnieku personu apliecinošiem dokumentiem (Konvencija Nr. 185),
OV L 136/1, 30.5.2005., Padomes 2007. gada 7. jūnija
Lēmums, ar ko dalībvalstīm atļauj Eiropas Kopienas
interesēs ratificēt Starptautiskās Darba organizācijas
2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā
(OV L 161/63, 22.6.2007.) un Padomes 2010. gada 7. jūnija
Lēmums, ar kuru dalībvalstīm atļauj Eiropas Savienības
interesēs ratificēt Starptautiskās Darba organizācijas
2007. gada konsolidēto Konvenciju par darbu zvejniecībā
(188. konvencija), OV 145/12, 11.6.2010. [10] COM(2012) 677, 2012. gada 20. novembris. [11] Eiropas Savienības Tiesas atzinums Nr. 2/91, 25. un
26. punkts. [12] Eiropas Savienības Tiesas atzinums Nr. 2/91, 18. punkts. [13] LESD 45. pants, Regula Nr. 492/2011. [14] OV C [..], [..], [..]. lpp. [15] To vidū ir Pamatdirektīva par veselību un drošību
darbā 89/391/EEK, Direktīva 94/33/EK par jauniešu darba
aizsardzību, Direktīva 92/85/EEK par maternitātes
aizsardzību, Direktīva 91/533/EEK par rakstisku paziņojumu,
Direktīva 2003/88/EK par darba laiku un Direktīva 2008/104/EK par
pagaidu darba aģentūrām. [16] To vidū it Direktīva 2000/78/EK par vienlīdzību
nodarbinātībā, Direktīva 2006/54/EK par dzimumu
līdztiesību un Direktīva 92/85/EEK par maternitātes
aizsardzību. [17] To
vidū ir Direktīva 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības
novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību. [18] To
vidū ir Direktīva 2009/52/EK par sankcijām pret darba
devējiem un Direktīva 2011/98/ES par vienotu atļauju. [19] LESD 45. pants, Regula Nr. 492/2011. [20] Eiropas Savienības Tiesas 1993. gada 19. marta atzinums
Nr. 2/91, Tiesas judikatūras krājums 1993-I, 1061. lpp.,
26. punkts.