This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 52013DC0549
REPORT FROM THE COMMISSION TO THE EUROPEAN PARLIAMENT AND THE COUNCIL on the application of Directive 2007/64/EC on payment services in the internal market and on Regulation (EC) No 924/2009 on cross-border payments in the Community
KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI par to, kā tiek piemērota Direktīva 2007/64/EK par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū un Regula (EK) Nr. 924/2009 par pārrobežu maksājumiem Kopienā
KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI par to, kā tiek piemērota Direktīva 2007/64/EK par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū un Regula (EK) Nr. 924/2009 par pārrobežu maksājumiem Kopienā
/* COM/2013/0549 final */
KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI par to, kā tiek piemērota Direktīva 2007/64/EK par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū un Regula (EK) Nr. 924/2009 par pārrobežu maksājumiem Kopienā /* COM/2013/0549 final */
KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN
PADOMEI par to, kā tiek piemērota Direktīva
2007/64/EK par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū un Regula (EK) Nr. 924/2009
par pārrobežu maksājumiem Kopienā (Dokuments attiecas uz EEZ) I Direktīva 2007/64/EK 1. IEVADS Šajā ziņojumā sniegts pārskats par to, kā saskaņā ar 87. panta
prasībām tikusi piemērota Direktīva 2007/64/EK par maksājumu pakalpojumiem
iekšējā tirgū (turpmāk — “MPD”). Šajā ziņojumā aplūkots periods no
2009. gada līdz 2012. gadam. Saskaņā ar 87. pantu ir jāziņo par
virkni jautājumu: direktīvas darbības jomu (jo īpaši nelielas vērtības
maksājumu instrumentiem un elektronisko naudu); darījumiem, kuros tikai viens
no maksājumu pakalpojumu sniedzējiem atrodas ES (one-leg transactions),
un darījumiem visās valūtās; autorizēšanas prasībām un šķēršļiem ienākšanai
tirgū; prudenciālām prasībām (sākumkapitālu / pašu kapitālu / nodrošinājumu);
maksājumu iestāžu veiktu kredīta piešķiršanu; maksājuma izpildes laiku un
neizpildi vai nepareizu izpildi. Tomēr šā ziņojuma darbības joma neaprobežojas
tikai ar šiem jautājumiem. MPD pārskatīšanas procesa pamatā bija divi īpaši ārējie pētījumi.
Pirmajā pētījumā — “tiesisko aspektu pētījumā” — tika sniegts tiesiskās
atbilstības novērtējums saistībā ar MPD transponēšanu 27 dalībvalstīs[1]. Otrajā pētījumā — “ekonomisko
aspektu pētījumā” — tika analizēts, kādu ekonomisko ietekmi MPD un ar to
saistītā Regula (EK) Nr. 924/2009 par pārrobežu maksājumiem euro rada
salīdzinājumā ar to sākotnējiem mērķiem[2].
Šajā nolūkā Komisijas padomdevējas komitejas privātklientu maksājumu politikas
jautājumos apkopoja dalībvalstu un attiecīgo tirgus dalībnieku ieguldījumu. Šajā ziņojumā aprakstīta MPD transponēšana
(2. iedaļa), izvērtēta tās piemērošana un ietekme (3. iedaļa),
identificētas galvenās problēmas, kas radušās saistībā ar MPD piemērošanu
(4. iedaļa), un izdarīti vairāki secinājumi (5. iedaļa). 2. DIREKTĪVAS TRANSPONĒŠANA MPD stājās spēkā 2007. gada
25. decembrī, un dalībvalstīm tā bija jātransponē savos tiesību aktos līdz
2009. gada 1. novembrim. Dažas dalībvalstis neievēroja šo termiņu.
Lai īstenotu MPD, vairums dalībvalstu to tiesību aktu kopumā ieviesa jaunu
tiesību aktu[3].
MPD īstenošana neradīja būtiskas problēmas, un
dalībvalstis to pienācīgi īstenoja[4].
Visā transponēšanas procesa laikā Komisijas dienesti sadarbojās ar dalībvalstīm
un sniedza palīdzību, lai nodrošinātu pareizu transponēšanu. Tomēr, lai gan attiecībā uz šo direktīvu tika
izmantota pilnīgas saskaņošanas pieeja[5],
tiesisko aspektu pētījumā tika uzsvērts, ka MPD ir ietverti gan konkrēti, gan
abstrakti noteikumi, kas visā ES ir radījuši grūtības saistībā ar direktīvas
īstenošanu. Dažas dalībvalstis MPD noteikumus ir papildinājušas ar papildu
valsts tiesību normām. MPD ir ietverti 25 fakultatīvi noteikumi.
Ja dalībvalsts bija izvēlējusies izmantot kādu no risinājumiem, tai bija
jāinformē Komisija[6].
Lielais skaits dalībvalstīm pieejamo risinājumu radies no vajadzības
ņemt vērā vietējo tirgu īpatnības un no sarunu procesa, kura rezultātā tika
pieņemta MPD[7].
Ieinteresēto personu nostāja attiecībā uz fakultatīvo noteikumu ietekmi kopumā
bija neitrāla. Šī daudzveidība nav bijusi par iemeslu regulējuma arbitrāžai no
lietotāju vai pakalpojumu sniedzēju puses saistībā ar to darbības vietu[8]. 3. DIREKTĪVAS PIEMĒROŠANA UN
IETEKME 3.1. I sadaļa —
Priekšmets, darbības joma un definīcijas 3.1.1. Darbības joma Darbības joma ir definēta 2. pantā. MPD
pievienotajā pielikumā ir definētas darbības, uz kurām attiecas termins
“maksājumu pakalpojumi”, un ietvertas septiņas maksājumu pakalpojumu
kategorijas. Kopā ar 3. pantu, kurā definēti direktīvas darbības jomā
neietilpstošie darījumi, šis saraksts definē pakalpojumus, uz kuriem attiecas
MPD darbības joma. Ekonomisko aspektu pētījumā secināts, ka
pašreizējais saraksts ir atbilstošs. To apstiprina ieinteresētās personas. Tomēr saņemtajās atsauksmēs bija arī izteiktas bažas par
pielikuma definīcijām un vispusību. Tika uzskatīts, ka daži pakalpojumi būtu
jāiekļauj maksājumu pakalpojumu sarakstā. Turklāt būtu jāņem vērā arī jauni
tehnoloģijas sasniegumi un uzņēmējdarbības attīstība. Tika uzskatīts, ka būtu
svarīgi iekļaut arī trešās personas pakalpojumu sniedzējus, kas piedāvā
maksājumu iniciēšanas pakalpojumus. 3.1.2. Darbības joma attiecībā uz
teritoriju un valūtu Saskaņā ar 2. panta 1. punktu MPD un
tās noteikumi par nosacījumu pārredzamību, informācijas atklāšanas prasībām un
darbības veikšanu attiecas tikai uz ES iekšējiem darījumiem, proti, darījumiem,
kuros abi maksājumu pakalpojumu sniedzējiem atrodas ES (two-leg transactions). Tomēr trīspadsmit dalībvalstis ir uzņēmušās
iniciatīvu dažus MPD noteikumus attiecināt uz darījumiem, kuros tikai viens no
maksājumu pakalpojumu sniedzējiem atrodas ES[9],
proti, uz ES esošo ienākošo vai izejošo maksājumu darījumu posmu, — šajā nolūkā
vienpadsmit dalībvalstis izmantoja valsts tiesību aktus, bet divas
dalībvalstis pieļāva līgumiskas atkāpes. MPD darbības jomā ietilpst tikai
maksājumu pakalpojumi ES valūtās. Dalībvalstis, kas MPD piemērošanu attiecināja
arī uz darījumiem, kuros tikai viens no maksājumu pakalpojumu sniedzējiem
atrodas ES, MPD parasti piemēro arī ārpus ES/EEZ esošu valstu valūtām. Šie dažādie režīmi ietekmē ieinteresētās
personas un patērētājus. Turklāt patērētājiem vienkārši nav zināms, ka tiek
piemēroti dažādi regulatīvie režīmi[10].
Savukārt pakalpojumu sniedzēju gadījumā mazāk nekā 25 % izmanto dažādas
sistēmas un procedūras attiecībā uz darījumiem, kuros tikai viens no maksājumu
pakalpojumu sniedzējiem atrodas ES, un darījumiem, kuros abi pakalpojumu
sniedzēji atrodas ES[11].
3.1.3. Darījumi, kas neietilpst
direktīvas darbības jomā Direktīvas 3. pantā ir noteikts saraksts
ar maksājumu darījumiem vai pakalpojumiem, kuriem direktīvu nepiemēro. Šādi
darbības jomas izņēmumi patērētājiem rada grūtības saprast, kurš tiesiskais
regulējums attiecas uz kuru darbību. Saskaņā ar Komisijas vārdā veiktu
apsekojumu 82 % no 24 patērētāju apvienībām 20 dažādās
dalībvalstīs un 15 kompetentās iestādes atbalsta, ka tiek izdarīti
grozījumi attiecībā uz darījumiem, kas neietilpst direktīvas darbības jomā[12]. Ieinteresētās personas lūdz,
lai noteikti atbrīvojumi tiktu vai nu precizēti, vai arī svītroti. Turklāt
maksājumu pakalpojumu sniedzējiem ir tendence pašiem izvērtēt, vai MPD darbības
joma attiecas uz to darījumiem. Tā rezultātā var notikt izvairīšanās no reglamentējošiem
noteikumiem vai kompetento iestāžu pārpludināšana ar pakalpojumu sniedzēju
informācijas pieprasījumiem[13].
3.1.4. Nelielas vērtības maksājumi un
e-nauda Direktīvas 34. pantā un 53. pantā
noteikti principi attiecīgi atkāpēm no informēšanas prasībām un darbības
veikšanas noteikumiem saistībā ar vienkāršiem maksājumu produktiem nelielas
vērtības darījumu gadījumā. MPD paredzēts, ka dalībvalstis var izvēlēties
samazināt vai divkāršot summas, kas uzrādītas noteikumos par darījumiem valsts
robežās, kā arī palielināt minētās summas priekšapmaksas maksājumu
instrumentiem[14].
Daudzas dalībvalstis nolēma divkāršot summu un priekšapmaksas maksājumu
instrumentiem palielināja griestus līdz EUR 500. Saskaņā ar Komisijas
vārdā veikto apsekojumu tikai 17 no 69 kredītiestādēm norādīja, ka tās
piedāvājušas instrumentus, uz kuriem attiecas nelielas vērtības darījumu
atkāpe. Šis atvieglotais tiesiskais režīms tieši konkurē ar citiem vēl vairāk
atvieglotiem režīmiem, kas paredzēti MPD (t. i., atbrīvojums mazām maksājumu
iestādēm, atbrīvotas maksājumu darbības). Robežvērtība, informēšanas prasību
līmenis un tiesību un pienākumu ierobežojums attiecībā uz nelielas vērtības
darījumiem tiek uzskatīts par atbilstīgu[15].
3.1.5. Mikrouzņēmumi Direktīvas 30. panta 2. punktā un 51. panta
3. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis var paredzēt, ka III un
IV sadaļu piemēro mikrouzņēmumiem. Mikrouzņēmumi MPD ir definēti,
atsaucoties[16]
uz Komisijas Ieteikumu 2003/361/EK par mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu
definīciju[17]. Deviņas dalībvalstis šo risinājumu ir izmantojušas attiecībā uz
III sadaļu[18],
un astoņas dalībvalstis to ir izmantojušas attiecībā uz IV sadaļu[19]. Saskaņā ar ekonomisko aspektu
pētījumu fakultatīvie noteikumi varētu būt piemēroti mazākajiem
mikrouzņēmumiem, taču ne tiem, kuriem ir līdz EUR 2 miljonu bilances
kopsumma un 10 darbinieku[20].
3.2. II sadaļa — Maksājumu
pakalpojumu sniedzēji 3.2.1. Pases piešķiršanas (passporting)
režīms To maksājumu iestāžu skaits, kurām
dalībvalstīs ir “piešķirtas pases”, ir ļoti atšķirīgs visā EEZ. Dažās valstīs
ievērojams skaits maksājumu iestāžu ir pieteikušās pasēm, citās valstīs
maksājumu iestādes nav centušās iegūt pasi, lai darbotos ārvalstīs[21]. Ieinteresētajām personām “pases piešķiršana” ir ļoti svarīga[22]. Kompetentajām iestādēm ir
tendence piemērot atšķirīgu pieeju. Tomēr pasu piešķiršanas režīma ieviešana
rada būtiskas izmaiņas, un, lai gan šā noteikuma ietekme tirgū vēl nav
novērota, MPD ir noteikts stabils ietvars maksājumu iestāžu Eiropas mēroga
attīstībai[23].
3.2.2. Atļaujas saņemšanas prasības Dažas dalībvalstis ir pieprasījušas papildu informāciju un sīkākus
datus par pieteikuma veidlapu[24],
kas maksājumu iestādēm ir jāiesniedz, lai tās varētu darboties. Ir jānorāda, ka sešās valstīs to jauno maksājumu iestāžu skaits, kas
izveidotas pēc 2007. gada, atbilst vismaz 50 % no visām pašlaik
pastāvošajām maksājumu iestādēm[25].
3.2.3. Prudenciālās prasības
(sākumkapitāls / pašu kapitāls / nodrošinājums) MPD paredzēti noteikumi par prudenciālām prasībām maksājumu iestādēm,
tostarp attiecībā uz sākumkapitālu[26],
pašu kapitālu[27]
un nodrošinājuma prasībām[28].
3.2.3.1. Sākumkapitāla prasība Nepieciešamais sākumkapitāls ir no EUR 20 000 līdz
EUR 125 000 atkarībā no pakalpojuma sniedzēja veiktajiem darījumiem. 3.2.3.2. Pašu kapitāls Divpadsmit dalībvalstis ir pieņēmušas lēmumu piemērot 7. panta
3. punktā minēto risinājumu[29],
saskaņā ar kuru dalībvalstis attiecībā uz maksājumu iestādēm, kas ir ietvertas
mātesuzņēmuma konsolidētajā uzraudzībā, var izvēlēties nepiemērot 8. pantā
noteiktās pašu kapitāla aprēķina metodes[30].
Pašu kapitāla apjoms var būt par 20 % lielāks vai mazāks par
summu, ko iegūst, izmantojot izvēlēto aprēķina metodi[31]. Tikai divas dalībvalstis nav
izvēlējušās šo iespēju. Divas valstis ir izmantojušas tikai iespēju palielināt
nepieciešamā pašu kapitāla summu, pārējās dalībvalstis izmantoja abas divas
iespējas[32].
Tomēr vairums regulatīvo iestāžu nebija izmantojušas šo risinājumu, lai gan
bija saglabājušas juridiskās pilnvaras to darīt[33]. Šķiet, ka ieinteresētās
personas kopumā (to skaitā 16 valstu iestādes) piekrīt, ka prasības par
pašu kapitālu ir pietiekami augstas[34].
3.2.3.3. Nodrošinājuma prasības Attiecībā uz līdzekļu nodrošinājumu ir sniegtas divas iespējas:
maksājumu iestādes var vai nu turēt šādus līdzekļus atsevišķā kontā, vai arī
nodrošināties ar apdrošināšanas polisi. Vairums maksājumu iestāžu EEZ izmanto
pirmo iespēju, jo tā tiek uzskatīta par skaidrāku, ērtu, rentablu un attiecīgās
valsts tiesību aktiem un paražām atbilstošu. Nodrošinājuma prasības lietotājiem
rada augsta līmeņa aizsardzību[35].
3.2.4. Maksājumu iestādes, uz kurām
attiecas atbrīvojums Fiziskas un juridiskas personas var tikt iekļautas pakalpojumu
sniedzēju reģistrā[36]
un saskaņā ar 26. un 27. pantu gūt priekšrocības no atvieglotiem
prudenciālajiem noteiktiem. Šis risinājums ir transponēts
piecpadsmit dalībvalstīs, bet līdz šim tas ir izmantots tikai deviņās no
tām. Līdz šim šāda atvieglota režīma priekšrocības ir izmantojušas 2203 tā
sauktās mazās maksājumu iestādes — vai maksājumu iestādes, uz kurām attiecas
atbrīvojums, / reģistrētas maksājumu iestādes. Ja atbrīvojums netiktu piedāvāts
kā risinājums, daži pakalpojumu sniedzēji darbotos ārpus tiesiskā regulējuma[37]. 3.2.5. Piekļuve maksājumu sistēmām Vairums dalībvalstu 28. pantu ir transponējušas burtiski[38]. Tas, ka šis noteikums
neattiecas uz visām maksājumu sistēmām, maksājumu iestādēm un jo īpaši
kredītiestādēm rada nevienlīdzīgus konkurences apstākļus. Atbildes, kas
saņemtas saistībā ar Komisijas rīkoto Zaļās grāmatas “Ceļā uz integrētu Eiropas
tirgu karšu, interneta un mobilajiem maksājumiem”[39] apspriešanu, liecina, ka
maksājumu iestādēm ir bažas par ietekmi, kāda ir MPD noteikumam par piekļuvi
maksājumu sistēmām. No otras puses, kredītiestādes parasti apgalvo, ka
maksājumu sistēmām vajadzētu būt aizsargātam pret jebkādu risku, kas varētu
nelabvēlīgi ietekmēt sistēmas kopumā, un tāpēc, viņuprāt, būtu jāturpina
uzraudzīt maksājumu sistēmas un ierobežot piekļuvi tām. 3.3. III sadaļa – Pārredzamība
un informēšanas prasības 3.3.1. Standartizēti nosacījumi un
pārredzamība attiecībā uz informāciju par cenām un maksas aprēķināšanu
lietotājiem un pakalpojumu sniedzējiem Ir identificētas konkrētas problēmas[40], ar ko saskaras patērētāji, un
tās attiecas uz apjomu, kvalitāti, pārmērīgi tehnisku saturu, neskaidrību un
pieejamību. Noteikumi par nosacījumu pārredzamību un
informēšanas prasībām attiecas gan uz vienkāršiem maksājumu pakalpojumiem
(“vienreizējiem maksājumu darījumiem”, piemēram, vienreizēju naudas pārvedumu
vai rēķina apmaksu), gan uz sarežģītākiem pakalpojumiem, kuru pamatā ir
pamatlīgumi (saskaņā ar kuriem tiek veikti “atsevišķi maksājumu darījumi”).
Liela problēma saistībā ar vienreizēja maksājuma darījumu ir informācijas
sniegšana par karšu darījumiem piemērojamajiem valūtas maiņas kursiem[41]. MPD paredzēts, ka patērētājs
ir iepriekš informēts par piemērojamajiem valūtas maiņas kursiem vai, ja ir
jāizmanto atsauces valūtas maiņas kursi, par attiecīgo datumu valūtas maiņas
kursa noteikšanai. Praksē tas bieži vien nav iespējams. Citas problemātiskas
jomas ir maksu sadalījums un informācija par kreditēšanas valutēšanas datumu
gadījumos, kad maksājumu kontam nav noteikta procentu likme vai kad nepastāv
maksājumu konts. Saskaņotie noteikumi par pamatlīgumiem ietver
prasības par plašas informācijas sniegšanu pirms līguma noslēgšanas,
informēšanu pirms un pēc darījuma veikšanas, informācijas sniegšanas kārtību
(tostarp tiešas un attālinātas saziņas gadījumā), līguma noteikumu un
pamatlīguma izmaiņu (tostarp procentu likmes un valūtas izmaiņu, un līguma
izbeigšanas ) informācijas pastāvīgu pieejamību. Izrādījies, ka pastāv tikai dažas būtiskas
bažas un ka tās galvenokārt attiecas uz izmaiņām pamatlīgumā. Ne vienmēr var
pienācīgi ievērot prasību par informācijas sniegšanu saistībā ar ierosinātajām
izmaiņām un par divu mēnešu periodu starp izmaiņu paziņošanu un to stāšanos
spēkā. Konkrēts gadījums saistībā ar pamatlīguma izmaiņām ir procentu likmes un
maksas izmaiņas. MPD nav visaptveroši risināts jautājums, kad
lietotājs nepiekrīt izmaiņām pamatlīgumā. 3.4. IV sadaļa — Tiesības un pienākumi 3.4.1. Papildmaksas piemērošana MPD papildmaksas tiek uzskatītas par
dalībvalstu novirzīšanas instrumentu. Papildmaksas piemērošana kopumā ir
aizliegta 14 valstīs, viena valsts to ir aizliegusi attiecībā uz
debetkaršu — bet ne kredītkaršu — izmantošanu, 12 valstīs papildmaksa
kopumā nav aizliegta, atļaujot to piemērot visa veida kartēm, un vienā valstī
papildmaksas piemērošana ir atļauta tikai attiecībā uz kredītkartēm[42]. Dalībvalstīs, kurās papildmaksas piemērošana
ir atļauta, pastāv problēma, ka ar kartes izmantošanu saistītās izmaksas patērētājam
bieži vien tiek darītas zināmas vēlākā posmā. Šķiet, ka papildmaksas
piemērošanas kontrole ir saistīta arī ar kontroli pār norisēm maksājumu
pakalpojumu piegādes ķēdes sākumā. Jāatgādina, ka ar Patērētāju tiesību
direktīvu (2011/83/EK) no 2014. gada vidus tiks ierobežotas tiesības
piemērot piemaksu. 3.4.2. Atbildība (neatļauts maksājuma
darījums) Direktīvas 60. pantā ir paredzētas
tiesības uz atlīdzinājumu neatļautu darījumu gadījumos. Tūlītēja atlīdzinājuma
principu visos neatļautu darījumu gadījumos bez nosacījumiem piemēro visiem
lietotājiem. Direktīvas 61. panta 1. punktā ir
noteikta atkāpe, saskaņā ar kuru maksātāji, nevis maksājumu pakalpojumu
sniedzēji, sedz zaudējumus saistībā ar jebkādiem neatļautiem maksājumu
darījumiem. Šādas atbildības pamatā ir nozaudētu vai nozagtu maksājumu
instrumentu izmantošana vai nelikumīga piesavināšanās. Turklāt MPD noteikumā ir
paredzēta summa, kas nepārsniedz maksimāli EUR 150. Direktīvas īstenošanā
tiek izmantotas atšķirīgas pieejas, kurās nav pārņemti visi MPD noteikumā
norādītie aspekti — dažās dalībvalstīs patērētāju vai lietotāju atbildība
aprobežojas ar summu, kas ir zemāka par EUR 150, citās dalībvalstīs
patērētāji vai lietotāji turpina uzņemties visus zaudējumus. 3.4.3. Tiesības uz kompensāciju Saskaņā ar 62. pantu un turpmākajiem
pantiem maksātāji astoņu nedēļu laikā, ievērojot konkrētus nosacījumus, un jo
īpaši gadījumos, kad maksātājs nepiekrīt maksājuma saņēmējam par iekasējamo
summu, var pieprasīt kompensāciju par neatļautu maksājuma darījumu. Kā paziņots
Komisijas deklarācijā attiecībā uz regulu par beigu termiņu migrācijai uz SEPA,
Komisija novērtēja, vai saskaņotais kompensēšanas noteikums ir izrādījies
piemērots šim nolūkam. Noteikumi ir ieviesti, lai maksātājiem sniegtu vispusīgu
aizsardzību. Vienlaikus pašreizējie noteikumi dažreiz tiek uzskatīti par mazāk
labvēlīgiem nekā daži jau pastāvošie valsts noteikumi. Tā rezultātā vairākas
dalībvalstis paplašināja tiesības uz kompensāciju, bez jebkādiem nosacījumiem
attiecinot tās uz visiem tiešā debeta maksājumiem. Tā kā arī pašreizējā SEPA
tiešā debeta maksājumu rokasgrāmatā attiecībā uz tiešā debeta maksājumiem
paredzētas beznosacījumu tiesības uz kompensāciju, atsevišķi pakalpojumu
sniedzēji brīvprātīgi piemēro beznosacījumu tiesības. Daži pakalpojumu
sniedzēji ir izteikuši būtiskas bažas saistībā ar kompensācijas tiesību
piemērošanu. Lai gan 10 dienu termiņš kompensēšanai kopumā tika atzīts par
piemērotu attiecībā uz tiešā debeta maksājumiem, šāds termiņš tiek uzskatīts
par problemātisku saistībā ar karšu darījumiem, jo pakalpojuma sniedzējs
parasti nevar 10 darba dienu laikā izlemt par kompensācijas pieprasījuma
pamatotību[43].
3.4.4. Izpildes laiks Pakalpojumu sniedzēji neziņoja par ievērojamām
grūtībām saistībā ar MPD paredzētā izpildes laika ievērošanu vai valutēšanas
datumu īstenošanu attiecībā uz maksājuma darījumiem[44]. Vairums dalībvalstu ir
pareizi īstenojušas MPD attiecībā uz noteikumu par kreditēšanas termiņu un
iespējamām atkāpēm no tā saskaņā ar vienošanos starp maksātājiem un viņu
pakalpojumu sniedzējiem, kā arī atkāpēm saistībā ar maksājumu darījumiem, kas
iniciēti, izmantojot papīra dokumentus. Tomēr šķiet, ka ne visas dalībvalstis
ir pieņēmušas šīs divas atkāpes. Lai gan MPD attiecībā uz izejošiem darījumiem
brīdi, kurā tiek pārtraukta maksājuma uzdevumu pieņemšana, ir atļauts nolikt
tuvu darba dienas beigām, kredītiestāžu piemērotā prakse attiecībā uz šo brīdi
ir bijusi ievērojami atšķirīga. Šis jēdziens tiek interpretēts dažādi. Tādēļ
tas var ietekmēt faktisko maksājumu izpildes laiku. 3.4.5. Neizpildīts vai nepareizi
izpildīts darījums Saskaņā ar 75. pantu maksātāja maksājumu
pakalpojumu sniedzējs ir atbildīgs par to, ka maksātājam bez liekas kavēšanās
tiek atlīdzināta neizpildītā vai nepareizi izpildītā maksājumu darījuma summa. Pakalpojumu sniedzēji izteica bažas par savu
stingro atbildību konkrētās jomās, jo īpaši attiecībā uz nosacījumu
pārskatāmību un informācijas sniegšanu. MPD ir paredzēts, ka atlīdzināšana ir
visos nepareizas izpildes gadījumos piemērojams aizsardzības līdzeklis, kas
saprotams kā summas kreditēšana maksājuma saņēmēja pakalpojumu sniedzēja kontā.
Burtiski interpretējot, MPD noteikums varētu nozīmēt, ka nepareiza izpilde
attiecas arī uz novēlotu izpildi. Šajā ziņā ātrums, ar kādu lietotāji var iegūt
aizsardzības līdzekli, ir būtisks priekšnoteikums atbildības noteikumu
efektivitātei. MPD nav paredzēti konkrēti termiņi, kādā aizsardzības pasākums
jāpabeidz. 4. MPD DARBĪBAS PARSKATĪŠANA:
JAUNAS PROBLĒMAS MPD jau ir ļāvusi sasnigt ievērojamus
panākumus attiecībā uz privātklientu maksājumu tirgus vispārējo integrāciju.
Tomēr šis tirgus ir ļoti dinamisks, un pēdējo gadu laikā tajā ir novērotas
ievērojamas inovācijas. Svarīgas šā tirgus jomas — jo īpaši karšu maksājumi un
jauni maksājumu līdzekļi, piemēram, interneta un mobilie maksājumi — bieži
joprojām ir sadrumstalotas pa valstīm, tādēļ novatoriskiem un viegli izmantojamiem
digitālo maksājumu pakalpojumiem ir grūtības Eiropas līmenī efektīvi
attīstīties un sniegt patērētājiem un mazumtirgotājiem efektīvas, ērtas un
drošas maksājumu veikšanas metodes (iespējams, izņemot kredītkartes), lai tie
iegādātos plašāka klāsta preces un pakalpojumu. Turklāt jaunākās tendences
karšu, interneta un mobilo maksājumu tirgos ir norādījušas uz atsevišķām
reglamentējošo noteikumu nepilnībām un tirgus trūkumiem. Lai pienācīgi risinātu
šos jautājumus, būtu jāparedz saskaņota pieeja Eiropas līmenī. 5. SECINĀJUMI MPD maksājumu pakalpojumu sniedzēju tiesību un
pienākumu saskaņošana ir palīdzējusi veicināt vienotu maksājumu pakalpojumu
sniegšanu visā ES un daudziem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem samazināt
ražošanas un tiesiskās atbilstības izmaksas. Paredzamie ieguvumi vēl nav
pilnībā īstenojušies, jo visā ES starp citiem piemērojamajiem tiesību aktiem un
regulām (noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršana, datu aizsardzība,
patērētāju aizsardzība) pastāv atšķirības. No patērētāju viedokļa raugoties,
lielākās problēmas ir saistītas ar dažādajām pieejām, ko maksājumu pakalpojumu
sniedzēji un dalībvalstis izmantoja, kad direktīva tām deva rīcības brīvību un
izvēles iespējas attiecībā uz īstenošanu[45]. II Regula (EK) Nr. 924/2009 1. Ievads Ar Regulu (EK) Nr. 924/2009 tiek
novērstas atšķirības starp maksām, ko iekasē par pārrobežu un iekšzemes
maksājumiem euro. Tā attiecas uz maksājumiem euro visās ES dalībvalstīs. Tās
galvenais princips ir tāds, ka maksām, ko iekasē par maksājuma darījumiem, kurus
piedāvā maksājumu pakalpojumu sniedzēji ES, ir jābūt vienādām attiecībā uz
vienādas vērtības maksājumu, neatkarīgi no tā, vai maksājums veikts valsts
ietvaros vai pāri robežām. Regula attiecas uz visiem elektroniski apstrādātiem
maksājumiem, tostarp pārskaitījumiem, tiešā debeta maksājumiem, skaidras naudas
izņemšanu, maksājumiem ar debetkarti un kredītkarti un naudas pārvedumiem. Regula (EK) Nr. 924/2009 un tās
priekšgājēja Regula 2560/2001 ievērojami samazināja no patērētājiem (un citiem
maksājumu pakalpojumu lietotājiem) iekasēto maksu par maksājumu pakalpojumiem,
kas ietilpa šo regulu darbības jomā. Piemēram, maksa par EUR 100
pārskaitījumu samazinājās no ES vidējā rādītāja EUR 23,60 2001. gadā
līdz EUR 2,46 2005. gadā. Līdzīgi maksa par pārrobežu bankomātos
izņemtu skaidru naudu euro valūtā samazinājās līdz tādam pašam līmenim, kāds
bija kartes turētāja valstī. Tādējādi regula miljoniem ES pilsoņu sniedza
ievērojamus ietaupījumus. 2. Pārskatīšanas klauzula Regulas 15. pantā ir pieprasīts iesniegt
divus ziņojumus. Pirmajā ziņojumā būtu jāapspriež tas, cik piemēroti būtu
atcelt valstīs noteiktās prasības maksājumu bilances statistikas sagatavošanas
vajadzībām sniegt informāciju par maksājumiem, un tas ir saistīts ar regulas
5. pantu. Otrā ziņojumā būtu jānovērtē regulas vispārējā
piemērošana un sīkāk jāanalizē trīs konkrēti aspekti: –
IBAN numuru un BIC kodu izmantošana saistībā ar
maksājumu automatizāciju; –
tas, cik piemērota ir 3. panta 1. punktā minētā
maksimālā robeža, t. i., maksimālā robeža EUR 50 000 apmērā,
līdz kurai piemēro regulu; –
tirgus norises saistībā ar 6., 7. un 8. panta
piemērošanu, proti, saistībā ar starpbanku komisijas maksu par tiešā debeta
darījumiem un saistībā ar sasniedzamību tiešā debeta maksājumiem. Tikmēr
konstatētās problēmas, par kurām abi likumdevēji pieprasīja ziņot, ir risinātas
jaunajā Komisijas regulas priekšlikumā, kas iesniegts 2010. gada decembrī. 3. Grozījumi, kas ieviesti ar
Regulu (ES) Nr. 260/2012 (SEPA migrācijas regula) Ar SEPA
migrācijas regulu, kas stājās spēkā 2012. gada 31. martā, tika
ieviestas vairākas izmaiņas pārrobežu maksājumu regulas tekstā. Konkrētāk: –
no 2016. gada 1. februāra valstīs
noteiktās prasības maksājumu bilances statistikas sagatavošanas vajadzībām
sniegt informāciju par maksājumiem tika atceltas jebkādas vērtības maksājumiem; –
IBAN numuru un BIC kodu izmantošana saistībā ar
maksājumu automatizāciju tika pakļauta SEPA migrācijas regulas
vispārīgiem noteikumiem; –
tika atcelta 3. panta 1. punktā paredzētā maksimālā
robeža EUR 50 000 apmērā; –
tika risināts jautājums par to, kāds juridiskais
stāvoklis ir starpbanku komisijas maksai par tiešā debeta maksājumu darījumiem
(Pārrobežu maksājumu regulas 6. un 7. pants); –
tika apstiprināta sasniedzamība tiešā debeta
darījumiem (Pārrobežu maksājumu regulas 8. pants). 4. Secinājumi Ar SEPA migrācijas regulas pieņemšanu
tika pilnībā pārskatīti jautājumi, kas norādīti 15. pantā Regulā par
pārrobežu maksājumiem. Tādēļ nav nepieciešams pārskatīt regulu attiecībā uz
šiem punktiem. Jāuzsver, ka EUR 50 000 maksimālās robežas atcelšana
ir būtisks un atzinīgi vērtēts panākums saistībā ar privātklientu maksājumu
tirgus integrāciju Eiropas līmenī. Lai gan saistībā ar ekonomikas aspektu
pētījumu radās vairāki jautājumi par regulas piemērošanu, šā pasākuma rezultāti
lielā mērā apstiprināja, ka regula, šķiet, darbojas labi. Piemēram, maksa par
EUR 100 pārvedumiem, kas iniciēti tiešsaistē, eurozonā turpināja
samazināties vidēji līdz EUR 0,50 un saglabājās zemā EUR 3,10 līmenī
pārvedumiem, kas iniciēti bankā[46].
Tā rezultātā Komisija secināja, ka šobrīd
izmaiņas Regulas (EK) Nr. 924/2009 tekstā nav nepieciešamas vai ieteicamas. III NOBEIGUMA SECINAJUMI MPD mērķi ir
“Kopienas mērogā izveidot tādu modernu un saskaņotu tiesisko regulējumu
maksājumu pakalpojumiem — neatkarīgi no tā, vai pakalpojumi ir savienojami ar
finanšu nozares ierosmes vienotai euro maksājumu zonai sistēmu —, kas būtu
neitrāls un tādējādi visām maksājumu sistēmām nodrošinātu vienādus apstākļus,
lai saglabātu patērētāju izvēli, kas, salīdzinot ar esošām valstu sistēmām,
būtu ievērojams solis uz priekšu attiecībā uz patērētāju izmaksām, drošību un
efektivitāti”[47].
MPD kopumā atbilst tās mērķim un nākotnē iespējamās izmaiņas būtu jāveic,
izmantojot uz evolūciju vērstu — nevis revolucionāru — pieeju. MPD un tās
ietekmes analīze liecina, ka MPD varētu ieviest vairākas izmaiņas, lai
palielinātu tās ietekmi, precizētu vairākus aspektus[48], nodrošinātu vienlīdzīgus
konkurences apstākļus un ņemtu vērā tehnoloģijas attīstību. Šajā sakarā MPD
piemēro tikai tiem maksājumiem, kuru gadījumā abi gala pakalpojumu sniedzēji
atrodas EEZ, bet ne maksājumiem, kas, piemēram, veikti uz trešām valstīm vai no
tām (tā sauktie “one-leg transactions”). MPD pieņemšanas laikā tās darbības
jomā nebija iekļautas vairākas maksājumu (ar maksājumiem saistītas) darbības.
Tā rezultātā ir izveidojusies situācija, kurā MPD maksājumu pakalpojumu
lietotājiem nevar sniegt aizsardzību saistībā ar aizvien lielāku skaitu
darījumu, kurā ir radušās neskaidrības par direktīvas faktisko darbības jomu un
kurā ir izveidojušies nevienlīdzīgi konkurences apstākļi. MPD sniegtā elastība,
kas tirgotājiem ļauj mainīt maksu vai sniegt rabatu, lai novirzītu patērētāju
uz visefektīvāko maksājumu līdzekli, kopā ar dalībvalstīm pieejamo iespēju
aizliegt vai ierobežot šādu papildmaksas piemērošanu to teritorijā, ir radījusi
ārkārtīgi neviendabīgu tirgu. Patērētāju aizsardzības uzlabošanas un juridiskās
noteiktības veicināšanas nolūkā varētu apsvērt iespēju turpmāk saskaņot
atlīdzināšanas noteikumus saistībā ar tiešā debeta maksājumiem, lai šajā
jautājumā izvairītos no pašreizējām Eiropas mēroga atšķirībām. Turklāt varētu
apsvērt iespēju samazināt “vienkāršotā režīma” darbības jomu attiecībā uz tā
sauktajām “mazajām maksājumu iestādēm” un veikt dažus atbildības noteikumu
pielāgojumus. Turklāt ir
nepieciešams ņemt vērā ar tehnoloģisko uzņēmējdarbības attīstību. Tirgū it
parādījušies jauni dalībnieki (tā sauktie “trešās puses maksājumu pakalpojumu
sniedzēji”), kas galvenokārt piedāvā zemu izmaksu maksājumu risinājumus
internetā, ar klientu piekrišanu izmantojot klientu bankas tiešsaistes
pakalpojumu lietojumprogrammu un informējot tirgotājus par to, ka nauda ir
ceļā, tādējādi atvieglojot iepirkšanos tiešsaistē. Daži tirgus dalībnieki
sniedz arī konsolidētu informāciju par dažādiem maksājumu pakalpojumu lietotāja
kontiem (“konta informācijas pakalpojumi”). Lai gan šie jaunie tirgus
dalībnieki maksājumu lietotājiem — tirgotājiem un patērētājiem — un tirgus
konkurencei kopumā sniedz nenoliedzamas priekšrocības, ES līmenī ir jārisina
virkne jautājumu par drošību, piekļuvi informācijai par maksājumu kontiem vai
datu privātumu, kā arī par iespēju šos tirgus dalībniekus licencēt un uzraudzīt
kā maksājumu iestādes saskaņā ar MPD. Attiecībā uz
Regulu Nr. 924/2009, kā jau izklāstīts iepriekš, nav nepieciešama darbības
jomas papildu pārskatīšana vai pielāgošana. 1. pielikums
Grozījumi Regulā (EK) Nr. 924/2009, kas ieviesti ar Regulu (ES) Nr. 260/2012 Regula par pārrobežu maksājumiem || Sākotnējais noteikums || Regula par migrāciju uz SEPA || Grozītais noteikums 3. panta 1. punkts || Maksai, ko iekasē par euro pārrobežu maksājumiem līdz EUR 50 000, vajadzētu būt tādai pašai kā maksai, ko iekasē par tāda paša apjoma atbilstošiem iekšzemes maksājumiem || 17. panta 2. punkts || Maksai, ko iekasē par euro pārrobežu maksājumiem jebkādā vērtībā, vajadzētu būt tādai pašai kā maksai, ko iekasē par tāda paša apjoma atbilstošiem iekšzemes maksājumiem 5. pants || Dalībvalstīm jāatceļ prasība, ka maksājumu bilances statistikas sagatavošanas vajadzībām ir jāsniedz informācija par darījumiem līdz EUR 50 000 apmēram || 17. panta 4. punkts || No 2016. gada 1. februāra dalībvalstīm jāatceļ prasība, ka maksājumu bilances statistikas sagatavošanas vajadzībām ir jāsniedz informācija par jebkādas vērtības darījumiem 6. pants || Par tiešā debeta pārrobežu darījumiem, kas veikti pirms 2012. gada 1. novembra, piemēro daudzpusējo savstarpējās apmaiņas maksu [daudzpusējo starpbanku komisijas maksu] EUR 0,088 apmērā, izņemot gadījumus, kad ir panākta vienošanās par zemāku savstarpējās apmaiņas maksu [starpbanku komisijas maksu] || 6. panta 3. punkts un 8. pants || Par tiešā debeta pārrobežu darījumiem, kas veikti pirms 2012. gada 1. novembra, piemēro daudzpusējo savstarpējās apmaiņas maksu [daudzpusējo starpbanku komisijas maksu]. No 2014. gada 1. februāra saskaņā ar stingriem kritērijiem (izmaksu pieeja) tiešā debeta pārrobežu darījumu gadījumā par R darījumiem var piemērot daudzpusējo savstarpējās apmaiņas maksu [daudzpusējo starpbanku komisijas maksu] 7. pants || Daudzpusējo savstarpējās apmaiņas maksu [daudzpusējo starpbanku komisijas maksu] piemēro tiešā debeta iekšzemes darījumiem, ko veic pirms 2012. gada 1. novembra, taču tikai tad, ja tā dalībvalstī ir pastāvējusi pirms 2009. gada 1. novembra || 6. panta 3. punkts, 8. pants un 17. panta 5. punkts || Daudzpusējo savstarpējās apmaiņas maksu [daudzpusējo starpbanku komisijas maksu] piemēro tiešā debeta iekšzemes darījumiem, ko veic pirms 2017. gada 1. februāra, taču tikai tad, ja tā dalībvalstī ir pastāvējusi pirms 2009. gada 1. novembra. No 2014. gada 1. februāra saskaņā ar stingriem kritērijiem (izmaksu pieeja) to var piemērot par R darījumiem 8. pants || Līdz 2010. gada 1. novembrim MPS eurozonas dalībvalstīs nodrošina tiešā debeta maksājumu darījumu sasniedzamību. Ārpus eurozonas esošās dalībvalstīs MPS to nodrošina līdz 2014. gada 1. novembrim. || 3. pants, 16. panta 2. punkts un 17. panta 6. punkts || MPS eurozonas dalībvalstīs nekavējoties nodrošina (pārskaitījumu un) tiešā debeta maksājumu darījumu sasniedzamību. Ārpus eurozonas esošās dalībvalstīs MPS to nodrošina līdz 2016. gada 31. oktobrim. 15. panta 2. punkts || (IBAN numura) un BIC koda izmantošana saistībā ar maksājumu automatizāciju || 5. panta 4. punkts, 5. panta 5. punkts un 17. panta 3. punkts + pielikums || Līdz 2014. gada 1. februārim MPL ir jāizmanto BIC kods, bet tikai vajadzības gadījumā, attiecībā uz iekšzemes maksājumiem un līdz 2016. gada 1. februārim attiecībā uz pārrobežu maksājumiem. No 2016. gada 1. februāra ir vajadzīgs tikai IBAN numurs. [1] http://ec.europa.eu/internal_market/payments/docs/framework/transposition/psd_transposition_study_report_en.pdf [2] London Economics un IFF
sadarbībā ar PaySys Study. [3] Tipik — 4. lpp. [4] Tipik — 5. lpp. [5] MPD 86. panta
1. punkts. [6] http://ec.europa.eu/internal_market/payments/framework/options_en.htm.
[7] IFF, London Economics
un PaySys — 169. lpp. [8] IFF, London Economics
un PaySys — 171. lpp. [9] IFF, London Economics
un PaySys — 136.–139. lpp. [10] IFF, London Economics
un PaySys — 141. lpp. [11] IFF, London Economics
un PaySys — 148. lpp. [12] IFF, London Economics
un PaySys — 130.–131. lpp. [13] IFF, London Economics
un PaySys — 131. lpp. [14] MPD 34. panta 2. punkts.
[15] IFF, London Economics
un PaySys — 152.–153. lpp. [16] MPD 4. panta 26. punkts. [17] http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=
OJ:L:2003:124:0036:0041:en:PDF. [18] Tipik — 31. lpp. [19] Tipik — 42. lpp. [20] IFF, London Economics
un PaySys — 165. lpp. [21] IFF, London Economics
un PaySys — 175. lpp. [22] IFF, London Economics
un PaySys — 180.–183. lpp. [23] Saskaņā ar datiem no
13 dalībvalstīm — IFF, London Economics un PaySys —
177. lpp. [24] Tipik — 10. lpp. [25] IFF, London Economics
un PaySys — 192. lpp. [26] MPD 6. pants. [27] MPD 7. pants. [28] MPD 9. pants. [29] Tipik – 12. lpp. [30] Saskaņā ar
Direktīvu 2006/48/EK. [31] MPD 8. panta 3. punkts. [32] Tipik — 13. lpp. [33] IFF, London Economics
un PaySys— 198. lpp. [34] IFF, London Economics
un PaySys — 200. lpp. [35] IFF, London Economics
un PaySys — 197. lpp. [36] Noteikts MPD 13. pantā. [37] IFF, London Economics
un PaySys — 207. lpp. [38] Tipik – 30. lpp. [39] http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/
LexUriServ.do?uri=COM:2011:0941:FIN:LV:PDF – atbildes: https://circabc.europa.eu/faces/jsp/extension/wai/navigation/container.jsp.
[40] IFF, London Economics
un PaySys — 295. lpp. [41] IFF, London Economics
un PaySys – 246. lpp. [42] Tipik — 44. lpp. [43] IFF, London Economics
un PaySys — 267. lpp. [44] IFF, London Economics
un PaySys — 270. lpp. [45] IFF, London Economics
un PaySys — 288. lpp. [46] Dati par 2012. gada septembri. [47] MPD
4. apsvērums. [48] IFF, London Economics un PaySys —
275. lpp.