19.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 271/18

1.1.

EESK uzskata, ka iekļaujošas zaļās ekonomikas attīstība ir galvenais izaicinājums, ar ko Eiropa saskarsies turpmākajos gados, ja tā arī turpmāk vēlas būt pasaules ekonomikas lielvara. “Rio+20” konferencē ES pauda atbalstu zaļajai ekonomikai kā ilgtspējīgas attīstības veidam. Tagad Eiropas Savienībai ir jārīkojas. Tādēļ ir vajadzīgs ekonomiskās attīstības modelis, kurā prioritāte ir publiskie ieguldījumi un paredzēti atbilstoši stimuli, kas veicina privātus ieguldījumus “zaļajā” infrastruktūrā, pētniecībā, izstrādē un inovācijā, tādējādi cenšoties sasniegt divus mērķus, proti, veicināt ražošanu, lai ātri izkļūtu no pašreizējās lejupslīdes, un, apzinoties savu vadošo lomu ekonomikā un sociālajā jomā, vadīt šīs trešās rūpnieciskās revolūcijas laikā notiekošās pārmaiņas.

1.2.

EESK uzskata: tā kā pārejas procesā uz iekļaujošu zaļo ekonomiku jāveic būtiskas un nepieciešamas pārmaiņas ražošanā un patēriņa jomā, šajā procesā noteikti ir jāiesaista pilsoniskā sabiedrība, un tas jādara visos līmeņos, īpaši nozaru līmenī un teritoriālajā (Eiropas, valstu un reģionu) līmenī. Jānodrošina līdzdalība šīs pārejas pārvaldībā, lai mazinātu pretestību un negatīvo ietekmi, kas nenovēršami rodas pārmaiņu procesā. Šāda līdzdalība sekmēs ekonomisko, sociālo un ekoloģisko problēmu ilgtspējīgu risināšanu.

1.3.

EESK ar bažām norāda, ka pēdējos gados finanšu taupības pasākumu dēļ nodokļu stimuli vides jomā ir būtiski ierobežoti, un tas ļoti negatīvi ietekmē saimniecisko darbību un darba tirgu. Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) atzinis, ka taupības pasākumu negatīvā ietekme uz ražošanu ir bijusi daudz lielāka, nekā tas līdz šim tika prognozēts.

1.4.

EESK uzsver, ka līdz ar iekļaujošas zaļās ekonomikas attīstību pieaugs iespējas radīt darba vietas. Runa nav tikai par tām darba vietām, kas saistītas ar kādu no jaunajām nozarēm, bet par visām darba vietām, kuras tiks radītas, mazinot nozaru ražošanas procesu un produktu ietekmi uz vidi. Lai pāreja uz zaļo ekonomiku būtu līdzsvarota, vajadzīga aktīva nodarbinātības politika, kas sekmē pienācīgas kvalitātes darba vietu izveidi. Īstenojot šādu politiku, jānodrošina arī profesionālā apmācība un mūžizglītība ekonomiski aktīviem iedzīvotājiem. Būtisks zaļās izaugsmes faktors būs jauniešu un sieviešu nodarbināšana šajās nozarēs.

1.5.

EESK uzskata, ka svarīgi ir īstenot starp sociālajiem partneriem saskaņotu rūpniecības politiku, lai varētu koordinēt centienus tehnoloģiju izstrādes jomā un veicināt ražošanas infrastruktūras pārmaiņas daudzās Eiropas nozarēs, kuras ietekmējusi pāreja uz vidi saudzējošu ekonomiku, kurā ir zems oglekļa emisiju līmenis un resursi tiek izmantoti efektīvi. Arī uzņēmumiem tādēļ būs jāveic būtiski ieguldījumi.

1.6.

EESK uzskata, ka ilgtspējīgas attīstības stratēģijas mērķi jāintegrē visās ES politikas jomās, galvenokārt stratēģijā “Eiropa 2020” un septiņās pamatiniciatīvās. Dažādās ES stratēģijas ir jāsaskaņo, un komisāriem par šo jautājumu jāpauž vienots viedoklis. It īpaši iespēja, ko paver stratēģijas “Eiropa 2020” pārskatīšana termiņa vidū, Komisijai būtu jāizmanto, lai nostiprinātu stratēģijas ilgtspējas aspektus un to pilnībā integrētu ar Eiropas Ilgtspējīgas attīstības stratēģiju. Būs jādefinē un jāizmanto izaugsmes kvalitātes rādītāji, lai varētu to uzraudzīt un novērtēt.

1.7.

EESK uzsver, ka Eiropas pusgads un katru gadu sagatavotie ziņojumi par izaugsmi ir būtiski, lai nodrošinātu ilgtspējīgas attīstības politikas pārraudzību. EESK uzskata, ka ir jāatceļ videi nelabvēlīgas subsīdijas un jāizstrādā konkrētām dalībvalstīm adresēti ieteikumi par vides nodokļu palielināšanu, kā arī ieteikumi par atkritumu un ūdeņu apsaimniekošanu un otrreizējās pārstrādes uzlabošanu. Šajās jomās dalībvalstīm jārīkojas apņēmīgāk un jāizvirza tālejošāki mērķi.

1.8.

EESK pauž bažas par būtisko pretrunu Savienības daudzgadu finanšu shēmā 2014.–2020. gadam: tās tautsaimniecības nozares, kas rada visvairāk CO2 emisijas (mājokļu celtniecība, enerģētika, rūpniecība un transports), nesaņem visvairāk ES līdzekļu, lai atvieglotu pārejas procesu uz zaļo ekonomiku, un tādēļ finansējums ir būtiski jāpalielina un jānodrošina efektīva un lietderīga tā izlietošana.

1.9.

EESK uzskata, ka īpaši svarīgi ir panākt progresu vides nodokļu jomā, tostarp paredzēt fiskālos atvieglojumus tiem uzņēmumiem, kas veido fondus ieguldījumiem klimata pārmaiņu ierobežošanā, bet šādi atvieglojumi piešķirami, ja fondu pārvaldībā tiek iesaistīti darba ņēmēji.

1.10.

Saistībā ar ES tirdzniecības politiku EESK uzskata: lai novērstu uzņēmumu pārvietošanas risku, būtu jāapsver oglekļa dioksīda nodoklim līdzīgi tarifi, kas būtu jāattiecina uz tām valstīm, kuras atsakās ievērot starptautiskās vienošanās par emisiju samazināšanu.

2.1.

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) un ANO Vides programma (UNEP) 2011. gadā sagatavoja divus visaptverošus ziņojumus par zaļo ekonomiku; Starptautiskā Darba organizācija (ILO) uzsāka programmu “Videi draudzīgas darba vietas”, un viena no galvenajām 2012. gada konferences “Rio+20” tēmām bija “Ekoloģiska ekonomika saistībā ar ilgtspējīgu attīstību un nabadzības izskaušanu”.

2.2.

Eiropas Savienībā 2006. gadā tika pārskatīta ilgtspējīgas attīstības stratēģija un 2009. gadā pieņēma tiesību aktu kopumu attiecībā uz enerģētiku un klimata pārmaiņu ierobežošanu, lai līdz 2020. gadam par 20 % samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisiju, līdz 20 % palielinātu neizsīkstošu enerģijas avotu izmantošanu un par 20 % paaugstinātu energoefektivitāti (1). Eiropas Savienībai būtu jācenšas panākt vēl lielāku samazinājumu līdz 2025. un 2030. gadam. Komisija 2011. gadā pieņēma pamatiniciatīvas “Resursu ziņā efektīva Eiropa” (2), “Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni” (3), “ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam” un “Ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā” (4).

2.3.

EESK vienmēr atbalstījusi viedokli, ka jāmazina ekonomikas ietekme uz vidi, tādējādi veicinot ilgtspējīgu attīstību, un uzskata, ka pilsoniskās sabiedrības priekšlikumiem, kas saistīti ar pāreju uz iekļaujošu zaļo ekonomiku, Eiropas un valstu politikā būtu jāvelta liela uzmanība, uzsverot visu sabiedrības interešu pārstāvju sadarbības nepieciešamību. Tāpēc daudzi Komitejas atzinumi veltīti dažādiem zaļās ekonomikas aspektiem un Komisijas turpmākajiem priekšlikumiem. EESK uzsvērusi, ka videi draudzīgas ekonomikas un pārvaldības uzlabošanu nedrīkst atdalīt no ilgtspējīgas ražošanas, nodarbinātības un patēriņa, no sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģijas un no ES pasākumu kopuma klimata pārmaiņu jomā.

3.1.

Iekļaujošai zaļajai ekonomikai būtu jārada līdzsvars starp ekonomisko labklājību, plašāku sociālo kohēziju un dabas resursu aizsardzību un saprātīgu izmantošanu, kas nodrošina pašreizējo un nākamo paaudžu labklājību. Šādas ekonomikas mērķis ir “dematerializēt” ražošanu, t.i., atsaistīt ekonomisko izaugsmi no dabas resursu izmantošanas, kā arī piesārņojuma un atkritumu radīšanas.

3.2.

Starptautiskā Darba organizācija norādījusi, ka videi draudzīgas darba vietas ir tās, kas mazina uzņēmumu un ekonomikas nozaru ietekmi uz vidi, līdz sasniegts ilgtspējīgs līmenis, un palīdz samazināt enerģijas, izejvielu un ūdens patēriņu, “dekarbonizēt” ekonomiku un samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas. “Videi draudzīgas darba vietas” ir diezgan dinamiska koncepcija, jo robežšķirtni starp “videi draudzīgām darba vietām” un “videi nedraudzīgām darba vietām” nosaka tehnoloģiskās inovācijas procesi. Tādēļ “videi draudzīgas darba vietas” nav tikai darba vietas kādā no jaunajām nozarēm, bet gan visas darba vietas, kuras radītas, visās nozarēs mazinot ražošanas procesu un produktu ietekmi uz vidi.

3.3.

Zaļās ekonomikas attīstību nosaka divi galvenie virzītājspēki: pirmais ir klimata pārmaiņu politika, savukārt otrais ir aizvien lielākā konkurence ar jaunietekmes valstīm, lai iegūtu resursus, kas turpina izsīkt un kļūst dārgāki.

3.4.

Zaļā ekonomika nav vienīgi centieni panākt jauno nozaru un tradicionālo nozaru līdzsvaru (tehnoloģiju virzība uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda līmeni). Tā ir arī ražošanas un patēriņa modeļu ekoloģiska modernizācija, uzņēmumu pievienotās vērtības un vides ilgtspējības palielināšanas mērķus — saistībā ar tādiem aspektiem kā resursu taupīšana, energoefektivitāte un darba organizācija, kā arī darba ņēmēju attiecības ar uzņēmumu — saistot ar produktivitātes paaugstināšanu visās jomās.

3.5.

Pēdējos gados ir noskaidrots, kādas ir Zemes maksimālās iespējas saistībā ar dabas resursu pieejamību augošā pieprasījumu apmierināšanai un spēju absorbēt atkritumus un piesārņojumu.

3.6.

Nedrīkst aizmirst, ka klimata pārmaiņas ietekmē cilvēku veselību: biežāk vērojami ekstremāli laika apstākļi, pieaug ozona līmenis un atmosfērā esošo daļiņu koncentrācija, paaugstinātās temperatūras dēļ palielinās šo daļiņu toksiskums un Eiropas kontinentā atkal izplatās jau izskaustas infekcijas slimības.

3.7.

Enerģijas ražošanas un transporta struktūru pārmaiņas ekonomiski visattīstītākajās valstīs un lielā daļā jaunietekmes valstu turpmākajos gados būs vērstas uz pāreju no ekonomikas ar augstu oglekļa emisijas līmeni uz jaunu ekonomiku, kurā ir zems oglekļa emisijas līmenis un enerģija tiek ražota galvenokārt no neizsīkstošiem enerģijas avotiem, proti, tādiem avotiem, kas nerada siltumnīcefekta gāzes un citu kaitīgu vielu emisijas.

3.8.

Plašās pārmaiņas ražošanā, ko daži dēvē par trešo rūpniecisko revolūciju, ietekmēs jo īpaši to valstu (vairuma ES valstu) starptautisko konkurētspēju, kuras ir energoresursu un izejvielu neto importētājas. Tādēļ jau kopš 2009. gada daudzu ESAO valstu valdības sāka īstenot vērienīgus ekonomikas stimulēšanas plānus, kuros galvenā uzmanība veltīta ieguldījumiem infrastruktūrā un videi draudzīgā pētniecībā, izstrādē un inovācijā, tādējādi cenšoties sasniegt divus mērķus, proti, veicināt ražošanu, lai ātri izkļūtu no pašreizējās lejupslīdes, un aktīvi ietekmēt pašlaik notiekošo ražošanas pārstrukturēšanu.

3.9.

Tomēr taupības politikas dēļ daudzās ES valstīs — arī ES budžetā — finansējums šo plānu īstenošanai tika ievērojami samazināts. SVF galvenais ekonomists atzinis, ka minētās politikas negatīvā ietekme uz ražošanas apjomu bijusi daudz lielāka, nekā līdz šim tika prognozēts. Kā liecina 28 valstīs veikts pētījums, kopš krīzes sākuma 2008. gadā fiskālais multiplikators ir robežās no 0,8 līdz 1,7 (5).

3.10.

Zaļās ekonomikas attīstības palēnināšanās varētu radīt būtiskas problēmas daudzām ES valstīm, jo pašlaik attīstīto un jaunietekmes valstu atšķirības tehnoloģiju jomā ir daudz mazākas un dinamiskākas. Eiropas valstīm kopumā netiek garantēta vieta to attīstīto valstu vidū, kurās ir ekonomika ar zemu oglekļa emisiju līmeni, un ilgtermiņā tas varētu radīt spriedzi Eiropas Savienībā, jo rastos šaubas par spēju turpināt ekonomiski attīstītākas, sociāli vienotākas un ekoloģiski ilgtspējīgākas sabiedrības izveidi. Tomēr jāuzsver, ka Eiropas Savienībai ir spēcīgas vadošās pozīcijas tehnoloģiju un ražošanas jomā vairākās rūpniecības nozarēs, kuras nepārprotami orientētas uz nākotni.

3.11.

Ar atbilstošiem ieguldījumiem un stimuliem attīstot zaļo ekonomiku, palielināsies iespējas radīt darba vietas Eiropā. Nedrīkst aizmirst pašreizējās ražošanas darbības, kas veido ES valstu ekonomikas pamatu. Daudzas no darba vietām rūpniecības nozarēs, kas pašlaik nodara ļoti lielu kaitējumu videi, būs videi draudzīgas darba vietas, ja šis nozares īstenos pasākumus, kas ļauj paaugstināt energoefektivitāti, samazina izejvielu patēriņu un radīto piesārņojumu. Daži piemēri: autotransporta nozarē uzņēmumi, kas izstrādā un ražo elektrotransportlīdzekļus un hibrīda transportlīdzekļus, kā arī sabiedriskā transporta uzņēmumi un inženiertehniskās būvniecības uzņēmumi, kas būvē ātrvilcienu dzelzceļa līnijas, tādējādi panākot būtiskus enerģijas ietaupījumus uz vienu pasažieri salīdzinājumā ar gaisa satiksmi un parasto vilcienu satiksmi. Kā piemēru būvniecības nozarē var minēt mājokļu, kuros ir liels enerģijas patēriņš, energoefektivitātes paaugstināšanu. Tas jāveic plašāka procesa ietvaros, kas ietver arī sociālo dialogu un apspriešanos, kā arī sarunas par darba koplīgumu slēgšanu, lai nodrošinātu atzīstamus rezultātus (gan kvantitāti, gan kvalitāti) nodarbinātības jomā un līdztiesības jomā (darba apstākļi un atalgojums). Tomēr tikai astoņās ES valstīs ir oficiāli definēts jēdziens “videi draudzīga darba vieta”. Atšķirīgo definīciju un metodoloģiju dēļ arī aplēses ir atšķirīgas.

4.1.

Pilnīgi jauna trešās rūpnieciskās revolūcijas iezīme ir sasniegtais ražošanas spēku attīstības līmenis un pilsoniskās sabiedrības plašā informētība un lielā ietekme uz ilgtspējības un vides jautājumu risināšanu. Vides organizāciju, patērētāju apvienību, arodbiedrību, uzņēmēju organizāciju un citu pilsoniskās sabiedrības pārstāvju organizāciju plašā attīstība Eiropā ir faktors, kas ļaus, veicot paredzamās pārmaiņas, radīt ekonomiku, kura nodrošinās no pārvaldības, sociālā un vides viedokļa daudz pārredzamāku un ilgtspējīgāku attīstību. Tas nebija iespējams iepriekšējās rūpnieciskajās revolūcijās, kad uzņēmumu lēmumi pilnībā noteica tehnoloģiskās un ražošanas pārmaiņas.

4.2.

Starptautiskās Darba organizācijas 2009. gada jūnijā pieņemtajā Pasaules nodarbinātības paktā nepārprotami norādīts, ka “sociālais dialogs ir nenovērtējams mehānisms valsts prioritātēm atbilstošas politikas izstrādē. Tas ir stabils pamats, lai sekmētu darba devēju un darba ņēmēju apņemšanos iesaistīties valstu valdību īstenotos pasākumos, kas ir ļoti svarīgi krīzes pārvarēšanā un ilgtspējīgas atveseļošanās veicināšanā”. Svarīgi ir īstenot ar sociālajiem partneriem saskaņotu rūpniecības politiku, lai koordinētu centienus tehnoloģiju izstrādes jomā un veicinātu ražošanas infrastruktūras pārmaiņas daudzās Eiropas nozarēs, kuras ietekmējusi pāreja uz vidi saudzējošu ekonomiku, kurā ir zems oglekļa emisiju līmenis un resursi tiek izmantoti efektīvi.

4.3.

Tehnoloģiskā inovācija ir zaļās ekonomikas neatņemama sastāvdaļa. Tādēļ tās nozares, uzņēmumi un tehnoloģijas, kas veicina videi nekaitīgu ekonomiku, saņems lielāku finansiālo, publisko un privāto atbalstu, jo tās stiprina Eiropas ekonomikas globālo konkurētspēju. Tāpēc Deutsche Bank noteikusi, ka privātie ieguldījumi tiks novirzīti šādām prioritārām jomām, kas saistītas ar klimata pārmaiņu ierobežošanu:

4.4.

Īpaša uzmanība jāvelta grūtībām, ar kurām saskaras Eiropas mazie un vidējie uzņēmumi, cenšoties iegūt pietiekamu finansējumu nepieciešamajiem ieguldījumiem eko-inovācijā.

4.5.

Lai inovācija būtu faktors, kas nosaka konkurētspēju, uzņēmumu organizācijas modelī jāizmanto metodes, kuras veicina darba ņēmēju līdzdalību. Jāatceras, ka darbaspēka līdzdalība darba organizācijā un uzņēmuma plānošanā ir faktors, kas nepārprotami veicina inovāciju un dod iespēju paaugstināt produktivitāti. Tāpēc ir jāmodernizē darba attiecību sistēma un pieeja sarunām par darba koplīgumu slēgšanu, kā arī attiecības ar uzņēmuma vadību.

4.6.

Darba ņēmēju līdzdalība uzņēmumos ir viens no galvenajiem aspektiem, kas veicina Eiropas tehnoloģiskā pārākuma stiprināšanu daudzās nozarēs un nodrošina eksporta apjoma saglabāšanu. Darba ņēmēju līdzdalību nevar vērtēt, ņemot vērā tikai gūto ienākumu sadales aspektu; paši uzņēmumi atzīst, ka tā ir būtisks elements ienākumu radīšanā (6). Sarežģījumi inovācijas jomā galvenokārt saistīti ar nemainīgām organizatoriskām struktūrām, kurās darba ņēmējus uzskata par “darba rīkiem”.

5.1.

Konferencē “Rio+20” Eiropas Savienība rosināja veidot iekļaujošu zaļo ekonomiku, kas ļauj virzīties uz ilgtspējīgu attīstību. Komisijas mērķis ir sekmēt ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi, kā vienu no galvenajiem pasākumiem pēc konferences “Río+20” izvirzot videi nekaitīgas ekonomikas izveidi. Šajā procesā svarīgi ir iesaistīt pilsonisko sabiedrību, tāpēc valdībām būtu jāattīsta efektīvs sociālais dialogs.

5.2.

Lai veicinātu Komisijas pamatiniciatīvas “Resursu ziņā efektīva Eiropa” un Ceļveža par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā īstenošanu, Komisija 2012. gadā izveidoja Eiropas resursu efektīvas izmantošanas platformu, kura 2013. gadā izstrādās vidusposma ziņojumu un 2014. gadā — nobeiguma ziņojumu par resursu efektīvu izmantošanu un gatavo konkrētus priekšlikumus saistībā ar pāreju uz videi nekaitīgu ekonomiku šādās jomās: “Pamatnosacījumi ieguldījumiem neizsīkstošu enerģijas avotu izmantošanā” (“Framework conditions for investment in RE”), “Mērķu izvirzīšana un sasniegumu novērtēšana” (“Setting objectives and measuring progress”) — šajā sakarā jāizveido stabila rādītāju sistēma, kas papildina IKP un atspoguļotu šo pasākumu īstenošanas rezultātus attiecīgajās nozarēs un sabiedrībā kopumā (konkurētspējas uzlabošana, darba apstākļu uzlabošana, atkārtotas pārstrādes procentuālie rādītāji, energoefektivitāte un resursu izmantošanas efektivitāte, no neizsīkstošiem avotiem iegūtas enerģijas procentuālie rādītāji, piesārņojuma samazināšana) — un “Aprites ekonomika/videi nekaitīgas ekonomikas veidošana” (“Circular economy/greening the economy”).

5.3.

Īpaši svarīgi ir turpināt vides nodokļu ieviešanu un samazināt lielās subsīdijas izrakteņu kurināmajam daudzās Eiropas valstīs, jo daudzu preču un pakalpojumu cenas neprecīzi atspoguļo ražošanas izmaksu kopsummu, jo tajās nav iekļautas piesārņojuma izmaksas. Brīvprātīga ekomarķējuma politika izrādījusies nepietiekama, īpaši tādu krīžu laikā kā pašlaik, kad pieaug to patērētāju skaits, kuriem preces cena ir svarīgāka nekā tās ekoloģiskie raksturlielumi. Lai vides nodokļu politika sabiedrībā gūtu plašu atbalstu, jāņem vērā šīs politikas ietekme uz uzņēmumu konkurētspēju un sociālā ietekme uz iedzīvotājiem (“enerģētiskā nabadzība”), kā arī jāīsteno papildu (rūpniecības politikas, tirdzniecības politikas un visnelabvēlīgākā stāvoklī esošu sociālo grupu atbalsta) pasākumi, lai mazinātu šo ietekmi. Jāparedz arī nodokļu atvieglojumi tiem uzņēmumiem, kas peļņu atkārtoti iegulda CO2 emisiju samazināšanā (veido atkārtotu ieguldījumu fondus klimata pārmaiņu un citu negatīvu vides parādību novēršanai), bet ar nosacījumu, ka fondu pārvaldībā ir jāiesaista darba ņēmēji.

5.4.

Komisija apstiprināja Septītās vides rīcības programmas projektu, kurā izklāstīts, kā vides politika sekmēs pāreju uz zaļo ekonomiku. Parlamentam un Padomei ir jāapstiprina šī programma, un EESK devusi savu ieguldījumu, izstrādājot īpašu atzinumu (7). Tomēr Savienības daudzgadu finanšu shēmā 2014.–2020. gadam ir būtiska pretruna: tautsaimniecības nozarēm, kas rada visvairāk CO2 emisijas (mājokļu būvniecība, enerģētika, rūpniecība un transports), nesaņem visvairāk ES līdzekļu.

5.5.

Saistībā ar ES tirdzniecības politiku būtu jāņem vērā šāds apsvērums: lai mazinātu uzņēmumu pārvietošanas riskus, oglekļa nodokļa paaugstināšana būtu jāsaista ar līdzvērtīgu tarifu noteikšanu tām valstīm, kas atsakās ievērot starptautiskās vienošanās emisiju samazināšanas jomā. Lai gan oglekļa nodoklis ir brīvās tirdzniecības ierobežojums, starptautiskā sabiedrība citos gadījumos to jau ir akceptējusi. Monreālas protokolā par ozona slāņa aizsardzību paredzēta iespēja noteikt tirdzniecības ierobežojumus, lai veicinātu tā ievērošanu, jo brīvā tirdzniecība nav pašmērķis, bet nozīmē ilgtspējīgu labklājības radīšanu. Nav šaubu, ka svarīgāk ir novērst klimata pārmaiņu izraisīto planētas katastrofu, nevis saglabāt pasaules tirgus atvērtus precēm, kas rada būtisku siltumnīcefekta gāzu emisijas apjomu.