52012DC0070

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPADOMEI

2012. gada ziņojums par šķēršļiem tirdzniecībai un ieguldījumiem

1.         IEVADS

Komisija 2011. gadā iesniedza Eiropadomei pirmo ziņojumu par šķēršļiem tirdzniecībai un ieguldījumiem. Šis ziņojuma tika publicēts apņemšanās, kas izvirzīta stratēģijā “Eiropa 2020”[1], ko pēc tam papildināja Komisijas paziņojums “Tirdzniecība, izaugsme un pasaules norises”[2]. Ziņojuma mērķis bija “pievērst uzmanību [politikas līmenī] vajadzīgajām kopējām darbībām pret konkrēti izvēlētiem tirgus piekļuves šķēršļiem”, kas Eiropas uzņēmumus attur no eksportēšanas vai ieguldījumu veikšanas trešās valstīs. Ziņojumam bija jāpalielina informētība par to, cik svarīgi ir mērķtiecīgā un saskaņotā veidā novērst šos šķēršļus, lai Eiropas uzņēmumi varētu izmantot pasaules tirgus priekšrocības saskaņā ar daudzpusējiem vai divpusējiem nolīgumiem ar ES tirdzniecības partneriem.

Šis dokuments ir otrais ziņojums par šķēršļiem tirdzniecībai un ieguldījumiem. Tajā sniegts pārskats par gūtajiem panākumiem, lai likvidētu 21 šķērsli, kas norādīts pirmajā ziņojumā, un norādīti arī vairāki jauni šķēršļi, kuru novēršanai nepieciešama Komisijas un dalībvalstu saskaņota rīcība un politisko prioritāšu noteikšana. Tāpat kā 2011. gada izdevumā, arī šajā ziņojumā galvenā uzmanība ir pievērsta šķēršļiem iekļūšanai dažu ES stratēģisko partneru, t. i., Ķīnas, Indijas, Japānas, Mercosur valstu[3], Krievijas un ASV, tirgos[4].

Koncentrēšanās uz ES stratēģiskajiem partneriem tomēr nenozīmē, ka uzmanība netiks pievērsta šķēršļiem citos tirgos. Tieši pretēji, lai uzlabotu nosacījumus piekļuvei tirgum, Komisija aktīvi sadarbojas ar plašāku tirdzniecības partneru grupu, tostarp Vjetnamu, Indonēziju, Ukrainu un Turciju, kur Eiropas uzņēmumi saskaras ar ievērojamu daudzumu šķēršļu.

Konkrētu tirdzniecības šķēršļu novēršana joprojām ir stūrakmens ES attiecībās ar trešām valstīm un svarīga ES tirdzniecības politikas daļa. Tas kļūst vēl svarīgāk pašreizējās ieilgušās ekonomiskās krīzes kontekstā, kura spēcīgi ietekmē daudzus Eiropas uzņēmumus un ES pilsoņus. Šajā kontekstā tirdzniecība ir galvenais dzinējspēks ekonomiskās izaugsmes stimulēšanai un darba vietu radīšanai[5]. Tomēr vienlaicīgi pieaugošais protekcionisma risks[6] apdraud atvērtu tirdzniecības sistēmu. Tādēļ ES pamatinteresēs ir veicināt un sekmēt tirdzniecības atvērtību visos divpusējos un daudzpusējos forumos.

Tā kā mazinās izredzes tuvākajā nākotnē noslēgt Dohas attīstības darba kārtību, ES savu tirdzniecības stratēģiju atkal ir pievērsusi divpusējām sarunām. Ļoti vispusīgs un vērienīgs brīvās tirdzniecības nolīgums ar Dienvidkoreju, ko provizoriski piemēro no 2011. gada 1. jūlija, nodrošinās nozīmīgus ekonomiskus ieguvumus Eiropas uzņēmumiem un patērētājiem. Ir pabeigtas divpusējas tirdzniecības sarunas ar Centrālameriku, arī ar Peru un Kolumbiju. Noslēgumam tuvojas sarunas ar Ukrainu, būtisks progress ir panākts sarunās ar Kanādu, Indiju un Singapūru un turpinās sarunas arī ar Malaiziju un Mercosur valstīm. Jaunas sarunas par brīvās tirdzniecības nolīgumu ir sāktas ar Gruziju un Moldovu, un saistībā ar iespējamām sarunām notikušas pārrunas ar Indonēziju, Vjetnamu, Taizemi, Filipīnām un Japānu. Krievijas pievienošanās PTO paver jaunas iespējas pašreizējām sarunām par jaunu nolīgumu. Attiecībā uz ASV un Ķīnu ES ir iesaistījusies augsta līmeņa dialogā, lai cita starpā risinātu jautājumus par šķēršļiem, kas apgrūtina piekļuvi tirgum. Turklāt attiecībā uz Ķīnu ES pašlaik izvērtē, vai ir vēlams un iespējams noslēgt atsevišķu nolīgumu par ieguldījumiem.

Tā kā sarunu darba kārtība ir tik vērienīga, ir būtiski pašreizējās saistības attiecībā uz Eiropas uzņēmumu piekļuvi trešo valstu tirgum padarīt neatgriezeniskas un pat tādas, kas rada jaunu piekļuvi tirgum. Tas palīdz veidot stabilus un paredzamus pamatnosacījumus komercdarbībai visā pasaulē. Šādu sarunu veiksmīga noslēgšana tomēr ir tikai viena medaļas puse. Otrs tikpat nozīmīgs uzdevums ir nodrošināt, lai iespējas, kas radītas sarunu ceļā, tiešām tiktu pārvērstas reālās tirdzniecības plūsmās vietējā līmenī. Praksē Eiropas uzņēmumi joprojām pārāk bieži saskaras ar nozīmīgiem šķēršļiem iekļūšanai ārvalstu tirgos. Šie šķēršļi bieži ir tādi, kas nav saistīti ar tarifiem, piemēram, tehniskie noteikumi un standarti, apgrūtinošas muitas procedūras vai intelektuālā īpašuma tiesību nepietiekama piemērošana. Kopš 2008. gada ekonomikas krīzes sākuma šķēršļi kļūst arvien izplatītāki jomās, kurās starptautiskie tirdzniecības noteikumi joprojām ir diezgan nepilnīgi, piemēram, attiecībā uz publisko iepirkumu un eksporta ierobežojumiem.

Tirdzniecības sarunām un noteikumu īstenošanas nodrošināšanas pasākumiem jānorit līdztekus. Sarunu darba kārtības pastiprināšana nenovēršami lielāku uzmanību liek pievērst noteikumu īstenošanas nodrošināšanas pasākumiem. Tas ir uzsvērts arī nesen pieņemtajā Eiropas Parlamenta rezolūcijā[7], kurā sniegti vērtīgi norādījumi par to, kas Komisijai un dalībvalstīm jādara, lai likvidētu šķēršļus tirdzniecībai. Tajā atspoguļota pieaugoša politiskā izpratne par to, ka tirdzniecības šķēršļu novēršana ir būtiska tirdzniecības politikas likumībai un efektivitātei. Tāpēc noteikumu īstenošanas nodrošināšanas pasākumi jānosaka kā prioritāte, jo īpaši ekonomiskās krīzes laikā, tostarp politiskā līmenī.

Šā ziņojuma svarīgākais vēstījums saskan ar tirgus piekļuves stratēģijas galveno domu: ja Komisija un dalībvalstis saskaņotā veidā atbalstīs mērķtiecīgu un noteiktu rīcību, šķēršļus trešās valstīs var likvidēt un Eiropas uzņēmumi var iegūt labāku piekļuvi ārvalstu tirgiem. Panākumus ne vienmēr var gūt ātri, un tie ne vienmēr ir tik ievērojami, kā to vēlētos ekonomikas dalībnieki. Tomēr, ja izdosies, tas var nodrošināt nozīmīgu ekonomisku ieguvumu Eiropas uzņēmumiem un pilsoņiem.

Šā ziņojuma par šķēršļiem tirdzniecībai un ieguldījumiem otrais izdevums ir sakārtots šādi: 2. iedaļā izklāstīti panākumi, kas gūti attiecībā uz pēdējā ziņojumā norādītajiem šķēršļiem, un noteiktas turpmākās rīcības iespējas jomās, kur panākumi vēl nav apmierinoši. 3. iedaļā norādīti vairāki jauni šķēršļi, attiecībā uz kuriem nākotnē veicami prioritāri pasākumi. 4. iedaļā aprakstīta jauna tendence dažās valstīs ieviest tirdzniecību ierobežojošu industrializācijas politiku.

2.         ŠĶĒRŠĻI 2011. GADĀ: KĀDI IR PANĀKUMI?

2011. gada ziņojumā par šķēršļiem tirdzniecībai un ieguldījumiem norādīts 21 šķērslis sešās tirdzniecības partnervalstīs/reģionos. Tika uzskatīts, ka šiem šķēršļiem būtiska ietekme uz Eiropas uzņēmumiem, ņemot vērā iespējamo ekonomisko vai sistēmisko ietekmi un to valstu stratēģisko nozīmi, kurās šie šķēršļi radušies. Šīs problēmas saistībā ar piekļuvi tirgum ir kļuvušas par galvenajām prioritātēm ES divpusējās tirdzniecības attiecībās ar attiecīgajām valstīm. Komisija ir centusies sistemātiski vērst uzmanību uz šiem jautājumiem visās divpusējās tikšanās, tostarp vajadzības gadījumā visaugstākajā līmenī (piemēram, samitos).

Šajā iedaļā izklāstīti nozīmīgākie pasākumi, kas veikti, lai likvidētu šķēršļus, kā arī par 2011. gadā gūtie panākumi. Pievienotajā Komisijas dienestu darba dokumentā ir pieejams visaptverošs kopsavilkums par visiem Komisijas veiktajiem pasākumiem, tostarp darba līmenī. Dažos gadījumos par panākumu tika uzskatīta šķēršļa pilnīga likvidēšana. Citos gadījumos situācija tika uzlabota, tomēr šķērslis daļēji ir saglabājies. Attiecībā uz jauniem šķēršļiem īstenotie pasākumi nav bijuši efektīvi, un stāvoklis, salīdzinot ar pagājušo gadu, ir pasliktinājies.

Šajā iedaļā tiks analizētas visas trīs minētās kategorijas atbilstoši sasniegto panākumu līmenim. Attiecībā uz Krieviju tās gaidāmā pievienošanās PTO var atrisināt daudzas ieilgušas problēmas saistībā ar piekļuvi tirgum; tādēļ pašreizējā situācija attiecībā uz šķēršļiem piekļuvei Krievijas tirgum tiks analizēta kā atsevišķa kategorija.

 2.1.     Šķēršļi, kuru likvidēšanā gūti nozīmīgi panākumi

Būtisks progress panākts saistībā uz diviem pasākumiem attiecībā uz Indiju. Pirmkārt, panākumi gūti saistībā ar 2010. gadā ieviesto eksporta ierobežojumu atcelšanu kokvilnai, konkrēti kokvilnas diegiem un neattīrītai kokvilnai. Indijas valdība 2011. gada augustā pilnībā atcēla visus atlikušos daudzuma ierobežojumus neapstrādātai kokvilnai. Pašlaik attiecībā uz kokvilnas eksportu ierobežojumi netiek piemēroti. Kokvilnas un kokvilnas izstrādājumu eksporta ierobežojumi radīja lielas bažas, jo pieauga to ietekme uz cenām pasaules tirgū un tie apdraudēja piegādes drošību. Turklāt Indija joprojām ir viens no galvenajiem ES kokvilnas izstrādājumu importa avotiem: 2009. gadā 23 % izstrādājumu, uz ko attiecās ierobežojumi, bija no Indijas. Tādēļ šā šķēršļa likvidēšana ir ekonomiski ļoti nozīmīga ES uzņēmumiem, jo īpaši tiem, kas darbojas tekstilizstrādājumu nozarē. ES 2011. gadā par daudziem gadījumiem pauda bažas Indijas iestādēm, tostarp ar Tirdzniecības ģenerāldirektorāta ģenerāldirektora starpniecību.

Otrais ar Indiju saistītais pasākums, attiecībā uz kuru ir gūti nozīmīgi panākumi, saistīts ar licencēšanas prasībām, ko 2010. gadā ieviesa telekomunikāciju iekārtām; prasības galu galā tika pārveidotas tā, lai atceltu lielāko daļu apgrūtinošo nosacījumu. Saskaņā ar sākotnējām prasībām, kuras ieviesa 2009. un 2010. gadā, pamatojoties uz drošības apsvērumiem, ārvalstu telekomunikāciju iekārtu piegādātājiem pirmo trīs līguma darbības gadu laikā būtu jānodod savas tehnoloģijas un divu gadu laikā savi inženieri jāaizstāj ar Indijas inženieriem. Turklāt drošības apsvērumu dēļ noteikta jutīga informācija būtu jāizpauž Indijas iestādēm. Tomēr šāda prakse nozīmīgi atšķīrās no vispārpieņemtās starptautiskās prakses. Dažādu valstu, arī ES, pausto bažu rezultātā Indija galu galā beidza piemērot stingros drošības noteikumus, tostarp prasības par tehnoloģiju obligātu nodošanu.

Pasākumi, ko Komisija veica 2011. gadā, izrādījās ārkārtīgi efektīvi: jautājums tika apspriests visās tikšanās reizēs; to izvirzīja arī prezidents Borozo ES un Indijas samitā 2010. gada decembrī. Panāktas progress ir palīdzējis atrisināt vissvarīgākos jautājumus ES ražošanas nozarei. Indijas telekomunikācijas iekārtu kopējā tirgus vērtība 2010.–2011. finanšu gadā bija 16,7 miljardi euro. Komisija uztur ciešu sadarbību ar attiecīgo nozari un turpinās darbu pie dažiem vēl neatrisinātiem tehniskiem jautājumiem.

2.2.      Šķēršļi, kuru likvidēšanā gūti nelieli panākumi

Panākumi gūti arī attiecībā uz dažiem citiem šķēršļiem, kas norādīti 2011. gada ziņojumā par šķēršļiem tirdzniecībai un ieguldījumiem. Tomēr minētās problēmas vēl nav pilnībā atrisinātas, tāpēc tās paliks 2012. gada prioritāšu sarakstā. Dažos gadījumos šķēršļi ir sistēmiski un atspoguļo ieilgušas problēmas divpusējās tirdzniecības attiecībās. Tādēļ 2011. gadā panāktie uzlabojumi ir daudzsološs rādītājs tam, ko vēl varētu panākt šajā gadā. Komisija turpinās izvirzīt šos jautājumus visos forumos, pamatojoties uz 2011. gadā gūtajiem būtiskajiem panākumiem, lai 2012. gadā panāktu šķēršļu pilnīgu likvidēšanu.

Attiecībā uz Ķīnu Komisijas neatlaidīgā darbība ir atmaksājusies, risinot vienu no sistēmiskākajām problēmām divpusējo tirdzniecības attiecību nesaskaņu sarakstā. Nozīmīgi panākumi gūti attiecībā uz tā saucamo “vietējo jauninājumu” politiku, kuras pamatā ir princips nodrošināt piekļuvi publiskajam iepirkumam tikai tādiem inovatīviem izstrādājumiem, kas ir Ķīnas izcelsmes intelektuālais īpašums. Pēc sākumā pozitīvajiem apliecinājumiem, kas jau sniegti Augsta līmeņa ekonomikas un tirdzniecības dialoga sanāksmē 2010. gada decembrī, Ķīna ir veikusi konkrētus pasākumus, lai atsaistītu iepirkumus no prasībām par intelektuālā īpašuma izcelsmi, t. i., no publiskā iepirkuma likuma īstenošanas dekrēta projekta svītrojusi visas atsauces uz vietējiem jauninājumiem un apņēmusies beigt izmantot obligātos katalogus (tostarp provinču katalogus). Turklāt Finanšu ministrija ir pieņēmusi paziņojumu par trīs ar vietējiem jauninājumiem saistītu valsts politiku atcelšanu. Visbeidzot, ASV un Ķīnas Tirdzniecības apvienotās komitejas sanāksmē 2011. gada novembrī Ķīna izteica konkrētus risinājumus attiecībā uz jautājumu par saistību izpildes nodrošināšanu provinču līmenī.

Komisija atzīst un atzinīgi vērtē 2011. gadā gūtos panākumus kā būtisku soli ceļā uz diskriminējošu noteikumu likvidēšanu nozīmīgajā publisko iepirkumu jomā. Komisija turpinās uzraudzīt, kā Ķīna izpilda saistības attiecībā uz pārraudzību, lai nodrošinātu, ka Eiropas uzņēmumiem tiek garantēta faktiska piekļuve Ķīnas tirgum.

Tajā pašā laikā var ziņot par ES rīcības pozitīvu attīstību attiecībā uz Ķīnas ierobežojumu atcelšanu izejmateriālu eksportam, kas panākta 2009. gadā uzsāktajā strīda izšķiršanas procedūrā Pasaules Tirdzniecības organizācijā attiecībā uz deviņiem izstrādājumiem[8]. PTO šķīrējtiesa 2011. gadā izdeva ziņojumu, kurā paskaidroja, ka eksporta ierobežojumi, ko Ķīna piemēro vairākiem izejmateriāliem, ir pretrunā ar Ķīnas saistībām saskaņā ar PTO nolīguma noteikumiem. Šķīrējtiesa konstatēja, ka Ķīnas eksporta nodevas attiecīgajiem izejmateriāliem ir pretrunā Ķīnas saistībām, kas paredzētas protokolā par tās iestāšanos PTO. Tika konstatēts, ka eksporta kvotas, ko Ķīna noteikusi šai izejmateriālu grupai, pārkāpj vispārīgo aizliegumu ieviest kvantitatīvus eksporta ierobežojumus. Turklāt šķīrējtiesa konstatēja, ka attiecīgie pasākumi nebija pamatojami ar bažām par vides aizsardzību vai būtiska ražojuma trūkumu. Ķīna iesniedza apelāciju par šķīrējtiesas ziņojumu, un 2012. gada 30. janvārī PTO Apelācijas iestāde apstiprināja Ķīnas kvotu un izvedmuitas nodokļu nelikumību. Komisija 2011. gadā ārpus konkrētās PTO lietas turpināja vērst uzmanību uz plašāku jautājumu par izejmateriālu eksporta ierobežojumiem, jo minētā Ķīnas politika joprojām attiecas uz ļoti plašu izejmateriālu pamatsastāvdaļu klāstu, piemēram, retzemju elementiem. Pēc Apelācijas iestādes ziņojuma publicēšanas Komisija apsvērs, kā turpmāk risināt šo jautājumu.

Kamēr turpinās sarunas par brīvās tirdzniecības nolīgumu, arī Indijā ir panākts zināms progress jautājumā par sanitārajiem un fitosanitārajiem ierobežojumiem, precīzāk, par iespēju prasības attiecībā uz liellopu ģenētisko materiālu pielīdzināt starptautiskiem standartiem. Tomēr ir nepieciešami turpmāki pasākumi, lai pilnībā likvidētu ierobežojumus eksportam no ES. Turklāt pārtikas nekaitīguma jomā Indija 2011. gadā noteica ad hoc pamatnostādnes, kas atvieglos tirdzniecību ar vairākiem uz Indiju eksportētiem ES pārtikas produktiem. Tomēr kopumā Indijai jāpanāk lielāka atbilstība starptautiskajiem standartiem, lai pilnībā atvērtu savu tirgu ES produktiem. Tāpēc Komisija, pamatojoties uz 2011. gadā panākto progresu, turpinās izvirzīt šos jautājumus visos daudzpusējos un divpusējos forumos ar Indijas iestādēm.

Kamēr sākotnējā apspriešanās virzās uz priekšu ar izredzēm 2012. gadā uzsākt sarunas par brīvās tirdzniecības nolīgumu, Japāna pilda saistības, ko tā uzņēmusies ES un Japānas 2009. gada samitā, un ir gūti nelieli panākumi attiecībā uz medicīnas ierīcēm. Pēc regulāras sazināšanās ar Veselības, darba un labklājības ministriju tika gūta skaidrība par medicīnas ierīcēm piemērotajām “pirmstirdzniecības” atļaujas procedūrām Japānā un panākti nelieli uzlabojumi dažu medicīnas ierīču atbilstības novērtējuma procesā (piemēram, ierobežojumi attiecībā uz IV klases medicīnas ierīču pārbaudēm uz vietas tikai reizi divos gados). Komisija uzraudzīs šīs apņemšanās īstenošanu un centīsies panākt Japānas atbilstības novērtēšanas procedūru turpmāku uzlabošanu un vienkāršošanu, lai nodrošinātu, ka attiecībā uz medicīnas ierīcēm un citiem

Japānas gadījumā sarunās par Valsts iepirkuma nolīgumu (GPA), kas sekmīgi noslēdzās 2011. gada decembrī, progress tika panākts arī valsts iepirkuma jomā. Japāna faktiski uzņēmās saistības pret ES, apņemoties pārskatāmā un nediskriminējošā veidā piemērot ekspluatācijas drošības klauzulu iepirkumā dzelzceļa nozarē. Šīm saistībām būtu jānodrošina nediskrecionāra klauzulas izmantošana, tādējādi padarot konkrēto valsts iepirkumu dzelzceļa nozarē pieejamu arī ārvalstu uzņēmējiem.

Panākumi ir gūti arī attiecībā uz ASV tiesību aktiem par “100% skenēšanu”. Vairāku, tostarp arī Eiropas Komisijas īstenotu, pasākumu rezultātā ASV Iekšzemes drošības departamenta sekretārs paziņoja, ka centīsies panākt, lai tiktu atlika šā pasākuma stāšanās spēkā, kas sākotnēji bija paredzēta 2012. gada 1. jūlijā. Tas ir pirmais solis, kas, cerams, novedīs pie šā tiesību akta atcelšanas ASV Kongresā. Iepriekš tika veikti pasākumi Transatlantiskās ekonomikas padomes (TEP) ietvaros, konkrēti 2010. un 2011. gadā, kad tika apspriests drošas tirdzniecības jautājums. ES un ASV sadarbību attiecībā uz piegādes ķēdes drošību pamudināja kopīgais paziņojums, ko 2011. gada 23. jūnijā ASV sniedza Iekšzemes drošības departamenta sekretārs Napolitano un komisāri Šemeta, Kallass un Malmstrēma. Šis paziņojums nodrošina politisko pamatu ES un ASV divpusējai sadarbībai, kā arī sadarbībai daudzpusējās organizācijās, piemēram, Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO), Starptautiskajā Civilās aviācijas organizācijā (ICAO), Starptautiskajā Jūrniecības organizācijā (IMO) un Pasaules Pasta savienībā (PPS). Transatlantiskā ekonomikas padomes sanāksmē 2011. gada novembrī ES un ASV turpināja ar paziņojumu aizsākto procesu, pabeidzot sagatavošanās darbu pie tā, lai tiktu savstarpēji atzītas tirdzniecības partnerību programmas, kuras 2012. gadā parakstot un īstenojot, tiks izveidota daļa no alternatīvas  “100 % skenēšanas” procedūrai.

Zināms progress — tiesa neliels — ir panākts arī attiecībā uz tiesību aktu noteikumiem, kas aicina pirkt ASV ražotas preces (Buy American). 2009. gada finanšu krīzes laikā[9] ieviestais stimulu kopums, kurā bija nozīmīgi noteikumi attiecībā uz ASV ražotu preču pirkšanu, zaudēja spēku 2011. gada septembrī un netika pagarināts. Tomēr pašreizējos sarežģītajos ekonomiskajos apstākļos joprojām pastāv tendence ASV Kongresā un administrācijā iesniegt tiesību aktu priekšlikumus ar līdzīgiem noteikumiem attiecībā uz ASV ražotu preču iegādi. Nesenākais piemērs ir prezidenta Obamas 2011. gada septembra paziņojums par tā saukto Amerikas darbavietu likuma (American Jobs Act) priekšlikumu, kas infrastruktūrā ieviestu publisko izdevumu programmu, kurā ir prasība pirkt ASV ražotas preces. Šo iniciatīvu pieņemšanas iespēja šobrīd ir diezgan neskaidra, ņemot vērā pašreizējo politisko situāciju ASV Kongresā. Komisija tomēr saglabās modrību attiecībā uz iespējamo notikumu attīstību, kas var novest pie tā, ka jaunos tiesību aktos tiek iekļauti noteikumi, kas paredz ASV ražotu preču pirkšanu.

2.3.      Krievija – pievienošanās PTO ietekme uz ieilgušām problēmām saistībā ar piekļuvi tirgum

Krievija ir noslēgusi 18 gadu ilgo procesu ceļā uz pievienošanos PTO un 2012. gadā oficiāli pievienosies PTO. Krievijai tādēļ būs jāievieš daudzpusēji režīmi, kam būtu jāpalīdz atrisināt vairākas ieilgušas problēmas saistībā ar divpusēju piekļuvi tirgum, vienlaicīgi palīdzot novērst to, ka pirms Krievijas oficiālas kļūšanas par PTO locekli netiek ieviesti jauni pasākumi, kas ir pretrunā tās PTO saistībām.

Pirmkārt, pievienošanās PTO atrisinās arī jautājumu par Krievijas pasākumiem attiecībā uz ieguldījumiem saistībā ar tirdzniecību mehānisko transportlīdzekļu un to sastāvdaļu nozarē. Saskaņā ar apstiprinātajiem Krievijas iestāšanās nosacījumiem līdz 2018. gada 1. jūlijam PTO noteikumi uz Krievijas ieguldījumu programmu netiks attiecināti; līdz tam Krievija pakāpeniski izbeigs piemērot šos pasākumus. Vienlaikus ar ES un Krievijas divpusējo nolīgumu ir izveidots kompensācijas mehānisms, kuru sāks izmantot, ja Krievijas piemēroto pasākumu rezultātā samazināsies ES mehānisko transportlīdzekļu rezerves daļu un sastāvdaļu eksports.

Panākumi paredzami arī muitas procedūru jomā. Bažas, kas radās saistībā ar muitas savienības veidošanos, daļēji ir kliedētas, pateicoties Komisijas un Krievijas iestāžu ciešai sadarbībai un jaunā Muitas kodeksa īstenošanas pārejas periodam. Pretēji sākotnējām bažām jaunās muitas procedūras kopumā nav pārvērtušās par papildu šķēršļiem piekļuvei tirgum. Tomēr bažas joprojām raisa tādi jautājumi kā Krievijas iestāžu muitas tiesību aktu patvaļīga interpretācija. Ir gaidāms, ka Krievijas pievienošanās PTO radīs vairākus uzlabojumus, jo uz Krieviju attieksies PTO noteikumi un tādi nolīgumi kā PTO nolīgums par muitas vērtējumu, un tas kopumā palīdzēt veicināt tirdzniecību. Sācies arī darbs, lai īstenotu ES un Krievijas stratēģisko sistēmu muitas sadarbībai, kuras mērķis ir panākt maksimālu tirdzniecības vecināšanu, vienlaicīgi nodrošinot drošību un drošumu.

Panākumi gaidāmi arī intelektuālā īpašuma tiesību jomā, kur būtu jāturpina ES un Krievijas divpusējais dialogs par intelektuālā īpašuma tiesībām, kas izrādījies ļoti noderīgs, lai risinātu ar noteikumu īstenošanu saistītas problēmas.

Visbeidzot, gaidāmi panākumi arī daudzos sanitāro un fitosanitāro noteikumu jautājumos, jo Krievijai jānodrošina pilnīga atbilstība starptautiskiem standartiem un tie jāpiemēro nediskriminējošā veidā. Krievijai turklāt jānodrošina, lai sanitārie un fitosanitārie pasākumi būtu balstīti uz pārredzamības un zinātniska pamatojuma principiem, kā arī būtu proporcionāli un nediskriminējoši. Pasaules Tirdzniecības organizācijas pirmspievienošanās pārrunās par sanitārajiem un fitosanitārajiem jautājumiem jau panākts tas, ka Krievija ir uzņēmusies vairākas saistības un pieņēmusi vairākus dokumentus, tostarp muitas savienības ar Baltkrieviju un Kazahstānu līmenī, lai līdz pievienošanās datumam nodrošinātu sanitāro un fitosanitāro noteikumu pilnīgu atbilstību starptautiskiem standartiem. Ir pieņemti vai tiek gatavoti citi lēmumi un noteikumi[10]. Ir stingri jāuzrauga šo dokumentu un citu tiesību aktu īstenošana saskaņā ar PTO/sanitārajiem un fitosanitārajiem noteikumiem, lai nodrošinātu, ka Krievija uzreiz pēc pievienošanās PTO pilnībā ievēro savas saistības attiecībā uz sanitārajiem un fitosanitārajiem noteikumiem, jo īpaši attiecībā uz nediskrimināciju un proporcionalitāti. Komisija vienlaicīgi turpina divpusējas apspriedes ar Krieviju un tās muitas savienības partneriem par nepieciešamību Krievijas un muitas savienības noteikumus turpināt pielāgot starptautiskiem noteikumiem.

Krievijas pievienošanās PTO ir uzskatāma par nozīmīgu soli ceļā uz daudzu tādu ieilgušu tirdzniecības šķēršļu likvidēšanu, ar ko Eiropas uzņēmumi saskaras Krievijas tirgū. ES noteikumu īstenošanas darba kārtībā 2012. gadam un vēl pēc tās svarīgs uzdevums būs uzraudzīt, kā Krievija izpilda savas PTO saistības, vērtējot panākumus, kas gūti attiecībā uz šiem šķēršļiem.

2.4.      Šķēršļi, attiecībā uz kuriem 2011. gadā panākumi nav gūti

Lai gan Eiropas Komisijas rīcība 2011. gadā bija aktīva, tostarp atsevišķos gadījumos attiecīgie jautājumi tika izvirzīti visaugstākajā politiskajā līmenī, attiecībā uz dažiem šķēršļiem nozīmīgi panākumi nav gūti. Tie paliks prioritāšu sarakstā 2012. gadam.

Piemēram, Ķīna nav guvusi panākumus attiecībā uz diviem šķēršļiem, kas norādīti 2011. gada ziņojumā par šķēršļiem tirdzniecībai un ieguldījumiem. Ieguldījumi joprojām ir nozīmīga joma divpusējās attiecībās ar Ķīnu, ņemot vērā šīs valsts lielo potenciālu. Tomēr šķēršļi ieguldījumiem turpina pastāvēt un 2011. gadā stāvoklis nav uzlabojies. Papildus pastāvošajiem ārvalstu tiešo ieguldījumu (FDI) pārbaudes mehānismiem Ķīna 2011. gadā pieņēma valsts drošības pārbaudes mehānismu, kas, pamatojoties uz valsts drošības apsvērumiem, ļauj pārbaudīt uzņēmumu apvienošanos un pārņemšanu, ja tajā iesaistīti ārzemju ieguldītāji (skatīt 3. iedaļu). Mehānisma pārāk plašais un vērienīgais tvērums ir radījis bažas par iespējamiem turpmākiem jauniem šķēršļiem ārvalstu ieguldītājiem Ķīnā. Šo signālu apstiprināja ilgi gaidītās ieguldījumu kataloga pārskatītās redakcijas projekts, ko 2011. gada aprīlī izdeva Nacionālā attīstības un reformu komisija un kas neattaisnoja cerības par lielāku Ķīnas atvērtību ārvalstu ieguldījumiem, piemēram, telekomunikāciju, finanšu pakalpojumu[11], būvniecības, mazumtirdzniecības, ekspressūtījumu pakalpojumu jomā vai dažās ražošanas nozarēs, piemēram, autobūves un jo īpaši elektrisko automobiļu ražošanas apakšnozarē.

Komisārs de Gihts šo jautājumu izvirzīja Apvienotās komitejas sanāksmē 2011. gada jūlijā, un Komisija Ķīnas iestādēm tehniskā līmenī sniedza sīki izklāstītus komentārus. Minētais katalogs tika pieņemts 2011. gada 24. decembrī bez būtiskām izmaiņām aprīļa projektā. Komisija turpina aktīvi strādāt, lai attīstītu vispārējās ieguldījumu attiecības ar Ķīnu. Pēc tam, kad 2010. gadā tika izveidota ES un Ķīnas divpusēja darba grupa ieguldījumu jomā, turpinās pārrunas, lai uzsāktu iespējamās sarunas par ES un Ķīnas ieguldījumu nolīgumu, kurā būtu jāiekļauj tirgus piekļuves aspekti, kā arī augstāki ieguldījumu aizsardzības standarti un papildu pārredzamības mehānismi, lai ES ieguldītājiem Ķīnā palielinātu tiesisko noteiktību.

Standartizācijas un tehnisko noteikumu jomā informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) drošības nozarē bažas joprojām izraisa Ķīnas radītie šķēršļi, kas bija norādīti kā prioritāte (piemēram, OSCCA[12] noteikumi par komerciālo šifrēšanu un vairāklīmeņu aizsardzības sistēmu – MLPS). Komisija 2011. gadā ir darījusi daudz, lai izvirzītu šo jautājumu ministru līmenī. Visos gadījumos, konkrētāk attiecībā uz OSSCA noteikumu pārskatīšanu, Ķīnas iestādes ir likušas noprast, ka pārskatītie noteikumi pirms pieņemšanas tiks publicēti apspriešanai ar ieinteresētajām personām, tajos uzmanība būs pievērsta nozares problēmām un tie būs atvērtāki ārvalstu tehnoloģijām. Tomēr joprojām nav zināms termiņš jauno noteikumu pieņemšanai, kas bija paredzēta 2011. gadā. Tikmēr OSCCA noteikumus un vairāklīmeņu aizsardzības sistēmu turpina izmantot kā juridisko pamatu ar informācijas drošību saistītu pasākumu pieņemšanai, kā tas ir gadījumā ar sešiem IT iekārtu standartiem. Eiropas Komisija 2012. gadā turpinās izvirzīt šo jautājumu visos forumos un veltīs pūles tam, lai sasniegtu visas attiecīgās Ķīnas iestādes, kas iesaistītas šajā ļoti sarežģītajā pasākumu tīklā.

Indijā nav gūti ievērojami panākumi attiecībā uz dažu nozaru, piemēram, juridisko, grāmatvedības, apdrošināšanas, banku un finanšu pakalpojumu nozares, atvēršanu ārvalstu ieguldījumiem. Tāpat pastāv bažas par pasta nozares reformu un iespējamo negatīvo ietekmi uz ekspressūtījumu pakalpojumu nozari. Šīs problēmas galvenokārt tiek risinātas pašlaik notiekošajās brīvās tirdzniecības nolīguma sarunās. Ierosinātie tiesību akti, kas šobrīd tiek apspriesti pieņemšanai, atļautu veikt ārvalstu ieguldījumus mazumtirdzniecības un izplatīšanas pakalpojumu nozarē. Ieguldījumi vairāku zīmolu mazumtirdzniecības nozarē negatīvas politiskās un sociālās reakcijas dēļ ātri tika apturēti uz nenoteiktu laiku.

Lai gan Japānā divpusējie pasākumi 2011. gadā noritēja intensīvāk, tika gūti tikai nelieli panākumi attiecībā uz dažiem šķēršļiem, kas norādīti 2011. gada ziņojumā par šķēršļiem tirdzniecībai un ieguldījumiem. Pēc pēdējā ES un Japānas samita 2011. gada maijā tika uzsākta nolīguma darbības jomas izpēte, lai noskaidrotu turpmāko brīvās tirdzniecības nolīguma sarunu jomu un vērienu. Šī izpēte nodrošina noderīgu forumu, lai sadarbībā ar Japānas iestādēm likvidētu konkrētus šķēršļus. Lai gan nelieli panākumi ir gūti attiecībā uz medicīnas ierīču atbilstības novērtēšanas procedūrām un valsts iepirkumu (skatīt 2.2. iedaļu), attiecībā uz finanšu pakalpojumiem stāvoklis nav mainījies.

Visbeidzot, attiecībā uz 2011. gada ziņojumā norādītajiem šķēršļiem nav panākti uzlabojumi Mercosur valstīs, kur, gluži pretēji, vērojama dažu protekcionisma tendenču turpināšanās, jo īpaši saistībā ar pasākumiem Argentīnā un Brazīlijā[13]. Attiecībā uz dažiem no šiem šķēršļiem (piemēram, ierobežojumi jūras transportam un ierobežojumi izejmateriālu eksportam Argentīnā un Brazīlijā) brīvās tirdzniecības nolīguma sarunas ir galvenā platforma, kur pašlaik tiek apspriesti šie jautājumi; tādēļ tie šajā kontekstā tiks noteikti par prioritātēm. Turklāt Komisija jautājumus par šiem šķēršļiem ir izvirzījusi divpusējās pārrunās ar Argentīnu un Brazīliju un turpinās to darīt 2012. gadā.

Ir saglabājusies Argentīnas neautomātisko importa licenču (NAL) sistēma, un stāvoklis nav uzlabojies. Patiesībā 2011. gada martā Argentīna paplašināja neautomātisko importa licenču piemērošanu ar sarakstu, kurā ir 178 jaunas tarifa pozīcijas[14]. Tā rezultātā neautomātisko licenču sistēma tagad attiecas uz 589 tarifa pozīcijām, tā ietekmējot 12,3 % no ES eksporta uz Argentīnu. Lai gan ar šiem pasākumiem negatīvā ietekme uz eksportu no ES ir salīdzinoši mazāka nekā uz eksportu no citām valstīm, piemēram, ASV, Ķīnas vai Brazīlijas, aplēstie Eiropas uzņēmumu zaudējumi šī licencēšanas režīma piemērošanas rezultātā no 2011. gada janvāra līdz septembrim ir USD 147 miljoni. Komisija ir apspriedusi šo jautājumu ar Argentīnu dažādās tikšanās reizēs gan divpusēji, gan kopā ar daudzām citām valstīm attiecīgās PTO institūcijās.

Pēc Komisijas iejaukšanās Argentīnas valdība ir izrādījusi gatavību meklēt risinājumus katrā atsevišķā gadījumā. Tas ir palīdzējis nedaudz uzlabot situāciju attiecībā uz nopietnākajiem gadījumiem, kuros iesaistīti Eiropas uzņēmumi. Tomēr problēma joprojām ir ārkārtīgi nopietna, īpaši tādēļ, ka Argentīna ir piespiedusi uzņēmumus ievērot importa/eksporta kompensācijas plānus, saskaņā ar kuriem attiecībā uz katru importēto peso uzņēmumiem ir jāeksportē preces par tādu pašu naudas summu, tādējādi būtiski izkropļojot uzņēmējdarbības lēmumus. Ņemot vērā situācijas nopietnību, Komisija izskata visas iespējas, tostarp iespēju ierosināt lietu strīda izšķiršanai Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Tāpat ir jāapspriežas ar citām valstīm, kuras šīs problēma ir skārusi.

Tāpat pasliktinājies stāvoklis attiecībā uz piekļuvi valsts iepirkumiem Brazīlijā. Valsts likumā par publiskajiem iepirkumiem Brazīlija 2010. gadā ieviesa horizontālu priekšrocību robežu 25 % apmērā, ko uzreiz piemēroja IKT nozarei. Jautājums 2011. gadā tika izvirzīts apspriešanai vairākās tikšanās reizēs, piemēram, Apvienotajā komitejā. Tikmēr Brazīlijas valdība tomēr paziņoja, ka priekšrocību robeža tiks piemērota arī veselības aprūpes, komunikāciju un augsto tehnoloģiju iekārtu nozarei.

Visiem šajā iedaļā minētajiem šķēršļiem ir jāpievērš īpaša uzmanība 2012. gada noteikumu īstenošanas nodrošināšanas pasākumos. Komisija enerģiski strādās, lai likvidētu šos šķēršļus un pastiprinātu pasākumus visos līmeņos, vajadzības gadījumā arī divpusējos samitos, izmantojot brīvās tirdzniecības nolīguma sarunas vai strīdu izšķiršanas procedūras, lai nodrošinātu, ka līdz nākamajam ziņojumam 2013. gadā varētu sasniegt konkrētus rezultātus.

3.         JAUNI NOZĪMĪGI ŠĶĒRŠĻI MŪSU TIRDZNIECĪBAS ATTIECĪBĀS

Papildus šķēršļiem, kas 2011. gada ziņojumā par šķēršļiem tirdzniecībai un ieguldījumiem minēti kā neatrisināti, noteikumu īstenošanas nodrošināšanas pasākumu prioritāšu sarakstā 2012. gadam ir jāiekļauj vairāki jauni šķēršļi, kas radušies 2011. gadā un apgrūtina piekļuvi tirgum.

Ķīnā ir notikušas nozīmīgas pārmaiņas attiecībā uz ieguldījumiem, arī saistībā ar divpadsmitā piecgades plāna pieņemšanu, kurā izklāstītas rūpniecības attīstības prioritātes, kas jāsasniedz nākamo piecu gadu laikā. Šajā kontekstā Ķīna 2011. gada februārī pieņēma valsts drošības pārbaudes mehānismu attiecībā uz uzņēmumu apvienošanos un pārņemšanu, ja ir iesaistīti ārvalstu investori, ar kura palīdzību Ķīna varētu bloķēt ārvalstu uzņēmumu iesaistīšanos, pamatojoties uz valsts drošības apsvērumiem. Spriežot pēc pasākuma dokumenta un provizoriskā indikatīvā saraksta ar nozarēm, kuras, iespējams, varētu būt iekļautas šā mehānisma darbības jomā, šķiet, ka valsts drošības jēdziens ir ļoti plašs un varētu attiekties uz ekonomikas politikas apsvērumiem. Starp valsts drošībai būtiskām nozarēm sarakstā ir iekļautas dažas tādas nozares, kas neatbilst “klasiskajai” izpratnei par nozarēm, kuras saistītas ar drošību (kā aizsardzība vai enerģētika), piemēram, medicīnas iekārtu ražošanas, pasta pakalpojumu, piegādes, uzglabāšanas, mazumtirdzniecības un vairumtirdzniecības pakalpojumu nozares.

Vēl viens svarīgs jautājums ir Ķīnas eksporta finansēšanas nosacījumi un subsīdijas. Ķīna izmanto eksporta kredītus, kas neatbilst ESAO/PTO noteikumiem, lai atbalstītu to valsts vadošo tirgus dalībnieku eksportu, kuri darbojas kapitālietilpīgās un bieži vien ar augstajām tehnoloģijām saistītās nozarēs. Tas rada arvien nopietnākas problēmas ļoti lieliem, globāliem un konkurētspējīgiem ES uzņēmumiem un apdraud nozares, kas ir nozīmīgas ES ekonomikai ne tikai trešo valstu tirgos, bet arī Eiropā. Turklāt daudzas nozares tiek subsidētas nepārredzamā veidā, tostarp ar valsts uzņēmumu un banku darbībām, kā arī ar subsidētas zemes, materiālu un enerģijas nodrošināšanu. Šī problēma nav jauna. Tomēr ir jāpastiprina pasākumi, lai risinātu šīs konkurenci ierobežojošās darbības, un šai problēmai sistemātiski jāpievērš uzmanība visaugstākajā līmenī, ņemot vērā šo darbību sekas, kas izpaužas kā apgrūtināta piekļuve tirgiem daudzās nozarēs, kā arī konkurences kropļošana starptautiskajos tirgos.

Indija ir sākusi ieviest jaunu nacionālo ražošanas politiku (NMP), ko 2011. gada oktobrī apstiprināja Indijas Ministru padome. NMP vēl ir jāapstiprina parlamentam. Plānā minēti pasākumi vietējās ražošanas attīstībai, piemēram, stimuli nodokļu atvieglojumu un valsts dotāciju veidā, lai veicinātu tehnoloģiju attīstību, un valsts iestāžu iepirkumi, kuros priekšroka tiek dota vietējām precēm un tehnoloģijām. Turklāt valdība apsvērs iespēju izmantot publisko iepirkumu noteiktās nozarēs, nosakot vietējo pievienoto vērtību tādās jomās kā saules energoiekārtas, elektroniskā aparatūra, aprīkojums transportlīdzekļiem ar zemu degvielas patēriņu un drošības sistēmas, kuru pamatā ir informācijas tehnoloģijas. Lai gan NMP vēl ir projekta stadijā, tās noteikumi jau tiek pārnesti uz vairākiem nozaru plāniem. Indijas Sakaru un informācijas tehnoloģiju ministrija gatavojas pabeigt trīs atsevišķas, bet savstarpēji saistītas valsts politikas – elektronikas, informācijas tehnoloģiju un telekomunikāciju, kuras 2011. gada oktobrī publicēja sabiedriskajai apspriešanai. Komisija jau ir veikusi attiecīgas darbības, lai paustu ES bažas: priekšsēdētāja vietniece Krusa un komisārs de Gihts nosūtīja vēstuli saviem Indijas kolēģiem. Turklāt priekšsēdētāja vietniece Krusa nesen devās vizītē uz Indiju, kur apsprieda šo jautājumu ar vairākām iesaistītajām iestādēm.

Visbeidzot Mercosur zonā ir ieviesti daži jauni pasākumi, un 2011. gadā  īpaši aktīva ir bijusi Brazīlija. Brazīlija 2011. gada 15. septembrī paaugstināja rūpniecisko izstrādājumu nodokli mehānisko transportlīdzekļu un kravas automašīnu rūpnīcām, kas neievēro dažus vietējās ražošanas nosacījumus. Lai saņemtu nodokļu atvieglojumus, 65 % transportlīdzekļu sastāvdaļu jābūt ražotām Brazīlijā; uzņēmumiem ir jāiegulda vismaz 0,5 % sava bruto apgrozījuma pētniecībā un attīstībā Brazīlijā un vairāki būtiski ražošanas procesi jāveic Brazīlijā. Minētais pasākums stājās spēkā 2011. gada 12. decembrī, un paredzēts, ka tas būs spēkā līdz 2012. gada 31. decembrim. Komisija šo jautājumu jau ir izvirzījusi apspriešanai divpusējās pārrunās ar Brazīliju un kopā ar citiem ietekmētajiem partneriem attiecīgās PTO institūcijās. Tā turpinās sazināties ar ietekmētajiem uzņēmumiem, lai vienotos par piemērotu turpmāko rīcību, kas palīdzētu mazināt negatīvo ietekmi uz ES uzņēmumiem.

Brazīlija ir pastiprinājusi procedūras arī attiecībā uz tekstilizstrādājumu un apģērbu importu, ieviešot stingrāku muitas kontroli. Uz tekstilizstrādājumiem un apģērbu patlaban attiecas pelēkā koridora un sarkanā koridora muitas procedūras. Tas nozīmē, ka precēm tiek veiktas fiziskas pārbaudes un paraugiem var veikt laboratorijas pārbaudes. Tā rezultātā importa atmuitošana varētu ilgt līdz pat 90 dienām (un papildus vēl 90 dienām, ja vajadzīgs). Turklāt muitas iestādes pieprasa arvien vairāk sertifikātu.

Argentīna ir ieviesusi jaunus ierobežojumus pārapdrošināšanas pakalpojumu nozarē. Argentīnas apdrošināšanas regulators (Superintendencia de Seguros de la Nacion jeb SSN) 2011. gada februārī izdeva rezolūciju, ar kuru ievieš izmaiņas pārapdrošināšanas tiesiskajā regulējumā. Viens no tās galvenajiem nosacījumiem ir jauns noteikums, kas šajā valstī pārapdrošināšanas pakalpojumus ļauj sniegt tikai vietējiem uzņēmumiem vai ārvalstu uzņēmumu vietējām filiālēm. Atkāpjoties no tā, uzņēmumi var pieprasīt atbrīvošanu no šā pienākuma, ja tie var pierādīt, ka riska līmeni nevar segt vietējā tirgū. 2011. gada maijā tika izdota jauna rezolūcija, kas nedaudz atviegloja šo tiesisko regulējumu, atļaujot pārrobežu pārapdrošināšanas pakalpojumu sniegšanu attiecībā uz riskiem, kas lielāki par USD 50 miljoniem, kā arī retrocesijas pakalpojumiem. Tomēr joprojām pastāv citi būtiski ierobežojumi, piemēram, nav atļauta dzīvības apdrošināšanas pārapdrošināšana ārvalstīs un vietējo pārapdrošinātāju prēmiju, kas lielākas par 40 %, pārskaitīšana uz ārvalstīm.

4.         TIRDZNICĪBU IEROBEŽOJOŠU RŪPNIECĪBAS POLITIKU TENDENCE VALSTĪS AR STRAUJI AUGOŠU EKONOMIKU

No minēto šķēršļu plašāka konteksta analīzes izriet, ka pasākumi bieži ir tādu valsts rūpniecības plānu daļa, kuros ietverti diskriminējoši noteikumi attiecībā uz ārvalstu precēm, pakalpojumiem un ieguldījumiem. Tas atspoguļo vispārēju tendenci, kas parādījās pēdējo divu gadu laikā jo īpaši valstīs ar strauji augošu ekonomiku. Laikā no 2008. līdz 2009. gadam, finanšu un ekonomikas krīzes sākumā, daudzas valstis izmantoja valsts iejaukšanos, lai novērstu negatīvo ietekmi uz pieprasījumu. Tomēr vairākos gadījumos šiem pasākumiem bija iespējama kropļojoša ietekme uz tirdzniecību. Zināmā mērā šo pasākumu mērķis bija aizsargāt nozares, kas izjuta negatīvo ietekmi, ko radīja pieprasījuma samazināšanās pasaulē. Parasti bija vērojama tieša saistība starp krīzi un ieviestajiem pasākumiem, kurus bija paredzēts piemērot tikai īslaicīgi, līdz uzlabosies ekonomiskā situācija.

Tomēr nesenā tirdzniecību ierobežojošo pasākumu viļņa, kas raksturīgs īpaši valstīs ar strauji augošu ekonomiku, būtība ir citādāka. Šie pasākumi vairs nav saistīti ar krīzi, jo šīs valstis pēc krīzes ir atguvušās un vismaz no 2010. gada tām bijuši augsti izaugsmes rādītāji. Tātad attiecīgie pasākumi nav uzskatāmi par pagaidu risinājumu, bet gan ir iestrādāti valstu rūpniecības plānos, kuri paredzēti ilgākam laikam un kuru mērķis ir strukturāli izmainīt valstu ekonomikas ražošanas modeli, kura pamatā ir salīdzinošas priekšrocības. Valstīm ar strauji augošu ekonomiku neapšaubāmi ir tiesības pieņemt rūpniecības politiku, lai strukturāli izmainītu un uzlabotu savus ražošanas modeļus, tomēr šādas politikas pamatotā vajadzētu būt nediskriminācijas un vienādu darbības noteikumu principiem.

Ķīna jau izsenis nodrošina labvēlīgus apstākļus nacionālās rūpniecības attīstībai, diskriminējot ārvalstu tirgus dalībniekus un veicinot negodīgu konkurenci. Tas atspoguļojas arī 2011. gada martā pieņemtajā divpadsmitajā piecgadu plānā. Plāns atspoguļo kvalitatīvu pāreju no attīstības modeļa, kas tika uzskatīts par “ekspansīvu”, uz tādu, kura mērķis ir rūpniecības konsolidācija, energoefektivitāte, lielāks ražīgums un uzsvars uz kvalitātes uzlabošanu ar vispārējo mērķi palīdzēt ražošanas nozarei kļūt vērtīgākai, ražojot produktus ar lielāku pievienoto vērtību, un padarīt Ķīnas izaugsmi ilgtspējīgāku. Turklāt divpadsmitajā piecgadu plānā vēl vairāk uzsvērta pakalpojumu nozares stiprināšana, liekot nojaust, ka Ķīnas politikā gaidāmas turpmākas izmaiņas.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Ķīna visticamāk turpinās atbalstīt izvēlētas “topošas stratēģiskas nozīmes nozares” (piemēram, tīra enerģija, elektriskie automobiļi, IKT un platjoslas internets, farmācijas nozare), cita starpā novirzot ieguldījumus (bieži izvirzot obligātu prasību nodot tehnoloģijas) un finansējumu. Divpadsmitais piecgadu plāns un ieguldījumu kataloga noteikumi jau ir atspoguļoti vairākos nozaru plānos centrālā un provinču līmenī. Attiecībā uz centrālā līmenī noteiktiem plāniem nesen tika izdots valsts zinātniskās un tehnoloģiskās attīstības divpadsmitais piecgadu plāns, kas izstrādāts, pamatojoties uz neatkarīgas inovācijas spēju veicināšanu. Turklāt ir pazīmes, ka jaunajā elektomobiļu nozares plānā, ko izstrādā Rūpniecības un informācijas tehnoloģiju ministrija, uz kopuzņēmumiem, kuros ārvalstu investoriem piederētu mazākuma akcijas, varētu attiekties obligāta prasība nodot tehnoloģijas. Turklāt tika paustas bažas, ka Rūpniecības un informācijas tehnoloģiju ministrija varētu ieviest prasību, ka līdz 2015. gadam visiem Ķīnā pārdotiem elektriskajiem automobiļiem jābūt ar Ķīnas zīmolu. Tomēr Ķīna nesen apliecināja, ka negrasās saglabāt pasākumus, kas liek nodot tehnoloģijas, vai prasības uzņēmumiem, kuros ieguldīts ārvalstu kapitāls, radīt vietējos zīmolus Ķīnā. Ņemot vērā šīs pozitīvās pazīmes un konkrētos pasākumus, lai risinātu vietējo inovāciju jautājumu, Komisija aicina Ķīnu veicināt inovācijas, ņemot vērā vienādu darbības noteikumu radīšanas un intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības principu. Tajā pašā laikā subsīdijām un eksporta finansēšanai joprojām ir liela loma valsts rūpniecības inovatīvā attīstībā.

Nacionālā ražošanas politika (NMP), kas nesen ieviesta Indijā, ir vēl viens gadījums, kad industrializācijas politika ir daļēji pamatota uz diskriminējošiem principiem. Šajā plānā izvirzīts mērķis pārveidot Indijas ekonomikas un nodarbinātības modeli, ražošanas daļu IKP palielinot no 16 % līdz 25 % un koncentrējoties uz vietējiem ražojumiem. Kā minēts iepriekš (skatīt 3. iedaļu), plānā daļēji apvienotas priekšrocības vietējiem ražojumiem valsts iepirkumā un prasības attiecībā uz vietējo resursu izmantošanu privāto uzņēmēju iepirkumos kopā ar nodokļu atlaidēm un valsts subsīdijām, kas veicina vietējo tehnoloģiju attīstību. Tādēļ būs svarīgi rūpīgi uzraudzīt NMP īstenošanu un attiecīgos nozaru plānus[15] attiecībā uz atbilstību starptautiskiem noteikumiem.

Nacionālie industrializācijas plāni nesen ir pieņemti arī Brazīlijā un Argentīnā. Piemēram, Brazīlijā, lai veicinātu valsts rūpniecības attīstību, 2011. gada augustā kā ģenerālplāns tika pieņemts Plano Brasil Maior. Problēmas rada tas, ka minētā plāna konkrētie pasākumi paredz tādus instrumentus kā netieša subsidēšana vai nodokļu atvieglojumi, no kā iegūst konkrētas ražošanas nozares (citu starpā, piemēram, tekstilrūpniecības un apavu, mobilo tālruņu un programmatūras ražošanas nozare). Plano Maior ir paredzēts publiskajos iepirkumos uz IKT nozari attiecināt priekšrocības robežu 25 % apmērā, ko visticamāk attiecinās uz citām nozarēm, piemēram, veselības aprūpi, aizsardzību, sakaru un augsto tehnoloģiju iekārtām.

Argentīnas tirdzniecības politikai pēdējos gados ir bijusi raksturīga virzība uz “pārvaldītu tirdzniecību” un importa aizstāšanas politiku, tostarp, izmantojot pasākumus, kas ietekmē importu un eksportu (un neautomātiskās importa licences neapšaubāmi ir šīs politikas centrs), atspoguļojot pastāvošo makroekonomisko problēmu īstermiņa risinājumus. Vairākas daļas nesen pieņemtajā Rūpniecības stratēģiskajā plānā 2010. gadam atspoguļo Argentīnas centienus izstrādāt nākotnes redzējumu ilgākam termiņam tādās nozarēs kā autobūve, kapitālieguldījumu preces, apavi, lauksaimniecības tehnika, būvmateriāli, zāles, ķīmiskie produkti un tekstilizstrādājumi, kā arī apstiprina iepriekš izklāstītos importu ierobežojošos elementus. Tāpēc pastāv risks, ka tādi pasākumi kā neautomātiskā importa licencēšanas sistēma saglabāsies arī turpmāk kā daļa no plašākas industrializācijas politikas, kuras pamatā ir importa aizstāšana.

Skaidri redzams, ka daudzās valstīs, lai veicinātu rūpniecības attīstību, papildus valsts attīstības plāniem ir pieņemti atsevišķi tirdzniecību kropļojoši pasākumi. Vairums pasākumu, kas šajā ziņojumā norādīti kā prioritātes, ir šā industrializācijas modeļa daļa. Prasības attiecībā uz vietējo resursu izmantošanu, bieži saistībā ar ieguldījumiem un valsts iepirkumu, varētu būt viens no visbiežāk izmantotajiem tirdzniecību kropļojošiem instrumentiem industrializācijas kontekstā. Bez Indijas nacionālās ražošanas politikas un ar to saistītajiem nozaru plāniem vēl viens svarīgs pasākums šajā saistībā ir tā sauktā Krievijas autobūves nozares “lokalizācijas iniciatīva” kas paredz, ka ārvalstu investoriem ir pakāpeniski jāievieš vietējās produkcijas sliekšņi, izmantojot noteiktu vietējo resursu proporciju. Šis pasākums pēc Krievijas pievienošanās PTO līdz 2018. gadam tiks pakāpeniski izbeigts. Citu jaunu pasākumu starpā ir Brazīlijas nodokļu piemērošana rūpniecības izstrādājumiem, kas paredzēti autobūves nozarei; lai saņemtu 30 % nodokļu atlaidi, ir jāizpilda prasības attiecībā uz vietējo produkciju.

Arī standartizācijas un atbilstības novērtēšanas prasības šķiet bieži izmantots instruments, lai veicinātu rūpniecības attīstību. Spilgts piemērs ir Ķīnas pieeja standartu noteikšanai. Lai arī rūpniecības attīstības un inovāciju jomā ir izvirzīti vērienīgi mērķi, Ķīnas pieeja standartu un tehnisko prasību[16] noteikšanai joprojām pamatojas uz vietējo praksi. Tas nopietni apgrūtina piekļuvi tirgum, efektīvi aizsargājot vietējo rūpniecību no ārvalstu konkurences. Lai sasniegtu vērienīgo mērķi kļūt par vadošo valsti dažu izstrādājumu ražošanā vai nozarēs, Ķīnai nāksies mainīt savu darbības veidu un labāk integrēties starptautiskajā standartizācijas un tehnisko noteikumu sistēmā. Gadījums ar IT drošību Ķīnā ir piemērs, kā pašreizējā pieeja tehniskajiem noteikumiem un atbilstības novērtējumam ievērojami apgrūtina piekļuvi Ķīnas tirgum. Pamatojoties uz valsts drošības apsvērumiem, Ķīna ir izstrādājusi atbilstības novērtēšanas procedūras, kuras paredz pārlieku apgrūtinošu testēšanu un procedūras, kas vairumā gadījumu jāveic vietējām laboratorijām. Turklāt, lai iegūtu nepieciešamos sertifikātus iekļūšanai Ķīnas tirgū, obligātas prasības ir ar īpašumtiesībām aizsargātas informācijas izpaušana un vietējās tehnoloģijas izmantošana.

Tādu pašu pieeju Indija izmanto telekomunikāciju nozarē, jo telekomunikāciju iekārtu drošības pasākumu sākotnējā priekšlikumā, ko pēc tam pārveidoja, bija prasība par avota kodu izpaušanu, lai iegūtu sertifikātus. Salīdzinot ar iepriekšējiem priekšlikumiem, pārskatītais priekšlikums ir uzskatāms par uzlabojumu, tomēr tajā joprojām ir noteikums par obligātu testēšanu Indijas laboratorijās un citas apgrūtinošas testēšanas prasības. Turklāt jaunākajā nacionālās telekomunikāciju politikas projektā tiek rosināta valsts standartu izstrāde, un īpaši attiecībā uz aspektiem, kas saistīti ar drošību, projektā ir izdarīta atsauce uz tikai Indijai raksturīgu veidu, kā noteikt tehniskās prasības un standartus.

Visbeidzot vienkāršākais vietējās produkcijas aizsardzības veids ir konkurējošo izstrādājumu importa, kā arī eksporta, jo īpaši izejmateriālu, ierobežošana, lai samazinātu vietējās ražošanas izmaksas. Attiecībā uz eksporta ierobežojumiem pastāv vispārīga pieaugoša tendence, un PTO to ir kvalificējusi kā vienu no satraucošākajām tendencēm tirdzniecībā pagājušajā gadā.

Iepriekš izklāstītie piemēri apliecina tirdzniecību ierobežojošu pasākumu pieaugošo nozīmi valstu industrializācijas politikā. Tas ir iemesls nopietnām bažām, jo pasākumi, kas īstenoti šādu plānu kontekstā, visdrīzāk ir strukturāli un saglabājas ilgāku laika posmu. Komisija ārkārtīgi rūpīgi uzraudzīs šo attīstību un attiecīgi rīkosies.

5.         SECINĀJUMI

Spēja nodrošināt Eiropas uzņēmumiem piekļuvi trešo valstu tirgiem ir ļoti svarīgs ārējās dimensijas elements, kas saistīts ar Eiropas politiku izaugsmei. Risinot sarunas par brīvās tirdzniecības nolīgumu, iesaistot stratēģiskos partnerus augsta līmeņa forumos un aktīvi nodrošinot tiesību ievērošanu saskaņā ar daudzpusējiem un divpusējiem nolīgumiem, ES tirdzniecības politika palīdz īstenot stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi panākt gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi.

Šajā ziņojumā izklāstīts, ko var panākt ar mērķtiecīgām un dažādos līmeņos, tostarp vajadzības gadījumā arī politiskā līmenī, īstenotām darbībām, lai likvidētu šķēršļus piekļuvei trešo valstu tirgiem. Turklāt Komisijas un dalībvalstu saskaņota rīcība var sekmēt nozīmīgas izmaiņas. Kad ir apdraudētas svarīgas ekonomiskas intereses, Komisijai un dalībvalstīm nav jāvairās izmantot visus pieejamos līdzekļus, lai saskaņotā veidā aizstāvētu ES intereses. Šajā kontekstā Eiropadome atkārtoti aicināja uzlabot Eiropas Savienības un valstu līmeņa sinerģiju saskaņā ar līgumu noteikumiem, stiprināt koordināciju starp iestādēm, labāk integrēt visus atbilstīgos instrumentus un politikas jomas un efektīvāk izmantot samitus ar trešām valstīm. Līdz ar to Komisijai un dalībvalstīm būtu jāturpina saskaņotā veidā pastiprināt attiecīgās darbības, arī padarot stingrākus tirgus piekļuves partnerības instrumentus un pēc ziņojuma par šķēršļiem tirdzniecībai un ieguldījumiem aktīvi īstenojot turpmākās darbības. Turklāt, ja ES partneri nepildīs savas starptautiskās saistības, tiks izvērtēta iespēja izmantot strīdu izšķiršanas procedūru un vajadzības gadījumā veikt mērķtiecīgus pretpasākumus.

Pieredze, kas gūta no šajā ziņojumā aprakstītajiem gadījumiem, ir skaidra – daudziem šķēršļiem, ar ko saskaras Eiropas uzņēmumi trešo valstu tirgos, nav vienkāršu risinājumu. Šo šķēršļu likvidēšanai nepieciešama Komisijas un dalībvalstu neatlaidīga un saskaņota rīcība. Šis darbs ne vienmēr ir redzams plašai sabiedrībai, taču tam ir konkrēta un reāla ietekme uz Eiropas uzņēmumiem un pilsoņiem.

[1]               “Eiropa 2020”, Eiropas stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei.                http://europa.eu/press_room/pdf/complet_en_barroso___007_-_europe_2020_-_en_version.pdf.

[2]               Tirdzniecība, izaugsme un pasaules norises, COM (2010) 612, 9.11.2010.                 http://trade.ec.europa.eu/doclib/docs/2010/november/tradoc_146955.pdf.

[3]               Argentīna un Brazīlija.

[4]               Vispārīgu informāciju par stratēģiskajiem partneriem sk. Eiropadomes 2010. gada 16. septembra secinājumu 4. punktā:  “Lietderīgs instruments Eiropas mērķu sasniegšanai un interešu ievērošanai ir Eiropas Savienības stratēģiskās partnerattiecības ar galvenajiem pasaules mēroga spēkiem. Minētās partnerattiecības būs efektīvas tikai tad, ja tās būs savstarpēji pretimnākošas un to pamatā būs kopējas intereses un ieguvumi, kā arī – ja tiks atzīts, ka savas tiesības un pienākumi ir visām iesaistītajām pusēm.”

[5]               Komisijas dienestu darba dokuments Trade as Driver of Prosperity, kas pievienots Komisijas paziņojumam “Tirdzniecība, izaugsme un pasaules norises”.

[6]               Pasaules Tirdzniecības organizācijas pārskats Overview of developments in the international trading system, 2011. gada 21. novembris; Pasaules Tirdzniecības organizācijas ziņojums “Report on G20 Trade Measures” (2011. gada maijs – oktobra vidus), 2011. gada 25. oktobris; Tirdzniecības ĢD ziņojums Eighth Report on Trade Restrictive Measures, 2011. gada oktobris – septembris, 2011. gada oktobris http://trade.ec.europa.eu/doclib/docs/2011/october/tradoc_148288.pdf

[7]               Ziņojums par šķēršļiem tirdzniecībai un ieguldījumiem (2011/2115 (INI)), Eiropas Parlamenta Starptautiskās tirdzniecības komiteja; ziņotājs: Robert Sturdy.

[8]               2009. gada 23. jūnijā ES, pēc tam arī Meksika, pieprasīja PTO apspriešanos ar Ķīnu par Ķīnas eksporta ierobežojumiem deviņiem ražojumiem: boksītam, koksam, fluoršpatam, silīcija karbīdam, silīcija metālam, cinkam, magnijam un dzeltenajam fosforam. Jo īpaši ES lūdza apspriešanos par Ķīnas eksporta nodevām un kvotām, kvotu pārvaldības pasākumiem un licencēšanu, kā arī par Ķīnas minimālajām eksporta cenām. Īpašā daba grupa tika izveidota 2009. gada decembrī.

[9]               Kongress 2099. gada 13. februārī pieņēma Amerikas ekonomiskās atveseļošanas un atkārtotas ieguldīšanas aktu (American Economic Recovery and Reinvestment Act) (ARRA) ar budžetu USD 790 miljardi, iekļaujot divus noteikumus attiecībā uz ASV ražotu preču pirkšanu. Šie noteikumi aizliedz saskaņā ar ARRA piešķirtos līdzekļus i) izmantot sabiedriskas ēkas vai būves celtniecības, pārveidošanas, uzturēšanas vai remonta projektiem, ja visi projektā izmantotie dzelzs, tērauda un rūpniecības izstrādājumi nav ražoti Amerikas Savienotajās Valstīs, ii) un/vai izmantot Iekšējās drošības ministrijas iepirkumiem saskaņā ar sīki izstrādātu tekstilpreču sarakstu (piemēram, apģērbs, teltis, kokvilna un dabīgās šķiedras u. c.), ja preces izejviela nav audzēta un prece nav apstrādāta Amerikas Savienotajās Valstīs.

[10]             Šie noteikumi cita starpā garantētu pārredzamību, proporcionalitāti, nediskrimināciju, līdztiesību, riska novērtēšanu, veterināro kontroli un sertifikāciju, kā arī importa un tranzīta atļaujas.

[11]             Piemēram, apdrošināšana joprojām pieder pie ieguldījumu kategorijas, uz kuru attiecas ierobežojumi.

[12]             Valsts kriptogrāfijas administrācija (Office of State Cryptography Administration).

[13]             Tirdzniecības ĢD ziņojums Eighth Report on Trade Restrictive Measures – October 2011 –September 2011, 2011. gada oktobris 2011 http://trade.ec.europa.eu/doclib/docs/2011/october/tradoc_148288.pdf

[14]             Paplašinātā darbības joma tagad iekļauj arī dažus automobiļus un to daļas, motociklus, velosipēdus un to daļas, tekstilizstrādājumus, metālizstrādājumus un dažas elektroierīces.

[15]             Papildus valsts telekomunikāciju politikas plānam (skatīt 3. iedaļu), vēl viens svarīgs plāns ir Džavaharlala Neru valsts solārā misija (National Solar Mission), ko pieņēma 2008. gadā un kurā ir nosacījumi ieguldījumiem noteiktos projektos saules enerģijas infrastruktūras attīstībai, kas paredz “vietējā satura prasības” attiecībā uz to, ka noteiktām saules enerģijas iekārtām, ko attīstītāji izmanto šādos projektos, jābūt ražotām Indijā. Turklāt, pērkot saules enerģiju, kas saražota, izmantojot valsts solārās misijas projektus, Indija piedāvātu subsidētas likmes; taču attīstītāji šīs subsidētās likmes var iegūt tikai tad, ja izpilda plāna prasību par vietējo resursu izmantošanu. Tomēr atjaunojamās enerģijas jomā Jaunās un atjaunojamās enerģijas ministrija 2011. gada septembrī publicēja vadlīniju projektu, kurā noteikts, ka visiem tādu vēja turbīnu ģeneratoru piegādātājiem, kuru jauda pārsniedz 15 MW, ir jāizveido ražotnes Indijā, tādējādi efektīvi apejot ārvalstu piegādātājus.

[16]             Pastāv ierobežojumi attiecībā uz uzņēmumu ar ārvalstu kapitālu līdzdalību atsevišķās nozarēs, piemēram, IKT.