This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 52011PC0793
Proposal for a DIRECTIVE OF THE EUROPEAN PARLIAMENT AND OF THE COUNCIL on alternative dispute resolution for consumer disputes and amending Regulation (EC) No 2006/2004 and Directive 2009/22/EC (Directive on consumer ADR)
Priekšlikums EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA par alternatīvu strīdu izšķiršanu un grozījumiem Regulā (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvā 2009/22/EK (Direktīva par patērētāju ADR)
Priekšlikums EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA par alternatīvu strīdu izšķiršanu un grozījumiem Regulā (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvā 2009/22/EK (Direktīva par patērētāju ADR)
/* COM/2011/0793 galīgā redakcija - 2011/0373 (COD) */
Priekšlikums EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA par alternatīvu strīdu izšķiršanu un grozījumiem Regulā (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvā 2009/22/EK (Direktīva par patērētāju ADR) /* COM/2011/0793 galīgā redakcija - 2011/0373 (COD) */
PASKAIDROJUMA RAKSTS
1.
Priekšlikuma konteksts
Šis priekšlikums
un priekšlikums Regulai par patērētāju strīdu
izšķiršanu tiešsaistē (“Regula par patērētāju ODR”)
ir jāskata saistībā ar centieniem uzlabot iekšējā
mazumtirdzniecības tirgus darbību un īpaši veicināt
patērētāju tiesību aizsardzību. Būtiska
daļa Eiropas patērētāju, iegādājoties preces un
pakalpojumus iekšējā tirgū, saskaras ar problēmām.
2010. gadā to apliecināja apmēram 20 % Eiropas
patērētāju[1].
Lai gan saskaņā ar tiesību aktiem nodrošinātais patērētāju
tiesību aizsardzības līmenis ir samērā augsts,
problēmas, ar kurām saskaras patērētāji, bieži paliek
neatrisinātas. Tiek lēsts, ka zaudējumi, kas Eiropas patērētājiem
radušies dēļ problēmām ar iegādātajām
precēm un pakalpojumiem, atbilst 0,4 % no ES IKP. Papildus
tradicionālai strīdu risināšanai tiesas ceļā[2] patērētājiem un
uzņēmumiem dažās dalībvalstīs ir iespēja ar
savām sūdzībām vērsties alternatīvas strīdu
izšķiršanas struktūrās (“ADR struktūras”). Šo
struktūru mērķis ir izšķirt strīdus, kas izcēlušies
starp pusēm, ārpus tiesas, proti, ar kādas struktūras
(piem., šķīrējtiesneša, samierinātāja, vidutāja,
ombuda, apelācijas padomes) starpniecību. Komisija pieņēma divus ieteikumus
par patērētāju ADR[3]
un izveidoja divus tīklus, kas nodarbojas ar ADR (ECC-NET[4] un FIN-NET[5]). Vairākos ES tiesību
aktos, kas attiecas uz konkrētu nozari, ir iekļauts noteikums par ADR[6], un Mediācijas
direktīva[7]
veicina strīdu (tostarp patērētāju strīdu)
izšķiršanu ar izlīgumu. Tomēr, analizējot pašreizējo
situāciju, atklājās, ka ADR efektivitāti mazina
šādi būtiski trūkumi: nepilnīgs aptvērums,
patērētāju un uzņēmumu nepietiekama
informētība, kā arī ADR procedūru
nevienmērīgā kvalitāte[8].
Efektīvas ADR trūkums rada
īpašas problēmas pārrobežu darījumu kontekstā (piem.,
valodu barjeras, iespējami augstākas izmaksas, atšķirības
dalībvalstu tiesību aktos). Ņemot
vērā konstatētās problēmas, Komisija
apņēmās piedāvāt pasākumus ADR jomā,
lai nodrošinātu, ka visas patērētāju sūdzības var
iesniegt kādai no ADR struktūrām un strīdus, kas
rodas saistībā ar pārrobežu darījumiem, var atrisināt
daudz vienkāršāk[9].
2.
Apspriešanās ar ieinteresētajām
personām un ietekmes novērtējums
2.1.
Speciālo zināšanu vākšana un
apspriešanās ar ieinteresētajām personām
Komisija veica vairākus
pētījumus par ADR. Starp tiem bija pētījums Study
on the use of Alternative Dispute Resolution in the European Union
(Pētījums par alternatīvas strīdu izšķiršanas
izmantojumu Eiropas Savienībā, 2009. g.)[10], kurā
padziļināti tika analizētas esošās ADR
struktūras un to darbība dalībvalstīs, pētījums Consumer
redress in the EU: consumers' experiences, perceptions and opinions (Patērētāju
tiesību aizsardzība: patērētāju pieredze, izpratne un
viedokļi)[11],
Assessment of the compliance costs including administrative costs/burdens on
businesses linked to the use of Alternative Dispute Resolution (ADR)
(Atbilstības nodrošināšanas izmaksu izvērtējums,
tostarp attiecībā uz uzņēmumu administratīvajām
izmaksām/slogu, kas saistīts ar alternatīvas strīdu
izšķiršanas (ADR) izmantošanu, 2011. g.) un pētījums
Cross-border ADR in the European Union (Pārrobežu ADR
Eiropas Savienībā, 2011. g.)[12].
Sabiedriskā apspriešana par ADR
izmantošanu[13]
sākās 2011. gada janvārī. Attiecībā uz ADR
valdīja liela vienprātība ― visi respondenti
piekrita, ka ADR ir jāturpina attīstīt, lai uzlabotu
iekšējā tirgus darbību. Lielākā daļa respondentu
arī atbalstīja rīcību ES līmenī un uzsvēra
nepieciešamību nodrošināt kvalitatīvas ADR
procedūras, kurām galvenokārt vajadzētu būt
pieejamām gadījumos, kad jārisina strīdi, kas
izcēlušies saistībā ar pārrobežu darījumiem un
digitālajā vidē. Viņuprāt, efektīvu ADR
procedūru pamatā vajadzētu būt vairākiem
pamatprincipiem, proti, objektivitātei, pārredzamībai,
efektivitātei un taisnīgumam. Daudzi respondenti
atbalstīja ODR procedūru pilnveidošanu, jo īpaši
saistībā ar e-komercijas darījumiem, par kuriem saņemto
sūdzību skaits turpina pieaugt, īpaši maza apmēra
pieprasījumu gadījumos. Komisijas dienesti kopā ar Eiropas
Parlamentu 2011. gada martā organizēja augstākā
līmeņa sanāksmi par alternatīvu strīdu izšķiršanu
iekšējam tirgum un patērētājiem [Alternative Dispute
Resolution for internal market and consumers], kurā
piedalījās 200 ieinteresētās personas. Debatēs
noskaidrojās, ka ADR, tostarp ODR, izstrāde
patērētāju vajadzībām ir guvusi vispārēju
atbalstu, un tika uzsvērta nepieciešamība veikt pasākumus ES
līmenī. Eiropas Patērētājus sammita[14] ietvaros 2011. gada
aprīlī tika organizēts seminārs “ADR: kā to
uzlabot?”, kurā piedalījās 60 ieinteresētās personas. Tika sniegts arī papildu atbalsts,
piemēram, Komisijas dienesti laikposmā no 2010. gada decembra
līdz 2011. gada janvārim ar Eiropas Biznesa paneļa
starpniecību organizēja konsultācijas ar uzņēmumiem,[15] savukārt laikposmā
no 2011. gada marta līdz maijam konsultācijas ar
uzņēmumiem tika organizētas ar MVU apsekojumu platformas
starpniecību[16]. Notika apspriešanās arī ar Eiropas
Datu aizsardzības uzraudzītāju (EDAU).
2.2.
Ietekmes novērtējums
Komisija ir veikusi detalizētu ietekmes
novērtējumu (IN), kurā analizēti vairāki politikas
risinājumi gan attiecībā uz ADR aptvērumu,
informāciju un kvalitāti, gan uz ODR pārrobežu
e-komercijas darījumiem. Minētajā ietekmes
novērtējumā tika secināts, ka pieeju objektīviem,
pārredzamiem, efektīviem un taisnīgiem līdzekļiem
iekšzemes un pārrobežu patērētāju strīdu
izšķiršanai ārpus tiesas var nodrošināt tikai tad, ja tiek
apvienoti divi instrumenti ADR un ODR jomā. Lai
nodrošinātu pilnīgu ADR aptvērumu visās
dalībvalstīs, informētu patērētājus par ADR
un nodrošinātu, ka ADR struktūras ievēro noteiktos kvalitātes
principus, vislietderīgāk ir pieņemt pamatdirektīvu.
Pilnīgs ADR aptvērums būs pamats tam, lai ES mēroga ODR
sistēmā varētu efektīvi risināt strīdus
saistībā ar pārrobežu e-komercijas darījumiem.
3.
Priekšlikuma juridiskie aspekti
3.1.
Priekšlikuma galvenie aspekti
3.1.1.
Nodrošināt, ka ADR procedūras ir
piemērojamas visiem patērētāju strīdiem
Saskaņā ar šo priekšlikumu
dalībvalstis nodrošina, ka visus strīdus, kas izcēlušies starp
patērētāju un tirgotāju saistībā ar preču
pārdošanu vai pakalpojumu sniegšanu, var iesniegt ADR
struktūrai, tostarp izmantojot tiešsaistes līdzekļus. Lai
izpildītu šo pienākumu, dalībvalstis drīkst izmantot
esošās ADR struktūras, vajadzības gadījumā
pielāgojot to darbības jomu, vai radīt jaunas ADR
struktūras vai pastāvīgu starpnozaru struktūru. Šis priekšlikums attiecas uz strīdiem,
kas izcēlušies starp patērētājiem un tirgotājiem
saistībā ar preču pārdošanu vai pakalpojumu sniegšanu. Tas
attiecas gan uz tādām sūdzībām, ko
patērētāji iesnieguši pret tirgotājiem, gan uz
tādām, ko tirgotāji iesnieguši pret patērētājiem.
Šis priekšlikums attiecas uz ADR struktūrām, kuru
mērķis ir izšķirt strīdus starp patērētājiem
un tirgotājiem ārpus tiesas, iesaistot strīdu izšķiršanas
struktūru. Tas īpaši attiecas uz mediācijas procedūrām,
bet arī uz tādām ārpustiesas strīdu risināšanas
procedūrām, ko piemēro patērētāju
sūdzību padomes, šķīrējtiesa un
samierinātāji. Šis priekšlikums neattiecas uz tirgotāju izmantotām
sūdzību izskatīšanas sistēmām, kā arī uz
strīdu izšķiršanas struktūrām, kurās par strīdu
izšķiršanu atbildīgās personas nodarbina tikai attiecīgais
tirgotājs. Tas neparedz arī tiešas sarunas starp
iesaistītajām pusēm.
3.1.2.
Informācija par ADR un sadarbību
Ja izceļas strīds,
patērētājiem ir jāspēj ātri noteikt, kuras ADR
struktūras ir kompetentas to risināt. Tāpēc šis
priekšlikums nodrošina, ka informāciju par attiecīgo kompetento ADR
struktūru patērētāji varēs atrast tirgotāja
sniegtajos galvenajos komercdokumentos un tīmekļa vietnē, ja
tirgotājam tāda ir. Turklāt tirgotājiem būs
jāinformē patērētāji par to, vai tie piekrīt
izmantot ADR, lai izskatītu sūdzības, ko pret tiem
iesniedzis patērētājs. Šis noteikums uz tirgotājiem
darbosies kā stimuls izmantot ADR biežāk. Saskaņā ar šo priekšlikumu
dalībvalstis nodrošina, ka patērētāji, kas ir
iesaistīti pārrobežu strīdā, var saņemt
palīdzību. Atbildību par šo pienākumu dalībvalstis var
deleģēt Eiropas Patērētāju tiesību
aizsardzības centru tīkla (ECC-net) centriem, kuru funkcijas
šobrīd ir saistītas ar patērētāju informēšanu par
ADR struktūrām, kuras ir kompetentas risināt
attiecīgus pārrobežu strīdus. Atbilstoši šim priekšlikumam ADR
struktūras, kas risina strīdus kādā nozarē, tiks
rosinātas pievienoties ADR struktūru tīkliem, kuri
darbojas ar konkrēto nozari saistītās jomās. Turklāt
šis priekšlikums veicina sadarbību starp ADR struktūrām
un valsts iestādēm, kuras ir tiesīgas īstenot tiesību
aktus patērētāju aizsardzības jomā. Šajā priekšlikumā ir ietverti
noteikumi, kas nodrošina, ka tiek ievērotas stingras garantijas
attiecībā uz konfidencialitāti un datu aizsardzību, un kas
ir saskaņā ar spēkā esošajiem Savienības tiesību
aktiem.
3.1.3.
ADR
struktūru kvalitāte
Šā priekšlikuma mērķis ir
nodrošināt, ka ADR struktūras ievēro kvalitātes
principus attiecībā uz objektivitāti, pārredzamību,
efektivitāti un taisnīgumu. Minētie principi ir noteikti divos
Komisijas ieteikumos. Piešķirot minētajiem principiem juridisku
spēku, šis priekšlikums radīs vienlīdzīgus
apstākļus ADR izmantošanai un vairos kā
patērētāju, tā tirgotāju uzticību ADR
procedūrām. ADR struktūru
pārredzamība garantē, ka strīdā iesaistītās
puses saņem visu informāciju, kas tām nepieciešama, lai pirms ADR
procedūras uzsākšanas pieņemtu pamatotu lēmumu. ADR
procedūrām vajadzētu būt efektīvām, un
attiecībā uz tām būtu jānovērš noteikti
trūkumi, kas raksturīgi tiesas procedūrām, piemēram,
izmaksas, ilgums un sarežģītība. Pamatojoties uz veikto
pētījumu rezultātiem, šajā priekšlikumā ir noteikts,
ka strīdi būtu jāatrisina 90 dienu laikā. Lai
garantētu, ka ADR procedūras ir pieejamas visiem
patērētājiem, šajā priekšlikumā ir paredzēts, ka
minētajām procedūrām vajadzētu būt pieejamām
bez maksas vai par nelielu samaksu.
3.1.4.
Uzraudzība
Lai nodrošinātu, ka ADR
struktūras darbojas atbilstoši un sniedz patērētājiem un
tirgotājiem kvalitatīvus pakalpojumus, tās būtu
rūpīgi jāuzrauga. Katrā dalībvalstī tiks
izraudzīta kompetentā iestāde, kura būs atbildīga par
to ADR struktūru darbības uzraudzību, kas
reģistrētas tās teritorijā. Kompetentās iestādes,
pamatojoties uz ADR struktūru sniegto informāciju, cita
starpā izvērtēs, vai attiecīgās ADR
struktūras ievēro šajā priekšlikumā paredzētos
kvalitātes kritērijus. Turklāt kompetentās iestādes
regulāri publicēs ziņojumus par ADR struktūru
attīstību un darbību. Komisija reizi trijos gados ziņos
Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs direktīvas piemērošanu.
3.2.
Subsidiaritātes princips
Šā priekšlikuma pamatā ir
Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pants. Ja Savienībā tiks izveidota labi
funkcionējoša ADR sistēma, kuras pamatā ir esošās ADR
struktūras dalībvalstīs un kura darbojas saskaņā ar to
juridiskajām tradīcijām, pieaugs patērētāju
uzticība iekšējam mazumtirdzniecības tirgum, tostarp
e-komercijas jomā. Tā pavērs jaunas iespējas arī
uzņēmējiem. Rīcība tikai dalībvalstu
līmenī varētu izraisīt ADR turpmāku
sadrumstalotību, kas savukārt veicinātu nevienlīdzīgu
izturēšanos pret patērētājiem un tirgotājiem
iekšējā tirgū un radītu situāciju, ka
Savienībā tiek piemēroti atšķirīgi patērētāju
tiesību aizsardzības līmeņi. Piedāvātā
rīcība Savienības līmenī varētu nodrošināt
visiem Eiropas patērētājiem vienādu tiesību
aizsardzības līmeni un veicināt konkurētspējīgu
praksi uzņēmumu vidū, tādējādi palielinot
pārrobežu apmaiņu ar precēm un pakalpojumiem. Ja Eiropas līmenī tiks noteikti
kopīgi principi un noteikumi attiecībā uz ADR
struktūrām un ADR procedūrām visās
dalībvalstīs, varēs nodrošināt efektīvu un atbilstošu
tādu strīdu izskatīšanu, kas izcēlušies, veicot iekšzemes
vai pārrobežu darījumus. Tādējādi Savienībā
varēs arī nodrošināt viendabīgākus ADR
procedūru kvalitātes līmeņus. Atšķirīgā valstu politika
saistībā ar ADR procedūrām (vai to trūkumu)
liecina, ka dalībvalstu vienpusēja rīcība nenodrošina
risinājumu, kas būtu pieņemams patērētājiem un
uzņēmumiem. Lai ADR pārrobežu strīdu
gadījumā būtu efektīva, ir nepieciešama labi
funkcionējoša iekšzemes ADR struktūru sistēma, kas
būs ES mēroga ODR platformas pamatā.
3.3.
Proporcionalitāte
Šis priekšlikums ir saskaņā ar
proporcionalitātes principu šādu iemeslu dēļ. Priekšlikumā paredzēts vienīgi
tas, kas nepieciešams tā mērķu sasniegšanai. Tas nereglamentē
ADR aspektus, bet koncentrējas uz galvenajiem aspektiem, kas
saistīti ar strīdu izšķiršanu ārpus tiesas.
Pamatdirektīvas pamatā būs jau esošās ADR struktūras,
un tā paredzēs iespēju izvēlēties veidu un metodes,
kā sasniegt rezultātus, kas tiek gaidīti no
dalībvalstīm. Izvairoties no izdevumu dubultošanās un
nevajadzīga administratīvā sloga, šā priekšlikuma
mērķi tiks sasniegti ar zemākajām izmaksām
uzņēmumiem un dalībvalstīm. 4. Ietekme uz budžetu Šis priekšlikums neietekmē ES budžetu. Tāpēc šim priekšlikumam
nav pievienots finanšu pārskats. 2011/0373 (COD) Priekšlikums EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES
DIREKTĪVA par alternatīvu strīdu
izšķiršanu un grozījumiem Regulā (EK) Nr. 2006/2004 un
Direktīvā 2009/22/EK (Direktīva par
patērētāju ADR) EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS
SAVIENĪBAS PADOME, ņemot vērā Līgumu par
Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 114. pantu, ņemot vērā Eiropas Komisijas
priekšlikumu[17], pēc tiesību akta projekta
iesniegšanas valstu parlamentiem, ņemot vērā Eiropas Ekonomikas
un sociālo lietu komitejas atzinumu[18], pēc apspriešanās ar Eiropas Datu
aizsardzības uzraudzītāju, saskaņā ar parasto likumdošanas
procedūru, tā kā: (1)
Līguma par Eiropas Savienības
darbību (LESD) 169. panta 1. punktā un 169. panta
2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka Savienībai
jāveicina augsta patērētāju aizsardzības
līmeņa sasniegšana, veicot 114. pantā noteiktos
pasākumus. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas
38. pantā ir paredzēts, ka Savienības politika nodrošina
augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni. (2)
Saskaņā ar LESD 26. panta
2. punktu iekšējais tirgus ir telpa bez iekšējām
robežām, kurā ir nodrošināta preču un pakalpojumu
brīva aprite. Lai patērētāji uzticētos iekšējam
tirgum un gūtu labumu no tā, ir svarīgi viņiem
nodrošināt pieeju vienkāršiem un lētiem paņēmieniem
tādu strīdu izšķiršanai, kas izcēlušies saistībā
ar preču pārdošanu vai pakalpojumu sniegšanu. Tas attiecas uz
darījumiem, kas veikti gan bezsaistē, gan tiešsaistē, un ir
īpaši būtiski, ja patērētāji iepērkas
ārvalstīs. (3)
Alternatīva strīdu izšķiršana ir
vienkāršs, ātrs un lēts veids, kā ārpus tiesas
izšķirt strīdus starp patērētājiem un
tirgotājiem. Tomēr alternatīva strīdu izšķiršana
vēl nav pietiekami attīstīta visā Eiropas
Savienībā. Lai patērētāji varētu
pilnībā izmantot alternatīvas strīdu izšķiršanas
iespējas, ir jānodrošina, ka tā ir pieejama visu veidu
patērētāju strīdu izšķiršanai, ka ADR
procedūru kvalitātes līmenis ir vienmērīgs un ka
patērētāji un tirgotāji ir informēti par šīm
procedūrām. Tāpat ADR struktūrām ir
efektīvi jārisina pārrobežu strīdi. (4)
Komisija Aktā par vienoto tirgu[19] ir noteikusi tiesību
aktus alternatīvas strīdu izšķiršanas jomā, kuros kā
viens no divpadsmit mehānismiem, kā veicināt izaugsmi un vairot
uzticēšanos vienotajam tirgum, ir iekļauta elektroniskās komercijas
dimensija. (5)
Eiropadome ir aicinājusi Parlamentu un Padomi
līdz 2012. gada beigām pieņemt pirmo prioritāro
pasākumu kopumu, lai vienotajam tirgum dotu jaunu stimulu.[20] (6)
Labi funkcionējošu alternatīvas
strīdu izšķiršanas attīstība Eiropas Savienībā ir
vajadzīga, lai vairotu patērētāju uzticību
iekšējam tirgum, tostarp e-komercijas jomā. Šīs
attīstības pamatā vajadzētu būt esošajām ADR
struktūrām dalībvalstīs, un tā būtu
jāīsteno saskaņā ar dalībvalstu juridiskajām
tradīcijām. (7)
Šī direktīva būtu
jāpiemēro gadījumos, kad starp patērētājiem un
tirgotājiem ir izcēlušies līgumstrīdi saistībā ar
preču pārdošanu vai pakalpojumu sniegšanu visās ekonomikas
nozarēs. Tai būtu jāattiecas gan uz tādām
sūdzībām, ko patērētāji iesnieguši pret
tirgotājiem, gan uz tādām, ko tirgotāji iesnieguši pret
patērētājiem. Šī direktīva nebūtu
jāpiemēro gadījumos, kad strīdi izcēlušies starp
tirgotājiem; tomēr tam nevajadzētu atturēt
dalībvalstis pieņemt vai saglabāt spēkā noteikumus
attiecībā uz procedūrām šādu strīdu
izšķiršanai ārpus tiesas. (8)
Termina “patērētājs”
definīcijai būtu jāattiecas uz fiziskām personām,
kuras rīkojas nesaistīti ar komercdarbību,
uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju.
Tomēr, ja noslēgtā līguma mērķis ir
daļēji saistīts un daļēji nesaistīts ar personas
komercdarbību (divējāda lietojuma līgumi) un ar
komercdarbību saistītais mērķis ir tik ierobežots, ka nav
dominējošs kopējā piegādes kontekstā, arī
šāda persona būtu jāuzskata par patērētāju. (9)
Šai direktīvai nevajadzētu skart Eiropas
Parlamenta un Padomes 2008. gada 21. maija
Direktīvu 2008/52/EK par konkrētiem mediācijas aspektiem
civillietās un komerclietās[21],
Padomes 2000. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 44/2001 par
jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un
komerclietās[22],
Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija
Regulu (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas
piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām
(“Roma II”)[23]
un Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija
Regulu (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami
līgumsaistībām (“Roma I”)[24].
(10)
Šai direktīvai vajadzētu būt
noteicošākai nekā Savienības tiesību aktiem, kuros ir
iekļauti noteikumi ar mērķi izveidot ADR struktūras
kādā konkrētā nozarē. Ja tiesību aktos, kas
attiecas uz konkrētu nozari, ir paredzēta šādu struktūru
izveide, šai direktīvai vajadzētu būt noteicošākai tikai
tādā mērā, ciktāl minētie tiesību akti
nenodrošina vismaz līdzvērtīgu patērētāju aizsardzības
līmeni. (11)
ADR struktūras
ļoti atšķiras ne vien Savienībā, bet arī
dalībvalstīs. Šai direktīvai būtu jāattiecas uz
visām struktūrām, kas ir izveidotas ilgstošai darbībai un
piedāvā iespēju izšķirt strīdu, piemērojot ADR
procedūru. Šķīrējtiesas procedūru, kas uz ad hoc
pamata izveidota ārpus ADR struktūras attiecībā uz
vienu strīdu starp patērētāju un tirgotāju,
nevajadzētu uzskatīt par ADR procedūru. (12)
Šai direktīvai nebūtu jāattiecas uz
tādu sūdzību izskatīšanas struktūru
procedūrām, kurās par strīdu izšķiršanu
atbildīgās fiziskās personas nodarbina tikai attiecīgais tirgotājs,
kā arī uz tādu sūdzību izskatīšanas sistēmu
procedūrām, kuras izmanto tirgotājs. Tai nebūtu
jāattiecas uz tiešām sarunām starp iesaistītajām
pusēm. Turklāt tai nebūtu jāattiecas uz gadījumiem,
kad tiesnesis cenšas panāk strīda atrisinājumu
tiesvedībā, kas attiecas uz konkrēto strīdu. (13)
Dalībvalstīm būtu jānodrošina,
ka strīdus, uz kuriem attiecas šī direktīva, var iesniegt
izskatīšanai ADR struktūrai, kas atbilst šajā
direktīvā paredzētajām prasībām.
Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pildīt šo
pienākumu, paļaujoties uz esošajām ADR
struktūrām un vajadzības gadījumā pielāgojot to
darbības jomu vai paredzot jaunu ADR struktūru izveidi. Ar šo
direktīvu nevajadzētu noteikt dalībvalstīm pienākumu
veidot atsevišķu ADR struktūru katrā
mazumtirdzniecības nozarē. Dalībvalstīm vajadzētu
būt iespējai paredzēt tādas pastāvīgas ADR struktūras
izveidi, kas risina strīdus, kuru izšķiršana nav kādas noteiktas
iestādes kompetencē. (14)
Šai direktīvai nevajadzētu skart
tirgotājus, kas reģistrēti dalībvalstī, uz kuru
attiecas tādas ADR struktūras darbība, kas atrodas
citā dalībvalstī. Dalībvalstīm nevajadzētu
rosināt šādu struktūru izveidi. (15)
Šai direktīvai nevajadzētu ierobežot
dalībvalstis, kas saglabā spēkā vai ievieš ADR
procedūras, kuras paredzētas tam, lai vienlaikus risinātu
identiskus vai līdzīgus strīdus starp tirgotāju un
vairākiem patērētājiem. Šādas procedūras var
uzskatīt par sagatavošanās posmu pirms turpmākas kolektīvo ADR
procedūru izstrādes Savienībā. (16)
Tādas informācijas apstrāde, kas
saistīta ar strīdiem, uz kuriem attiecas šī direktīva,
būtu jāveic saskaņā ar noteikumiem par personas datu
aizsardzību, kas paredzēti dalībvalstu tiesību aktos,
noteikumos un administratīvajos aktos, kuri pieņemti
saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada
24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību
attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu
apriti. (17)
Fiziskās personas, kas atbild par
alternatīvo strīdu izšķiršanu, būtu jāuzskata par
objektīvām tikai tad, ja uz tām nevar izdarīt spiedienu,
tādējādi ietekmējot to attieksmi pret attiecīgo
strīdu. Šādu spiedienu ir īpaši svarīgi novērst, ja ADR
struktūras finansē kāda no strīdā
iesaistītajām pusēm vai organizācija, kurā kāda
no pusēm piedalās. (18)
Lai nodrošinātu ADR struktūru un ADR
procedūru pārredzamību, ir jāgarantē, ka
strīdā iesaistītās puses saņem visu informāciju,
kas tām nepieciešama, lai pirms ADR procedūras uzsākšanas
pieņemtu pamatotu lēmumu. (19)
ADR procedūrām
vajadzētu būt efektīvām. Tām vajadzētu būt
vienkāršām un ātrām procedūrām, kuras parasti
nepārsniedz 90 dienas. Atkarībā no attiecīgā
strīda sarežģītības ADR struktūrai
vajadzētu būt iespējai pagarināt šo laikposmu. (20)
ADR
procedūrām vajadzētu būt pieejamām bez maksas vai par
nelielu samaksu, lai no patērētāju viedokļa šādu
procedūru izmantošana būtu ekonomiski pamatota. (21)
ADR
procedūrām vajadzētu būt taisnīgām, lai
strīdā iesaistītās puses ir pilnīgi informētas
par savām tiesībām un sekām, kādas var būt
lēmumiem, kurus tās pieņem ADR procedūras
kontekstā. (22)
Ir svarīgi nodrošināt, ka
patērētāji, izceļoties strīdam, var ātri noteikt,
kuras ADR struktūras ir kompetentas izskatīt attiecīgo
sūdzību, un uzzināt, vai attiecīgais tirgotājs
piedalīsies ADR struktūrai iesniegto sūdzību
izskatīšanā. Tāpēc tirgotājiem šāda
informācija būtu jāsniedz savos galvenajos komercdokumentos un
tīmekļa vietnē, ja tiem tāda ir. Šim pienākumam
nevajadzētu ierobežot 6. panta 1. punkta t) apakšpunktu,
7. panta 1. punktu un 8. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada
25. oktobra Direktīvā 2011/83/ES par
patērētāju tiesībām[25].
Direktīvas 2011/83/ES 6. panta 1. punkta
t) apakšpunktā ir noteikts, ka gadījumos, kad tiek slēgti
distances līgumi vai līgumi tiek slēgti ārpus
uzņēmuma telpām, tirgotājam būtu jāinformē
patērētājs par iespēju izmantot uz tirgotāju
attiecināmu ārpustiesas sūdzību un tiesiskās aizsardzības
mehānismu un metodēm, kā tam piekļūt, pirms
patērētājam kļūst saistoši šāda līguma
noteikumi. Direktīvas 2011/83/ES 7. panta 1. punktā ir
noteikts, ka gadījumos, kad līgums tiek noslēgts ārpus
uzņēmuma telpām, minētā informācija jāsniedz
papīra formā vai, ja patērētājs tam piekrīt, uz
kāda cita pastāvīga informācijas nesēja. (23)
Šajā direktīvā nav noteikts, ka
tirgotāju dalība ADR procedūrās ir obligāta vai
ka šādu procedūru rezultāts ir saistošs tirgotājiem, ja
patērētājs pret tiem ir iesniedzis sūdzību. Tomēr
šī direktīva neskar valsts noteikumus, saskaņā ar kuriem
tirgotāju līdzdalība šādās procedūrās ir
obligāta vai arī to rezultāts tirgotājiem ir saistošs, ja
minētie tiesību akti neliedz strīdā iesaistītajām
pusēm izmantot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas
47. pantā noteiktās tiesības uz pieeju tiesai. (24)
Dalībvalstīm būtu jānodrošina,
ka ADR struktūras sadarbojas pārrobežu strīdu
izšķiršanā. (25)
Savienībā būtu jāstiprina ADR
struktūru tīkli, kas veicina pārrobežu strīdu
izšķiršanu, piemēram, FIN-NET finanšu pakalpojumu jomā.
Dalībvalstīm būtu jārosina ADR struktūras
kļūt par šādu tīklu sastāvdaļu. (26)
Cieša sadarbība starp ADR
struktūrām un valsts iestādēm, kuras atbild par to, lai
tiktu īstenoti Savienības tiesību akti patērētāju
aizsardzības jomā, varētu sekmēt minēto
Savienības tiesību aktu efektīvu īstenošanu. (27)
Lai nodrošinātu ADR struktūru
atbilstošu un efektīvu darbību, tās būtu stingri
jāuzrauga. Komisijai un kompetentajām iestādēm
saskaņā ar šo direktīvu būtu jāpublicē un
jāatjaunina to ADR struktūru saraksts, kuras atbilst šai
direktīvai. Minētais saraksts būtu jāpublicē arī
citām iestādēm, piemēram, ADR struktūrām,
patērētāju apvienībām, uzņēmēju
apvienībām un Eiropas Patērētāju centru tīklam.
Turklāt kompetentajām iestādēm būtu regulāri jāpublicē
ziņojumi par ADR struktūru attīstību un
darbību. ADR struktūrām būtu jāsniedz
kompetentajām iestādēm konkrēta informācija, kura
būtu jāizmanto kā pamats minētajos ziņojumos.
Dalībvalstīm būtu jārosina ADR struktūras
sniegt šādu informāciju, izmantojot Komisijas
Ieteikumu 2010/304/ES par harmonizētās metodikas izmantošanu
patērētāju sūdzību un jautājumu
klasificēšanai[26].
(28)
Dalībvalstīm ir jānosaka sankcijas
par šīs direktīvas noteikumu pārkāpumiem, ko
attiecībā uz patērētāju informāciju
pieļāvuši tirgotāji, kā arī attiecībā uz
informāciju, kas ADR struktūrām jāsniedz
kompetentajām iestādēm, un jānodrošina šo sankciju
īstenošana. Sankcijām vajadzētu būt efektīvām,
samērīgām un tādām, kas attur no noteikumu pārkāpšanas. (29)
Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada
27. oktobra Regula (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību starp
valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu
īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības
jomā (“Regula par sadarbību patērētāju tiesību
aizsardzības jomā”)[27]
būtu jāgroza, ietverot tās pielikumā atsauci uz šo
direktīvu, lai stiprinātu pārrobežu sadarbību
saistībā ar šīs direktīvas īstenošanu. (30)
Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada
23. aprīļa Direktīva 2009/22/EK par aizliegumiem
saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību
(“Aizliegumu direktīva”)[28]
būtu jāgroza, ietverot tās pielikumā atsauci uz šo
direktīvu, lai nodrošinātu, ka tiek aizsargātas
patērētāju kolektīvās intereses, kas paredzētas
šajā direktīvā. (31)
Tā kā šīs direktīvas
mērķi ― veicināt iekšējā tirgus
pienācīgu darbību, nodrošinot augstu patērētāju
aizsardzības līmeni ― nevar pienācīgi sasniegt
dalībvalstu līmenī, savukārt Savienības
līmenī tas var būt labāk sasniedzams, Savienība var
pieņemt pasākumus saskaņā ar subsidiaritātes principu,
kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā.
Saskaņā ar minētajā pantā noteikto
proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz tikai
tādus pasākumus, kas ir nepieciešami šā mērķa
sasniegšanai. (32)
Šajā direktīvā ir ievērotas
pamattiesības un principi, kas ir īpaši atzīti Eiropas
Savienības Pamattiesību hartā un jo īpaši tās 7., 8.,
38. un 47. pantā, IR PIEŅĒMUŠAS ŠO
DIREKTĪVU. I NODAĻA
VISPĀRĪGI NOTEIKUMI 1. pants
Priekšmets Šīs direktīvas mērķis ir
sekmēt iekšējā tirgus darbību un sasniegt augstu
patērētāju tiesību aizsardzības līmeni,
nodrošinot, ka strīdus starp patērētājiem un tirgotājiem
var iesniegt izskatīšanai iestādēm, kas nodrošina
objektīvas, pārredzamas, efektīvas un taisnīgas
alternatīvas strīdu izšķiršanas procedūras. 2. pants
Darbības joma 1.
Šī direktīva attiecas uz
procedūrām tādu līgumstrīdu izšķiršanai
ārpus tiesas, kuri izcēlušies, tirgotājam, kas
reģistrēts Savienībā, pārdodot preces vai sniedzot
pakalpojumus patērētājam, kas dzīvo Savienībā, un
kuru risināšanā iesaistās strīdu risināšanas
struktūra, kas piedāvā vai nosaka risinājumu vai saved
kopā strīdā iesaistītās puses, lai censtos panākt
mierizlīgumu (turpmāk “ADR procedūras”). 2.
Šī direktīva neattiecas uz: (a)
tādu strīdu izšķiršanas
struktūru procedūrām, kurās par strīdu izšķiršanu
atbildīgās fiziskās personas nodarbina tikai attiecīgais
tirgotājs; (b)
tādu sūdzību izskatīšanas
sistēmu procedūrām, kuras izmanto tirgotājs; (c)
tiešām sarunām starp
patērētāju un tirgotāju neatkarīgi no tā, vai tie
ir pārstāvēti; (d)
uz gadījumiem, kad tiesnesis cenšas panāk
strīda atrisinājumu tiesvedībā, kas attiecas uz
konkrēto strīdu. 3. pants
Saistība ar citiem Savienības tiesību aktiem 1. Šī direktīva neskar
Direktīvu 2008/52/EK, Regulu (EK) Nr. 44/2001,
Regulu (EK) Nr. 864/2007 un Regulu (EK) Nr. 593/2008. 2. Šīs direktīvas
5. panta 1. punkts ir noteicošāks nekā tās
pielikumā minētie noteikumi. 3. Šī direktīva ir
noteicošāka nekā obligātie noteikumi Savienības
tiesību aktos, kas attiecas uz konkrētu nozari un ir saistīti ar
alternatīvo strīdu izšķiršanu, tikai tādā
mērā, ciktāl minētajos noteikumos nav paredzēts vismaz
vienlīdzīgs patērētāju aizsardzības līmenis. 4. pants
Definīcijas Šajā direktīvā: (a)
“patērētājs” ir fiziska persona, kas
rīkojas nolūkos, kas nav saistīti ar komercdarbību,
uzņēmējdarbību, amatniecību vai profesionālo
darbību; (b)
“tirgotājs” ir tāda fiziska persona vai
privāta vai publiska juridiska persona, kura rīkojas nolūkos,
kas saistīti ar komercdarbību, uzņēmējdarbību,
amatniecību vai profesionālo darbību, tostarp ar kādas
personas starpniecību, kura rīkojas tās vārdā; (c)
tirgotājs ir reģistrēts: –
tā uzņēmējdarbības
vietā, ja tirgotājs ir fiziska persona; –
tā juridiskajā adresē vai
vietā, kur atrodas tā centrālā administrācija vai
uzņēmējdarbības vieta, tostarp filiāle,
aģentūra vai cita struktūra, ja tirgotājs ir
uzņēmums vai cita juridiska persona, vai fizisku un juridisku personu
apvienība; (d)
“pārrobežu strīds” ir
līgumstrīds, kurš izcēlies, pārdodot preces vai sniedzot pakalpojumus,
ja patērētājs preču vai pakalpojumu pasūtīšanas
brīdī nedzīvo tajā pašā dalībvalstī,
kurā ir reģistrēts tirgotājs; (e)
“ADR struktūra” ir struktūra,
neatkarīgi no tā, kā tā ir nosaukta vai minēta, kas
izveidota ilgstošai darbībai un piedāvā iespēju
izšķirt strīdu, piemērojot ADR procedūru; (f)
ADR struktūra ir
reģistrēta: –
vietā, kur tā veic ar alternatīvu
strīdu izšķiršanu saistītas darbības, ja konkrēto
struktūru vada fiziska persona; –
vietā, kur attiecīgā juridiskā
persona vai fizisku un juridisku personu apvienība veic ar
alternatīvu strīdu izšķiršanu saistītas darbības, vai
tās juridiskajā adresē, ja konkrēto struktūru vada
juridiska persona vai fizisku un juridisku personu apvienība; –
vietā, kur atrodas attiecīgās
iestādes vai citas valsts organizācijas galvenais birojs, ja
konkrēto struktūru vada iestāde vai cita valsts
organizācija. II NODAĻA
ALTERNATĪVAS STRĪDU IZŠĶIRŠANAS PIEEJAMĪBA
UN UZ TO ATTIECINĀMIE PRINCIPI 5. pants
Alternatīvas strīdu izšķiršanai pieejamība 1.
Dalībvalstis nodrošina, ka strīdus, uz
kuriem attiecas šī direktīva, var iesniegt izskatīšanai ADR
struktūrai, kas atbilst šajā direktīvā
paredzētajām prasībām. 2.
Dalībvalstis nodrošina, ka ADR
struktūras: (a)
ir izveidojušas tīmekļa vietni, kurā
strīdā iesaistītās puses var iesniegt sūdzību
tiešsaistē; (b)
sniedz strīdā iesaistītajām
pusēm iespēju informācijas apmaiņā ar tām
izmantot elektroniskus līdzekļus; (c)
pieņem izskatīšanai gan iekšzemes, gan
pārrobežu strīdus, tostarp strīdus, uz kuriem attiecas Eiropas
Parlamentu un Padomes [Office of Publications insert date of adoption]
Regula (ES) Nr. [Office of Publications insert reference number]
par patērētāju strīdu izšķiršanu tiešsaistē
(Regula par patērētāju ODR)[29], un (d)
risinot strīdus, uz kuriem attiecas šī
direktīva, veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka
personas datu apstrāde tiek veikta atbilstoši personas datu
aizsardzības noteikumiem, kas paredzēti valsts tiesību aktos, ar
kuriem tiek īstenota Direktīva 95/46/EK. 3.
Dalībvalstis 1. punktā noteikto
pienākumu var pildīt, nodrošinot, ka ir izveidota pastāvīga
ADR struktūra, kuras kompetencē ir tādu
1. punktā minētu strīdu risināšana, kuri neietilpst
nevienas citas esošas ADR struktūras kompetencē. 6. pants
Zināšanas un objektivitāte 1.
Dalībvalstis nodrošina, ka fiziskām
personām, kas atbild par alternatīvo strīdu izšķiršanu, ir
nepieciešamās zināšanas un ka tās ir objektīvas. To var
garantēt, nodrošinot, ka: (a)
tām ir nepieciešamās zināšanas,
prasmes un pieredze alternatīvas strīdu izšķiršanas jomā; (b)
tās nevar atbrīvot no amata bez pamatota
iemesla; (c)
tām nav interešu konflikta ar kādu no
strīdā iesaistītājām pusēm. 2.
Dalībvalstis garantē, ka ADR
struktūras, kurās fiziskās personas, kas atbild par strīdu
izšķiršanu, veido daļu no koleģiālas iestādes,
nodrošina, ka šādās iestādēs patērētāju un
tirgotāju intereses pārstāv vienāds skaits
pārstāvju. 7. pants
Pārredzamība 1.
Dalībvalstis nodrošina, ka ADR
struktūras savās tīmekļa vietnēs un drukātā
formātā savās telpās padara publiski pieejamu
informāciju par: (a)
fiziskajām personām, kas ir
atbildīgas par alternatīvo strīdu izšķiršanu, to iecelšanu
amatā un pilnvaru termiņu; (b)
finansējuma avotu, tostarp valsts un
privātā finansējuma procentuālo attiecību; (c)
attiecīgā gadījumā par to
līdzdalību tādu ADR struktūru tīklos,
kas veicina pārrobežu strīdu izšķiršanu; (d)
strīdu veidiem, kuru risināšana ir to
kompetencē; (e)
statūtiem, kuros reglamentēta strīda
izšķiršana; (f)
valodām, kurās attiecīgajai ADR struktūrai
var iesniegt sūdzības un kurās notiek ADR procedūra; (g)
to noteikumu veidiem, kurus ADR
struktūra var izmantot kā pamatu strīdu izšķiršanā
(piem., tiesību normas, apsvērumi par taisnīgumu,
rīcības kodeksi); (h)
priekšnosacījumiem, kas strīdā
iesaistītajām pusēm var būt jāizpilda, pirms var
piemērot ADR procedūru; (i)
izmaksām, ja tādas ir, kas jāsedz
strīdā iesaistītajām pusēm; (j)
ADR procedūras
aptuveno ilgumu; (k)
ADR procedūras
rezultātu juridiskajām sekām. 2.
Dalībvalstis nodrošina, ka ADR
struktūras savās tīmekļa vietnēs un drukātā
formātā savās telpās padara publiski pieejamus gada
darbības pārskatus. Minētajos pārskatos iekļauj šādu
informāciju, kas attiecas gan uz iekšzemes, gan pārrobežu
strīdiem: (a)
izskatīšanai saņemto strīdu skaits
un sūdzību veidi, uz ko tie attiecās; (b)
atkārtotas problēmas, kas izraisa
strīdus starp patērētājiem un tirgotājiem; (c)
tādu strīdu izšķiršanas
procedūru īpatsvars, kuras tika pārtrauktas, pirms bija
sasniegts rezultāts; (d)
vidējais laiks, kas bija nepieciešams, lai
izšķirtu strīdus; (e)
atbilstības pakāpe, ja tā ir
zināma, un ADR procedūru rezultāti; (f)
attiecīgā gadījumā
informācija par to [ADR struktūru] sadarbību ar
tādiem ADR struktūru tīkliem, kas veicina
pārrobežu strīdu izšķiršanu. 8. pants
Efektivitāte Dalībvalstis nodrošina, ka ADR
procedūras ir efektīvas un atbilst šādām
prasībām: (a)
ADR procedūra ir
vienkārši pieejama abām strīdā iesaistītajām
pusēm neatkarīgi no tā, kur attiecīgā puse atrodas; (b)
procedūra strīdā
iesaistītajām pusēm ir pieejama, neuzliekot pienākumu
piesaistīt juridisko pārstāvi; tomēr strīdā
iesaistītās puses jebkurā procedūras posmā var izmantot
trešās personas pārstāvniecību vai palīdzību; (c)
ADR procedūra
patērētājiem ir pieejama bez maksas vai par nelielu samaksu; (d)
strīdu izšķir 90 dienu laikā no
dienas, kad ADR struktūra ir saņēmusi sūdzību.
Sarežģītu strīdu gadījumā ADR struktūra
minēto laikposmu var pagarināt. 9. pants
Taisnīgums 1.
Dalībvalstis nodrošina, ka ADR
procedūrās: (a)
strīda pusēm ir iespēja izteikt savu
viedokli un uzklausīt otras puses argumentus un faktus, kā arī
ekspertu atzinumus; (b)
ADR procedūras
rezultāti abām pusēm tiek paziņoti rakstiski vai
pastāvīgā informācijas nesējā, norādot attiecīgā
rezultāta pamatojumu. 2.
Dalībvalstis nodrošina, ka ADR procedūrās,
kuru mērķis ir izšķirt strīdu, ierosinot risinājumu: (a)
patērētājs pirms
ierosinātā risinājuma pieņemšanas tiek informēts, ka: i) tas var izvēlēties
pieņemt vai noraidīt ierosināto risinājumu; ii) ierosinātais risinājums var
būt mazāk labvēlīgs nekā tiesas spriedums, kas
pieņemts, piemērojot tiesību normas; iii) pirms pieņemt vai noraidīt
ierosināto risinājumu, viņam ir tiesības lūgt
neatkarīga speciālista padomu; (b)
strīdā iesaistītās puses pirms
ierosinātā risinājuma pieņemšanas tiek informētas par
šādas rīcības juridiskajām sekām; (c)
strīdā iesaistītajām
pusēm, pirms tās piekrīt ierosinātajam risinājumam vai
strīda izšķiršanai ar izlīgumu, tiek atvēlēts
pietiekams laikposms pārdomām. III NODAĻA
InformĀCIJa un sadarbība 10. pants
Tirgotāju sniegtā informācija patērētājiem 1.
Dalībvalstis nodrošina, ka to teritorijā
reģistrētie tirgotāji informē patērētājus
par ADR struktūrām, kuru darbības joma uz tiem attiecas
un kuras ir kompetentas risināt iespējamos strīdus, kas
varētu izcelties starp attiecīgo tirgotāju un
patērētājiem. Minētā informācija ietver
attiecīgo ADR struktūru tīmekļa vietņu adreses
un precizējumu par to, vai attiecīgais tirgotājs apņemas
izmantot minētās struktūras, lai izšķirtu strīdus ar
patērētājiem. 2.
Informācijai, kas minēta
1. punktā, jābūt vienkārši, tieši, skaidri un
pastāvīgi pieejamai tirgotāja tīmekļa vietnē, ja
attiecīgajam tirgotājam tāda ir, vispārīgo noteikumu
sadaļā preču pirkšanas vai pakalpojumu sniegšanas līgumos, kas
noslēgti starp attiecīgo tirgotāju un patērētāju,
un ar šādiem līgumiem saistītos rēķinos un
kvītīs. Tāpat jānorāda, kā iespējams
iegūt sīkāku informāciju par attiecīgo ADR
struktūru un nosacījumiem tās izmantošanai. 3.
Šā panta noteikumi neskar Direktīvas 2011/83/ES
6., 7. un 8. pantu attiecībā uz patērētāju
informēšanu gadījumos, kad slēdz distances līgumus vai
līgumus slēdz ārpus uzņēmuma telpām. 11. pants
Palīdzība patērētājiem 1.
Dalībvalstis nodrošina, ka
patērētāji var saņemt palīdzību
saistībā ar strīdiem, kas izcēlušies, pārdodot preces
vai sniedzot pakalpojumus pāri robežām. Šādas
palīdzības galvenais mērķis ir vienkāršot
patērētāju piekļuvi ADR struktūrai, kura
darbojas citā dalībvalstī un ir kompetenta risināt
attiecīgo pārrobežu strīdu. 2.
Dalībvalstis 1. punktā minēto
uzdevumu var uzticēt saviem Eiropas Patērētāju centru
tīkla centriem, patērētāju apvienībām vai citai
iestādei. 12. pants
Vispārīga informācija Dalībvalstis nodrošina, ka ADR struktūras,
patērētāju apvienības, uzņēmēju
apvienības, Eiropas Patērētāju centru tīkla centri un
attiecīgā gadījumā organizācijas, kas norīkotas
saskaņā ar 11. panta 2. punktu, savās telpās un
tīmekļa vietnēs nodrošina publisku pieeju 17. panta
3. punktā minētajam ADR struktūru sarakstam. 13. pants
Sadarbība starp ADR struktūrām pārrobežu strīdu izšķiršanā 1.
Dalībvalstis nodrošina, ka ADR
struktūras sadarbojas pārrobežu strīdu izšķiršanā. 2.
Ja attiecīgajā nozarē
Savienības robežās pastāv tādu ADR struktūru
tīkls, kas veicina pārrobežu strīdu izšķiršanu,
dalībvalstis rosina ADR struktūras, kas risina strīdus
attiecīgajā nozarē, pievienoties šim tīklam. 3.
Komisija publicē sarakstu, kurā
iekļauti 1. punktā minēto tīklu nosaukumi un
kontaktinformācija. Komisija attiecīgā gadījumā
atjaunina šo sarakstu reizi divos gados. 14. pants
Sadarbība starp ADR struktūrām un valsts iestādēm, kuras atbild par
to, lai tiktu īstenoti Savienības tiesību akti
patērētāju aizsardzības jomā 1.
Dalībvalstis nodrošina sadarbību starp ADR
struktūrām un valsts iestādēm, kurām uzticēts
īstenot Savienības tiesību aktus patērētāju
aizsardzības jomā 2.
Šī sadarbība ietver savstarpēju
informācijas apmaiņu par tirgotāju
uzņēmējdarbības praksi, ar ko saistītas
patērētāju iesniegtās sūdzības. Tāpat
tajā ir ietverts tehniskais novērtējums un informācija, ko
valsts iestādes sniedz ADR struktūrām gadījumos, kad
šāds novērtējums vai informācija ir nepieciešami
individuālu strīdu risināšanai. 3.
Dalībvalstis nodrošina, ka 1. un
2. punktā minētā sadarbība un savstarpējā
informācijas apmaiņa atbilst noteikumiem par personas datu
aizsardzību, kas paredzēti Direktīvā 95/46/EK. IV NODAĻA
ADR STRUKTŪRU PĀRRAUDZĪBA 15. pants
Kompetento iestāžu norīkošana 1.
Katra dalībvalsts norīko kompetento
iestādi, kas atbildīga par to ADR struktūru darbības
uzraudzību, kuras reģistrētas tās teritorijā.
Dalībvalstis šo norīkoto iestādi dara zināmu Komisijai. 2.
Komisija izveido sarakstu, kurā iekļautas
tās kompetentās iestādes, kas tai darītas zināmas
saskaņā ar 1. punktu, un publicē šo sarakstu Eiropas
Savienības Oficiālajā Vēstnesī. 16. pants
Informācija, ko ADR struktūras paziņo kompetentajām iestādēm 1.
Dalībvalstis nodrošina, ka ADR
struktūras, kas reģistrētas to teritorijā, paziņo
kompetentajām iestādēm šādu informāciju: (a)
nosaukumu, kontaktinformāciju un
tīmekļa vietnes adresi; (b)
informāciju par to struktūru un
finansējumu, tostarp informāciju par fiziskajām personām,
kas atbild par alternatīvu strīdu izšķiršanu, tiem
piešķirto finansējumu un to, kas ir šo personu darba
dēvēji; (c)
reglamentu; (d)
maksājumiem, ja tādus piemēro; (e)
ADR procedūru
aptuveno ilgumu; (f)
valodu vai valodām, kurās var iesniegt
sūdzības un kurās notiek ADR procedūra; (g)
to elementu izklāstu, kas nepieciešami, lai
noteiktu šo struktūru kompetenci; (h)
paziņojumu, kura pamatā ir
attiecīgās ADR struktūras pašvērtējums par to,
vai tā ir kvalificējama kā ADR struktūra, uz ko
attiecas šī direktīva, un vai tā atbilst
II nodaļā izklāstītajām prasībām. Ja a) – g) punktā
izklāstītā informācija mainās, ADR
struktūras to uzreiz paziņo kompetentajai iestādei. 2.
Dalībvalstis nodrošina, ka ADR
struktūras vismaz reizi gadā kompetentajām iestādēm
paziņo šādu informāciju: (a)
izskatīšanai saņemto strīdu skaits
un sūdzību veidi, uz ko tie attiecās; (b)
tādu ADR procedūru īpatsvars,
kuras tika pārtrauktas, pirms bija sasniegts rezultāts; (c)
vidējais laiks, kas bija nepieciešams, lai
izšķirtu iesniegtos strīdus; (d)
atbilstības pakāpe, ja tā ir
zināma, un ADR procedūru rezultāti; (e)
attiecīga statistika, kas atspoguļo,
kā tirgotāji izmanto alternatīvo strīdu izšķiršanu,
risinot strīdus, kas izceļas ar patērētājiem; (f)
atkārtotas problēmas, kas izraisa
strīdus starp patērētājiem un tirgotājiem; (g)
attiecīgā gadījumā
izvērtējums par to, cik efektīva ir to sadarbība ar ADR
struktūru tīkliem, kas veicina pārrobežu strīdu
izšķiršanu; (h)
attiecīgās struktūras
pašvērtējums attiecībā uz tās
piedāvātās ADR procedūras efektivitāti un
iespējamiem veidiem, kā uzlabot tās rezultātus. 17. pants
Kompetento iestāžu un Komisijas nozīme 1.
Kompetentās iestādes, pamatojoties uz
informāciju, ko tās saņēmušas saskaņā ar
16. panta 1. punktu, izvērtēs, vai tām
paziņotās ADR struktūras ir kvalificējamas kā ADR
iestādes, uz kurām attiecas šī direktīva, un vai tās
atbilst II nodaļā izklāstītajām
prasībām. 2.
Kompetentās iestādes, pamatojoties uz
1. punktā minēto izvērtējumu, izveidos sarakstu,
kurā apkopotas ADR struktūras, kas atbilst 1. punktā
paredzētajiem nosacījumiem. Sarakstā iekļauj šādu
informāciju: (a)
attiecīgo ADR struktūru nosaukums,
kontaktinformācija un tīmekļa vietnes adrese; (b)
maksājumi, ja tādus piemēro; (c)
valoda vai valodas, kurās var iesniegt
sūdzības un kurās notiek ADR procedūra; (d)
elementi, kas nepieciešami, lai noteiktu to [ADR
struktūru] kompetenci; (e)
nepieciešamība pēc strīdā
iesaistīto pušu vai to pārstāvju, ja tādi ir
izraudzīti, fiziskas klātbūtnes un (f)
procedūras rezultātu saistošās vai
nesaistošās sekas. Kompetentās iestādes minēto
sarakstu nosūta Komisijai. Ja kompetentajai iestādei
saskaņā ar 16. panta 1. punkta otro daļu tiek
paziņotas izmaiņas, minētais saraksts uzreiz tiek
atjaunināts un attiecīgā informācija paziņota
Komisijai. 3.
Komisija izveido sarakstu, kurā iekļautas
ADR iestādes, kas tai paziņotas saskaņā ar
2. punktu, un atjaunina minēto sarakstu, kad tai saskaņā ar
2. punkta trešās daļas otro teikumu tiek paziņotas
izmaiņas. Komisija publicē minēto sarakstu un tā
atjauninājumus un pārsūta to kompetentajām
iestādēm un dalībvalstīm. 4.
Kompetentās iestādes publicē
3. punktā minēto konsolidēto ADR struktūru
sarakstu savā tīmekļa vietnē un citos resursos, ko tā
atzīst par piemērotiem. 5.
Reizi divos gados kompetentās iestādes
publicē ziņojumu par ADR iestāžu attīstību un
darbību. Šajā ziņojumā jo īpaši: (a)
attiecīgā gadījumā
konstatē jomas, kurās strīdu risināšanā pagaidām
netiek piemērotas ADR procedūras, uz ko attiecas šī
direktīva; (b)
konstatē ADR struktūru labas
prakses piemērus; (c)
attiecīgā gadījumā,
pamatojoties uz statistiku, konstatē nepilnības, kas apgrūtina ADR
struktūru darbību, risinot gan iekšzemes, gan pārrobežu
strīdus; (d)
attiecīgā gadījumā
piedāvā ieteikumus, kā uzlabot ADR iestāžu
darbību. V NODAĻA
NOBEIGUMA NOTEIKUMI 18. pants
Sankcijas Dalībvalstis pieņem noteikumus par
sankcijām, kas piemērojamas par to valsts noteikumu
pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šīs
direktīvas 10. pantu un 16. panta 1. un 2. punktu, un veic
visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu šo noteikumu izpildi.
Noteiktajām sankcijām jābūt efektīvām,
samērīgām un tādām, kas attur no noteikumu
pārkāpšanas. 19. pants
Grozījumi Regulā (EK) Nr. 2006/2004 Regulas (EK) Nr. 2006/2004
pielikumā pievieno šādu punktu: “20. Eiropas Parlamenta un Padomes [..]
Direktīva [..] par alternatīvu strīdu izšķiršanu un
grozījumiem Regulā (EK) Nr. 2006/2004 un
Direktīvā 2009/22/EK (Direktīva par
patērētāju ADR) (OV L [..], [..], [..]. lpp.,
10. pants” 20. pants
Grozījumi Direktīvā 2009/22/EK Direktīvas 2009/22/EK pielikumā
pievieno šādu punktu: “14. Eiropas Parlamenta un Padomes [..]
Direktīva [..] par alternatīvu strīdu izšķiršanu un
grozījumiem Regulā (EK) Nr. 2006/2004 un
Direktīvā 2009/22/EK (Direktīva par
patērētāju ADR) (OV L [..], [..], [..]. lpp.,
10. pants.” 21. pants
Saziņa 1.
Ne vēlāk kā līdz [Office of
Publications insert same date as in Article 22(1) = date of implementation of
the Directive] dalībvalstis Komisijai paziņo: (a)
attiecīgā gadījumā
saskaņā ar 11. panta 2. punktu izraudzīto iestāžu
nosaukumus un kontaktinformāciju un (b)
saskaņā ar 15. panta 1. punktu
izraudzītās kompetentās iestādes. Dalībvalstis paziņo Komisijai visas
būtiskās izmaiņas šajā informācijā. 2.
Ne vēlāk kā līdz [Office of
Publications insert date: six months after the implementation date as to
be inserted in Article 22(1)] dalībvalstis Komisijai nosūta pirmo
sarakstu, kas minēts 17. panta 2. punktā. 3.
Komisija pārsūta dalībvalstīm
1. punkta a) apakšpunktā minēto informāciju. 22. pants
Transponēšana 4.
Dalībvalstīs stājas spēkā
normatīvie un administratīvie akti, kas nepieciešami, lai vēlākais
līdz [Office of Publications insert date: 18 months after entry into
force] izpildītu šīs direktīvas prasības.
Dalībvalstis uzreiz nosūta Komisijai minēto aktu tekstus,
kā arī minēto aktu un šīs direktīvas atbilstības
tabulu. Kad dalībvalstis pieņem minētos
aktus, tajos iekļauj atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci
pievieno to oficiālai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā
izdarāma šāda atsauce. 5.
Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to
savu tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā,
uz kuru attiecas šī direktīva. 23. pants
Ziņojums Vēlākais līdz [Office of
Publications insert date: five years after the entry into force] un
pēc tam vismaz reizi trijos gados Komisija iesniedz ziņojumu Eiropas
Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par
šīs direktīvas piemērošanu. Minētajā
paziņojumā izvērtē ADR struktūru
attīstību un izmantošanu, kā arī šīs direktīvas
ietekmi uz patērētājiem un tirgotājiem. Ziņojumam
attiecīgā gadījumā pievieno priekšlikumus par šīs
direktīvas grozīšanu. 24. pants
Stāšanās spēkā Šī direktīva stājas
spēkā divdesmitajā dienā pēc tās
publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā
Vēstnesī. 25. pants
Adresāti Šī direktīva ir
adresēta dalībvalstīm. Briselē, Eiropas Parlamenta vārdā Padomes
vārdā priekšsēdētājs priekšsēdētājs PIELIKUMS 1.
Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada
23. septembra Direktīva 2002/65/EK par patēriņa
finanšu pakalpojumu tālpārdošanu un grozījumiem Padomes
Direktīvā 90/619/EEK un Direktīvās 97/7/EK un
98/27/EK (14. panta 1. punkts), OV L 271, 9.10.2002.,
16. lpp. 2.
Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada
14. janvāra Direktīva 2008/122/EK par
patērētāju aizsardzību attiecībā uz dažiem
aspektiem, kas saistīti ar daļlaika lietojuma tiesībām,
ilgtermiņa brīvdienu produktiem, tālākpārdošanas un
apmaiņas līgumiem (14. panta 2. punkts), OV L 33,
3.2.2009., 10. lpp. 3.
Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada
21. aprīļa Direktīva 2004/39/EK, kas attiecas uz
finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Padomes
Direktīvas 85/611/EEK un 93/6/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes
Direktīvu 2000/12/EK un atceļ Padomes
Direktīvu 93/22/EEK (53. panta 1. punkts), OV L 145,
30.4.2004., 1. lpp. 4.
Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada
9. decembra Direktīva 2002/92/EK par apdrošināšanas
starpniecību (11. panta 1. punkts), OV L 9, 15.1.2003.,
3. lpp. Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada
15. decembra Direktīva 97/67/EK par kopīgiem noteikumiem
Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus attīstībai un
pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai (19. panta 1. punkta,
trešā daļa), OV L 52, 27.2.2008., 3. lpp. [1] Eurobarometer 342, “Patērētāju
iespējas”, 169. lpp. [2] Piemēram, Regula (EK) Nr. 861/2007, ar ko
izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām,
OV L 199, 31.7.2007., 1. lpp. [3] Komisijas Ieteikums 98/257/EK par principiem, kas
piemērojami iestādēm, kas atbildīgas par
patērētāju strīdu izšķiršanu ārpustiesas
kārtībā,
OV L 115, 17.4.1998., 31. lpp., un Komisijas
Ieteikums 2001/310/EK par principiem ārpustiesas iestādēm,
kas iesaistītas saskaņotā patērētāju strīdu
izšķiršanā, OV L 109, 19.4.2001., 56. lpp. [4] Eiropas Patērētāju tiesību
aizsardzības centru tīkls (ECC-NET) pārrobežu strīdu
gadījumā palīdz patērētājiem, kuriem nepieciešama
piekļuve atbilstošai ADR struktūrai citā
dalībvalstī. [5] FIN-NET sastāv no ADR
shēmām, kas paredzētas pārrobežu strīdu
izšķiršanai starp patērētājiem un finanšu pakalpojumu
sniedzējiem. [6] Piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes
2009. gada 13. jūlija Direktīva 2009/72/EK par
kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas
iekšējo tirgu un Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada
13. jūlija Direktīva 2009/73/EK par kopīgiem noteikumiem
dabasgāzes iekšējam tirgum (OV L 211, 14.8.2009., 55. un
94. lpp); Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada
23. aprīļa Direktīva Nr. 2008/48/EK par
patēriņa kredītlīgumiem (OV L 133, 22.5.2008.,
66. lpp.); Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada
8. jūnija Direktīva Nr. 2000/31/EK par dažiem
informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši
elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (“Direktīva
par elektronisko tirdzniecību”) (OV L 178, 17.7.2000., 1. lpp.). [7] OV L 136, 24.5.2008., 3. lpp. [8] Sk. 2009. gada 16. oktobra pētījumu Study
on the use of Alternative Dispute Resolution in the European Union, http://ec.europa.eu/consumers/redress_cons/adr_study.pdf,
56.–63. lpp.; 112.–115. lpp.; 120.–121. lpp. [9] Stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīva
“Digitālā programma Eiropai”, COM(2010) 245, 13. lpp.;
Komisijas paziņojums “Akts par vienoto tirgu”, COM(2011) 206,
9. lpp. [10] Study on the use of Alternative
Dispute Resolution in the European Union, Civic Consulting of the Consumer
Policy Evaluation Consortium (CPEC),
2009. p., pieejams: http://www.cc.cec/home/dgserv/sg/evaluation/pages/eims_en.htm. [11] Consumer redress in the European Union: consumers'
experiences, perceptions and opinions, 2009. g., http://ec.europa.eu/consumers/redress_cons/docs/cons_redress_EU_qual_study_report_en.pdf. [12] http://www.europarl.europa.eu/meetdocs/2009_2014/documents/imco/dv/adr_study_/adr_study_en.pdf. [13] Sabiedriskā apspriešana par alternatīvas
strīdu izšķiršanas (ADR) izmantošanu, lai izšķirtu
strīdus saistībā ar tirdzniecības darījumiem un praksi
ES: http://ec.europa.eu/consumers/redress_cons/Feedback_Statement_Final.pdf. [14] http://www.european-consumer-summit.eu/workshops3_en.asp
[15] Notika apspriešanās ar 335 uzņēmumiem
no visām ES dalībvalstīm par to pieredzi un viedokli par ADR:
http://ec.europa.eu/yourvoice/ebtp/consultations/2010/adr/index_en.htm. [16] Šo konsultāciju laikā atbildes uz
jautājumiem par ADR sniedza 927 mazie un vidējie
uzņēmumi. [17] OV C [..], [..], [..]. lpp. [18] OV C [..], [..], [..]. lpp. [19] Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei,
Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai, Akts par
vienoto tirgu. Divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un
vairot uzticēšanos. “Kopīgiem spēkiem uz jaunu izaugsmi”,
COM(2011) 206 galīgā redakcija, 9. lpp. [20] Eiropas Padomes 2011. gada 24.–25. marta
secinājumi, EUCO 10/11, 4. lpp.; sk. arī Eiropas Padomes
2011. gada 23. oktobra secinājumus, EUCO 52/11,
1.–2. lpp. [21] OV L 136, 24.5.2008., 3. lpp. [22] OV L 12, 16.1.2001., 32. lpp. [23] OV L 199, 31.7.2007., 40. lpp. [24] OV L 177, 4.7.2008., 6. lpp. [25] OV L [..], [..], [..]. lpp. [26] OV L 136, 2.6.2010., 1. lpp. [27] OV L 364, 9.12.2004., 1. lpp. [28] OV L 110, 1.5.2009.,
30.-36. lpp. [29] OV L [..], [..], [..]. lpp.