52011DC0023

[pic] | EIROPAS KOMISIJA |

Briselē, 31.1.2011

COM(2011) 23 galīgā redakcija

Ieteikums

PADOMES LĒMUMS

par kārtību atkārtotām sarunām par Monetāro nolīgumu ar Monako Firstisti

PASKAIDROJUMA RAKSTS

Monetārie nolīgumi starp Eiropas Savienību un Monako, Sanmarīno un Vatikānu tika noslēgti, lai nodrošinātu juridisku nepārtrauktību režīmam, kas pastāvēja minēto valstu un attiecīgi Francijas un Itālijas starpā līdz euro ieviešanai.

Desmit gadus pēc tam, kad euro aizstāja Itālijas un Francijas līdzšinējās valūtas, ko izmantoja Monako, Sanmarīno un Vatikāns, Padome aicināja Komisiju pārskatīt monetāro nolīgumu darbību[1]. Novērtēšanas rezultāti tika apstiprināti Komisijas paziņojumā "Ziņojums par monetāro nolīgumu darbību, kuri noslēgti ar Monako, Sanmarīno un Vatikānu"[2].

Komisija secināja, ka monetārie nolīgumi pašreizējā formā ir jāgroza, lai nodrošinātu konsekventāku pieeju attiecībās starp Savienību un valstīm, kuras parakstījušas nolīgumu. Uz šā pamata Padome 2009. gada 16. oktobrī pieņēma divus lēmumus, ar ko Eiropas Komisiju un Itālijas Republiku pilnvaroja risināt atkārtotas sarunas par spēkā esošajiem nolīgumiem. Jauns Monetārais nolīgums ar Vatikāna Pilsētvalsti tika noslēgts 2009. gada 17. decembrī[3], bet pārrunas ar Sanmarīno Republiku vēl turpinās.

Šajā Padomes lēmuma ieteikuma projektā noteikta kārtība atkārtotām sarunām par nolīgumu ar Monako Firstisti.

Lai gan ar Vatikānu un Sanmarīno noslēgtajos nolīgumos bija vajadzīgs ievērojams skaits izmaiņu, atkārtotajās sarunās par Monetāro nolīgumu ar Monako Firstisti sarunu jomai jābūt daudz ierobežotākai, jo Monako Firstiste jau piemēro visus attiecīgos Savienības tiesību aktus banku un finanšu jomā. Tāpēc Komisija ierosina tiekties grozīt šādus noteikumus.

- Euro monētu emisijas maksimālais apjoms

Vēsturisku iemeslu dēļ Monako, Sanmarīno un Vatikāna maksimālā gada emisija tika noteikta divos dažādos veidos (Monako patlaban ir tiesības emitēt ne vairāk kā 1/500 no Francijā izkalto monētu apjoma, bet Vatikānam bija un Sanmarīno ir fiksētas kvotas), līdz ar to arī rezultāti stipri atšķiras.

Lai nodrošinātu taisnīgumu attiecībā pret visām valstīm, ar kurām ir monetārais nolīgums, Komisija ierosina ieviest jaunu vienotu euro monētu emisijas maksimālā apjoma aprēķināšanas metodi , kas būtu arī lietojama visos nolīgumos. Komisija arī ierosina paaugstināt emisijas maksimālo apjomu valstīm, kuras ir parakstījušas monetāro nolīgumu, lai ļautu to monētām nonākt apritē. Mazos daudzumos izkaltas monētas ļoti pieprasa monētu kolekcionāri. Līdz ar to monētas nekalpo to sākotnējam mērķim kā maksāšanas līdzeklis, bet tiek tikai glabātas kā kolekciju priekšmeti.

Līdzīgi kā jaunajā nolīgumā ar Vatikānu un nolīgumā, par kuru tiek risinātas sarunas ar Sanmarīno, Monako monētu jauno maksimālo apjomu veidotu fiksēta un mainīga daļa.

1. Fiksētā daļa paredzēta, lai apmierinātu monētu kolekcionāru pieprasījumu. Pēc vispārējām aplēsēm aptuveni EUR 2340000 kopējai vērtībai vajadzētu būt pietiekamai, lai nosegtu kolekcionāru tirgus pieprasījumu.

2. Mainīgās daļas pamatā Monako gadījumā būtu Francijas vidējā emisija uz vienu iedzīvotāju. Vidējais Francijā n-1 gadā emitēto monētu skaits uz vienu iedzīvotāju tiktu sareizināts ar Monako Firstistes iedzīvotāju skaitu.

3. Tiesas piekritība

Pašreizējie monetārie nolīgumi nedod Savienībai nekādas iespējas rīkoties gadījumā, ja valstis, kas parakstījušas monetāro nolīgumu, nepilda savus pienākumus (piemēram, laikus netransponē attiecīgos Savienības tiesību aktus) — nerunājot par galējo un tādēļ maz ticamo iespēju vienpusēji atkāpties no nolīguma. Tāpēc Komisija ierosina noteikt Eiropas Savienības Tiesas piekritību, izšķirot strīdus , kas var rasties monetāro nolīgumu piemērošanā.

- Nolīguma forma

Monetārā nolīguma forma ir jāpielāgo.

- Ieteikums

PADOMES LĒMUMS

par kārtību atkārtotām sarunām par Monetāro nolīgumu ar Monako Firstisti

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 219. panta 3. punktu,

ņemot vērā Komisijas ieteikumu[4],

ņemot vērā Eiropas Centrālās Bankas atzinumu[5],

tā kā:

4. No euro ieviešanas dienas monetārie un valūtas kursa jautājumi ir Savienības kompetencē.

5. Padomei ir jānosaka kārtība sarunām par nolīgumiem un tādu nolīgumu noslēgšanai, kas skar monetārā vai ārvalstu valūtas kursa režīma jautājumus.

6. Francijas Republika Eiropas Kopienas vārdā 2001. gada 26. decembrī noslēdza Monetāro nolīgumu ar Monako Firstisti.

7. Francijai ar Monako Firstisti ir ilglaicīga monetārā saikne, kas atspoguļota dažādos juridiskos instrumentos. Finanšu iestādēm, kas atrodas Monako Firstistē, ir tiesības izmantot Banque de France refinansēšanas sistēmu, un tās piedalās dažās Francijas maksājumu sistēmās ar tādiem pašiem nosacījumiem kā Francijas bankas.

8. Padome 2009. gada 10. februārī secināja, ka Komisijai ir jāpārskata spēkā esošo nolīgumu darbība un jāapsver monētu emisijas maksimālā apjoma varbūtējs palielinājums.

9. Paziņojumā "Ziņojums par Monetāro nolīgumu darbību, kuri noslēgti ar Monako, Sanmarīno un Vatikānu"[6] Komisija secināja, ka Monetārais nolīgums ar Monako Firstisti pašreizējā formā ir jāgroza, lai nodrošinātu konsekventāku pieeju attiecībās starp Savienību un valstīm, kuras parakstījušas monetāro nolīgumu.

10. Tāpēc jārisina atkārtotas sarunas par Monetāro nolīgumu ar Monako, lai pielāgotu monētu emisijas maksimālo apjomu, noteiktu tiesas piekritību iespējamai strīdu izšķiršanai un nolīguma formātu pielāgotu jaunajam kopīgajam formātam. Pašreizējam nolīgumam jāpaliek spēkā līdz jauna nolīguma noslēgšanai starp līgumslēdzējām pusēm,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Francijas Republika paziņo Monako Firstistei par vajadzību pēc iespējas drīzāk grozīt pašreizējo monetāro nolīgumu starp Francijas Republiku Eiropas Savienības vārdā un Monako Firstisti un piedāvā risināt atkārtotas sarunas par attiecīgajiem nolīguma noteikumiem.

2. pants

Atkārtotajās sarunās par nolīgumu ar Monako Firstisti Savienība tiecas panākt šādas izmaiņas:

11. nolīgumu noslēdz starp Savienību, ko pārstāv Francijas Republika un Eiropas Komisija, un Monako Firstisti;

12. Monako euro monētu emisijas maksimālā apjoma noteikšanas metode tiek pārskatīta. Jauno maksimālo apjomu aprēķina pēc metodes, kurā apvienota fiksēta daļa, kuras mērķis ir novērst numismātu pārmērīgu spekulāciju ar Monako monētām, apmierinot kolekcionāru monētu tirgus pieprasījumu, un mainīga daļa, ko aprēķina, vidējo Francijas monētu emisijas apjomu uz vienu iedzīvotāju n−1 gadā reizinot ar Monako iedzīvotāju skaitu. Neskarot kolekcionāriem domāto monētu emisiju, nolīgumā nosaka, ka Monako euro monētu minimālā daļa, kas ir ieviešama ar nominālvērtību, ir 80 %;

13. Eiropas Savienības Tiesa tiek izraudzīta par iestādi, kas risina strīdus, kuri var rasties nolīguma piemērošanas gaitā. Ja Savienība vai Monako uzskata, ka otra līgumslēdzēja puse nav izpildījusi kādu no monetārā nolīguma uzliktajiem pienākumiem, tā var celt prasību Tiesā. Tiesas spriedums pusēm ir saistošs, un tās veic nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu Tiesas sprieduma prasības spriedumā noliktajā laikposmā. Ja Savienība vai Monako neveic nepieciešamos pasākumus, lai noliktajā laikposmā izpildītu sprieduma prasības, otra līgumslēdzēja puse var nolīgumu nekavējoties izbeigt;

14. nolīguma formātu pielāgo.

3. pants

Sarunas ar Monako Firstisti risina Francijas Republika un Komisija Savienības vārdā. Eiropas Centrālā banka pilnībā iesaistās sarunās un vienojas par jautājumiem, kas ietilpst tās kompetences jomā. Francijas Republika un Komisija iesniedz nolīguma projektu Ekonomikas un finanšu komitejai, lai tā sniegtu atzinumu.

4. pants

Francijas Republikai un Komisijai ir tiesības Savienības vārdā noslēgt nolīgumu, ja vien Ekonomikas un finanšu komiteja vai ECB neuzskata, ka nolīgums ir jāiesniedz Padomei.

Šis lēmums ir adresēts Francijas Republikai, Komisijai un ECB.

Briselē, […]

Padomes vārdā —

priekšsēdētājs

[1] Padomes Secinājumi par kopīgām pamatnostādnēm attiecībā uz apgrozībai domāto euro monētu valsts pusi un emisiju, ECOFIN Padomes 2922. sanāksme 2009. gada 10. februārī.

[2] COM(2009) 359, 2009. gada 14. jūlijs.

[3] OV C 28, 4.2.2010., 13.-18. lpp.

[4] OV C […], […], […]. lpp.

[5] OV C […], […], […]. lpp.

[6] COM(2009) 359.