52009DC0153

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 2.4.2009

COM(2009) 153 galīgā redakcija

KOMISIJAS ZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM

Par ģenētiski modificētu kultūru un tradicionālās un bioloģiskās lauksaimniecības līdzāspastāvēšanu

{SEC(2009) 408}

KOMISIJAS ZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM

Par ģenētiski modificētu kultūru un tradicionālās un bioloģiskās lauksaimniecības līdzāspastāvēšanu

1. Ievads

Ģenētiski modificētu organismu (ĢMO) un tradicionālās un bioloģiskās lauksaimnieciskās ražošanas līdzāspastāvēšana ir tiešā veidā saistīta ar patērētāju un lauksaimniecisko ražotāju praktisko izvēli orientēties pēc individuālajām prioritātēm un ekonomikas iespējām, ievērojot juridiskos pienākumus attiecībā uz ĢMO marķēšanu. Saskaņā ar Direktīvu 2001/18/EK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē[1], Regulu (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību[2] un Regulu (EK) Nr. 1830/2003, kas attiecas uz ģenētiski modificētu organismu izsekojamību un marķēšanu, kā arī no ģenētiski modificētiem organismiem ražotu pārtikas un lopbarības produktu izsekojamību[3], ĢMO, kā arī pārtika un barība, kuras sastāvā ir ĢMO, kura sastāv no ĢMO vai kura ir ražota no ĢMO, ir attiecīgi jāmarķē, lai patērētājam garantētu apzinātas izvēles iespēju. Tas nozīmē, ka produktus, kuri jāmarķē kā ĢM produkti, jānodala no produktiem, kuri nav šādi marķēti.

Tā kā ar ĢM kultūru audzēšanu saistītos vides un veselības aspektus pilnībā aptver atļaujas izdošanas procedūra, līdzāspastāvēšanas sakarībā risināmie jautājumi ir tehniskie nošķiršanas pasākumi un ekonomiskās sekas, ko varētu izraisīt ĢM kultūru piejaukums ģenētiski nemodificētās kultūrās.

Saskaņā ar Direktīvas 2001/18/EK 26.a pantu dalībvalstis var pieņemt attiecīgus valsts mēroga pasākumus par līdzāspastāvēšanu, lai novērstu ĢMO netīšu nonākšanu citos produktos. Komisijas Ieteikums 2003/556/EK par vadlīnijām valsts stratēģijas un labākās prakses izstrādei, lai nodrošinātu ģenētiski modificētu kultūru un tradicionālā veidā un bioloģiski audzētu kultūru līdzāspastāvēšanu[4], sagatavots, lai palīdzētu dalībvalstu līmenī izstrādāt likumdošanas vai citas stratēģijas līdzāspastāvēšanas jautājumos.

2006. gada martā Komisija pieņēma pirmo ziņojumu par valstu pasākumu īstenošanu attiecībā uz ģenētiski modificētu kultūru līdzāspastāvēšanu ar tradicionālo un bioloģisko lauksaimniecību[5].

Lauksaimniecības ministru padome 2006. gada 22. maijā pieņēma secinājumus par līdzāspastāvēšanu, un tajos Komisija tiek aicināta rīkoties šādi.

1. Iespējami drīz ierosināt Kopienas sēklu marķēšanas robežvērtības.

2. Ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm un ieinteresētajām personām apzināt labāko praksi attiecībā uz tehniskajiem nošķiršanas pasākumiem un, pamatojoties uz šā darba rezultātiem, izstrādāt vadlīnijas pasākumiem, kas vērsti uz konkrētām kultūrām.

3. Intensīvāk izmantot COEX-NET [6] informācijas apmaiņai par kultūru nošķirtību un atbildību paredzošiem pasākumiem, tostarp par pārrobežu problēmām, kas saistītas ar līdzāspastāvēšanu, un lai apspriestu to, kā risināt šādas problēmas, ja tās parādās.

4. Kopīgi ar dalībvalstīm izpētīt veidus, kā, cik iespējams, novērst potenciālas pārrobežu problēmas, kas saistītas ar līdzāspastāvēšanu.

5. Izskatīt ilgtspējīgus un ar ES tiesību aktiem saskanīgus risinājumus reģioniem, kuros lauksaimnieciskās struktūras un audzēšanas apstākļi ir tādi, ka konkrētas kultūras līdzāspastāvības nodrošināšana vienas saimniecības robežās ir sarežģīta.

6. Stiprināt līdzāspastāvēšanas pētniecību Eiropas mērogā, lai iegūtu trūkstošās zināšanas, un darīt pieejamus dalībvalstīm līdzšinējās izpētes rezultātus.

7. Pētīt dalībvalstu dažādo civiltiesiskās atbildības sistēmu piemērojumu gadījumos, kad ĢMO piejaukums ģenētiski nemodificētās kultūrās rada ekonomisku kaitējumu, tostarp pārrobežu gadījumos. Šajā sakarībā izpētīt arī dalībvalstīs izstrādātās atbilstošās kompensāciju un apdrošināšanas shēmas.

8. Kopīgi ar dalībvalstīm turpināt pētīt, vai būtu jāveic papildu pasākumi vienotu līdzāspastāvēšanas principu izstrādē.

Šajā ziņojumā sniegts pārskats par Komisijas darbību atbilstoši Padomes secinājumos dotajam mandātam. Tajā, pamatojoties uz dalībvalstu informāciju, iekļauts arī pārskats par līdzāspastāvēšanas pasākumu īstenojuma pakāpi valsts un reģionālā līmenī.

2. Kopienas sēklu marķēšanas robežvērtības

Direktīvā 2001/18/EK paredzēta iespēja nepiemērot prasību par marķēšanu sēklu partijām, ja tajās esošās ĢM sēklu pēdas nepārsniedz noteiktu robežvērtību un atbilst ĢM sēklām, kuras atļauts audzēt ES. Patlaban Komisija veic ietekmes novērtējumu saistībā ar šādu marķēšanas robežvērtību noteikšanu sēklām, un tas būs pamats Komisijas ierosināta tiesību akta priekšlikumam. Gatavojot priekšlikumu, Komisija ņems vērā arī Padomes 2008. gada 5. decembra secinājumus par ĢMO, proti, ka šādas robežvērtības jānosaka iespējami zemas, praktiskas un funkcionālas visiem tirgus dalībniekiem un ka šīm robežvērtībām jāpalīdz nodrošināt izvēles brīvību kā tradicionālo un bioloģisko, tā ĢM produktu ražotājiem un patērētājiem.

3. Vadlīnijas par līdzāspastāvēšanas pasākumiem konkrētām kultūrām, pārrobežu problēmām un reģioniem, kuros līdzāspastāvību ir grūti nodrošināt

Komisija ir izveidojusi Eiropas Līdzāspastāvēšanas biroju (ELB)[7], kura mērķis ir izstrādāt labākās prakses dokumentus tehniskiem līdzāspastāvēšanas pasākumiem, kas vērsti uz konkrētām kultūrām. ELB turklāt pētīs veidus, kādos iespējams samazināt potenciālās ar līdzāspastāvēšanu saistītās pārrobežu problēmas, un sagatavos ieteikumus par reģioniem, kuros lauksaimnieciskās struktūras un audzēšanas apstākļi ir tādi, ka konkrētās kultūras līdzāspastāvības nodrošināšana vienas saimniecības robežās ir sarežģīta.

ELB ir sekretariāts un dalībvalstu tehnisko pārstāvju veidotas tehniskās darba grupas par konkrētām kultūrām. Apspriešanās ar ieinteresētajām personām notiek ar Komisijas izveidoto padomdevēju grupu starpniecību.

ELB pirmā tehniskā darba grupa strādā pie līdzāspastāvēšanas pasākumu izstrādes kukurūzas audzēšanā. Sagaidāms, ka labākās prakses dokuments par kukurūzas audzēšanu būs gatavs 2010. gadā.

4. Informācijas apmaiņas un koordinācijas grupa līdzāspastāvēšanas jautājumos ( COEX-NET )

Informācijas apmaiņas un koordinācijas grupa jautājumos par ģenētiski modificēto, tradicionālo un bioloģisko kultūru līdzāspastāvēšanu ( COEX-NET ) ir izveidota, lai veicinātu ar līdzāspastāvēšanu saistītās informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm un Komisiju. Grupas dalībnieki līdz šim pulcējušies divās sanāksmēs 2006. gadā, vienā sanāksmē 2007. gadā un vienā sanāksmē 2008. gadā.

5. Kopienas mēroga pētnieciskais darbs līdzāspastāvēšanas jautājumos

Kopienas Sestās pētniecības pamatprogrammas satvarā tikai atbalstīti trīs ar līdzāspastāvēšanu saistīti pētniecības projekti. SIGMEA projekts noslēdzās 2008. gada novembrī. Tajā tika pētīta laika un telpas definētā ĢMO gēnu pārvietošanās Eiropā gan sēklaudzēšanas, gan labības audzēšanas sistēmās, lai noteiktu piemērotus līdzāspastāvēšanas pasākumus. Projekti TRANSCONTAINER un CO-EXTRA vēl turpinās, tie noslēgsies 2009. gadā.

Komisijas Kopīgais pētniecības centrs 2006. gada februārī publicēja ziņojumu[8], kurā analizēta lauksaimnieciskās prakses izmaiņu vajadzība un lietderība, lai nodrošinātu līdzāspastāvēšanu.

6. Valsts līmenī noteiktās atbildības un kompensāciju shēmas ĢMO piejaukuma nodarīta kaitējuma gadījumā

ĢMO piejaukuma rezultātā var samazināties ģenētiski nemodificētu produktu vērtība, un tas nodarītu ekonomisku kaitējumu šo produktu ražotājiem. Piemēram, attiecīgais produkts saskaņā ar ES tiesību aktiem varētu būt jāmarķē kā ĢM produkts, un tāpēc tas varētu nest mazāku peļņu.

ĢMO piejaukums var radīt zināmas sekas arī bioloģiski audzētajiem produktiem. Regula (EK) Nr. 834/2007 par bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu marķēšanu[9] paredz, ka produktus, kuri saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem jāmarķē ĢMO piejaukuma dēļ, vairs nevar laist tirgū ar bioloģiskā produkta marķējumu.

Atbildība tāda ekonomiska kaitējuma gadījumā, kuru nodara ĢMO piejaukums ģenētiski nemodificētās kultūrās, ir civiltiesību jautājums, tātad dalībvalstu kompetence. Komisijas pasūtīts pētījums[10] atklāj, ka visu dalībvalstu jurisdikcija saskaņā ar deliktu tiesību piemērošanas parasto kārtību paredz aizsardzības minimumu šāda kaitējuma gadījumā. Vispārējo deliktu tiesību piemērošanas kārtība vairumā dalībvalstu nav pielāgota specifiskajam ĢMO piejaukuma gadījumam.

Tomēr dalībvalstu pieņemtās vispārējās deliktu tiesības savstarpēji atšķiras, un tas nozīmē, ka ar ĢMO piejaukumu saistītās potenciālās prasības tiktu izskatītas un risinātas atšķirīgā veidā. Piemēram, sistēmās, kuru pamatprincips ir vainas pierādīšana, nepieciešami atbildētāja rīcības nepareizības vai nolaidības pierādījumi, kamēr sistēmās, kuru pamatā ir atbildības princips neatkarīgi no vainas, par atbildētāja rīcību netiek spriests no vērtību skatpunkta. Dažās dalībvalstīs sistēma, kuras pamatā ir atbildība neatkarīgi no vainas, ir ieviesta tikai attiecībā uz ĢMO piejaukuma nodarīta kaitējuma gadījumiem.

Turklāt gandrīz visās tiesību sistēmās ir paredzēti konkrēti noteikumi par kaimiņu strīdiem, un tos var piemērot arī ĢMO piejaukuma nodarīta ekonomiska kaitējuma gadījumā.

Līdz šim nevienā dalībvalstī vēl nav ierosināts tiesas process, kas parādītu, kā valsts tiesās faktiski interpretē dažādos spēkā esošos noteikumus.

Šķiet, ka patlaban apdrošināšanas produkti, kas segtu ĢMO piejaukuma riskus, ES tirgos nav pieejami. Tomēr četrās dalībvalstīs, pirms atļaut ĢM kultūru audzēšanu, ar likumu tiek prasīts apdrošināšanas segums vai cita veida finansiāla garantija pret potenciālu ekonomisku kaitējumu vai arī šāda garantija var tikt pieprasīta pēc apstākļu izvērtēšanas katrā atsevišķā gadījumā.

Dažas dalībvalstis ir izveidojušas kompensāciju fondus ĢMO piejaukuma nodarīta ekonomiska kaitējuma gadījumiem. Ja šādas shēmas satvarā ir paredzēti iemaksas nosacījumi, fondu līdzekļus veido ĢM kultūru audzēšanas nodevu maksājumi. Tā kā pagaidām no minētajiem fondiem vēl nav izmaksāta neviena kompensācija, nevar zināt, vai iekasēto nodevu apjoms ir pietiekami liels, lai novērstu finansējuma trūkumu un ar to saistīto nepilnīga atlīdzinājuma risku dažu kaitējumu gadījumā, un pietiekami mazs, lai izvairītos no finansējuma pārpalikuma, kura uzkrāšana radītu lieku ekonomisku slogu ĢM kultūru audzētājiem.

Līdz šim dalībvalstis nav ziņojušas par ekonomisku kaitējumu, kuru radījis ĢMO pārrobežu piejaukums. Parasti jurisdikcijas jautājumus pārrobežu lietās skata saskaņā ar Romas II regulu[11].

7. Pārskats par dalībvalstu noteiktiem līdzāspastāvēšanas pasākumiem

Patlaban 15 dalībvalstis ir pieņēmušas īpašus tiesību aktus par līdzāspastāvēšanu[12]. Vēl trīs citas dalībvalstis Komisijai ir darījušas zināmus sagatavošanā esošu tiesību aktu noteikumus. Komisija izvērtē valsts noteikto līdzāspastāvēšanas pasākumu saderību ar iekšējo tirgu atbilstīgi Direktīvai 98/34/EK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā[13].

Neviena dalībvalsts nav ziņojusi par līdzāspastāvēšanas pasākumiem, kas nav likumdošanas instrumenti, bet dažās dalībvalstīs attiecīga tiesiskā regulējuma izstrāde tuvākajā laikā nav paredzēta, jo tiek uzskatīts, ka ĢM kultūru audzēšana šo valstu teritorijā ir maz ticama.

Dažās dalībvalstīs līdzāspastāvēšanas pasākumi ir reģionālo varas iestāžu kompetencē.

Tā kā vairumā dalībvalstu ĢM kultūras netiek audzētas, līdzāspastāvēšanas tiesību aktu piemērošanas un efektivitātes uzraudzības programmas praksē pagaidām vēl nav ieviestas. Atsevišķās dalībvalstīs īstenotās uzraudzības programmas nav uzrādījušas negatīvus rezultātus attiecībā uz obligāto līdzāspastāvēšanas vai marķēšanas noteikumu ievērošanu.

Neviena dalībvalsts nav norādījusi, ka spēkā esošie līdzāspastāvēšanas noteikumi būtu nepietiekami, lai nodrošinātu ĢM kultūru un ģenētiski nemodificētu kultūru nošķirtību pietiekamā apmērā. Dalībvalstis nav minējušas nevienu tiesas procesu saistībā ar ĢMO piejaukumu ģenētiski nemodificētās kultūrās, bet tika ziņots par vienu tiesas procesu saistībā ar biškopību.

Visas dalībvalstis, izņemot dažas, kas vēl nav sākušas izstrādāt pieeju līdzāspastāvēšanai, līdzāspastāvēšanas pasākumu izstrādes gaitā ir apspriedušās ar ieinteresētajām personām.

7.1. Informēšana, reģistrēšanās un apmācība

Valstu paredzētie noteikumi par to, kādā kārtībā valsts iestādes, trešās personas un sabiedrība informējama par ĢM kultūru audzēšanu, atšķiras vienīgi sīkumos. Dažās dalībvalstīs lauksaimniekiem jāsaņem apstiprinājums katrā atsevišķā ĢM kultūru audzēšanas gadījumā, kamēr citās par ĢM kultūru audzēšanu vienīgi jāpaziņo kompetentajām iestādēm. Vienā dalībvalstī lauksaimniekiem netiek prasīts individuāli reģistrēt ĢM kultūru audzēšanu.

Vairumā dalībvalstu ĢM kultūru audzētājiem ir pienākums informēt tuvākos kaimiņus, attiecīgās lauksaimniecības tehnikas koplietotājus, tās zemes īpašniekus, uz kuras paredzēts audzēt ĢM kultūras, un — trijās dalībvalstīs — biškopjus noteiktā teritorijā ap ĢM kultūras lauku.

Sabiedrību par ĢM kultūru audzēšanu pārsvarā informē ar publiska reģistra starpniecību, un tajā var būt norādītas sīkas ziņas par audzēšanas platībām, tostarp audzētāju personas dati un precīza audzēšanas platību atrašanās vieta, vai arī tikai apkopoti dati, piemēram, kopējā audzēšanas platība katrā reģionā vai vietējā pašvaldībā.

Dažās dalībvalstīs sēklu izplatītājiem jāziņo par pārdoto ĢM sēklu daudzumu un/vai jāinformē lauksaimnieki par spēkā esošajiem līdzāspastāvēšanas noteikumiem. Dažos gadījumos ĢM kultūru pārvadātājiem, uzglabātājiem un iepakotājiem ir jāreģistrējas.

Dažas dalībvalstis prasa, lai ĢM kultūru audzētāji piedalītos obligātās mācībās vai pierādītu pietiekamu informētību un tādējādi spētu īstenot prasītos nošķiršanas pasākumus.

7.2. Tehniskie nošķiršanas pasākumi

Vairums dalībvalstu līdzāspastāvēšanas pasākumus izstrādājušas tā, lai, tos piemērojot, netiktu pārsniegta 0,9 % marķēšanas robežvērtība, kas noteikta attiecībā uz ĢMO saturošu pārtiku un barību. Tomēr dažas dalībvalstis ir norādījušas, ka tās tiecas saglabāt iespējami zemu ĢMO piejaukuma līmeni. Dažas dalībvalstis ir ņēmušas vērā nākamībā iespējamās sēklu marķēšanas robežvērtības, kuru vērtība ir lielāka par nulli, un tas samazina iespējamību saglabāt piejaukumu no citiem avotiem, kas nav sēklas, un prasa stingrākus nošķiršanas pasākumus uz lauka.

Divpadsmit dalībvalstīs ir pieņemti nošķiršanas pasākumi vismaz vienai kultūrai. Telpiskās nošķiršanas pamatā parasti ir izolācijas attāluma noteikšana starp ĢM kultūru laukiem un blakus esošiem ģenētiski nemodificētas kultūras laukiem, ja tajos aug savstarpējas apputes kultūras. Izolācijas attālumus dažkārt var pilnībā vai daļēji aizstāt ar buferzonām starp ĢM kultūru laukiem un ģenētiski nemodificētu kultūru laukiem, ja tajos aug ģenētiski nemodificētas kultūras, kuras var savstarpēji apputeksnēties ar blakus esošajām ĢM kultūrām un kuras novāc un apstrādā tāpat kā ĢM augus. Atsevišķās dalībvalstīs buferzona ir obligāts izolācijas attāluma papildinājums. Divās dalībvalstīs ir atļauts izmantot dažādos attiecīgo kultūru ziedēšanas laikus.

Dažās dalībvalstīs ir obligāti jāsazinās ar kaimiņiem un atsevišķos gadījumos (ja kaimiņu zeme tiek izmantota, lai nodrošinātu vajadzīgo izolācijas attālumu) jāsaņem viņu rakstiska piekrišana ĢM kultūru audzēšanai.

Sugas, kurām līdz šim dalībvalstis paredzējušas nošķiršanas pasākumus, ir kukurūza un — dažās dalībvalstīs — kartupeļi, cukurbietes, lopbarības bietes, kvieši un eļļas rapsis.

Sešās dalībvalstīs ĢM kultūru un bioloģisko kultūru lauku nošķiršanas pasākumi ir stingrāki nekā tie, kurus piemēro ĢM kultūru un tradicionāli audzēto kultūru laukiem. Sešās citās dalībvalstīs visos gadījumos piemēro identiskus nošķiršanas pasākumus. Dažās dalībvalstīs attiecībā uz sēklaudzēšanas laukiem noteikti atšķirīgi nošķiršanas pasākumi.

Nošķiršanas pasākumi atšķiras arī dalībvalstu starpā, piemēram, izolācijas attālums kukurūzas audzēšanā var būt no 25m līdz 600m (tradicionāli audzētā kukurūza) un no 50m līdz 600m (bioloģiski audzētā kukurūza).

Vienā dalībvalstī ĢM kultūru audzētājiem jāievēro izolācijas attālums saistībā ar deklarētām biškopības vietām.

Visās dalībvalstīs pienākums piemērot nošķiršanas pasākumus attiecas uz ĢM kultūru audzētājiem un tirgus dalībniekiem, kuri strādā ar ĢM sēklām vai ar novākto ražu. Kaimiņos esošajiem ģenētiski nemodificētu kultūru audzētājiem zināma daļa atbildības jāuzņemas tikai tad, ja viņi brīvprātīgi piekrīt kopīgai nošķiršanas pasākumu īstenošanai. Līdzāspastāvēšanas pasākumus sēklaudzēšanā raksturo tas, ka dažas dalībvalstis šā pienākuma izpildi prasa no sēklaudzētājiem, bet citas — no ĢM kultūru audzētājiem.

Dažas dalībvalstis ļauj tirgus dalībniekiem savstarpēji vienoties par nošķiršanas pasākumu nepiemērošanu attiecībā uz vienošanās dalībnieku laukiem, kamēr citās dalībvalstīs nošķiršanas pasākumi ir obligāti jebkurā gadījumā.

Dažas dalībvalstis reglamentē nošķiršanu konkrētu lauksaimniecisko darbību (piemēram, sējeņu audzēšanas, ražas novākšanas, pēcnovākšanas apstrādes, transporta, uzglabāšanas) laikā, bet citas paredz vienīgi prasības par kaimiņos esošu lauku nošķiršanu.

7.3. ĢM kultūru audzēšanas ierobežojumi

Daudzās dalībvalstīs tiek piemērotas īpašas procedūras vai ir noteikts aizliegums ĢM kultūru audzēšanai teritorijās, kurās ir spēkā vides aizsardzības pasākumi (piemēram, Natura 2000 teritorijas). Šie pasākumi nav saistīti ar līdzāspastāvēšanu, un tie jāizvērtē, ievērojot spēkā esošos Kopienas tiesību aktus.

Kaut arī vairākas dalībvalstis ir paredzējušas iespēju noteikt reģionus, kuros ĢM kultūru audzēšanu varētu aizliegt sociālekonomisku iemeslu dēļ, šādi reģioni līdz šim vēl nav izveidoti. Par minēto reģionu izveidošanu būtu jāziņo Komisijai. Ja paziņojums netiktu sniegts, pasākumus nedrīkstētu piemērot un nedrīkstētu sodīt fiziskas personas par to neievērošanu. Daži atsevišķu dalībvalstu reģioni ir pasludinājuši sevi par tādiem, kuros nav ĢMO, taču tie ir politiska rakstura paziņojumi, nevis juridiski saistoši aizliegumi.

Dažas dalībvalstis ir paredzējušas iespēju norādīt reģionus, kuros drīkst audzēt vai nu tikai ģenētiski modificētas konkrētas kultūras šķirnes, vai tikai ģenētiski nemodificētas konkrētas kultūras šķirnes, ja par to brīvprātīgi vienojas visi attiecīgās zonas lauksaimnieki.

Četrās dalībvalstīs atbilstoši aizsargpasākumiem, kas ES tiesību aktos paredzēti gadījumā, ja kļūst pieejami jauni zinātniski dati saistībā ar ĢMO drošuma novērtējumu, ir aizliegts audzēt ĢM kukurūzu MON810. Šajās dalībvalstīs ĢM kultūru audzēšana patlaban nav iespējama, jo MON810 ir pagaidām vienīgā ĢM kultūra, kuras komerciāla audzēšana ES ir atļauta. Minētie pasākumi nav saistīti ar līdzāspastāvēšanu, un tos izskata atbilstoši ES tiesību aktos paredzētajai procedūrai.

7.4. Administratīvie noteikumi

Vairumā dalībvalstu, kurās izstrādāti tiesību akti par līdzāspastāvēšanu, ir paredzēti arī noteikumi par līdzāspastāvēšanas pasākumu izpildi un uzraudzību. Tomēr praksē šīs procedūras piemērot sākts tikai tajās dalībvalstīs, kurās faktiski notiek ĢM kultūru audzēšana.

Līdzāspastāvēšanas tiesību aktu pārkāpumi ir sodāmi dažās, bet ne visās dalībvalstīs.

7.5. ĢM kukurūzas komerciālā audzēšanā gūtā pieredze

Vienīgā komerciālā ĢM kultūra, ko patlaban audzē ES, ir ĢM kukurūza MON810, kura ir izturīga pret dažiem tauriņu kārtas kaitēkļiem. Pēc dalībvalstu sniegtās informācijas 2008. gadā MON810 tika audzēta sešās dalībvalstīs (Čehija, Portugāle, Rumānija, Slovākija, Spānija, Vācija) kopā aptuveni 100 000 ha lielā platībā, kas ir 1,2 % no platības, kura 27 ES dalībvalstīs minētajā gadā bija atvēlēta kukurūzas audzēšanai. Tomēr dažās dalībvalstīs ĢM kukurūzas audzēšanai ir lielāks īpatsvars (piemēram, vairāk nekā 20 % Spānijā).

Kopumā dalībvalstis uzskata, ka valsts pieņemtie līdzāspastāvēšanas tiesību akti būtiski neietekmē to, vai lauksaimnieki izvēlas sākt audzēt ĢM kultūras, taču tas vēl ir jāizpēta sīkāk. Kopējā tendence ir tāda, ka audzēšanas platības palielinās septiņās minētajās dalībvalstīs, no kurām piecās ir paredzēti obligāti līdzāspastāvēšanas noteikumi.

7.6. Pārrobežu problēmas

Pagaidām tikai dažas dalībvalstis ir sākušas sadarbību ar citām dalībvalstīm, lai izstrādātu iespējamos pasākumus līdzāspastāvēšanas izraisītu pārrobežu problēmu risināšanai. Dokumentāli pierādītu ĢMO pārrobežu piejaukuma gadījumu nav.

7.7. Valsts mēroga pētnieciskais darbs līdzāspastāvēšanas jautājumos

Daudzas dalībvalstis ir ziņojušas par valsts mēroga pētniecisko darbu, kura mērķis ir nodrošināt līdzāspastāvēšanas pasākumu izstrādes pamatotību. Trīspadsmit dalībvalstīs šis pētnieciskais darbs joprojām turpinās.

8. Secinājumi

Kopš 2006. gada dalībvalstis ir ievērojami pavirzījušās uz priekšu līdzāspastāvēšanu reglamentējošu tiesību aktu izstrādē. Šī tiesību aktu sistēmas izstrāde norisinājās vienlaikus ar ĢM kultūru audzēšanai atvēlēto platību palielināšanos relatīvi nozīmīgā apmērā. Tomēr ĢM kultūru audzēšana Eiropas Savienībā joprojām uzskatāma par šauru uzņēmējdarbības nišu, jo audzēšanas apjomi kopumā ir ļoti ierobežoti un komerciālu pielietojumu pagaidām guvis viens vienīgs ĢM produkts.

Lai gan sabiedrībā nerimst strīdi par ĢM kultūru audzēšanas lietderību ES, nav arī nekādu konkrētu liecību, ka būtu radušās praktiskas grūtības saistībā ar ĢM kultūru apakšnozares izveidošanos ES lauksaimniecībā. Tomēr šāda novērtējuma pamatā ir līdzšinējā komerciālā pieredze, kura ir visai ierobežota. Par nozīmīgāku praktisku pieredzi, kas nostiprināta vairāku gadu gaitā, var runāt tikai atsevišķos dažu dalībvalstu reģionos.

Nav ziņots par gadījumiem, kuros ekonomiska rakstura kaitējums būtu radies tāpēc, ka nav ievēroti valsts noteikumi par līdzāspastāvēšanu, vai tāpēc, ka šie noteikumi nenodrošinātu ĢM kultūru un ģenētiski nemodificētu kultūru nošķirtību pietiekamā apmērā. Īstenojot dalībvalstu izveidotās uzraudzības programmas, nav atklājušies nekādi spēkā esošo noteikumu trūkumi.

Līdzāspastāvēšanas regulēšanai dažādās dalībvalstīs izmanto dažādas, administratīvo procedūru un tehnisko nošķiršanas pasākumu ziņā atšķirīgas pieejas. Tomēr nav pārliecinošu pierādījumu tam, ka tiesiskā regulējuma atšķirības būtu galvenais faktors, kas nosaka lauksaimnieku izvēli attiecībā uz ĢM kultūru audzēšanu vai neaudzēšanu. Citi aspekti, kas šķiet vismaz tikpat nozīmīgi, ir ĢM produktiem piemērotu noieta tirgu esība, reģionālas atšķirības, kas saistītas ar ĢM kultūru iespējamām priekšrocībām un trūkumiem salīdzinājumā ar tradicionālajām vai bioloģiskajām kultūrām, un sociāli faktori, piemēram, kaimiņu strīdi un sējumu izpostīšana. Šo aspektu svarīgumu apliecina tas, cik nevienāds ir ĢMO audzēšanas teritoriju izvietojums pat tajās dalībvalstīs, kurās noteiktie līdzāspastāvēšanas režīmi ir identiski.

Valsts līmeņa pasākumu savstarpējo atšķirīgumu vismaz daļēji var izskaidrot ar lauksaimniecisko, klimatisko un citu faktoru reģionālo dažādību, jo šie faktori nosaka ĢMO piejaukuma varbūtību citās kultūrās. Lai pilnībā novērtētu dalībvalstīs pieņemto līdzāspastāvēšanas pasākumu efektivitāti, jāuzkrāj lielāka pieredze. Eiropas Līdzāspastāvēšanas birojs izstrādās atbilstošas vadlīnijas.

Kaut arī kaimiņos esošu dalībvalstu izmantotās dažādās pieejas līdzāspastāvēšanas jautājumu risināšanai ir potenciāls pārrobežu problēmu cēlonis, praksē šādas grūtības nav novērotas. Tāpēc pagaidām nav vajadzības izstrādāt īpašus pasākumus par šādas līdzāspastāvēšanas radītām pārrobežu rakstura problēmām.

Komisija neuzskata par lietderīgu sākt izstrādāt Kopienas līmeņa likumdošanas instrumentus, jo tie varētu traucēt valsts noteikumu piemērošanu attiecībā uz ĢMO piejaukuma nodarīto kaitējumu. Kā paskaidrots iepriekš, šo noteikumu daudzveidība lielā mērā izveidojusies tāpēc, ka valstu noteiktās atbildības un kompensāciju sistēmas ir atšķirīgas un tās piemēro arī citās saimnieciskās darbības jomās. Vajadzība saskaņot šīs sistēmas pagaidām vēl nav radusies. Turklāt atšķirīgās dalībvalstu jurisdikcijas ietekmē ir izveidojusies atšķirīga prasību iesniegšanas kultūra un vēl atšķirīgāka kompensāciju izmaksas kultūra. Paredzot vienotus noteikumus tik specifiskam gadījumam kā ĢMO piejaukums, var rasties situācija, kurā vienā dalībvalstī vienlaikus piemēro vairākas atšķirīgas deliktu tiesību sistēmas.

Ņemot vērā acīmredzamo apdrošināšanas risinājumu trūkumu attiecībā uz šāda veida kaitējumu, dalībvalstis tiek aicinātas izvērtēt, kādas iespējas apdrošinātājiem atvieglotu atbilstoša piedāvājuma izstrādi.

Daudzās dalībvalstīs joprojām turpinās dažādu līdzāspastāvēšanas aspektu zinātniskā izpēte, un tas apliecina vajadzību pēc plašākas zināšanu bāzes līdzāspastāvēšanas jautājumos. Vidējā termiņā pētnieciskais darbs būs jāvirza uz jautājumiem par ĢM produktu aprites cikla nošķiršanu no ģenētiski nemodificētu produktu aprites cikliem pēc tam, kad produkti ir izvesti no saimniecības, kurā tie izaudzēti.

Izvērtējot iespējamos līdzāspastāvēšanas jautājumu risinājumus un atlasot labākos no tiem, jāņem vērā dalībvalstu gūtā komerciālā pieredze. Vērtējumā jāiekļauj detalizēts spēkā esošo pasākumu efektivitātes novērtējums, jāanalizē valsts īstenoto pasākumu ietekme uz lauksaimnieku konkurētspēju un lauksaimnieku un patērētāju izvēles brīvību. Patlaban nav nekādu pazīmju, kas liecinātu par vajadzību atkāpties no subsidiaritātē balstītās pieejas līdzāspastāvēšanai un turpināt šīs jomas tiesību aktu saskaņošanu.

Komisija uzskata par vajadzīgu līdzāspastāvēšanas jomā rīkoties šādi.

- Komisija iespējami drīz pabeigs ekonomiskās ietekmes novērtējumu saistībā ar marķēšanas robežvērtību iespējamo noteikšanu ĢM sēklām. Pamatojoties uz šā novērtējuma rezultātiem, Komisija ierosinās atbilstošas likumdošanas darbības.

- Komisija turpinās COEX-NET grupas darbību, lai sekmētu ar līdzāspastāvēšanu saistītas informācijas (praktiskā pieredze, pētniecība un uzraudzības rezultāti) apmaiņu ar dalībvalstīm.

- Kopīgi ar dalībvalstīm un pēc apspriešanās ar attiecīgajām ieinteresēto personu grupām Komisija ar Eiropas Līdzāspastāvēšanas biroja palīdzību izstrādās tehniskas vadlīnijas par līdzāspastāvēšanas pasākumiem konkrētām kultūrām.

- Kopienas pētniecības pamatprogrammas satvarā Komisija atbalstīs turpmāku pētniecisko darbu, kura pamatā ir skaidri definētas un pašreizējām vai plānotajām iniciatīvām atbilstošas vajadzības.

- Pamatojoties uz dalībvalstu sniegto informāciju, 2012. gadā Komisija iesniegs ziņojumu par līdzāspastāvēšanas jomā izveidojušos situāciju dalībvalstīs.

[1] OV L 106, 17.4.2001., 1. lpp., grozīta ar Regulu (EK) Nr. 1829/2003 un Regulu (EK) Nr. 1830/2003.

[2] OV L 268, 18.10.2003., 1. lpp.

[3] OV L 268, 18.10.2003., 24. lpp.

[4] OV L 189, 29. 7.2003., 36. lpp.

[5] COM(2006) 104, galīgā redakcija, un Komisijas dienestu darba dokuments:http://ec.europa.eu/agriculture/co-existence/sec313_en.pdf.

[6] Informācijas apmaiņas un koordinācijas grupa līdzāspastāvēšanas jautājumos.

[7] http://ecob.jrc.ec.europa.eu/.

[8] ftp://ftp.jrc.es/pub/EURdoc/eur22102en.pdf.

[9] OV L 189, 20.7.2007., 1. lpp.

[10] http://ec.europa.eu/agriculture/analysis/external/liability_gmo/index_en.htm.

[11] Regula (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II). OV L 199, 31.7.2007., 40. lpp.

[12] Austrija, Beļģija, Čehija, Dānija, Francija, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Nīderlande, Portugāle, Rumānija, Slovākija, Ungārija, Vācija, Zviedrija.

[13] OV L 204, 21.7.1998., 37. lpp. Ar sagatavošanā esošajiem pasākumiem var iepazīties publiskā datubāzē (http://ec.europa.eu/enterprise/tris/pisa/app/search/).