22.9.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 255/1

---

458. PLENĀRĀ SESIJA 2009. GADA 16. UN 17. DECEMBRĪ

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Tirdzniecība un pārtikas nodrošinājums”

(izpētes atzinums)

(2010/C 255/01)

Ziņotājs: CAMPLI KGS

Līdzziņotājs: PEEL KGS

Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniece Margot Wallström kdze 2009. gada 21. janvāra vēstulē lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu sagatavot izpētes atzinumu par tematu

“Tirdzniecība un pārtikas nodrošinājums”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ārējo attiecību specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2009. gada 19. novembrī. Ziņotājs — CAMPLI kgs, līdzziņotājs — PEEL kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 458. plenārajā sesijā, kas notika 2009. gada 16. un 17. decembrī (16.decembra sēdē), ar 191 balsīm par, 1 balsi pret un 6 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.   Secinājumi

1.1.1.   EESK uzskata, ka tiesības uz pārtiku ir vienas no iedzīvotāju pamattiesībām, tāpat kā pilsoniskās sabiedrības tiesības iesaistīties visu ar pārtiku saistīto jautājumu risināšanā; turklāt Komiteja uzskata, ka pārtikas nodrošinājums visā pasaulē ir cilvēka pamattiesību daļa.

1.1.2.   Pasaulē, kur ražo pietiekami daudz pārtikas, lai pabarotu ikvienu, vairāk nekā vienam miljardam cilvēku nav pieejams pietiekams tās daudzums. Galvenais pārtikas nodrošinājuma nepietiekamības iemesls ir nabadzība apstākļos, kad kopš 80. gadiem pieņemto starptautisko stratēģiju rezultātā sabrūk ekonomikas sistēmas, kulinārijas tradīcijas un vietējā tirgus infrastruktūras.

1.1.3.   EESK apzinās, ka uz nabadzības mazināšanu un ienākumu palielināšanu vērstu papildu attīstības politiku ietvaros notiekoša regulēta tirdzniecība var palīdzēt iedzīvotājiem un iedzīvotāju grupām pārvarēt pārtikas trūkumu, cita starpā attīstot reģionālos tirgus.

1.1.4.   Izplatītā protekcionisma pasākumu izmantošana neveicina virzību uz vispārēju pārtikas nodrošinājumu, jo nepieļauj vajadzīgo elastību un kavē, īpaši Āfrikā, jebkāda veida efektīvu reģionālo integrāciju.

1.1.5.   EESK uzskata, ka ar regulētu tirdzniecību saistītu lēmumu pieņemšanā un izpildē jāievēro tiesību uz pārtiku principi, un valstīm jānoraida ar tiem pretrunā esošas starptautiskas saistības.

1.1.6.   EESK apzinās, ka politikas, kuru mērķis ir pašpietiekams pārtikas nodrošinājums, ir ekonomiski dārgas un nav saskaņā ar pasaules mēroga pārvaldību. Vienlaikus tā atzīst, ka pārtikas apgādes neatkarība ir katras tautas likumīgas tiesības pašai lemt par savu pārtikas nodrošināšanas politiku, lai noturīgi apgādātu iedzīvotājus ar uzturu, ievērojot citu kopienu pārtikas apgādes neatkarību.

1.1.7.   EESK apstiprina vajadzību reformēt pārtikas nodrošinājuma un pārtikas tirdzniecības pasaules mēroga pārvaldības instrumentus, struktūras un politiku atbilstoši saskaņotas attīstības politikas principiem un praksei.

1.1.8.   EESK uzskata, ka visas iespējamās un noderīgās stratēģijas nabadzības apkarošanai un pārtikas nodrošinājuma uzlabošanai būs rezultatīvas un noturīgas, ja valstīs, kur tas ir nepietiekams, vienlaikus attīstīsies demokrātija un tiesiskums.

1.2   Ieteikumi

1.2.1.   Pamatojoties uz visaptverošu politisku pieeju, EESK vispārēji iesaka:

1.2.1.1.   Eiropas Savienībai īstenot Eiropas konsensu par attīstību, lai piemērotu vienotu, partneriem visā pasaulē atpazīstamu politisko stratēģiju un lai ES būtu vadošā loma FAO-WFP-IFAD (ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija–Pasaules pārtikas programma–Starptautiskais lauksaimniecības attīstības fonds) sistēmas būtiskā pārskatīšanā;

1.2.1.2.   Eiropas Savienībai principus, kas ir tiesību uz pārtiku pamatā, strukturāli integrēt tirdzniecības politikā un sadarbībā ar citiem PTO locekļiem sākt atbilstīgi rīkoties, lai panāktu to ievērošanu daudzpusējās sarunās;

1.2.1.3.   Eiropas Savienībai izpētīt veidus, kā saistībā ar uzņēmumu sociālās atbildības politiku var pārbaudīt Eiropas uzņēmumu vai ES dibinātu uzņēmumu saimnieciskās un tirdzniecības darbības ietekmi uz pārtikas nodrošinājumu pasaulē; tādēļ EESK apņemas izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu “Eiropas agrorūpniecība pasaulē: stratēģijas, problēmas un prakse”.

1.2.1.4.   Eiropas Savienībai nākamajos ekonomisko partnerattiecību nolīgumos un citos brīvās tirdzniecības nolīgumos paredzēt pilsoniskās sabiedrības institucionālo lomu, kā tas jau noteikts CARIFORUM un EK nolīgumā;

1.2.1.5.   starptautiskajām finanšu iestādēm nodrošināt finanšu tirgu atbilstīgu regulējumu, lai novērstu spekulāciju ar lauksaimniecības izejvielām;

1.2.1.6.   starptautiskajām veselības un vides organizācijām sekmēt atteikšanos no uztura, kas satur pārmērīgu daudzumu dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu;

1.2.1.7.   starptautiskajai kopienai izveidot starptautisku pārtikas krājumu sistēmu, kas būtu cieši saistīta ar FAO agrās brīdināšanas sistēmu;

1.2.1.8.   starptautiskajai kopienai pārskatīt ANO klasifikāciju, lai būtu skaidri nošķirtas attīstības valstis ar vidējiem ienākumiem un visnabadzīgākās valstis vai vismazāk attīstītās valstis;

1.2.1.9.   visiem PTO locekļiem un pirmām kārtām Eiropas Savienībai sarunu pilnvarās iekļaut ietekmes un vājo vietu novērtējumu attiecībā uz katru valsti un katru īpašu iedzīvotāju grupu;

1.2.1.10.   PTO locekļiem sankcionēt pagaidu pasākumus, kas ierobežo eksportu, jo, ļaujot saglabāt zemas pārtikas cenas attīstības valstīs, tie palīdz pārvaldīt iespējamās pārtikas krīzes, kuras ietekmē noteiktas sociālās grupas;

1.2.1.11.   attīstības valstu valdībām lauksaimniecības attīstības plānošanā pastāvīgi iesaistīt lauksaimnieku apvienības un stiprināt lauksaimnieku izveidotu vai darba ņēmēju un patērētāju atbalstītu visu veidu organizētu ražošanu.

1.2.2.   Īpaši ņemot vērā notiekošās EPN (ekonomisko partnerattiecību nolīgumu) sarunas, EESK iesaka, lai Eiropas Savienība:

1.2.2.1.   veiktu darbu, sevišķi Āfrikā, lai sekmētu reģionālo integrāciju, kas ir ietekmīgs līdzeklis gan attīstības, gan pārtikas nodrošinājuma veicināšanai, kā arī būtisks 2010. gadā paredzētās Kotonū nolīguma pārskatīšanas elements;

1.2.2.2.   nodrošināt savstarpēji pārklājošos reģionālās integrācijas iniciatīvu sinerģiju un pagaidu EPN un visaptverošu EPN sinerģiju;

1.2.2.3.   panākt, lai sarunas varētu viegli pielāgot ĀKK valstu spējām un potenciālam, nodrošinot tūlītējus rezultātus, piemēram, izcelsmes noteikumu vienkāršošanā;

1.2.2.4.   iedrošināt pēc iespējas vairāk ĀKK valstu (Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupa) lauksaimniecību un lauku attīstību noteikt par prioritārām nozarēm;

1.2.2.5.   ņemot vērā ekonomikas krīzes sekas, palielināt paredzēto atbalsta summu, kas šobrīd ir tirdzniecībai un ar to saistītai palīdzībai atvēlētie vairāk nekā 2 miljardi euro;

1.2.2.6.   Āfrikā, jo īpaši pārtikas nozarē, veicināt pārstrādes rūpniecības ar augstu pievienoto vērtību attīstību un izaugsmi, cita starpā arī uzlabojot infrastruktūras sistēmas;

1.2.2.7.   ievērojami sekmēt vietējā līmeņa pētniecību un tehnoloģiju izstrādi, sevišķi ar lauksaimniecību saistītās nozarēs.

1.2.3.   Īpaši ņemot vērā pašreizējo PTO Dohas attīstības sarunu kārtu, EESK iesaka:

1.2.3.1.   PTO locekļiem raudzīties, lai stratēģiski pārskatot tirdzniecības politiku, tiktu atsāktas debates par turpmāko tirdzniecības sarunu formu attiecībā uz lauksaimniecību, īpašu statusu piešķirot pārtikas nodrošinājumam, un par to, kādā veidā turpmāk sniegt tehnisko palīdzību attīstības valstīm;

1.2.3.2.   saskaņā ar G20 aicinājumu PTO locekļiem pabeigt Dohas Attīstības programmas (DDA) sarunu kārtu līdz 2010. gadam, lai apliecinātu saistības gan attīstības, gan Tūkstošgades attīstības mērķu jomā;

1.2.3.3.   ES nostiprināt attīstības valstu iegūtās koncesijas, nevis censties iegūt papildu koncesijas sev;

1.2.3.4.   ES iniciatīvu “Viss, izņemot ieročus” izvērst uz visām valstīm, kurās saskaņā ar FAO ir pārtikas krīze vai kurās pastāv liels tās apdraudējums, pat ja tās nav vismazāk attīstītās valstis vai ĀKK valstis;

1.2.3.5.   ES izmantot tirdzniecības mehānismus, kas sekmē lielāku pārtikas nodrošinājumu, piemēram, PTO ierosinātā nolīguma par tirdzniecības atvieglošanu drīzu piemērošanu, palīdzību veselības un augu aizsardzības jomā vai atbalstu maziem, neatkarīgiem lauksaimniekiem, kas nav iekļauti kontrolētās apgādes ķēdēs.

2.   Pārtikas nodrošinājums un divas krīzes

2.1.   Definīcijas

2.1.1.   EESK pilnībā piekrīt 1996. gada Pasaules Pārtikas sammitā formulētajai pārtikas nodrošinājuma definīcijai: “Pārtikas nodrošinājums pastāv tad, ja visiem cilvēkiem jebkurā laikā fiziski, sociāli un ekonomiski ir pieejams pietiekams daudzums nekaitīgas un uzturvielām bagātas pārtikas, kas atbilst viņu uztura vajadzībām un izvēlei, nodrošinot veselīgu un aktīvu dzīvi.”

2.1.2.   Tāpēc EESK uzsver, ka pārtikas nodrošinājums ir sarežģīts jautājums, kas ietver četrus daudzpusīgus aspektus, ko ir būtiski ņemt vērā:

a)	pārtikas pieejamība pietiekamā daudzumā,

b)	fiziska, ekonomiska un sociāla piekļuve,

c)	pareiza izmantošana;

d)	pieejamības, piekļuves un izmantošanas stabilitāte.

2.2.   Pašreizējais stāvoklis un divas krīzes (pārtikas un finanšu).

2.2.1.   Nepietiekama pārtikas nodrošinājuma analīze ir atklājusi šādas galvenās iezīmes (1): a) tas pieaug, un pašlaik, pēc divām krīzēm, tas skar vairāk nekā vienu miljardu iedzīvotāju; b) tas aizvien vairāk koncentrējas (89 % gadījumu Āzijā, Klusā okeāna valstīs un Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras) un c) lai arī tas aizvien ir īpaši izteikts lauku apvidos (70 % cilvēku, kas nav pietiekami nodrošināti ar pārtiku, dzīvo lauku teritorijās), tas jūtams arī pilsētās un piepilsētu teritorijās.

2.2.2.   Lauksaimniecības cenu krīze un vienlaicīgā finanšu krīze ir galvenais cēlonis nesenajam tādu cilvēku skaita pieaugumam, kas nav nodrošināti ar pārtiku. Turklāt nepietiekamu pārtikas nodrošinājumu ietekmē aizvien pieaugošais katastrofu skaits; saistībā ar cilvēku radītām katastrofām salīdzinājumā ar kariem un konfliktiem arvien vairāk izplatās sociālekonomiska rakstura katastrofas.

2.2.3.   Pēdējās trīs desmitgadēs iezīmējas lauksaimniecības preču cenu svārstības, reālā izteiksmē vidēji ilgā laika periodā tomēr norādot uz lejupslīdošu tendenci. Pieaugums 2007.-2008. gadā bija sevišķi straujš gan apjoma, gan ātruma ziņā (nedaudz vairāk kā 12 mēnešos FAO pārtikas cenu rādītājs palielinājās par aptuveni 60 %). Tomēr jāņem vērā, ka pat augstākās cenas (2008. gada martā) bija zemākas par vēsturiski visaugstākajām cenām 70. gadu sākumā.

2.2.4.   Attiecībā uz nesenajām cenu svārstībām, jāuzsver: kopš finanšu spekulāciju burbuļa plīšanas lauksaimniecības cenas ir nepārtraukti pazeminājušās, tomēr tās ir augstākas nekā pirms 2007./2008. gada krīzes.

2.2.5.   EESK uzsver, ka minēto cenu svārstību un to nepārtrauktas pieaugošās nestabilitātes iemesli ir strukturāli, saimnieciski un arī spekulatīvi.

2.2.6.   EESK jo sevišķi uzsver neseno lauksaimniecības cenu tendenču saistību ar naftas cenām, kas ietekmē gan lauksaimnieciskās ražošanas izmaksas, gan biodegvielas ražošanas izdevīgumu, īpaši, ja tai piešķirts publiskais atbalsts.

2.2.7.   Citi pārtikas krīzi veicinoši faktori ir šādi: pakāpeniska ieguldījumu samazināšana lauksaimniecībā un pastāvīgi zemā lauksaimniecības raža nabadzīgajās valstīs, straujā urbanizācija, pieaugošais ienākumu līmenis dažās jaunajās tirgus ekonomikas valstīs (Ķīnā un Indijā), veicinot virzību uz lielāku gaļas patēriņu, kā arī pārtikas rezervju sistēmu sabrukums.

2.2.8.   EESK uzsver, ka šos jaunos apstākļus papildina pieaugoša spekulatīvu kapitālu un ieguldījumu fondu, tostarp Eiropas fondu, tendence pievienot saviem portfeļiem ar lauksaimniecības izejvielām saistītos vērtspapīrus, sekmējot cenu svārstību un kropļojot nākotnes līgumu tirgu.

2.2.9.   Tāpēc EESK uzsver: ja netiks īstenotas ātras un nozīmīgas finanšu tirgu reformas, tuvākajos mēnešos un turpmāk ar jaunu spēku atsāksies spekulācija ar lauksaimniecības izejvielu cenām un tas var ievērojami pastiprināt nepietiekamu pārtikas nodrošinājumu.

2.2.10.   Finanšu krīze kopā ar lauksaimniecības izejvielu cenu krīzi veicinājusi savstarpēji saistītus procesus attīstības valstīs, piemēram, ārzemju investīciju kapitāla plūsmas samazināšanos, naudas pārskaitījumu samazināšanos, valdību nespēju īstenot publisko izdevumu programmas, tendenci izmantot “saistīto palīdzību”, nabadzības pieaugumu, iekšējo ieguldījumu samazināšanos, sējas apjoma krišanos ar paredzamu ražas samazināšanos un jaunu pārtikas cenu pieaugumu.

2.2.11.   Vissmagāk tas skāris mazāk aizsargātas sociālās grupas, piemēram, lauku iedzīvotājus bez zemes, ģimenes, kurās galvenais apgādātājs ir sieviete, kā arī nabadzīgos pilsētu iedzīvotājus. Visvairāk skartas ir no importa stratēģiski atkarīgās valstis, un tas liecina par vietējās lauksaimniecības attīstības būtisko nozīmi.

2.2.12.   Sakarā ar minētajiem apstākļiem EESK uzsver, ka steidzami nepieciešams palielināt attīstībai paredzētos starptautiskos finanšu resursus. Tādēļ Komiteja atbalsta priekšlikumu par finanšu darījumu aplikšanu ar nodokļiem (2), kuru ienākumus varētu paredzēt pārtikas nodrošinājuma pasākumiem.

2.2.13.   Turklāt ĀAK valstīm ir būtiski veikt izmaiņas Eiropas Attīstības fonda (EAF) resursu izmantošanā, lai uzlabotu pārtikas nodrošinājumu. Pašlaik, neraugoties uz to, ka 70 % ar pārtiku nepietiekami nodrošināto iedzīvotāju dzīvo lauku apvidos, ĀAK valstu valdības tikai 7,5 % no 9. Eiropas Attīstības fonda (2000.-2007. gads) līdzekļiem ir piešķīrušas lauku attīstībai un tikai 1,5 % — pasākumiem, kas tieši saistīti ar lauksaimniecību.

2.3.   Iespējamās problēmas

2.3.1.   Lai veiktu nepietiekama pārtikas nodrošinājuma ilgtermiņa analīzi, vienlaikus jāapzina citas iespējamās problēmas, kas tagad ir strukturāli saistītas:

—

ūdens: pārtikas nodrošinājuma un ūdens saistība tika apstiprināta ANO 2001. gada 20. aprīļa rezolūcijā. Jēdzienam “ūdens pieejamības tiesības” jābūt politiski un juridiski atzītam, jo piekļuve dzeramajam ūdenim ir sabiedrības veselības pamatnosacījums un viena no atbilstīgas kvalitātes uztura sastāvdaļām;

—

zemes iepirkšana: nesen papildus lauksaimniecībā izmantojamas zemes deficītam ir radusies jauna saimnieciski un politiski nozīmīga parādība — valstis, privāti uzņēmumi vai ieguldījumu fondi iegādājas lielas zemes platības, pārņemot ražošanas kontroli un pat apdraudot citu valstu neatkarību (3). Tāpēc ir steidzami jānosaka divpusējs un daudzpusējs tiesisks regulējums, lai nodrošinātu taisnīgu labuma sadali, ņemot vērā nodarbinātību, vides standartus, tehnoloģisko attīstību un attiecīgās valsts pārtikas nodrošinājumu;

—	klimats: cilvēki, kas visvairāk cieš no klimata pārmaiņu sekām, ir mazie lauksaimnieki ar ierobežotām pielāgošanās iespējām un cilvēki, kas strādā zivsaimniecības nozarē attīstības valstīs;

—	biodegviela: EESK jau iepriekšējos atzinumos uzsvēra biodegvielas ražošanas ietekmi saistībā ar pārtikas preču cenu kāpumu un to nestabilitāti;

—	demogrāfija: pēdējos gados lauksaimniecības produktivitātes pieaugums neatbilst pasaules iedzīvotāju skaita pieaugumam, jo ieguldījumu līmeni nozarē ir zems. Tāpēc joprojām būtiska nozīme ir īpašai demogrāfijas politikai, sevišķi visvairāk apdraudētajās valstīs.

3.   Tiesības uz pārtiku

3.1.   EESK uzsver, ka papildus instrumentiem, kas pārvalda tirgu tendences, un attiecīgajām iestādēm, ir jāizstrādā jauni starptautisko tiesību noteikumi. Iedzīvotāju tiesību pilnīgas nodrošināšanas apvienošana ar tirgus ekonomikas instrumentu efektivitātes pakāpenisku paaugstināšanu varētu nodrošināt jaunu stratēģisku sistēmu, lai globāli pārvaldītu sarežģīto pārtikas nodrošinājuma jautājumu.

3.2.   Šī stratēģija būs rezultatīva un ilgtspējīga, ja tās īstenošana norisināsies vienlaikus ar demokrātijas attīstību un tiesiskuma palielināšanu valstīs, kur pārtikas nodrošinājums nav pietiekams.

3.3.   EESK atbalsta šādu tiesību uz pārtiku definīciju: “tiesības uz regulāru, pastāvīgu un brīvu piekļuvi, vai nu tiešā veidā vai iegādājoties, pietiekamam daudzumam kvalitatīvas pārtikas, kas atbilst tās tautas kultūras tradīcijām, kurai pieder patērētājs, un kura nodrošina fizisku, garīgu, individuālu un kolektīvu, apmierinošu un cienīgu dzīvi bez bailēm” (4). Definīcija ir cieši saistīta ar jēdzienu “pārtikas nodrošinājums”, kas minēts Pasaules pārtikas sammita Rīcības plāna pirmajā punktā un kurš skatīts šā atzinuma 3.2. punktā.

3.4.   Valstis, kas ir FAO locekles, 2004. gada novembrī pieņēma “brīvprātīgas pamatnostādnes” (5) par šo sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību skaidrojumu, ierosinot konkrētus pasākumus, kas īstenojami, lai nodrošinātu tiesības uz pārtiku.

3.5.   Pašlaik daudzu pasaules valstu konstitūcijās ir iekļauta skaidra norāde uz tiesībām uz pārtiku, taču tikai nedaudzas ir pieņēmušas savus tiesību aktus, lai minētās tiesības patiešām aizsargātu. To vidū jāmin Dienvidāfrika un Brazīlija, kuras ir pieņēmušas arī vispārējus tiesību aktus, atzīstot, ka tiesības uz pārtiku un ūdeni var būt par pamatu tiesvedībai (vēršanās tiesā u. c.).

3.6.   Arī ANO īpašais ziņotājs par tiesībām uz pārtiku savas misijas ietvaros PTO noteica četras pamatnostādnes: (6) tirdzniecības loma būtu jānosaka saistībā ar cilvēktiesībām un attīstības mērķiem; jāuzsver daudzpusēja tirdzniecības regulējuma nozīme; jāpieņem jauna nostāja liberalizācijas ietekmes novērtēšanā, virzoties no abstraktām kopvērtībām (piemēram, IKP noteikšana) uz to cilvēku vajadzībām, kuri nav pietiekami nodrošināti ar pārtiku; tirdzniecības sarunās pilnībā jāiekļauj ietekme uz veselību, uzturu un vidi. Tādēļ valstīm vajadzētu atturēties no starptautiskām saistībām, kas ir pretrunā ar minētajiem primārajiem mērķiem.

3.7.   Lai to panāktu, virkne dalībvalstu ir sākušas izvērst īpašas stratēģijas un pārtikas nodrošinājumam piešķirt sabiedriskā labuma statusu. Savukārt daudzas attīstības valstis ir pieprasījušas konkrētus pasākumus to pārtikas nodrošinājuma aizsardzībai, tostarp nolīgumā par lauksaimniecību iekļaujot kategoriju attīstība/pārtikas nodrošinājums. Sarunu gaitā citas valstis ierosinājušas izstrādāt “klauzulu par pārtikas nodrošinājumu”, atzīstot īpašās vajadzības pārtikas nodrošinājuma jomā. Saskaņā ar minēto klauzulu sarunu plānā varētu ietvert iespējamus atbrīvojumus, kas atsevišķām valstīm sniegtu lielāku autonomiju to pārtikas pamatproduktu ražošanas aizsardzībai, ņemot vērā, ka pārtikas nodrošinājums ir būtisks valsts drošības elements.

3.8.   EESK aicina ES uzsākt svarīgu politisku iniciatīvu, kuras mērķis būtu nepārprotama pievienošanās tiesību uz pārtiku principiem un tiesību uz pārtiku, kā tās noteikusi ANO, “prasības” iekļaušana turpmākajās sarunu pilnvarās.

4.   Tirdzniecība un pārtikas nodrošinājums

4.1.   Savstarpējās saiknes un ietekme.

4.1.1.   EESK atzīst atvērtu, regulētu starptautisko tirgu nozīmi lauksaimnieciskās ražošanas efektivitātes paaugstināšanā pasaulē.

4.1.2.   EESK tomēr izsaka bažas par pieaugošo to valstu neaizsargātību, kuras specializējoties kļūst aizvien atkarīgākas no starptautiskajiem tirgiem. Pārlieku paļaujoties uz eksporta un valsts importēto pārtikas produktu cenām, kas pēdējos gados ir bijušas īpaši nenoturīgas, var tikt apdraudēts pārtikas nodrošinājums.

4.1.3.   Turklāt ir acīmredzams, ka tirgu atvēršanas sekas attiecībā uz sadali nav neitrālas un ietver pielāgošanas izmaksas, kas noteiktām sabiedrības grupām bieži vien ir nepanesamas.

4.1.4.   EESK uzsver, ka tirgu atvēršana, palielinoties eksportam, var sniegt nozīmīgas lauku attīstības iespējas, ja visā ražošanas ķēdē tiek risinātas nelīdzsvarotas tirgus konjunktūras radītās problēmas, kā arī problēmas, ko izraisa infrastruktūras, tehnoloģiskas vai institucionālas nepilnības, kuru dēļ atvērtā tirgus un pozitīvā ietekme attiecībā uz pārtikas pieejamību var kļūt negatīva.

4.1.5.   Lielākā daļa cilvēku, kas nav pietiekami nodrošināti ar pārtiku, ir mazie zemes īpašnieki un laukstrādnieki. Jo sevišķi cilvēki bez piekļuves kredītiem, infrastruktūrai vai zināšanām par tehnoloģijām vai tirgu nespēj mainīt savus ražošanas paradumus, lai izmantotu attīstības iespējas, ko piedāvā tirgu atvēršana.

4.1.6.   EESK vērš uzmanību uz pieaugošu pārtikas preču tirdzniecības koncentrāciju dažu tirgotāju rokās, jo sevišķi graudaugu nozarē. EESK ar bažām norāda, ka šī parādība attīstās visā lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības nozarē, sākot ar stratēģiski svarīgo sēklu nozari.

4.1.7.   EESK norāda: ja minētais process netiek atbilstoši pārvaldīts un regulēts, pakāpeniska tirgu atvēršana var veicināt šādas oligopolu veidošanās tendences. Tāpēc tirgu konkurētspēja jānodrošina, vienlaikus ievērojot spēkā esošos konkurences noteikumus.

4.1.8.   Tirdzniecība un pārtikas nodrošinājums tādēļ ir daudzējādi savstarpēji saistīti, radot ļoti dažādas sekas. Kopumā ekonometriskā analīze liecina, ka tirdzniecības liberalizācijas izraisītā ekonomikas izaugsme vien nav pietiekama, lai būtiski samazinātu to cilvēku skaitu, kuri cieš no nabadzības un pārtikas nodrošinājuma nepietiekamības, ja vien netiek īstenoti arī citi pasākumi un politika.

4.1.9.   Pasaules pārtikas nodrošinājuma stratēģijā jāietver šādi pasākumi un politikas jomas: nabadzības samazināšana un ienākumu palielināšana; labklājības un sociālās aizsardzības politika; lauksaimniecības politika un lauku attīstība; pētniecība un izstrāde; tirdzniecība un integrēta reģionālā attīstība; pārtikas palīdzība; demogrāfiskā politika; cīņa pret korupciju.

4.2.   Tirdzniecības sarunas: pašreizējās problēmas un izaicinājumi

4.2.1.   Nekavējoties jārīkojas saistībā ar PTO sarunām (Dohas attīstības sarunu kārta), “atsākot” Dohas Attīstības programmu, jo tas ir būtiski, lai apliecinātu pamatsaistības un saskaņā ar G-20 priekšlikumu sarunas pabeigtu līdz 2010. gadam.

4.2.2.   Komisija apgalvo, ka tirdzniecības politikai ir liela nozīme pārtikas krīzes pārvarēšanā, bet ka tā nav galvenais faktors. Būtiska nozīme ir klimata pārmaiņām, politiskajai nestabilitātei, drošības trūkumam, valdības un tiesiskas valsts nespējai, korupcijai, iedzīvotāju skaita pieaugumam, saimnieciskajai un enerģētikas krīzei. Jāmin arī aizvien pieaugošais apdraudējums saistībā ar ūdens apgādi daudzos planētas reģionos un degvielas cenu kāpums. Pareizi piemērojot tirdzniecības politiku, problēmu tomēr var mazināt. Tāpat ar neatbilstošu tirdzniecības politiku stāvokli var pasliktināt. Turklāt ir svarīgi viennozīmīgi nošķirt steidzamu palīdzību un ilgtermiņa nodrošinājumu ar pārtiku.

4.2.3.   EESK norāda, ka pārtikas un finanšu krīzes rezultātā dažas valstis īsteno protekcionisma veida pasākumus (2008. gadā PTO tika informēta par vairāk nekā 60 šādiem gadījumiem), kas ilgtermiņā neveicina pārtikas nodrošinājuma mērķa sasniegšanu, negarantē vajadzīgo elastību, kavē, īpaši Āfrikā, jebkuru konkrētu reģionālās integrācijas veidu, kā arī ir pretrunā ar globālu pieeju pārtikas nodrošinājuma jautājumam.

4.2.4.   Ziņojumā (7), kas izstrādāts sakarā ar 10. ES un ĀKK (Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna) valstu reģionālo semināru, kurš notika Gaboronē 2009. gada jūnijā, EESK uzsver, ka starptautiskā lauksaimniecības un pārtikas preču tirdzniecība attiecas uz nepilniem 10-11 % (tonnāžas izteiksmē) pašlaik pasaulē pieejamo pārtikas rezervju.

4.2.5.   Neraugoties uz to, ES tirdzniecības politika jāskata gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Īstermiņā pirmām kārtām jāmin daudzpusējās PTO Dohas attīstības sarunas, kas pašlaik ir pārtrauktas, virkne divpusēju ES tirdzniecības sarunu, kuras paredzētas Komisijas 2006. gada oktobra paziņojumā “Globālā Eiropa”, kā arī pašlaik ar ĀKK valstīm notiekošās sarunas par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem (EPN). Attiecībā uz pēdējām minētajām sarunām līdz šim nolīgums ir noslēgts tikai ar Cariforum valstīm. Minētais nolīgums būtiski ietekmēs pilsoniskās sabiedrības turpmāko iesaistīšanos. Svarīga nozīme tomēr ir arī pagaidu EPN, kas noslēgti ar citām ĀKK valstīm.

4.2.6.   Ilgtermiņā svarīgs būs stratēģisks pārskats. Pārtikas nodrošinājumam nepieciešams piešķirt īpašu statusu. Vēlreiz jāsāk debates par to, kāds līdzsvars (sevišķi starp attīstītām valstīm un attīstības valstīm, ņemot vērā klimata pārmaiņas, paredzamo ūdens resursu trūkumu un citas līdzīgas problēmas) būtu jāpanāk turpmākajās PTO sarunās par lauksaimniecību. Turklāt ir jānosaka attīstības valstīm sniedzamās tehniskās palīdzības veids, kā arī jāizskata, vai būtu nepieciešams turpināt tā sauktās “vienotās saistības”, kas tām bieži vien ir neizdevīgas. Tehnisko palīdzību vajadzētu orientēt uz valstu vai reģionu spēju noteikt tirdzniecības politiku un vienoties par to, nevis vienkārši palīdzēt to piemērot.

4.2.7.   Īstermiņā ir svarīgi izvērtēt, kādi instrumenti ir visderīgākie, lai atvērtā un regulētā tirdzniecības sistēmā visnabadzīgākajās valstīs varētu novērst pārtikas nodrošinājuma nepietiekamību un sekmēt Tūkstošgades attīstības 1. mērķa sasniegšanu, samazinot to iedzīvotāju skaitu, kas cieš no uztura nepietiekamības, un pārtikas ražošanu pasaulē palielinot sakarā ar paredzamo pieprasījumu.

4.2.8.   FAO (ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija) izveidojusi atsevišķu to 17 valstu sarakstu, kurās pārtikas nodrošinājums ir nepietiekams, norādot, ka tajās ir “pārtikas krīze”; savukārt 17 citās valstīs pastāv “liels tās apdraudējums”. No šīm 34 valstīm (8) 23 ir PTO locekles, 25 valstis ir vismazāk attīstītās valstis, savukārt 25 ir ĀKK valstis. Dažas no minētajām valstīm jau daudzus gadus ir PTO locekles, bet tām ir ierobežota loma DDA sarunās. Citas, piemēram, Kenija un Zimbabve, ir pārdzīvojušas grūtus laikus. Sarunās Kenija ir visaktīvākā valsts. Pašlaik tikai Nikaragva piedalās divpusējās sarunās iniciatīvas “Globālā Eiropa” ietvaros, bet lielākā daļa valstu ir iesaistījušās EPN sarunās.

4.2.9.   EESK uzskata, ka līdz ar dažu attīstības valstu iekļaušanu G-20 ir jāpārskata ANO klasifikācija, lai būtu skaidri nošķirtas attīstības valstis ar vidējiem un mazākiem ienākumiem un vismazāk attīstītās valstis.

4.2.10.   Sakarā ar DDA sarunām par lauksaimniecību (Dohas Attīstības programma):

—	attiecībā uz visām sarunās iesaistītajām pusēm būtu nepareizi vēlreiz izmantot valsts iekšējo atbalstu un eksporta subsīdijas stabilākam pārtikas nodrošinājumam;

—

arī ES nostāja par trešo pīlāru, piekļuvi tirgiem, nav būtiski jāmaina. Minētais pīlārs ietver paredzētos tarifu samazināšanas līmeņus un citus jautājumus, kas izraisīja pašreizējo strupceļu Dohas Attīstības programmā, pat ja 2008. gada pēdējos mēnešos bija panākts ievērojams progress daudzās jomās, piemēram, lielāka elastība attiecībā uz attīstības valstīm, kuras ir pārtikas neto importētājas (NFIDCS). Komiteja to vērtē īpaši atzinīgi;

—

Komiteja uzskata, ka ES jānostiprina jau piešķirtās koncesijas svarīgākajās jomās, piemēram, īpašais aizsardzības mehānisms (kas ļauj attīstības valstīm uz laiku paaugstināt tarifus, ja pēkšņi palielinās imports un rodas cenu krīze), īpašie produkti (kuriem ir atļauta mērenāka tarifu pazemināšana, sevišķi pamatojoties uz nodrošinājumu ar pārtiku) vai tarifu kvotas, nevis jācenšas panākt izdevīgāku nolīgumu uz attīstības valstu rēķina. Minētie pasākumi tomēr nedrīkst apdraudēt dienvidvalstu (Dienvidi–Dienvidi) savstarpējo tirdzniecību;

—

Komiteja arī aicina ES paplašināt iniciatīvu “Viss, izņemot ieročus” (kas jau ir devusi labus rezultātus) un koncesijas saistībā ar atbrīvojumu no nodevām un kvotām, kas paredzētas 49 vismazāk attīstītajām valstīm, ietverot vēl 9 valstis (9), kuras atrodas FAO sarakstā (izņemot, ja tas izrādās politiski nepieņemami), atbilstoši pagaidu EPN un ar iespēju iekļaut citas valstis, ja FAO tās pievieno sarakstam. Tirdzniecības instrumentu ziņā ES tādējādi var vislabāk sekmēt virzību uz pārtikas nodrošinājumu visā pasaulē.

4.2.11.   Komiteja tomēr uzskata, ka, tieši izmantojot EPN sarunas, jo īpaši 2010. gadā pārskatot Kotonū nolīgumu, Komisijai var vislabāk sniegt ieguldījumu pārtikas nodrošināšanā pasaulē.

4.2.12.   ES pamatoti uzskata tirdzniecību par vienu no sešām attīstības politikas prioritārajām jomām. Sarunu rezultātā ES un ĀKK valstis cer noslēgt septiņus jaunus, PTO prasībām atbilstīgus reģionālos tirdzniecības nolīgumus, lai pakāpeniski novērstu šķēršļus tirdzniecībai un sekmētu sadarbību visās ar tirdzniecību saistītās jomās. Šāda sadarbība pirmām kārtām tiek uzskatīta par attīstības instrumentu. Jāatgādina, ka sākotnējo mērķu vidū ir ilgtspējīgas attīstības veicināšana, nabadzības izskaušana, reģionālā integrācija un pakāpeniska ĀKK valstu iekļaušana pasaules ekonomikā. Minētajiem mērķim vienmēr jābūt visu notiekošo sarunu uzmanības centrā.

4.2.13.   Izmantojot sarunas, ES būtu jātiecas sasniegt šādus mērķus:

—	labāka reģionālā integrācija: tas ir svarīgs mērķis, sevišķi Āfrikā, jo tas ir spēcīgs instruments, lai veicinātu gan attīstību, gan pārtikas nodrošinājumu, kā arī būtisks elements Kotonū nolīguma pārskatīšanā;

—	tādu reģionālās integrācijas iniciatīvu sinerģija, kas savstarpēji pārklājas, kā arī pagaidu EPN un visaptverošu nolīgumu sinerģija;

—

sarunas, ko var viegli pielāgot ĀKK valstu spējām un potenciālam un kas nodrošina tūlītējus rezultātus, piemēram, izcelsmes noteikumu vienkāršošanā (labvēlīgi ietekmējot ar lauksaimniecību saistītās nozares), kā arī juridiska drošība, lai nodrošinātu pieeju ES tirgiem bez nodokļiem un bez kvotām. Šādas sarunas tomēr nebūtu jāizmanto, lai izskatītu jautājumus, kas nav saistīti ar EPN (piemēram, iepirkums) vai izdarītu spiedienu, lai tie tiktu izskatīti;

—

ar papildu resursiem iedrošināt iespējami lielāku skaitu ĀKK valstu noteikt lauksaimniecību un lauku attīstību par prioritārām nozarēm (tikai 4 valstis no 78 izvēlējās lauksaimniecību un tikai 15 citas valstis izvēlējās lauku attīstību, izmantojot 9. Eiropas Attīstības fonda līdzekļus, kura ietvaros ES piešķīra aptuveni 522 miljonus euro reģionālajai integrācijai un palīdzībai tirdzniecības jomā), lai jo īpaši veicinātu pētniecību un izstrādi vietējā līmenī lauksaimniecības un pārtikas jomā;

—	līdz 2010. gadam vēl palielināt ES jau paredzēto un EESK atbalstīto summu vairāk nekā 2 miljardu euro apmērā tirdzniecības un ar to saistītās palīdzības atbalstam. Šāds papildu palielinājums ir vajadzīgs, ņemot vērā pasaules ekonomikas krīzes radītās sekas.

4.2.14.   EESK (10) ir norādījusi, ka Āfrikas saimnieciskās attīstības “galvenais priekšnoteikums ir iekšējā tirgus paplašināšana, lai sekmētu Āfrikas valstu izaugsmi, tādējādi nodrošinot stabilitāti kontinentā un tā vietu pasaules ekonomikā. Reģionālā integrācija un iekšējā tirgus attīstība ir atbalsta punkti — tramplīni, kas ļaus Āfrikai veiksmīgi iesaistīties pasaules tirdzniecībā.” EESK atkārtoti norāda uz šo aicinājumu, īpaši tādēļ, lai sekmētu nodrošinātību ar pārtiku.

4.2.15.   Produktus ar augstu pievienoto vērtību rada pārstrādes nozares, tādēļ jāsekmē to attīstība un izaugsme. Īpaši lauksaimniecības nozarē vietējā pārtikas produktu pārstrādes rūpniecība var attīstīties tikai tad, ja pastāv pietiekami plašs vietējais tirgus. Neraugoties uz to, Āfrikas iekšējā tirdzniecība ir ārkārtīgi ierobežota — mazāk nekā 15 % no kopējā Āfrikas tirdzniecības apjoma.

4.2.16.   EPN ir pārsvarā reģionāli vai divpusēji nolīgumi. Tāpēc ir svarīgi, lai tie neradītu šķēršļus daudzpusējām attiecībām, lai tiktu uzskatīti par atbalstu daudzpusējai pieejai un lai tie būtu ne vien saderīgi ar daudzpusību, bet arī to stiprinātu (11). Komiteja uzskata, ka iespējamie rezultāti reģionālā un divpusējā līmenī var stimulēt daudzpusējo procesu, jo tās ir pieejas, kas ļauj īstenot padziļinātas debates un nostāju efektīvāku saskaņošanu. Ir svarīgi, lai nabadzīgāko attīstības valstu un vismazāk attīstīto valstu ietekme netiktu vājināta nevienā sarunu līmenī.

4.2.17.   Turklāt ES jācenšas dot lielāku ieguldījumu pārtikas nodrošinājumā pasaulē, izmantojot citus ar tirdzniecību saistītus mehānismus, piemēram:

—

pastiprinot iniciatīvas, kas vērstas uz tādu valstu spēju palielināšanu, kurās pārtikas nodrošinājums ir nepietiekams, piemēram, izmantojot efektīvu tirdzniecības atbalsta sistēmu, kas ir daudzpusējo sarunu neatņemama sastāvdaļa, tostarp veicinot vietējo pētniecību un izstrādi, pastiprinot tehnoloģiju nodošanu un labāku ražošanas standartu veidošanu papildus lielākai ar tirdzniecību saistītas tehniskās palīdzības izmantošanai atbilstoši tam, kas paredzēts arī EPN sarunās;

—	atvieglojot tirdzniecību: jebkādu nolīgumu noslēgšana un īstenošana pirms Dohas Attīstības programmas vienotās apņemšanās;

—	sniedzot lielāku atbalstu sanitāro un fitosanitāro pasākumu jomā: sabiedrības, dzīvnieku un augu veselības aizsardzības jautājumi, piemēram, pārmērīga antibiotiku izmantošana, cūku gripa vai mutes un nagu sērga;

—

izmantojot tādas iniciatīvas kā, piemēram, papildināta vispārējo preferenču sistēma (GSP+), kuras izmantošana ir atkarīga no starptautisko noteikumu pieņemšanas cilvēktiesību, labas pārvaldības, darba tiesību, vides aizsardzības standartu un ētiskas tirdzniecības jomā (atbalstot “taisnīgas tirdzniecības” principus, kuros ir ņemta vērā izsekojamība, un paplašinot to arī uz pārdošanu vairāksolīšanā);

—	sniedzot atbalstu attīstības valstu pārstrādes spēju attīstīšanai, piemēram, nosūtot svarīgus Eiropas rūpniecības dalībniekus; šādu praksi jau piemēro Komisija sadarbībā ar UNCTAD (Apvienoto Nāciju Organizācijas Tirdzniecības un attīstības konference);

—	iespējamo aizsardzības pasākumu izpēte, lai novērstu spekulācijas ar pārtikas precēm kaitīgo ietekmi uz ražotājiem un ražošanu (kakao, kafija u.c.).

4.2.18.   Lai gan EPN daļēji bija paredzēti, lai risinātu ar atvieglojumu atcelšanu saistītos jautājumus, joprojām pastāv būtiskas problēmas, kas tieši skar dienvidu valstu savstarpējo tirdzniecību. Dažas Latīņamerikas valstis vēlas ātrāku un pilnīgāku liberalizāciju tropisko produktu, tostarp banānu un cukura nozarē, kas ir ilgstošu tirdzniecības domstarpību iemesls un kas savukārt ir pretrunā ar citu pušu, galvenokārt ĀKK valstu, interesēm. Problēmas būtība ir dažu pārtikas preču neto eksportētāju valstu spēja konkurēt ar citu valstu preču, tostarp cukura, cenām, kaitējot šo kultūraugu rentabilitātei valstīs, kur tie ir visvairāk nepieciešami. Arī šī problēma ir būtiski saistīta ar nepietiekamu pārtikas nodrošinājumu.

4.2.19.   Jāņem vērā arī nodokļu ieņēmumu zaudējuma ietekme attīstības valstīs, kurām nākas samazināt muitas nodevas, tādējādi ietekmējot sociālo politiku.

4.2.20.   Neraugoties uz to, ES kopumā ir jāsekmē dienvidu valstu savstarpējā tirdzniecība galvenokārt tāpēc, ka tā ir svarīgs izaugsmes faktors, kā arī ļauj padziļināti risināt nepietiekama pārtikas nodrošinājuma palielināšanās apdraudējuma problēmu.

4.3.   Globālās pārvaldības reforma

4.3.1.   EESK pirmām kārtām uzsver: vispārējam pārtikas nodrošinājumam nepieciešama pasaules mēroga sociālās un saimnieciskās attīstības stratēģija, kas ietver divu veidu konverģenci: dažādu politikas jomu (sociālās, ekonomikas un reģionālās politikas) konverģenci un dažādu valstu un starptautisko iestāžu konverģenci. Šāda specifiska pārvaldības pasākuma īstenošanai nepieciešama organizētās pilsoniskās sabiedrības iesaistīšana un sadarbība.

4.3.2.   Attiecībā uz to iestāžu un organizāciju darbu, kas pašlaik ir atbildīgas par pārtikas nodrošinājuma vispārēju pārvaldību, Komiteja nesaskata nepieciešamību pēc jaunām struktūrvienībām; tieši pretēji, ir vajadzīga esošo organizāciju pamatīga reorganizācija un reforma saskaņā ar divkāršu kritēriju — katras šādas struktūrvienības specializēta funkcija (t.i., izvairoties no cilvēku un finansiālo resursu pārklāšanās vai izkliedēšanas) un vienota globālā pārvaldība, īpaši atsaucoties uz ANO sistēmu (FAO, IFAD, WFP), kam būtu jādarbojas kā līderim pārtikas nodrošinājuma jomā. Atbilstoši reformēta un atjaunota Pārtikas drošības komiteja var būt pārtikas drošības politikas un dažādu tās piemērošanas līmeņu koordinācijas instruments.

4.3.3.   Turklāt EESK uzsver būtisko nepieciešamību nodrošināt, lai Pasaules Bankas un citu attiecīgu iestāžu iniciatīvas būtu saskaņotas. ES ir īpaši svarīgi vērsties pie minētajām iestādēm ar vienotu nostāju.

4.3.4.   Turklāt EESK uzsver, ka attiecībā uz tieša pārtikas atbalsta plūsmu virzienā no ziemeļu puslodes uz dienvidu puslodi jāatceras, ka plaša mēroga pārtikas atbalsts var traucēt vietējiem tirgiem, apdraudot pašu lauksaimnieku nodrošinājumu ar pārtiku. Tāpēc Komiteja atbalsta Pasaules Pārtikas programmas (WFP) centienus mainīt pieeju saistībā ar tās pasākumiem.

5.   Pilsoniskās sabiedrības redzējums un tās loma

Eiropas pilsoniskās sabiedrības redzējums

5.1.   Saistībā ar vitālo pārtikas problēmu EESK norādu uz šādiem galvenajiem elementiem:

a)	liela daļa rūpju cilvēka ikdienā saistās ar pārtiku (pārtika ir uzturs);

b)	nozīmīga daļa cilvēka vēlmju par labu un patīkamu dzīvi saistās ar pārtiku (pārtika kā kultūra un dzīvesveids);

c)	ļoti lielai daļai cilvēku vēl tagad, trešā gadu tūkstoša sākumā, pārtika katru dienu ir nedrošs ieguvums (pārtika ir dzīvība).

5.2.   Tāpēc EESK kā Eiropas organizētās pilsoniskās sabiedrības pārstāve, pirmkārt, uzsver, ka mūsdienās pārtikas jautājums (veselība, kvalitāte un pārtikas pieejamība) ir kļuvis par neatņemamu sastāvdaļu indivīdu un sociālo grupu savstarpējās attiecībās, kā arī masu saziņas līdzekļos; otrkārt, Komiteja uzskata, ka pilsoniskās sabiedrības spēja iesaistīties visās ar pārtiku saistītajās jomās ir pilsoņu tiesību daļa, kā arī uzskata, ka vispārējs pārtikas nodrošinājums ir tiesības. Tāpēc piekļuve pārtikai uzskatāma par cilvēka pamattiesībām.

5.3.   Turklāt EESK atzīmē, ka, pirmkārt, sakarā ar pārtikas krīzi, un, otrkārt, sakarā finanšu krīzi dažādās pilsoniskās sabiedrības grupās pasaules un Eiropas mērogā novērota atšķirīga un pat pretrunīga attieksme. Tās liecina ne vien par pilsoniskās sabiedrības nozīmīgu iesaisti ar pārtiku saistītajā virzībā, bet arī par tās apjukumu: piemēram, bada dumpji (2008. gadā vismaz 22 gadījumi, kas prasīja cilvēku dzīvības), uzmanība, ko daļa Eiropas patērētāju pievērsa īpašiem ar lauksaimniecības preču cenām saistītiem spekulatīviem finanšu produktiem, izplatītās lauksaimnieku un visu iedzīvotāju bažas Eiropā un pasaulē un kopumā pieaugošais satraukums par pārtikas nodrošinājuma, sabiedrības veselības un ūdens pārvaldības jautājumiem.

Pilsoniskās sabiedrības loma

5.4.   Saistībā ar pārtikas nodrošinājuma un regulētas tirdzniecības pareiza līdzsvara panākšanu EESK uzsver vajadzību pastiprināt pilsoniskās sabiedrības nozīmi, kā arī prasību pēc pilsoniskās sabiedrības un dažādu līmeņu lēmumu pieņēmēju strukturētāka dialoga. Komiteja jo īpaši uzsver lauksaimnieku apvienību konsultatīvo funkciju un dažādu organizētās lauksaimnieciskās ražošanas veidu nozīmi.

5.5.   Tāpēc EESK uzskata, ka lauksaimnieku apvienību līdzdarbībai valsts attīstības politiku izstrādē un lēmumu pieņemšanas procesos, kā arī ietekmes novērtēšanā saistībā ar tirdzniecības sarunām un to piemērošanu ir stratēģiska nozīme.

5.6.   Minētā sakarā būtu jāparedz īpašs finansiāls atbalsts lauksaimnieku, sevišķi sieviešu, profesionālajai apmācībai, ņemot vērā viņu stratēģisko lomu lauku reģionos, lai lauksaimnieki un lauksaimnieces varētu kļūt par politisko procesu un tehnoloģiskās attīstības aktīviem dalībniekiem.

5.7.   EESK uzsver arī sociālās ekonomikas un tās uzņēmumu un organizāciju nozīmi ĀKK valstīs, lai pārvarētu pārtikas krīzes un finanšu krīzes dažādās sekas, īpašu uzmanību veltot tiem, kas strādā ēnu ekonomikā un lauku reģionos (12).

5.8.   Visbeidzot, EESK uzsver pati savu aktīvo lomu. Tās pieredze sniedz iespēju noteikt iespējamos partnerus citās valstīs un visās pilsoniskās sabiedrības grupās (ražotāji, darba ņēmēji un patērētāji), lai nostiprinātu partneru lomu viņu pašu valstī, jo tam ir būtiska nozīme problēmu risināšanā vietējā līmenī. Vienlaikus Eiropas Savienībai Komiteja būs “barometrs”, kas ļaus uzraudzīt, cik efektīvas ir tās iniciatīvas atsevišķās valstīs, un uzlabot to efektivitāti. Šajā sakarā labs piemērs ir CARIFORUM un EK Pilsoniskās sabiedrības padomdevēja komiteja.

---

(1)  Sk. FAO, The State of Food Insecurity in the World (Nepietiekams pārtikas nodrošinājums pasaulē), 2008. un 2009. gada ziņojums.

(2)  Sk. EESK atzinumu “Larosière grupas ziņojums”, OV C 318, 23.12.2009., 57. lpp..

(3)  Sk. FAO, IIED and IFAD, Land grab or development opportunity?(Zemes piesavināšanās vai attīstības iespēja?), 2009.

(4)  ANO, The Right to Food: Commission on Human Right Resolution 2001/25 and Report by the special Rapporteur on the right to food Mr Jean ZIEGLER, (Tiesības uz pārtiku: Cilvēktiesību komisijas rezolūcija 2001/25 un īpašā ziņotāja Jean ZIEGLER kga Ziņojums par tiesībām uz pārtiku), 14. punkts, 2001. gada 7. februāris.

(5)  FAO Padome, “Voluntary Guidelines to support the progressive realization of the right to adeguate food in the context of national food security” (Brīvprātīgas pamatnostādnes, lai atbalstītu tiesību uz atbilstīgu pārtiku pakāpenisku īstenošanu saistībā ar katras valsts pārtikas nodrošinājumu), 2004. gada novembris.

(6)  ANO īpašā ziņotāja Oliver DE SCHUTTER kga Ziņojums par tiesībām uz pārtiku, Mission to the World Trade Organization, 2009. gada 9. martā.

(7)  DI CESE 34/2009“Ilgtspējīga nodrošinātība ar pārtiku ĀKK valstīs”.

(8)  Kamerūna, Centrālāfrikas Republika, Komoru salas, Kongo Demokrātiskā Republika, Kotdivuāra, Džibutija, Eritreja, Etiopija, Gambija, Gvineja, Gvineja-Bisava, Haiti, Kenija, Lesoto, Libērija, Madagaskara, Mongolija, Mozambika, Nikaragva, Nigēra, Palestīna, Ruanda, Senegāla, Sjerraleone, Zālamana salas, Somālija, Svazilenda, Tanzānija, Tadžikistāna, Austrumtimora, Jemena, Zambija un Zimbabve.

(9)  Kamerūna, Kotdivuāra, Mongolija, Nikaragva, Palestīna, Svazilenda, Tadžikistāna, Zimbabve.

(10)  OV C 77, 31.3.2009., 148.-156. lpp.

(11)  OV C 211, 19.8.2008., 82-89. lpp.

(12)  ILO, “Declaration and Plan of action for the promotion of social conomy enterprises and organizations in Africa” (Deklarācija un Rīcības plāns sociālās ekonomikas uzņēmumu un organizāciju izveides sekmēšanai Āfrikā), Johanesburga, 2009. gada 19.-21. oktobris.

---