52008PC0625

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 9.10.2008

COM(2008)625 galīgā redakcija

Priekšlikums

PADOMES LĒMUMS

par papildprotokola, kas pievienots Sadarbības nolīgumam par Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu piekrastes un ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, parakstīšanu Eiropas Kopienas vārdā

PASKAIDROJUMA RAKSTS

1. Eiropas Kopiena ir līgumslēdzēja puse reģionālajiem nolīgumiem par nejaušu jūras piesārņošanu, piemēram, Bonnas nolīgumam, Barselonas konvencijai un Helsinku konvencijai, kas veicina dalībvalstu savstarpēju palīdzību un sadarbību šajā jomā Vidusjūrā, Ziemeļu un Baltijas jūrā. Pēc 1990. gada notikumiem, kad tankkuģis Aragon izraisīja ievērojamu naftas noplūdi pie Madeiras krastiem, Portugāle ierosināja noslēgt Sadarbības nolīgumu par Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu piekrastes un ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu (Lisabonas nolīgums), ar kuru izveido mehānismu, lai nodrošinātu sadarbību starp līgumslēdzējām pusēm piesārņojumu negadījumos, un uzliek tām par pienākumu izveidot un ieviest savas ārkārtas struktūras un plānus. Nolīgumu piemēro Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu reģionam, kura robežas nosaka katras līgumslēdzējas valsts ekskluzīvās ekonomiskās zonas ārējā robeža, kā arī citos reģionālajos nolīgumos noteiktās robežas, piemēram, Nolīgumā par sadarbību cīņā pret Ziemeļjūras piesārņojumu ar naftu un citām kaitīgām vielām (Bonnas nolīgums) un Konvencijā par Vidusjūras aizsardzību pret piesārņojumu (Barselonas konvencija).

2. Lisabonas nolīgumu 1990. gada 17. oktobrī parakstīja Portugāle, Spānija, Francija, Maroka un Eiropas Kopiena. Lai arī Portugāle, Francija un Eiropas Kopiena pēc tam ratificēja nolīgumu, politisks strīds par robežām Rietumsahārā atturēja Spāniju un Maroku no nolīgumu ratificēšanas. Strīdu izraisīja nolīguma 3. panta c) apakšpunkts par nolīguma ģeogrāfisko darbības jomu, kurā noteikts: „dienvidos — gar dienvidu robežu ūdeņos, kas ir Marokas karalistes suverenitātē vai jurisdikcijā.”

3. Pēc tam, kad tika panākta vienošanās par papildprotokolu, ar kuru groza Lisabonas nolīguma 3. panta c) apakšpunktu, Portugāle, Spānija, Francija un Maroka 2008. gada 20. maijā parakstīja protokolu. Kopiena tika aicināta parakstīt protokolu kopīgi ar pārējām līgumslēdzējām pusēm.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Kopienai ir jāparaksta papildprotokols, kas pievienots Sadarbības nolīgumam par Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu piekrastes un ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ar nosacījumu, ka to pēc tam noslēgs.

Priekšlikums

PADOMES LĒMUMS

par papildprotokola, kas pievienots Sadarbības nolīgumam par Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu piekrastes un ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, parakstīšanu Eiropas Kopienas vārdā

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, jo īpaši tā 175. panta 1. punktu saistībā ar 300. panta 2. punkta pirmās daļas pirmo teikumu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu[1],

tā kā:

1. Kopiena ir līgumslēdzēja puse Sadarbības nolīgumam par Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu piekrastes un ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu (Lisabonas nolīgums)[2].

2. Politisks strīds par robežām Rietumsahārā atturēja Spāniju un Maroku no nolīgumu ratificēšanas. Šis strīds tagad ir atrisināts ar papildprotokolu, kas pievienots Sadarbības nolīgumam par Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu piekrastes un ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ar kuru groza Lisabonas nolīguma 3. panta c) apakšpunktu.

3. Kopienas vārdā ir jāparaksta papildprotokols, kas pievienots Sadarbības nolīgumam par Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu piekrastes un ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ar nosacījumu, ka to pēc tam noslēgs,

IR NOLĒMUSI ŠĀDI.

Vienīgais pants

Padomes priekšsēdētājs ar šo tiek pilnvarots izraudzīt personu(-as), kuras ir tiesīgas Kopienas vārdā parakstīt papildprotokolu, kas pievienots Sadarbības nolīgumam par Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu piekrastes un ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ar nosacījumu, ka to pēc tam noslēgs, kā arī piešķirt šai personai vai personām vajadzīgās attiecīgās pilnvaras.

Briselē,

Padomes vārdā —

priekšsēdētājs

[1] OV C.

[2] Padomes 1993. gada 20. oktobra Lēmums 93/550/EEK.