6.8.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 184/63

A.

tā kā ES politikas efektivitāti lielā mērā nosaka tās īstenošana valsts, reģionālā un vietējā līmenī; tā kā ir stingri jākontrolē un jāuzrauga, vai dalībvalstis atbilstoši piemēro Kopienas tiesību aktus, lai nodrošinātu, ka tiem ir vēlamā pozitīvā ietekme uz pilsoņu ikdienas dzīvi;

B.

tā kā sūdzību skaits, kuras attiecas uz Kopienas tiesību pārkāpumiem, liecina, ka Eiropas pilsoņiem ir ļoti svarīga nozīme to piemērošanā un ka ES iestāžu spēja atbilstīgi risināt viņu problēmas ir svarīga, lai iegūtu ticību Eiropas Savienībai;

C.

tā kā Komisija var pielāgot līdzekļus, ko tā pielieto efektīvai savu uzdevumu veikšanai, un ieviest jauninājumus, lai uzlabotu Kopienu tiesību piemērošanu,

1.

norāda, ka pārkāpumu izmeklēšanas procedūru kopskaitam, ko uzsākusi Komisija, iepriekšējos gados bijusi tendence pieaugt un ka 2003. gadā atklāti 2 709 pārkāpumi (15 dalībvalstu ES); turklāt norāda, ka atklāto pārkāpumu skaits 2004. gadā krasi samazinājās (563 pārkāpumi) un atkal palielinājās līdz 2 653 reģistrētiem pārkāpumiem (25 dalībvalstu ES) 2005. gadā, kas tomēr ir zemāks līmenis nekā 2003. gadā;

2.

tādēļ norāda, ka 10 jaunu dalībvalstu pievienošanās nav ietekmējusi reģistrēto pārkāpumu skaitu, un aicina Komisiju nepārprotami paskaidrot un atkārtoti apliecināt Parlamentam, ka šis skaits nav samazinājies tādēļ, ka netika reģistrēti visi pārkāpumi un/vai ka tas nav noticis tādēļ, ka nav pietiekami iekšējo resursu, kas Komisijā nodarbojas ar pārkāpumiem vai arī politiska lēmuma dēļ būt iecietīgākai pret šīm dalībvalstīm;

3.

atzinīgi vērtē to, ka lielākā daļa attiecīgo ģenerāldirektorātu vēlas sniegt informāciju par atvēlētajiem resursiem pārkāpumu izskatīšanai atbilstošajā jomā, kā arī par stāvokli pārkāpumu izmeklēšanas procedūrās; norāda, ka katrs ģenerāldirektorāts citādā veidā izskata jautājumus par Kopienas tiesību īstenošanu un resursu atvēlēšanu, un ka nav izstrādāts precīzs pārskats un publisks vispārējs novērtējums par to, kā darbojas šīs dažādās pieejas;

4.

apņemas atbalstīt Komisiju, piešķirot lielākas budžeta apropriācijas resursu palielināšanai, kā to pieprasījusi lielākā daļa attiecīgo ģenerāldirektorātu;

5.

atzinīgi vērtē to, ka daži ģenerāldirektorāti ir izstrādājuši īpašus mehānismus pārkāpumu izmeklēšanas procedūru papildināšanai, lai panāktu Kopienas tiesību aktu piemērošanas efektīvu pārraudzību un konsolidāciju; norāda, ka 2002. gada reglamentējošos noteikumos par elektronisko saziņu tika paredzēta paziņošanas kārtība attiecībā uz valsts tiesību aktu projektiem, padarot iespējamu īstermiņa sadarbību starp dalībvalstu valsts pārvaldes iestādēm un Komisiju; aicina Komisiju apsvērt šā preventīvā mehānisma sistemātisku piemērošanu citās nozarēs;

6.

uzskata, ka jāveicina apmaiņa ar paraugpraksi dalībvalstu starpā, piemēram, Komisijas organizētu kompleksu sanāksmju un transponēšanas semināru veidā, lai uzlabotu Kopienas tiesību aktu piemērošanu; aicina Komisiju apsvērt veidus, kā iesaistīt Parlamentu šajā procesā;

7.

atzinīgi vērtē dažu Komisijas ģenerāldirektorātu, īpaši Vides ģenerāldirektorāta, centienus uzlabot attiecīgo direktīvu atbilstības pārbaudes, bet ir neapmierināts ar Komisijas atbildi par atbilstības pētījumu konfidencialitāti; vēlreiz aicina Komisiju tās tīmekļa vietnē publicēt tos pētījumus ar novērtējumu par valsts īstenošanas pasākumu atbilstību Kopienas tiesību aktiem, kas veikti dažādu ģenerāldirektorātu uzdevumā;

8.

atzinīgi vērtē to, ka gada pārskatā un tam pievienotajos pielikumos pirmo reizi ir iekļauts konkrēts un detalizēts apraksts, kā rīkoties gadījumos, ja ir pārkāpumi, kas ir saistīti ar iesniegtajiem lūgumrakstiem;

9.

mudina turpināt iesākto praksi sūtīt faktu vākšanas misijas uz dažādām dalībvalstīm, lai izpētītu lūgumrakstu iesniedzēju norādītās problēmas; uzskata, ka problēmu risināšana tiešā sadarbībā ar dalībvalstīm ir pragmatisku pieeja šim jautājumam, kas atbilst pilsoņu interesēm; ir pārliecināts, ka šādas misijas ir vēl jo vairāk nepieciešamas, ņemot vērā to, ka Komisijā trūkst darbinieku, kas spētu pārbaudīt EK tiesību faktisko īstenošanu, piemēram, vides jomā;

10.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos turpmākajos likumdošanas priekšlikumos parasti iekļaut pilsoņu vai cilvēku ierosinājumu kopsavilkumus un pieprasa konkrētus šādu kopsavilkumu piemērus, kā arī skaidrojumu, ka tie ir neatņemama attiecīgā tiesību akta sastāvdaļa, kā tas pieprasīts Eiropas Parlamenta 2006. gada 16. maija rezolūcijas par Komisijas 21. un 22. gada pārskatu par Kopienu tiesību piemērošanas pārraudzību (2003. un 2004. gads) (1) 19. punktā;

11.

uzskata, ka Komisijai jābūt aktīvākai, pārraugot dalībvalstu pasākumus, ar kuru starpniecību varētu atklāt Kopienas tiesību pārkāpumu; tādēļ aicina Komisiju intensīvāk izmantot pārstāvniecības, lai novērstu pārkāpumus vai labotu to sekas;

12.

aicina dalībvalstis neaprobežoties tikai ar formālu Kopienas tiesību aktu transponēšanu un, cik iespējams, izvairīties no direktīvu fragmentāras transponēšanas, lai padarītu tiesību aktus vienkāršākus un pārredzamākus;

13.

atzinīgi vērtē to, ka Komisijas paziņojumā ar nosaukumu “Rezultātu Eiropa — Kopienu tiesību piemērošana”, tā apskatījusi dažus galvenos politikas jautājumus, kas izvirzīti Parlamenta 2006. gada 16. maija rezolūcijā; tomēr norāda, ka daži svarīgi jautājumi joprojām nav izskatīti un pilnībā atbildēti, īpaši jautājumi, kas attiecas uz atvēlētajiem resursiem ar pārkāpumiem saistīto lietu izskatīšanai, uz pārkāpumu izmeklēšanas procedūru ilgumu un EK līguma 228. panta ļoti ierobežoto izmantošanu, kā arī uz prioritārās secības kritēriju izmantošanas novērtējumu; aicina Komisiju sniegt atbildi attiecībā uz šiem svarīgajiem jautājumiem līdz 2008. gada maijam;

14.

atzinīgi vērtē to, ka Komisijas nesen pieņemtajā paziņojumā tā atzīst Kopienas tiesību aktu piemērošanas jautājuma nozīmīgumu un pienācīgi ņem to vērā;

15.

atzīmē, ka lūgumrakstu izpētes rezultātā ir atklātas iespējamas strukturālas nepilnības procesā, kā dalībvalstis īsteno dažādas Kopienu tiesību normas; uzskata, ka, lai nodrošinātu Kopienu tiesību saskanību un vienotību, Kopienu tiesību pārkāpumi konsekventi jāizskata Eiropas Kopienu Tiesā, vismaz dalībvalstīm svarīgās lietās, kas rada precedentus valsts mēroga judikatūrai un turpmākajai praksei; uzskata, ka Komisijas konsekventa darbība šajā jomā varētu ievērojami samazināt nepieciešamību pilsoņiem arī turpmāk par analogiem jautājumiem iesniegt sūdzību Komisijai un lūgumrakstu Eiropas Parlamentam;

16.

norāda, ka galvenais šķērslis efektīvai pārkāpumu izmeklēšanas procedūras īstenošanai (EK līguma 226. un 228. pants) vēl arvien ir šīs procedūras ilgums un ierobežota 228. panta izmantošana; uzsver, ka Komisijas ierosināto vēlamo laika periodu, kas ir paredzēts transponēšanas pasākumu nepaziņošanai (ne ilgāk kā 12 mēneši no oficiālas paziņojuma vēstules nosūtīšanas līdz lietas izbeigšanai vai Eiropas Kopienas Tiesas lēmumam) un tiesvedībai, lai varētu nodrošināt iepriekšēja Eiropas Kopienas Tiesas lēmuma izpildi (no 12 līdz 24 mēnešiem) nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt, un tālab aicina Komisiju šajās laika robežās īstenot periodisku pārraudzību pār to, kā virzās pārkāpumu izskatīšanas procedūra un informēt par to pilsoņus, uz kuriem šī procedūra attiecas;

17.

aicina Komisiju būt uzņēmīgākai, piemērojot Līguma 228. pantu, lai nodrošinātu, ka Tiesas spriedumu pareizu izpildi;

18.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu pārveidot pašreizējās darba metodes, lai ātrāk atrisinātu problēmas un intensīvāk strādātu pie uzsākto procedūru pabeigšanas, kā arī lai dalībvalstis pārņemtu atbildību un formāli iesaistītu tās; norāda, ka atbilstīgi ierosinātajai jaunajai darba metodei Komisijā saņemtie pieprasījumi un sūdzības tiks tieši nosūtīti attiecīgajām dalībvalstīm, “ja vajadzīgs attiecīgās dalībvalsts juridiskās vai faktiskās pozīcijas precizējums dalībvalstī. (..) Dalībvalstīm tiks dots īss termiņš, kurā tām būs jāsniedz tieši saviem iedzīvotājiem vai uzņēmumiem visi vajadzīgie paskaidrojumi, informācija un risinājumi un jāinformē Komisija” (2);

19.

konstatē, ka bieži Komisija ir vienīgā iestāde, kurā pilsoņiem atlicis vērsties, lai atmaskotu Kopienas tiesību aktu nepiemērošanu; tādēļ pauž bažas par to, ka nosūtot materiālus atpakaļ attiecīgajai dalībvalstij (kas pirmām kārtām ir par nepareizu Kopienas tiesību piemērošanu atbildīgā puse), jaunā darba metode varētu radīt risku, ka tiek vājināta Komisijas kā “līguma sarga” institucionālā kompetence nodrošināt Kopienas tiesību aktu piemērošanu, kas tai paredzēta saskaņā ar EK līguma 211. pantu;

20.

ņem vērā Komisijas paziņojumu, ka šī jaunā darba metode neaizstāj pienākumu neizpildes procedūru un ka Komisija apņemas to piemērot vienīgi pirms pienākumu neizpildes procedūras uzsākšanas atbilstīgi precīzam grafikam un konkrētiem termiņiem;

21.

aicina Komisiju nodrošināt, lai šī jaunā metode neietekmētu spēkā esošās sūdzības iesniedzējam paredzētās procesuālas garantijas, un atgādina Komisijai, ka saskaņā ar Eiropas ombuda lēmumiem sūdzības nereģistrēšana uzskatāma par administratīvu kļūmi; šajā sakarā norāda, ka par sūdzību jāuzskata ikviena vēstule, kurā varēti tikt atmaskots kāds Kopienu tiesību pārkāpums vai kuru vēl citā veidā varētu klasificēt kā sūdzību;

22.

uzsver, cik tas ir svarīgi, lai Komisija šīs procedūras laikā informētu sūdzības iesniedzēju par būtiskāko visā tās sarakstē ar dalībvalstīm saistībā ar šo sūdzību, jo īpaši pirms vēl ir uzsākta pienākumu neizpildīšanas procedūra gadījumā, ja tiek izmantota šī jaunā metode;

23.

uzskata, ka dažu Komisijas iekšējās Procedūru rokasgrāmatas daļu darbības apturēšana ir apstrīdama, jo šajā izmēģinājuma projektā nav iekļautas visas dalībvalstis un nozares, un ka jaunā metode vēl pilnībā nav ieviesta; uzskata, ka tas gan iekšēji, gan attiecībās ar pilsoņiem varētu radīt apjumumu par izmantojamajām procedūrām, jo īpaši attiecībā uz līdzīgiem pārkāpumiem, kas pieļauti dažādās dalībvalstīs; pieprasa dot Parlamentam iespēju iepazīties ar Komisijas Procedūru rokasgrāmatu;

24.

piekrīt tam, cik svarīgi ir nodrošināt resursus atbilstības novērtēšanai, tomēr uzstāj, ka vairāk cilvēkresursu jāveltī pārkāpumu izskatīšanai; jo īpaši pauž bažas par to, ka pēc pievienošanās novērotā pārkāpumu skaita samazināšanās patiesais iemesls varētu būt līdzekļu trūkums pienācīgai ES tiesību aktu īstenošanas kontrolei; lūdz Komisiju sniegt Parlamentam konkrētu informāciju par to, cik daudz darbinieku un līdzekļu 2008. gada budžetā tiks atvēlēti tieši darbam ar pārkāpumiem;

25.

atzinīgi vērtē Komisijas ierosinājumu, ka jaunā darba metode jāpārbauda ar izmēģinājuma projekta palīdzību; tomēr pauž bažas, ka starp dalībvalstīm, kas šajā izmēģinājuma projektā piedalās, un tām, kas tajā nepiedalās, varētu rasties zināmas pretrunas un apjukums, jo tās iekšējās procedūras darbības apturēšana, kas rodas sakarā ar jaunās metodes ieviešanu, attiecas uz visiem gadījumiem;

26.

lūdz Komisiju koncentrēt ierosināto eksperimentālo mēģinājumu uz dalībvalstīm, kurās Kopienas tiesību aktu piemērošanā vēl arvien ir problēmas, kuru cēlonis ir nepietiekama sadarbība no valsts iestāžu puses, it īpaši reģionālajā un vietējā līmenī; lūdz Komisiju, izmantojot eksperimentālo mēģinājumu, apstiprināt, vai un kur Komisijā ir vajadzīgi papildu resursi, lai izskatītu un pārvaldītu sūdzības, pēc jaunās darba metodes noteikšanas;

27.

ņemot vērā to, ka pilsoņu un uzņēmumu lūgumraksti un sūdzības veicina ļoti ievērojama skaita pārkāpumu atklāšanu, uzskata, ka jāmudina lūgumrakstu un sūdzību iesniegšana, un, lai novērstu sajukumu, tie jāizskata vispiemērotākajām struktūrvienībām; mudina Komisiju izpētīt iespēju palīdzēt pilsoņiem, izstrādājot skaidras norādes vai tiešsaisti vienas institūcijas apstiprinājumam;

28.

atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu “lielākajā daļā procesuālo stadiju paātrināt lēmumu pieņemšanas procesu, lai panāktu ātrāku progresu”; norāda, ka Komisija organizē četras ikgadējās sanāksmes, lai lemtu par pārkāpumu procedūrām, un atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu turpmāk biežāk pievērsties lēmumu pieņemšanai attiecībā uz pārkāpumiem; izsaka nožēlu, ka paziņojumā nav noteikti stingrāki politiski un organizatoriski pasākumi, lai varētu pildīt šīs jaunās saistības;

29.

izsaka nožēlu, ka Komisija nav ievērojusi savas saistības, kuras deklarētas tās 2002. gada paziņojumā “Labāka Kopienas tiesību aktu pārraudzība” un kuras paredzēja, ka “prioritārās secības kritēriju ievērošana tiks vērtēta ik gadu, kad tiek apspriests ziņojums par Kopienas tiesību aktu piemērošanas pārraudzību” (3) atzinīgi vērtē Komisijas jaunās saistības “sākot ar 2008. gadu, gada pārskatos raksturot un paskaidrot savu rīcību saistībā ar šīm prioritātēm” (4);

30.

norāda, ka Parlaments turpina saņemt lūgumrakstus, kuros tiek apgalvots, ka tiek pastāvīgi pārkāptas lūgumrakstu iesniedzēju cilvēktiesības un pamattiesības, un izsaka dziļu nožēlu, ka kritērijs attiecībā uz cilvēktiesību un pamatbrīvību pārkāpumiem, kas iekļauts nozīmīgākajos Kopienas tiesību aktos, jaunajā prioritārās secības kritēriju sarakstā ir nozudis; atgādina, ka ES līgums piešķir Parlamentam pilnvaras uzsākt šā līguma 7. panta 1. punktā paredzēto procedūru;

31.

mudina Komisiju plašāk piemērot principu par to, ka visa sarakste, kas patiešām varētu būt Kopienas tiesību aktu pārkāpuma atmaskojums, jāreģistrē kā sūdzība, neatkarīgi no tā, vai tā atbilst izņēmuma apstākļiem, kas minēti 3. punktā paziņojumā “Attiecības ar sūdzības iesniedzēju jautājumos par Eiropas Kopienu tiesību pārkāpumiem” (5); norāda, ka Eiropas ombuds nesen atzinis, ka Komisija ir atbildīga par administratīvu kļūmi, ja sūdzības nav reģistrētas saskaņā ar šo paziņojumu; mudina Komisiju informēt Parlamentu un apspriesties ar to par jebkurām izmaiņām attiecībā uz izņēmuma kritērijiem, kas paredz sūdzību nereģistrēšanu;

32.

prasa visiem Komisijas dienestiem sūdzību iesniedzējus pilnībā informēt par notikumu attīstību saistībā ar viņu iesniegto sūdzību katra iepriekšnoteiktā termiņa beigās (formāla paziņojuma vēstule, argumentēts atzinums, lietas nodošana tiesai), lai pamatotu Komisijas lēmumu un šo pamatojumu sīki izklāstītu sūdzības iesniedzējam saskaņā ar Komisijas 2002. gada paziņojumā minētajiem principiem;

33.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu īstenot pasākumus, lai nodrošinātu brīvu piekļuvi tās elektroniskajai datu bāzei un mudina Komisiju cik vien iespējams drīz īstenot šo nodomu;

34.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos sniegt apkopotu informāciju par visām pārkāpumu izskatīšanas procedūras stadijām, sākot no oficiāla paziņojuma vēstules nosūtīšanas, kamēr vien šī procedūra turpinās; uzskata, ka, lai uzlabotu pārredzamību un Kopienu tiesību piemērošanu dalībvalstu tiesās, pēc tam, kad attiecīgais jautājuma izskatīšana ir pabeigta, Komisijai jāpublisko ar dalībvalstīm notikušo sarunu saturs un termiņi;

35.

atzinīgi vērtē to, ka Komisijas publicēs paskaidrojošu dokumentu par Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru attiecībā uz prasībām par kaitējuma nodarīšanu, kas radušies Kopienu tiesību aktos paredzēto tiesību pārkāpumu rezultātā; turklāt ierosina, ka Komisijai jāizpēta iespēja attiecīgās kaitējumu atlīdzināšanas lietās valsts tiesā iesaistīties amicus curiae statusā saskaņā ar konkrētās valsts procesuālo tiesību normām, kā jau tas notiek gadījumos, ja tiek izskatītas iekšzemes lietas, kuras ir saistītas ar EK konkurences tiesību jautājumiem (6);

36.

uzskata, ka Parlamenta pastāvīgajām komitejām jāuzņemas aktīvāka loma Kopienas tiesību aktu piemērošanas uzraudzīšanā to kompetences jomās, un tālab tām regulāri jāsaņem Komisijas atbalsts un informācija no tās; ierosina, ka Parlamenta referentam konkrētajā lietā vai viņa ieceltam aizstājējam, kur tas vien iespējams, jānosaka galvenā un ilgstoša loma pastāvīgajā pārraudzības procesā pār to, vai dalībvalstis ievēro Kopienas tiesību aktus; norāda, ka regulāras sēdes par Kopienas tiesību aktu piemērošanu, ko organizē Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja, ir prakse, kuru vajadzētu pārņemt visām Parlamenta komitejām, un ka regulāri jāiesaista Komisija;

37.

tomēr norāda, ka Komisijas nevēlēšanās sniegt precīzu informāciju par jautājumiem, saistībā ar kuriem uzsāk pārkāpumu izmeklēšanas procedūru, ievērojami samazina sabiedrības interesi par šīm sēdēm, kā arī to efektivitāti; aicina Parlamenta komitejas apsvērt iespēju, ka attiecīgajā gadījumā ielūdzamo sarakstā uz sēdēm par Kopienas tiesību aktu piemērošanu iekļauj dalībvalstu vai Padomes pārstāvjus;

38.

uzskata, ka Parlamenta komitejām (tostarp lūgumrakstu Komitejai) jāsaņem pietiekams administratīvs atbalsts, lai tās varētu efektīvi pildīt savus uzdevumus; lūdz Parlamentārās reformas darba grupu, Budžeta komiteju un citas attiecīgās Parlamenta struktūrvienības iesniegt konkrētus priekšlikumus, kas citu starpā risina ar referentu minēto pieaugošo lomu saistītus jautājumus, un novērtēt īpašas komisijas iespējamību katras komitejas sekretariātā, lai garantētu Kopienas tiesību aktu piemērošanas nepārtrauktu un efektīvu pārraudzību;

39.

aicina attīstīt sadarbību starp valstu parlamentiem, Eiropas Parlamentu un to deputātiem, lai veicinātu un pastiprinātu Eiropas jautājumu pārbaudi valsts mērogā; uzskata, ka valsts parlamentiem ir nozīmīga loma Kopienu tiesību piemērošanas pārraudzībā, tādējādi stiprinot Eiropas Savienības demokrātisko leģitimitāti un tuvinot Eiropas Savienību iedzīvotājiem;

40.

atgādina par Padomes saistībām mudināt dalībvalstis sagatavot un popularizēt tabulas, kuras atspoguļo saikni starp direktīvām un iekšzemes transponēšanas pasākumiem; uzsver, ka šādām tabulām ir būtiska nozīme, lai ļautu Komisijai īstenot īstenošanas pasākumu rūpīgu pārbaudi visās dalībvalstīs; aicina Parlamentu, kas ir viena no likumdošanas iestādēm, darīt visu nepieciešamo, lai nodrošinātu, ka noteikumi attiecībā šīm tabulām likumdošanas procesa gaitā netiek svītroti no Komisijas priekšlikumu teksta;

41.

norāda, ka valstu tiesām ir būtiska nozīme Kopienas tiesību aktu piemērošanā, un pilnībā atbalsta Komisijas centienus noteikt, kādās jomās būtu lietderīgi nodrošināt papildu apmācību valstu tiesnešiem, praktizējošiem juristiem un valstu iestāžu ierēdņiem;

42.

aicina Komisiju uzlabot uzraudzību pār to, vai dalībvalstu tiesu iestādes ievēro Parlamenta lēmumus par parlamentāro neaizskaramību un, ja Komisija konstatē kļūdas šo lēmumu izpildē, informēt Parlamentu, kā tā nodomājusi rīkoties šajā sakarā;

43.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, EK Tiesai, Eiropas ombudam un dalībvalstu parlamentiem.