Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu (EEIA) apsaimniekošanas problēmu risināšana ES”

(2009/C 175/06)

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2008. gada 17. janvārī nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu (EEIA) apsaimniekošana”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2008. gada 30. oktobrī. Ziņotāja – SYLVIA GAUCI kdze.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 449. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 3. un 4. decembrī (4. decembra sēdē), ar 119 balsīm par un 1 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1   EEIA direktīva ir viens no ES tiesību aktiem, kas pieņemti vienkāršošanas nolūkā, lai samazinātu administratīvo slogu tirgus dalībniekiem.

1.2   Pārskatot direktīvu, ES kopīgi ar valstu iestādēm jānodrošina, lai direktīva radītu vienādus darbības nosacījumus visās ES dalībvalstīs. Tas sniegs labumu videi, uzņēmējiem un Eiropas iedzīvotājiem.

1.3   Tā kā materiālu vērtība patlaban ir lielāka nekā pirms 5–10 gadiem, daudzi EEIA priekšmeti nokļūst ārpus izveidotajiem savākšanas maršrutiem. Tādēļ daudzi priekšmeti netiek pienācīgi apstrādāti. Nolietotu ledusskapju bīstamas, mazvērtīgas sastāvdaļas, piemēram, kondensatori, tiek izņemtas bez apstrādes. Patlaban par EEIA apsaimniekošanu atbildīgi ir ražotāji, kaut gan viņi minēto procesu var ietekmēt tikai nedaudz vai arī nevar ietekmēt vispār. Tāda pati atbildība būtu jāattiecina uz visiem ķēdes dalībniekiem, tajā skaitā metāllūžņu apsaimniekotājiem un tirgotājiem.

1.4   Skolām ir svarīga nozīme jauniešu izglītošanā un informēšanā par viņu iespējām ietekmēt atkritumu samazināšanu. Jaunieši jāinformē par briesmām, kas saistītas ar elektrisko iekārtu atkritumiem, lai veicinātu to rašanās novēršanu, otrreizēju izmantošanu, pārstrādi un reģenerāciju. Izglītība ir vienīgi dalībvalstu kompetencē, taču svarīga nozīme minētajā procesā ir arī ražotāju organizācijām.

1.5   Direktīvas pārskatīšanai jāsekmē labāka saskaņotība starp cilvēku veselības un vides aizsardzības tiesisko regulējumu, no vienas puses, un tiesisko regulējumu, kas ietekmē iekšējā tirgus netraucētu darbību, no otras puses. Jo īpaši, ražotāja definīcijai nedrīkst būt tāda, kas vairo šķēršļus iekšējā tirgū. Tādējādi tiks panākta arī lielāka atbilstība Eiropas Kopienu Tiesas praksei, kas prasa nodrošināt, lai vides aizsardzība nebūtu pretrunā ar iekšējā tirgus principiem.

1.6   Patlaban kolektīvās sistēmas, kas izveidotas, ņemot vērā tirgus daļu, veiksmīgi veic EEIA apsaimniekošanu. Pārskatītajai direktīvai nedrīkst radīt šķēršļus EEIA apsaimniekošanas izmaksu sadalei atbilstoši pašreizējām tirgus daļām. Attiecībā uz II pielikumu būtu jāļauj ieinteresētajām pusēm turpināt apstrādes standartu izstrādi.

1.7   Visbeidzot, elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu efektīva apsaimniekošana ES palīdzētu izskaust šāda veida atkritumu izvešanu uz trešajām valstīm, kurās ir zemāki vides aizsardzības standarti un augstāks risks šo atkritumu apsaimniekošanā nodarbinātajām personām. Tādējādi tiktu sasniegts direktīvas sociālais mērķis – aizsargāt vidi un samazināt atkritumu ietekmi uz cilvēku veselību. Būtu jāveicina apstrādes standartu ieviešana trešajās valstīs.

2.   Ievads.

2.1   Direktīva 2002/96/EK (1) par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem ir vērsta uz to, lai risinātu jautājumu par strauji augošajām elektrisko un elektronisko iekārtu (EEI) atkritumu plūsmām, un papildina Eiropas Savienības pasākumus atkritumu poligonu un sadedzināšanas jomā.

2.2   Balstoties uz daudziem avotiem un dažādām aprēķinu metodēm, tiek lēsts, ka jaunu EEI apjoms, kas tiek laists ES-27 tirgū, ir 10,3 milj. tonnu gadā. Pēc dažām prognozēm līdz 2020. gadam EEIA kopapjoms ik gadu pieaugs par 2,5 %–2,7 %, sasniedzot aptuveni 12,3 milj. tonnu. Kopējais savākto atkritumu daudzums 2006. gadā bija 2 milj. tonnu.

2.3   Tādēļ šajā posmā ir svarīgi izvērtēt, vai direktīva ir devusi gaidītos rezultātus vides aizsardzības jomā. Svarīgi ir arī apzināt iespējamos uzlabojumus un labākos veidus, kā tos panākt.

2.4   Jo īpaši, ar EEIA direktīvu ir ieviesta virkne atkritumu apsaimniekošanas modeļu, lai palielinātu elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu pārstrādi un ierobežotu galīgajai apglabāšanai paredzēto atkritumu kopējo daudzumu.

2.5   Ražotāji tiek motivēti izstrādāt ekoloģiski efektīvākas elektriskās un elektroniskās iekārtas, pilnībā ņemot vērā atkritumu apsaimniekošanas aspektus. Tādēļ EEIA direktīvā ir iekļauta ražotāja paplašinātas atbildības koncepcija. Lai izpildītu likumdošanas prasības, EEI ražotājiem būs jāņem vērā viss elektrisko un elektronisko produktu aprites cikls, tostarp produktu derīguma termiņš, modernizācijas iespējas, remontējamība, demontāža un pārstrādājamo materiālu otrreizēja izmantošana. Ražotāji būs atbildīgi arī par elektrisko un elektronisko iekārtu atpakaļpieņemšanu un pārstrādi gadījumos, kad tās ietilpst kādā no desmit plašākajām produktu kategorijām (2). Visbeidzot, tiem jāsniedz atbilstību apliecinoši dati.

2.6   Ražotāja paplašinātā atbildība darbojas no brīža, kad tirgus operators tiek uzņemts uzskaitē ražotāju valsts reģistros, ko izveido valsts iestādes katrā dalībvalstī. Termins “ražotājs” attiecas uz dažādiem darbības veidiem un ietver sevī ražotājus, kas minētās iekārtas izgatavo ar savu firmas zīmi, kā arī to importētājus un izplatītājus. Jēdziens “ražotājs” ir tik plašs, lai iekļautu iespējami vairāk uzņēmējdarbības veidu, tādējādi panākot izmaksu ziņā efektīvu EEIA apsaimniekošanas sistēmu. Tomēr problēma ir tā, ka šāda plaša definīcija rada situāciju, kad vienam produktam var būt daudzi ražotāji, kuri atbild par tā apsaimniekošanu, kas ir nepieņemami no tiesiskā viedokļa.

2.7   EEIA direktīvas nolūks ir veicināt atkritumu dalītu vākšanu, nosakot kvantitatīvus mērķus. ES dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai vēlākais līdz 2006. gada 31. decembrim EEIA dalītas vākšanas īpatsvars no privātām mājsaimniecībām būtu vismaz 4 kg uz vienu iedzīvotāju gadā. Līdz 2008. gada decembrim būtu jānosaka jauns obligāts mērķis.

2.8   EEIA direktīva arī veicina otrreizēju izmantošanu un pārstrādi, nosakot reģenerācijas, atkārtotas izmantošanas un pārstrādes mērķus.

2.9   Pēdējais EEIA direktīvas pīlārs ir gala lietotāju, t.i., patērētāju loma. Patērētāji var bez maksas nodot atpakaļ savas iekārtas. Lai novērstu bīstamu EEI atkritumu rašanos, saskaņā ar Direktīvu 2002/95/EK (direktīva par dažu bīstamu vielu izmantošanas ierobežošanu elektriskās un elektroniskās iekārtās) (3) ir ieviesti aizliegumi un ierobežojumi attiecībā uz noteiktām vielām.

3.   Vispārīgas piezīmes – konstatētās problēmas.

3.1   Balstoties uz iepriekš minētajiem pasākumiem, dalībvalstīm bija jāizstrādā savi valstu EEIA apsaimniekošanas plāni saskaņā ar direktīvas prasībām. Pirmais vērtējums par EEIA likumdošanas ieviešanu dalībvalstīs ļauj izdarīt šādus secinājumus:

4.   Īpašas piezīmes – turpmākā virzība.

4.1   Direktīvas pārskatīšanai vajadzētu būt vērstai uz to, lai panāktu pēc iespējas labākus rezultātus vides aizsardzības jomā (savākt vairāk) un palielinātu EEIA apstrādes rentabilitāti (apstrādāt labāk).

4.2   EEIA apsaimniekošanas problēmu risināšana ES nozīmē arī samazināt administratīvo slogu uzņēmumiem, lai tie saglabātu savu ekonomisko konkurētspēju un varētu ieguldīt resursus savas darbības ekoloģiskā snieguma uzlabošanā – gan attiecībā uz produktu dizainu, gan savākšanas shēmām, gan atpakaļpieņemšanas sistēmām, gan sabiedrības informēšanu.

4.3   Valstu iestādes un privātpersonas varētu finansēt izglītojošas programmas skolās, lai bērnus agrīnā vecumā iepazīstinātu ar labu praksi elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu pārstrādē un apsaimniekošanā. Šīs programmas būtu īstenojamas vietējā līmenī, jo to saturam jābūt pielāgotam vietējiem apstākļiem un patēriņa modeļiem.

4.4   Lai panāktu pēc iespējas lielākus apkārtējās vides stāvokļa uzlabojumus un visaugstāko rentabilitāti, ir nepieciešams:

(1)  EESK atzinums par EEIA, OV C 116, 20.4.2001., 38.–43. lpp..

(2)  Direktīva paredz desmit EEI kategorijas:

(3)  Direktīva par dažu bīstamu vielu izmantošanas ierobežošanu elektriskās un elektroniskās iekārtās paredz dažādu smago metālu (svina, dzīvsudraba, kadmija, hroma (VI)) un broma liesmu slāpētāju (polibrombifenila (PBB) vai polibromdifenilētera (PBDE)) aizstāšanu elektriskās un elektroniskās iekārtās, kas nonākušas tirgū pēc 2006. gada 1. jūlija.

(4)  Skatīt 2. zemsvītras piezīmi.

(5)  Saskaņā ar EEIA direktīvas 12. pantu “Informācija un ziņojumi” dalībvalstis izveido ražotāju reģistru un vāc ikgadēju informāciju, tai skaitā pamatotus vērtējumus, par tirgū laisto elektrisko un elektronisko iekārtu daudzumiem un kategorijām, kas savāktas, izmantojot visdažādākos kanālus, dalībvalstīs kā atkārtoti izmantotās, otrreizēji pārstrādātās un reģenerētās, kā arī par savākto atkritumu izvešanu pēc to svara, vai, ja tas nav iespējams, pēc skaita.

(6)  Skatīt 2. zemsvītras piezīmē minētās produktu kategorijas.