31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 77/131

1.1

Šis ir jaunākais no tiem Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas sagatavotajiem atzinumiem, (EESK), kuros skarti ekonomikas pārvaldības jautājumi Eiropas Savienībā. Tā pamatā ir Komisijas paziņojums (COM(2007) 721 galīgā redakcija) “ES ekonomika: 2007. gada pārskats — Eiropas produktivitātes paaugstināšana”.

1.2

Pārskata par 2007. gadu sākumā norādīts: neraugoties uz to, ka Eiropas Savienība ir viena no visprogresīvākajām un produktīvākajām tautsaimniecībām pasaulē, Eiropas Savienībā IKP un līdz ar to arī dzīves līmenis joprojām ir ievērojami zemāks nekā Amerikas Savienotajās Valstīs, kas ir visattīstītākā tautsaimniecība pasaulē. Galvenais iemesls ir atšķirīgā produktivitātes attīstība dažādās tautsaimniecības nozarēs un dažādās dalībvalstīs.

1.3

Kaut arī dati par ASV ir lietderīga mēraukla, lai salīdzinoši novērtētu dalībvalstu sniegumu, šajā atzinumā galvenokārt ir veikts dažādu ES valstu salīdzinājums. Salīdzinājumu ar ASV ietekmē tādi faktori kā sociālais modelis, darba dienas ilgums un līdzdalība darba vietā, bet atzinums nav veltīts šiem jautājumiem. Šis atzinums ir par to, kādēļ dažas ES valstis sasniedz augstāku labklājības līmeni un rada vairāk darbavietu nekā citas.

1.4

Komisijas ziņojuma pamatdoma tā, ka Lisabonas darba kārtības ieviešana vienlaikus palīdzēs dalībvalstīm palielināt gan nodarbinātību, gan labklājību. Ievērojamu ieguldījumu var sniegt vairākas galvenās politikas. Tajās jāietver šādi mērķi:

1.5

Minētās politikas kļūst arvien aktuālākas, ņemot vērā pasaules ekonomikā notikušās pārmaiņas kopš 2000. gada Eiropas Savienības Padomes sanāksmes Lisabonā. Jaunas problēmas jārisina ne tikai sakarā ar pašreizējo finanšu krīzi, bet arī sakarā ar līdzsvaru starp fosilās degvielas piegādi un pieprasījumu, acīmredzamajām klimata pārmaiņām, augošo pārtikas trūkumu un pastiprināto patēriņa preču pieprasījumu vispār. Minētie jautājumi vēl vairāk apliecina pētniecībai un izstrādei veltīto ieguldījumu un pasaules līmeņa kvalitātes pētniecības būtisko nozīmi. Tie uzsver tāda konkurētspējīga vienotā tirgus nepieciešamību, kuru stiprina efektīvi elastdrošības nosacījumi darba tirgū un augstas kvalitātes valsts finanses.

1.6

Pieprasījuma un piegādes makroekonomiskie faktori padziļināti apspriesti agrākos, ievadā minētos EESK atzinumos par ES tautsaimniecības pārvaldību. Tajos Komiteja uzsver, ka ar piegādi saistītie konkurētspējas uzlabošanas pasākumi jāpapildina ar dažādām makroekonomikas rīcībpolitikām, kas sekmē ienākumus, pieprasījumu un nodarbinātību. Šajā atzinumā vērsta uzmanība uz to, ka neraugoties uz pieprasījuma faktoriem, pastāv nopietna savstarpējā saistība starp Lisabonas darba kārtībā minētajām ar piegādi saistītajām reformām un IKP pieaugumu.

1.7

Nesen publicētajā 2007. gada Lisabonas novērtējuma tabulā (1) vadošās septiņas valstis (pēc kārtas) ir Dānija*, Zviedrija*, Austrija*, Nīderlande*, Somija*, Īrija* un Apvienotā Karaliste (AK)*, kam seko Vācija un Francija. (2) Slovēnija* un Igaunija* ir vadošās jauno dalībvalstu vidū. No ES 15 dalībvalstīm pēdējās sarakstā ir Spānija, Grieķija, Portugāle un Itālija. Kopumā Nīderlande, Austrija un Igaunija saņēma uzslavu par visefektīvāko Lisabonas darba kārtības ieviešanu. Grieķija un Itālija tika novērtētas kā visneefektīvākās. Kā sekmīga Lisabonas programmas ieviešana ietekmē produktivitāti un nodarbinātību?

1.8

Lai gan pastāv citi vērā ņemami faktori, šajā atzinumā veiktā analīze ļauj secināt, ka patiešām pastāv cieša savstarpējā saistība starp Lisabonas stratēģijas ieviešanu un nodarbinātības un IKP uz vienu iedzīvotāju palielināšanos. Kopumā apstiprinās arī pretējais: valstīs, kas neievieš Lisabonas stratēģijas reformas, attiecīgie rādītāji parasti ir neapmierinoši. Pamatojoties uz šo secinājumu, EESK mudina dalībvalstis pēc iespējas ātrāk pilnībā ieviest Lisabonas programmu.

1.9

Jāuzsver katra programmas elementa nozīme. Komiteja jo īpaši vēlas, lai vairāk tiktu ieguldīts zināšanās, izglītībā, pētniecībā un izstrādē. Nav šaubu, ka konkurence sekmē inovāciju, tādēļ ES valstu tautsaimniecībām jābūt konkurētspējīgām, lai tās atbilstu globalizācijas izvirzītajām prasībām. Lai optimizētu dalībvalstu tautsaimniecību produktivitāti, nepieciešama neveiksmīgu uzņēmumu un nozaru ražošanas faktoru reorganizācija, izveidojot jaunus un plaukstošus uzņēmumus un nozares. Tas savukārt nozīmē, ka dalībvalstij jāvelta resursi elastdrošībai. Visbeidzot ir skaidrs, ka dalībvalstu tautsaimniecību sekmīgums ir lielā mērā atkarīgs no labas valsts finanšu pārvaldības.

1.10

EESK Lisabonas Padomei 2000. gada martā iesniegtajā atzinumā (3) mēs norādījām: “Esam pārliecināti, ka Eiropā ir nepieciešamās inovācijas un radošās spējas, zināšanas un uzņēmība, lai tā sevi sekmīgi apliecinātu jaunā modelī (informācijas sabiedrībā). Taču šīm spējām ir jāļauj izpausties. Šķēršļi jāaizstāj ar iespējām. Sodi jāaizstāj ar pamudinājumiem. Pēdējo desmit gadu laikā Eiropā rūpniecības nozarēs notikusi liberalizācija. Tagad mums ir jāatbrīvo Eiropas vīriešu un sieviešu enerģija.” 2008. gadā mums vēl daudz jāpaveic, taču risinājums ir Lisabonas darba kārtība īstenošana.

2.1

Šis ir pēdējais no Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas sagatavotajiem atzinumiem, (EESK), kuros skarti ekonomikas pārvaldības jautājumi Eiropas Savienībā. Tas sagatavots, atsaucoties uz Komisijas paziņojumu COM(2007) 721 galīgā redakcija “ES ekonomika: 2007. gada pārskats — Eiropas produktivitātes paaugstināšana”. Iepriekšējā, 2007. gada septembra atzinumā tika aplūkots dokuments “2006. gada pārskats — Euro zonas stiprināšana: galvenās politikas prioritātes”.

2.2

Šajā atzinumā EESK mērķis ir analizēt saikni starp nodarbinātības līmeņa pieaugumu un IKP uz vienu iedzīvotāju dalībvalstīs un dažādiem Komisijas paziņojumā sniegtiem politikas ieteikumiem. Šajā ziņā atzinums diezgan ievērojami atšķiras no secinājumiem iepriekšējā atzinumā par 2006. gada pārskatu, kurā bija izskaidroti iekšējie sociāli ekonomiskie apstākļi un atšķirīgie politiskie mērķi, kas nosaka dalībvalstu rīcību.

2.3

Agrākajos 2006. gada oktobra (4) un 2006. gada februāra (5) atzinumos tika aplūkotas Ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnes (EPVP) 2005.–2008. gadam, bet 2004. gada martā mēs pieņēmām atzinumu par ekonomikas politikas vispārējām pamatnostādnēm (2003–2005) (6). Lai gan EESK ir saņēmusi Komisijas ieteikumu EPVP 2008.–2010. gadam, tā norāda, ka šajās pamatnostādnēs nekas nav mainījies salīdzinājumā ar EPVP 2005.–2008. gadam. Ņemot vērā iepriekš veikto darbu pie EPVP, EESK par pamatu šim atzinumam nolēma izmantot 2007. gada ES ekonomikas pārskatu.

2.4

EESK 2006. gada oktobrī izskatīja noteikumus, kas ietekmē vispārējos cenu stabilitātes, izaugsmes un nodarbinātības mērķus. Šajā atzinumā mēs pievēršamies politikai, nevis noteikumiem. EESK 2006. gada februārī publicēja savu atzinumu par 2005.–2008. gada EPVP. Lai gan šis atzinums aptvēra ļoti plašu darbības lauku, visumā tajā tika apstiprināta tā pati politikas darba kārtība nodarbinātības un produktivitātes izaugsmei, kas ir šā atzinuma pamatā. Abos atzinumos EESK pievērsusies pieprasījumu ietekmējošiem ekonomikas faktoriem. Savukārt šajā atzinumā Komiteja analizē Komisijas priekšlikumus par reformām piedāvājuma jomā.

2.5

Tādēļ Komiteja uzsver, ka papildus konkurētspējas uzlabošanas pasākumiem piedāvājuma jomā jāīsteno dažādas makroekonomikas politikas, kas sekmē veicinot ienākumus, pieprasījumu un nodarbinātību. Komiteja jautājumam par atbilstošu politiku kopumu pievērsās vēl joprojām aktuālajā 2004. gada marta atzinumā.

2.6

Komisijas dokumentā “Eiropas Ekonomika” Nr. 8/2007 ir iekļauts paziņojums “Eiropas produktivitātes paaugstināšana”, kura garums ir 149 lappuses un kuram ir četras nodaļas:

Komiteja pauž nožēlu, ka Komisijas ieteikumi par konkurētspējas veicināšanu attiecas tikai uz piegādi.

Šajā atzinumā izvērtēta paziņojuma 4. nodaļā ierosinātā politika.

3.1

Pārskata par 2007. gadu sākumā norādīts: neraugoties uz to, ka Eiropas Savienība ir viena no visprogresīvākajām un produktīvākajām tautsaimniecībām pasaulē, Eiropas Savienībā IKP un līdz ar to arī dzīves līmenis joprojām ir ievērojami zemāks nekā ASV, kas ir visattīstītākā tautsaimniecība pasaulē. Galvenais iemesls ir atšķirīgā produktivitātes attīstība dažādās tautsaimniecības nozarēs un dažādās dalībvalstīs.

3.2

Pieņemot Lisabonas stratēģiju 2000. gada martā, ES vislielāko nozīmi piešķīra ES produktivitātes uzlabošanai, kā arī stabilai nodarbinātības palielināšanai. Šīs stratēģijas galvenie elementi ir zināšanu uzkrāšana, konkurences stiprināšana un elastīguma palielināšana.

3.3

Zināšanu uzkrāšanai vajadzīgi vairāk un labāki ieguldījumi pētniecībā un izstrādē, un cilvēkresursos. Visā Eiropas Savienībā jānostiprina arī izglītības efektivitāte un rentabilitāte.

3.4

Konkurences veicināšana ir būtiska gan attiecībā uz produktivitātes līmeni, gan tās izaugsmes tempu. Empīriskie pētījumi apstiprina, ka tirgu atvēršana konkurencei pozitīvi ietekmē ne tikai produktivitāti un izaugsmi, bet arī nodarbinātību.

3.5

Elastīguma palielināšana ir vajadzīga, lai pielāgotu ražošanas struktūras turpmākai specializācijai un dažādošanai jaunās jomās, kas sniedz relatīvas salīdzinošās priekšrocības. Pēdējo gadu laikā ES dalībvalstis ir veikušas pasākumus, lai atvieglotu uzņēmumu un darbaspēka mobilitāti, bet ir jāveic vairāk un plašāki pasākumi.

3.6

Tādēļ jāsecina, ka ir jāmaina nostāja. Ievērojamu ieguldījumu var sniegt vairākas galvenās politikas. Tajās jāietver šādi mērķi:

3.7

Daudzi plaši iesakņojušies uzskati ir apgāzti: ne tikai lielas valstis un lieli uzņēmumi var būt līderi tehnoloģijā; tirdzniecība nav galvenais tehnoloģijas izplatīšanas līdzeklis; mazas valstis var būt līderes specializētās jomās; jaunas un inovatīvas tehnoloģijas bieži vien ievieš mazie uzņēmumi; starptautiskā pētnieku un finanšu kapitāla mobilitāte ir galvenie tehnoloģiju izplatīšanas līdzekļi.

3.8

Šobrīd veidojas plaša vienprātība par to, kas ierobežo produktivitātes izaugsmi, un par līdzekļiem, kas vajadzīgi tās paaugstināšanai. Darba un produktu tirgu ierobežojumi, atvērtības trūkums tiešajiem ārvalstu ieguldījumiem un šķēršļi jaunu tehnoloģiju pieejamībai un izveidei vai to izplatīšanai var būt galvenie produktivitātes izaugsmes traucējumi ilgākā laikposmā.

3.9

Tā kā ražīguma pieaugumu ietekmē vismazāk produktīvo vienību iziešana no tirgus, svarīga ir politika, kas veicina resursu atkārtotu pārdali. Ja ražīguma pieauguma rezultātā palielinās ienākumi, tad var sagaidīt, ka patērētāju pieprasījums novirzīsies uz pakalpojumiem. Tā kā daudzām pakalpojumu nozarēm ir liela pievienotā vērtība un augsts ražīgums, ekonomika varēs atļauties radīt jaunas darbavietas nozarēs, kuru produktivitātes līmenis ir tiešām zems.

4.1

IKP apjoms uz vienu iedzīvotāju ir atkarīgs ne tikai no Lisabonas darba kārtības. To ietekmē daudzi faktori, piemēram, topošu tirgu attīstība, Austrumeiropa un Krievija, enerģijas un patēriņa cenas un tirgus tendences, tehnoloģiskās pārmaiņas un globalizācija kopumā. Iekšējo pieprasījumu ietekmē algu līmenis, nodarbinātība un pirktspēja. Pieprasījuma kontrole lielā mērā ir fiskālās un monetārās politikas uzdevums, savukārt uzņēmējdarbības un patērētāju kreditēšana, sekmējot pieprasījumu, galu galā ir atkarīga no centrālajām bankām. Kamēr finanšu tirgus pārdzīvo krīzi, visticamāk nepietiks kredītu, cietīs pieprasījums, un tas ietekmēs IKP.

4.2

Makroekonomiskie faktori padziļināti apspriesti agrākos, ievadā minētajos EESK atzinumos par ES ekonomikas pārvaldību. Šajā atzinumā vērsta uzmanība uz to, lai parādītu, ka, neraugoties uz pieprasījuma faktoriem, pastāv nopietna savstarpējā saistība starp Lisabonas darba kārtībā minētajām ar piegādei saistītajām reformām un IKP pieaugumu.

4.3

Relatīvais IKP uz vienu cilvēku ir sniegts 1. tabulā, izvēloties divus laika posmus: 1999. gads, kad tika ieviests euro, un 2007. gads, kad ES iestājās jaunas dalībvalstis. Minētajā periodā ASV IKP samazinājās no 161,8 % līdz 150,9 % salīdzinājumā ar 27 valstu ES IKP. Taču tā dēvētās vecās dalībvalstis nav spējušas izmantot šo ASV relatīvo lejupslīdi un ES 15 valstis ir noslīdējušas no 115,3 uz 111,7, savukārt euro zona — no 114,5 uz 109,8 attiecībā pret ES 27 valstīm.

4.4

Ņemot vērā šos datus, kāda ir nodarbinātības statistika? Dati par nodarbinātību no 1998. gada (kad tika uzsāktas pirmās pievienošanās sarunas ar jaunajām dalībvalstīm) līdz 2006. gadam (pēdējie pieejamie dati) ir sniegti 2. tabulā. Dati par bezdarbu norādīti par periodu līdz 2007. gadam. Minētajā periodā nodarbinātības līmenis ASV samazinājās no 73,8 % uz 72 % no darbaspēka, bezdarba līmenim palielinoties no 4,5 % līdz 4,6 %. Vienlaicīgi euro zonā nodarbinātība sāka pieaugt no 59,2 % līdz 64,8 % un bezdarbs samazinājās no 10,1 % uz 7,4 %. Dati par ES 15 valstīm ir mazliet labāki par euro zonas datiem, taču dati par ES 25 valstīm ir mazliet sliktāki.

4.5

Nesen publicētajā 2007. gada Lisabonas novērtējuma tabulā vadošās septiņas valstis (pēc kārtas) ir Dānija*, Zviedrija*, Austrija*, Nīderlande*, Somija*, Īrija* un Apvienotā Karaliste (AK)*, kam seko Vācija un Francija. Slovēnija* un Igaunija* ir vadošās jauno dalībvalstu vidū. No ES 15 dalībvalstīm pēdējās sarakstā ir Spānija, Grieķija, Portugāle un Itālija. Kopumā Nīderlande, Austrija un Igaunija saņēma uzslavu par visefektīvāko Lisabonas darba kārtības ieviešanu. Grieķija un Itālija tika novērtētas kā visneefektīvākās. Kā sekmīga Lisabonas programmas ieviešanas ietekmē produktivitāti un nodarbinātību?

4.6

Luksemburgā un Norvēģijā relatīvais IKP uz vienu cilvēku ir lielāks nekā ASV. Valstis, kas tuvinās ASV 20 % robežās, ir Īrija* (pirmajā vietā), Nīderlande*, Austrija*, Zviedrija*, Dānija*, Beļģija un (knapi) AK* un Somija*. ES neietilpstošās valstis Islande, Šveice un Japāna visas iekļaujas 20 % robežās salīdzinājumā ar ASV. Jaunās dalībvalstis Kipra un Slovēnija* ir vistuvāk ES 27 valstu vidējam līmenim, savukārt ievērojamākais progress noticis Igaunijā*, kam seko Latvija, Lietuva, Ungārija un Slovākija.

4.7

Nodarbinātības rādītāji lielā mērā ir līdzīgi IKP rādītājiem. Nodarbinātības līmenis ASV ir tikai mazliet augstāks par 70 % no darbaspēka. Visās ārpus ES esošajās valstīs, kas norādītas tabulā, ieskaitot Japānu un visās trīs ārpus euro zonas esošās valstīs (Dānija*, Zviedrija*, AK*), nodarbinātības līmenis pārsniedz 70 %. Euro zonas valstīs tikai Nīderlandē* un Austrijā* nodarbinātības līmenis pārsniedz 70 %, kamēr Īrijā* un Somijā* tas ir gandrīz 70 %. Starp jaunajām dalībvalstīm vadošās ir Kipra un Igaunija*, kur kopējais nodarbinātības līmenis ir gandrīz 70 %.

4.8

Bezdarba līmenis ASV ir 4,6 %. Tāpat kā Norvēģijā, arī Īrijā*, Nīderlandē*, Austrijā*, Dānijā*, Kiprā un Lietuvā bezdarba līmenis nav tik augsts kā ASV. Luksemburgā, AK*, Čehijas Republikā* un Slovēnijā* šis līmenis ar vienas iedaļas starpību ir tāds pats kā ASV. Zviedrija*, Latvija un Malta no ASV atpaliek par divām iedaļām.

4.9

Pamatojoties uz augstāk minēto analīzi, ir skaidrs, ka nepieciešams aplūkot tendences Lisabonas novērtējuma tabulā minētajās vadošajās valstīs — Dānijā*, Zviedrijā*, Austrijā*, Nīderlandē*, Somijā*, Īrijā* un AK*, kā arī vadošajās jaunajās dalībvalstīs — Igaunijā* un Slovēnijā*. Šajā atzinumā šīs valstis veido “novērojamās valstis” un ir apzīmētas ar zvaigznīti. Mēs izvērtēsim, kādā mērā politika attiecībā uz zināšanām, konkurenci, inovācijām un valsts finansēm, sekmējusi šo valstu relatīvos panākumus. Salīdzinājumam Spānijas, Grieķijas, Portugāles un Itālijas politika tiks skatīta kā “kontroles grupa”. Turklāt ES joprojām ļoti nozīmīga ir Francijas un Vācijas ietekmīgā ekonomika. Abās valstīs raksturīga ir polarizēta politiskā vide, kas apgrūtina reformas, lai gan kaut kādā mērā sāk parādīties rezultāti.

5.1

ESAO (OECD — Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija) programma skolēnu novērtēšanai starptautiskā mērogā ir pazīstama ar nosaukumu PISA (Programme for International Student Assessment). 3. tabulā ir apkopoti 2006. gada pētījuma rezultāti par piecpadsmitgadīgu skolēnu lasītprasmi, zināšanām matemātikā un dabaszinātnēs ESAO dalībvalstīs un citās valstīs.

5.2

Līdztekus Korejai, Japānai un Šveicei, augstāko novērtējumu “A” visos priekšmetos ieguvusi Somija* (pārliecinoša uzvarētāja), Nīderlande*, Beļģija un Igaunija*. Valstis, kas saņēmušas divus “A”, ir Čehijas Republika, Austrija*, Slovēnija* un Īrija*. Sarakstā ar vienu “A” ierindojas Dānija*, Zviedrija*, AK*, Vācija un Polija. Vācija un AK novērtējumu “A” ieguvusi dabaszinātnēs. AK* ir trešajā augstākajā vietā dabaszinātnēs 6. līmenī, ierindojoties pēc Slovēnijas* un Somijas*. Visas “novērojamās” valstis ieguvušas “A” novērtējumu. “Kontroles grupā” esošās valstis ierindojušās saraksta apakšā kopā ar ASV.

5.3

Ņemot vērā ievērojamo saikni starp dalībvalsts izglītības sistēmas un tās tautsaimniecības sniegumu, EESK pilnībā piekrīt Komisijai, ka ES izglītības kvalitāte ir jāizvirza par vadošo politiku.

5.4

Šanhajas Jiao Tong universitāte ir izstrādājusi universitāšu klasifikācijas metodiku. Pastāv arī citas universitāšu klasifikācijas metodikas, taču Jiao Tong universitātes izstrādātā atbilst ES redzējumam par zinātni un pētniecību.

5.5

Saskaņā ar PISA vērtējumu Savienoto Valstu izglītības sistēmas sniegums ir ļoti viduvējs. ASV saglabā konkurētspēju tieši augstākajā izglītībā. 4. tabula ir izvilkums no Jiao Tong rangu tabulas. 20. labāko universitāšu sarakstā ierindojas 17 Amerikas universitātes, divas Lielbritānijas un viena Japānas universitāte. AK ar desmit ierakstiem 100 labāko grupā atrodas “novērojamo valstu” sarakstā. Sarakstā atrodas arī ES neietilpstošas valstis — Japāna (6 ieraksti) Kanāda (4), Austrālija (2), Šveice (3), Norvēģija (1) un Izraēla (1). 100. labāko grupā parādās arī piecas “novērojamās valstis” — AK*, Nīderlande* (2), Dānija* (1), Zviedrija* (4) un Somija* (1). Tajā neparādās neviena no kontroles grupas valstīm. Savu agrāko slavu vajadzētu atgūt Boloņas, Salamankas un Koimbras universitātēm. Turklāt Vācijai ir 6 ieraksti un Francijai — 4.

5.6

Simts labāko universitāšu sarakstā papildus Apvienotajai Karalistei ir pārstāvētas vēl tikai sešas dalībvalstis, bet divdesmit ES dalībvalstis sarakstā nefigurē. Šķiet, ka Komisijas politika ir šo plaisu aizpildīt ar ES Tehnoloģiju institūta palīdzību. Neskatoties uz EESK atbalstu šim projektam, grūti iedomāties, kā tas varētu sekmīgi attīstīties, nesamazinot ES valstu klātbūtni 100. labāko grupā. Cita stratēģija varētu būt dalībvalstu vadošo universitāšu attīstības politikas pārskatīšana. Lai iegūtu zināšanas un prasmes, kas vajadzīgas 21. gadsimta zinātnes un tehnoloģijas izmantošanai labklājības un nodarbinātības nodrošināšanai, visvairāk vajadzīga ir augstskolu un uzņēmumu ciešāka sadarbība.

5.7

Papildu novērtējumu par kādas dalībvalsts augstākās izglītības līmeni var gūt no Statistikas biroja (Eurostat) datiem par terciārās izglītības absolventu skaitu dabaszinātnēs un tehnoloģijās uz tūkstoš iedzīvotājiem 20–29 gadu vecuma grupā. ASV tas ir 10,6. Līdzīgus datus kā ASV viena procentu punkta ietvaros uzrāda tādas dalībvalstis kā Beļģija, Vācija, Grieķija, Itālija, Latvija, Austrija*, Polija, Rumānija, Slovēnija* un Slovākija. Daudz augstāks rādītājs ir Dānijai* (14,7), Īrija* (24,5), Francijai (22,5), Lietuvai (18,9), Somijai* (17,7), Zviedrijai* (14,4) un AK* (18,4). Valstis, kas atzīmētas ar zvaigznīti (*), ir “novērojamās valstis”. Itālija un Grieķija ir vienīgās valstis no kontroles grupas, kas šeit kvalificējas. Dalībvalstīm vidējās un terciārās izglītības sistēmās ir jāpievērš uzmanība absolventu skaita palielināšanai dabaszinātnēs un tehnoloģijās.

5.8

Viens no Lisabonas projekta mērķiem ir palielināt ES pētniecības un izstrādes izdevumus līdz 3 % no IKP. No tiem 2 % vajadzētu ieplūst no privātā sektora. Divas no “novērojamajām valstīm” — Zviedrija* un Somija* — izdod vairāk nekā 3 %. Savukārt Dānija* un Austrija*, tāpat kā Vācija un Francija, izdod no 2 % līdz 3 %. Valstis, kas izdod no 1 % līdz 2 % ir Beļģija, Čehijas Republika, Igaunija*, Īrija*, Nīderlande*, Slovēnija*, Spānija un AK*, un vairums no šīm valstīm ir “novērojamās valstis”. Visas pārējās dalībvalstis izdod mazāk par 1 %, izņemot Ungāriju un Itāliju (abām 1 %), Itālijai un Spānijai atrodoties kontroles grupā. Lai novērstu plaisu, nešķiet nereāli sagaidīt no valstu valdībām, lai 1 % no IKP tiktu veltīts pētniecībai un izstrādei. Ideāli būtu to novirzīt uz universitātēm un pētniecības institūtiem, lai tiem palīdzētu izveidot savu reputāciju un stāvokli zinātnes pasaulē. Šobrīd ES 15 valstu valdības izdod no 0,30 % līdz 0,40 %, savukārt jaunās dalībvalstis — no 0,50 % līdz 0,60 %. Daudz vairāk varētu un vajadzētu darīt zinātnes attīstībai, jo īpaši, lai risinātu problēmas, kas saistītas ar klimata pārmaiņām un piesārņojumu.

5.9

Attiecībā uz nodokļu atvieglojumiem pētniecībai un izstrādei privātajā sektorā, EESK jau ir iesniegusi savu atzinumu Komisijai (7). EESK uzskata, ka visām dalībvalstīm vajadzētu pieņemt labāko praksi un ieviest nodokļu atvieglojumus, lai sekmētu lielākus ieguldījumus pētniecībā un izstrādē no privātā sektora, īpaši no mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.

5.10

Pastāv lokveida sakarība starp izglītību, pētniecību, inovāciju, tehniskajām zināšanām un nodarbinātības tendencēm. Efektīvā lokā, zināšanas un prasmes ir pamats, kas piesaista investīcijas, kā arī veicina zināšanu nodošanu un imigrāciju. Savukārt tad, ja šādas pamata nav, kvalificēti iedzīvotāji tiecas meklēt vidi, kur viņu prasmes ir pieprasītas. Tas var izraisīt emigrāciju un intelektuālā darbaspēka aizplūšanu.

5.11

Politikas secinājumi attiecībā uz pētniecību un izglītību ir tādi, ka daudzu dalībvalstu vidējās un terciārās izglītības sistēmas ir jāpārskata un ka valdībām ir jāpalielina ieguldījumi pētniecībā un izstrādē. Noteikti pastāv saikne starp politikas efektivitāti un nodarbinātību un produktivitāti, ko pierādījuši dati gan par “novērojamajām valstīm”, gan par kontroles grupu.

6.1

Komisijas paziņojumā izklāstītas trīs konkurences sekmēšanas rīcībpolitikas. Tās ir ar tīkliem saistīto nozaru liberalizācija un pārvaldība, konkurences politika un ieguvumi no iekšējā tirgus pozitīvās ietekmes.

6.2

Iekšējais tirgus ieguvumi ietver stimulu veikt inovācijas, kas rodas ārvalstu konkurences rezultātā, iespēju izveidot apjomradītus ietaupījumus ražošanā, izplatīšanā un mārketingā, kas pieejami plašākā tirgū, kā arī tehnoloģiju nodošanu, ko rada atvērtība ārzemju investīcijām.

6.3

ES dalībvalstis visas nav bijušas vienlīdz pievilcīgas un atvērtas tiešajiem ārvalstu ieguldījumiem (TĀI). Tās dalībvalstis, kas nav saņēmušas TĀI, ir zaudējušas attiecībā uz tehnoloģiju nodošanu, vadības metodēm, tirgus stāvokli un kapitālieguldījumiem. Ernst & Young dati par TĀI liecina, ka laika periodā no 1997. līdz 2006. gadam 10 lielākās TĀI saņēmējas pēc projektu skaita Eiropā ir bijušas:

6.4

TĀI ir ievērojami ietekmējuši jauno dalībvalstu ekonomisko izaugsmi. Ņemot vērā to, ka visās pasaules valstīs, ieskaitot Indiju un Ķīnu, pieaug konkurence, lai iegūtu TĀI, jaunajām dalībvalstīm vajadzēs izmantot zināšanu ekonomiku, lai nodrošinātu izaugsmi un darba vietas. Āzijas valstis izceļas PISA prasmju testos un šo valstu universitātes beidz simtiem tūkstošu absolventu ar parastajiem un maģistra grādiem dabaszinātnēs un tehnoloģijās.

6.5

Ar tīkliem saistīto nozaru liberalizācija un pārvaldība var ievērojami samazināt izmaksas un uzlabot visas ekonomikas produktivitāti. Šo politiku iedala trīs posmos: pirmais posms — privatizācija, otrais posms — nosacījumi, ka atļauj ienākt jauniem tirgus dalībniekiem, radot izaicinājumu vietējiem, un visbeidzot īpašumtiesību nošķiršana starp tīkliem un tīkla pakalpojumiem. Pārskatā par progresu iekšējā gāzes un elektroenerģijas tirgus izveidē (8) Komisija kā efektīvu konkurences pasākumu min patērētāju iespēju mainīt piegādātājus. Piemēri minēti tabulā.

* Nav pieejami dati par gāzes tirgu Vācijā.

Parasti lielākā konkurence ir dažās “novērojamajās valstīs”, lai gan tā attīstījusies arī Itālijā un Spānijā.

6.6

Konkurences politikas ieviešana ir paredzēta, lai veicinātu efektivitāti un produktivitāti patērētājam būtiskās jomās. Šī politika ļoti lielā mērā sakrīt ar EESK vēlmi saglabāt līdzsvaru starp tās dalībnieku interesēm.

6.7

Resursu pārdales politika.

7.1

Resursu pārdale Komisijas skatījumā ir ražošanas faktoru novirzīšana no vājajām nozarēm uz topošām un augošām nozarēm.

7.2

Paziņojuma pamattēze ir tāda, ka ciktāl ekonomisko izaugsmi nosaka tehnoloģiju attīstība, tikmēr ekonomikā notiks strukturālas pārmaiņas. Jaunās augsto tehnoloģiju nozares var iegūt tirgus daļu uz sarūkošo nozaru rēķina. Jauni uzņēmumi var kļūt par nozīmīgiem spēlētājiem, savukārt nostabilizējušies uzņēmumi var būt spiesti pielāgoties vai bankrotēt.

7.3

Ņemot vērā to, ka ekonomika vienmēr būs pakļauta strukturālām pārmaiņām, ļoti svarīga ir tās pielāgošanās spēja, lai tehnoloģiju izmaiņas un zināšanu mobilitāte sniegtu maksimālu labumu. Taču Komisija uzskata, ka dalībvalstīm ir ierobežotas spējas, lai veiktu nepieciešamos pielāgojumus, jo to elastīgumu ierobežo darba tirgus iestādes un noteikumi.

7.4

Paziņojumā ierosināti četri galvenie politikas pasākumi, lai uzlabotu resursu pārdali: atvieglota iekļūšana tirgū, administratīvā sloga samazināšana, darba tirgus regulējuma un finanšu tirgus integrācija.

7.5

Dažas no politikām, kas paredzētas, lai atvieglotu iekļūšanu tirgū, jau skatītas iepriekšējos EESK atzinumos. Tās attiecas uz administratīvā sloga samazināšanu, dibinot uzņēmumu, daudzveidīgām atbalsta shēmām jauniem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, un izmaiņām bankrotēšanas procesu regulējošā likumdošanā. Piekļuve finanšu un konkurences politikai, lai nodrošinātu konkurējošu tirgus vidi, ir svarīgi elementi jebkurai stratēģijai, lai veiktu resursu pārdali, veidojot jaunu uzņēmumu.

7.6

Kaut arī administratīvie izdevumi ir gan lieliem, gan maziem uzņēmumiem, tomēr to slogu daudz vairāk izjūt mazie uzņēmumi sava nelielā izmēra dēļ. Administratīvā sloga samazināšana ir viens no pieciem svarīgākajiem ES darba kārtības mērķiem, tomēr, kā atzīst Komisija, noteikumu un administratīvo izmaksu samazināšana ir sarežģīts process, jo vairums pasākumu ieviesti īpašu iemeslu dēļ. “Tie palīdz, lai labotu tirgus neveiksmes, aizsargātu tirgus dalībniekus vai lai sniegtu informāciju politikas veidotājiem” (10). Daudzi ES dalībnieki iebilstu, ka šādā regulējumā noteiktā sociālā aizsardzība ir svarīgs acquis elements. Pat tad, ja tas tā ir, šādu noteikumu kumulatīvais rezultāts rada papildu saimnieciskās izmaksas.

7.7

Labāku tiesību aktu izstrādes darba grupa, kuras mītne ir AK, veicot kopīgu darbu ar Nīderlandes Centrālo plānošanas biroju (CBP), lēš, ka izmaksas varētu būt 3–4 % no IKP (11). Aprēķināts, ka 25 % samazinājums ES administratīvo izmaksu slogā sākotnēji varētu palielināt patieso IKP par 1 %. Ilgtermiņā ieguvums varētu būt par lielāks. Izmaksu sloga samazinājums būtu ļoti vēlams, tomēr nav pazīmju, kas liecinātu, ka minētā iniciatīvai ir īstenojama. Tā kā ES institucionāli paredz iespēju, ka tirgus būs neveiksmīgs, tad šādus uzlabojumus diez vai izdosies sasniegt. Turklāt EESK, cenšoties nodrošināt visa veida aizsardzību tirgus dalībniekiem, šķiet, nespēs sniegt atbalstu, lai kaut cik ievērojami samazinātu administratīvo slogu.

7.8

Darba tirgus struktūrām ir būtiska ietekme uz darbaspēka pārvietošanu. Tirgus reformas ietekme uz produktivitāti un nodarbinātību ir lielāka, kad darba tirgus ir elastīgs. Tā kā nav uzticamu pētījumu par darba tirgus elastīgumu, nodarbinātības līmenis kontroles grupā ietilpstošajās valstīs noteikti ir rādītājs, kas liecina par to nodarbinātības likumu spēju veicināt pielāgošanos pārmaiņām.

7.9

Nodarbinātības aizsardzības likumdošana ES ir saprotami strīdīga. Tā vietā, lai izdarītu labojumus attiecībā uz beztermiņa līgumos noteikto aizsardzību, daudzas dalībvalstis līdztekus ir ieviesušas pagaidu līgumus. Tieši pagaidu līgumi izskaidro nodarbinātības pieaugumu, kas apspriests šā atzinuma 4. punktā. Kaut arī nav datu par pašreizējo pilna darba laika nodarbinātību, kas izteikta ar pilnslodzes ekvivalenta mērvienību, nodarbinātības pieauguma apjoms vieš cerības un strukturāls bezdarbs samazinās.

7.10

Tas, protams, nepieciešams, lai novērstu radušos pārtraukumus līdz brīdim, kad darba normatīvi ir pietiekami elastīgi, lai maksimāli varētu īstenot resursu pārdali. Tāpēc dalībvalstis tiek mudinātas ieviest līdztekus politiku. Šajā procesā būtiska nozīme ir elastdrošībai. Jādara pieejami resursi, lai mūžizglītība ļautu nostiprināt pielāgošanās spēju un nodarbinātību, sociālās nodrošināšanas sistēmas ļautu nodrošināt stimulus dalībai darba tirgū un sekmētu pārvietošanu citā amatā, taču darba tirgus politikai vajadzētu palīdzēt cilvēkiem tikt galā ar pārmaiņām un bezdarbu, pārejot uz jaunu, drošu darba vietu. Šāda politika ir nepieciešama laikā, kad darba likumdošana nav tik stingra.

7.11

Valsts finanšu uzlabošana.

8.1

5. tabulā ietverti Statistikas biroja (Eurostat) dati par dalībvalstu finansēm. Vidējais valdības parāds euro zonas 12 valstīs 68,8 % no IKP pārsniedz gan EMS (Ekonomikas un monetārās savienības) konverģences mērķi 60 % apjomā, gan ES 15 valstu (63,0) un ES 25 valstu vidējos rādītājus. Kopumā valdības parāds novērošanas sarakstā esošajās valstīs ir mazāks par 50 % no IKP un daudzos gadījumos daudz mazāks. Izņēmums ir Austrija* (61,7 %). Turklāt visas novērošanās sarakstā esošās valstis ir samazinājušas valdības parādu laika periodā no 1999. līdz 2006. gadam. Īrijā*, Nīderlandē* un Zviedrijā* samazinājums ir bijis īpaši milzīgs. No kontroles grupā esošajām valstīm tikai Spānijai valdības parāds ir zemāks par 50 % no IKP, kas samazinājies minētajā periodā. Itālija (106,8 %) un Grieķija (95,3 %) atrodas grupas saraksta beigās.

8.2

Budžeta bilance ir pozitīva 15 valstu ES, proti, Beļģijā, Īrijā*, Spānijā, Luksemburgā, Nīderlandē*, Somijā*, Dānijā* un Zviedrijā*. Pārējo valstu bilances ir negatīvas ar mazāk nekā 3 %, izņemot Itāliju (-4,4 %) un Portugāli (-3,9 %). Jauno dalībvalstu vidū Bulgārijai un Igaunijai ir pozitīvas bilances, taču Ungārijai, Polijai un Slovākijai tās par vairāk nekā 3 % ir negatīvas. Tikai 1,2 % negatīvā līmenī izceļas Kipra un Slovēnija*. No kontroles grupā iekļautajām valstīm AK ar 2,7 % negatīvu rādītāju ir nonākusi strupceļā. Tā nespēja nolīdzsvarot budžetu labvēlīgas ekonomiskās darbības laikā, tādēļ tās vieta līderpozīcijās esošo valstu grupā šobrīd ir apdraudēta. Kontroles grupā Spānijas sniegums izceļas citu starpā, kamēr Itālija un Portugāle apliecina savas kopumā zemās pozīcijas grupā.

8.3

Gada atzinumos par ES ekonomiku EESK diskutē par pareizu valsts finanšu [vadību]. Salīdzinošie dati par valstīm, kas atrodas novērošanas sarakstā un kontroles grupā, norāda, ka pareiza valsts finanšu [vadība] ir svarīga nodarbinātības un produktivitātes snieguma sastāvdaļa dalībvalstīs.

8.4

Pārbaudot novērošanas sarakstā un kontroles grupā esošo valstu relatīvo sniegumu, radās jautājums par nodokļu ietekmi. Statistikas biroja (Eurostat) 2005. gada ziņojumā par nodokļiem teikts, ka ES 27 valstīs vidējā nodokļu likme procentuāli no IKP bija 39,6 %. Tas ir par 13 procentu punktiem vairāk, nekā ASV un Japānā. Starp visām ESAO dalībvalstīm, kas neietilpst ES, tikai Jaunzēlandē eksistē nodokļu likme, kas pārsniedz 35 %. Pamatojoties uz dalībvalstu centieniem samazināt nodokļu slogu, nodokļu pieauguma tendence ir samazinājusies un vidējā nodokļu likme tagad ir atgriezusies 1995. gada līmenī.

8.5

Zviedrija*, Dānija* un Somija*, kam seko Beļģija un Francija, ir valstu piecinieks, kurās ir lielākais nodokļu slogs. Nākamajā pieciniekā ierindojušās Austrija* un Slovēnija*, kā arī Itālija. Nīderlande* un AK* ierindojušās attiecīgi 12. un 13. vietā. Tikai Igaunijā* un Īrijā*, ierindojoties 22. un 23. vietā, ir daudz mazāki nodokļi. No kontroles grupas valstīm Itālijā nodokļu slogs ir mazāks vai vienāds ar tām piecām valstīm, kas atrodas novērošanas sarakstā. Spānijā, Portugālē un Grieķijā nodokļu slogs ir mazāks nekā visās novērošanas sarakstā esošajās valstīs, izņemot Īriju un Igauniju. Nav prima facie pierādījumu, ka kontroles grupā ietilpstošajās valstīs ir pārāk augsti nodokļi.

8.6