18.3.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 71/1

(1)

Virszemes ūdeņu ķīmiskais piesārņojums rada draudus ūdens videi, radot tādas sekas kā ūdens organismu akūtu un hronisku toksicitāti, akumulāciju ekosistēmā un dzīvotņu un bioloģiskās daudzveidības zaudējumus, kā arī apdraudējumu cilvēku veselībai. Prioritārā kārtā būtu jānosaka piesārņojuma cēloņi, un emisiju radītās problēmas būtu jārisina, novēršot to cēloni, izmantojot visekonomiskākos un ekoloģiski iedarbīgākos līdzekļus.

(2)

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 1600/2002/EK (2002. gada 22. jūlijs), ar ko nosaka Sesto Kopienas vides rīcības programmu (3), norādīts, ka vide un veselība, un dzīves kvalitāte ir minētās programmas galvenās vides prioritātes, jo īpaši uzsverot vajadzību izstrādāt specifiskākus tiesību aktus ūdens resursu politikas jomā.

(3)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (4), noteikta stratēģija cīņai pret ūdens resursu piesārņošanu un paredzēti turpmāki īpaši pasākumi piesārņojuma kontrolei un vides kvalitātes standarti (VKS). Ar šo direktīvu nosaka VKS saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK noteikumiem un mērķiem.

(4)

Saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 4. pantu dalībvalstīm būtu jāīsteno vajadzīgie pasākumi saskaņā ar minētās direktīvas 16. panta 1. un 8. punktu, lai pakāpeniski samazinātu prioritāro vielu radīto piesārņojumu un izbeigtu vai pakāpeniski pārtrauktu prioritāro bīstamo vielu emisijas, izplūdes vai zudumus.

(5)

Kopš 2000. gada ir pieņemti daudzi Kopienas tiesību akti, kuri atbilstīgi Direktīvas 2000/60/EK 16. pantam paredz emisiju kontroles pasākumus attiecībā uz atsevišķām prioritārām vielām. Turklāt uz daudziem vides aizsardzības pasākumiem attiecas citi pastāvošie Kopienas tiesību akti. Tādēļ prioritāte būtu jāpiešķir pastāvošo instrumentu īstenošanai un pārskatīšanai, nevis jaunu kontroles pasākumu noteikšanai.

(6)

Saistībā ar kontroli attiecībā uz prioritāro vielu emisijām no stacionārajiem un difūzajiem avotiem, kā minēts Direktīvas 2000/60/EK 16. pantā, dalībvalstīm būtu lietderīgāk un samērīgāk vajadzības gadījumā papildus citu spēkā esošo Kopienas tiesību aktu īstenošanai saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 10. pantu iekļaut piemērotus kontroles pasākumus pasākumu programmā, kas katram upes baseina apgabalam jāizstrādā atbilstīgi minētās direktīvas 11. pantu.

(7)

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 2455/2001/EK (2001. gada 20. novembris), ar ko izveido prioritāro vielu sarakstu ūdens resursu politikas jomā un ar ko groza Direktīvu 2000/60/EK (5), izklāstīts pirmais 33 vielu vai vielu grupu saraksts, ko noteica par prioritāti rīcībai Kopienas līmenī. Starp šīm prioritārajām vielām dažas vielas ir noteiktas kā prioritāras bīstamas vielas, un dalībvalstīm attiecībā uz tām būtu jāīsteno vajadzīgie pasākumi, lai samazinātu vai pakāpeniski pārtrauktu to emisijas, izplūdes vai zudumus. Dažas vielas tika pārbaudītas, un tās būtu jāklasificē. Saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 16. pantā noteikto grafiku Komisijai būtu jāturpina pārskatīt prioritāro vielu saraksts, vielas rīcībai prioritizējot atbilstīgi saskaņotiem kritērijiem, kas norāda, ka vielas rada apdraudējumu ūdens videi vai ar tās starpniecību, kā arī jāiesniedz atbilstīgi priekšlikumi.

(8)

Raugoties no Kopienas interešu viedokļa un lai panāktu efektīvāku virszemes ūdeņu aizsardzības regulējumu, ir lietderīgi noteikt VKS piesārņotājiem, kas Kopienas līmenī klasificēti kā prioritāras vielas, un ļaut dalībvalstīm vajadzības gadījumā valsts līmenī paredzēt noteikumus pārējiem piesārņotājiem, ņemot vērā attiecīgo Kopienas tiesību aktu piemērošanu. Tomēr prioritāro vielu sarakstā nav iekļauti astoņi piesārņotāji, uz kuriem attiecas Padomes Direktīva 86/280/EEK (1986. gada 12. jūnijs) par emisiju robežvērtībām un kvalitātes mērķiem attiecībā uz dažām bīstamām vielām, kas iekļautas Direktīvas 76/464/EEK pielikuma I sarakstā (6), un kuri pieder tādu vielu grupai, attiecībā uz kurām dalībvalstīm būtu jāievieš pasākumi, lai saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 2. un 4. pantu līdz 2015. gadam panāktu labu ķīmisko stāvokli. Tomēr vispārējie šiem piesārņotājiem noteiktie standarti izrādījās noderīgi, un ir lietderīgi to reglamentāciju saglabāt Kopienas līmenī.

(9)

Līdz ar to noteikumi par pašreizējiem vides kvalitātes mērķiem, kas noteikti Padomes Direktīvā 82/176/EEK (1982. gada 22. marts) par robežvērtībām un kvalitātes mērķiem attiecībā uz dzīvsudraba emisiju sārmu metālu hlorīdu elektrolīzes rūpniecībā (7), Padomes Direktīvā 83/513/EEK (1983. gada 26. septembris) par robežvērtībām un kvalitātes mērķiem attiecībā uz kadmija emisijām (8), Padomes Direktīvā 84/156/EEK (1984. gada 8. marts) par robežvērtībām un kvalitātes mērķiem attiecībā uz dzīvsudraba emisijām nozarēs, kas nav sārmu metālu hlorīdu elektrolīze (9), Padomes Direktīvā 84/491/EEK (1984. gada 9. oktobris) par robežvērtībām un kvalitātes mērķiem attiecībā uz heksahlorcikloheksāna emisijām (10) un Direktīvā 86/280/EEK, būs lieki, un tie būtu jāsvītro.

(10)

Ķīmiskais piesārņojums ūdens videi var radīt gan īslaicīgas, gan ilgstošas sekas, un tādēļ VKS noteikšanā būtu jāizmanto dati gan par akūtu, gan hronisku iedarbību. Lai nodrošinātu, ka ūdens vide un cilvēku veselība tiek pienācīgi aizsargāta, būtu jānosaka VKS, kas izteikti kā gada vidējā vērtība, tādā līmenī, kurš nodrošina aizsardzību pret ilgstošu iedarbību, un būtu jānosaka tāda maksimāli pieļaujamā koncentrācija, lai varētu aizsargāt pret īslaicīgu iedarbību.

(11)

Saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK V pielikuma 1.3.4. iedaļā izklāstītajiem noteikumiem par monitoringa biežumu, pārraugot atbilstību VKS, tostarp VKS, kas izteikti kā maksimālā pieļaujamā koncentrācija, dalībvalstis var ieviest statistikas metodes, piemēram, procentīļu aprēķinu, lai risinātu jautājumu par izkrītošiem rezultātiem (galējas novirzes no vidējiem rādītājiem) un novērstu nepareizus mērījumus, nodrošinot pieņemamu ticamības līmeni un precizitāti. Lai nodrošinātu monitoringa salīdzināmību dalībvalstīs, ar komitejas procedūru ir lietderīgi noteikt šādu statistikas metožu sīki izstrādātus noteikumus.

(12)

VKS vērtības noteikšana lielai daļai vielu Kopienas līmenī šajā posmā būtu jāattiecina vienīgi uz virszemes ūdeņiem. Tomēr attiecībā uz heksahlorbenzolu, heksahlorbutadiēnu un dzīvsudrabu tikai ar Kopienas līmeņa vides kvalitātes standartiem vienīgi virszemes ūdeņiem vien nevar nodrošināt aizsardzību pret netiešu iedarbību un sekundāru saindēšanos. Tādēļ ir lietderīgi šīm trim vielām Kopienas līmenī noteikt VKS attiecībā uz biotu. Lai dalībvalstīm atkarībā no to monitoringa stratēģijas ļautu būt elastīgākām, tām vajadzētu būt iespējai vai nu uzraudzīt un piemērot šos vides kvalitātes standartus attiecībā uz biotām, vai noteikt stingrākus vides kvalitātes standartus virszemes ūdeņiem, nodrošinot tādu pašu aizsardzību.

(13)

Turklāt dalībvalstīm būtu jāspēj valsts līmenī noteikt VKS sedimentiem un/vai biotai, un piemērot šos VKS nevis šajā direktīvā noteiktos VKS attiecībā uz ūdeni. Šos VKS būtu jānosaka, izmantojot pārskatāmu procedūru, kurā būtu ietverti paziņojumi Komisijai un citām dalībvalstīm, lai tādējādi nodrošinātu aizsardzības līmeni, kas būtu līdzvērtīgs Kopienas līmenī noteiktajiem VKS attiecībā uz ūdeni. Komisijai būtu jāapkopo šie paziņojumi savos ziņojumos par Direktīvas 2000/60/EK īstenošanu. Tā kā sedimenti un biota joprojām ir svarīgas dalībvalstu veikta noteiktu vielu monitoringa matricas, lai novērtētu antropogēnas darbības ilgtermiņa iespaidu un tendences, dalībvalstīm — ievērojot Direktīvas 2000/60/EK 4. pantu — būtu jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka biotā un sedimentos būtiski nepalielinās pašreizējais piesārņojuma līmenis.

(14)

Dalībvalstīm ir jāievēro Padomes Direktīva 98/83/EK (1998. gada 3. novembris) par dzeramā ūdens kvalitāti (11) un jāapsaimnieko virszemes ūdens objekti, kurus izmanto dzeramā ūdens ieguvei atbilstīgi Direktīvas 2000/60/EK 7. pantam. Tādēļ šī direktīva būtu jāīsteno, neskarot prasības, kur varētu būt noteikti stingrāki standarti.

(15)

Stacionāru avotu izplūžu tuvumā piesārņotāju koncentrācijas parasti ir augstākas nekā koncentrācijas apkārtējā ūdenī. Tādēļ dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izmantot sajaukšanās zonas, ja vien tās neskar virszemes ūdens objektu pārējo daļu atbilstību attiecīgajiem VKS. Sajaukšanās zonu apjoms būtu jāierobežo izplūdes vietu tuvumā, un tam vajadzētu būt samērīgam.

(16)

Ir jāpārbauda, vai tiek ievēroti Direktīvas 2000/60/EK 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktie mērķi attiecībā uz izbeigšanu vai pakāpenisku pārtraukšanu un samazināšanu, un jānodrošina šo saistību izpildes novērtēšanas pārskatāmība, jo īpaši attiecībā uz to, kā ņem vērā būtiskas emisijas, izplūdes un zudumus, kas rodas cilvēka darbības rezultātā. Turklāt izbeigšanas vai pakāpeniskas pārtraukšanas un samazināšanas grafiku var saistīt tikai ar uzskaiti. Tāpat vajadzētu būt iespējai novērtēt Direktīvas 2000/60/EK 4. panta 4. līdz 7. punkta piemērošanu. Tāpat ir vajadzīgs piemērots līdzeklis, lai kvantitatīvi noteiktu dabā esošo vai dabiskos procesos radušos vielu zudumus; šajā gadījumā nav iespējama pilnīga izbeigšana vai pakāpeniska pārtraukšana no visiem potenciālajiem avotiem. Lai izpildītu šīs prasības, katrai dalībvalstij būtu jāizveido emisiju, izplūdes un zudumu uzskaite katram tās teritorijas upju baseina apgabalam vai upju baseina apgabala daļai.

(17)

Lai, veicot šo uzskaiti, novērstu darbu dublēšanos un lai nodrošinātu šīs uzskaites saskanību ar citiem instrumentiem virszemes ūdeņu aizsardzības jomā, dalībvalstīm būtu jāizmanto informācija, kas savākta saskaņā ar Direktīvu 2000/60/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 166/2006 (2006. gada 18. janvāris) par Eiropas Piesārņojošo vielu un izmešu pārneses reģistra ieviešanu (12).

(18)

Lai labāk atspoguļotu savas vajadzības, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izvēlēties piemērotu viena gada atskaites periodu uzskaites pamatierakstu noteikšanai. Tomēr būtu jāņem vērā tas, ka zudumi no pesticīdu lietošanas gadu no gada var būt ļoti atšķirīgi, jo, piemēram, atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem tiek lietoti atšķirīgs pesticīdu daudzums. Tādēļ dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izvēlēties 3 gadu atskaites periodu attiecībā uz noteiktām vielām, uz kurām attiecas Padomes Direktīva 91/414/EEK (1991. gada 15. jūlijs) par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū (13).

(19)

Lai optimizētu uzskaites izmantojumu, ir lietderīgi noteikt termiņu, līdz kuram Komisija pārbauda, vai emisiju, izplūžu un zudumu apjoms tuvinās Direktīvas 2000/60/EK 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktajiem mērķiem.

(20)

Vairākas dalībvalstis ietekmē piesārņojuma avots, kas nav tās jurisdikcijā. Tādēļ būtu atbilstīgi skaidri noteikt to, ka dalībvalsts nepārkāpj šajā direktīvā noteiktās saistības, ja VKS netiek ievēroti pārrobežu piesārņojuma dēļ, ja vien tā ir izpildījusi konkrētus nosacījumus un ja tā ir attiecīgi izmantojusi atbilstīgos Direktīvas 2000/60/EK noteikumus.

(21)

Pamatojoties uz dalībvalstu ziņojumiem, Komisijai būtu jāpārskata vajadzība pēc īpašiem Kopienas mēroga papildu pasākumiem un, ja nepieciešams, jāiesniedz atbilstīgi priekšlikumi.

(22)

Kritēriji noturīgu bioakumulējošu un toksisku vielu identifikācijai, kā arī citu tādu vielu identifikācijai, kuras arī varētu būt ar līdzīgām īpašībām, proti, ļoti noturīgas un ļoti bioakumulējošas vielas, kā minēts Direktīvā 2000/60/EK, ir noteikti Riska novērtēšanas tehniskajos norādījumos, papildinot Komisijas Direktīvu 93/67/EEK (1993. gada 20. jūlijs), ar ko nosaka principus to risku novērtēšanai, kurus cilvēkiem un videi rada vielas, par ko paziņo saskaņā ar Padomes Direktīvu 67/548/EEK (14), Komisijas Regulu Nr. 1488/94 (1994. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka principus esošo vielu riska faktoru novērtēšanai attiecībā uz cilvēkiem un vidi saskaņā ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 (15) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 98/8/EK (1998. gada 16. februāris) par biocīdo produktu laišanu tirgū (16). Lai nodrošinātu Kopienas tiesību saskanību, vielām, kas jāpārbauda saskaņā ar Lēmumu Nr. 2455/2001/EK, būtu jāpiemēro vienīgi šie kritēriji, un Direktīvas 2000/60/EK X pielikums būtu attiecīgi jāaizstāj.

(23)

Direktīvas 2000/60/EK IX pielikumā uzskaitītajās direktīvās noteiktās saistības jau ir iekļautas Padomes Direktīvā 96/61/EK (1996. gada 24. septembris) par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli (17) un Direktīvā 2000/60/EK, un ir garantēta vismaz tāda pati aizsardzības pakāpe, ja VKS saglabā vai pārskata. Lai nodrošinātu konsekventu pieeju virszemes ūdeņu ķīmiskajam piesārņojumam un lai vienkāršotu un darītu skaidrākus pašreizējos Kopienas tiesību aktus minētajā jomā, ir lietderīgi atbilstīgi Direktīvai 2000/60/EK no 2012. gada 22. decembra atcelt Direktīvas 82/176/EEK, 83/513/EEK, 84/156/EEK, 84/491/EEK un 86/280/EEK.

(24)

Ir apsvērti Direktīvā 2000/60/EK minētie ieteikumi, jo īpaši Toksikoloģijas, ekotoksikoloģijas un vides zinātniskās komitejas ieteikumi.

(25)

Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (18) dalībvalstīm ir ieteikts gan savām vajadzībām, gan Kopienas interesēs izstrādāt savas tabulas, kur pēc iespējas precīzāk atspoguļota atbilstība starp šo direktīvu un tās transponēšanas pasākumiem, un padarīt tās publiski pieejamas.

(26)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi — proti, panākt labu virszemes ūdeņu ķīmisko statusu, nosakot VKS prioritārām vielām un dažiem citiem piesārņotājiem — nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka — saglabājot vienādu virszemes ūdeņu aizsardzības pakāpi visā Kopienā — minēto mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(27)

Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu Nr. 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (19).

(28)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro grozīt I pielikuma B daļas 3. punktu. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs direktīvas elementus un papildināt to, iekļaujot jaunus nebūtiskus elementus, jāpieņem saskaņā ar Lēmuma Nr. 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru,

a)

dzīvsudrabam un tā savienojumiem piemēro VKS 20 μg/kg apjomā un/vai heksahlorbenzolam VKS 10 μg/kg apjomā, un/vai heksahlorbutadiēnam VKS 55 μg/kg apjomā — šie VKS attiecas uz mīkstiem audiem (to mitru masu), izvēloties vispiemērotāko rādītāju no zivīm, gliemjiem, vēžveidīgiem un pārējās biotas;

b)

nosaka un piemēro VKS, kas nav a) apakšpunktā minētie VKS, attiecībā uz konkrētām vielām sedimentos un/vai biotā. Ar šiem VKS nodrošina vismaz tādu pat aizsardzības līmeni, kā ar I pielikuma A daļā izklāstītajiem ūdens VKS;

c)

attiecībā uz a) un b) apakšpunktā minētajām vielām nosaka biotas un/vai sedimentu monitoringa biežumu. Tomēr monitorings notiek vismaz reizi gadā, ja vien, pamatojoties uz tehniskām zināšanām un ekspertu atzinumiem, nav noteikts cits biežums; un

d)

ar Direktīvas 2000/60/EK 21. pantā minētās komitejas starpniecību paziņo Komisijai un citām dalībvalstīm vielas, kurām VKS ir noteikts atbilstīgi b) apakšpunktam, tādas pieejas izmantojuma iemeslus, noteiktos alternatīvos VKS, tostarp datus un metodes, no kurām tie izriet, virszemes ūdeņu kategorijas, uz kurām tie attiektos, un plānoto monitoringa biežumu kopā ar šāda biežuma pamatojumu.

a)

nav lielāka par izplūdes vietas tiešu tuvumu;

b)

ir samērīga, ņemot vērā piesārņotāju koncentrāciju izplūdes vietā un piesārņotāju emisiju nosacījumus, kas iekļauti agrākās normatīvās prasībās, piemēram, pilnvarojumos un/vai atļaujās, kā minēts Direktīvas 2000/60/EK 11. panta 3. punkta g) apakšpunktā un citos attiecīgos Kopienas tiesību aktos, saskaņā ar vislabāko pieejamo tehnisko paņēmienu piemērojumu un Direktīvas 2000/60/EK 10. pantu, jo īpaši pēc agrāko normatīvo prasību pārskatīšanas.

a)

pārsniegumu ir izraisījis piesārņojuma avots, kas nav tās jurisdikcijā;

b)

šāda pārrobežu piesārņojuma dēļ tā nav varējusi veikt efektīvus pasākumus, lai nodrošinātu attiecīgos VKS; un

c)

tā ir piemērojusi Direktīvas 2000/60/EK 3. pantā izklāstītos koordinācijas mehānismus un attiecīgi izmantojusi minētās direktīvas 4. panta 4., 5. un 6. punkta nosacījumus attiecībā uz tiem ūdens objektiem, ko skāris pārrobežu piesārņojums.