27.10.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/76

1.1

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka, pateicoties ES sammitā 2006. gada jūnijā Vīnē pieņemtajai “atjauninātajai” ilgtspējības stratēģijai, minētā jautājuma apspriešana tagad notiek ievērojami aktīvāk. Minētais jautājums ir vēl jāapspriež. Īpaši obligātā prasība reizi divos gados iesniegt progresa ziņojumus veicinās to, ka politiķi un sabiedrība saņems konkrētāku informāciju par pozitīvajām attīstības tendencēm un par problēmām stratēģijas īstenošanā.

1.2

EESK līdz šim pieņemtos atzinumos par ilgtspējību būtībā vienmēr ir atzinīgi vērtējusi Komisijas, Padomes vai Eiropadomes iesniegtos dokumentus, tajā pašā laikā uzdodot arī kritiskus jautājumus, kā arī atsevišķos gadījumos izstrādājusi plašus priekšlikumus, kurus iestādes gan bieži atstājušas bez ievērības. Arī šoreiz EESK kritiski vērtē to, ka lielākajā daļā prioritāro jomu izvirzītie mērķi ir formulēti vēl pārāk nekonkrēti, un īpaši to, ka pārlieku liela neskaidrība joprojām valda jautājumā par instrumentiem.

1.3

EESK īpaši atzinīgi vērtē atjauninātajā stratēģijā izvirzītos galvenos mērķus un politiskos pamatprincipus, kā arī aicina Komisiju, Padomi un Eiropas Parlamentu minētos mērķus uztvert nopietni un veltīt tiem visu nepieciešamo uzmanību.

1.4

Komiteja pauž cerību, ka pirmajā progresa ziņojumā, kuru paredzēts publicēt 2007. gada septembrī, cita starpā, būs ietverta precīzāka informācija par to,

1.5

Ievērojot aizvien ievērojamākās klimata pārmaiņas, ir saprotams, ka īpaša uzmanība tiek pievērsta klimata un enerģētikas jomai. EESK uzskata,

2.1

Eiropadomes sanāksmē, kas 2001. gadā notika Gēteborgā, tika pieņemta “ES ilgtspējīgas attīstības stratēģija”. Komisija 2005. gada decembrī iesniedza paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei — “Noturīgas attīstības stratēģijas pārskatīšana — rīcības platforma” (2), nosakot “papildu konkrētus pasākumus nākamajiem gadiem”.

2.2

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pēdējos gados pieņēmusi virkni atzinumu, kas veltīti ilgtspējīgas attīstības stratēģijai. Tajos Komiteja vienmēr ir uzsvērusi, ka sabiedrībā, kurā mēs dzīvojam, svarīga nozīme ir ilgtspējīgai attīstībai. Komiteja būtībā vienmēr ir atbalstījusi Komisijas priekšlikumus minētajā jomā un piekritusi Eiropadomes viedoklim, ka ilgtspējīgas attīstības stratēģija ir viena no vissvarīgākajām ES stratēģijām, kuras mērķi ir jācenšas sasniegt, īstenojot arī Lisabonas stratēģiju.

2.3

Tomēr atzinumos par “ilgtspējīgas attīstības” jautājumiem EESK bieži ir izteikusi arī kritiskas piezīmes un uzdevusi konstruktīvus jautājumus, uz kuriem Komisija un Padome līdz šim nav atbildējusi.

2.4

Pēdējais EESK atzinums par šo tematu bija veltīts iepriekš minētajam Komisijas paziņojumam, kas publicēts 2005. gada decembrī. Atzinumā Komiteja izteica kritiku par to, ka Komisija par “tālejošu” nodēvētajā rīcības programmā nav ņēmusi vērā ne EESK 2004. gada aprīlī paustos ieteikumus, ne arī pati savu 2005. gada jūnijā izteikto solījumu, proti, izvirzīt skaidrus mērķus, kas jāsasniedz, īstenojot ilgtspējīgas attīstības stratēģiju.

2.4.1

Minētajā atzinumā EESK atgādināja, ka ikvienā stratēģijā ir jānorāda veids, kā mērķi sasniedzami. Ja netiek izvirzīti konkrēti mērķi, noteikti rodas problēmas, izvēloties to sasniegšanas līdzekļus. Ja nav precīzi zināms, ko gribam sasniegt, tad nav arī iespējams noteikt, kā tas izdarāms. Tāpēc EESK uzskatīja, ka paziņojums nesniedz atbildes un nenorāda virzienu, bet gan atstāj neatbildētu virkni jautājumu.

2.4.2

Jau 2004. gadā pieņemtajā atzinumā EESK pauda viedokli — ja plaši iedzīvotāju slāņi un iesaistītie sociālie partneri nav informēti par mērķiem un to sasniegšanas līdzekļiem, proti, ja valda neskaidrība par to, “ko konkrēti nozīmē ilgtspējīga attīstība un ar ko nākotnes attīstība atšķirsies no situācijas šodien, … tad iespējami iesaistītajās nozarēs rodas bailes un pretestība” (3). EESK diemžēl ir jāsecina, ka pēdējos trīs gados situācija nav uzlabojusies, kas noteikti kaitē ilgtspējīgas attīstības politikas ticamībai.

2.5

Acīmredzot līdzīgs viedoklis bija arī Austrijai, kas bija Padomes prezidentvalsts 2006. gada pirmajā pusgadā. Tādēļ tā neturpināja darbu ar Komisijas 2005. gada paziņojumu, bet izstrādāja jaunu dokumentu, kuru 2006. gada jūnija sanāksmē izskatīja valstu un valdību vadītāji. Pamatojoties uz minēto dokumentu, sanāksmē tika pieņemta “atjauninātā stratēģija” (4).

2.6

Atjauninātajā stratēģijā nozīmīga vieta ierādīta EESK, kas noteikti izskaidrojams ar Komitejas līdzšinējo ieguldījumu ilgtspējīgas attīstības jautājumu apspriešanā. 39. punktā teikts, ka Komitejai “vajadzētu aktīvi iesaistīties līdzdalības radīšanā, cita starpā darbojoties par katalizatoru, veicinot pārrunas ES līmenī, un to aicina sagatavot ieguldījumu Komisijas pārgadu progresa ziņojumam”.

2.7

Sagatavojot šo atzinumu, EESK vēlētos atsaukties uz minēto aicinājumu un uzņemties tai uzticēto atbildību. Atzinuma sākumā Komiteja izteiks dažas vispārējas piezīmes par atjaunināto stratēģiju (3. punkts), turpinājumā īsi analizēs atjauninātajā stratēģijā minētos jautājumus (4. punkts) un nobeigumā paudīs viedokli par konkrētiem satura elementiem progresa ziņojumā, kas sagatavojams līdz 2007. gada septembrim (5. punkts).

3.1

Ja svarīgākā ES politiskā institūcija pārskata un atjaunina kādu no tās politikām, kā Eiropadome to izdarījusi ar ES ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, tad pilsoniskā sabiedrība uzskata, ka attiecīgajā dokumentā ir arī jāpasaka:

3.2

Tomēr šāds pamatojums un šādas pārbaudes rezultāti dokumentā diemžēl nav iekļauti. Tajā atrodama vien “atjaunināta” stratēģija.

3.3

Gēteborgas stratēģijā, pamatojoties uz Komisijas paziņojumu, tika aplūkoti 4 svarīgākie jautājumi, proti,

3.4

Vēl divi Komisijas tolaik ierosinātie jautājumi, proti, “nabadzības izskaušana” un “sabiedrības novecošana” Gēteborgas stratēģijā netika iekļauti. Eiropadome savu lēmumu nepamatoja, un EESK 2004. gada aprīļa atzinumā (5) to kritizēja kā “nepiemērotu signālu”. Plašu kritiku izpelnījās arī tas, ka stratēģija nav apkopota vienotā dokumentā, ar kuru varētu iepazīstināt sabiedrību un tādējādi sekmēt stratēģijas īstenošanu, kā arī tas, ka ārējās dimensijas jautājumi tika risināti atsevišķi un ietverti atsevišķā dokumentā.

3.5

Atjauninātajā stratēģijā ir minētas 7 svarīgākās problēmas, kā arī attiecīgie darbības mērķi un uzdevumi. Minētās problēmas jārisina šādās jomās:

3.6

Šis sākotnējās un jaunās stratēģijas salīdzinājums liecina, ka atjauninātajā stratēģijā nav noteiktas citas prioritātes. Gēteborgas stratēģijas prioritātes papildinātas ar Komisijas 2001. gada paziņojumā minētajām (nabadzības izskaušana un sabiedrības novecošana) un jautājumu par ilgtspējīgu patēriņu un ražošanu.

3.7

EESK pilnībā izprot šādu soli, jo 2001. gadā minētie (gan Gēteborgas stratēģijā iekļautie, gan neiekļautie) jautājumi joprojām nav atrisināti un pašreiz kā nekad agrāk ir skaidrs, ka tie konsekventi jārisina politiskā līmenī. Un tieši tāpēc, ka politiskā rīcība līdz šim bijusi nepietiekama, interesanti būtu noskaidrot, ar ko tad īsti jaunā stratēģija atšķiras no sākotnējās un kā vērtējami līdzšinējie panākumi sākotnējās stratēģijas īstenošanā. Šis jautājums ir īpaši svarīgs tādēļ, lai novērstu pārmetumus, ka aizvien jaunu dokumentu sagatavošana rada tikai lielāku neskaidrību un politiskā ziņā nesekmē nepieciešamā procesa konsolidāciju. Kā EESK jau vairākkārt norādījusi, par ilgtspējīgas attīstības politiku neliecina pārvaldes iestāžu un politiskas veidotāju izstrādāto dokumentu skaits, bet gan tikai konkrēta un efektīva rīcība.

3.8

Atjauninātās stratēģijas pamatā ir izcils ilgtspējīgas attīstības principu kopums, un tajā mēģināts tos īstenot, izvirzot mērķus un paredzot pasākumus kopumā katrā no septiņām noteiktajām prioritārajām jomām, tostarp arī dažus pasākumus, lai risinātu transversālus jautājumus, kā arī izstrādātu stratēģijas īstenošanas un paveiktā darba pārbaudes kārtību. Šajā ziņā jaunā stratēģija noteikti ir labāka nekā iepriekšējās.

3.9

Pirmās pazīmes liecina, ka klimata pārmaiņām un enerģētikai veltītās stratēģijas sadaļas šobrīd tiek īstenotas ar lielu apņēmību. Tāda rīcība ir vērtējama atzinīgi, taču tas nenozīmē, ka citus svarīgus stratēģijas elementus var atstāt novārtā. Pašreizējā stratēģijas īstenošanas pārskatīšana sniedz lielisku iespēju izanalizēt minēto jautājumu, kā arī palielināt stratēģijas nozīmi un padarīt to par virzītājspēku visās ar to saistītajās galvenajās jomās. Komiteja vēlreiz uzsver, ka ilgtspējīga attīstība ir nevis atsevišķu iespēju izvēlne, kurā var izraudzīties tīkamākās iespējas, bet gan visaptveroša integratīva pieeja. Ar klimata pārmaiņām saistītie mērķi un uzdevumi šobrīd ir pietiekami skaidri, precīzi un neatliekami, lai tiem sekotu konkrēta rīcība. Turpretī lielākajā daļā citu stratēģijas jomu ilgtspējīgas attīstības mērķi ir pārlieku neskaidri un nenoteikti termiņu ziņā, lai panāktu ievērojamas pārmaiņas.

3.10

Stratēģijas jomas: atjauninātajā stratēģijā, kurā iekļautas septiņas tēmas, šajā ziņā ir panākts uzlabojums salīdzinājumā ar iepriekšējo stratēģiju, kura aptvēra tikai četras jomas, kas bija nepietiekami. Tomēr dažas svarīgas jomas tajā joprojām nav iekļautas. Jau 2004. gada aprīlī pieņemtajā izpētes atzinumā (6) EESK aicināja veltīt atsevišķu sadaļu lauksaimniecībai. Komiteja atkārto minēto prasību, ņemot vērā, ka tā jau vairākkārt paudusi lielas šaubas, vai globālā tirgus apstākļos vispār iespējama ilgtspējīga lauksaimniecība, kā to paredz “Eiropas lauksaimniecības modelis”. Komitejas skepsi par to, vai KLP attīstības virziens tiešām ir pareizs, vairo apstāklis, ka valstu un valdību vadītāji budžeta periodā no 2007. līdz 2013. gadam ievērojami samazināja līdzekļus, kas tiek piešķirti tieši ilgtspējīgas lauksaimniecības attīstībai tik svarīgajam KLP otrajam pīlāram. EESK jau vairākkārt kritizējusi minēto lēmumu un jautā, vai tas atbilst ilgtspējīgas attīstības politikai. Tēmas “lauksaimniecība” iekļaušana atjauninātās stratēģijas sadaļā “dabas resursi” problēmu risināšanu neveicinās.

3.11

Līdz ar jautājumu, vai uz globālu un atvērtu tirgu vērsta Eiropas lauksaimniecības politika var būt ilgtspējīga, jāaplūko arī jautājums par vispārējiem ražošanas un tirdzniecības noteikumiem. PTO ir organizācija, kuras darbības pamatā ir nolīgumi, kas noslēgti, lai sekmētu brīvo tirdzniecību visā pasaulē. Taču — kā EESK jau vairākkārt norādījusi — tas nenozīmē, ka brīva un liberalizēta tirdzniecība ir ilgtspējīga. Atjauninātajā stratēģijā diemžēl nekas nav teikts par to, kā brīva tirdzniecība var kļūt par tādu tirdzniecību, kas atbilst ilgtspējības principiem. Tas ir būtisks atjauninātās stratēģijas trūkums! Arī šajā ziņā EESK diemžēl jānorāda, ka ES atbildīgās personas līdz šim nav atbildējušas uz Komitejas jau pirms trīs gadiem uzdoto jautājumu (7), kaut gan EESK atzinīgi vērtē to, ka ES pēdējo gadu laikā ir centusies virzīt sarunas par jauniem noteikumiem globalizētās tirdzniecības jomā, kā arī ar SVF un Pasaules banku.

3.11.1

Eiropas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā svarīga nozīme ir globālajai dimensijai, jo Eiropas ekonomiku neapšaubāmi ietekmē norises ārpus ES ekonomikas telpas. Tādēļ jebkurai ES stratēģijai jābūt vērstai uz globālu pieeju ilgtspējīgai attīstībai un tā aktīvi jāsekmē. Tas ir atzīts atjauninātajā stratēģijā ar norādēm uz Tūkstošgades attīstības mērķu, Kioto protokola, ANO Vides programmas (UNEP) un citu pasaules mēroga iniciatīvu īstenošanas veicināšanu. Stratēģijā arī ir atzīta nepieciešamība “likt globalizācijai strādāt ilgtspējīgas attīstības labā”. Tajā ir norādīts, ka Komisija izstrādā Ilgtspējīga patēriņa un ražošanas rīcības plānu, tomēr EESK uzskata, ka ir vajadzīga tālejošāka analīze, lai varētu risināt globālās nevienlīdzības problēmas. Industrializēties nesen sākušo valstu, kuras pamatoti cenšas sasniegt augstāku dzīves līmeni, tiekšanās uz izaugsmi var radīt gandrīz katastrofālas sekas attiecībā uz globālajiem resursiem un sistēmām. Tādēļ stratēģijā vajadzētu pievērsties problēmām, kas saistītas ar tuvošanos mūsu planētas, uz kuru jau tagad gulstas 200 gadu ilgās nevienmērīgās industrializācijas slogs, “nestspējas” robežai.

3.11.2

Tādēļ EESK ierosina Komisijai izstrādāt paziņojumu par pieejām kopējo globālo resursu pārvaldībai un piešķiršanai. Tajā vajadzēt pievērst uzmanību ilgtermiņa mehānismam, lai stabilizētu “drošā” līmenī siltumnīcefekta gāzu (SEG) koncentrāciju atmosfērā ar kopīga starptautiska globālās emisijas samazināšanai paredzēta budžeta palīdzību. Beidzoties noteiktam termiņam, kura laikā būtu jānotiek emisiju apjomu uz vienu iedzīvotāju konverģencei, šīm tiesībām vajadzētu būt vienādām. Šāda pieeja, kas jau tagad tiek plaši apspriesta un ir pazīstama kā “samazināšana un konverģence”, paredz ņemt vērā ar iedzīvotāju skaita pieaugumu, rūpniecisko ražotspēju, globalizāciju un planētas atmosfēras kā kopīga resursa taisnīgu un racionālu pārdali saistītos aspektus.

3.12

Skaidri mērķi: ilgtspējīga attīstība ir plaši atzīta kā vispārējs sabiedrības mērķis. Tomēr, lai ilgtspējīgas attīstības stratēģija kļūtu par patiesu virzītājspēku, tā jāīsteno, izvirzot konkrētus un novērtējamus mērķus un uzdevumus, kā arī pamatojoties uz nopietnu analīzi. Atjauninātajā stratēģijā paredzēts īstenot daudz mērķu un pasākumu. Taču tas netiek darīts, pamatojoties uz datu vai attīstības tendenču kvantitatīvu analīzi vai uz jautājumu un problēmu kvalitatīvu analīzi. Tādēļ bieži vien nav skaidrs, kāpēc izvēlēti noteikti mērķi un darbības, kā tiks novērtēta to īstenošana un kā tie varētu sekmēt vispārējo ilgtspējību, ja pat tiks īstenoti. Pašreiz, pārskatot stratēģijas īstenošanu, būtu jāizmanto iespēja noskaidrot un precizēt visus minētos jautājumus, lai nākotnē sasniegumu novērtēšana patiešām būtu sistemātiskāka.

3.13

Līdztekus kritiskām piezīmēm EESK tomēr vēlētos uzsvērt arī pozitīvus aspektus. Salīdzinājumā ar 2005. gada decembrī iesniegto rīcības programmu “atjauninātajā stratēģijā” noteikti ir izvirzīti vairāk konkrētu mērķu, piemēram, tādās jomās kā klimatu ietekmējošu emisiju ierobežošana un energoefektivitātes palielināšana. Tieši Eiropadomes 2007. gada marta sanāksmes secinājumi par klimata un daļēji arī par enerģētikas politiku ļauj labāk izprast dažus no stratēģijā izvirzītajiem mērķiem.

3.14

Īstenošanas instrumenti: tomēr arī atjauninātajā stratēģijā (kā arī Eiropadomes 2007. marta sanāksmes secinājumos) nav skaidru norāžu, ar kādiem līdzekļiem paredzēts sasniegt šos konkrētāk formulētos mērķus un tieši kādu “stratēģiju” paredzēts īstenot. Tomēr jāatzīmē, ka tagad tiek sniegtas vismaz dažas — gan netiešas — norādes par to, kādi instrumenti, iespējams, tiks pielietoti. EESK gan uzskata, ka minētās norādes ir pārlieku nekonkrētas un ka progresa ziņojumā varētu iekļaut un tajā noteikti jāiekļauj konkrēta informācija par minēto jautājumu, tādējādi mazinot neskaidrību un nosakot pamatnostādnes (skatīt 5. punktu).

4.1

Pārskatītajā stratēģijā uzsvērts, ka Lisabonas stratēģijas īstenošanas procesa dinamika obligāti jāintegrē visaptverošākos ilgtspējīgas stratēģijas mērķos. Tomēr netiek veikta nopietna analīze par to, kā pasaulē jāmainās izaugsmes un attīstības modeļiem, lai pasauli nākotnē veidotu ilgtspējīgākā veidā. Neilgtspējīgas attīstības sekas kļūst aizvien pamanāmākas. Te īpaši jāmin klimata pārmaiņu dramatiskās sekas, kā arī nepārtrauktā bioloģiskās daudzveidības samazināšanās visā pasaulē, aizvien izteiktākā plaisa starp trūcīgajiem un bagātajiem, paredzamais izejvielu izsīkums utt.

4.2

Tam būs ļoti negatīva ietekme uz ekonomiku. Dažos reģionos draud pilnīgs pašreizējās tautsaimnieciskās darbības pamata sabrukums. Piemēram, Šveices bankas vairs neizsniedz kredītus investoriem, kuri vēlas ieguldīt līdzekļus ar ziemas sporta veidiem saistītajā infrastruktūrā, ja attiecīgā vieta atrodas zemāk nekā 1 500 metrus virs jūras līmeņa. Aizvien lielāka nedrošība valda jautājumā par to, kā turpmāk attīstīsies lauksaimniecība vai arī tūrisms Vidusjūras reģionā, ja klimats tur kļūs vēl karstāks un sausāks.

4.3

“ES krasta līnijas aizsardzībai pret eroziju un plūdiem izmantoto publisko līdzekļu apjoms ir aptuveni 3,2 miljardi euro salīdzinājumā ar 2,5 miljardiem euro 1986. gadā. Pētījumi liecina, ka krastu erozijas radītās ikgadējās izmaksas laika posmā no 1990. līdz 2020. gadam būs vidēji 5,4 miljardi euro”. Ar šo lielo naudas līdzekļu palīdzību tomēr iespējams novērst vai mazināt tikai daļu no paredzamajām negatīvajām sekām.

4.4

Stāvoklis ir draudīgs — mēs dzīvojam ekonomikas sistēmā, kurā no vispārējā ekonomiskā viedokļa pozitīvi tiek vērtētas, piemēram, ārstēšanās izmaksas un videi nodarītie zaudējumi vairāku miljardu apjomā, ko izraisīja vētra “Kirils” 2007. gada sākumā, jo šādi zaudējumi veicina iekšzemes kopprodukta pieaugumu. — EESK atzinīgi vērtē to, ka atjauninātajā stratēģijā Eiropadome beidzot — diemžēl gan tikai garāmejot — sāk pievērst lielāku uzmanību minētajai pretrunai. Pilnībā jāpiekrīt Eiropadomes atjauninātās stratēģijas 20. punktā teiktajam, ka “valstu ienākumu uzskaites pamatsistēmu varētu paplašināt, cita starpā integrējot krājumu un plūsmu koncepcijas, kā arī ārpustirgus darbu, un sīkāk izstrādāt ar satelītkontiem, piemēram, izdevumiem vides jomā un materiālu plūsmām”.

4.5

Šajā sakarā jāatgādina — EESK 2004. gadā norādīja, ka “ilgtspējīgas attīstības stratēģijas sakarā katrā ziņā ir jāapspriež arī tādi jautājumi, kas līdz šim uzskatīti gandrīz par aizliegtu tēmu. Viens no šādiem jautājumiem ir nepārtraukta ekonomikas izaugsme kā visu politisko pasākumu pamatmērķis un galvenais aspekts” (8). EESK norādīja, ka runa nav tikai par kvantitatīvu izaugsmi, bet būtu jāpanāk “jauna pieeja izaugsmei”, izvirzot priekšplānā kvalitatīvos aspektus un uz ilgtspējīgas attīstības kritērijiem orientētus mērķus. Iesniedzamajā progresa ziņojumā Komisijai un Padomei būtu

4.6

Daudzie piemēri skaidri parāda, ka progresam ekonomikas un vides politikas jomā nevajadzētu būt katrā ziņā vērstam uz IKP pieaugumu, bet gan uz darba vietu radīšanu un videi radītā kaitējuma samazināšanu. Aizstājot parastās kvēlspuldzes ar enerģiju taupošām spuldzēm, tiek izmantots mazāk elektroenerģijas, un ņemot vērā arī attiecīgos ieguldījumus, IKP tādējādi samazinās. Tomēr EESK vēlas vairāk “izaugsmes” šajā jomā, kā arī ēku siltināšanas, ekonomisku dzinēju un energoefektīvu ierīču izmantošanas un citās jomās.

4.7

Tādēļ Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas pūliņus, meklējot alternatīvas IKP kā sabiedrības labklājības rādītāja izmantošanai, un ar interesi sekos šim darbam.

4.8

EESK jau bieži ir uzsvērusi, ka ilgtspējīgu attīstību nav iespējams nodrošināt, neieguldot nekādus līdzekļus. Komiteja vairākkārt arī norādījusi, ka makroekonomiskā līmenī ir jānotiek būtiskām strukturālām pārmaiņām, un tās arī notiks neatkarīgi no tā, vai mēs to vēlamies vai nē. Politikas veidotāju uzdevums ir piesardzīgi uzsākt nepieciešamās pārmaiņas, lai izvairītos no lielākām problēmām un mazinātu nopietnākas negatīvās sekas.

4.9

Komiteja atgādina, ka mikroekonomiskajā līmenī atbildība par minēto problēmu risināšanu jāuzņemas ne tikai politikas veidotājiem. Savs ieguldījums jāsniedz arī uzņēmumiem un katram iedzīvotājam. Komisija jau vairākus gadus pamatoti atgādina par uzņēmumu sociālo atbildību, kas sociālā dialoga ietvaros aptver ekonomisko, sociālo un vides jomu.

4.10

Eiropadomes atjauninātajā stratēģijā (9) norādīts, ka tā “… veido visaptverošu pamatu, kurā … ekonomikas, sociālie un vides mērķi var viens otru papildināt”. Eiropadome arī uzskata, ka pirms visu ES politisko lēmumu pieņemšanas “līdzsvaroti” jānovērtē ilgtspējīgas attīstības sociālās, vides un ekonomikas dimensijas un jāņem vērā “ilgtspējīgas attīstības ārējā dimensija un bezdarbības izmaksas”. Tomēr jāpiebilst, ka tiklīdz atjauninātajā stratēģijā tiek skarts finansējuma jautājums, runa vairs nav par sociālo dialogu, bet gan par Komisijas un dalībvalstu iestāžu dialogu, no vienas puses, un “uzņēmumiem”, no otras puses, lai noteiktu darbības mērķus attiecībā uz ražojumiem un procesiem.

4.11

EESK uzsver, cik svarīgi ir patiešām plaši apspriest ar visiem politiskajiem spēkiem jautājumu par veicamajiem politiskajiem pasākumiem, kā arī vienmēr paturēt prātā atjauninātajā stratēģijā noteiktos “galvenos mērķus” un “pamatprincipus” un veltīt tiem pietiekamu uzmanību. Tikai tad būs iespējams izvairīties no iespējamajām nepilnībām, panākt plašu sabiedrības atbalstu un padarīt ilgtspējīgu attīstību par patiesu rīcības principu.

4.11.1

Piemērs, kas liecina par nepilnīgu lēmumu pieņemšanas kārtību, ir enerģētikas paketes ietvaros pieņemtie Eiropadomes lēmumi par biodegvielas piejaukumu 10 % apmērā agrāk apstiprināto 5,75 % vietā. EESK stingri atbalsta Eiropadomes izvirzīto mērķi līdz 2020. gadam par 20 vai 30 % (atkarībā no to valstu rīcības, kas nav Savienības locekles) samazināt emisijas un piekrīt arī ilgtermiņa mērķim (samazinājums par 60 līdz 80 % līdz 2050. gadam). Lēmumam par biodegvielu piejaukšanu jāsekmē ne tikai minētā mērķa īstenošana, bet jāatbilst arī pārējiem pamatprincipiem.

4.11.2

Tāpēc jāņem vērā ne tikai rādītāji enerģētikas, dabas un vides jomā, bet arī iespējamās sekas, kādas būs konkurencei zemes platību izmantošanas jomā (attiecīgās valsts un globālā līmenī). Šobrīd aizvien plašākās diskusijas, piemēram, par īpaši intensīvo fosilo enerģijas veidu izmantošanu, lai ražotu biodegvielu, kas it kā neradot CO2 emisijas (10), par šo degvielu patieso nozīmi klimata problēmu risināšanā (11) vai par to ietekmi uz pārtikas produktu ražošanu (12) liecina — uz visiem “ilgtspējīgas attīstības jautājumiem” vēl nav rastas pietiekami izsmeļošas atbildes. EESK veltīs īpašu atzinumu šai ļoti svarīgajai tēmai.

4.12

Komiteja ir gandarīta, ka diskusijas par ilgtspējības ekonomiskajām un finansiālajām sekām ir kļuvušas vēl lietišķākas, cita starpā pateicoties Stern ziņojuma publicēšanai. Kā zināms, Stern ziņojumā aprēķināts, ka klimata pārmaiņu seku vispārējai novēršanai ir nepieciešams “tikai” 1 % no iekšzemes kopprodukta; Vattenfall pētījumā, kas tika publicēts pirms pasaules ekonomikas forumā Davosā, secināts, ka minētās izmaksas varētu būt vēl “mazākas”. Lai arī, pārrēķinot naudas izteiksmē, 1 % no iekšzemes kopprodukta šķiet milzīga summa, tā ir jāsalīdzina ar citām politikas jomām nepieciešamajiem līdzekļiem, kas arī ir ievērojami. Piemēram transporta jomā, tā dēvēto TINA projektu (13) īstenošana tikai noteiktos transporta koridoros vien līdz 2015. gadam katru gadu izmaksātu 1,5 % no iekšzemes kopprodukta, tātad tas būtu dārgāk nekā Stern ziņojumā aprēķinātās izmaksas, kuras radītu klimata pārmaiņu seku mazināšana.

4.13

Taču, kā jau iepriekš minēts, runa nav tikai par naudu, bet gan lielā mērā par strukturālām pārmaiņām. Komiteja atzinīgi vērtē, piemēram, “atjauninātajā stratēģijā” izteikto aicinājumu “nodalīt ekonomisko izaugsmi, no vienas puses, un pieprasījumu pēc transporta pakalpojumiem, no otras puses, lai tādējādi samazinātu kaitējumu videi”. Tomēr tas nozīmē arī, ka, piemēram, būtu kritiski jāizvērtē tāda ražošana, kas pakārtota produkcijas piegādēm “precīzā laikā” un kurā uzņēmumi atsakās no produkcijas glabāšanas funkcijām un ar to saistītajām izmaksām, padarot kravas automobiļus un preču vilcienus par ripojošām kravu novietnēm.

4.14

Diemžēl Komitejai tomēr arī jāsecina, ka apbrīnojami ātri atklājas ieceru un patiesā stāvokļa neatbilstība. Tikai tieši 13 dienas pēc tam, kad Eiropadome bija pieņēmusi lēmumu par minēto operatīvo mērķi un uzdevumu, Eiropas Komisija iesniedza 2001. gadā publicētās “Transporta baltās grāmatas vidusposma pārskatu” (14). Minētajā pārskatā prognozēts, ka laika posmā no 2000. līdz 2020. gadam IKP pieaugums būs 52 %, autotransporta kravu pārvadājumu pieaugums — 55 % un gaisa satiksmes pieaugums — 108 %. Iecerētā ekonomiskās izaugsmes un pieprasījuma pēc transporta pakalpojumiem nodalīšana īpaši vērojama dzelzceļa kravu pārvadājumu (+ 13 %) un dzelzceļa pasažieru pārvadājumu (+ 19 %) jomā.

4.15

EESK ar lielu neizpratni jāsecina, ka Transporta baltās grāmatas vidusposma pārskata izstrāde nav saskaņota ar atjauninātās ilgtspējīgas attīstības stratēģijas sagatavošanu, jo ieceru un politiskās realitātes acīmredzamajām pretrunām nav veltīta nekāda uzmanība. Šķiet, ka Komisija ir atteikusies no ilgtspējīgas attīstības stratēģijas pirmā īpašā mērķa īstenošanas transporta nozarē, proti, ekonomiskā izaugsme un izaugsme mobilitātes jomā netiek nodalīta. Komisijai turpmāk jādara viss iespējamais, lai nemaz nepieļautu šādu pretrunu rašanos. Transporta nozarē atkārtoti jāmeklē iespējas, kā veidot mūsu pilsētas un vietējās administratīvās teritorijas, kā arī dažādus pasākumus, lai veicinātu transporta un satiksmes maršrutu saīsināšanu un pastāvīgi nepalielinātu attālumus, kas cilvēkiem un precēm jāveic, lai sasniegtu savu mērķi. Tam būs nepieciešama attiecīga fiskālās politikas un teritoriālās plānošanas politikas pielāgošana un koordinācija visos pārvaldes līmeņos — no ES līdz vietējam līmenim.

4.16

Aizvien aktuālāko transporta problēmu risinājumi atjauninātajā stratēģijā tomēr liek vilties. EESK ir jāsecina, ka ES rīcība, meklējot problēmu risinājumus enerģētikas politikas jomā, ir daudz konkrētāka nekā, risinot problēmas transporta jomā, kuras negatīvā ietekme uz klimatu, kā arī vides un dabas aizsardzību turpmāk vēl vairāk palielināsies.

4.17

Eiropadomes 2007. gada marta sanāksmes secinājumos (15) norādīts, ka emisiju tirdzniecības sistēmā, iespējams, varētu iekļaut arī sauszemes un jūras transportu. Arī progresa ziņojumā par ilgtspējīgas attīstības stratēģiju būtu jāanalizē minētais jautājums un jānovērtē šādas rīcības iespējamā ietekme, salīdzinot to arī ar citiem instrumentiem.

5.1

EESK atzinīgi vērtē faktu, ka saskaņā ar atjauninātās stratēģijas 33. punktu Komisija turpmāk reizi divos gados (sākot ar 2007. gada septembri) iesniegs progresa ziņojumu par ilgtspējīgas attīstības stratēģijas īstenošanu ES un dalībvalstīs. Šajā ziņojumā tiks noteiktas arī nākotnes prioritātes, pamatnostādnes un īstenojamie pasākumi. EESK pauž cerību, ka tādējādi tiks sniegtas atbildes uz līdz šim vēl neatbildētiem jautājumiem.

5.2

Tas ir ļoti svarīgi tieši attiecībā uz visai neskaidri pieminētajiem vadības un ekonomikas instrumentiem. Piemēram, 22. punktā minēts, ka “vispiemērotākie ekonomikas instrumenti būtu jāizmanto, lai sekmētu tirgus pārskatāmību un cenas, kas atspoguļo produktu un pakalpojumu patiesās ekonomiskās, sociālās un ar vidi saistītās izmaksas (pareiza cenu noteikšana)”. Šajā gadījumā atkal jārunā par ārējo izmaksu internalizāciju (EESK vairākkārt aicinājusi to darīt) un tai nepieciešamajiem instrumentiem. EESK atgādina, ka diskusijas par minēto jautājumu ar lielākiem vai mazākiem panākumiem risinās jau daudzus gadus. Ar trīs gadu novēlošanos Komisija 2007. gada marta beigās ir nākusi klajā ar Zaļo grāmatu “Tirgus ekonomikas instrumenti vides politikas un ar to saistītajiem mērķiem”, kas dod jaunu impulsu diskusijai. Komiteja centīsies panākt, lai progresa ziņojumos beidzot tiek pievērsta uzmanība šim ilgtspējībai tik svarīgajam jautājumam.

5.3

Stratēģijas 23. punktā Eiropadome — tātad valstu un valdību vadītāji — aicina dalībvalstis “apsvērt turpmākos pasākumus, lai nodokļu slogu novirzītu no darba izmaksām uz resursu un enerģijas patēriņu un/vai vides piesārņojumu, palīdzot īstenot ES mērķus — rentablā veidā palielināt nodarbinātību un uzlabot vides aizsardzību”. EESK atzinīgi vērtē Eiropadomes aicinājumu un lūdz Komisiju progresa ziņojumā veltīt lielu uzmanību minētajam punktam, kā arī izteikt konkrētus priekšlikumus, kā minētie pasākumi būtu īstenojami. Turklāt ir rūpīgi jāizvērtē ar vides politiku saistītās sekas un attiecīgā sloga sadalījums, lai nodokļu sistēmas pārkārtojumu rezultātā īpaši neciestu sociāli neaizsargātākās iedzīvotāju grupas.

5.4

EESK atzinīgi vērtē arī norādi, ka “līdz 2008. gadam būtu jāizveido reformas plāns katrā nozarē attiecībā uz tiem piešķīrumiem, kam ir negatīva ietekme uz vidi un kas nav savienojami ar ilgtspējīgu attīstību”. Komiteja arī atbalsta izvirzīto mērķi “pakāpeniski atteikties no šādiem piešķīrumiem”, tomēr tā uzskata, ka būtu lietderīgi noteikt konkrētu laika grafiku, saskaņā ar kuru šāda pakāpeniska atteikšanās tiks īstenota, un vienlaicīgi arī pārbaudīt, vai šādi ietaupītos līdzekļus varētu novirzīt jaunā “ES ilgtspējības fondā”, kuru dalībvalstis varētu izmantot gadījumā, ja kāds vides saglabāšanas pasākums ir saistīts ar nesamērīgi augstiem izdevumiem attiecīgās valsts budžetā (Nicas līguma 175. panta 5. punkts un 174. panta 1. punkts).

5.5

Līdz šim pieņemtos atzinumos EESK vienmēr ir uzsvērusi, cik svarīgi ir informēt iedzīvotājus, uzņēmumus un citas ieinteresētās puses par to, kādi politiskie pasākumi tiek plānoti un kāpēc. Tikai tādā gadījumā cilvēki būs gatavi aktīvi iesaistīties nepieciešamo pasākumu īstenošanā un tos atbalstīt. Tādēļ atbalstāms ir Eiropadomes aicinājums Komisijai “izveidot vienkāršu un saprotamu rokasgrāmatu par šo stratēģiju, kurā būtu iekļauta arī dalībvalstu paraugprakse un veiksmīgākie pasākumi” (skatīt 26. punktu). Diemžēl arī šajā gadījumā nav paredzēts konkrēts grafiks, tāpēc progresa ziņojumā tam būtu jāpievērš uzmanība.

5.6

Stratēģijā pausta apņemšanās pilnveidot politikas veidošanas procesu, vairāk izmantojot ietekmes novērtējumu un plašāk iesaistot ieinteresētās puses. Komiteja vērtē atzinīgi minēto apņemšanos un mudina Komisiju un dalībvalstis novērtēt pieredzi saistībā ar ietekmes novērtējuma metodiku ilgtspējīgas attīstības jomā un nodrošināt, ka tā tiek efektīvi pielietota visās politikas un rīcības jomās.

5.7

EESK uzskata, ka iecere “izstrādāt konkrētu un reālistisku redzējumu par ES ceļā uz ilgtspējīgu attīstību nākamo 50 gadu laikā” (27. punkts) ir ļoti svarīga. Tomēr arī šajā gadījumā jājautā, ko tieši un kādos termiņos paredzēts paveikt. Jau šodien Komiteja aicina, izstrādājot šādu redzējumu, lūkoties vēl tālāk par 2060. gadu. Ievērojot minētajā dokumentā par atjaunināto stratēģiju noteiktās saistības un izvirzītos galvenos mērķus (16), stratēģiski lēmumi, kas ietekmēs sabiedrības dzīvi tikai tālā nākotnē, būtu jāpieņem iespējami savlaicīgi. Būtībā Eiropadome jau tā rīkojusies, 2007. gada martā notikušajā augstākā līmeņa sanāksmē paziņojot par nolūku “līdz 2050. gadam kopīgi samazināt emisijas par 60 līdz 80 % salīdzinājumā ar 1990. gadu” (17). Dažas fosilās, respektīvi, neatjaunojamās izejvielas noteikti būs pieejamas arī ilgāk nekā 50 gadus, tomēr būtu pareizi jau šodien beidzot apsvērt politiku laika posmam, kas ir ilgāks nekā 50 gadi, ja patiešām vēlamies ievērot paaudžu taisnīguma principu.

5.8

Komiteja vēlētos, lai minētie transversālie aspekti, kuri ir jāievēro, īstenojot politiku visos līmeņos (Savienības un dalībvalstu), tiktu ņemti vērā arī stratēģijā un tādējādi patiešām tiktu īstenoti. Tomēr netiek norādīts, kā to nodrošināt; iemesls tam droši vien meklējams apstāklī, ka minētajā jomā tekstu pašreiz spēkā esošā redakcija (to apstiprina arī Eiropas Konstitūcijas projekts) nosaka dalītu kompetenci Eiropas Savienībai un dalībvalstīm, kuras atbildīgas par vides politikas finansēšanu un īstenošanu (Nicas līguma 175. panta 4. punkts). Tāpēc iesaistītās puses nav precīzi nosauktas.

5.9

Atjauninātajā stratēģijā noteikts, ka katra dalībvalsts nozīmēs vienu pārstāvi, kurš pildīs kontaktpersonas pienākumus. EESK pauž cerību, ka progresa ziņojumā būs ietverta informācija par to, vai šis pārstāvis ir iecelts un kā risinās sadarbība.

5.10

Pirmajā progresa ziņojumā būtu arī jānorāda, vai visas dalībvalstis ir sagatavojušas (pirmo) valsts stratēģiju, ko bija paredzēts paveikt līdz 2007. gada jūnijam. EESK vēlētos zināt, kas un pēc kādiem kritērijiem pārbaudīs minētās valsts stratēģijas un kādas būs sekas, ja dalībvalstu stratēģijas nebūs izstrādātas vai būs nepilnīgas.

5.11

41. punktā Eiropadome norāda, ka valstu stratēģiju “brīvprātīgai salīdzinošai pārskatīšanai” pirmajā dalībvalstu grupā vajadzētu sākties 2006. gadā. Progresa ziņojumā būtu jāietver informācija par to, kādi ir minētās pārskatīšanas rezultāti un kādi Eiropas stratēģijai nozīmīgi secinājumi ir jāizdara.

5.12

Pilnībā respektējot dalībvalstu un reģionālo un vietējo pašvaldību pilnvaras daudzās ilgtspējīgas attīstības jomās, to patstāvīgas rīcības nozīmi un apņēmību risināt daudzas problēmas, Komiteja uzskata — lai sasniegumi ilgtspējīgas attīstības jomā būtu vēlamajā līmenī, jāstiprina arī Komisijas spēja uzraudzīt attīstību kopumā un tās gatavība ierosināt jaunus pasākumus jomās, kur stratēģijas īstenošana ir aizkavējusies un nepieciešama kopīga rīcība Eiropas līmenī. EESK šaubās, vai pietiek tikai ar koordinēšanu un paraugprakses apmaiņu. Komiteja vēlētos katru gadu saņemt apkopotos un pārbaudei iesniegtos datus par dalībvalstu sasniegumiem.

5.13

Stratēģijā ieteikts izveidot vai stiprināt valstu ilgtspējīgas attīstības padomes. Tām ir svarīga nozīme valstu ilgtspējīgas attīstības stratēģiju sagatavošanā, un tās var veicināt pasākumu īstenošanu dalībvalstīs, iesaistot pilsonisko sabiedrību pasākumos ilgtspējīgas attīstības jomā, kā arī attīstības procesa uzraudzībā. Minēto padomju pienākums ir arī piemērot ilgtspējīgas attīstības principu, saglabājot dinamisku līdzsvaru starp ekonomikas, sociālo un vides jomu. Komiteja uzskata, ka minētajam ieteikumam netiek veltīta pietiekama ievērība. Tā plāno šī gada laikā izskatīt minēto jautājumu un pagaidām iesaka to apspriest ar dalībvalstīm, pārskatot stratēģijas īstenošanu.

5.14

Ir svarīgi arī, lai dalībvalstis un Komisija apsvērtu turpmākās iespējas sekmēt ilgtspējīgas attīstības jautājumu koordināciju pašas savās struktūrās. Ilgtspējīga attīstība ir transversāls un integrējošs aspekts, kam vajadzētu sniegties pāri nozaru departamentu un aģentūru iekšēja rakstura uzstādījumiem un dažkārt tos mainīt. Pieredze rāda, ka tas ir iespējams tikai tad, ja valdībā ir spēcīga centralizēta struktūra ilgtspējīgas attīstības veicināšanai, kurai ir nepieciešamās zināšanas un pilnvaras, lai vērstos pret atsevišķo nodaļu vai departamentu ortodoksālām nostādnēm un apstrīdētu tās. Progresa ziņojumā būtu jānorāda, kādas pilnveidošanas iespējas Komisija saskata pati savu struktūru ietvaros. EESK ir pārliecināta, ka tādas pastāv (skat. 4.15. un 4.16. punktu).

5.15

Stratēģijā ir pamatoti norādīts, ka ilgtspējīgai attīstībai jābūt cieši integrētai reģionālo un vietējo pašvaldību mērķos un praktiskajā darbībā visos līmeņos. Vairākas Eiropas vietējās un reģionālās pašvaldības ir ieviesušas savā darbā uz ilgtspējīgu attīstību orientētu pieeju un izstrādā novatoriskus risinājumus klimata pārmaiņu un citām ar ilgtspējīgu attīstību saistītām problēmām. Īstenošanas pārskats sniedz izdevību izvērtēt sasniegto progresu ilgtspējīgas attīstības jomā reģionālajā un vietējā līmenī un to, kā sekmēt labākās prakses plašāku ieviešanu.

5.16

Stratēģijas 45. punktā teikts, ka 2011. gadā paredzēts nolemt, kad ir nepieciešams veikt ilgtspējības stratēģijas “pārskatīšanu”. EESK to neatbalsta. Ja progresa ziņojumi liecina par Eiropas problēmām ilgtspējīgas attīstības jomā, tad kļūda ir meklējama stratēģijā (mērķa sasniegšanas līdzeklis). Tādā gadījumā pārskatīšana ir jāveic uzreiz, neatliekot to līdz 2011. gadam.