30.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 324/49

—

Būtu jāpielāgo cenu stabilitātes mērķis — tam ir jābūt simetriskam un tādam, kas pieļauj svārstības par +/- vienu procentu. Nosakot mērķi, kam ir vidējā vērtība, ir vieglāk novērtēt to, cik ātri šo mērķi būs iespējams sasniegt, turklāt šāds mērķis var būt nozīmīgs arī tādēļ, lai Eiropas Centrālajai bankai būtu iespējams attiecīgi reaģēt uz cenu stabilitātes izmaiņām, ko izraisa pieprasījuma samazināšanās vai pieaugums.

—

Īstenojot politiku, kurā pastiprināta uzmanība tiek pievērsta monetārās politikas un finanšu politikas pasākumu saskaņotībai, inflācijas mērīšanai būtu jāizmanto pamatinflācijas kritērijs. Šis rādītājs nav atkarīgs no cenu svārstībām, ko ECB nespēj ietekmēt un kas var būt nejaušas. Minētais rādītājs drīzāk atspoguļo cenu svārstību tendences. Turklāt ECB, novērtējot cenu izmaiņas, būtu jāpievērš uzmanība tam, cik lielā mērā tās izriet no nodokļu izmaiņām.

—

Jāpielāgo prasības attiecībā uz cenu stabilitātes nodrošināšanu tajās valstīs, kas vēlas pievienoties vienotās valūtas zonai. Tādēļ ir jāveic formāli grozījumi EK Līgumā. Tā kā šāds grozījums nav ietverts pat Konstitucionālajā līgumā, EK Līgums būtu jāinterpretē elastīgi un jānosaka, ka iespēja pievienoties euro zonai ir atkarīga no tā, vai sasniegts prasības patiesais mērķis, nevis no tā, vai minētā prasība ir formāli izpildīta. Būtu dabiski tām valstīm, kas vēlas pievienoties euro zonai, izvirzīt tādus pašus cenu stabilitātes mērķus, kādi noteikti šīs zonas dalībvalstīm.

—

Stabilitātes un veiksmīgas monetārās politikas pamatā nav vienīgi inflācijas līmenis, kas nepārsniedz 2 %. Mazliet paaugstināts inflācijas līmenis kā cenu stabilitātes kritērijs neizjauc līdzsvaru. Daudz izšķirīgāka nozīme ir informācijai par vēlēšanos un iespējām kontrolēt inflācijas attīstību, lai šādā veidā sasniegtu izvēlētos mērķus.

—

ECB būtu jāpublicē savu sanāksmju protokoli.

—

Kamēr kapacitāte nav izsmelta tiktāl, līdz sākas inflācijas pieaugums, uz cikliskumu orientētas politikas risks principā nepastāv. Bezdarba līmenis vēl joprojām ir pārlieku augsts, un pastāv daudz iespēju palielināt nodarbināto skaitu. Gados, kad ekonomika attīstās veiksmīgi, ekonomikas politikas veidotājiem būtu jāpievēršas pirmām kārtām tādu plānu izstrādei, kas paredzēti gaidāmo demogrāfiskās attīstības izraisīto ekonomikas problēmu pārvarēšanai. Laika posmos, kad ekonomikas attīstība ir veiksmīga, ES vispārējie mērķi attiecībā uz budžeta disciplīnu un parādu apjomu nav pietiekami vērienīgi. Šos mērķus jau ir sasniegušo dalībvalstu pasivitāte nav pieļaujama.

—

EESK uzskata, ka budžeta līdzsvara un valsts ārējā parāda kritēriji ir jāsaglabā, tomēr diskusijai jāpāriet jaunā stadijā, un jāapspriež ekonomikas politikas patiesie mērķi.

—

Trīs gadu ciklam paredzētajās ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnēs kā galvenie mērķi būtu jāizvirza minimālais ekonomikas izaugsmes līmenis un rādītājs, kādā ātrumā jāsamazina bezdarba līmenis, kā arī Lisabonas stratēģijā procentuālā izteiksmē minētie mērķi attiecībā uz nodarbinātības līmeni. Jāizvirza katrā dalībvalstī sasniedzamie mērķi, kas tomēr nedrīkst būt zemāki par Kopienā sasniedzamo līmeni.

—

Finanšu ministriem ir jābūt konsekventiem un savās valstīs ir jārīkojas saskaņā ar to, ko viņi ir paziņojuši Briselē.

—

Saskaņā ar Ķelnes procesu organizēto sanāksmju starplaikos būtu jāveic kopīgi pētījumi par ekonomikas jomā pastāvošajām kopsakarībām, dažādu politisko pasākumu ietekmi un citiem tamlīdzīgiem jautājumiem.

—

Ķelnes procesam ir pietiekami liela politiska ietekme, lai panāktu to, ka visas iesaistītās puses izpilda pienākumus attiecībā uz ekonomikas statistiskas datu sniegšanu.

—

Parlamentam pirms katras sanāksmes būtu jāsagatavo rezolūcija par ekonomikas stāvokli un vēlamo politiku.

—

Būtu jāpiedalās gan Ekonomikas un finanšu padomei, gan arī euro grupai, lai būtu pārstāvēta ne tikai apvienotā finanšu ministru padome, bet arī tie finanšu ministri, kas ir tieši atbildīgi par finanšu politiku, kas ir jāapvieno ar ECB monetāro politiku.

—

Būtu jāveic sīkāka pamatinflācijas analīze. Ieteicams, lai nākotnē veicamās salīdzinošās novērtēšanas pamatā būtu detalizēts pētījums par to, kāda politika īstenota valstīs, kur attiecība starp inflāciju un ekonomikas izaugsmes tempu ir laba (zema inflācija un pietiekama ekonomikas izaugsme).

—

Būtu lietderīgi veikt pētījumus, piemēram, par to, cik lielā mērā produktivitātes izmaiņas ietekmē ekonomikas izaugsmi, kuras apjoms ir atšķirīgs dažādās valstīs. Cik lielā mērā produktivitātes pieauguma atšķirības izraisa tas, ka ir bijušas atšķirības veikto investīciju un inovācijas jomā? Vai pastāv vēl kādas citas produktivitātes veicināšanas metodes? EESK tādēļ aicina Komisiju izpētīt saikni starp visaptverošajiem izaugsmes un nodarbinātības mērķiem un, piemēram, produktivitātes pieaugumu un inflācijas līmeņiem.

1.1

ES ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnes (Broad Economic Policy Guidelines) pašlaik attiecas uz triju gadu ciklu. Šā gada pamatnostādnes faktiski ir 2005. gadā pieņemtās pamatnostādnes, kurās izdarīti vienīgi nelieli grozījumi.

1.2

Tādēļ EESK nolēma, ka šā gada atzinumā par ekonomikas politiku tā nevis sniegs komentārus par šīm izmaiņām, bet gan veiks pamatnostādņu formālā pamata analīzi. Šāda veida pētījumā nav pietiekami pievērsties vienīgi ekonomikas politikas vispārējo pamatnostādņu formālajam saturam, bet ir jāvelta uzmanība arī tādiem jautājumiem kā monetārā politika un tās saikne ar finanšu politiku.

1.3

Naudas un finanšu politikas jautājumus Kopiena risina, pamatojoties uz Māstrihtas līguma noteikumiem par vienoto valūtu, Stabilitātes un izaugsmes paktu, kā arī EK Līguma noteikumiem par ekonomikas politikas pamatnostādnēm. Pēc tam, kad 2005. gadā tika izdarītas izmaiņas, šo pamatnostādņu izstrāde ir iekļautas ikgadējā Lisabonas procesā.

1.4

Mērķis ir analizēt šo noteikumu savstarpējo mijiedarbību, kā arī to ietekmi uz faktisko politiku gan visā Kopienā, gan arī dalībvalstīs. Lai analīze būtu visaptveroša, atzinumā ir iztirzāta arī algu veidošana. Šādam pētījumam katrā ziņā būs jābūt diezgan teorētiskam, lai būtu iespējams turpināt diskusiju un uzlabot politiku. Mērķis ir saprast, vai pašreizējais regulējums maksimāli sekmē visaptverošu mērķu sasniegšanu, proti, cenu stabilitāti, izaugsmi un nodarbinātību.

1.5

Mūsu ieteikumi attiecas ne tikai uz pašreizējo politiku, bet arī uz regulējuma izmaiņām. Runa ir par izmaiņām, ko ir iespējams veikt nekavējoties — pirmām kārtām tādām, kas attiecas uz lēmumu pieņēmēju uzvedību. Lai īstenotu mūsu ieteikumus, EK Līgums būtu jāgroza tikai vienā gadījumā.

2.1

ECB primārais mērķis ir cenu stabilitāte. Māstrihtā pieņemtā līguma noteikumos ir minēts vēl otrs mērķis — kad cenu stabilitāte ir nodrošināta, ECB jāveicina izaugsme. Šajā sakarā parasti izdara salīdzinājumu ar ASV Federālo rezervju banku, kuras mērķim raksturīgs visaptverošāks skatījums gan uz cenu stabilitāti, gan nodarbinātību un izaugsmi. Vārdos izteiktā formulējuma atšķirības ir nelielas, tomēr abu banku īstenotās monetārās politikas jomā atšķirības kļūst skaidrāk izteiktas. Federālo rezervju banka kā procentu likmju mainīšanas iemeslu biežāk min tendences nodarbinātības jomā. Turpretim ECB uzskata, ka vienīgais iemesls procentu likmju izmaiņām ir cenu stabilitātes nodrošināšana.

2.2

Tātad kopējo ekonomikas politiku ietekmē ne vien faktiskie monetārās politikas pasākumi, bet arī mērķu formulējums.

2.3

Tādēļ kopējā ekonomikas politikā, kurā ietilpst gan monetārā politika, gan finanšu politika, svarīgi ir ne vien tas, kā īstenotā procentu likmju politikai ietekmē finanšu politiku, bet tikpat nozīmīga ir arī monetārās politikas mērķu izvēle. Finanšu ministrs bieži domā šādi: “Ja es rīkošos šādi, vai manas rīcības rezultātā mainīsies procentu likmes, lai kompensētu sekas?” Lai izvairītos no tā, ka viena ekonomikas politikas rīcības jomām kļūst nozīmīgāka par otru, ECB un Ekonomikas un finanšu padomei būtu jāapsver iespēja izvirzīt vienādus politikas mērķus. Īpaši svarīgi ir panākt to, lai Ecofin padomē euro grupas locekļi un ECB īstenotu vienotu pieeju. Mērķis monetārās politikas jomā būtu jāizvirza ļoti ilgam laika posmam. ECB daudzkārt ir norādījusi, ka mērķis attiecībā uz vēlamo inflācijas līmeni (2 %) pamatojas uz Ekonomikas un finanšu padomes agrākiem izteikumiem. Lai arī viedokļi par vēlamo inflācijas līmeni īpaši neatšķiras, visiem ir jārespektē izvirzītie mērķi un ar tiem saistītie pasākumi.

2.4

Kad ECB izvirzīja mērķi attiecībā uz cenu stabilitāti, tika noteikts, ka inflācijas līmenim jābūt zemākam par 2 %. Jau 2003. gadā šis mērķis tika mainīts, nosakot, ka jācenšas sasniegt tādu inflācijas līmeni, kas ir zemāks par 2 %, tomēr ir tuvu 2 % rādītājam. Tādējādi izvirzītais mērķis kļuva mazliet reālistiskāks, jo no sākotnējās definīcijas, proti, inflācijas līmenim jābūt zemākam par 2 %, izrietēja, ka ir pieļaujama pat deflācija.

2.5

Minētajā definīcijā tomēr nav atrisinātas divas problēmas — proti, gandrīz nav iespējams noteikt, cik tālu atrodas izvirzītais mērķis, kā arī nav iespējams noteikt, kāds attālums ir pieņemams. Ja izvirzītais mērķis ir simetrisks, ir pieļaujamas zināmas novirzes no vēlamā inflācijas līmeņa. Ņemot vērā ECB velmi, lai inflācijas līmenis būtu tuvu 2 %, vislabākais risinājums būtu noteikt, ka mērķis ir 2 % un ka pieļaujamās svārstības ir +/- viena procenta robežās. Izvirzot šādu mērķi, mazinātos saspīlējums, kas dažkārt rodas, ja ir vērojamas pat īslaicīgas inflācijas līmeņa izmaiņas par procenta tūkstošdaļām. EESK uzskata, ka viss liecina par to, ka ECB izvirzītais mērķis ir jāpārveido par simetrisku mērķi. Šāda simetriska mērķa noteikšana var būt nozīmīga arī tādēļ, lai ECB būtu iespējams attiecīgi reaģēt uz inflācijas izmaiņām, ko izraisa pieprasījuma samazināšanās vai pieaugums. Analizējot līdzšinējo attīstību, var secināt, ka labvēlīgos konjunktūras apstākļos (kas Eiropā bija vērojami pirms tūkstošgades mijas) procentu likmes paaugstinājās strauji, turpretim nākamajos gados, kad apstākļi bija nelabvēlīgi, procentu likmes samazinājās ievērojami lēnāk.

2.6

Otrā problēma ir saistīta ar jautājumu, kāda inflācija tiek mērīta. ECB izvirzītā mērķa formālajā definīcijā noteikts, ka jāizmanto saskaņotais patēriņa cenu indekss (SPCI), proti, jāmēra kopējā inflācija. Lai izmērītu inflācijas līmeņus, kuru pamatā nav neietekmējami faktori un kas uzskatāmi par tādiem, ko ir vieglāk ietekmēt ar monetārās politikas palīdzību, minētā cenu indeksa aprēķinā var neņemt vērā, piemēram, enerģijas vai pārtikas preču cenas. Tas vajadzīgs, lai aprēķinos neņemtu vērā naftas cenu pieauguma izraisītās sekas, kas ir īslaicīgas un diezgan ātri var pārveidoties par pretēju tendenci. Lai nepieļautu to, ka ECB politiku tieši ietekmē pārejošas cenu svārstības, ir vajadzīgs modificēts cenu indekss. Pat tad, ja enerģijas cenas ilgstoši pieaugs (ļoti ticams, ka tā notiks), īslaicīgas naftas cenu izmaiņas nav iespējams neitralizēt, izmainot procentu likmes, jo tiek uzskatīts, ka šīs metodes ietekme sāk izpausties tikai pēc viena vai diviem gadiem.

2.7

Tā saucamā pamatinflācija ir rādītājs, ko izmanto ekonomikas (ECB izpratnē — euro zonas) iekšējās inflācijas tendenču noteikšanai. Šīs cenu līmeņa izmaiņas precīzāk atspoguļo tendences, ko Eiropas Centrālajai bankai visvairāk jācenšas ietekmēt. Loģiski ir tas, ka procentu likmju izmaiņu ietekme uz cenu celšanās ātrumu vistiešāk izpaužas inflācijas līmeņa attiecībā pret ECB īstenoto procentu likmju politiku. Ja ECB akceptē noteiktā inflācijas līmeņa pārsniegšanu, tad tas, iespējams, notiek tādēļ, ka ECB ir ņēmusi vērā arī kādu no minētajām reducētajām inflācijas definīcijām. Papildus norādot arī uz pamatinflāciju, ECB būtu iespējams panākt labāku izpratni par tās īstenoto politiku. Pamatinflācija ir tas kritērijs, ko ieteicams izmantot, veidojot politiku, kurā ir skaidrāk izteikta saikne starp monetārās politikas pasākumiem un finanšu politikas pasākumiem. Tādējādi būtu vieglāk panākt kopējās ekonomikas politikas pozitīvu ietekmi uz izaugsmi un nodarbinātību.

2.8

Ja salīdzina oficiālo inflācijas līmeni, kas izteikts kā SPCI, un datus par pamatinflāciju, vairumā gadu ir tikai nelielas atšķirības (skatīt pielikumu). Enerģijas cenu ietekme uz vispārējo cenu līmeni bija ievērojama vienīgi 2005. gadā. Salīdzinot inflāciju ar ECB izvirzīto mērķi jāsecina, ka tikai 2000. un 2005. gadā pamatinflācija ir bijusi zemāka par vēlamo līmeni. Ja būtu izvirzīts mērķis attiecībā uz pamatinflāciju, tad, piemēram, 2005. gadā būtu bijis pareizāk īstenot ne tik ierobežojošu politiku.

2.9

Vēl viens faktors, kas ietekmē inflācijas līmeni, bet nav uzskatāms par tiešām iekšējā pieprasījuma sekām, ir nodokļu un nodevu izmaiņas. Piemēram, ja dalībvalstis palielina PVN, lai samazinātu budžeta deficītu, paaugstinās arī inflācijas līmenis. Ja cenu stabilitāti mēra, izmantojot SPCI, tad ECB šādu inflācijas palielināšanos var uzskatīt par iemeslu, lai paaugstinātu procentu likmes. Tomēr, paaugstinot PVN, tautsaimniecībā samazinās pieprasījums, un tādēļ, ekonomikas politikā īstenojot vienotu pieeju, PVN paaugstināšana ir jāveic vienlaikus ar procentu likmju samazināšanu. Šādās situācijās (piemēram, Vācijā, kur, sākot ar 2007. gada 1. janvāri, PVN paaugstināsies no 16 % līdz 19 %) ECB būtu ļoti precīzi jāanalizē gan inflācijas iemesli, gan jāņem vērā tas, ka nodokļa palielināšana ir vienreizējs gadījums, kas neizraisa inflācijas celšanās tendenci. Turklāt ir jāmin vēl viens aspekts — ja ECB pieļauj to, ka šāda nodokļu paaugstināšana ietekmē valsts monetāro politiku, tas negatīvi ietekmē arī citas euro zonā ietilpstošas valstis.

2.10

Lai valstīs, kas nav euro zonas dalībvalstis, būtu iespējams īstenot pāreju uz euro, tām saskaņā ar EK Līgumu jāuzrāda tāds inflācijas līmenis, kas ir samērojams ar inflācijas līmeni “trijās cenu ziņā stabilākajās dalībvalstīs”. Turklāt šī “samērošana” nozīmē, ka pieļaujamā starpība ir ne vairāk kā 1,5 procenti. Šajā kontekstā par vislabāko rezultātu uzskatāms viszemākais inflācijas līmenis. Šis mērķis vairs nav tik pašsaprotams kā deviņdesmito gadu sākumā. Ņemot vērā jaunākās tendences, tas līdzinās prasībai samazināt inflāciju euro zonas valstīs. Šī prasība ir vēl jo absurdāka tādēļ, ka tās pamatā ir inflācija visās ES dalībvalstīs, nevis tikai euro zonas dalībvalstīs. Pēdējā laikā euro zonai nepiederošas valstis ir bijušas tās trīs valstis, uz kuru cenu stabilitātes rādītājiem pamatojas prasības dalībvalstīm, kas vēlas īstenot pāreju uz euro. Tādēļ ir jāpārskata prasība attiecībā uz cenu stabilitāti tajās valstīs, kuras vēlas pievienoties kopīgās valūtas zonai. Jāveic grozījumi EK Līgumā. Tā kā šāds grozījums Konstitucionālajā līgumā pat nav iekļauts, tā veikšanai varētu būt nepieciešams tik ilgs laiks, ka vairums valstu, kas vēlas pievienoties euro zonai, būtu spiestas mēģināt izpildīt pašreizējo prasību. Tādēļ būtu lietderīgi EK Līgumu interpretēt elastīgi, jo, izvērtējot kādas valsts iespējas pievienoties euro zonai, izšķirīgā nozīme ir minētās prasības mērķim, nevis tās burtiskajam formulējumam. Attiecībā uz cenu stabilitāti būtu loģiski noteikt vienādu mērķi gan tām valstīm, kas vēlas pievienoties euro zonai, gan arī tās dalībvalstīm. Ja tiks izvirzīts jauns mērķis, t.i., 2 %, pieļaujot svārstības par +/- vienu procentu, tad šāda prasība jāizvirza arī tām valstīm, kas vēlas pievienoties euro zonai.

2.10.1

Tāpat arī būtu vajadzīgs elastīgāks skatījums uz cenu stabilitāti valstīs, kuru ekonomika attīstās ļoti strauji. Nedaudz paaugstināta inflācija ir uzskatāma par vienu no tiem pielāgojumiem, kas vajadzīgi strauji augošā ekonomikā, un šajā ziņā kā piemēru var minēt Īriju.

2.11

Inflācija ir statistisks rādītājs. Ekonomikas politikā ir nepieciešams šāds atskaites punkts. Tomēr iedzīvotāji cenu celšanos uztver citādāk. Iedzīvotāji asi izjūt īres maksas, pārtikas produktu un degvielas utt. cenu celšanās. Savukārt dažu preču cenu samazināšanos ievēro tikai nedaudzi. Tomēr vairāk uztrauc tas, ka cenu izmaiņas dažādas iedzīvotāju grupas ietekmē ļoti atšķirīgi. Ja pieaug galvenokārt ikdienas patēriņa preču cenas, tas visvairāk ietekmē nabadzīgos iedzīvotājus. Vispārēja cenu celšanās par 2 līdz 3 % šai iedzīvotāju grupai var nozīmēt būtisku dzīves dārdzības pieaugumu. Politiķiem šīs sekas ir jāņem vērā un jānovērš ar dažādu politikas pasākumu palīdzību. Tas attiecas ne tik daudz uz budžeta politikas darbības jomu, bet gan bet gan uz šīs politikas konkrēto saturu.

3.1

Vai pēc Stabilitātes un izaugsmes pakta pārskatīšanas dalībvalstu ekonomikas politika ir mainījusies un vai ir mainījies valstu novērtēšanas process, ko īsteno Komisija un vēlāk — Padome? Šķiet, ka tikai Lietuva ir skaidri pārņēmusi pakta pārskatīšanas rezultātā izstrādāto deficīta definīciju. Tomēr pakta pārskatīšanas rezultātā visas dalībvalstis ir izvirzījušas vidēja termiņa mērķus valsts finanšu jomā. Šie mērķi tika izvirzīti, ņemot vērā attiecīgajā valstī pastāvošos apstākļus.

3.2

Ņemot vērā ekonomikas attīstību pēc pakta pārskatīšanas, ir loģiski, ka paktam nav bijusi vērā ņemama ietekme. Vairums veikto grozījumu attiecas uz laika posmiem, kuros ir sagaidāmas nopietnas problēmas ekonomikas jomā. Tomēr pašlaik ir ekonomikas uzplaukuma un uzlabošanās posms, un to var secināt arī no pakta rādītājiem.

3.3

Ņemot vērā ekonomikas attīstību 2005. gadā un prognozes 2006. gadam — jo īpaši salīdzinoši pozitīvāku attīstību Vācijā —, var gaidīt, ka kopumā Stabilitātes un izaugsmes pakta kritērijus izdosies izpildīt labāk. Fakts, ka tas notiek laikā, kad ļoti pieaug naftas cenas, liecina par ekonomikas stāvokļa jūtamu uzlabošanos. Atkarībā no tā, cik lielā mērā attiecīgā valsts ir atkarīga no naftas importa, naftas cenu celšanās var atšķirīgi ietekmēt dažādas valstis. Dažas valstis pat gados, kad ekonomika attīstās veiksmīgi, joprojām nespēj sasniegt mērķi, kas saistīts ar budžeta līdzsvarošanu. Šīs valstis varētu labvēlīgi ietekmēt attīstība citās ES valstīs.

3.4

Vairumā valstu panāktā vai gaidāmā IKP pieauguma līmenis tomēr nav tāds, lai ekonomikai veiksmīgos gados būtu ieteicams veikt paktā paredzētos stingrākos pasākumus budžeta jomā. Kamēr kapacitāte nav izsmelta tiktāl, līdz sāk celties inflācija, uz cikliskumu orientētas politikas risks ir minimāls. Bezdarba līmenis vēl joprojām ir pārlieku augsts, un pastāv daudz iespēju palielināt nodarbināto skaitu. Finanšu un monetārās politikas savstarpējo iedarbību apgrūtina jaunas problēmas, kas nebija vērojamas iepriekšējos gados, kad ekonomikas stāvoklis bija ļoti slikts. Gados, kad ekonomika attīstās veiksmīgi, ekonomikas politikas veidotājiem būtu galvenokārt jāpievēršas tādu plānu izstrādei, kas paredzēti gaidāmo demogrāfiskās attīstības izraisīto ekonomikas problēmu pārvarēšanai.

3.5

Laika posmos, kad ekonomikas attīstība noris sekmīgi, ES vispārējie mērķi attiecībā uz budžeta disciplīnu un parādu apjomu nav pietiekami vērienīgi. Dalībvalstis, kas šos mērķus jau ir sasniegušas, nedrīkst būt pasīvas. Būtiski ir tas, lai šādas valstis izmantotu saskaņā ar jauno Stabilitātes un izaugsmes paktu izvirzītos valsts mēroga mērķus ekonomikas stāvokļa uzlabošanai.

3.6

Galvenais iemesls, kas sagādāja grūtības sasniegt paktā izvirzītos mērķus, ir ekonomikas nelabvēlīgais stāvoklis pirms 2005. gada, tomēr pastāv arī statistiska rakstura izskaidrojumi, kurus reti ņem vērā. Ekonomikā, kur inflācijas līmenis ir zems, valsts parāda reālā vērtība nemainās. Jāveic praktiski parāda samazināšanas pasākumi. Straujas izaugsmes apstākļos samazinās valsts parāda īpatsvars IKP, kaut arī netiek veikti nekādi īpaši pasākumi, un budžeta līdzsvars uzlabojas. Ja inflācijas līmenis ir augsts, samazinās publiskā sektora ieguldījuma īpatsvars IKP, un uzlabojas budžeta līdzsvara un valsts parāda statistiskie rādītāji. Ekonomikas izaugsmes apstākļos palielinās publiskā sektora ieņēmumi, kaut arī nodokļi netiek paaugstināti. Tātad pēdējā laikā problemātiskos valsts parādu un budžeta līdzsvaru raksturojošos statistiskos rādītājus ir aizstājuši pozitīvi rādītāji.

3.7

Vēl viens no ekonomikai nelabvēlīgos gados vērojamo tendenču rezultātiem ir neparasti liels uzkrājumu apjoms. Tā kā Eiropā trūkst iespēju veikt investīcijas, šis kapitāls ir nokļuvis ASV. Ja apstākļi uzlabojas un līdz ar to pieaug uzticēšanās ekonomikai, ir gaidāms, ka samazināsies raizes par nākotni un samazināsies uzkrājumu apjoms. Ja pieprasījums pieaug vēl vairāk, var sākties ekonomikas sekmīgas attīstības cikls.

3.8

Visbeidzot, attiecībā uz Kopienas līmenī īstenoto finanšu politiku jāteic, ka tai raksturīga kāda īpatnēja problēma. Nemitīgi mainās personas, kas šo politiku veido un kam jāgādā par tās ievērošanu. Dažkārt gada laikā nomainās ceturtā daļa no finanšu ministru skaita. Jaunie ministri nejūtas īpaši atbildīgi par iepriekšējo ministru veidoto politiku. Tādēļ Ekonomikas un finanšu padomei būtu jāpieņem vairāk ilgam laika posmam paredzētu lēmumu, lai jaunie ministri nepārtrauktu tādas politikas īstenošanu, ko uzsākuši viņu priekšgājēji. Turklāt ministru biežo nomaiņu dēļ ir grūti izveidot tādu Ekonomikas un finanšu padomi, kurai ir politiska griba īstenot vienotu politiku.

4.1

Ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnes pastāv kopš 1993. gada. Sākumā tās attiecās vienīgi uz finanšu politiku, bet vēlāk arī uz nodarbinātības jautājumiem, un kopš 2005. gada šīs pamatnostādnes tiek īstenotas vienotā procesā paralēli ar nodarbinātības politikas pamatnostādnēm un Lisabonas stratēģiju. Praksē tā izpaužas kā dalībvalstu līmenī īstenota politika, kuras pamatnostādnes nosaka Komisija un Padome. Pretēji Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumiem, ekonomikas politikas pamatnostādnēs nav paredzētas soda sankcijas.

4.2

Kopš EMS (Ekonomikas un monetārā savienība) dibināšanas notiekošajās diskusijās nav līdzsvara starp centralizētu monetāro politiku un finanšu politiku, ko dalībvalstis joprojām īsteno patstāvīgi. Stabilitātes un izaugsmes paktā ir izmantota jaukta pieeja, jo tajā ir iekļauti arī kopējas politikas elementi un zināmos gadījumos paredzētas soda sankcijas, savukārt pamatnostādnes principā ir ieteikumi.

4.3

Kādas ir ekonomikas politikas pamatnostādņu turpmākās izstrādes iespējas? Lai tās atrastu, ekonomikas politikas mērķu izvirzīšana ir skaidri jānodala no šo mērķu sasniegšanas līdzekļiem.

4.4

Attiecībā uz Stabilitātes un izaugsmes paktu par mērķiem publiskajā diskusijā tiek uzskatīts līdzsvarots budžets un valsts parāda īpatsvars IKP. Abi kritēriji tomēr nav galīgais mērķis. Tie drīzāk ir indikatori, kas norāda ekonomikas politikas virzienu. Pateicoties līdzsvarotam budžetam vai budžeta pārpalikumam, ekonomikas recesijas apstākļos ir iespējams veikt piemērotus pasākumus. Budžeta pārpalikums ir līdzeklis, ko vēlāk iespējams izmantot ekonomikas stimulēšanai. EESK uzskata, ka budžeta līdzsvarotības un valsts parāda kritēriji būtu jāsaglabā, tomēr diskusijai jāpāriet jaunā stadijā, un tajā jāspriež par ekonomikas politikas patiesajiem mērķiem.

4.5

Gan monetāro, gan arī finanšu politiku ietverošās vispārējās ekonomikas politikas galvenie mērķi ir cenu stabilitāte, izaugsme un nodarbinātība. Šie mērķi ir jāformulē. Cenu stabilitātes problēma šajā dokumentā jau ir analizēta. Tādēļ ekonomikas politikas vispārējo pamatnostādņu pamatā būtu jābūt arī ES līmenī noteiktām vēlamā izaugsmes līmeņa un pilnīgas nodarbinātības definīcijām. Tomēr praksē to ir ļoti grūti nodrošināt. Lai izvirzītie mērķi būtu reālistiski, tos nedrīkst izvirzīt, neņemot vērā pašreizējo ekonomikas stāvokli. Tas nozīmē, ka var rasties vajadzība šos mērķus samērā bieži mainīt un ka tos nav iespējams noteikt tikpat ilgam laika posmam kā cenu stabilitātes mērķi.

4.6

Viedokļi par to, cik lielā mērā ekonomikas attīstību atspoguļo izaugsme, atšķiras. Rādītājos, ko parasti izmanto, netiek ņemta vērā ietekme uz sociālo jomu un vidi. Tomēr, lai noteiktu vienīgi ekonomikas izaugsmes apjomu, izmanto divus vispārēji pieņemtus rādītājus: reālā IKP uz vienu iedzīvotāju pieaugumu un šo pašu rādītāju, kas izteikts tā saucamās pirktspējas paritātes veidā. Izmatojot otro metodi, mēģina salīdzināt dažādu valstu patieso ekonomikas stāvokli. Tā kā mērķis ir noteikt izaugsmes ātrumu, rādītāju izvēlei šajā gadījumā nav nozīmes. Izaugsmes ātrums ik gadu ir gandrīz nemainīgs, un novirzes ir atkarīgas no mērāmā IKP veida. Pirms dažiem gadiem tika veikti pētījumi, lai noteiktu, kāds izaugsmes līmenis sekmē bezdarba samazināšanos. Tika secināts, ka nepieciešamais IKP pieaugums ir apmēram 3 % gadā. Šādi uz pieaugumu attiecināti mērķi laika gaitā tomēr var mainīties, un dažādu valstu tautsaimniecībā tie var būt atšķirīgi. Kaut arī bezdarba samazināšana ir saistīta ar ievērojamām grūtībām, ir grūti iztēloties mērķi, kam atbilstoši jātiecas sasniegt vien tādu pieauguma līmeni, kas ir zemāks par bezdarba samazināšanai vajadzīgo. Tomēr pēdējos gados šo minimālo izaugsmes līmeni patiesībā ir panākušas tikai dažas valstis.

4.7

Salīdzinot valstis un izvēloties politiku, kā mērķis ir izaugsmes paātrināšana, jāizšķir divas svarīgas izaugsmes veicināšanas metodes. Izaugsmi var nodrošināt, vai nu palielinot ražošanas apjomu un izmantojot tādas pašas tehnoloģijas — šādā gadījumā bieži palielina nodarbināto skaitu —, vai arī paaugstinot produktivitāti, proti, ražojot vairāk, bet nemainot darbinieku skaitu. Tuvākajā nākotnē vēl joprojām būs iespēja izmantot pirmo metodi, tomēr pēc dažiem gadiem demogrāfisko pārmaiņu dēļ gandrīz vairs nebūs izvēles un varēs izmantot tikai otro metodi.

4.8

Nodarbinātības jomā ir ievērojami grūtāk izvirzīt mērķus. Minētajiem mērķiem ir jāaptver divi aspekti, proti, gan tas, cik daudziem darbaspējīgiem iedzīvotājiem jābūt nodarbinātiem (nodarbinātības līmenis), gan tas, kāds ir pieļaujamais darbaspējīgo iedzīvotāju bezdarba līmenis. Lisabonas stratēģijā tika izvirzīti šādi mērķi attiecībā uz nodarbinātības līmeni: kopējais nodarbinātības līmenis (70 %), sieviešu nodarbinātības līmenis (60 %) un to personu nodarbinātības līmenis, kas ir vecumā no 55 gadiem līdz pensionēšanās vecumam (50 %).

4.9

Attiecībā uz bezdarbu nav izvirzīti procentuālā izteiksmē formulēti mērķi. Vispirms jāpatur prātā, ka pastāv vairākas bezdarba mērīšanas metodes. Tā kā pastāv gan atklātais bezdarbs, gan arī ņemot vērā to, ka dažas personas ir iesaistītas dažādos darba tirgus politikas pasākumos, nepieciešami vismaz divi mērķi. Tikai ļoti nedaudzās valstīs ir gandrīz izdevies sasniegt tā saucamo pilnīgas nodarbinātības līmeni (proti, šajās valstīs ir tikai dažus procentus liels bezdarba līmenis, kas dinamiskā ekonomikā rodas nepārtraukti, jo nepārtraukti ir vajadzīgas pārmaiņas). Tādēļ būtu lietderīgāk noteikt, ka ilgstošam laika posmam paredzēts mērķis ir bezdarba samazināšana par zināmu procentuālo daļu.

4.10

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka trīs gadu ciklam paredzētajās ekonomikas politikas pamatnostādnēs galvenajiem ierosinājumiem būtu jāattiecas uz vēlamo minimālo ekonomikas izaugsmes līmeni, kā arī uz to, kādam jābūt bezdarba samazināšanas ātrumam. Vēlamās vērtības attiecībā uz nodarbinātības līmeni var līdz turpmākam lēmumam palikt tādas pašas kā Lisabonas stratēģijā minētās procentuālās vērtības. Finanšu politikā jārada tāda pati situācija kā monetārajā politikā, proti, jāizvirza skaidri formulēti mērķi, kas var noderēt par atskaites punktu politikas īstenošanas novērtējumā.

4.11

Ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnes drīzāk būtu jāizmanto kā atskaites punkts, uz ko dalībvalstis atsaucas, kad tās ziņo par pasākumiem, ko tās īstenojušas, lai sasniegtu mērķus, un uz ko Komisija un Padome pēc tam pamato novērtējumu par to, kādā mērā izvirzītie mērķi ir sasniegti. Ja mērķi netiek sasniegti, ES jābūt iespējai attiecīgajā gadījumā kritizēt izvēlētos pasākumus un, pamatojoties uz salīdzinājumu ar citās valstīs veiktajiem pasākumiem, kas izrādījušies veiksmīgi, sniegt priekšlikumus. Tomēr katras valsts veikums ir jāvērtē, ņemot vērā tajā pastāvošos īpašos apstākļus un aktuālo tās ekonomikas stāvokli.

4.12

Tā kā finanšu politika vēl joprojām ir dalībvalstu kompetencē, attiecīgās valsts politikas novērtējumā nav īpašas nozīmes uzsvērt (kā tas pašlaik tiek darīts) ekonomisko situāciju ES kopumā. Tādēļ būtu jāpielāgo ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnes. Turpmāk ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnēs, izvirzot vispārējos mērķus, būtu jānosaka katrai dalībvalstij sasniedzamie mērķi, kas tomēr nedrīkstētu būt zemāki par Kopienas līmenī noteiktajiem, un būtu jāvērtē, kādā mērā katra valsts ir sasniegusi tai izvirzītos mērķus.

4.13

Skaidrāk uzsverot to, kas jādara katrai dalībvalstij, pamatojoties uz tās ekonomikas stāvokli un iekļaujot atsauces uz mērķiem, kas attiecībā uz nodarbinātību jau agrāk ir formulēti Lisabonas stratēģijā, ir iespējams ekonomikas politikas pamatnostādnes labāk saskaņot ar Lisabonas stratēģijas kopējo ievirzi. Visaptveroša ekonomikas politika var kļūt par valstu reformu programmu pašsaprotamāku sastāvdaļu, un tādējādi iespējams paātrināt Lisabonas stratēģijas īstenošanu kopumā.

5.1

Tā sauktais “Ķelnes process” aizsākās 1999. gadā. Šis ikgadējais forums, kurā par aktuāliem politikas jautājumiem debatē Ekonomikas un finanšu padome, ECB, Komisija un sociālie partneri (Eiropas Arodbiedrību konfederācija (EAK) un Eiropas Rūpniecības un darba devēju konfederāciju savienība (UNICE)/Uzņēmumu ar valsts kapitāla daļu un vispārējās ekonomiskās intereses uzņēmumu Eiropas Centrs (CEEP)), nav plaši pazīstams. Tomēr domājams, ka Ķelnes process ir veicinājis dalībnieku informētības uzlabošanos par citu dalībnieku politiku un viņu viedokļiem ekonomikas politikas jomā.

5.2

Šīs debates notiek divos līmeņos, proti, ekspertu un augsta līmeņa darba grupas līmenī. Minētās sanāksmes parasti notiek divreiz gadā, un tajās apspriež aktuālo ekonomiskas stāvokli un to, kāda politika vajadzīga.

5.3

No 2005. gada debatēm un secinājumiem izriet, ka atšķiras viedokļi gan par analīzi, gan par piedāvātajiem pasākumiem. Komisija norāda, ka ekonomiskā situācija ir uzlabojusies. ECB uzsver, algu mērenības nozīmi, ko, protams, atbalsta arī UNICE. CEEP norāda, ka ir vajadzīgas valsts investīcijas. Eiropas Amatniecības, mazo un vidējo uzņēmumu asociācija (UEAPME) faktiski norāda ne tikai to, ka ir svarīgi ņemt vērā mazos uzņēmumus, bet arī to, ka varbūt ir jāakceptē augstāks inflācijas līmenis. EAK uzsver, ka ekonomika ir vispārīgi jāstimulē, lai veicinātu vietējo pieprasījumu, kā arī vērš uzmanību uz to, ka algas ir ne vien izmaksas, bet gan arī galvenais pieprasījuma priekšnoteikums un ka darba ņēmēji vairākus gadus devuši savu ieguldījumu inflācijas ierobežošanā, jo algu pieaugums atpalicis no ražīguma pieauguma.

5.4

Ņemot vērā iepriekš teikto, rodas jautājums, vai Ķelnes process nav jāsāk no jauna. Kā to iespējams attīstīt? Līdz šim Ķelnes process izpaudās kā sanāksmes, kurās notika viedokļu apmaiņa. Viena iespēja būtu starp tikšanās reizēm veikt kopīgus pētījumus par kopsakarībām ekonomikas jomā, dažādu politikas pasākumu ietekmi un tamlīdzīgiem jautājumiem. Iespējams, ka tādējādi tuvinātos viedokļi par reālo ekonomikas stāvokli, jo šādam vienotam viedoklim jābūt pārējās diskusijas pamatā. Šo priekšlikumu varētu saistīt arī ar agrāk izteikto EESK priekšlikumu par iestādi, kas veic neatkarīgus pētījumus ekonomikas jomā (1).

5.5

Vēl viena problēma ir statistikas datu uzticamība, tā ir ne tik ideoloģiska problēma, tomēr tai ir izšķirīga nozīme politikas izvēlē. Pašsaprotami, ka visām dalībvalstīm būtu jāspēj vienlaicīgi sniegt nepieciešamos statistikas datus. Tam, ka nepieciešamo politiku izvēlas, pamatojoties uz kļūdainiem statistikas datiem, var būt postošas sekas. Iespējams, ka sarunām Ķelnes procesa ietvaros ir pietiekami liela politiska nozīme, lai no visiem dalībniekiem panāktu pienākuma izpildi attiecībā uz ekonomikas statistikas datu sniegšanu. Arī Eiropas Parlaments vairākkārt ir prasījis uzlabot statistiku.

5.6

Viena no iespējamām diskusijas aktivizēšanas metodēm ir arī formālās struktūras izmaiņas. Būtu jānostiprina Eiropas Parlamenta loma. Parlamenta pārstāvībai ir jābūt nevis tīri formālai, bet gan Parlamentam pirms katras tikšanās reizes būtu jāpieņem rezolūcija par ekonomikas stāvokli un par vēlamo politiku. Šāds novērtējums būtu jāsalīdzina ar formālāku ziņojumu, ko, iespējams, sniegtu Komisija. Šajā procesā būtu jāpiedalās arī Ekonomikas un finanšu padomei, kā arī euro grupai, lai pārstāvēta būtu ne tikai apvienotā finanšu ministru padome, bet arī tie finanšu ministri, kas tieši atbildīgi par to finanšu politikas daļu, kas jāapvieno ar ECB monetāro politiku.

5.7

Kaut arī visas iesaistītās puses, t. i., ECB, finanšu ministri un sociālie partneri, savu politiku veido neatkarīgi, ir ļoti nepieciešams uzlabot sadarbību, par ko iestājas EESK. Neatkarība nenozīmē ne to, ka drīkst nepiedalīties vispārējā diskusijā, nedz arī to, ka nav jāuzklausa labi padomi. Neatkarību neapdraud arī tas, ka iesaistītās puses jautājumus apspriež publiski, nevis vienmēr norāda, ka tās visus vērtējumus sagatavo pilnīgi autonomi un ne no kā neietekmējas. Finanšu ministriem ir jābūt konsekventiem, un savā valstī jārīkojas saskaņā ar to, ko viņi ir teikuši Briselē. ECB būtu jādod iespēja rīkoties tāpat kā Apvienotās Karalistes un Zviedrijas centrālajai bankai, proti, publicēt savu sanāksmju protokolus.

6.1

Eiropas Parlaments savā 2005. gada 26. maija ziņojumā par integrētajām pamatnostādnēm izaugsmei un nodarbinātībai raksta, ka “eurozonas un divdesmit piecu dalībvalstu Eiropas Savienības attīstība ilgstoši nav spējusi sasniegt savu potenciālo līmeni, bet gan saglabājas vāja; […] iedzīvotāju izturēšanās patērējot joprojām ir nogaidoša un ekonomikas perspektīvas 2005. un 2006. gadam joprojām ir nelielas, kas veicina augsta bezdarba līmeņa ilgstošu saglabāšanos, kurš samazināsies lēni; […] neskatoties uz zemākajām procentu likmēm kopš Otrā Pasaules kara, gatavība izdarīt ieguldījumus ir vāja […]”.

6.2

Literatūrā par ekonomiku allaž pretstata inflāciju un bezdarbu. No statistikas izriet, ka viena šī rādītāja uzlabošanās izraisa otra rādītāja pasliktināšanos. Tomēr Komiteja izvēlējusies mēģināt atrast sakarību starp inflāciju un izaugsmi un šim nolūkam cita starpā izmanto Parlamenta sniegtos aprakstus.

6.3

Zināmos ekonomikas apstākļos izaugsmi valstīs ar zemu inflāciju var salīdzināt ar izaugsmi valstīs, kur ir augsta inflācija. Var pētīt arī to, kā kādā konkrētā valstī dažādās situācijās mainās IKP pieaugums, kad inflācijas līmenis ir mainīgs. Komitejas tabulas varbūt nav īsti zinātniskas, toties skaidri parāda, ka zināšanas par sakarībām starp inflāciju un izaugsmi ir svarīgas, lai atrastu dažādu politiku pareizo kombināciju.

6.4

Ja kādā valstī novēro relatīvi augstu inflāciju un strauju izaugsmi, bet citā valstī zemu inflāciju un nelielu izaugsmi, būtu loģiski pārbaudīt, vai starp inflāciju un izaugsmi ir vēl kāda sakarība, nevis tikai statistiska korelācija. Lai noteiktu, vai šīs korelācijas tiešām rada cēlonisku kopsakarību, ir jāveic korekcijas, jo ir iespējama saskare ar dažādām ekonomiskām situācijām un jo īpaši ar dažādiem attīstības līmeņiem (IKP). Jāpārbauda arī, vai ir veikti īpaši ekonomikas politikas pasākumi, kas citu inflācijas līmeņu gadījumā novestu pie lielākas vai mazākas izaugsmes. Līdz ar to ir bieži jāpēta atsevišķas valstis un varbūt nevar izdarīt nekādus secinājumus par vispārējo korelāciju starp inflāciju un izaugsmi.

6.5

Izaugsmes temps ir reāla problēma vismaz 15 “vecajām” ES dalībvalstīm. Pēc Komisijas statistikas datiem šo valstu izaugsme bija tik zema, ka to iekšzemes kopprodukts (IKP) katru gadu samazinājās par apmēram vienu procentu, salīdzinot ar citām rūpnieciski attīstītajām valstīm (laikā no 1995. līdz 2005. gadam) (2). Tai pat laikā vietējais pieprasījums šajās valstīs kritās aptuveni par vienu procentu salīdzinājumā ar citām rūpnieciski attīstītajām valstīm. Relatīvi labos gadus pēc tūkstošgažu mijas noteica pieprasījums pēc Eiropas ražojumiem ārvalstīs. Lai rastu labāku politiku nākotnē, ir jāanalizē cēloņi, kāpēc notikusi šāda gandrīz katastrofāla izaugsmes tempu attīstība.

6.6

Šo nelielas inflācijas “izmaksu” aprakstu var salīdzināt ar augstu izmaksu aprakstu ECB priekšsēdētāja Wim Duisberg kga vēstulē Eiropas Parlamentam. Vēstulē teikts, ka “ECB sniegtā cenu stabilitātes kvantitatīvā definīcija attiecas uz stabiliem un pamatotiem ekonomiskiem kritērijiem. Pieļaujot tikai nelielu cenu līmeņa kāpumu, inflācijas izmaksas samazināsies, par ko ir informēta sabiedrība un par ko ir plaši rakstīts attiecīgajā literatūrā.”

6.7

Meklējot optimālo inflācijas līmeni, jāņem vērā gan izmaksas sakarā ar augstāku inflāciju, gan izmaksas sakarā ar grūtībām panākt pietiekamu izaugsmi. Jāapzinās arī, ka inflācija pati par sevi nav ne risinājums, ne problēma. Drīzāk ir jārunā par ekonomikas elastību, ko var panākt ar zināmu inflāciju, vai par katastrofālu pārmērīgas inflācijas ietekmi uz uzticību ekonomikai, ilgtspējīgai tirdzniecībai un ienākumu sadalei.

6.8

Pielikumā ir skatāmi dati par inflāciju (SPCI un pamatinflāciju) un izaugsmi (reālo IKP pieaugumu) ES dalībvalstīs. Dati attiecas uz periodu kopš ECB dibināšanas.

6.8.1

Kopumā runa ir par zemas inflācijas un nelielas izaugsmes periodu. Kaut cik pieņemami izaugsmes tempi bija tikai 2001. un 2002. gadā vai dažās valstīs kopš 2004. gada. Gandrīz visās valstīs inflācija iet kopsolī ar izaugsmi. Pēc izaugsmes tempiem iepriekšējos gados (no 1999. līdz 2000. gadam) sakarā ar augsto pieprasījumu pasaules tirgū ES iekšējais pieprasījums neradīja pietiekamu impulsu izaugsmei. Līdz ar ekonomikas uzlabošanos šajos gados, kā arī pavisam nesen inflācijas līmenis ievērojami nepārsniedza 2 %.

6.8.2

Par visām valstīm varētu izteikt dažādas piezīmes, un dažas no tām ir šādas.

6.8.3

Ja inflāciju interpretē kā vispārējā pieprasījuma līmeņa mēru kādā ekonomiskā sistēmā, tad ar dažiem izņēmumiem abi šie lielumi bija pārāk zemi. Sakarā ar grūtībām, lai ar visumā nelielām cenu izmaiņām panāktu pietiekamus ekonomiskus pielāgojumus, inflācijas līmenis kavēja izaugsmi. Kaut arī pastāv vispāratzīts viedoklis, ka zināma inflācija “ieeļļo” ekonomikas dinamiku, šādu izteikumu nevar uzskatīt par politiski korektu. Šodienas globalizētajā ekonomikā dinamiskas pārmaiņas tomēr ir kā starptautiskas konkurētspējas priekšnoteikums.

6.8.4

Stabilitātes un veiksmīgas monetārās politikas pamatā nav tikai inflācijas līmenis zem 2 %. Mazliet augstākam inflācijas līmenim kā cenu stabilitātes mēram nevajadzētu atstāt nelabvēlīgu ietekmi uz stabilitāti. Daudz izšķirošāka nozīme ir informācijai par vēlmi un iespējām kontrolēt inflāciju, kā arī par iespējām šādā veidā sasniegt izvēlēto mērķi.

6.9

Turpmāk laika gaitā var veikt pētījumu par pamatinflācijas laika periodiem. Izņemot 2005. gadu, starpība starp patēriņa cenu indeksu un cenu augšanu, neņemot vērā enerģijas cenas, ir pavisam nenozīmīga. Detalizētāks pētījums par konkrētiem politiskajiem pasākumiem valstīs, kur zemas inflācijas attiecība pret izaugsmes tempiem ir apmierinoša, varētu būt nākotnē veicamās salīdzinošās novērtēšanas pamatā.

6.10

Pielikumā ir arī dati par ražīgumu darba stundā. Skaitļi neparāda attīstību katrā atsevišķā valstī, bet attīstību valstīs pret vidējo ražīgumu 15 dalībvalstu ES. Tabula parāda arī to, cik lielā mērā katra valsts pietuvojusies vidējam rādītājam.

6.10.1

Šī attiecība nevarētu ievērojami mainīties sešu gadu laikā, un tas attiecas uz valstu vairumu. Tomēr pastāv izņēmumi. Grieķijā ir zems ražīguma līmenis, bet tā strauji tuvojas citām valstīm. Īrija atrodas virs vidējā līmeņa, turklāt ražīgums turpina augt. Itālija šajā periodā atpaliek no citām valstīm. Tas pats attiecas uz Portugāli, kuras ražīguma līmenis perioda sākumā bija ļoti zems.

6.10.2

Ar detalizētiem pētījumiem arī šajā jomā varētu iegūt skaidrību. Piemēram, kādā mērā atšķirīgi izaugsmes tempi atsaucas uz ražīguma izmaiņām? Kādā mērā dažādi ražīguma pieauguma tempi pamatojas uz atšķirībām investīcijās un inovācijās? Kā izglītības sistēmu atšķirības ietekmē inovācijas intensitāti? Kādas ir turpmākās ražīguma palielināšanas iespējas? EESK tādēļ labprāt aicinātu Komisiju izpētīt sakarību starp visaptverošajiem izaugsmes un nodarbinātības mērķiem, piemēram, pamatojoties uz ražīguma pieaugumu un inflācijas līmeņiem.

6.11

No statistikas datiem par inflāciju un izaugsmi var izdarīt provizorisku secinājumu, ka jāizveido labāka koordinācija starp monetāro un finanšu politiku. Ekonomikas politikas lēmumu pieņēmējiem (tādiem kā ECB, Komisija, Ekonomikas un finanšu padome, sociālie partneri un dalībvalstis) kā galvenie mērķi jāizvirza cenu stabilitāte, izaugsme un nodarbinātība. Ja visi dalībnieki pieņem šos trīs mērķus kā pamatu saviem piedāvātajiem pasākumiem, viņiem ir jārēķinās ar visām savu priekšlikumu sekām. Pasākumi, kas kādā noteiktā ekonomikas jomā ievērojami iedarbojas uz cenu stabilitāti, citā ekonomikas jomā var izrādīties pilnībā nepieņemami. Noteiktos apstākļos tie veicina izaugsmi un nodarbinātību, citos apstākļos šie pasākumi iedarbojas pretēji.

6.12

ECB 2004. gada februāra “Mēneša Biļetenā” ir lasāms piemērs par jaunu izpratni Eiropas Centrālajā bankā, kas varētu noderēt par pamatu jaunai koordinētai politikai. Tajā ir aplūkoti nozīmīgākie faktori investīciju mehānisma iedarbināšanai — pietiekama rentabilitāte, pietiekamas finansēšanas iespējas un pietiekams pieprasījums.