23.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/1

A.

EESK 2003. gada janvārī pieņēma pašiniciatīvas atzinumu par tematu “Rūpniecības pārmaiņas: pašreizējais stāvoklis un perspektīvas — vispārējā pieeja”. Šā atzinuma mērķis bija ne tikai sniegt pārskatu par aktuālākajiem rūpniecības pārmaiņu jautājumiem un tendencēm, bet arī pievērsties CCMI lomai un nākotnes darbībai. Šajā kontekstā būtu atzīmējamas šādas CCMI kompetences lokā esošās jomas:

Iepriekš minētajā atzinumā ir arī uzsvērta nepieciešamība “apvienot konkurētspēju ar ilgtspējīgu attīstību un sociālo un teritoriālo kohēziju” saskaņā ar Lisabonas stratēģiju. Tajā arī tika ierosināts “rūpniecības pārmaiņu” jēdzienā ietvert gan norises, kuras skar uzņēmumus, gan to mijiedarbību ar vidi.

Līdz šim CCMI ir pievērsusies galvenokārt rūpniecības pārmaiņu ietekmes uz nozarēm, uzņēmumiem, darbaspēku, teritorijām un vidi novērtējumam. Šī pašiniciatīvas atzinuma mērķis ir izvērtēt to, kā ilgtspējīga attīstība var veicināt rūpniecības pārmaiņu norisi.

B.

Minētajā atzinumā tika secināts, ka pārmaiņas Eiropas rūpniecības sektorā bieži ir aplūkotas pārstrukturēšanas aspektā, taču tas ir daudz dinamiskāks process. Uzņēmējdarbība ir cieši saistīta ar Eiropas politisko un sociālo vidi, kurā tā attīstās un kura savukārt ietekmē rūpniecības pārmaiņu procesu. Fundamentālas rūpniecības pārmaiņas notiek divējādi — radikālas rīcības un pakāpeniskas adaptācijas ceļā. Konkrēti, šī pašiniciatīvas atzinuma mērķis ir izvērtēt to, kā ilgtspējīga attīstība saskaņā ar Brundtland definīciju (attīstība, kas nodrošina šodienas vajadzību apmierināšanu, neradot draudus nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanai) var veicināt pakāpenisku un proaktīvu rūpniecības pārmaiņu norisi.

C.

Atzinumā ir sniegti piemēri galvenokārt no enerģētikas un ar to saistītām nozarēm, taču aplūkotie procesi ir attiecināmi arī uz citām jomām. Šādai nozaru izvēlei ir vairāki iemesli:

D.

Brīdis, kad konkrēta tehnoloģija kļūst pieejama, ir atkarīgs no izpētes un attīstības. Savukārt brīdi, kad to sāk pielietot praksē, nosaka tirgus. Plaisu starp zinātni un uzņēmējdarbību var ietekmēt arī ar politisku pasākumu palīdzību. Pateicoties dažādu politisku pasākumu (subsīdijas, veicināšanas pasākumi, nodokļi) sabalansētai kombinācijai uzņēmēji Zviedrijā un Japānā jau agrīnā posmā uzsāka siltumsūkņu un saules bateriju paneļu tehnoloģiju attīstību. Minētās valstis ir panākušas vadošu stāvokli tirgū daļēji šo pasākumu rezultātā.

E.

EESK atkārtoti apliecina, ka vienlīdz svarīgi ir arī Lisabonas stratēģijas trīs pīlāri. Tomēr bieži tiek uzsvērts, ka vides un sociālo jautājumu risināšana iespējama vienīgi veselīgas un augošas ekonomikas apstākļos. Tas ir pārāk vienkāršots stratēģijas skaidrojums, jo ir iespējams arī pretējais. Veselīga un stabili augoša ekonomika nav iespējama piesārņotas, slimas vides apstākļos un sabiedrībā, kuru sašķēlusi sociālā nevienlīdzība. Komiteja atzinīgi vērtē šajā jomā veiktos pasākumus, kas sīkāk minēti dokumenta “Komisijas paziņojums par ilgtspējīgas attīstības stratēģijas pārskatīšanu — Rīcības platforma” 2. pielikumā (1).

F.

Ilgtspējība nebūt nav vienīgā iespēja; pareizāk būtu teikt, ka tā ir vienīgais iespējamais rīcības virziens, lai nodrošinātu stabilu un ilgtspējīgu nākotni. “Ilgtspējības” princips ir noteicošais, un tādēļ tas neaprobežojas ar vidi, bet ietver ekonomikas un sociālās ilgtspējības jautājumus. Uzņēmējdarbības nepārtrauktība ir ekonomiskas ilgtspējības paveids, ko visveiksmīgāk var sasniegt, saglabājot rentabilitāti un ienesību. Eiropa šajā jomā var dot ieguldījumu, nostiprinot tās konkurētspēju ar inovāciju, kā arī pētniecības un attīstības veicināšanas palīdzību, ko īsteno, izmantojot aktīvu politiku un mērķtiecīgi virzītu pasākumu kombinācijas (skat. Zviedrijas un Japānas piemēru).

G.

Sociālā ilgtspējība nozīmē iespēju iedzīvotājiem dzīvot veselīgu dzīvi un gūt ienākumus, vienlaicīgi nodrošinot atbilstošas sociālās garantijas tiem iedzīvotājiem, kuriem šādas iespējas nav. EESK uzskata, ka Eiropa ieguldījums minētajā jomā varētu būt tādas sabiedrības veidošana, kas ļauj iedzīvotājiem saglabāt profesionālās iemaņas, nodrošinot iespēju strādāt drošos un veselībai nekaitīgos apstākļos un vidē, kurā tiek ievērotas strādājošo tiesības un ir iespējams auglīgs sociālais dialogs.

H.

Ekorūpniecība nodrošina plašas ekonomiskās izaugsmes iespējas. Eiropai ir stabils stāvoklis vairākos šās nozares sektoros. EESK uzskata, ka lai saglabātu un attīstītu priekšrocības un sasniegtu līdzīgu situāciju arī citās nozarēs, Eiropai ir jāizrāda lielāka mērķtiecība.

I.

Uz ilgtspējīgu attīstību vērsta rūpniecības politika var veicināt Eiropas ekonomikas konkurētspēju, aptverot ne tikai jaunizveidotās nozares bet arī tradicionālās rūpniecības nozares. EESK vēlas, lai Eiropas Komisija atbalstītu minēto politiku. Šajā atzinumā minētie piemēri liecina, ka labi pārdomātas un īstenotas atbalsta shēmas (nodokļu, tarifu, veicinošu un regulējošu pasākumu kombinācija) jaunu vides tehnoloģiju ieviešanas laikā var palīdzēt veidot minēto tehnoloģiju tirgu, kura tālāka attīstība iespējama bez atbalsta. Jebkurš atbalsta mehānisms ir skaidri jāsamazina, jo valsts atbalsta izmaksas nedrīkst ierobežot citu rūpniecības nozaru starptautisko konkurētspēju.

J.

EESK atzīmē, ka subsīdijas un veicinoši pasākumi ne vienmēr ir efektīvi, un to neatbilstošas izmantošanas rezultātā var rasties augstas izmaksas ar mazu ekonomisko efektivitāti Subsīdijas un regulācija var palīdzēt tirgus izveidē un sākotnējā attīstībā līdz brīdim, kad tehnoloģija būs pietiekami attīstīta, lai turpmāk pastāvētu bez atbalsta. Galvenie sekmīga atbalsta faktori ir šādi:

K.

Ilgtspējīga attīstība nav attiecināma tikai uz Eiropu, jo tai ir globāla dimensija. Eiropas ilgtspējības politikai būtu jānodrošina instrumenti, lai novērstu darbaspēka pārvietošanu uz citiem reģioniem. Lai nodrošinātu vienādus spēles noteikumus, ir nepieciešama divējāda pieeja: ES iekšienē, no vienas puses, un ārpus ES, no otras puses. Attiecībā uz pirmo būtu jāievieš atbilstoši instrumenti, lai nodrošinātu, ka sociālās un vides izmaksas, kas rodas no tādām ražošanas metodēm, kuras nav ilgtspējīgas, Eiropas Savienībā tiktu iekļautas preču cenā, lai veicinātu Vispasaules globalizācijas sociālās dimensijas komisijas ziņojuma pamatnostādņu īstenošanu, sekmējot ILO, PTO, SVF un Pasaules bankas politikas saskaņotību (skat. CESE 252/2005). Attiecībā uz pēdējo ES būtu jādara viss iespējamais attiecīgajos starptautiskajos forumos (īpaši PTO), lai starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos iekļautu nekomerciālus nosacījumus, piemēram, sociālos un vides pamatstandartus, tādējādi veicinot Eiropas konkurentu ilgtspējības politikas uzlabošanos. Tādas valstis kā ASV, Indija un Ķīna bauda nepamatotas ekonomiskās priekšrocības salīdzinājumā ar Eiropu, kamēr tām nav saistoši Kioto protokola nosacījumi attiecībā uz CO2 samazināšanu. Šie nolīgumi būtu piemērojami pasaules mērogā, jo tirdzniecība var būt patiesi brīva tikai tad, ja tā ir godīga.

1.1

Mūsu ekonomikas pamatā patlaban ir lētas enerģijas un izejvielu pieejamība. Taču pieejamie resursi ir ierobežoti, un daļēji šī iemesla dēļ tie kļūst ievērojami dārgāki. Ir nepieciešamas strukturālas un tehnoloģiskas pārmaiņas, kas ir iespējamas, un Eiropai šīs pārmaiņas ir jāveicina, lai palīdzētu Eiropas rūpniecībai pārvarēt šo izaicinājumu. Tām nozarēm, kuras patērē lielus enerģijas un izejvielu daudzumus, nākotnē ir jāpāriet uz ilgtspējīgāku ražošanu, lai samazinātu dabas resursu izlietošanu. Jo šīs nozares tomēr būs nepieciešamas arī nākotnē, tā kā izejmateriāli vai daļēji apstrādāti materiāli (pusfabrikāti) ir rūpnieciskās vērtības pamats.

1.2

Nav pieļaujams, ka Eiropas energoietilpīgās rūpniecības nozares, kurās ir nodrošināta ilgtspējīga ražošana, konkurējot starptautiskajā tirgū, izspiež konkurenti ārpus ES, kuri izmanto mazāk ilgtspējīgas ražošanas metodes. Lai to novērstu, ir jānodrošina līdzvērtīgi konkurences apstākļi šīm nozarēm, sadarbojoties pilsoniskajai sabiedrībai un valdībām.

1.3

Taču lielākais izaicinājums un uzdevums ir attīstīt tādu ilgtspējīgu sabiedrību, kas var saglabāt pašreizējo labklājības līmeni un tajā pašā laikā neitralizēt pašreizējo patēriņa modeļu negatīvās blakus parādības. Lai to panāktu, viens no galvenajiem nosacījumiem ir iemācīties nodrošināt nepieciešamos enerģijas resursus ar citiem līdzekļiem un pāriet uz citām rūpnieciskās ražošanas formām.

1.4

Nepieciešamība pakāpeniski pāriet uz ilgtspējīgāku sabiedrības modeli ir neapstrīdama. Tam ir vairāki iemesli. Ekspertiem ir atšķirīgi viedokļi par to, cik ilgā laika periodā fosilie kurināmie būs pieejami par saprātīgu cenu, taču visi atzīst, ka tie kļūs arvien retāk sastopami un dārgāki. Turklāt pašreizējo patēriņa modeļu rezultātā mēs sastopamies ar vienu no mūsu laikmeta lielākajiem draudiem, proti, klimata pārmaiņām.

1.5

Ideāls risinājums, lai pārtrauktu šos procesus, būtu degizrakteņu lietošanas izbeigšana. Taču īsākā laika posmā tas ir gan politiski, gan ekonomiski neiespējami. Mums ir jāizvēlas cita pieeja, jo pārmaiņas ir nepieciešamas — ja ne tik ātri, cik vēlams, tad vismaz tik ātri, cik iespējams.

1.6

Piemērojot trias energetica modeli (2), atbilstoši kuram efektīvāku enerģijas izmantošanu var veicināt trijos posmos, šo procesu var uzsākt īsākā laika posmā, panākot virzību uz ilgtspējīgāku patēriņu un ražošanu. Minētie posmi ir šādi:

1.7

Lai īstenotu augstāk minētos trīs posmus un nodrošinātu pārorientēšanos uz ilgtspējīgāku rūpniecisko ražošanu, ir nepieciešams pasākumu kopums. Minēto pasākumu pamatā ir jābūt ekonomiskiem un stratēģiskiem aprēķiniem. Veicot šādus aprēķinus, nenovēršami radīsies situācija, kad būs jāizdara izvēle starp savstarpēji konfliktējošām interesēm. No šiem konfliktiem ir jāizvairās. Tā saucamās visām pusēm izdevīgās (win-win) situācijas pastāv un politikai vienmēr jābūt virzītai uz šādu situāciju radīšanu, taču praksē to dažkārt ir ļoti grūti īstenot. Minētajā gadījumā ir jāizvēlas starp ilgtspējīgu pārmaiņu iespējām un esošo interešu aizsardzību, ņemot vērā vienas nozares pārākumu pār citām. Šādas esošas un pretrunīgas intereses ir jāpadara pārredzamas, un tām ir jāpievēršas.

1.8

Ilgtspējības princips nosaka, ka Eiropas sabiedrības attīstības ekonomiskie, vides un sociālie aspekti ir vienlīdz svarīgi. Šis atzinums:

2.1.1

Katru dienu Zeme absorbē 3 miljonus eksadžoulus (EJ) saules enerģijas. Kopējās degizrakteņu rezerves veido 300 000 EJ, 10 % no kopējā ikgadējā saules enerģijas apjoma. Ikgadējais kopējais enerģijas patēriņš ir 400 EJ. Uzņemtie 3 miljoni EJ ir pieejami kā 90 EJ hidroelektroenerģijas, 630 EJ vēja enerģijas un 1 250 EJ no biomasas ražotās enerģijas. Pārējais daudzums pieejams saules enerģijas formā (3). Tādējādi, faktiski ir pietiekami daudz ilgtspējīgas enerģijas, lai apmierinātu mūsu vajadzības. Problēmas rada šīs enerģijas pieejamība.

2.1.2

Taču, ņemot vērā izmaksas un atbilstošu tehnoloģiju neesamību, neizsīkstošie enerģijas avoti tuvākajā laikā nespēs nodrošināt arvien pieaugošo pieprasījumu, tādējādi būs nepieciešami citi enerģijas avoti. Ir potenciāls izrakteņu kurināmā izmantošanai nekaitīgā veidā, piemēram, pirms kurināmā izmantošanas atdalot CO2, lai novērstu tās izplūdi atmosfērā. CO2, atdalīšanas un uzkrāšanas tehnoloģija ir izstrādes procesā: aptuveni divpadsmit eksperimentālās iekārtas Eiropā, Ziemeļamerikā un Ķīnā ir ekspluatācijas uzsākšanas vai būvniecības stadijā. Minētās tehnoloģijas pozitīva ekonomiskā bilance gaidāma 2015./2020. gadā.

2.1.3

Būtiska nozīme ir atjaunojamu enerģijas avotu atbalsta shēmu ilgumam, jo pāragra to pārtraukšana varētu apdraudēt jauno nozari, taču no otras puses, pārlieku ilgs atbalsts ir neefektīvs. Parasti atbalstu var pakāpeniski samazināt, līdz ar tehnoloģiju izmaksu pazemināšanos pētniecības, attīstības un apjomradītu ietaupījumu rezultātā. Liela nozīme ir arī atbalsta shēmu pareizai specifikācijai. Visbeidzot, ir svarīgi savlaicīgi paziņot par atbalsta shēmām, lai uzņēmumiem būtu pietiekami laika sagatavoties jaunajiem tirgus nosacījumiem.

2.1.4

Kā norādīts Zaļajā grāmatā par Eiropas stratēģiju ilgtspējīgai, konkurētspējīgai un drošai enerģijai (4) un 2006. gada marta Eiropadomes secinājumos, arvien lielāku nozīmi gūst diskusijas par atomenerģiju. Dažās valstīs vairākums atbalsta atomenerģijas izmantošanu, citās — vairums ir pret to, galvenokārt kodolatkritumu problēmas dēļ (5). Neskatoties uz minēto, atomenerģija vēl ievērojamu laiku būs neaizvietojama strauji pieaugošā pieprasījuma apmierināšanas ziņā, jo tas ir enerģijas avots, kas nerada emisijas, turklāt atkritumu daudzums salīdzinājumā ar saražotās enerģijas apjomu ir relatīvi zems. Ilgākā laika periodā ar kodolsintēzes palīdzību varētu rast risinājumu kodola skaldīšanas problēmām.

2.1.5

Jāatzīmē, ka hidroelektroenerģijas avoti nav iztirzāti atsevišķā punktā, jo šī tehnoloģija (atsevišķi no plūdmaiņu enerģijas) ir uzskatāma par pilnīgu un pilnībā darbojošos. Tas nekādā ziņā un nekādā veidā nemazina nozīmi, kāda tiek piešķirta šim enerģijas veidam ilgtspējības kontekstā.

2.2.1

Biomasa ir organisks materiāls, kas iegūts no speciāli enerģijas iegūšanas vajadzībām kultivētiem augiem un kokiem. Tiek izmantoti koki un ātraudzīgas kultūras ar augstu ražību uz vienu hektāru. Biomasas iegūšanai izmanto arī lauksaimniecības blakusproduktus, galvenokārt pārtikas blakusproduktus. Kā piemēru var minēt salmus un cukurbiešu lapas. Biomasu var iegūt arī no atlikumiem, piemēram, augu stādīšanas un kopšanas procesā radītajiem atkritumiem, kā arī sadzīves, uzņēmumu un rūpnieciskajiem atkritumiem. Kā piemērus var minēt augļu, dārzeņu atkritumus un kompostu, kokapstrādes atkritumus, pakaišus, kūtspmēslus, zāģskaidas un kakao pupiņu čaumalas.

2.2.2

Biomasu var izmantot izrakteņu kurināmā (daļējai) aizvietošanai. Izrakteņu kurināmā enerģijas ikgadējais patēriņš ir 400 EJ. Gadā pieejamais biomasas enerģijas daudzums ir 1 250 EJ. Taču tas nenozīmē, ka ir iespējama tūlītēja pāreja. Izmantojot pieejamās tehnoloģijas, pašreiz ir iespējams no biomasas saražot 120 EJ enerģijas. Pašreiz no biomasas ražotās enerģijas patēriņš pasaulē ir 50 EJ (6). Tādējādi jau īstermiņā ir iespējams ierobežots biomasas kā kurināmā patēriņa pieaugums, taču, lai šo potenciālu izmantotu, ir nepieciešami atklājumi tehnoloģiju jomā.

2.2.3

Vairākas iniciatīvas ir sniegušas daudzsološus rezultātus. Pēdējo desmit gadu laikā Austrijā seškārt palielinājies biomasas izmantošanas apjoms rajonu apkures nodrošināšanai, savukārt Zviedrijā panākts astoņkārtīgs pieaugums. ASV vairāk nekā 8 000 MW no uzstādītās enerģijas ražošanas jaudas paredzēta biomasas izmantošanai. Francijā 5 % no apkurei izmantojamās enerģijas tiek ražota no biomasas. Somijā bioenerģijas īpatsvars jau tagad sasniedz 18 % no kopējā saražotās enerģijas apjoma, un ir izvirzīts mērķis līdz 2025. gadam šo apjomu palielināt līdz 28 %. Brazīlijā lielos apjomos ražo etanolu kā automašīnu degvielu — pašreiz etanols sastāda aptuveni 40 % no Brazīlijas degvielas, izņemot dīzeļdegvielu, kopapjoma (7).

2.2.4

Biomasas izmantošanas attīstība ir svarīga vairākos aspektos.

2.3.1

Visā pasaulē vēja enerģijas potenciāls vairāk nekā divas reizes pārsniedz 2020. gadā paredzamo enerģijas pieprasījumu. Minētais potenciāls un tehnoloģisko sasniegumu rezultātā stabili pieaugošā konkurētspēja dod pamatu uzskatīt, ka vēja enerģija ir būtisks degizrakteņu aizstājējs. Vēja enerģija nekad nespēs nodrošināt visas vajadzības, ņemot vērā pieejamības svārstīgumu.

2.3.2

Pēdējo gadu desmitu laikā ir ievērojami pieaugusi ar vēja enerģijas ražošanas iekārtu jauda. Komerciālo turbīnu jauda ir palielinājusies no 10 KW (rotora diametrs 5 m) līdz vairāk kā 4500 KW (rotora diametrs vairāk kā 120 m) (9). Pēdējo astoņu gadu laikā enerģijas ražošanas jauda, izmantojot vēja enerģiju, ik gadu ir palielinājusies par vairāk nekā 30 % (10). Saskaņā ar Eiropas Vēja enerģijas apvienības (EWEA) aprēķiniem 2020. gada kopējā vēja enerģijas jauda spēs nodrošināt 12 % no nepieciešamā elektroenerģijas apjoma. Tas norāda, ka vēja enerģijas jauda palielināsies no 31 GW 2002. gada beigās līdz 1 260 GW 2020. gadā, tātad par 23 % gadā. Vadošo vietu tirgū ieņem un lielākās eksportētājas ir Apvienotā karaliste, Dānija un Vācija, savukārt galvenie eksporta tirgi ir Ķīna, Indija un Brazīlija. Situācija mainās Ķīnā, kur strauji pieaug vēja enerģijas iekārtu ražošana. Salīdzinājumā ar 2004. gadu ražotāju skaits Ķīnā 2005. gadā pieauga par 60 %. Tas nozīmē, ka Eiropas vēja enerģijas iekārtu ražošanas nozare var pieredzēt tādu pašu scenāriju kā saules bateriju paneļu ražošana un zaudēt ievērojamu tirgus daļu Ķīnas konkurentiem.

2.3.3

Vēja enerģijas ražošanas nozare vēl aizvien ir zināmā mērā atkarīga no dažādiem atbalsta pasākumiem. Svarīgākais no tiem ir cena, ko ražotāji saņem par elektrotīklam pārdoto enerģiju, kā arī stabilitāte, ko dod garantēts cenu līmenis turpmākajos desmit līdz divdesmit gados. Pateicoties šiem pasākumiem vēja enerģijas nozare strauji attīstās dažās dalībvalstīs. Minēto pasākumu negatīvā īpašība ir tā, ka to rezultātā var veidoties lieli, centralizēti vēja lielu peļņu nesoši enerģijas parki, nevis mazu, decentralizētu vēja enerģijas ģeneratoru tīkls. Pieaug sabiedriskās domas noraidošā attieksme pret šo lielapjoma parādību. Protams, galu galā arī vēja enerģijas ražošanas nozarei būs jāspēj darboties pastāvīgi bez subsīdijām un tarifu priekšrocībām.

2.3.4

Pētniecības un attīstības darbs ir jāpilnveido, lai arī turpmāk uzlabotu vēja enerģijas konkurētspēju. Pastāvīga uzmanība jāpievērš tiesiskām vadlīnijām un politiskiem mērķiem. Citi svarīgi uzdevumi saistīti ar nepieciešamību attīstīt jaunas vietas vēja ģeneratoru parku izvietošanai jūras tuvumā un novērst neskaidrības attiecībā uz vēja enerģijas izmantošanu.

2.3.5

Vēja enerģijas izmantošanas attīstība ir svarīga vairākos aspektos.

2.4.1

Saules enerģiju var izmantot divos veidos: apkurei un siltā ūdens apgādei, kā arī elektroenerģijas ražošanai (12). Apkures sistēmas, kurās izmantota saules enerģija, ir salīdzinoši vienkāršas un lētas, un tās jau izmanto vairākās valstīs.

2.4.2

Galvenais iemesls, kādēļ jātiecas pēc plaša mēroga saules enerģijas izmantošanas, fakts, ka tā ir neizsīkstoša. Tai ir milzīgs potenciāls visā pasaulē, un ja iekārtas ir labi projektētas un ražotas, tā ir videi nekaitīga.

2.4.3

Saules enerģiju var izmantot gandrīz visur pasaulē un ļoti dažādos veidos: sākot ar ļoti mazām sistēmām attālās vietās, izmantojot uz māju jumtiem uzstādītus solāros paneļus, līdz pat lielām saules enerģijas spēkstacijām.

2.4.4

Plaši ir izplatītas apkures sistēmas, kurās izmanto saules enerģiju. Lielākais minēto sistēmu noieta tirgus ir Ķīna, galvenokārt tādēļ, ka lauku apvidos nav gāzes un elektroenerģijas sadales infrastruktūras. Šādos gadījumos saules enerģijas izmantošana ir visefektīvākais risinājums. Liels tirgus ir arī Turcija. Laikā no 2001. līdz 2004. gadam saules bateriju paneļu pārdošanas apjoms katru gadu pieaudzis par 10 līdz 15 %. 78 % kopējā apjoma tiek ražots Ķīnā un 5,5 % — Turcijā.

2.4.5

Eiropā lielākais saules enerģijas apkures sistēmu tirgus ir Vācija, Austrija, Spānija un Grieķija. Vācijas un Austrijas valdības īsteno veicinošus finanšu pasākumus minēto sistēmu uzstādīšanas atbalstam. Dažos Spānijas reģionos minēto sistēmu uzstādīšana jaunās ēkās ir obligāta. Šo atbalsta pasākumu rezultātā Vācija un Austrija ir lielākās saules enerģijas apkures sistēmu ražotājas Eiropā, to produkcija veido 75 % no kopējā ražošanas apjoma Eiropā. Taču šie dati nobāl salīdzinājumā ar saules enerģijas apkures sistēmu ražošanas apjomiem Ķīnā. Eiropā saražoti 0,8 miljoni m2 un Ķīnā — 12 miljoni m2. Šāda situācija izveidojusies galvenokārt tādēļ, ka Ķīnas valdība jau sākotnēji atzina saules enerģijas apkures sistēmu nozīmīgumu un veicināja šo sistēmu ražošanu ar dažādu piecgades plānos paredzētu pasākumu palīdzību.

2.4.6

Neskatoties uz to, ka saules enerģija ir neizsīkstoša, ar saules enerģiju saražotā elektroenerģija apmierina tikai nelielu daļu no mūsu vajadzībām. Iemesls ir saules enerģijas ražošanas izmaksas, kas vēl aizvien ir ievērojami augstākas nekā gāzes vai termoelektrocentrālēs ražotā enerģija. Lai rastu izeju “apburtā loka”, ko radījis zemais patēriņa līmenis un augstās cenas, ir ievērojami jāpalielina saules enerģijas izmantošanas apjoms, jo tā rezultātā varētu panākt apjomradītus ietaupījumus gan ražošanas, gan iekārtu uzstādīšanas jomā. Un tikai tad iespējams turpināt tehnoloģiju atjaunošanu un pilnveidošanu.

2.4.7

Turklāt elektroenerģijas ražošanai, izmantojot relatīvi mazas dažāda ražīguma (atkarībā no saules) iekārtas, nepieciešama pieeja, kas atšķiras no līdz šim izmantotās. Pāreja uz saules enerģijas izmantošanu ir vidēja termiņa uzdevums, taču ir ļoti svarīgi nodrošināt spēcīgu atbalstu minētā sektora attīstībai.

2.4.8

Neskatoties uz saules ģeneratoru tirgus straujo izaugsmi, faktiski tam ir tikai trīs nozīmīgi tirgi: Japāna, Vācija un Kalifornija. Minētajos tirgos ražo 80 % no pasaules saules enerģijas sistēmu kopējā apjoma. Ražošanu veicina, pieškirot ievērojamas subsīdijas un maksājot mājsaimniecībām izdevīgu cenu par šādā veida saražoto elektroenerģiju. Saules bateriju ražošanas apjoms pasaulē 2004. gadā pielīdzināms 1 150 MW ražošanas jaudai. Šo apjomu pievienojot jau uzstādītajai 3 000 MW ražošanas jaudai 2003. gada beigās, izriet, ka 2005. gadā kopējā jauda pieauga līdz aptuveni 4 500 MW.

2.4.9

Japānas tirgus tika izveidots 1994. gadā ar veicinošu pasākumu programmu, kas ietvēra 50 % subsīdiju piešķiršanu. Subsīdiju apmērs katru gadu tika samazināts par 5 %, un 2004. gads bija programmas darbības pēdējais gads, kad bija pieejamas 5 % subsīdijas. Tā kā programmas īstenošanas rezultātā tika radīts ievērojams pieprasījums, Japānas ekonomika guva priekšrocības no apjomradītiem ietaupījumiem. Cenas katru gadu samazinājās par 5 %, tādējādi nodrošinot patēriņa cenu stabilitāti. Kaut arī subsīdijas vairs nav pieejamas, tirgus turpina pieaugt par aptuveni 20 % gadā. Stabilais pieprasījums deva iespēju Japānas uzņēmumiem veikt ieguldījumus pētniecībā un attīstībā un jaunās ražošanas tehnoloģijās. Tā rezultātā Japānas tirgus šobrīd veido 53 % no pasaules tirgus.

2.4.10

Vācijā notika līdzīgs process, taču piecus gadus vēlāk — sākot ar 1999. gadu. Nodrošinot aizdevumus ar zemām procentu likmēm, subsīdijas un stabilu cenu par elektrotīklam pārdoto elektroenerģiju, tika panākta saules ģeneratoru tirgus strauja izaugsme. Jau 2001. gadā Vācija pārspēja ASV uzstādītās jaudas ziņā. Attīstījās vietējie ražošanas uzņēmumi, un pusi no Eiropas ražošanas apjoma (13 % no pasaules ražošanas apjoma) šobrīd nodrošina Vācija. Jaunas atbalsta programmas uzsākšana 2004. gadā, kurā paredzētas stabilu elektroenerģijas iepirkuma cenu garantijas, deva procesam jaunu impulsu. Vācijas tirgus pašreiz ir visstraujāk augošais pasaulē –aptuveni 40 % 2004. un 2005. gadā. Pieprasījums vietējā tirgū nodrošina iespēju Vācijas ražotājiem attīstīt ražošanu un pievērsties eksporta tirgiem tad, kad vietējais tirgus kļūs piesātināts.

2.4.11

Saules enerģijas izmantošanas attīstība ir svarīga vairākos aspektos.

2.5.1

Ģeotermiskā enerģiju ar siltumsūkņu palīdzību var izmantot ēku apkurei un dzesēšanai. Minētie sūkņi patērē tikai nelielu daļu no gāzes vai elektroenerģijas, ko izmanto tradicionālajās apkures/ dzesēšanas sistēmās. Apkurei (vai dzesēšanai) izmantotā enerģija rodas vidē (gaisā, ūdenī vai zemē) (13).

2.5.2

Lielākais siltumsūkņu tirgus ir ASV, Japāna un Zviedrija, kas kopā veido 76 % no kopējās uzstādītās jaudas. Tiem seko Ķīna, Francija, Vācija, Šveice un Austrija. Eiropas tirgus ir palielinājies no 40 000 vienībām 1997. gadā līdz 123 000 vienībām 2004. gadā. Kopējais tirgus apjoms 2004. gadā pieauga par 18 %. Siltumsūkņu ražošana un uzstādīšana koncentrēta tajās valstīs, kuru valdība ir nodrošinājusi spēcīgu finansiālu atbalstu un citus veicinošus pasākumus.

2.5.3

Šādas pieejas labs piemērs ir Zviedrija. Zviedrijas valdība kopš deviņdesmitajiem gadiem veicina siltumsūkņu izmantošanu ar dažādu pasākumu, piemēram, tiešu finanšu subsīdiju, nodokļu atvieglojumu un popularizēšanas pasākumu palīdzību. Arī jaunie tiesību akti būvniecības jomā, kuros noteiktas prasības attiecībā uz apkures sistēmu temperatūru, sekmēja siltumsūkņu izmantošanas apjoma pieaugumu.

2.5.4

Tādējādi Zviedrijā tika radīts tirgus siltumsūkņu ražošanai. Valstī pašreiz ir izveidota stabila siltumsūkņu ražošanas nozare, kurā ietilpst trīs lielākie pasaules mēroga tirgus dalībnieki un kas apmierina 50 % no pieprasījuma Eiropā. Zviedrijas siltumsūkņu tirgus šobrīd spēj darboties patstāvīgi. Pastāvīgi pieaug izmantojamo siltumsūkņu skaits, arī bez valdības atbalsta pasākumiem. Zviedrijā ar siltumsūkņiem aprīkoti vairāk kā 90 % jauno ēku.

2.5.5

Līdzīgi procesi notikuši Austrijā, kur šajā jomā bija pieejamas reģionālo pašvaldību subsīdijas 30 % apmērā no siltumsūkņu iegādes un uzstādīšanas izmaksām. Šobrīd Austrijā darbojas septiņi siltumsūkņu ražotāji. Abās minētajās valstīs tieša finansiāla atbalsta, būvniecības noteikumu un veicinošu kampaņu apvienojums sekmēja veiksmīgu attīstību siltumsūkņu ražošanas nozarē, kura šobrīd spēj darboties bez atbalsta.

2.5.6

Ģeotermiskās enerģijas izmantošanas attīstība ir svarīga vairākos aspektos.

3.1

Ierobežotas ir ne tikai enerģijas ieguvei izmantojamo degizrakteņu rezerves, bet arī rūpnieciskajai ražošanai nepieciešamo metāla, minerālu un bioloģisko izejvielu rezerves (15). Industrializētajā pasaulē vērojama plaša un intensīva izejvielu izmantošana:20 % pasaules iedzīvotāju patērē vairāk nekā 80 % izejvielu kopapjoma.

3.2

Šāds patēriņa modelis nav savienojams ar mums pieejamo dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu. Pamatojoties uz pieņēmumu, ka izejvielu rezerves ir mūsu kopīgais mantojums, un ka šodienas un nākotnes piekļuve tiem ir vispārēja un neatsavināma tiesība, Eiropai līdz 2050. gadam četrkārtīgi, bet līdz 2080. gadam — desmitkārtīgi — būs jāsamazina izejvielu patēriņš (16). EESK atzinīgi vērtē iniciatīvas šajā jomā, piemēram dematerializācijas jomā, kā arī Rīcības plānu vides tehnoloģiju jomā (ETAP).

3.3

Vērtējot visaptveroši, ikviens produkts tā vai citādi saistīts ar kaitējumu videi — vai nu tā ražošanas vai izmantošanas procesā, vai iznīcinot to lietderīgās izmantošanas cikla beigās. Ciklam ir vairāki posmi: izejmateriālu iegūšana, projektēšana, ražošana, montāža, marketings, izplatīšana, pārdošana, patēriņš un atkritumu iznīcināšana. Ikvienā no minētajiem posmiem iesaistītas dažādas puses: projektētāji, ražotāji, izplatītāji, patērētāji utt. Ar integrētas ražošanas politiku tiek mēģināts pilnveidot šo posmu saskaņošanu (piemēram, jau projektēšanas posmā ņemot vērā optimālas pārstrādes iespējas), lai sekmētu videi nekaitīgu produkta lietošanu visā tā lietderīgās izmantošanas cikla laikā.

3.4

Ņemot vērā produktu un procesā iesaistīto pušu dažādību, nav iespējams izveidot vienu kopēju pasākumu, kas varētu vienlaicīgi atrisināt visas problēmas. Vajadzīgs visaptverošs politikas instrumentu — gan brīvprātīgu, gan obligātu — kopums. Šie instrumenti jāīsteno ciešā sadarbībā ar publisko un privāto sektoru, kā arī ar pilsonisko sabiedrību.

3.5

Arī patērētāju organizāciju lomai vajadzētu būt vairāk orientētai uz veicināšanu un atbalstu. Līdz šim daudzas no šīm organizācijām koncentrējās vienīgi uz iespējām saņemt iespējami augstas kvalitātes produktu par iespējami zemāko cenu. Praksē tas nozīmē, ka ražošana nav veikta visilgtspējīgākajā veidā.

3.6.1

Izmantojot siltumu, kas saražots elektroenerģijas ražošanas procesā, tiek panākts straujš enerģijas patēriņa efektivitātes pieaugums, neskatoties uz tehniskajiem ierobežojumiem, kas rodas, ņemot vērā attālumu no siltuma ražošanas vietas (rūpnieciska vide) līdz enerģijas patēriņa vietai (mājsaimniecības), kā rezultātā rodas ievērojami enerģijas zaudējumi. Koģenerācijas mikroiekārtas var izmantot pirmām kārtām, lai nodrošinātu ēku siltumapgādi, ražojot elektrību kā blakusproduktu. Alternatīvas iekārtas var piemērot, lai ražotu elektrību kā pamatproduktu un siltumu kā blakusproduktu. Patlaban visvairāk tiek pārdotas koģenerācijas mikroiekārtas, kas paredzētas siltuma kā pamatprodukta ražošanai, kaut gan kurināmā elementi biežāk tiek pielāgoti elektroapgādes nodrošināšanai.

3.6.2

Koģenerācijas tehnoloģijas var pārvarēt šo ierobežojumu, turklāt vienlaicīgi ir ekonomisks risinājums Eiropas rūpniecībai. Koģenerācijas stacijās galvenokārt ražo enerģiju dzīvojamo ēku un veikalu apkurei, kā arī elektroenerģiju kā blakusproduktu. Līdz 2004. gadam tika uzstādīti aptuveni 24 000 iekārtu. Kombinētās siltuma un elektroenerģijas ražošanas iekārtas var darbināt, izmantojot dažādus enerģijas resursus. Visdaudzsološākā no tām ir ūdeņraža (kurināmā elementa) tehnoloģija, taču tā vēl ir jāattīsta.

3.6.3

Pateicoties kombinētās siltuma un elektroenerģijas ražošanas iekārtu galapatērētājiem piešķirtajām subsīdijām, Japāna ir panākusi visievērojamāko progresu minētās tehnoloģijas attīstībā — daļēji tādēļ, ka kurināmā elementu tehnoloģiju veicina automašīnu rūpniecības nozare. Japānas valdība vēlas panākt, lai Japānas rūpniecība sasniegtu vadošu pozīciju kurināmā elementu tehnoloģiju ražošanā, kā tas jau panākts saules enerģijas jomā. Minētā mērķa sasniegšanai Japāna tirgus attīstības sākumposmā sekmē un finansē pētniecību un attīstību un nodrošina iepirkuma subsīdijas galapatērētājiem.

3.6.4

Koģenerācijas izmantošanas attīstība ir svarīga vairākos aspektos.

4.1.1

Transporta nozare ir viens no lielākajiem izrakteņu kurināmā patērētājiem. Šajā nozarē ir daudzsološas iespējas ilgtspējīgai enerģijas izmantošanai, kā to parāda daudzie noderīgie ieteikumi, kas sniegti CARS 21 nobeiguma ziņojumā (17). Bez tam pilsētattīstības un infrastruktūras labāka plānošana un intensīvāka IKT tehnoloģiju izmantošana paver iespējas transporta efektivitātes uzlabošanai. Apvienojumā ar turpmāk pilnveidotu iekšdedzes dzinēju tehnoloģiju, tas dos iespēju ievērojami ietaupīt enerģiju. Īsākā laika posmā pastāv iespējas daļēji pāriet uz citu degvielas veidu, piemēram dabasgāzes vai no biomasas iegūtas degvielas, izmantošanu. Ilgākā laika posmā plašas iespējas saistītas ar ūdeņraža izmantošanu. Patlaban attīstāmās hibrīdās tehnoloģijas arī ir daudzsološs starpposma risinājums.

4.1.2

No biomasas iegūtās degvielas maksimālā iespējamā tirgus daļa tiek lēsta 15 % apmērā. ES ir izvirzījusi mērķi līdz 2010. gadam iegūt 6 % tirgus daļu. Biomasas degvielas ražošanas sākotnējais izmēģinājuma projekts jau ir uzsākts un darbojas.

4.1.3

Dabasgāze rada mazākas CO2 emisijas nekā benzīns (-16 %) vai dīzeļdegviela (-13 %), un izdevīga nodokļu režīma apstākļos varētu veidot lielāku tirgus daļu. Tādējādi varētu attīstīties stabils tirgus gan ražotājiem, gan lietotājiem. Tehnoloģija jau ir izstrādāta. Īpaši lielas iespējas pastāv pilsētu sabiedriskā transporta jomā, jo tas var nodrošināt optimālu gāzes uzpildes staciju izmantošanu. Līdz 2020. gadam iespējams iegūt 10 % tirgus daļu (18).

4.1.4

Citu valstu (īpaši Brazīlijas) piemēri liecina, ka šādu tirgus daļu nav iespējams panākt, tikai nodrošinot biodegvielas pieejamību. Lai rosinātu patērētājus izmantot citus degvielas veidus, ir nepieciešamas papildu politikas un pasākumi, piemēram, nodokļu atvieglojumi, mērķtiecīgi izstrādāti tiesību akti, regulējums un veicināšanas pasākumi.

4.1.5

Savukārt tādas biodegvielas pastiprināta izmantošana, kuru iegūst no vides viedokļa neaizsargātos reģionos (piemēram, palmu eļļa Dienvidaustrumu Āzijā) var radīt plaša mēroga tropisko mežu iznīcināšanu, tos aizstājot ar plantācijām palmu eļļas ieguvei. Pasaulē ir zināmas 23 lielas ekosistēmas, no kurām, saskaņā ar neseno ANO pētījumu, 15 ir noplicinātas vai smagi piesārņotas.

4.2.1

Būvniecības, piemēram, mājokļu celtniecības nozarē, ir milzīgs potenciāls ilgtspējīgāku tehniku izmantošanai. Jau tagad ir iespējams būvēt “nulles enerģijas” ēkas ar nelielām papildu izmaksām, it īpaši ņemot vērā, ka turpmākie enerģijas ietaupījumi dos iespēju ātri atgūt papildu izmaksas. Šāda veida būvniecības izmaksas ir vidēji par 8 % lielākas nekā būvējot ar tradicionālajām metodēm. Desmit gadu laikā apjomradītu ietaupījumu rezultātā šī starpība varētu samazināties līdz 4 %. Viens no pasaulē slavenākajiem arhitektiem Norman Foster reiz minēja, ka izvērtējot visas ēkas izmaksas 25 gadu laikā, faktiskās būvniecības izmaksas ir tikai 5,5 %. Ēkas apsaimniekošanas izmaksas (enerģija, vispārējā un kārtējā uzturēšana un apkope, hipotekārā kredīta procenti) minētajā laika periodā veido 86 %. Tādējādi ēku būvniecība ar ilgtspējīgākām metodēm īsā laika posmā var būt nedaudz dārgāka, taču to uzturēšana vidējā un ilgākā laikposmā ir ievērojami lētāka.

4.2.2

Vācijā un Austrijā energoefektīvu ēku būvniecība attīstās ātrāk nekā citās Eiropas valstīs. Passiv Haus Institut Vācijā ir veicis pasūtījumu tādu dzīvojamo ēku projektiem, kurās, izmantojot saules enerģiju apvienojumā ar efektīvu necaurlaidīgu izolāciju, enerģijas patēriņš ir ļoti zems. Vācijā ir uzbūvēti 4 000, bet Austrijā 1 000 šāda veida ēku. Minētais princips arvien plašāk tiek izmantots arī komercēku būvniecībā.

4.2.3

Freiburgas pašvaldība ir pieņēmusi jaunus noteikumus par energoefektīvu būvniecību. Minētie noteikumi ir ikviena pašvaldības un būvniecības uzņēmumu vai nekustamā īpašuma attīstības uzņēmumu noslēgtā nomas vai pirkuma līguma neatņemama sastāvdaļa. Šādā veidā vietējās pašvaldības optimāli izmanto savas tiesiskās pilnvaras, lai veicinātu enerģijas pārvaldību lielākā mērogā. Līgumos noteikts, ka būvniecība uz zemes, kas pirkta vai tiek nomāta no pašvaldības, jāveic saskaņā ar vadlīnijām par energoefektivitāti; ēkas jāprojektē tā, lai tajās maksimāli tiktu izmantota saules enerģija, un to jumtiem jābūt pielāgotiem saules bateriju paneļu uzstādīšanai. Teritorijā, kur ēkas tiek būvētas minētajā veidā, panākti karstā ūdens patēriņa ietaupījumi 40 % apmērā.

4.3.1

Komiteja atbalsta Komisijas pieeju rūpniecības politikai, kurā ņemti vērā ilgtspējības apsvērumi, kā Komisija norāda tās Paziņojumā “Kopienas Lisabonas programmas īstenošana: Politikas pamats ES apstrādes rūpniecības stiprināšanai — ceļā uz integrētāku pieeju rūpniecības politikai” (19). Lisabonas mērķu sasniegšanai ir nepieciešama konkurētspējīga Eiropas rūpniecība. Tādēļ EESK augstu vērtē augsta līmeņa grupas izveidi konkurences, enerģētikas un vides jautājumos — vienu no septiņām galvenajām starpnozaru politikas iniciatīvām, kas paredzētas, lai pastiprinātu dažādu politikas jomu sinerģijas konkurētspējas jomā. Komiteja atbalsta arī pašas Eiropas rūpniecības nozares centienus šajā jomā.

4.3.2

Šobrīd rūpniecība vēl arvien lielā mērā ir atkarīga no izrakteņu kurināmā. Tomēr ir vairāki gadījumi, kad elektroenerģijas ražošanas procesu izvēle dod iespēju izmantot visu veidu primāros enerģijas resursus, kas vairumā gadījumu vienlaicīgi rada iespēju ietaupīt enerģiju (20). Ir iespējama enerģijas pārpalikuma apmaiņa starp rūpniecības kompleksiem un citiem sektoriem vai dzīvojamiem kompleksiem. Piemēram, Europoort rūpniecības kompleksa siltuma pārpalikumu izmanto Rietumeiropas lielākā siltumnīcu kompleksa, kas atrodas 20 km attālumā Vestlandē, apsildīšanai.

4.3.3

Jēlnafta ir ķīmiskās rūpniecības pamats, taču nākotnē būs pieejami mazāki tās resursi. Alternatīvs risinājums ir biosintēze, ķīmisko vielu ražošana no biomasas, izmantojot baktērijas, kas ir sarežģīta, taču daudzsološa joma. Pēdējo gadu laikā panākts ievērojams progress zināšanās par mikroorganismu, piemēram, baktēriju ģenētisko uzbūvi. Ar jauno tehnoloģiju palīdzību iespējams šos organismus ģenētiski modificēt tā, lai tās pārvērstu izejmateriālu konkrētās vielās. Baktērijas kļūst par sava veida programmējamu minireaktoru.

4.3.4

Šobrīd mikroorganismu tehnoloģiju pielieto pārtikas un farmaceitiskajā rūpniecībā, piemēram siera, alus un penicilīna ražošanā. Biokonversijas iespējas arī minētajās nozarēs ir ievērojamas, taču arī ķīmiskā rūpniecība sāk izrādīt interesi par minēto tehnoloģiju. Lai no jēlnaftas iegūtu konkrētas vielas un attīrītu tās, nepieciešama virkne reakciju. Tehnoloģija vēl ir jāattīsta, taču teorētiski ir iespējams pāriet uz tiešu biomasas pārveidi ķīmiskās vielās un citos produktos. Tas samazinās nepieciešamību izmantot naftu ar visām no tā izrietošajām ekonomiskajām un ekoloģiskajām priekšrocībām — emisiju samazināšanu, ķēdes slēgšanu un pārvaldību.

4.3.5

Energoietilpīgās nozares var saskarties ar īpašām problēmām, veicot pakāpenisku pāreju uz atjaunojamiem enerģijas avotiem. Ražošanas ilgtspējības līmenis ir tieši atkarīgs no izmantotās tehnoloģijas līmeņa, un tuvākajā nākotnē nav sagaidāmi ievērojami uzlabojumi šajā jomā. Piemēram, tērauda un alumīnija rūpniecībā Eiropā šajā ziņā sasniegti labi rezultāti. Tērauda ražošanas nozarē tiek veikti lieli ieguldījumi jaunu tehnoloģiju izstrādē, īpaši ULCOS projekta (Tērauda ražošana ar īpaši zemu CO2 — līdz šīm lielākais Eiropas projekts tērauda ražošanas nozarē) ietvaros, lai nodrošinātu ilgtspējīgāku ražošanu, un paredzams, ka līdz 2040. gadam CO2 emisijas tiks samazinātas par aptuveni pusi, kā arī primārā alumīnija ražošanu Eiropā raksturo ievērojami augsts atjaunojamās enerģijas izmantošanas rādītājs (44,7 %). Tā kā enerģija, kas ir nepieciešama sekundārā alumīnija ražošanai no alumīnija lūžņiem, ir tikai 10 % no enerģijas, kas ir nepieciešama primārā alumīnija ražošanai, šajā nozarē ir ievērojamas enerģijas ietaupījuma iespējas. Tomēr alumīnija lūžņus Eiropas tirgū lielos daudzumos iepērk Ķīna, ko stimulē valdības pasākumi energotaupības veicināšanai.

4.3.6

Eiropas tēraudrūpniecība veiksmīgi darbojas arī izejvielu efektivitātes un pārstrādes jomā. Pusi no pasaulē saražotā tērauda ražo no metāllūžņiem. Optimāli tiek izmantota arī pārstrādāti atkritumi. Corus ražotne Ijmuiden 99 % atkritumu tiek atkārtoti izmantoti uz vietas vai izmantojot ārējos resursus.

4.3.7

Kaut gan paredzamajā nākotnē fosilo enerģijas avotu kā izejvielu izmantošana rūpnieciskajā ražošanā ir neizbēgama, jaunradītu materiālu izmantošana palīdzēs taupīt enerģiju attiecīgajās jomās, piemēram, samazinot svaru transportlīdzekļu ražošanā. Lai veicinātu šādus jauninājumus, Eiropas rūpniecībai ir jāsaglabā sava starptautiskā konkurētspēja, sākot ar ieguves rūpniecību, kurā sākas vērtības veidošanās ķēde.

5.1

Nepieciešamība pakāpeniski pāriet uz ilgtspējīgu ražošanu ir neizbēgama un neapstrīdāma. Deindustrializācija, ražošanas pārvietošana uz citiem reģioniem un jauno ekonomiku radītais konkurences pieaugums ir radījis nenoteiktību un bažas. Šādos apstākļos vērojama tendence uzskatīt, ka pāreja uz ilgtspējīgākām ražošanas metodēm negatīvi ietekmēs Eiropas konkurētspēju, kavēs rūpniecības izaugsmi un veicinās darbavietu skaita samazināšanu, un tas kaitēs ekonomikai un nodarbinātībai.

5.2

Pieredzēta negatīva ietekme uz nodarbinātību Eiropā. Pētījumos tiek prognozēts, ka Vācijā līdz 2010. gadam tiks zaudētas 27 600 darba vietas Emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas (ETS) rezultātā, šim skaitam līdz 2020. gadam pieaugot līdz 34 300 (21). Vēl 6 100 darba vietas Vācijā tiks zaudētas līdz 2010. gadam atjaunojamās enerģijas likuma ieviešanas rezultātā (22). Visbeidzot, Kioto protokola īstenošanas rezultātā līdz 2010. gadam Vācijā tiks zaudētas vēl 318 000 darba vietas (23). Skaitļi, kas jāsalīdzina ar to darbavietu skaitu, kas jārada no jauna, liecina, ka uz klimata aizsardzību orientētas politikas rezultātā faktiski notiek “rūpniecības pārmaiņas” — piemēram, 2005. gadā Vācijā apgrozījums atjaunojamas enerģijas jomā bija 16,4 miljardi EUR, un šajā nozarē tika radītas 170 000 darbavietu (24). Sasniedzot ražošanas apjomu 55 miljardu EUR apjomā (2004. gadā) vides un klimata aizsardzības joma Vācijā tiek nodrošinātas 1,5 miljoni darbavietu; šīs nozsres īpatsvars VFR eksporta kopapjomā ir 31 miliardi EUR, un no tās ir atkarīgas daudzas citas darbavietas (25).

5.3

Tomēr šī ietekme nav tikai negatīva. Apsekojums par darbavietu samazināšanu Eiropā liecina, ka mazāk kā 5 % likvidēto darba vietu ir izraisījusi ražošanas pārvietošana uz citiem reģioniem (26). Neraugoties uz metodoloģiska rakstura ierobežojumiem saistībā ar datu vākšanas tehnoloģijām, šis apsekojums tomēr ir noderīgs informācijas avots, īpaši sasaistē ar citiem būtiskiem rādītājiem. Var argumentēt arī, ka tikai neliela daļa no šīm zaudētajām darba vietām ir uzskatāma par vides likumdošanas rezultātu.

5.4

Ir bijis arī darba vietu skaita pieaugums. Ekorūpniecība, kas nodarbojas ar pētniecību un attīstību iltspējīgu tehnoloģiju jomā ir dinamiska nozare, kurā nodarbinātības līmenis katru gadu pieaug par 5 %. Minētā nozare, kas nodrošina vairāk par diviem miljoniem tiešu pilnas slodzes darbavietu, Eiropā nodrošina tikpat daudz darbavietu kā farmaceitiskā un kosmiskā rūpniecība (27).

5.5

ESAO veiktais pētījums (28) liecina, ka ilgtspējīga ražošana ne vienmēr ir saistīta ar augstākām izmaksām. Ilgākā laika posmā var zināmā mērā pat samazināt izmaksas. Turklāt ilgtspējīgs ražīgums var līdzsvarot izmaksas. Skaidrs komerciāls izdevīgums, vides likumdošana un papildu regulācija sekmē ieguldījumus ilgtspējīgās inovācijās, veicina efektīvāku izejvielu izmantošanu, nostiprina zīmolus, uzlabo uzņēmumu reputāciju un galu galā sekmē lielāku rentabilitāti un augstāku nodarbinātības līmeni. Lai šīs process būtu sekmīgs, ir nepieciešama kopīga pieeja un atbildības uzņemšanās no uzņēmēju, darbinieku un valdību puses.

5.6

Nekādā gadījumā nav pieļaujama Eiropas rūpniecības atrašanās neizdevīgos konkurences apstākļos salīdzinājumā ar ārpus ES esošiem reģioniem sakarā ar lielākām izmaksām vides un sociālās likumdošanas rezultātā. Ja Eiropa nosaka ilgtspējīgas ražošanas standartus savai rūpniecībai, nav pieņemama un saprotama tāda situācija, kad tā vienlaicīgi ļauj ārpus šī reģiona esošiem ražotājiem ievest tirgū produkciju, kas nav ražota saskaņā ar šiem standartiem. Lai veicinātu ilgtspējīgu ražošanu, ir nepieciešama divējāda pieeja: ES iekšienē, no vienas puses, un ārpus ES, no otras puses.

5.6.1

Attiecībā uz pirmo būtu jāievieš atbilstoši instrumenti, lai nodrošinātu, ka sociālās un vides izmaksas, kas rodas no tādām ražošanas metodēm, kuras nav ilgtspējīgas, Eiropas Savienībā tiktu iekļautas preču cenā, lai veicinātu Vispasaules globalizācijas sociālās dimensijas komisijas ziņojuma pamatnostādņu īstenošanu, sekmējot ILO, PTO, SVF un Pasaules bankas politikas saskaņotību, kā norādīts EESK atzinumā par tematu “Globalizācijas sociālā dimensija”.

5.6.2

Attiecībā uz pēdējo ES būtu jādara viss iespējamais attiecīgajos starptautiskajos forumos (īpaši PTO), lai starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos iekļautu nekomerciālus nosacījumus, piemēram, sociālos un vides pamatstandartus, tādējādi veicinot Eiropas konkurentu ilgtspējības politikas uzlabošanos. Tādas valstis kā ASV, Indija un Ķīna bauda nepamatotas ekonomiskās priekšrocības salīdzinājumā ar Eiropu, kamēr tām nav saistoši Kioto protokola nosacījumi attiecībā uz CO2 samazināšanu. Šie nolīgumi būtu piemērojami pasaules mērogā, jo tirdzniecība var būt patiesi brīva tikai tad, ja tā ir godīga.

5.7

Eiropas ekorūpniecība šobrīd aizņem trešdaļu pasaules tirgus un rada tirdzniecības bilances pārpalikumu 600 miljonu euro apmērā. 2004. gadā eksporta apjoms pieauga par 8 %, un šajā tirgū arī turpmāk paredzams pieaugums, jo nākotnē visas valstis, pat Ķīna un Indija, arvien lielākos apjomos pārorientēsies uz ilgtspējīgu produkciju un ražošanas procesiem.

5.8

Ilgtspējīgai, inovatīvai sabiedrībai, kuras izveide mums jāizvirza kā mērķis, nepieciešama rūpīgi pārdomāta informācijas kampaņa, kas paredzēta iedzīvotāju un patērētāju informētības līmeņa paaugstināšanai un plaša sociālā pamata nodrošināšanai. Šādai sabiedrībai nepieciešams arī izglītots darbaspēks. Pēdējā laikā Eiropā tam ir pievērsts pārāk maz uzmanības. Desmit Eiropas direktīvu šajā jomā (ilgtspējība, inovācijas) teksts angļu valodā tika pārbaudīts, tajā meklējot vārdus “apmācība”, “mācīšanās”, “prasmju apgūšana” un “izglītība”, un tika konstatēts, ka tikai pirmais no tiem vienreiz minēts vienā direktīvā.

5.9

Virknē Komisijas paziņojumu, kas tika sagatavoti pirms iepriekš minētajām direktīvām, plaši aplūkoti apmācības nepieciešamības jautājumi. Diemžēl šie apsvērumi nav ietverti direktīvās. Paziņojumi ir tikai vārdi, savukārt direktīvas uzskatāmas par konkrētiem darbiem. Politika nav tikai tas, ko mēs paužam vārdos, bet arī tas, kā mēs rīkojamies. EESK atzinīgi novērtē to, ka ir pievērsta liela uzmanība izglītības nozīmei jaunajā ES rūpniecības politikā, un aicina Komisiju turpināt darbību šajā virzienā.

5.10

Lisabonas stratēģijā ES ir noteikusi mērķi — līdz 2010. gadam kļūt par viskonkurētspējīgāko zināšanu ekonomiku pasaulē ar vairāk un labākām darbavietām un lielāku sociālo kohēziju. Lai veidotu un saglabātu šāda veida sabiedrību, ir nepieciešams izglītots darbaspēks. Ja mēs neveiksim pietiekamus ieguldījumus mūsu darbaspēka apmācībā, mēs nesasniegsim Lisabonas stratēģijas mērķus līdz 2010. gadam. Tādā gadījumā mēs tos nesasniegsim nekad.