7.12.2004   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 302/49

1.1

Apvienoto Nāciju Ģenerālā Asambleja ar savu 1990. gada 18. decembra lēmumu Nr. 45/198, kas stājās spēkā 2003. gada 1. jūlijā un ko ratificēja 20 valstis, pieņēma Starptautisko konvenciju par migrējošo darba ņēmēju tiesību aizsardzību Patreiz 25 valstis ir ratificējušas konvenciju (1). Tādējādi tā ir starptautisks līgums, kurš ratificējošajām valstīm ir saistošs.

1.2

Konvencijas mērķis ir aizsargāt cilvēktiesības un to cilvēku pašcieņu visā pasaulē, kas emigrē ekonomisku un ar nodarbinātību saistītu iemeslu dēļ ar atbilstošiem likumdošanas un pozitīvas nacionālās pieredzes līdzekļiem. Kopējai šādas starptautiskās likumdošanas par migrācijas politiku bāzei būtu jābūt demokrātijas un cilvēktiesību veicinātājai. Konvencijai arī jānodrošina līdzsvaru starp dažādām situācijām gan izcelsmes valstīs, gan arī mītnes valstīs.

1.3

Šī konvencija ir viena no septiņiem starptautiskajiem Apvienoto Nāciju līgumiem, kas vada cilvēktiesības. Tā atzīst, ka konkrētas pamata cilvēktiesības, kā tas ir noteikts Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, ir starptautiski jāgarantē visam migrējošajam darbaspēkam un to ģimenēm. Tā aptverošā un universālā veidā kodificē migrējošā darbaspēka un to ģimeņu tiesības uz vienādas attieksmes līguma bāzes. Tā izklāsta tās tiesības, kuras būtu jāpiešķir imigrantiem, kas ir regulārā un neregulārā stāvoklī, attiecinot minimālos aizsardzības standartus civilās, ekonomiskās, politiskās, sociālās un nodarbinātības tiesību izteiksmē un atzīstot, ka migrējošajam darbaspēkam ir jābūt nozīmīgām starptautiskajos nosacījumos garantētām tiesībām.

1.4

Šī konvencija tālāk attīstīs iepriekšējās ILO (2) konvencijas, paplašinot likumīgo satvaru visai imigrācijai pasaulē un veicinot attieksmi pret imigrantiem, kā arī cenšoties novērst neregulāro imigrantu ekspluatāciju. Tā skatās uz migrācijas procesu kā kopumu no izglītības, atlases, izceļošanas, tranzīta un uzturēšanās nodarbinātības valstī skatu punkta, lai atgrieztos un atkārtoti sāktu dzīvot izcelsmes valstī.

1.5

Katra valsts ir atbildīga par migrācijas plūsmu vadīšanu. EESK atbalsta Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāra uzskatu un labāk aizstāv bilaterālu, reģionālu un starptautisku sadarbību starp izcelsmes valstīm un mītnes valstīm. Konvencija nedz veicina, nedz arī vada migrācijas plūsmas, bet drīzāk tiecas vienkārši nodrošināt pamata cilvēktiesību vispārējo atzīšanu un tāpēc pastiprina aizsardzību visā pasaulē.

1.6

Konvencija apsver iespējamās administratīvās migrantu situācijas dažādos veidos: tā nodrošina katram indivīdam to pamata cilvēktiesību aizsardzību, piemērojot tālāk sasniedzamās tiesības legālajiem imigrantiem.

1.7

Līdz ar šo konvenciju starptautiskā kopiena un Apvienotās Nācijas ir atkārtoti apstiprinājušas savu vēlmi uzlabot sadarbību starp valstīm tādā veidā, lai novērstu un patiešām izskaustu nelikumīgu pārvešanu un slepenu imigrantu nodarbināšanu, kas atrodas neregulārā situācijā, kā arī paplašināt imigrantu pamata cilvēktiesību aizsardzību visā pasaulē (3).

2.1

Konvencija tiecas nodrošināt migrējošam darbaspēkam vienādu attieksmi un tādus pašus likumīgos nosacījumus kā vietējam darbaspēkam. Tas nozīmē:

2.2

Konvencija arī izvirza noteikumus, ka imigrantiem ir jābūt tiesībām paturēt saites ar savām izcelsmes valstīm. Tas nozīmē:

2.3

Konvencija ir balstīta uz fundamentāla principa, kas nodrošina minimālo aizsardzības līmeni visiem imigrantiem. Tā izskata divas iespējamās situācijas, kurās migrējošais darbaspēks var atrasties (regulārais vai neregulārais), izklāstot tālāk sasniedzamu tiesību virkni legāliem imigrantiem un atzīstot dažas pamattiesības neregulāriem imigrantiem.

2.4

Konvencija izvirza, ka ir jābūt uzsāktām darbībām nelegālās imigrācijas izskaušanā, principā ierobežojot maldinošu informāciju, ko izmanto, lai cilvēkus iesaistītu neregulārā imigrācijā, un uzliekot sankcijas nedokumentētiem imigrantu pārvadātājiem un nodarbinātājiem.

2.5

Tā iedibina Visa migrējošā darbaspēka un to ģimenes locekļu tiesību aizsardzības komiteju, kas sastāv no 10 ekspertiem, kurus nozīmē pušu valstis un kas pārraudzīs konvencijas pielietojumu.

3.1

Starptautiskā imigrācija ir galvenās ekonomiskās un sociālās nevienlīdzības sekas starp ziemeļu bagātajām un jaunattīstības valstīm. Šī nevienlīdzība mūsdienu pieaugoši globalizētajā ekonomiskajā sistēmā padziļinās. Un, neskatoties uz to, šo valstu vairākums, kas ir ratificējušas konvenciju, ir imigrantu izcelsmes valstis. Eiropas Savienības dalībvalstis, Amerikas Savienotās Valstis, Kanāda, Austrālija, Japāna un atlikušās rietumu pasaules valstis, kuras ir mītnes valstis lielajam vairumam imigrantu (4), vēl nav ne ratificējušas, ne arī parakstījušas (5) konvenciju.

3.2

Eiropas Savienībai, kas vēlas iedibināt starptautiskos likumus vairumā zonu (starptautiskajā tirdzniecībā Pasaules Tirdzniecības organizācijā, apkārtējā vidē ar Kijoto palīdzību utt.), ir arī jānodrošina, lai imigrantu pamattiesības būtu nodrošinātas ar šādu starptautisko normu palīdzību.

4.1

Eiropas Savienība ir zona, kurā cilvēktiesības ir aizstāvētas un aizsargātas un ir piemērota lielākā daļa Apvienoto Nāciju starptautisko juridisko dokumentu. Eiropas Savienībai šajā jomā ir arī pašai savi dokumenti, piemēram, tādi kā Eiropas konvencija par cilvēktiesībām un Pamattiesību harta.

4.2

Eiropas Savienība ir arī izstrādājusi virkni juridisko dokumentu, lai darbotos pret diskrimināciju (6). Neskatoties uz to, dažādi eksperti, tai skaitā Eiropas Rasisma un ksenofobijas novērošanas centrs (7), ir ziņojis par diskrimināciju, ko migranti ir pārcietuši savu darba apstākļu ziņā.

4.3

Kopš Tamperes Eiropas Padome un Eiropas Savienība veido vispārējo likumdošanu, kas vada patvērumu un imigrāciju; toreiz Tampere izlaida pamatīgu politisko bāzi, sekmējot Savienību saskaņot tās imigrācijas un patvēruma likumdošanu un uzlabot sadarbību ar trešajām valstīm migrācijas plūsmas vadīšanai. Turklāt Tamperē tika panākta vienošanās, ka vajag garantēt drošu attieksmi pret visām personām un attīstīt politikas, kas veicinātu integrāciju un novērstu diskrimināciju.

4.4

Komiteja ir noformējusi daudzus likumdošanas atzinumus, kas tomēr ir sastapušies ar ievērojamu pretestību padomes iekšienē. (8) Turpmākajos četros gados rezultāti tika sadalīti: pieņemtā likumdošana nedod cerības un ir tālu no Tamperes mērķiem; Komisijas atzinumi; Parlamenta nostāja un EESK pozīcija. Pašreizējā sistēma, komitejas iekšienē izmantojamā sistēma, lai pieņemtu līgumus, pieļauj, ka atzinumi tiek aizkavēti. Tas, saistīts ar dažu valdību attieksmēm, padara ļoti grūtu vienošanās pieņemšanu.

4.5

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ar virkni atzinumu ir saukusi Padomi, lai darbotos ar lielāku atbildību un pieņemtu konstruktīvākas pieejas, kas ir balstītas uz sadarbības palielināšanos. Eiropas Savienībai kļūst ārkārtīgi nepieciešams, lai būtu piemērota vispārējā likumdošana, kas veicinātu migrācijas vadīšanu likumīgā un caurredzamā veidā.

4.6

EESK ir ieskicējusi vairākus atzinumus, (9) kuros tā steidzina Eiropas Savienību pieņemt politiku, kas nodrošinās to, ka ekonomiskā imigrācija norisinās caur likumīgiem kanāliem, neregulārā imigrācija tiek novērsta un nelikumīgā cilvēku pārvadāšana tiek apturēta.

4.7

Atsaucoties uz iepriekšminēto, direktīvas apstiprināšana imigrantu iebraukšanas, apmešanās un piekļuves nodarbinātībai nosacījumos, kas ir balstīti uz Komisijas priekšlikumu (10) un ņem vērā EESK (11) atzinumu, pašlaik ir steidzams jautājums.

4.8

Saloniki Eiropas Padome aicināja Komisijas paziņojumu imigrācijas, integrācijas un nodarbinātības lietās (12), kuros Padome paredz, ka darba migrācija Eiropas Savienībā turpmākajos gados ārkārtīgi pieaugs un ka tāpēc būs nepieciešama atbilstoša likumdošana, kas sekmētu imigrāciju, lai tā tiktu vadīta likumīgā satvarā. Komisija arī paziņo, ka būs nepieciešamas integrācijas politikas, kas ir virzītas uz migrantu populāciju un pūlēm samazināt visas ekspluatācijas un diskriminācijas formas.

4.9

Dažas nacionālās likumdošanas attiecībā uz imigrāciju pilnībā nerēķinās ar piemērojamo starptautisko cilvēktiesību konvenciju, bet dažas Eiropas direktīvas (piemēram, par ģimenes atkalapvienošanos) pamatcilvēktiesību pārkāpumu dēļ tiek kritizētas no dažādu NVO un Eiropas Parlamenta puses. EESK uzskata, ka pastāvošajai starptautiskajai cilvēktiesību konvencijai, kā arī ES Pamattiesību hartai ir jābūt par pamatu visai Eiropas likumdošanas struktūrai imigrācijas jautājumā.

5.1

Pēdējā laikā Savienotās Valstis ir izstrādājušas vienpusēju pieeju starptautisko attiecību vadīšanai. Šīs situācijas rezultātā visa Apvienoto Nāciju sistēma uzrāda nopietnas problēmas. Rezultātā vienīgā pašlaik pastāvošā sistēma, kurā var meklēt daudzpusējus starptautisko konfliktu risinājumus un kas ir balstīta uz sadarbību, ir briesmās.

5.2

Eiropas Savienība, kaut gan ar lielām grūtībām, ir izveidojusi savu kopējo ārpolitiku, kurā Apvienotajām Nācijām būs nozīmīga loma. Nākotnes Konstitucionālais līgums konsolidēs šo ārpolitikas uzdevumu kā vienu no Kopienas uzdevumiem.

5.3

Eiropas Savienības attiecības ārpusē ir balstītas uz daudzpusību un aktīvu līdzdalību Apvienoto Nāciju sistēmā. Pēdējā dokumentā (13) Eiropas Komisija apgalvoja, ka: “Izaicinājums, ar ko pašlaik saskaras ANO, ir skaidrs: “globālā vadība” kļūs vāja, ja multilaterālās institūcijas nespēj nodrošināt efektīvu to lēmumu un normu īstenošanu – vai nu starptautiskā miera un drošības lielajā pasaules politikas sfērā, vai nu praktisko saistību īstenošanā, kas ir veiktas pēdējās ANO konferencēs sociālajās, ekonomiskajās un apkārtējās vides jomās. ES šai sakarā ir īpaša atbildība. No vienas puses tā ir izveidojusi multilaterālismu kā konstantu tās ārējo attiecību principu. No otras puses, īstenojot un pat pārsniedzot savas starptautiskās saistības, tā varēja un tai būtu jākalpo par paraugu citiem”.

5.4

Globalizācija rada jaunas iespējas un jaunas problēmas pasaules kārtībai (14). Mūsdienās migrācija izraisa lielas problēmas gan pašiem migrantiem, gan arī izcelsmes un mītnes valstīm. Izaicinājums, ar kuru mēs saskaramies, ir pārveidot šīs problēmas par iespēju gan ikvienam, gan migrantiem, gan arī izcelsmes un mītnes valstīm. Daudzpusīgums un starptautiskā sadarbība ir ceļš uz labu globālu vadību, uz likumu un institūciju sistēmu, kuras nodibināja starptautiskā kopiena un kas ir vispārēji atzītas.

5.5

Kā Kofi Annans, Apvienoto Nāciju ģenerālsekretārs, 2004. gada 29. janvārī teica Eiropas Parlamentā, starptautiskā sadarbība ir labākā pieeja, lai vadītu turpmākajos gados pieaugošo starptautisko migrāciju: “Tikai ar sadarbību – abpusēju, reģionālu un globālu – mēs varam veidot partnerattiecības starp saņēmējām un nosūtītājām valstīm, kas ir abu interesēs; izpētīt inovācijas, lai padarītu migrāciju par attīstības vadītāju; efektīvi cīnītos ar kontrabandistiem un pārvadātājiem un vienotos par vispārējiem izturēšanās standartiem pret migrantiem un migrācijas vadības standartiem”.

5.6

Eiropa ir brīvības, demokrātijas, kā arī tāda zona, kur tiek ņemtas vērā visu cilvēku cilvēktiesības. Lai spēcinātu šīs vērtības nākotnē, visām ES dalībvalstīm ir jāratificē starptautiskās konvencijas, kas aizsargā šīs pamata cilvēktiesības, bet to juridiskos priekšrakstus ir jāiesaista gan Kopienas, gan arī nacionālajā likumdošanā.

5.7

Eiropas Konstitūcijas projekta 7. pants aizstāv Eiropas Savienības iestāju Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvības aizsardzības konvencijā. EESK to atbalsta. EESK arī atbalsta Savienības Pamattiesību hartas iekļaušanu konstitūcijā, kas Savienībā radīs vispārējo visu cilvēktiesību pamatu.

5.8

Šīm vērtībām ir arī jākļūst par Savienības starptautisko attiecību nozīmīgu daļu. Eiropai ir jāveicina kopēja juridiskas organizācijas izveide, lai aizsargātu visu cilvēku pasaulē pamattiesības neatkarīgi no to izcelsmes un dzīves vietas uz starptautisko, Apvienoto Nāciju izdoto konvenciju pamata.

6.1

Kopā ar atzinumiem, kas ir izstrādāti Eiropas imigrācijas politikas un Eiropas Parlamenta atzinuma atbalstam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja mudina Eiropas Savienības dalībvalstis ratificēt Visa migrējošā darbaspēka un to ģimenes locekļu tiesību aizsardzību konvenciju, ko 1990. gada 18. decembrī apstiprināja Apvienoto Nāciju Ģenerālā Asambleja ar rezolūciju Nr. 45/158, kas stājās spējā 2003. gada 1. jūlijā.

6.2

EESK mudina Komisijas prezidentu un pašreizējo Padomes prezidentūru veikt nepieciešamās politiskās darbības, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis turpmākajos 24 mēnešos ratificētu šo konvenciju un arī ES ratificē Konvenciju, tiklīdz Konstitucionālais Līgums dod tai tiesības parakstīt starptautiskas vienošanās. Lai sekmētu ratifikāciju, Komisija veiks pētījumu, analizējot nacionālo un Kopienas likumdošanu attiecībā uz konvenciju. Bez tam sociālie partneri un citas pilsoniskās sabiedrības organizācijas atbalstīs EESK un Komisiju tās centienos pēc ratifikācijas.