5.7.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 164/4

1.1.1

atbalsta Komisijas priekšlikumus, kas ņem vērā 27 dalībvalstu (ieskaitot Bulgāriju un Rumāniju) paplašinātās Eiropas Savienības vajadzības atbilstoši valstu valdību vadītāju apstiprinātajiem Lisabonas un Gēteborgas komplementārajiem mērķiem attiecībā uz noturīgu ekonomisko izaugsmi un noturīgu vides attīstību, lai apmierinātu vienotā tirgus pašreizējās un turpmākās prasības.

1.1.2

uzsver, ka Eiropas Savienība kopš 1995. gada atpaliek no saviem svarīgākajiem konkurentiem. (5)

1.1.3

konstatē, ka ES kopš 2004. gada 1. maija paplašināšanās ir lielākā pasaules ekonomiskā un tirdzniecības telpa, kurā šobrīd ir daudzas produktīvākās un radošākās pilsētas un reģioni, taču vienlaicīgi arī par pasaules vidējo līmeni ievērojami zemāks attīstības ātrums.

1.1.4

uzsver, ka, ja vien visi Eiropas ekonomikas komponenti nepielāgosies globalizācijas pastiprinātajām strukturālajām pārmaiņām, Eiropas ekonomikas lejupslīde 2007. — 2013. gada laika posmā turpināsies, apdraudot mūsu pilsētu un reģionu labklājību, stabilitāti un drošību.

1.1.5

konstatē, ka uz attīstību, konkurētspēju un solidaritāti balstīta Eiropas sociālā modeļa aizstāvībai, ņemot vērā augošās sabiedrības šaubas par tā efektivitāti un ņemot vērā nestabilitātes situāciju visā pasaulē, vajadzīgi saskaņoti pasākumi, kas atspoguļo visu valdības līmeņu kompetenci un iespējas.

1.1.6

uzsver, ka Eiropas atkalapvienošana paplašināšanas ietvaros ir pozitīvi stiprinājusi solidaritātes izjūtu un daudzveidību un tādējādi paaugstinājusi Eiropas Savienības potenciālu. Vienlaicīgi paplašināšana tomēr ir arī izraisījusi jaunas un lielākas ekonomiskās un sociālās atšķirības pilsētās un reģionos. Netiekot apkarotas, tās apdraud kohēziju, vienotā tirgus panākumus un līgumos noteiktos kopīgos mērķus. Tādēļ Eiropas solidaritātes gara nodrošināšana un nostiprināšana ir veiksmīgas kohēzijas politikas un Eiropas sociālā modeļa attīstības nepieciešams priekšnoteikums.

1.1.7

atzīst Komisijas viedokli, ka ir nepieciešams intensificēt finansiālos centienus, lai kompensētu paplašināšanas asimetrisko ietekmi uz Kopienas budžetu, aizpildot plaisu starp politiskām ambīcijām un risinot pašreizējo nespēju sasniegt mērķus.

1.1.8

atbalsta Komisijas priekšlikumus par finanšu plānu, kurā ņemta vērā mūsdienu valsts pārvaldes sistēma un kurā iesaistitas vietējās un reģionālās varas iestādes;

1.1.9

uzskata, ka nepieciešams atzīt daudzlīmeņu īpašumtiesības, saskaņotu kopīgu rīcību un atskaitīšanos visās dalībvalstīs, lai paaugstinātu efektivitāti, ES sniegtās pievienotās vērtības pārlūkojamību pilsoņiem un pavairotu peļņu no katra euro, kas iztērēts no valsts naudas.

1.2.1

atbalsta Komisijas ierosinājumus ņemt vērā esošās politiskās saistības un pielāgot ierobežotos finanšu resursus reālistiskam vērtējumam par to, kas ir nepieciešams un ko var atļauties, lai sasniegtu ES mērķus.

1.2.2

uzsver, ka līdz ar paplašināšanos ir bijis Kopienas IKP 5 % pieaugums, salīdzinot ar iedzīvotāju skaita palielināšanos par 20 %.

1.2.3

konstatē, ka 25 valstu ES vidējais iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju samazinājies par 12,5 %, ilustrējot faktu, ka līdz ar paplašināšanos ienākumu atšķirība ir dubultojusies un vispārējā nabadzība ir ievērojami palielinājusies.

1.2.4

atzīmē, ka, lai gan Komisija ierosina palielināt maksājumu asignējumus caurmērā līdz 1,14 % no NKI, saistību asignējumi šajā laikā vidēji būtu 1,22 %. Pašu resursu griesti 1,24 % apmērā no NKI 2007. — 2013. gada finanšu plānam tiek saglabāti tādā pašā līmenī kā 2000. — 2006. gada periodā (6).

1.2.5

norāda arī, ka tas ir pretrunā ES pašu resursu griestu palielinājumam pirmajos divos finanšu plānos, bet ne kārtējā plānā.

1.2.6

uzsver, ka paplašināšanās rezultātā Komisijai jāpārveido politika, un šāda pārveidošana (kā arī cita veida ārējā ietekme) atspoguļojas saistību pilnvaru apjomā. Vairāk līdzekļu ir paredzēts piesaistīt kohēzijai un konkurētspējai (ilgtspējīgai izaugsmei), mazāk līdzekļu paredzēts lauksaimnieciskām darbībām (ilgtspējīga lauksaimniecība), un vairāk līdzekļu — nelauksaimnieciskām darbībām (lauku attīstība).

1.2.7

norāda, ka šādā veidā paplašināšanas neizbēgamās izmaksas tomēr āsedz, samazinot robežu starp maksājumu asignējumiem un pašu resursu griestiem, kas bija pieejami iepriekšējos finanšu plānos neparedzētiem izdevumiem.

1.2.8

atzīmē, ka 1,14 % NKI maksājumu asignējumos 2007. — 2013. gada finanšu plānam ietilpst Eiropas Attīstības Fonds un Solidaritātes Fonds. Tādējādi 1,14 % NKI līdzinās apmēram 1,10 % NKI maksājumu asignējumiem laika periodā no 2000. līdz 2006. gadam.

1.2.9

atzīst, ka Komisijas priekšlikumiem var zināmā mērā nepiekrist un ka tīro ieguldījumu valstis ir pieprasījušas stingrāku tēriņu līmeni, kas nepārsniedz saistību asignējumus 1 % apmērā no NKI (tai skaitā tādas iepriekš noteikta apjoma saistības kā lauksaimniecības tēriņi) (7).

1.2.10

pauž bažas, ka tas radīs maksājumus 0,9 % apmērā no NKI un ka gada vidējais rādītājs laika periodā 2007.– 2013. tādēļ būs ievērojami zemāks nekā saskaņotais maksājumu rādītājs 2006. gadam, kas ir 1.09 % no NKI.

1.2.11

uzsver, ka tas nozīmētu budžeta apjoma ierobežošanu, kas varētu negatīvi ietekmēt politiku, kurai ir īpašs, Līgumā noteikts statuss, un politiku ar ievērojamu viedokļa izplatīšanas iedarbību, un neatbilstu jauno dalībvalstu cerībām;

1.2.12

uzskata, ka Komisijas priekšlikumi ir loģiska reakcija uz tādu dalībvalstu budžeta diktētajiem apsvērumiem, kuru pašu resursus pašlaik iežogo zemais ekonomiskās izaugsmes koeficients visā Eiropā, un attiecīgi Komisijas nostāja ir līdzīga Eiropas Investīciju Bankas nostājai, atbalstot resursu pārslēgšanu uz rītdienas uzdevumiem.

1.2.13

atzīmē, ka ar NKI 1,24 % apmērā ES budžeta apjoms sasniedz tikai ap 2,5 % kopējo valsts tēriņu Savienībā.

1.2.14

piekrīt Komisijai, ka ir nereāli gribēt vairāk Eiropas par mazāku naudu — jaunas politikas jomas ES līmenī nozīmē jaunas finansiālās prasības.

1.2.15

atzīmē, ka, tā kā nav iespējams finanšu plāns bez vienošanās starp Eiropas Parlamentu un Padomi, jo esošais Līgums neuzliek pienākumu noteikt finanšu plānu, bet nosaka tikai gada budžetus, un domstarpības starp dalībvalstīm par finanšu plānu jārisina ātri. Nebūtu gudri atkārtot to kavēšanos, kāda radās 2000. gada darba kārtības pieņemšanā. Ieilgušas sarunas varētu novest pie turpmāko Strukturālo fondu programmu sagraušanas.

1.2.16

uzskata, ka 2007. — 2013. gada finanšu plāna termiņu ietvaros septiņu gadu posms ir loģisks, ņemot mērā iesaistītos svarīgos strukturālos uzdevumus. Turklāt tas piedāvā iespēju izveidot darbojošos mehānismus un instrumentus turpmākajiem posmiem. Garantēts Eiropas finansējums uz septiņiem gadiem, salīdzinot ar īsāka termiņa finansējumu, kam bieži raksturīgi 4 — 5 gadu nacionālie mandāti, piedāvā pilsētām un reģioniem nepieciešamo laiku ilgtermiņa stratēģisko metožu noteikšanai virzībā uz ilgtspējīgu ekonomisko un sociālo attīstību.

1.2.17

atzīst, ka piecu gadu posms būtu sakritis ar Parlamenta un Komisijas pilnvaru laiku, un tādēļ finanšu plāna priekšlikumam kopumā būtu nodrošinājis lielāku demokrātisku leģitimitāti.

1.3.1

uzskata, ka trīs galvenās prioritātes, ko Komisija izvirzījusi savā paziņojumā par finanšu plānu 2007. — 2013. gadam, ir atbilstošas. Proti:

1.3.2

uzskata, ka 2007.– 2013. gada finanšu plānā vajadzētu ņemt vērā nepieciešamību pastiprināt visu Eiropu aptverošo piekrišanu tajā minētajiem kopīgajiem politiskajiem mērķiem, skaidri uzsverot šo mērķu Eiropas dimensiju un ES pasākumu papildu labumu, kā arī saskaņā ar subsidiaritātes principu atsevišķu valdības līmeņu (vietējā, reģionālā un valsts) sevišķo ieguldījumu.

1.3.3

apsveic Komisijas atzīto ES līmenī īstenotās rīcības pievienoto vērtību un labākas pārvaldes problēmu ES politikas īstenošanā katrā no tās 2007. — 2013. gada finanšu plāna budžeta pozīcijām, kas izstrādātas tās vēlākajā paziņojumā.

1.3.4

piekrīt Komisijas šajā sakarā izvirzītajam uzdevumam, ka finanšu plāna 2007. — 2013. gadam pašmērķis nedrīkst būt līdzekļu pārnešana ES līmenī.

1.3.5

piekrīt Komisijas viedoklim, ka izdevumiem nākamo finanšu plānu ietvaros būtu jānodrošina šādas ES pasākumu īpašības:

1.3.6

uzskata, ka ES modelis ir līdzsvars starp indivīdu un sabiedrību, valsti un decentralizētu varu, tirgus ieņēmumiem, noteikumiem un nolikumiem. Tādējādi Komisijas noteiktās finanšu plāna politikas sadaļu prioritātes rada nākotnes izaugsmes iespēju šim modelim, kas ir nodrošinājis stabilitāti un izaugsmi Eiropā pēdējo 50 gadu laikā.

1.3.7

uzskata, ka Komisija ir izvēlējusies līdzsvarotu kohēzijas politikas stratēģiju, kas raksturīga visām rubrikām. Līdz ar to tā sevišķi respektē jauno dalībvalstu un reģionu vajadzības, radot atbilstošu līdzsvaru starp ekonomiskajām, sociālajām un teritoriālajām atšķirībām.

1.3.8

uzskata, ka šīs politikas sniedz izcilus ES modeļa radītās pievienotās vērtības piemērus. ES ieguldījums pētniecībā un attīstībā, pārrobežu apmaiņā un infrastruktūrā tuvina Lisabonas un Gēteborgas mērķos iekļautajai partnerattiecību pieejai, kas var ietekmēt izaugsmi, konverģenci, konkurētspēju un ilgtspējīgu attīstību. Vēl viens elements Eiropas partnerattiecību pieejā izpētei un attīstībai ir plaša izglītības un pētniecības infrastruktūra kas ļauj pilnībā izmantot Eiropas iedzīvotāju augsto izglītības līmeni un izaugsmes potenciālu Tikai uz tirgus attiecībām pamatoti risinājumi nesniedz Eiropai nepieciešamo ilgtspējīgo attīstību.

1.3.9

atzīst, ka īstenošanas spēja un budžeta disciplīna ir motivējošie faktori, kas stāv aiz sarunu procesa, kurā ir divas pieejas finanšu plāna izstrādes metodikai:

1.3.10

atzīst, ka Komisija ir atbalstījusi pirmo metodi no augšupvērstas perspektīvas, kas pamatota uz augšupvērsto vajadzību izvērtējuma.

1.3.11

noraida loģiku, ka otra metode varētu radīt ilgtspējīgu atbildi uz ES ekonomiskajiem sociālajiem un demokrātijas uzdevumiem.

—

(1a)

Konkurētspēja izaugsmei un nodarbinātībai;

—

(1b)

Kohēzija izaugsmei un nodarbinātībai;

—

(2)

Dabas resursu noturīga apsaimniekošana un aizsardzība;

—

(3)

Pilsonība, brīvība, drošība un taisnīgums; un

—

(4)

Eiropas Savienība kā globāls partneris.

—

atzīst noturīgas attīstības kā budžeta līdzekļa izmantošanas ekonomisko saskaņotību un politisko loģiku triju savstarpēji papildinošu pīlāru attīstībai: konverģence, konkurētspēja un nodarbinātība, un teritoriālā sadarbība;

—

atzinīgi vērtē priekšlikumu noteikt Strukturālās un kohēzijas politikas budžetu 2007.– 2013. gadam EUR 336,2 biljonu apmērā salīdzinājumā ar Strukturālo un kohēzijas fondu 2000.– 2006. gadam EUR 213 biljonu apmērā, atzīmējot, ka 78 % (EUR 262,3 biljoni) ir piešķirti konverģences mērķim reģioniem, kuru attīstība atpaliek, 18 % (EUR 68.5 biljoni) ir piešķirti reģionu konkurētspējai un nodarbinātībai un 4 % (EUR 13,5 biljoni) piešķirti teritoriālās sadarbības mērķim, lai veicinātu pārrobežu un starpreģionu attīstību (8);

—

atzīmē, ka vienīgais budžeta postenis EUR 262,3 biljonu apmērā, kas piešķirti konverģences mērķim reģioniem, kur NKI uz vienu iedzīvotaju ir mazāk par 75 % no ES– 25 vidējā, EUR 22 biljoni ir pieejami ES– 15 kohēzijas valstīm, kas pašreiz ir uz to tiesīgas, bet kas vairs neatbildīs šim kritērijam vienīgi statistisku iemeslu dēļ (pakāpeniskas pārtraukšanas reģioni). Tas sasniedz 66 % no summas, ko tie būtu saņēmuši laika periodā 2007.– 2013. kā pilnīgas konverģences reģioni;

—

atzīmē, ka vienīgais budžeta postenis EUR 336.2 biljonu apmērā ir vienlīdzīgs 0,41 % no NKI (vai EUR 344,9 biljoni, 0,46 % no NKI, ieskaitot Solidaritātes fonda administratīvos izdevumus un citas darbības);

—

uzsver, ka uz ilgtspēju balstītas, veselīgas makroekonomikas ieviešanas nolūkā ar tām saistītās programmas izteikti jāvērš uz Lisabonas un Gēteborgas mērķu īstenošanu;

—

atzīmē, ka Lisabonas stratēģiju izstrādāja, lai veicinātu noturīgu ekonomisko izaugsmi un stiprinātu sociālo kohēziju šādu mērķu ietvaros:

—

norāda, ka Komisijas papildinošajā paziņojumā konstatēts, ka Lisabonas — Gēteborgas stratēģijas mērķi izaugsmes un nevienādības likvidācijas jomā lielā mērā nav izpildīti. Daļēji tas ir saistīts ar globālo konkurenci, ražošanas vājumu, iedzīvotāju novecošanos un augošajām vajadzībām veselības aizsardzības jomā, atbilstoši ietekmējot valsts izdevumus.

—

uzskata, ka ir nepieciešams noteikt un novērtēt kritiskos panākumu faktorus, lai kontrolētu un sasniegtu Lisabonas–Gēteborgas mērķus, kā arī turpmākos veidus, kā mobilizēt pilsonisko sabiedrību, regionālās un vietējās varas iestādes un uzņēmējdarbības vadītājus — visus tos, kam ir loma Lisabonas panākumos, lai radītu Lisabonas–Gēteborgas stratēģiju visiem;

—

atzīst, ka gadījumā, ja finanšu plānā izdevumu līmeņi maksājumu apropriācijām tiek samazināti zem 1,14 % no NKI, ko ierosina Komisija, tiktu zaudētas tās programmas, kas atrodas pozīcijas 1b) “Kohēzija izaugsmei un nodarbinātībai” apakšpozīcijā “atbalsts reģionu konkurētspējai un nodarbinātībai ārpus mazāk labvēlīgiem reģioniem”. Reģionālo atšķirību problēma tiktu saasināta, un visiem reģioniem, tiecoties uzlabot konkurētspēju, izaugsmi un nodarbinātību ES kopumā, nebūtu iespējams darboties uz vienlīdzīgiem pamatiem;

—

aizvien ir izteikusies par konkurētspēju un nodarbinātību veicinošiem pasākumiem, lai nodrošinātu, ka visi ES reģioni pilnā apjomā tiek iesaistīti Lisabonas–Gēteborgas stratēģijā; tomēr tā jautā, cik lielā mērā Lisabonas un Gēteborgas mērķus var sasniegt ar saistītajām programmām, ja reģionālās labklājības deficīts ir vienīgais rādītājs finansējuma piešķiršanai;

—

uzsver, ka bruto iekšzemes kopproduktam, kā konstatēts Trešajā Kohēzijas ziņojumā, kā galvenajam rādītājam ir virkne trūkumu, un ir atkārtoti izrādījies, ka nevienlīdzība reģionu iekšienē, kas visskaidrāk izpaužas lielās un vidēji lielās pilsētās (9), ir daudz spēcīgāka nekā nevienlīdzība starp reģioniem.

—

tādēļ nožēlo, ka problēma reģionos un starp reģioniem tiek padziļināta salīdzinājumā ar agrākajiem plānošanas periodiem “Mērķim 2” paredzēto mazāko budžeta līdzekļu dēļ, jeb 18 % budžeta 2007. — 2013. gadā salīdzinājumā ar 23,8 % 2000.– 2006. gadā (10).

—

atbalsta svarīgu pilsētu teritoriju kā ekonomiskās izaugsmes dzinējspēka potenciāla uzsvērto atzīšanu, tomēr uzskata, ka ierosinātajos noteikumos katras valsts sistēmā jāiekļauj izteikta norāde uz pilsētu noturīgu attīstību, lai atspoguļotu šādu pilsētu teritoriju kā Eiropas ekonomikas dzinējspēka nozīmi.

—

nožēlo, ka demogrāfiskās novecošanās sekas — mazāks pieaugums un mazāks NKP, kā arī šo seku likvidēšanai nepieciešamie pasākumi gan tiek atzīti Lisabonas stratēģijā, tomēr nav salīdzinoši atzīts jaunu cilvēku potenciāls lielāka pieauguma un konkurētspējas radīšanai.

—

atzīst nepieciešamību atsākt rūpniecības politiku Eiropā, radot uzņemējdarbībai draudzīgu vidi;

—

uzsver nepieciešamību izmantot un veicināt MVU sektora attīstības potenciālu vienotā tirgus pieaugumā. turklāt tiek atzīts, ka MVU, iespējams, ir vislielākais neizmantotais potenciāls vienotajā tirgū;

—

konstatē, ka vienotā tirgus noteikumu piemērošanā kohēzijas politikai, lai stimulētu mazos uzņēmumus, var konstatēt novērtējamu pievienojamo vērtību, palielinot kopienas iekšējo tirdzniecību starp mazāk attīstītiem reģioniem un pārējo ES, jo apmēram viena ceturtā daļa tēriņu uz konkurences virzītas kohēzijas politikas pamata atgriežas pārējā Kopienā palielināta eksporta veidā.

—

uzskata, ka valsts atbalsta noteikumu reformā ir nepieciešama horizontāla izņēmumu regulēšana, kas atbalsta pētniecību un tehnoloģiju attīstību un MVU;

—

uzskata, ka tāda darbības novērtējuma ieviešana, kas pieļauj valsts un reģionālo un vietējo varas iestāžu lielāku elastību tādu pasākumu noteikšanā, kuriem ir ierobežota ietekme uz konkurenci un tirdzniecību ES līmenī, bet kas novērš faktiskas kļūmes tirgū, sekmē atpalikušo apgabalu attīstību un veicina uzņēmējdarbību.

—

uzskata, ka, lai ES kļūtu par dinamisku, uz zinātnes atziņām pamatotu ekonomisku sistēmu, ir nepieciešami daudzi pasākumi un finanšu atbalsta sistēmas, jo īpaši tādu izcilības centru izveide uz Eiropas plašās izglītības un infrastruktūras bāzes, kas attīstīs reģionālo ekonomiku, izplatīs paraugpieredzi un paaugstinās konkurētspēju visā ES;

—

piekrīt Komisijai, ka ES centienu stiprināšana pētniecībā un tehnoloģijas attīstībā ir svarīgs paplašinātās ES mērķis, bet ievērojot pareizu valsts un privatā finansējuma līdzsvaru (11);

—

tādēļ atbalsta Barselonas Eiropadomes lēmumu līdz 2010. gadam palielināt pētniecības un attīstības izdevumus līdz 3 % no ES IKP.

—

piekrīt Komisijas ierosinājumam papildināt finanšu līdzekļus TEN tīklu attīstīšanai. Galvenā prioritāte būtu jāpiešķir pārrobežu projektiem, kas veicina pārvadātāju sadarbību un ilgtspējīgu vairākveidu pārvadātāju iesaistīšanu (īpaši “ātrsatiksmes jūras ceļu” koncepcijas ietvaros) ar noteikumu, ka tie iekļaujas visaptverošā noturīgā transporta sistēmā;

—

uzsver nozīmi, kāda TEN tīkliem, īpašajā salu apgabalu gadījumā — ātrsatiksmes jūras ceļiem, varētu būt to grūtību pārvarēšanā, kādas rodas reģioniem, kuriem piemīt dabiski un demogrāfiski trūkumi, attiecībā uz piekļuvi vienotajam tirgum uz godīgiem noteikumiem;

—

atzīst dalībvalstu ierobežoto spēju sagādāt nepieciešamās infrastruktūras investīciju summas laikā, kad tās cenšas apcirpt valsts tēriņus, lai nodrošinātu atbilstību Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumiem.

—

uzsver, ka vietējo un reģionālo varas iestāžu nodrošinātais Eiropas transporta tīkla finansējums var būt tikai perifērs, ņemot vērā smagās saistības attiecībā uz citiem ieguldījumiem infrastruktūrā, kuriem bieži ir būtiska nozīme Eiropas transporta tīklu vienmērīgā darbībā un vietējās ekonomikas un sociālo infrastruktūru darbībā;

—

piebilst, ka konkurētspējas veicināšana sekmē pilsētu un reģionu būtiskas savstarpējās atkarības atzīšanu, kas savukārt var radīt kritisko masu, kura spēj izraisīt plašu izaugsmi apgabalos, ko nav iespējams panākt tikai ar pilsētas vai reģiona starpniecību vien. Iepriekš minētā labs piemērs ir Eiropas pilsētu tīkli, kā, URBACT, un Eiropas līmenī jānodrošina teritoriālo zonu labākās prakses un pieredzes savstarpēja apmaiņa un nepieciešamie ieguldījumi, lai sekmētu Lisabonas un Gēteborgas mērķu sasniegšanu.

—

pasvītro, ka vietējā un reģionālā kadru kapitāla veidošana un apmācība ir būtiski svarīga Eiropas vienotā tirgus attīstībai un Lisabonas stratēģijas īstenošanai. Visā Eiropā veiktie pasākumi mobilitātes atbalstam radīt reālu ekonomisko ietekmi. Gan atsevišķi, gan kopumā šie pasākumi ir ļoti vērtīgi. To papildus izmaksas budžetā jāatzīst kā būtiskas integrētā darba tirgus un Eiropas vienotās mācību zonas vienmērīgai funkcionēšanai un attīstībai.

—

pieņem Komisijas viedokli par to, ka jābūt uzņēmumiem un darba ņēmējiem paredzētiem attiecīgiem reglamentējošiem noteikumiem, lai noteiktu sociālās normas un pamattiesības.

—

atzīst, ka Kopienas pievienotā vērtība var rasties ne tikai, pateicoties finansiālam atbalstam, bet arī Kopienas metodei, ar kuras palīdzību tiek izstrādātas programmas, kurās ņemtas vērā un attīstītas reģionālās stratēģijas. Tikai ar Eiropas institucionālo sistēmu vien var nodrošināt atsevišķu sektoru pasākumu un finansu instrumentu komplementaritāti, ņemot vērā Kopienas ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas izvirzītos mērķus;

—

konstatē, ka paplašināšanās ietvaros priekšroka būtu dodama konverģences mērķim, lai izrādītu solidaritāti ar jaunajām dalībvalstīm un “veco” dalībvalstu vājākajiem reģioniem un nodrošinātu, ka fonda līdzekļi nonāk attīstības ziņā visvairāk atpalikušajos reģionos un pilsētās;

—

norāda, ka Komisijas ierosinājums par ES struktūrfondu finansējumu nākamajā finansēšanas periodā ir godīgs kompromiss arī attiecībā uz līdzšinējās ES– 15 reģioniem, jo 109,8 miljardi euro tiks paredzēti jaunajam “Mērķim 1” un 56,6 miljardi euro — jaunajam “Mērķim 2”“vecajās” dalībvalstīs (salīdzinājumā ar 154 miljardiem euro un attiecīgi 46,6 miljardiem euro pašreizējā finansēšanas periodā);

—

brīdina nepieļaut partnerības un solidaritātes principu neievērošanu attiecībā uz tām dalībvalstīm, kas vairs nebūs tiesīgas saņemt Kohēzijas fonda finansējumutu statistiskā efekta dēļ, ko rada ES paplašināšana;

—

atzīst iemeslus absorbcijas robežas ieviešanai 4 % apmērā no visu dalībvalstu valsts IKP līdzekļu iedalījumā no ERAF, ESF un Kohēzijas fonda, ieskaitot līdzekļu pārvedumus lauku attīstības un zvejniecības pārstrukturēšanas ietvaros (12). Ekonomisko un sociālo atšķirību mazināšanai arī turpmāk jābūt Eiropas Savienības visaugstākajai prioritātei un minētie līdzekļi ir nepieciešami ekonomiski un sociāli atpaliekošo reģionu un dalībvalstu atbalstam;

—

akceptē to, ka Berlīnes formulas princips — jo mazāk attīstīts ir reģions, jo vairāk palīdzības tam jāsaņem — bija labi pamatots un tas jāpiemēro nākotnē. Tādēļ nepieciešama to noviržu izmeklēšana, kas rodas, piemērojot absorbcijas slieksni 4 % apmērā no attiecīgās valsts IKP;

—

tomēr brīdina, ka visas vispārējo maksājumu asignējumu korekcijas notiks ārpus šo 4 % robežām, un tādējādi, lai gan kohēzijas finansēšana tiks garantēta jaunajās dalībvalstīs, šī ietekme nopietni vājinās Lisabonas — Gēterborgas programmu visās valstīs.

—

atzīst, cik svarīgi ir uzlabot jaudu veidošanos dalībvalstu un jauno kaimiņvalstu decentralizētajās iestādēs. Atzīstamu progresu var panākt pārrobežu un starpreģionālajā sadarbībā, nodrošinot vietējo un reģionālo varas iestāžu speciālistu zināšanu un pieredzes apmaiņu.

—

lauksaimniecības sektora konkurētspējas paaugstināšana, veicinot pārstrukturēšanu,

—

vides un ainavas aizsardzība, atbalstot zemes apsaimniekošanu,

—

dzīves kvalitātes paaugstināšana lauku apgabalos,

—

ekonomiskās diversifikācijas veicināšana;

—

noturīga piekrastes reģionu attīstība,

—

zvejas flotu, akvakultūru un zivju pārstrādes rūpniecības pielāgošana;

2.1.1

pieprasa, lai partnerības princips, kas sasaista vietējo, reģionālo, nacionālo un transnacionālo sfēru, būtu horizontāla līnija, kas caurstrāvo visus Komisijas priekšlikumus. Šis princips jāatzīst un steidzami jāievieš gan Eiropas Komisijai, gan Ministru Padomei, un tas konsekventi jāizziņo arī visās dalībvalstīs un visos mēdijos, lai demonstrētu ES pievienoto vērtību;

2.1.2

aicina konsekventi piemērot partnerības principu detalizētās regulās, ko Komisija iesniedz par visiem finanšu plānā 2007. — 2013. gadam apzinātajiem politikas elementiem;

2.1.3

prasa, lai partnerības princips tiktu pilnībā atzīts jaunajos noteikumos par programmām, īpaši attiecībā uz Transeiropas sadarbību, un lai programmās tiktu izmantota attiecīgo vietējo un reģionālo pašvaldību zināšanas un pieredze;

2.2.1

uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi panākt labāku saskaņu starp kohēzijas politiku un Kopienas nozaru politiku, īpaši lauksaimniecības, pētniecības un konkurences, vides un transporta politiku un tādējādi dot iespēju uz teritoriju balstītai pieejai. Papildus partnerības principam jaunajā programmā vajadzētu ietvert arī Komisijas un Ministru Padomes iesaistīšanos koordinētas pārvaldes jomā visos pārvaldes līmeņos — vietējā, reģionālajā, valsts un ES līmenī;

2.3.1

ierosina paplašināt trīspusīgu paktu un nolīgumu darbības jomu, lai ņemtu vērā 2007.– 2013. gada finanšu plāna vadības aspektus un uzsvērtu vietējo un reģionālo varas iestāžu vēlētos locekļus apņemšanās attiecībā uz “ceļa karti”, īpaši saistībā ar pamatprogrammu teritoriālo sastāvdaļu, kas nepieciešama kohēzijas mērķu īstenošanai gan dalībvalstīs, gan starp tām;

2.3.2

pieņem, ka vietējo un reģionālo varas iestāžu iesaistīšana ceļu kartes procesā, kur reģionālās stratēģijas būtu nacionālās stratēģijas sastāvdaļas, nodrošinātu ne vien lielāku saistību ilgtspējīgas izaugsmes darba kārtības īstenošanā, bet arī Eiropas kohēzijas politikas labāku redzamību un resursu novirzīšanu pirmkārt turp, kur tie ir visvairāk nepieciešami.

2.3.3

uzsver, ka šos pasākumus var ieviest, neietekmējot steidzamo nepieciešamību vienkāršot un racionalizēt Konkurences un Kohēzijas programmu izstrādāšanu un ieviešanu;

2.3.4

iesaka starpiestāžu ietekmes pārbaudes kritisku novērtējumu, lai izvērtētu, kas ir paveikts un kas ir efektīvs dalībvalstu daudzveidīgajā sabiedriskajā kārtībā. Vienots revīzijas režīms palīdzētu noteikt, vai ir virzība uz stratēģiskajiem mērķiem — saskaņā ar Lisabonas–Gēteborgas stratēģiju — nosakot visnepieciešamāko resursu prioritātes.

2.4.1

atkārtoti uzsver Eiropas efektīvas reģionālās politikas un Lisabonas–Gēteborgas programmas īstenošanas sarežģīto saikni. ES turpmākā izaugsme un konkurētspēja visās Eiropas daļās tiks veicināta ar ES kohēzijas politikas turpināšanu nevis ar tās atkārtotu nacionalizēšanu, tādējādi apstiprinot līdzšinējās Es reģionālās politikas pozitīvo ietekmi uz Kopienas sociālās, ekonomiskās un teritoriālās kohēzijas nostiprināšanu;

2.4.2

neatlaidīgi pieprasa, lai visā dalībvalstu un Komisijas izstrādātajās valstu rīcības programmās attīstībai un nodarbinātībai tiktu atspoguļota apspriešanās ar vietējām un reģionālajām varas iestādēm un minēto iestāžu iesaiste. Pilsētu un reģionu stratēģiskajiem plāniem ir jānosaka valsts rīcības programmā ietverto saistību un mērķu apprises;

2.4.3

vienlīdz iesaka noteikt mehānismu tādu programmu izstrādāšanas atvieglošanai, kurās varētu piedalīties divi vai vairāki reģioni un kuru mērķis būtu efektīvi veicināt attiecīgās teritorijas konkurētspējas uzlabošanos;

2.4.4.

pastāv uz to, ka finanšu plāna 2007. — 2013. gadam Izaugsmes un nodarbinātības konkurētspējas pīlārs nevar būt korekcija, kas ir maināma sarunās par maksājumu asignēšanu nākošajam pamata periodam, atzīstot, ka no Kohēzijas mērķiem prioritāte jāpiešķir Konverģences mērķim, RK tomēr uzskata, ka ES būtu jāatbalsta Konkurences mērķis, lai sagatavotos un veicinātu pārmaiņas, kas būs nepieciešamas “jaunās” Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšana;

2.4.5

aicina nodrošināt kohēzijas politikas finansēšanu vismaz 0,41 % apmērā no ES NKI, lai nodrošinātu kohēzijas politikas uzdevumu pilnīgu izpildi ES– 25;

2.4.6

atbalsta nepieciešamību saskaņot absorbcijas griestu 4 % apmērā no valsts IKP piemērošanu dalībvalsts līmenī ar Berlīnes formulas piemērošanu mazāk attīstītajos reģionos;

2.4.7

prasa, lai dzīvotspējīgas lauku attīstības programmas tiktu cieši integrētas kohēzijas politikas programmās un pašu resursu spiediena rezultātā nekļūtu par lauksaimniecības programmu surogātu;

2.4.8

pieprasa, lai reģionālie sadales kritēriji attiecībā uz konkurētspējas un nodarbinātības pīlāru pamatotos uz jauktiem rādītājiem, kas atspoguļo reģionālās un vietējās vajadzības un iespējas, un varētu izvērtēt reģiona iekšējās atšķirības;

2.4.9

pieprasa, lai valsts līmeņa stratēģiskajā plānošanā atzītu un iekļautu pilsētu piedāvātās iespējas visas ES sociālajai un ekonomiskajai attīstībai;

2.4.10.

pieprasa, lai ar RK aktīvi apspriestos Eiropadomes pavasara ikgadējā konkurētspējas un kohēzijas programmas izskatīšanā. Tas nodrošinātu iespējas vietējām un reģionālajām varas iestādēm izvirzīt jautājumus un labu praksi, kas nepieciešama Lisabonas un Gēteborgas programmas īstenošanas atklātās koordinēšanas metodes darbības pilnveidošanai.

2.5.1

pieprasa pieņemt saskaņotāku pieeju makroekonomisku pasākumu ieviešanai, attiecībā uz nodarbinātību un darbību sociālajā jomā, vides un pētniecības ierosmēm, piešķirot jaunu spēku stratēģijai un dodot vadlīnijas nacionālajām rīcības programmām;

2.5.2

aicina būtiski uzlabot Lisabonas — Gēteborgas stratēģijas pārvaldību, lai to padarītu efektīvāku un vieglāk saprotamu;

2.5.3

uzskata, ka Lisabonas stratēģijas termiņa vidusposma pārskatā tādēļ jāiekļauj kritisks pārvaldības īstenošanas novērtējums un analīze par administrācijas decentralizācijas ietekmi uz Lisabonas stratēģijas īstenošanas efektivitāti;

2.5.4

uzsver, ka, neskatoties uz samērā skumjo un pesimistisko situāciju attiecībā uz Lisabonas stratēģijas ieviešanu, atsevišķas dalībvalstis ir sasniegušas noteiktos mērķus daudzās politikas jomās. Reģionu komiteja uzskata, ka vajadzētu uzmanīgāk analizēt veiksmes faktorus un ņemt tos vērā, ieviešot atvērtās koordinācijas metodi;

2.5.5

īpaši pieprasa sekmju kritisku faktoru noteikšanu un izvērtēšanu vietējā un reģionālā līmenī visā ES un ieguldījumu Vima Koka (14) ierosinātajā 14 rādītāju un mērķu sistēmā, kas izmantojama labu un sliktu darbības rezultātu noteikšanai dalībvalsts līmenī;

2.5.6

uzsver, ka ekonomisko konkurētspēja ir ārkārtīgi būtiska sociālās kohēzijas un noturīgas attīstības vides jomā;

2.5.7

pieprasa piešķirt plašākas funkcijas vietējām un reģionu pašvaldībām tādu zināšanu izplatīšanā un inovāciju un pasākumu ieviešanā, kas nepieciešami Lisabonas–Gēteborgas mērķu sekmīgai sasniegšanai, tādējādi piešķirot stratēģijai lielāku politisku svaru;

2.5.8

iesaka arī Lisabonas–Gēteborgas mērķu termiņa vidusposma pārskata gaitā izstrādāt Eiropas Jaunatnes paktu, koncentrējoties uz bezdarba, sociālās un profesionālās integrācijas problēmām, un papildu pasākumiem saistībā ar Lisabonas–Gēteborgas programmu attiecībā uz iedzīvotāju populācijas novecošanu;

2.5.9

aicina izstrādāt vienotus ikgadējus ziņojumus gan valstu, gan ES līmenī par progresu Lisabonas– Gēteborgas mērķu sasniegšanā, par kuriem būtu jāapspriežas ar Reģionu komiteju, un Eiropadomes pavasara sanāksme koncentrēties uz galvenajiem politikas jautājumiem minēto mērku sasniegšanā;

2.5.10

pieprasa, ka ES nākamajam lielajam projektam pēc paplašināšanās, vienotās valūtas un vienotā tirgus ieviešanas jābūt par izaugsmes un nodarbinātības maksimālu pastiprināšanu, atkārtoti koncentrējoties uz Lisabonas–Gēteborgas programmu;

2.6.1

lūdz, lai regulās, kas attiecas uz pētniecību un tehnoloģisko attīstību — jomām, kurās paredzams finansiālo resursu piešķiršanas ievērojams palielinājums — skaidri tiktu atzīts pētniecības pamata programmas teritoriālais komponents.

2.6.2

pieprasa, lai nacionālās un reģionālās pētniecības programmas tiktu koordinētas, lai radītu īstu Eiropas Pētniecības telpa, kas spēj uzturēt konkurētspējas un izaugsmes uzdevumus.

2.6.3

aicina attīstīt Savstarpējās mācību platformas un Inovāciju centrus, lai palīdzētu radīt un uzturēt reģionālās pētniecības stratēģijas un reģionālo zināšanu attīstības modeļus, kas veicina augstskolu iesaistīšanos vietējā ekonomikā. Šīs platformas un tīkli jāveido tā, lai atvieglotu jaunu ideju un produktu ātru pielietošanu, stimulētu pamata un lietišķās pētniecības produktivitāti un saīsinātu laiku no izgudrojuma līdz tā pielietošanai;

2.6.4

aicina dalībvalstis Nacionālajos rīcības plānos iestrādāt pasākumus, kas tiks veikti, lai sasniegtu 3 % no NKP mērķi attiecībā uz investīcijām pētniecībā un attīstībā;

2.7.1

atbalsta priekšlikumus trīskāršot “Erasmus” programmas studentu skaitu un palielināt skolēnu mobilitātes pasākumu un arodapmācību prakses vietu skaitu.

2.8.1

atbalsta priekšlikumus stiprināt partnerības pasākumus un ieviest vienkāršotus lēmumu pieņemšanas instrumentus vietējā, reģionālajā, valsts un ES līmenī — visās pārvaldes jomās un starp tām, tomēr uzstāj, ka minētie pasākumi jāievieš steidzami;

2.8.2.

iesaka, ka, tiecoties uz Lisabonas–Gēteborgas mērķiem, Eiropas Komisijai katru gadu vajadzētu izvērtēt valstu Rīcības plānus un, ņemot vērā šādu vērtējumu teritoriālo aspektu, iesaistīt vērtēšanā vietējās un reģionālās varas iestādes;

2.8.3

arī iesaka, ka Eiropas Komisijai vajadzētu katru gadu sniegt ziņojumu par 2007.– 2013. gada finanšu plānā noteikto politisko izaicinājumu jomā gūtajiem panākumiem un par katra pārvaldes līmeņa — vietējā, reģionālā un valsts — ieguldījumu, lai vajadzības gadījumā dotu stimulu ekonomisko reformu uzsākšanai un lielākai visu aģentūru, vietējo, reģionālo un valsts pārvaldes iestāžu iesaistīšanai un pārskatatbildībai;

2.9.1

pasvītro, ka bez Komisijas ierosinātās resursu palielināšanas ar pilsonību, brīvību, drošību un taisnīgumu saistītiem pasākumiem nepieciešams pilnībā atzīt, ka tieslietu un iekšlietu darbs nav tikai sarunu jautājums starp Briseli un Dalībvalstīm subsidiaritātes kārtībā vadības vietējā un reģionālā sfērā. Sevišķa uzmanība šajā sakarā jāpievērš atzītām jauno dalībvalstu vietējām un reģionālām iestādēm.

2.9.2

lūdz, lai ES programmu pievienotās vērtības apzināšanas mehānismu pārskatāmība tiktu palielināta visā vietējā un reģionālā valdībā, lai paaugstinātu sabiedrības informētību par vietējā mēroga nodrošināmo Eiropas politiku un atbalstu tai.

2.10.1

atkārtoti izsaka savu piekrišanu pašu resursu budžeta griestiem 2007.– 2013.gada finanšu plānā 1.24 % apjomā no NKI, jo šie griesti atspoguļo budžeta disciplīnas un Kopienas pievienotās vērtības nepieciešamību un šo resursu apjoms ir vienīgais līdzeklis, lai izpildītu kohēzijas un konkurētspējas, vienotā tirgus un mūsu kopīgā Līguma saistības;

2.10.2

brīdina par potenciālām briesmām, ko var radīt kompromisa budžets;

2.10.3

tāpat kā Eiropas Parlaments uzskata, ka pašreizējās finanšu perspektīvas ir vispārējas starpinstitūciju vienošanās neatņemama sastāvdaļa, ko var pagarināt tikai savstarpējas uzticēšanās starp institūcijām atmosfērā un vienojoties ar abām budžeta iestādēm;

2.10.4

uzstāj, ka tie, kuri cenšas samazināt saistību asignējumus, visticamāk koncentrējas uz Strukturālā fonda programmām reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības veicināšanai, kuras sagrupētas apakšsadaļā (1b) Izaugsmes un nodarbinātības kohēzijas darba kārtība. Neproporcionāli budžeta samazinājumi šajā jomā varētu faktiski no jauna nacionalizēt reģionālo politiku lielākajā daļā bijušās ES 15;

2.10.5

uzstāj, ka jebkāds spiediens uz Saistību asignēšanas apakšsadaļām Izaugsmes un nodarbinātības konkurētspējas pīlārā attiecībā uz pētniecības un tehnoloģiskās attīstības iniciatīvām ir pretrunā dalībvalstu saistībām attiecībā uz Barselonas uzdevumiem un izdevumiem pētniecībai un attīstībai, kam 2010. gadā būs jāsasniedz 3 % no IKP;

2.10.6

brīdina, ka plānošanas perioda sākuma kavēkļi ieilgušu sarunu rezultātā novedīs pie finansiālas sagrāves un nestabilitātes visās ES vietējās un reģionālās iestādēs;

2.10.7

uzstāj, lai sarunu iznākums garantētu solidaritātes principa uzturēšanu, kurš ir virzījis ES politiku kopš strukturālās politikas radīšanas 1973. — 1975. gadā, proti, lai ES atbalstītu visus reģionus, kam nepieciešams atbalsts, neatkarīgi no tā, vai tie atrodas bagātākās vai nabadzīgākās valstīs;

2.10.8

aicina dalībvalstis sadarbībā ar pilsētām un reģioniem rast politisku risinājumu attiecībā uz tām valstīm, kuras paplašināšanas statistikas efekta dēļ vairs nebūs tiesīgas saņemt Kohēzijas fonda līdzekļus;

2.11.1

apsveic virzību uz vienotiem fondiem dažādās politikas jomās, ieskaitot kohēzijas politiku, lauku attīstību, vides programmas un zivsaimniecības sektora pārstrukturēšanu, jo šī metode harmonizēs administratīvās prasības šo pasākumu ieviešanai un vienkāršos to īstenošanu.

2.12.1

aicina Eiropas Komisiju izstrādāt pamatnoteikumus valsts atbalsta noteikumu un nosacījumu teritoriālālajai diferenciācijai, lai ļautu izdarīt mērķtiecīgus valsts ieguldījumus tur, kur tie var labot reālas tirgus nepilnības, neizkropļojot konkurences nosacījumus vai dodot iespēju vairāk atbalstīt pētniecību un inovācijas, jo īpaši mazajos un vidējos uzņēmumos,, lai sasniegtu teritoriālās kohēzijas mērķi;

2.12.2

uzskata, ka vajadzētu izstrādāt jaunu regulu par valsts atbalstu, kas attiektos uz jaunajiem kohēzijas un reģionālās politikas noteikumiem, lai atkarībā no risināmo problēmu līmeņa atļautu valsts atbalsta piešķiršanu teritorijās, kuras vairs nav tiesīgas saņemt kohēzijas finansējumu;

2.12.3

lūdz Komisiju izskaidrot 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā noteiktās reģionālās palīdzības nākotni atšķirību izpratnē starp reģioniem, kuri ir atbilstoši saskaņā ar virsrakstu “reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības atbalsts” sadaļā par “Konverģenci”;

2.12.4

uzskata, ka arī ilgtspēja ir svarīgs apsvērums, un ka valsts ieguldījumiem ar valsts atbalsta starpniecību pamatā jāsaskan ar ilgtspējas principiem.

2.13.1

atbalsta Komisijas ierosinājumu uzsākt debates par pašreizējās ES finansēšanas sistēmas trūkumiem,

2.13.2

atbalsta Komisijas priekšlikumu izveidot jaunu, taisnīgāku koriģēšanas mehānismu.

2.14.1

paziņo, ka Stabilitātes uz izaugsmes pakta ieviešanai trūkst konsekvences un uzticamības. Ir svarīgi, lai Paktā tiktu ņemta vērā pašreizējā reālā ekonomiskā situācija ES, uzlabojot ekonomisko pamatojumu, uz kuru balstās stabilitātes un izaugsmes noteikumi. Jāuzlabo saskanība starp nacionālajiem un Eiropas procesiem, valstu iestādes vairāk jāiesaista ekonomiskās politikas daudzpusējā uzraudzībā un jāuzlabo saskanība starp fiskālo un monetāro politiku un uzlabota saistība starp saimniecisko un monetāro politiku.

2.14.2

norāda, ka, tā kā galvenās problēmas rodas dalībvalstu budžetos saistībā ar Eiropas ekonomiku saimniecisko atslābumu un tajos jāņem vērā paaugstinātais bezdarba līmenis, kā arī pastāvīgās sociāla rakstura grūtības daudzos reģionos un apvidos, Komisijai jārisina minētās problēmas, pārskatot Stabilitātes un izaugsmes pakta izpildi un nodrošinot ekonomikas politikas noturīgumu. Galu galā ES tikai tad sasniegs nepieciešamo izaugsmes, nodarbinātības un sociālās kohēzijas līmeni, ja arī Eiropas makroekonomiskais konteksts atbildīs Lisabonas stratēģijai un ja tiks uzlabota Kopienas instrumentu koordinācija.