(1)

Kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantā, Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, kā noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (“Harta”). Savienības starptautiskās darbības virzītājspēkam vajadzētu būt tām pamatvērtībām, kas ir iedvesmojušas Savienības izveidi, kā arī cilvēktiesību universālumam un nedalāmībai un Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Statūtu un starptautisko tiesību principu ievērošanai. Šāda rīcība ietver jaunattīstības valstu ilgtspējīgas ekonomiskās, sociālās un vidiskās attīstības veicināšanu.

(2)

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 191. pantu augsts aizsardzības līmenis un vides kvalitātes uzlabošana, kā arī Eiropas pamatvērtību veicināšana ir viena no Savienības prioritātēm, kā noteikts Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumā par Eiropas zaļo kursu. Šo mērķu sasniegšanai ir jāiesaista ne tikai valsts iestādes, bet arī privātie dalībnieki, jo īpaši uzņēmumi.

(3)

Savā 2020. gada 14. janvāra paziņojumā “Spēcīga sociālā Eiropa taisnīgai pārejai” Komisija apņēmās uzlabot Eiropas sociālo tirgus ekonomiku, lai panāktu taisnīgu pāreju uz ilgtspēju, nodrošinot, ka neviens netiek atstāts novārtā. Šī direktīva būs arī ieguldījums Eiropas sociālo tiesību pīlārā, kas sekmē tiesības, kuras nodrošina taisnīgus darba apstākļus. Tā ir daļa no Savienības rīcībpolitikām un stratēģijām, kas attiecas uz pienācīgas kvalitātes nodarbinātības veicināšanu visā pasaulē, arī globālās vērtības ķēdēs, kā minēts Komisijas 2022. gada 23. februāra paziņojumā par pienācīgas kvalitātes nodarbinātību visā pasaulē.

(4)

Uzņēmumu rīcība visās ekonomikas nozarēs ir panākumu atslēga Savienības ilgtspējas mērķu sasniegšanā, jo Savienības uzņēmumi, jo īpaši lielie, ir atkarīgi no globālajām vērtības ķēdēm. Uzņēmumu interesēs ir arī aizsargāt cilvēktiesības un vidi, jo īpaši, ņemot vērā patērētāju un ieguldītāju augošās rūpes par šiem jautājumiem. Savienības, kā arī valstu līmenī jau pastāv vairākas iniciatīvas to uzņēmumu atbalstam, kas veicina uz vērtībām orientētu transformāciju.

(5)

Spēkā esošie starptautiskie standarti par atbildīgu uzņēmējdarbības praksi nosaka, ka uzņēmumiem būtu jāaizsargā cilvēktiesības, un tajos ir izklāstīts, kā uzņēmumiem būtu jārūpējas par vides aizsardzību visās savās darbībās un vērtības ķēdēs. ANO Vadošajos principos uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām (ANO Vadošie principi) ir atzīts uzņēmumu pienākums īstenot pienācīgu rūpību cilvēktiesību jomā, identificējot, novēršot un mazinot savu darbību nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēktiesībām un atskaitoties par to, kā tie risina ar minēto ietekmi saistītos jautājumus. ANO vadošajos principos ir noteikts, ka uzņēmumiem būtu jāizvairās no cilvēktiesību pārkāpumiem un jānovērš tāda nelabvēlīga ietekme uz cilvēktiesībām, kuru tie ir radījuši vai veicinājuši vai kura ir saistīta ar uzņēmumu pašu darbībām, to meitasuzņēmumu darbībām un to tiešajām un netiešajām darījuma attiecībām.

(6)

Jēdziens “pienācīga rūpība cilvēktiesību jomā” tika precizēts un pilnveidots Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) Vadlīnijās daudznacionāliem uzņēmumiem, kurās pienācīga rūpība tika attiecināta arī uz vides un pārvaldības jautājumiem. ESAO Pienācīgas rūpības vadlīnijas atbildīgai uzņēmējdarbības praksei un vadlīnijas konkrētām nozarēm ir starptautiski atzīti satvari, kas nosaka praktiskus pienācīgas rūpības pasākumus, lai palīdzētu uzņēmumiem identificēt, novērst un mazināt faktisko un iespējamo ietekmi savās darbībās, piegādes ķēdēs un citās darījuma attiecībās un atskaitīties par to, kā tie risina ar šo ietekmi saistītos jautājumus. Pienācīgas rūpības jēdziens ir arī iestrādāts ieteikumos, kas ietverti Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Trīspusējā deklarācijā par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku.

(7)

Visiem uzņēmumiem ir pienākums ievērot cilvēktiesības, kas ir universālas, nedalāmas, savstarpēji atkarīgas un savstarpēji saistītas.

(8)

ANO ilgtspējīgas attīstības mērķos, ko 2015. gadā pieņēma visas ANO dalībvalstis, ietilpst mērķi veicināt noturīgu, iekļaujošu un ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi. Savienība ir izvirzījusi sev mērķi sasniegt ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus. Privātais sektors sniedz savu ieguldījumu minēto mērķu sasniegšanā.

(9)

Dabas vai cilvēku radītu apdraudējumu kaitīgā ietekme skar globālās vērtību ķēdes un jo īpaši kritisko izejvielu vērtību ķēdes. Tādu satricinājumu biežums un ietekme, kas ietver riskus kritiskām vērtības ķēdēm, nākotnē, visticamāk, palielināsies. Privātajam sektoram varētu būt svarīga loma noturīgas, iekļaujošas un ilgtspējīgas ekonomikas izaugsmes veicināšanā, vienlaikus izvairoties no nelīdzsvarotības radīšanas iekšējā tirgū. Tas uzsver, cik svarīgi ir stiprināt uzņēmumu noturību pret nelabvēlīgiem scenārijiem saistībā ar to vērtības ķēdēm, ņemot vērā ārējos faktorus, kā arī sociālos, vides un pārvaldības riskus.

(10)

Starptautiskie nolīgumi saskaņā ar ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām, kuras puses ir Savienība un dalībvalstis, piemēram, Parīzes nolīgums, kas 2015. gada 12. decembrī pieņemts ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām ietvaros (“Parīzes nolīgums”) (3), un nesenais Glāzgovas klimata pakts, nosaka precīzu rīcību klimata pārmaiņu jautājumu risināšanai un globālās sasilšanas noturēšanai 1,5 oC robežās. Papildus konkrētajām darbībām, kas tiek sagaidītas no visām parakstītājām pusēm, par kritiski svarīgu šo mērķu sasniegšanā tiek uzskatīta arī privātā sektora loma, jo īpaši tā ieguldījumu stratēģijas.

(11)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/1119 (4) Savienība arī juridiski apņēmās līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti un līdz 2030. gadam samazināt emisijas par vismaz 55 %. Lai izpildītu šīs abas apņemšanās, uzņēmumiem ir jāmaina ražošanas un iepirkumu veikšanas prakse. Komisijas dienestu darba dokumentā, kas pievienots Komisijas 2020. gada 17. septembra paziņojumam “Eiropas 2030. gada klimatisko ieceru vēriena kāpināšana. Investīcijas klimatneitrālā nākotnē cilvēku labā” (2030. gada klimata mērķrādītāja plāns) ir modelētas dažādas emisiju samazināšanas pakāpes, kas jāīsteno dažādām tautsaimniecības nozarēm, lai gan visām ir jāveic būtisks samazinājums visos scenārijos, lai Savienība sasniegtu savus klimata mērķus. Minētajā plānā arī uzsvērts, ka “korporatīvās pārvaldības noteikumu un prakses izmaiņas, arī ilgtspējīga finansējuma jomā, liks uzņēmumu īpašniekiem un vadītājiem rīcībā un stratēģijā prioritizēt ilgtspējas mērķus”. Komisijas paziņojumā par Eiropas zaļo kursu ir noteikts, ka būtu jāizmanto visas Savienības darbības un rīcībpolitikas, lai palīdzētu Savienībai panākt sekmīgu un taisnīgu pāreju uz ilgtspējīgu nākotni. Tajā arī noteikts, ka ilgtspēja būtu vēl vairāk jāiestrādā korporatīvās pārvaldības regulējumā. Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā (ES) 2022/591 (5) izklāstītais fundamentālais pamats Savienības rīcībai vides un klimata jomā paredz taisnīgi, līdztiesīgi un iekļaujoši paātrināt zaļo pārkārtošanos uz tādu aprites ekonomiku, kas ir klimatneitrāla, ilgtspējīga, netoksiska, resursu ziņā efektīva, balstās uz atjaunojamiem energoresursiem, noturīga un konkurētspējīga, un arī paredz aizsargāt, atjaunot un uzlabot vides stāvokli, cita starpā apturot un pretējā virzienā vēršot biodaudzveidības izzušanas procesu.

(12)

Saskaņā ar Komisijas 2021. gada 24. februāra paziņojumu “Ceļā uz klimatnoturīgu Eiropu”, kurā tā iepazīstina ar Savienības Klimatadaptācijas stratēģiju, jaunus lēmumus par ieguldījumiem un politiku vajadzētu pieņemt klimatiski informēti un atbilstoši nākotnes vajadzībām, un tas attiecas arī uz lielākiem uzņēmumiem, kuri pārvalda vērtības ķēdes. Šai direktīvai vajadzētu būt saskanīgai ar minēto stratēģiju. Tāpat būtu jānodrošina atbilstība Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai (ES) 2024/1619 (6), kurā ir noteiktas skaidras prasības banku pārvaldības noteikumiem, tostarp zināšanām par vides, sociālajiem un pārvaldības riskiem valdes līmenī.

(13)

Komisijas 2020. gada 11. marta paziņojumā “Jauns aprites ekonomikas rīcības plāns. Par tīrāku un konkurētspējīgāku Eiropu” (Rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku), Komisijas 2020. gada 20. marta paziņojumā “ES Biodaudzveidības stratēģija 2030. gadam: Atgriezīsim savā dzīvē dabu” (Biodaudzveidības stratēģija), Komisijas 2020. gada 20. marta paziņojumā “Stratēģija “No lauka līdz galdam”. Taisnīgas, veselīgas un videi draudzīgas pārtikas sistēmas vārdā (stratēģija “No lauka līdz galdam”), Komisijas 2020. gada 14. oktobra paziņojumā “Ilgtspēju sekmējoša ķimikāliju stratēģija. Ceļā uz vidi, kas brīva no toksikantiem” (Ķīmisko vielu stratēģija), Komisijas 2021. gada 12. maija paziņojumā “Ceļš uz veselīgu planētu itin visiem. ES Gaisa, ūdens un augsnes nulles piesārņojuma rīcības plāns”, Komisijas 2021. gada 5. maija paziņojumā “2020. gada Jaunās industriālās stratēģijas atjaunināšana: Veidojot spēcīgāku vienoto tirgu Eiropas atveseļošanai”, Komisijas pieejā “Rūpniecība 5.0”, Komisijas 2021. gada 4. marta paziņojumā “Eiropas sociālo tiesību pīlāra rīcības plāns” un Komisijas 2021. gada 18. februāra paziņojumā “Tirdzniecības politikas pārskatīšana – atvērta, ilgtspējīga un pārliecinoša tirdzniecības politika” kā viens no elementiem ir iekļauta iniciatīva par ilgtspējīgu korporatīvo pārvaldību. Šajā direktīvā paredzētajām pienācīgas rūpības prasībām būtu jāveicina ES Gaisa, ūdens un augsnes nulles piesārņojuma rīcības plāna mērķu sasniegšana – netoksiskas vides radīšana un cilvēku, dzīvnieku un ekosistēmu veselības un labklājības aizsargāšana pret vidiskiem riskiem un nelabvēlīgu ietekmi.

(14)

Šī direktīva atbilst Komisijas kopīgajam paziņojumam par ES Rīcības plānam cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2020.–2024. gadam. Minētajā rīcības plānā ir noteikts, ka prioritāte ir stiprināt Savienības iesaisti ar mērķi aktīvi veicināt ANO Vadošo principu un citu attiecīgu starptautisku vadlīniju, piemēram, ESAO Vadlīniju daudznacionāliem uzņēmumiem, globālo īstenošanu, tostarp pilnveidojot attiecīgos pienācīgas rūpības standartus.

(15)

Eiropas Parlaments 2021. gada 10. marta rezolūcijā ar ieteikumiem Komisijai par pienācīgu rūpību uzņēmumu darbībā un atbildību par to aicina Komisiju ierosināt Savienības līmeņa noteikumus par visaptverošiem pienācīgas rūpības pienākumiem uzņēmumu darbībā, paredzot sekas, tostarp civiltiesisko atbildību, tiem uzņēmumiem, kas rada vai kopīgi rada kaitējumu, jo nav īstenota pienācīga rūpība. Padomes 2020. gada 1. decembra secinājumos “Cilvēktiesības un pienācīgas kvalitātes nodarbinātība globālajās piegādes ķēdēs” Komisija tika aicināta iesniegt priekšlikumu Savienības tiesiskajam regulējumam par ilgtspējīgu korporatīvo pārvaldību, tostarp par pienācīgas starpnozaru pārbaudes pienākumiem korporatīvajā jomā globālajās piegādes ķēdēs. Eiropas Parlaments 2020. gada 2. decembra patstāvīgajā ziņojumā par ilgtspējīgu korporatīvo pārvaldību arī aicina precizēt direktoru pienākumus. Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome un Komisija 2021. gada 21. decembra kopīgajā deklarācijā par ES likumdošanas prioritātēm 2022. gadam apņēmās izveidot ekonomiku, kas darbojas cilvēku labā, un uzlabot ilgtspējīgas korporatīvās pārvaldības tiesisko regulējumu.

(16)

Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt, ka uzņēmumi, kuri darbojas iekšējā tirgū, veicina ilgtspējīgu attīstību un ekonomikas un sabiedrības pārkārtošanos uz ilgtspēju, identificējot un vajadzības gadījumā prioritizējot, novēršot un mazinot, izbeidzot, līdz minimumam samazinot un remediējot iespējamo vai faktisko nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēktiesībām un vidi saistībā ar uzņēmumu pašu darbībām, to meitasuzņēmumu darbībām un darījuma partneru darbībām uzņēmumu darbību ķēdēs un nodrošinot, ka tiem, kurus skar šā pienākuma nepildīšana, ir iespēja vērsties tiesā un izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Šī direktīva neskar dalībvalstu pienākumu ievērot un aizsargāt cilvēktiesības un vidi saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.

(17)

Šī direktīva neskar citos Savienības tiesību aktos paredzētos pienākumus cilvēktiesību, nodarbinātības un sociālo tiesību, kā arī vides aizsardzības un klimata pārmaiņu jomā. Ja šīs direktīvas noteikumi ir pretrunā kāda cita Savienības tiesību akta noteikumiem, kam ir tādi paši mērķi un kas paredz plašākus vai konkrētākus pienākumus, attiecīgā cita Savienības tiesību akta noteikumiem normu kolīzijas robežās vajadzētu būt noteicošajiem, un tie būtu jāpiemēro attiecībā uz minētajiem konkrētajiem pienākumiem. Šo pienākumu piemēri Savienības tiesību aktos cita starpā ir pienākumi, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2017/821 (7), Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2023/1542 (8) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2023/1115 (9).

(18)

Šo direktīvu nepiemēro pensiju iestādēm, kas pārvalda sociālā nodrošinājuma sistēmas atbilstīgi Savienības tiesību aktiem. Ja dalībvalsts ir izvēlējusies pilnībā vai daļēji nepiemērot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/2341 (10) arodpensijas kapitāla uzkrāšanas institūcijai saskaņā ar minētās direktīvas 5. pantu, šo direktīvu minētajām arodpensijas kapitāla uzkrāšanas institūcijām nepiemēro.

(19)

Uzņēmumiem būtu jāīsteno attiecīgi pasākumi, lai izveidotu un veiktu pienācīgas rūpības pasākumus attiecībā uz minēto uzņēmumu pašu darbībām, to meitasuzņēmumu darbībām, kā arī tiešajiem un netiešajiem darījuma partneriem visā to darbību ķēdē saskaņā ar šo direktīvu. Šai direktīvai nevajadzētu uzlikt pienākumu uzņēmumiem jebkuros apstākļos garantēt, ka nekad neiestāsies nelabvēlīga ietekme vai ka tā tiks apturēta. Piemēram, attiecībā uz darījuma partneriem, kur nelabvēlīgo ietekmi rada valsts iejaukšanās, uzņēmums var nebūt spējīgs nodrošināt šādus rezultātus. Tāpēc šajā direktīvā galvenajiem pienākumiem vajadzētu būt “rūpības pienākumiem”. Uzņēmumam būtu jāīsteno attiecīgie pasākumi, ar kuriem iespējams sasniegt pienācīgas rūpības mērķus, efektīvi novēršot nelabvēlīgu ietekmi tādā veidā, kas ir samērīgs ar nelabvēlīgās ietekmes smaguma pakāpi un iespējamību. Būtu jāņem vērā konkrētā gadījuma apstākļi, nelabvēlīgās ietekmes un attiecīgo riska faktoru, tostarp nelabvēlīgās ietekmes novēršanā un samazināšanā līdz minimumam, veids un apjoms uzņēmuma saimnieciskās darbības un tā darbību ķēdes, nozares vai ģeogrāfiskā apgabala, kurā darbojas tā darījuma partneri, specifika, uzņēmuma spējas ietekmēt tā tiešos un netiešos darījuma partnerus, kā arī tas, vai uzņēmums varētu palielināt savu ietekmi.

(20)

Šajā direktīvā noteiktajam pienācīgas rūpības procesam būtu jāaptver seši soļi, kas noteikti Pienācīgas rūpības vadlīnijās atbildīgai uzņēmējdarbības praksei, kuras ietver pienācīgas rūpības pasākumus, kas uzņēmumiem jāveic, lai identificētu un novērstu nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām un vidi. Minētais process ietver šādus soļus: 1) pienācīgas rūpības integrēšana politikā un vadības sistēmās; 2) nelabvēlīgas ietekmes uz cilvēktiesībām un vidi identificēšana un izvērtēšana; 3) faktiskās un iespējamās nelabvēlīgās ietekmes uz cilvēktiesībām un vidi novēršana, izbeigšana vai samazināšana līdz minimumam; 4) pasākumu efektivitātes uzraudzība un izvērtēšana; 5) informēšana; 6) remediācijas nodrošināšana.

(21)

Lai pienācīgu rūpību padarītu efektīvāku un samazinātu slogu uzņēmumiem, tiem vajadzētu būt tiesīgiem apmainīties ar resursiem un informāciju savās attiecīgajās uzņēmumu grupās un ar citām juridiskām personām. Mātesuzņēmumiem, uz kuriem attiecas šīs direktīvas darbības joma, būtu jāļauj izpildīt dažus pienācīgas rūpības pienākumus arī to meitasuzņēmumu vārdā, uz kuriem attiecas šīs direktīvas darbības joma, ja tādējādi tiek nodrošināta efektīva atbilstība. Tam nebūtu jāskar meitasuzņēmumi, uz kuriem attiecas uzraudzības iestādes pilnvaru īstenošana un to civiltiesiskā atbildība saskaņā ar šo direktīvu. Ja mātesuzņēmums meitasuzņēmuma vārdā izpilda klimata pārmaiņu apkarošanas pienākumus, meitasuzņēmumam būtu jāpilda minētie pienākumi saskaņā ar mātesuzņēmuma klimata pārmaiņu mazināšanas plānu, kas ir attiecīgi pielāgots tā uzņēmējdarbības modelim un stratēģijai. Ja uz meitasuzņēmumu šīs direktīvas darbības joma neattiecas, jo meitasuzņēmumam nav pienākuma īstenot pienācīgu rūpību, mātesuzņēmumam būtu jāsedz meitasuzņēmuma darbības kā daļa no saviem pienācīgas rūpības pienākumiem. Ja uz meitasuzņēmumiem attiecas šīs direktīvas darbības joma, bet uz mātesuzņēmumu ne, tiem tomēr būtu jāļauj apmainīties ar resursiem un informāciju uzņēmumu grupā. Tomēr meitasuzņēmumiem vajadzētu būt atbildīgiem par šajā direktīvā paredzēto pienācīgas rūpības pienākumu izpildi.

(22)

Dažu pienācīgas rūpības pienākumu izpildei grupas līmenī nebūtu jāskar šajā direktīvā paredzētā meitasuzņēmumu civiltiesiskā atbildība attiecībā uz cietušajiem, kuriem nodarīts kaitējums. Ja civiltiesiskās atbildības nosacījumi ir izpildīti, meitasuzņēmumu varētu saukt pie atbildības par nodarīto kaitējumu neatkarīgi no tā, vai pienācīgas rūpības pienākumus ir izpildījis meitasuzņēmums vai mātesuzņēmums meitasuzņēmuma vārdā.

(23)

Darījuma partnerim nevajadzētu būt pienākumam uzņēmumam, kas ievēro no šīs direktīvas izrietošos pienākumus, izpaust informāciju, kas ir komercnoslēpums, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2016/943 (11), neskarot tiešo un netiešo darījuma partneru identitātes izpaušanu, vai tādu būtisku informāciju, kas vajadzīga, lai identificētu faktisku vai iespējamu nelabvēlīgu ietekmi, ja tas ir vajadzīgs un pienācīgi pamatots uzņēmuma pienācīgas rūpības pienākumu izpildei. Tam nebūtu jāskar darījuma partneru iespēja aizsargāt savus komercnoslēpumus, izmantojot mehānismus, kas izveidoti ar Direktīvu (ES) 2016/943. Darījuma partneriem nevajadzētu būt nekādam pienākumam izpaust klasificētu informāciju vai citu informāciju, kuras izpaušana varētu apdraudēt būtiskas valsts drošības intereses.

(24)

Nelabvēlīga ietekme uz cilvēktiesībām un vidi varētu rasties uzņēmumu pašu darbībās, to meitasuzņēmumu darbībās un to darījuma partneru darbībās uzņēmumu darbību ķēdēs, jo īpaši izejvielu ieguves un ražošanas līmenī. Lai pienācīgai rūpībai būtu jēgpilna ietekme, tai būtu jāaptver tā nelabvēlīgā ietekme uz cilvēktiesībām un vidi, kas rodas lielākajā daļā no produkta ražošanas, izplatīšanas, transportēšanas un uzglabāšanas vai pakalpojumu sniegšanas dzīves cikla, uzņēmumu pašu darbību, to meitasuzņēmumu darbību un to darījuma partneru darbību līmenī to darbību ķēdēs.

(25)

Darbību ķēdei būtu jāaptver uzņēmuma augšupējo darījuma partneru darbības, kas saistītas ar uzņēmuma preču ražošanu vai pakalpojumu sniegšanu, tostarp izejvielu, produktu vai produktu daļu projektēšanu, ieguvi, sagādi, ražošanu, transportēšanu, uzglabāšanu un piegādi, un uzņēmuma lejupējo darījuma partneru darbības, kas saistītas ar produkta izplatīšanu, transportēšanu, un uzglabāšanu, ja darījuma partneri veic minētās darbības uzņēmuma labā vai uzņēmuma vārdā. Šai direktīvai nebūtu jāattiecas uz produktu iznīcināšanu. Turklāt darbību ķēdei saskaņā ar šo direktīvu nebūtu jāietver tāda produkta izplatīšana, transportēšana, glabāšana un iznīcināšana, uz kuru attiecas dalībvalsts eksporta kontrole, proti, vai nu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2021/821 (12) paredzētā eksporta kontrole, vai ieroču, munīcijas vai militārā aprīkojuma eksporta kontrole, ko veic valsts eksporta kontroles ietvaros, pēc tam, kad ir atļauts ražojuma eksports. Šo direktīvu papildina citi tiesību akti, ar kuriem arī tiek risināts nelabvēlīgas ietekmes jautājums cilvēktiesību vai vides aizsardzības jomā. Konkrētāk, ar Regulu (ES) 2021/821 ir izveidots režīms divējāda lietojuma preču eksporta, starpniecības, tehniskās palīdzības, tranzīta un pārvadājumu kontrolei, cita starpā aptverot programmatūru un tehnoloģijas, ko var izmantot kibernovērošanas nolūkos. Šis režīms paredz, ka dalībvalstīm jo īpaši būtu jāapsver risks, ka šādas preces varētu izmantot saistībā ar iekšējām represijām vai nopietnu cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu izdarīšanu. Turklāt Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/125 (13) attiecīgi aizliedz vai reglamentē tādu preču eksportu kā ķīmiskas vielas, ko izmanto vai varētu izmantot nāvessoda izpildei vai spīdzināšanai vai citādas nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas nolūkā. Turklāt vairāku citu likumdošanas iniciatīvu mērķis ir visā produktu aprites ciklā mazināt to ietekmi uz vidi, tostarp, nosakot ekodizaina prasības, kuru pamatā ir produktu ilgtspējas un apritīguma aspekti. Atbilstībai šai direktīvai būtu jāveicina atbilstība šo citu tiesību aktu noteikumiem un mērķiem, kā arī atbilstība ar tiem ieviesto piemērojamo atļauju noteikumiem. Eksportētājiem, nodrošinot atbilstību šiem citiem tiesību aktiem, būtu jāņem vērā saskaņā ar šo direktīvu veiktas pienācīgas pārbaudes konstatējumu rezultāti. Termins “darbību ķēde”, kā definēts šajā direktīvā, neskar terminus “vērtības ķēde” vai “piegādes ķēde”, kā definēts citos Savienības tiesību aktos vai to nozīmē.

(26)

Termina “darbību ķēde” definīcijā nebūtu jāiekļauj uzņēmuma lejupējo darījuma partneru darbības, kas saistītas ar uzņēmuma pakalpojumiem. Attiecībā uz regulētiem finanšu uzņēmumiem termina “darbību ķēde” definīcijā nebūtu jāiekļauj lejupējie darījuma partneri, kas saņem to pakalpojumus un produktus. Tāpēc attiecībā uz regulētiem finanšu uzņēmumiem šai direktīvai būtu jāaptver tikai to darbību ķēžu augšupējā, bet ne lejupējā daļa.

(27)

Atbilstīgi šai direktīvai uzņēmumiem, kas izveidoti saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem, būtu jāpiemēro pienācīgas rūpības prasības, ja tie atbilst konkrētiem nosacījumiem, tostarp par apgrozījumu un konkrētos gadījumos – darbinieku skaita slieksni. Šie nosacījumi ir attiecināmi uz vienu finanšu gadu, tomēr šī direktīva būtu jāpiemēro tikai tad, ja uzņēmums tos ir izpildījis katrā no pēdējiem diviem finanšu gadiem pēc kārtas, un tā vairs nebūtu jāpiemēro, ja tie vairs netiek izpildīti katrā no pēdējiem diviem attiecīgajiem finanšu gadiem. Tas attiecas arī uz uzņēmumiem, kas izveidoti saskaņā ar trešās valsts tiesību aktiem un kam katrā no pēdējiem diviem finanšu gadiem būtu jāatbilst attiecīgajam Savienības apgrozījuma kritērijam. Skaidrības labad un ņemot vērā šīs direktīvas pakāpenisko piemērošanu, gan Savienības, gan trešo valstu uzņēmumiem ir jāizpilda darbības jomas kritēriji divus finanšu gadus pēc kārtas pirms attiecīgajiem piemērošanas sākuma datumiem, kas noteikti saskaņā ar šīs direktīvas transponēšanas noteikumiem. Attiecībā uz darbinieku skaita slieksni pagaidu darba aģentūru darba ņēmēji un darba ņēmēji, kas norīkoti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 96/71/EK (14) 1. panta 3. punkta c) apakšpunktu, būtu jāiekļauj darbinieku skaita aprēķinā lietotāja uzņēmumā. Darbā norīkoti darba ņēmēji saskaņā ar Direktīvas 96/71/EK 1. panta 3. punkta a) un b) apakšpunktu, būtu jāiekļauj tikai norīkojošā uzņēmuma darbinieku skaita aprēķinā. Aprēķinot darbinieku skaitu, būtu jāiekļauj arī citi nestandarta nodarbinātībā iesaistītie darba ņēmēji, ciktāl tie atbilst Eiropas Savienības Tiesas (EST) noteiktajiem darba ņēmēja statusa noteikšanas kritērijiem. Sezonas darbinieki būtu jāiekļauj darbinieku skaita aprēķinā proporcionāli to mēnešu skaitam, kuros viņi ir nodarbināti. Šajā direktīvā noteiktajā sliekšņu aprēķinā būtu jāiekļauj darbinieku skaits un apgrozījums sabiedrības filiālēs, kas ir uzņēmējdarbības vietas, kuras nav galvenais birojs un ir no tā juridiski atkarīgas, un tāpēc tiek uzskatītas par sabiedrības daļu saskaņā ar Savienības un valsts tiesību aktiem. Tam būtu jāattiecas arī uz uzņēmumu grupām gadījumā, ja sliekšņi tiek aprēķināti konsolidēti. Ja nav noteikts citādi, sliekšņi, kas jāsasniedz, lai uz uzņēmumu attiektos šī direktīva, būtu jāsaprot kā sliekšņi, kas aprēķināti individuāli.

(28)

Uzņēmumiem, kas iedibināti Savienībā un kam pēdējā finanšu gadā, par kuru ir pieņemti vai būtu bijis jāpieņem gada finanšu pārskati, vidēji bija vairāk nekā 1 000 darbinieku un neto apgrozījums pasaulē pārsniedza 450 000 000 EUR, būtu jāprasa ievērot šajā direktīvā paredzēto pienācīgas rūpības pienākumu. Šajā direktīvā paredzētie pienācīgas rūpības pienākumi būtu jāizpilda arī uzņēmumiem, kas Savienībā ir noslēguši franšīzes vai licences līgumus par autoratlīdzību ar neatkarīgiem trešo personu uzņēmumiem, ja šie līgumi nodrošina kopēju identitāti, kopēju uzņēmējdarbības koncepciju un uzņēmējdarbības metožu vienveidīgu piemērošanu un ja šīs autoratlīdzības pēdējā finanšu gadā, par kuru ir pieņemti vai būtu bijis jāpieņem gada finanšu pārskati, pārsniedz 22 500 000 EUR, un ar noteikumu, ka uzņēmuma neto apgrozījums pasaulē pēdējā finanšu gadā, par kuru ir pieņemti vai būtu bijis jāpieņem gada finanšu pārskati, pārsniedza 80 000 000 EUR. Tas pats attiecas uz uzņēmumu grupu galvenajiem mātesuzņēmumiem, kas kopā atbilst šiem nosacījumiem. Attiecībā uz šiem galvenajiem mātesuzņēmumiem, šajā direktīvā noteiktie pienākumi būtu jāpilda galvenajam mātesuzņēmumam vai, ja tā galvenā darbība ir akciju turēšana operacionālos meitasuzņēmumos un tas neiesaistās tādu vadības, darbības vai finanšu lēmumu pieņemšanā, kas skar grupu vai vienu vai vairākus tās meitasuzņēmumus, galvenā mātesuzņēmuma vietā tie būtu jāpilda vienam operacionālam meitasuzņēmumam, kas ir iedibināts Savienībā, saskaņā ar šajā direktīvā paredzētajiem nosacījumiem.

(29)

Lai pilnībā sasniegtu šīs direktīvas mērķus attiecībā uz nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām un uz vidi saistībā ar uzņēmumu darbībām, to meitasuzņēmumu un darījuma partneru darbībām uzņēmumu darbību ķēdēs, direktīvas darbības jomā būtu jāiekļauj arī trešo valstu uzņēmumi, kas veic nozīmīgu darbību Savienībā. Konkrētāk, direktīva būtu jāattiecina uz trešo valstu uzņēmumiem, kuri finanšu gadā pirms pēdējā finanšu gada Savienībā sasnieguši neto apgrozījumu, kas pārsniedz 450 000 000 EUR. Šajā direktīvā paredzētie pienācīgas rūpības pienākumi būtu jāizpilda arī uzņēmumiem, kas Savienībā ir noslēguši franšīzes vai licences līgumus par autoratlīdzību ar neatkarīgiem trešo personu uzņēmumiem, ja šie līgumi nodrošina kopēju identitāti, kopēju uzņēmējdarbības koncepciju un uzņēmējdarbības metožu vienveidīgu piemērošanu un ja šīs autoratlīdzības finanšu gadā pirms pēdējā finanšu gada pārsniedz 22 500 000 EUR, un ar noteikumu, ka uzņēmuma neto apgrozījums Savienībā finanšu gadā pirms pēdējā finanšu gada pārsniedza 80 000 000 EUR. Tas pats attiecas uz uzņēmumu grupu galvenajiem mātesuzņēmumiem, kas kopā atbilst šiem nosacījumiem. Attiecībā uz šiem galvenajiem mātesuzņēmumiem, šajā direktīvā noteiktie pienākumi būtu jāpilda galvenajam mātesuzņēmumam vai, ja tā galvenā darbība ir akciju turēšana operacionālos meitasuzņēmumos un tas neiesaistās tādu vadības, darbības vai finanšu lēmumu pieņemšanā, kas skar grupu vai vienu vai vairākus tās meitasuzņēmumus, galvenā mātesuzņēmuma vietā tie būtu jāpilda vienam operacionālam meitasuzņēmumam, kas ir iedibināts Savienībā, saskaņā ar šajā direktīvā paredzētajiem nosacījumiem.

(30)

Piemērošanas jomas noteikšanai attiecībā uz trešo valstu uzņēmumiem būtu jāizvēlas aprakstītais apgrozījuma kritērijs, jo tas rada teritoriālu saikni starp trešo valstu uzņēmumiem un Savienības teritoriju. Apgrozījums ir aizstājējvērtība ietekmei, kāda šo uzņēmumu darbībām varētu būt uz iekšējo tirgu. Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām šāda ietekme attaisno Savienības tiesību aktu piemērošanu trešo valstu uzņēmumiem. Lai nodrošinātu, ka tiek noteikts attiecīgo uzņēmumu attiecīgais apgrozījums, būtu jāizmanto neto apgrozījuma aprēķina metodes trešo valstu uzņēmumiem, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2013/34/ES (15). Lai nodrošinātu šīs direktīvas efektīvu izpildi, darbinieku skaita slieksnis savukārt nebūtu jāpiemēro, lai noteiktu, uz kuriem trešo valstu uzņēmumiem attiecas šī direktīva, jo jēdziens “darbinieki”, kas paturēts šīs direktīvas nolūkos, ir balstīts uz Savienības tiesību aktiem un nebūtu viegli transponējams ārpus Savienības. Tā kā nav skaidras un konsekventas metodikas, arī grāmatvedības sistēmās, kā noteikt trešo valstu uzņēmumu darbinieku skaitu, šāds darbinieku skaita slieksnis radītu juridisko nenoteiktību un uzraudzības iestādēm būtu grūti to piemērot. Apgrozījuma definīcijai būtu jābalstās uz Direktīvu 2013/34/ES, kurā jau ir noteiktas metodes neto apgrozījuma aprēķināšanai trešās valsts uzņēmumiem, jo apgrozījuma un ieņēmumu definīcijas ir līdzīgas starptautiskajās grāmatvedības sistēmās. Lai nodrošinātu, ka uzraudzības iestāde zina, kuri trešo valstu uzņēmumi Savienībā sasniedz tādu apgrozījumu, kāds nepieciešams, lai uz tiem attiektos šīs direktīvas piemērošanas joma, šajā direktīvā būtu jāpieprasa, lai trešās valsts uzņēmuma pilnvarots pārstāvis vai pats uzņēmums informē uzraudzības iestādi tajā dalībvalstī, kurā ir trešās valsts uzņēmuma pilnvarotā pārstāvja domicils vai kurā tas ir iedibināts, un, ja tās atšķiras, uzraudzības iestādi dalībvalstī, kurā uzņēmums sasniedzis lielāko daļu sava neto apgrozījuma Savienībā finanšu gadā pirms pēdējā finanšu gada, par to, ka uzņēmums ir uzņēmums, uz kuru attiecas šīs direktīvas piemērošanas joma. Ja tas ir nepieciešams, lai noteiktu, kurā dalībvalstī trešās valsts uzņēmums ir sasniedzis lielāko daļu sava neto apgrozījuma Savienībā, dalībvalstij vajadzētu būt tiesībām pieprasīt Komisijai informēt dalībvalsti par trešās valsts uzņēmuma neto apgrozījumu Savienībā. Komisijai būtu jāizveido sistēma, lai nodrošinātu šādu informācijas apmaiņu.

(31)

Ir svarīgi izveidot Savienības tiesisko regulējumu atbildīgai un ilgtspējīgai pieejai globālajām vērtības ķēdēm, ņemot vērā to, cik svarīgi ir uzņēmumi kā balsts ilgtspējīgas sabiedrības un ekonomikas veidošanā. Saistošu tiesību aktu parādīšanās vairākās dalībvalstīs ir radījusi vajadzību pēc vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem uzņēmumiem, lai izvairītos no sadrumstalotības un nodrošinātu juridisko noteiktību uzņēmumiem, kas darbojas iekšējā tirgū. Tomēr šai direktīvai nebūtu jāliedz dalībvalstīm ieviest stingrākus valsts noteikumus, kas atšķiras no tiem, kuri paredzēti citos pantos, nevis 8. panta 1. un 2. punktā, 10. panta 1. punktā un 11. panta 1. punktā, tostarp gadījumos, kad šādi noteikumi var netieši paaugstināt aizsardzības līmeni, kas paredzēts 8. panta 1. un 2. punktā, 10. panta 1. punktā un 11. panta 1. punktā, piemēram, noteikumus par darbības jomu, definīcijām, attiecīgiem pasākumiem faktiskas nelabvēlīgās ietekmes remediācijai, par jēgpilnu sadarbību ar ieinteresētajām personām un par civiltiesisko atbildību; vai ieviest valsts tiesību aktu noteikumus, kas ir konkrētāki attiecībā uz to mērķi vai aptverto jomu, piemēram, valsts tiesību aktu noteikumus, kas reglamentē konkrētu nelabvēlīgu ietekmi vai konkrētas darbības nozares, lai panāktu atšķirīgu cilvēktiesību, nodarbinātības un sociālo tiesību, vides vai klimata aizsardzības līmeni.

(32)

Šīs direktīvas mērķis ir visaptveroši aptvert cilvēktiesības, tostarp visus piecus pamatprincipus un tiesības darbā, kā definēts 1998. gada SDO Deklarācijā par pamatprincipiem un pamattiesībām darbā. Lai panāktu jēgpilnu ieguldījumu pārejā uz ilgtspēju, pienācīga rūpība atbilstīgi šai direktīvai būtu jāīsteno attiecībā uz tādu nelabvēlīgu ietekmi uz personām cilvēktiesību jomā, ko rada kādas no šīs direktīvas pielikuma I daļas 1. iedaļā uzskaitītajos starptautiskajos instrumentos paredzēto tiesību aizskaršana. Termins “aizskaršana” būtu jāinterpretē saskaņā ar starptautiskajām cilvēktiesībām. Lai nodrošinātu, ka ir aptvertas visas cilvēktiesības, arī šīs direktīvas pielikuma I daļas 1. iedaļā konkrēti neuzskaitīto cilvēktiesību aizskaršanai, ko var veikt uzņēmums vai juridiska persona un kas tieši vājina šīs direktīvas pielikuma I daļas 2. iedaļā uzskaitītajos cilvēktiesību instrumentos aizsargātās likumiskās intereses, vajadzētu būt daļai no nelabvēlīgas ietekmes uz cilvēktiesībām, uz kuru attiecas šī direktīva, ar noteikumu, ka attiecīgais uzņēmums būtu varējis pamatoti paredzēt šādu cilvēktiesību aizskārumu, ņemot vērā visus konkrētā gadījuma attiecīgos apstākļus, tostarp uzņēmuma saimnieciskās darbības veidu un apjomu un tā darbību ķēdi, ekonomikas nozari un ģeogrāfisko un darbības kontekstu. Pienācīga rūpība būtu jāattiecina arī uz nelabvēlīgu ietekmi uz vidi, kas rodas, pārkāpjot kādu no aizliegumiem un pienākumiem, kuri uzskaitīti šīs direktīvas pielikuma II daļā, kā arī uz nelabvēlīgo ietekmi, kas rodas, pārkāpjot kādu no šīs direktīvas pielikuma I daļas 15. un 16. punktā uzskaitītajiem aizliegumiem, ņemot vērā valsts tiesību aktus, kas saistīti ar pielikumā uzskaitīto instrumentu noteikumiem. Šie aizliegumi un pienākumi būtu jāinterpretē un jāpiemēro saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un Savienības vispārējiem vides tiesību principiem, kā noteikts LESD 191. pantā. Šie aizliegumi ietver aizliegumu izraisīt jebkādu izmērāmu vides degradāciju, piemēram, augsnes kaitīgas izmaiņas, ūdens vai gaisa piesārņojumu, kaitīgas emisijas, pārmērīgu ūdens patēriņu, zemes degradāciju vai jebkādu citu ietekmi uz dabas resursiem, piemēram, atmežošanu, kas būtiski pasliktina pārtikas saglabāšanas un ražošanas dabisko bāzi vai liedz personai piekļuvi drošam un tīram dzeramajam ūdenim, vai kas personai apgrūtina piekļuvi sanitārajām iekārtām vai iznīcina tās, vai kas kaitē personas veselībai, drošībai, normālai zemes vai likumīgi iegūta īpašuma izmantošanai, vai kas būtiski nelabvēlīgi ietekmē ekosistēmu pakalpojumus, ar kuru starpniecību ekosistēma tieši vai netieši veicina cilvēku labklājību. Lai novērtētu, vai kaitējums ekosistēmu pakalpojumiem ir būtisks, attiecīgā gadījumā būtu jāņem vērā šādi elementi: ietekmētās vides pamatapstākļi, tas, vai kaitējums ir ilgtermiņa, vidēja termiņa vai īstermiņa, tas, cik lielā mērā kaitējums ir izplatījies, un kaitējuma atgriezeniskums. Tādēļ šajā direktīvā noteiktajām pienācīgas rūpības prasībām būtu jāpalīdz saglabāt un atjaunot biodaudzveidību un uzlabot vides, jo īpaši gaisa, ūdens un augsnes, stāvokli, tostarp nodrošināt cilvēktiesību labāku aizsardzību. Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt deleģētos aktus, lai grozītu šīs direktīvas pielikumu 3. panta 2. punktā paredzētajos nolūkos, tostarp – pēc ratifikācijas visās dalībvalstīs – pievienojot atsauci uz SDO 1981. gada Darba drošības un arodveselības konvencija Konvenciju (Nr. 155) un SDO 2006. gada Darba drošības un arodveselības konvencijas veicinošo satvaru (Nr. 187), kas veido daļu no SDO pamatinstrumentiem.

(33)

Atkarībā no apstākļiem uzņēmumiem var nākties apsvērt papildu standartus. Piemēram, ņemot vērā īpašus kontekstus vai intersekcionālus faktorus, tostarp dzimumu, vecumu, rasi, etnisko izcelsmi, šķiru, kastu, izglītību, migrācijas statusu, invaliditāti, kā arī sociālo un ekonomisko statusu kā dzimumsensitīvu un no kultūras īpatnībām atkarīgu pieeju pienācīgai rūpībai, uzņēmumiem būtu jāpievērš īpaša uzmanība jebkādai īpašai nelabvēlīgai ietekmei uz personām, kuras var būt pakļautas paaugstinātam riskam marginalizācijas, neaizsargātības vai citu apstākļu dēļ – individuāli vai kā noteiktu grupu vai kopienu, tostarp pirmiedzīvotāju tautu, locekļi, kas aizsargāti saskaņā ar ANO Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām, tostarp saistībā ar brīvu, iepriekšēju un apzinātu piekrišanu (FPIC). Šajā procesā uzņēmumiem attiecīgā gadījumā var būt jāņem vērā starptautiskie instrumenti, piemēram, Starptautiskā konvencija par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu, Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām.

(34)

Uzņēmumiem arī vajadzētu būt atbildīgiem par savas ietekmes izmantošanu, lai veicinātu pienācīgu dzīves līmeni darbību ķēdēs. To saprot arī kā iztikas minimumu darbiniekiem un iztikas līdzekļus pašnodarbinātām personām un mazajiem lauksaimniekiem, ko viņi nopelna savu ar darbu un ražošanu.

(35)

Šajā direktīvā pieeju “Viena veselība” saprot kā pieeju, ko atzīst Pasaules Veselības organizācija, proti, kā integrētu un vienojošu pieeju, kuras mērķis ir ilgtspējīgi līdzsvarot un optimizēt cilvēku, dzīvnieku un ekosistēmu veselību. Ar pieeju “Viena veselība” tiek atzīta cilvēku, mājdzīvnieku un savvaļas dzīvnieku, augu un plašākas vides, tostarp ekosistēmu, veselības savstarpējā ciešā saikne un savstarpējā atkarība. Tāpēc ir lietderīgi paredzēt, ka pienācīgai rūpībai vides jomā būtu jāietver tādas vides degradācijas novēršana, kas izraisa nelabvēlīgu ietekmi uz veselību, piemēram, epidēmijas, un būtu jāievēro tiesības uz tīru, veselīgu un ilgtspējīgu vidi.

(36)

Nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām un vidi var saistīt vai pamatot ar tādiem faktoriem kā korupcija un kukuļošana. Tāpēc uzņēmumiem var būt nepieciešams ņemt vērā šos faktorus, īstenojot pienācīgu rūpību cilvēktiesību un vides jomā tā, ka tiek ievērota ANO Pretkorupcijas konvencija.

(37)

Izvērtējot nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām, uzņēmumu rīcībā ir vadlīnijas, kas parāda, kā to darbības var ietekmēt cilvēktiesības un kāda uzņēmuma rīcība ir aizliegta saskaņā ar starptautiski atzītām cilvēktiesībām. Šādas vadlīnijas ir iekļautas, piemēram, ANO Vadošo principu ziņošanas sistēmā un interpretācijas rokasgrāmatā par uzņēmumu atbildību ievērot cilvēktiesības.

(38)

Lai īstenotu attiecīgu pienācīgu rūpību cilvēktiesību un vides jomā attiecībā uz savām darbībām, savu meitasuzņēmumu darbībām un savu darījuma partneru darbībām uzņēmumu darbību ķēdēs, uzņēmumiem, uz kuriem attiecas šī direktīva, pienācīga rūpība būtu jāintegrē savā politikā un riska pārvaldības sistēmās, tiem būtu jāidentificē un jānovērtē, vajadzības gadījumā jāprioritizē, jānovērš un jāmazina, kā arī jāizbeidz faktiskā un iespējamā nelabvēlīgā ietekme uz cilvēktiesībām un vidi un līdz minimumam jāsamazina tās apjoms, jānodrošina faktiskas nelabvēlīgas ietekmes remediācija, jāīsteno jēgpilna sadarbība ar ieinteresētajām personām, jāizveido un jāuztur paziņošanas mehānisms un sūdzību procedūra, jāuzrauga veikto pasākumu efektivitāte saskaņā ar šajā direktīvā noteiktajām prasībām un publiski jāinformē par savu pienācīgo rūpību. Lai nodrošinātu uzņēmumiem skaidrību, šajā direktīvā būtu skaidri jānošķir jo īpaši pasākumi, ar ko novērš un mazina iespējamo nelabvēlīgo ietekmi, un pasākumi, ar ko izbeidz vai, ja tas nav iespējams, līdz minimumam samazina faktiskās nelabvēlīgās ietekmes apjomu.

(39)

Lai nodrošinātu, ka pienācīga rūpība ietilpst uzņēmumu politikā un riska pārvaldības sistēmās, atbilstīgi attiecīgajam starptautiskajam regulējumam uzņēmumiem būtu jāiekļauj pienācīga rūpība savā attiecīgajā uzņēmuma politikā un riska pārvaldības sistēmās, un visos attiecīgajos darbības līmeņos un jāievieš pienācīgas rūpības politika. Pienācīgas rūpības politika būtu jāizstrādā, iepriekš apspriežoties ar uzņēmuma darbiniekiem un viņu pārstāvjiem un tajā būtu jāietver apraksts par uzņēmuma pieeju attiecībā uz pienācīgu rūpību, tostarp ilgtermiņā, rīcības kodekss, kurā izklāstīti noteikumi un principi, kas jāievēro visā uzņēmumā un tā meitasuzņēmumos, un – attiecīgā gadījumā – uzņēmuma tiešajiem vai netiešajiem darījuma partneriem, un apraksts par procesiem, kas ieviesti, lai pienācīgu rūpību integrētu attiecīgajā politikā un lai īstenotu pienācīgu rūpību, tostarp par pasākumiem, kas veikti, lai pārbaudītu atbilstību rīcības kodeksam un to piemērotu arī darījuma partneriem. Pienācīgas rūpības politikai būtu jānodrošina uz risku balstīta pienācīga pārbaude. Rīcības kodekss būtu jāpiemēro visās attiecīgajās korporatīvajās funkcijās un darbībās, tostarp iepirkumu, nodarbinātības un iegādes lēmumos. Šajā direktīvā ar darbiniekiem būtu jāsaprot arī darba ņēmēji pagaidu darba aģentūrās un citi darba ņēmēji nestandarta nodarbinātības veidos, ar noteikumu, ka viņi atbilst kritērijiem, ko EST izvirzījusi darba ņēmēja statusa noteikšanai.

(40)

Lai izpildītu pienācīgas rūpības pienākumus, uzņēmumiem jāveic attiecīgi pasākumi attiecībā uz nelabvēlīgās ietekmes identificēšanu, novēršanu, izbeigšanu, samazināšanu līdz minimumam un remediāciju un jēgpilnas sadarbības ar ieinteresētajām personām īstenošanu visā pienācīgas rūpības procesā. ar terminu “attiecīgi pasākumi” būtu jāsaprot pasākumi, ar kuriem var sasniegt pienācīgas rūpības mērķus, efektīvi novēršot nelabvēlīgu ietekmi tādā veidā, kas ir samērīgs ar nelabvēlīgās ietekmes būtiskuma pakāpi un iespējamību, un kas ir pamatoti pieejami uzņēmumam, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp nelabvēlīgās ietekmes raksturu un apjomu un attiecīgos riska faktorus. Ja nepieciešamo informāciju, tostarp informāciju, ko uzskata par komercnoslēpumu, nevar pamatoti iegūt faktisku vai juridisku šķēršļu dēļ, piemēram, tāpēc, ka darījuma partneris atsakās sniegt informāciju un nav juridiska pamata to piespiest, par šādiem apstākļiem pie atbildības nevar saukt uzņēmumu, taču uzņēmumiem vajadzētu spēt paskaidrot, kāpēc šo informāciju nevarēja iegūt, un tiem būtu jāveic nepieciešami un saprātīgi pasākumi, lai to iegūtu pēc iespējas ātrāk.

(41)

Saskaņā ar šajā direktīvā noteiktajiem pienācīgas rūpības pienākumiem uzņēmumam būtu jāidentificē un jānovērtē faktiskā vai iespējamā nelabvēlīgā ietekme uz cilvēktiesībām un vidi. Lai varētu visaptveroši identificēt un novērtēt nelabvēlīgo ietekmi, šādas identificēšanas un novērtēšanas pamatā vajadzētu būt kvantitatīvai un kvalitatīvai informācijai, tostarp attiecīgiem sadalītajiem datiem, kurus uzņēmums var pamatoti iegūt. Uzņēmumiem būtu jāizmanto piemērotas metodes un resursi, tostarp publiski ziņojumi. Piemēram, attiecībā uz nelabvēlīgu ietekmi uz vidi uzņēmumam būtu jāiegūst informācija par pamatapstākļiem augstāka riska objektos vai iekārtās tā darbību ķēdēs. Īstenojot daļu no pienākuma identificēt nelabvēlīgo ietekmi, uzņēmumiem būtu jāveic attiecīgi pasākumi nolūkā kartēt savas darbības, savu meitasuzņēmumu un – ja tas ir saistīts ar to darbību ķēdēm – savu darījuma partneru darbības, lai identificētu vispārējās jomas, kurās nelabvēlīgā ietekme ir visiespējamākā un kurās tā varētu būt visbūtiskākā. Pamatojoties uz minētās kartēšanas rezultātiem, uzņēmumiem būtu padziļināti jāizvērtē savas darbības, savu meitasuzņēmumu un – ja tas ir saistīts ar to darbības ķēdēm – savu darījuma partneru darbības jomās, kurās identificēta visiespējamākā vai visbūtiskākā nelabvēlīgā ietekme. Identificējot un novērtējot nelabvēlīgo ietekmi, uzņēmumam, pamatojoties uz vispārēju novērtējumu, būtu jāņem vērā iespējamie attiecīgie riska faktori, tostarp uzņēmuma līmeņa riska faktori, piemēram, vai darījuma partneris nav uzņēmums, uz kuru attiecas šī direktīva; saimnieciskās darbības riska faktori; ģeogrāfiskie un kontekstuālie riska faktori, piemēram, tiesībaizsardzības līmenis attiecībā uz nelabvēlīgās ietekmes veidu; produktu un pakalpojumu riska faktori; un nozaru riska faktori. Identificējot un novērtējot nelabvēlīgo ietekmi, uzņēmumiem būtu arī jāidentificē un jāizvērtē darījuma partnera uzņēmējdarbības modeļa un stratēģiju, tostarp tirdzniecības, iepirkuma un cenu noteikšanas prakses, ietekme. Lai ierobežotu informācijas pieprasījumu radīto slogu mazākiem uzņēmumiem, gadījumos, kad informāciju, kas nepieciešama nelabvēlīgās ietekmes identificēšanai, var iegūt no darījuma partneriem dažādos darbību ķēžu līmeņos, uzņēmumiem būtu jāievēro mērenība attiecībā uz darījuma partneriem, kuri paši nerada nelabvēlīgas ietekmes riskus, un, ja tas ir pamatoti, sīkākas informācijas iegūšanai izvēlas vērsties tieši pie darījuma partneriem to darbību ķēžu līmeņos, kur, pamatojoties uz kartēšanu, faktiskās vai potenciālās nelabvēlīgās ietekmes rašanās ir visiespējamākā. Nelabvēlīgās ietekmes identificēšanai būtu jāietver cilvēktiesību un vides konteksta dinamiska un regulāra izvērtēšana – bez liekas kavēšanās, tiklīdz notiek nozīmīgas izmaiņas, bet vismaz reizi 12 mēnešos – visa darbības vai attiecību dzīves cikla laikā un ikreiz, kad ir pamatots iemesls uzskatīt, ka var rasties jauni riski. Ar nozīmīgām izmaiņām būtu jāsaprot status quo izmaiņas uzņēmuma paša darbībā, tā meitasuzņēmumu vai darījuma partneru darbībā, juridiskajā vai uzņēmējdarbības vidē vai jebkāda cita būtiska novirze uzņēmuma situācijā vai tā darbības kontekstā. Nozīmīgu izmaiņu piemēri varētu būt gadījumi, kad uzņēmums darbojas jaunā ekonomikas nozarē vai ģeogrāfiskajā apgabalā, sāk ražot jaunus produktus vai maina esošo produktu ražošanas veidu, izmantojot tehnoloģiju ar potenciāli lielāku nelabvēlīgu ietekmi, vai maina savu korporatīvo struktūru, veicot pārstrukturēšanu, apvienošanas vai pārņemšanas. Pamatoti iemesli uzskatīt, ka pastāv jauni riski, var rasties dažādos veidos, tostarp no sadarbības ar ieinteresētajām personām vai paziņojumiem uzzinot par nelabvēlīgo ietekmi, ko rada publiski pieejama informācija. Ja, neraugoties uz to, ka ir veikti attiecīgi pasākumi nelabvēlīgas ietekmes identificēšanai, uzņēmumiem nav visas nepieciešamās informācijas par savām darbību ķēdēm, tiem būtu jāspēj paskaidrot, kāpēc šo informāciju nav bijis iespējams iegūt, un būtu jāveic vajadzīgie un saprātīgie pasākumi, lai to iegūtu pēc iespējas ātrāk.

(42)

Ir lielāka iespējamība, ka cilvēktiesību pārkāpumi notiks un ka tie būs smagi konfliktu skartās un augsta riska teritorijās, kā definēts saskaņā ar Regulu (ES) 2017/821. Uzņēmumiem tas būtu jāņem vērā, integrējot pienācīgu rūpību savā politikā un riska pārvaldības sistēmās, lai nodrošinātu, ka rīcības kodeksi un procesi, kas ieviesti pienācīgas rūpības veikšanai, būtu pielāgoti konfliktu skartām un augsta riska teritorijām atbilstīgi starptautiskajām humanitārajām tiesībām, kā noteikts 1949. gada Ženēvas konvencijās un to papildu protokolos. Veicot padziļinātus novērtējumus kā daļu no identificēšanas un novērtēšanas procesa, īstenojot attiecīgus pasākumus, lai novērstu, mazinātu, izbeigtu un līdz minimumam samazinātu identificēto nelabvēlīgo ietekmi, un sadarbojoties ar ieinteresētajām personām, uzņēmumiem būtu jāņem vērā, ka šādas situācijas ir īpaši ģeogrāfiski un kontekstuāli riska faktori. Šajā nolūkā uzņēmumi var paļauties uz Komisijas norādījumiem par to riska faktoru novērtējumu, kas saistīti ar konfliktu skartām un augsta riska teritorijām, kurās būtu jāņem vērā ANO Attīstības programmas vadlīnijas “Heightened Human Rights Due Diligence for Business in Conflict Affected Contexts. A Guide” (Ceļvedis uzņēmumiem par pastiprinātu pienācīgu rūpību cilvēktiesību jomā konfliktu skartos kontekstos).

(43)

Šai direktīvai nebūtu jāskar noteikumi par dienesta noslēpumu, kas piemērojami advokātiem vai citiem sertificētiem profesionāļiem, kuri ir pilnvaroti pārstāvēt savus klientus tiesvedībā, saskaņā ar Savienības un valsts tiesību aktiem.

(44)

Ja uzņēmums nevar vienlaikus pilnībā novērst, mazināt un izbeigt visu identificēto faktisko un iespējamo nelabvēlīgo ietekmi vai līdz minimumam samazināt tās apjomu, tam būtu jāpiešķir prioritāte nelabvēlīgajai ietekmei, pamatojoties uz tās būtiskumu un iespējamību. Nelabvēlīgas ietekmes būtiskums būtu jānovērtē, pamatojoties uz nelabvēlīgās ietekmes mērogu, apmēru un neatgriezeniskumu, ņemot vērā ietekmes smagumu, tostarp to personu skaitu, kuras ir skartas vai tiks skartas, apjomu, kādā ir nodarīts vai varētu būt nodarīts kaitējums videi vai kādā vide skarta citādi, ietekmes neatgriezeniskumu un ierobežojumus attiecībā uz spēju saprātīgā termiņā atjaunot skarto personu vai vides stāvokli līdz tādam, kas ir līdzvērtīgs to stāvoklim pirms ietekmes. Tiklīdz saprātīgā termiņā ir novērsta visbūtiskākā un visiespējamākā nelabvēlīgākā ietekme, uzņēmumam būtu jāpievēršas mazāk būtiskai un mazāk iespējamai nelabvēlīgai ietekmei. No otras puses, uzņēmuma faktiskā vai potenciālā ietekme uz saviem darījuma partneriem, uzņēmuma iesaistes līmenis nelabvēlīgajā ietekmē, meitasuzņēmuma vai darījuma partnera tuvums vai tā iespējamā atbildība nebūtu jāuzskata par būtiskiem faktoriem nelabvēlīgas ietekmes prioritizēšanā.

(45)

Saskaņā ar šajā direktīvā paredzētajiem pienācīgas rūpības pienākumiem, ja uzņēmums identificē iespējamu nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām vai vidi, tam būtu jāveic attiecīgi pasākumi, lai to novērstu vai pienācīgi mazinātu. Lai uzņēmumiem nodrošinātu juridisko skaidrību un noteiktību, šajā direktīvā būtu jānosaka darbības, kas uzņēmumiem jāveic, lai vajadzības gadījumā atkarībā no apstākļiem novērstu un mazinātu iespējamo nelabvēlīgo ietekmi. Novērtējot attiecīgos pasākumus nelabvēlīgas ietekmes novēršanai vai pienācīgai mazināšanai, būtu pienācīgi jāņem vērā tā sauktais “uzņēmuma iesaistes līmenis nelabvēlīgā ietekmē” atbilstīgi starptautiskajiem regulējumiem un uzņēmuma spēja ietekmēt darījuma partneri, kas rada vai kopīgi rada nelabvēlīgo ietekmi. Uzņēmumiem būtu jāīsteno attiecīgi pasākumi, lai novērstu vai mazinātu nelabvēlīgo ietekmi, ko tie rada paši (tā sauktā nelabvēlīgās ietekmes “radīšana”, kā minēts starptautiskajā regulējumā) vai kopā ar saviem meitasuzņēmumiem vai darījuma partneriem (tā sauktā “dalība” nelabvēlīgajā ietekmē, kā minēts starptautiskajā regulējumā). Tas ir piemērojams neatkarīgi no tā, vai nelabvēlīgo ietekmi rada arī trešās personas ārpus uzņēmuma darbību ķēdes. Nelabvēlīgās ietekmes kopīga radīšana neaprobežojas tikai ar uzņēmuma un tā meitasuzņēmuma vai darījuma partnera vienlīdzīgu iesaisti nelabvēlīgajā ietekmē, bet tai būtu jāaptver visi gadījumi, kad uzņēmuma darbības vai bezdarbība nelabvēlīgo ietekmi rada apvienojumā ar meitasuzņēmumu vai darījuma partneru darbībām vai bezdarbību, tostarp gadījumi, kad uzņēmums būtiski veicina vai stimulē to, ka kāds darījuma partneris rada nelabvēlīgo ietekmi, proti, tas neietver nelielas vai nebūtiskas darbības. Ja uzņēmumi paši vai kopā ar citām juridiskām personām nerada nelabvēlīgo ietekmi, kas rodas to darbību ķēdēs, bet nelabvēlīgo ietekmi rada tikai to darījuma partneris uzņēmumu darbību ķēdēs (tā sauktā “tiešā saistība” ar nelabvēlīgo ietekmi, kā minēts starptautiskajā regulējumā), tiem joprojām būtu jācenšas izmantot savu ietekmi, lai novērstu vai mazinātu nelabvēlīgo ietekmi, ko rada to darījuma partneri, vai palielināt savu ietekmi, lai to izdarītu. Izmantojot tikai jēdzienu “radīt” nelabvēlīgo ietekmi tā vietā, lai izmantotu iepriekšminētos starptautiskajos regulējumos izmantotos terminus, var izvairīties no pārpratumiem ar spēkā esošajiem juridiskajiem terminiem valstu tiesību sistēmās, vienlaikus aptverot tās pašas cēloņsakarības, kas aprakstītas minētajos regulējumos. Šajā kontekstā atbilstīgi starptautiskajiem regulējumiem uzņēmuma ietekmei uz darījuma partneri būtu jāietver, no vienas puses, tā spēja pārliecināt darījuma partneri novērst nelabvēlīgu ietekmi (piemēram, izmantojot ietekmi tirgū, pirmskvalifikācijas prasības vai uzņēmējdarbības stimulu piesaistīšanu cilvēktiesībām un vidiskajam sniegumam) un, no otras puses, ietekmes vai sviras pakāpe, ko uzņēmums varētu pamatoti izmantot, piemēram, sadarbojoties ar attiecīgo darījuma partneri vai iesaistot citu uzņēmumu, kas ir ar nelabvēlīgo ietekmi saistītā darījuma partnera tiešais darījuma partneris.

(46)

Lai izpildītu šajā direktīvā paredzēto novēršanas un mazināšanas pienākumu, uzņēmumiem attiecīgā gadījumā būtu jāīsteno attiecīgie pasākumi. Vajadzības gadījumā novēršanas pasākumu sarežģītības dēļ uzņēmumiem būtu jāizstrādā un jāīsteno preventīvas rīcības plāns. Uzņēmumiem būtu jācenšas iegūt līgumiskas garantijas no tieša darījuma partnera par to, ka tas nodrošinās atbilstību rīcības kodeksam un, ja nepieciešams, preventīvas rīcības plānam, tostarp prasot atbilstošas līgumiskas garantijas no saviem partneriem tiktāl, ciktāl to darbības ietilpst uzņēmumu darbību ķēdēs. Līgumiskajām garantijām vajadzētu būt veidotām tā, lai nodrošinātu, ka uzņēmums un darījuma partneri pienācīgi sadala atbildību. Līgumiskās garantijas būtu jāpapildina ar attiecīgiem pasākumiem atbilstības pārbaudei. Tomēr uzņēmuma pienākumam vajadzētu būt tikai prasīt līgumiskas garantijas, jo to iegūšana var būt atkarīga no apstākļiem. Lai nodrošinātu iespējamās nelabvēlīgās ietekmes visaptverošu novēršanu, uzņēmumiem būtu jāveic arī finansiāli vai nefinansiāli ieguldījumi, pielāgojumi vai atjauninājumi, kuru mērķis ir novērst nelabvēlīgu ietekmi, un jāsadarbojas ar citiem uzņēmumiem atbilstīgi Savienības tiesību aktiem. Attiecīgā gadījumā uzņēmumiem būtu jāpielāgo uzņēmējdarbības plāni, vispārējās stratēģijas un darbības, tostarp iepirkumu prakse, un jāizstrādā un jāizmanto iegādes politika, kas veicina to piegādātāju iztikas minimumu un ienākumus un kas neveicina iespējamu nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām vai vidi. Lai efektīvi un lietderīgi īstenotu savus pienācīgas rūpības pienākumus, uzņēmumiem būtu arī jāveic nepieciešamās izmaiņas vai uzlabojumi savā izstrādes un izplatīšanas praksē pirms un pēc produkta izgatavošanas, lai novērstu nelabvēlīgo ietekmi, kas rodas gan to darbību ķēžu augšupējā, gan lejupējā daļā. Šādas prakses pieņemšana un, ja vajadzīgs, pielāgošana varētu būt uzņēmumam īpaši svarīga, lai jau sākumā izvairītos no nelabvēlīgas ietekmes. Šādi pasākumi varētu būt svarīgi arī, lai novērstu nelabvēlīgo ietekmi, ko kopīgi radījis uzņēmums un tā darījuma partneri, piemēram, uzņēmuma noteikto termiņu vai specifikāciju dēļ. Turklāt, labāk sadalot vērtību visā darbību ķēdē, atbildīga iepirkumu vai izplatīšanas prakse veicina bērnu darba apkarošanu, kas bieži vien sastopams valstīs vai teritorijās ar augstu nabadzības līmeni. Uzņēmumiem arī vajadzētu nodrošināt mērķorientētu un samērīgu atbalstu mazam un vidējam uzņēmumam (MVU), kas ir uzņēmuma darījuma partneris, vajadzības gadījumā ņemot vērā MVU resursus, zināšanas un ierobežojumus, tostarp, sniedzot vai padarot iespējamu piekļuvi spēju veidošanai, apmācībām vai pārvaldības sistēmu modernizācijai, un, ja atbilstība rīcības kodeksam vai preventīvas rīcības plānam apdraudētu MVU dzīvotspēju, sniedzot mērķorientētu un samērīgu finansiālo atbalstu, piemēram, tiešo finansējumu, aizdevumus ar zemu procentu likmi, nepārtrauktas iegādes garantijas vai palīdzību finansējuma nodrošināšanā. Jēdziens “MVU dzīvotspējas apdraudējums” būtu jāinterpretē kā tāds, kas var izraisīt MVU bankrotu vai nostādīt MVU nenovēršama bankrota situācijā.

(47)

Saistībā ar lauksaimniecības un pārtikas produktu pārdošanu īpaši svarīgi ir novērst kaitīgu iepirkuma praksi un cenu spiedienu uz ražotājiem, jo īpaši uz mazākiem dalībniekiem. Lai novērstu varas nelīdzsvarotību lauksaimniecības nozarē un nodrošinātu taisnīgas cenas visos pārtikas piegādes ķēdes posmos un stiprinātu lauksaimnieku pozīciju, lielajiem pārtikas pārstrādātājiem un mazumtirgotājiem būtu jāpielāgo sava iepirkuma prakse un jāizstrādā un jāizmanto tāda iegādes politika, kas veicina iztikas minimumu un ienākumus saviem piegādātājiem. Piemērojot šo direktīvu tikai lielāko dalībnieku uzņēmējdarbības praksei, t. i., tādu dalībnieku praksei, kuru neto apgrozījums pasaulē pārsniedz 450 000 000 EUR, šai direktīvai vajadzētu nākt par labu tiem lauksaimniecības produktu ražotājiem, kuriem ir mazāka spēja aizstāvēt savas intereses. Turklāt, tā kā šī direktīva vienlīdz attiecas uz uzņēmumiem, kas izveidoti saskaņā ar kādas trešās valsts tiesību aktiem, lauksaimniecības produktu ražotāji Savienībā tiktu aizsargāti pret negodīgu konkurenci un kaitējošu praksi, ko īsteno dalībnieki, kas iedibināti ne tikai Savienībā, bet arī ārpus tās.

(48)

Lai atspoguļotu visas uzņēmuma iespējas gadījumos, kad iespējamo nelabvēlīgo ietekmi nevarētu novērst ar aprakstītajiem novēršanas vai mazināšanas pasākumiem, šajā direktīvā būtu jānorāda arī uz uzņēmuma iespēju censties iegūt līgumiskas garantijas no netiešā darījuma partnera, lai panāktu atbilstību uzņēmuma rīcības kodeksam vai preventīvas rīcības plānam, un veikt attiecīgus pasākumus, lai pārbaudītu, vai netiešais darījuma partneris ievēro līgumiskās garantijas.

(49)

Iespējams, ka iespējamās nelabvēlīgas ietekmes novēršanai būtu nepieciešama sadarbība ar citu uzņēmumu, piemēram, netieša darījuma partnera līmenī ar uzņēmumu, kuram ir tiešas līgumattiecības ar attiecīgo netiešo darījuma partneri. Dažos gadījumos sadarbība ar citām struktūrām varētu būt vienīgais reālais veids, kā novērst iespējamu nelabvēlīgu ietekmi, ko rada pat tiešie darījuma partneri, ja uzņēmuma ietekme nav pietiekama. Uzņēmumam būtu jāsadarbojas ar struktūru, kura var visefektīvāk novērst vai mazināt iespējamu nelabvēlīgu ietekmi viena pati vai kopā ar uzņēmumu vai citām juridiskām personām, vienlaikus ievērojot piemērojamos tiesību aktus, jo īpaši konkurences tiesības.

(50)

Lai nodrošinātu, ka attiecīgie pasākumi iespējamās nelabvēlīgās ietekmes novēršanai un mazināšanai ir efektīvi, uzņēmumiem par prioritāti būtu jāizvirza sadarbība ar darījuma partneriem savās darbību ķēdēs, nevis darījuma attiecību pārtraukšana, kas ir galējais līdzeklis pēc tam, kad mēģinājumi novērst un mazināt iespējamo nelabvēlīgo ietekmi ir bijuši nesekmīgi. Tomēr gadījumos, kad iespējamo nelabvēlīgo ietekmi nevarētu novērst ar šādiem attiecīgajiem pasākumiem, direktīvā kā galējo līdzekli būtu arī jānorāda uz uzņēmumu pienākumu atturēties no jaunu attiecību sākšanas vai esošo attiecību paplašināšanas ar attiecīgo partneri un, ja ir pamatots iemesls sagaidīt, ka tiks veiktas izmaiņas, izmantojot vai palielinot uzņēmuma sviru, lai uz laiku apturētu darījuma attiecības saistībā ar attiecīgajām darbībām, bez liekas kavēšanās pieņemt un īstenot uzlabotu preventīvas rīcības plānu attiecībā uz konkrēto nelabvēlīgo ietekmi, tostarp konkrētu un atbilstīgu grafiku visu tajā ietverto darbību pieņemšanai un īstenošanai, kuras laikā uzņēmums var arī meklēt alternatīvus darījuma partnerus. Faktori, kas nosaka šo darbību pieņemšanas un īstenošanas grafika piemērotību, varētu būt nelabvēlīgās ietekmes būtiskums, nepieciešamība identificēt un veikt pasākumus, lai novērstu vai mazinātu jebkādu papildu nelabvēlīgu ietekmi, tostarp ietekmi uz MVU vai mazajiem lauksaimniekiem. Uzņēmumiem būtu jāaptur darījuma attiecības ar darījuma partneri, tādējādi palielinot to sviru un iespējas, ka ietekme tiks risināta. Ja nav pamata sagaidīt, ka šie centieni būs sekmīgi, piemēram, valsts noteikta piespiedu darba gadījumā, vai ja uzlabota preventīvas rīcības plāna īstenošana nav spējusi novērst vai mazināt nelabvēlīgo ietekmi, uzņēmumam vajadzētu būt pienākumam izbeigt darījuma attiecības saistībā ar attiecīgajām darbībām, ja iespējamā nelabvēlīgā ietekme ir būtiska. Lai ļautu uzņēmumiem izpildīt minēto pienākumu, dalībvalstīm būtu jāparedz iespēja izbeigt darījuma attiecības līgumos, ko reglamentē to tiesību akti. Lemjot par darījuma attiecību apturēšanu vai izbeigšanu, uzņēmumam būtu jāizvērtē, vai varētu pamatoti sagaidīt, ka, to darot, nelabvēlīgā ietekme būs nepārprotami būtiskāka nekā tā nelabvēlīgā ietekme, kuru nebija iespējams novērst vai pienācīgi mazināt. Ja uzņēmumi uz laiku aptur vai izbeidz darījuma attiecības, tiem būtu jāveic pasākumi, lai novērstu, mazinātu vai izbeigtu šādas apturēšanas vai izbeigšanas ietekmi, jāsniedz pamatots paziņojums darījuma partnerim un jāpārskata minētais lēmums. Ir iespējams, ka nelabvēlīgas ietekmes novēršanai netiešu darījuma attiecību līmenī ir jāsadarbojas ar citu struktūru. Dažos gadījumos sadarbība ar citu uzņēmumu varētu būt vienīgais reālais veids, kā novērst nelabvēlīgu ietekmi netiešu darījuma attiecību līmenī, jo īpaši, ja netiešais darījuma partneris nav gatavs slēgt līgumu ar uzņēmumu.

(51)

Lai gan regulētiem finanšu uzņēmumiem ir piemērojami pienācīgas rūpības pienākumi tikai attiecībā uz to darbību ķēžu augšupējo daļu, finanšu pakalpojumu specifika, kā arī Vadlīnijas daudznacionāliem uzņēmumiem sniedz norādes par pasākumu veidiem, kas ir piemēroti un efektīvi, lai finanšu uzņēmumi varētu īstenot pienācīgas rūpības procesus. Kā uzsvērts arī Vadlīnijās daudznacionāliem uzņēmumiem, ir jāatzīst finanšu pakalpojumu specifika. No regulētiem finanšu uzņēmumiem tiek sagaidīts, ka tie ņems vērā nelabvēlīgo ietekmi un izmantos savu tā saukto “sviru”, lai ietekmētu uzņēmumus. Akcionāru tiesību izmantošana var būt veids, kā izmantot sviru.

(52)

Attiecībā uz tiešajiem un netiešajiem darījuma partneriem nozares un daudzu ieinteresēto personu iniciatīvas var palīdzēt radīt papildu sviras ietekmi nelabvēlīgas ietekmes identificēšanai, mazināšanai un novēršanai. Tāpēc uzņēmumiem vajadzētu būt iespējai piedalīties šādās iniciatīvās šīs direktīvas 7. līdz 16. pantā noteikto pienākumu īstenošanas atbalstam, ciktāl šādas iniciatīvas ir piemērotas minēto pienākumu izpildes atbalstam. Termina “iniciatīvas” nozīme ir plaša un ietver brīvprātīgu pienācīgas rūpības procedūru, rīku un mehānismu sakopojumu, ko izstrādā un pārrauga valdības, nozares apvienības, ieinteresētās organizācijas, tostarp pilsoniskās sabiedrības organizācijas, vai to grupas vai sakopojumi, un kurā uzņēmumi varētu piedalīties, lai atbalstītu pienācīgas rūpības pienākumu īstenošanu. Uzņēmumi pēc tam, kad ir novērtējuši savu atbilstību, varētu izmantot attiecīgu riska analīzi, kas veikta ar nozares vai daudzu ieinteresēto personu iniciatīvām vai ko veikuši minēto iniciatīvu dalībnieki, vai piedalīties šādas analīzes veikšanā, un ar šādu iniciatīvu starpniecību tie varētu veikt efektīvus atbilstīgus pasākumus vai piedalīties tajos. To darot, uzņēmumiem būtu jāuzrauga šādu pasākumu efektivitāte un vajadzības gadījumā jāturpina veikt atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu savu pienākumu izpildi. Lai nodrošinātu pilnīgu informāciju par šādām iniciatīvām, šajā direktīvā vajadzētu būt atsaucei uz iespēju Komisijai un dalībvalstīm veicināt informācijas izplatīšanu par šādām iniciatīvām un to rezultātiem. Komisijai sadarbībā ar dalībvalstīm būtu jāizdod norādījumi, kuros uzņēmumiem noteikti piemērotības kritēriji un metodoloģija nozaru un daudzu ieinteresēto personu iniciatīvu piemērotības novērtēšanai. Uzņēmumi varētu arī izmantot neatkarīgas trešās personas veiktu pārbaudi par to darbību ķēdēs ietilpstošajiem uzņēmumiem un šādu uzņēmumu veiktu pārbaudi, lai atbalstītu pienācīgas rūpības pienākumu īstenošanu, ciktāl šāda pārbaude ir piemērota attiecīgo pienākumu izpildes atbalstīšanai. Neatkarīgas trešās personas veiktu pārbaudi varētu veikt citi uzņēmumi vai ar nozares vai daudzu ieinteresēto personu iniciatīvu. Pārbaudītājiem, kas ir neatkarīgas trešās personas, vajadzētu darboties objektīvi un pilnībā neatkarīgi no attiecīgā uzņēmuma, būt brīviem no jebkāda interešu konflikta, palikt brīviem no tiešas vai netiešas ārējas ietekmes un atturēties no jebkādas rīcības, kas nav saderīga ar to neatkarību. Atkarībā no attiecīgās nelabvēlīgās ietekmes rakstura pārbaudītājiem vajadzētu būt pieredzei un kompetencei vides vai cilvēktiesību jautājumos, un tiem vajadzētu būt atbildīgiem par pārbaudes kvalitāti un uzticamību. Komisijai sadarbībā ar dalībvalstīm būtu jāizdod uzņēmumiem norādījumi, kuros noteikti piemērotības kritēriji un metodoloģija pārbaudītāju, kas ir trešās personas, piemērotības novērtēšanai, un norādījumi trešās personas veiktas pārbaudes precizitātes, efektivitātes un integritātes uzraudzīšanai. Šie norādījumi ir būtiski, lai novērstu neefektīvu revīziju trūkumus. Uzņēmumiem, kas piedalās nozares vai daudzu ieinteresēto personu iniciatīvās vai izmanto trešo personu pārbaudes vai līguma klauzulas, lai atbalstītu pienācīgas rūpības pienākumu īstenošanu, joprojām vajadzētu būt iespējai piemērot sankcijas vai saukt pie atbildības par šīs direktīvas pārkāpumiem un cietušajiem nodarīto kaitējumu.

(53)

Saskaņā ar šajā direktīvā paredzētajiem pienācīgas rūpības pienākumiem, ja uzņēmums konstatē faktisku nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām vai vidi, tam būtu jāveic atbilstoši pasākumi, lai to izbeigtu. Var sagaidīt, ka uzņēmums spēs izbeigt faktisku nelabvēlīgu ietekmi savās darbībās un savu meitasuzņēmumu darbībās. Tomēr būtu jāprecizē – ja nelabvēlīgu ietekmi nav iespējams izbeigt, uzņēmumiem būtu jāsamazina šādas ietekmes apjoms līdz minimumam. Nelabvēlīgās ietekmes apjoma samazināšanai līdz minimumam būtu nepieciešams iznākums, kas ir iespējami tuvāks nelabvēlīgās ietekmes izbeigšanai. Tāpēc uzņēmumam būtu periodiski jāpārvērtē apstākļi, kuru dēļ tam nav bijis iespējams izbeigt nelabvēlīgo ietekmi, un tas, vai nelabvēlīgo ietekmi var izbeigt. Lai uzņēmumiem nodrošinātu juridisko skaidrību un noteiktību, šajā direktīvā būtu jāprecizē, kādas darbības uzņēmumiem attiecīgā gadījumā atkarībā no apstākļiem jāveic, lai izbeigtu un līdz minimumam samazinātu faktisko nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēktiesībām un vidi. Izvērtējot attiecīgos pasākumus nelabvēlīgās ietekmes izbeigšanai vai tās apjoma samazināšanai līdz minimumam, būtu pienācīgi jāņem vērā tā sauktais “uzņēmuma iesaistes līmenis nelabvēlīgā ietekmē” atbilstīgi starptautiskajam regulējumam un uzņēmuma spēja ietekmēt darījuma partneri, kas rada vai kopīgi nelabvēlīgo ietekmi. Uzņēmumiem būtu jāveic attiecīgi pasākumi nolūkā izbeigt nelabvēlīgo ietekmi vai līdz minimumam samazināt tās apjomu, ko tie rada paši (tā sauktā nelabvēlīgās ietekmes “radīšana”, kā minēts starptautiskajā regulējumā) vai kopā ar saviem meitasuzņēmumiem vai darījuma partneriem (tā sauktā “dalība” nelabvēlīgajā ietekmē, kā minēts starptautiskajā regulējumā). Tas ir piemērojams neatkarīgi no tā, vai nelabvēlīgo ietekmi rada arī trešās personas ārpus uzņēmuma darbību ķēdes. Nelabvēlīgās ietekmes kopīga radīšana neaprobežojas tikai ar uzņēmuma un tā meitasuzņēmuma vai darījuma partnera vienlīdzīgu iesaisti nelabvēlīgajā ietekmē, bet tai būtu jāaptver visi gadījumi, kad uzņēmuma darbības vai bezdarbība nelabvēlīgo ietekmi rada apvienojumā ar meitasuzņēmumu vai darījuma partneru darbībām vai bezdarbību, tostarp gadījumi, kad uzņēmums būtiski veicina vai stimulē to, ka kāds darījuma partneris rada nelabvēlīgo ietekmi, proti, tas neietver nelielas vai nebūtiskas darbības. Ja uzņēmumi paši vai kopā ar citām juridiskām personām nerada nelabvēlīgo ietekmi, kas rodas to darbību ķēdēs, bet nelabvēlīgo ietekmi rada tikai to darījuma partneris uzņēmumu darbību ķēdēs (tā sauktā “tiešā saistība” ar nelabvēlīgo ietekmi, kā minēts starptautiskajā regulējumā), tiem joprojām būtu jācenšas izmantot savu ietekmi, lai izbeigtu nelabvēlīgo ietekmi vai līdz minimumam samazinātu tās apjomu, ko rada to darījuma partneri, vai palielināt savu ietekmi, lai to izdarītu. Izmantojot tikai jēdzienu “radīt” nelabvēlīgo ietekmi tā vietā, lai izmantotu iepriekšminētos starptautiskajos regulējumos izmantotos terminus, var izvairīties no pārpratumiem ar spēkā esošajiem juridiskajiem terminiem valstu tiesību sistēmās, vienlaikus aptverot tās pašas cēloņsakarības, kas aprakstītas minētajos regulējumos. Šajā kontekstā atbilstīgi starptautiskajiem regulējumiem uzņēmuma ietekmei uz darījuma partneri būtu jāietver, no vienas puses, tā spēja pārliecināt darījuma partneri izbeigt nelabvēlīgo ietekmi vai līdz minimumam samazināt tās apjomu (piemēram, izmantojot ietekmi tirgū, pirmskvalifikācijas prasības vai uzņēmējdarbības stimulu piesaistīšanu cilvēktiesībām un vidiskajam sniegumam) un, no otras puses, ietekmes vai sviras pakāpe, ko uzņēmums varētu pamatoti izmantot, piemēram, sadarbojoties ar attiecīgo darījuma partneri vai iesaistot citu uzņēmumu, kas ir ar nelabvēlīgo ietekmi saistītā darījuma partnera tiešais darījuma partneris.

(54)

Lai izpildītu šajā direktīvā noteikto pienākumu izbeigt un līdz minimumam samazināt faktiskās nelabvēlīgās ietekmes apjomu, uzņēmumiem attiecīgā gadījumā būtu jāveic attiecīgie pasākumi. Vajadzības gadījumā, ņemot vērā to, ka nelabvēlīgo ietekmi nevar izbeigt nekavējoties, uzņēmumiem būtu jāizstrādā un jāievieš korektīvas rīcības plāns. Uzņēmumiem būtu jācenšas iegūt līgumiskas garantijas no tiešā darījuma partnera par to, ka tas nodrošinās atbilstību rīcības kodeksam un, ja nepieciešams, korektīvas rīcības plānam, tostarp prasot atbilstošas līgumiskas garantijas no saviem partneriem tiktāl, ciktāl to darbības ietilpst uzņēmumu darbību ķēdēs. Līgumiskajām garantijām vajadzētu būt veidotām tā, lai nodrošinātu, ka uzņēmums un darījuma partneri pienācīgi sadala atbildību. Līgumiskās garantijas būtu jāpapildina ar attiecīgiem pasākumiem atbilstības pārbaudei. Tomēr uzņēmuma pienākumam vajadzētu būt tikai prasīt līgumiskas garantijas, jo to iegūšana var būt atkarīga no apstākļiem. Uzņēmumiem būtu jāveic arī finansiāli vai nefinansiāli ieguldījumi, pielāgojumi vai atjauninājumi, kuru mērķis ir pārtraukt vai līdz minimumam samazināt nelabvēlīgās ietekmes apjomu, un jāsadarbojas ar citiem uzņēmumiem saskaņā ar Savienības tiesību aktiem. Attiecīgā gadījumā uzņēmumiem būtu jāpielāgo uzņēmējdarbības plāni, vispārējās stratēģijas un darbības, tostarp iepirkumu prakse, un jāizstrādā un jāizmanto iegādes politika, kas veicina to piegādātāju iztikas minimumu un ienākumus un kas neveicina faktisku nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām vai vidi. Lai efektīvi un lietderīgi īstenotu savus pienācīgas rūpības pienākumus, uzņēmumiem būtu arī jāveic nepieciešamās izmaiņas vai uzlabojumi savā izstrādes un izplatīšanas praksē pirms un pēc produkta izgatavošanas, lai novērstu nelabvēlīgo ietekmi, kas rodas gan to darbību ķēžu augšupējā, gan lejupējā daļā. Šādas prakses pieņemšana un pielāgošana vajadzības gadījumā varētu būt uzņēmumam īpaši svarīga, lai jau sākumā izvairītos no nelabvēlīgas ietekmes. Šādi pasākumi varētu būt svarīgi arī, lai novērstu nelabvēlīgo ietekmi, ko kopīgi radījis uzņēmums un tā darījuma partneri, piemēram, uzņēmuma noteikto termiņu vai specifikāciju dēļ. Turklāt, labāk sadalot vērtību visā darbību ķēdē, atbildīga iepirkumu vai izplatīšanas prakse veicina bērnu darba apkarošanu, kas bieži vien sastopams valstīs vai teritorijās ar augstu nabadzības līmeni. Uzņēmumiem arī vajadzētu nodrošināt mērķorientētu un samērīgu atbalstu MVU, kas ir uzņēmuma darījuma partneris, vajadzības gadījumā ņemot vērā MVU resursus, zināšanas un ierobežojumus, tostarp, sniedzot vai padarot iespējamu piekļuvi spēju veidošanai, apmācībām vai pārvaldības sistēmu modernizācijai, un, ja atbilstība rīcības kodeksam vai korektīvas rīcības plānam apdraudētu MVU dzīvotspēju, sniedzot mērķorientētu un samērīgu finansiālo atbalstu, piemēram, tiešo finansējumu, aizdevumus ar zemu procentu likmi, nepārtrauktas iegādes garantijas vai palīdzību finansējuma nodrošināšanā. Jēdziens “MVU dzīvotspējas apdraudējums” būtu jāinterpretē kā tāds, kas var izraisīt MVU bankrotu vai nostādīt MVU nenovēršama bankrota situācijā.

(55)

Lai atspoguļotu visas uzņēmuma iespējas gadījumos, kad faktisko negatīvo ietekmi nevarētu novērst ar aprakstītajiem pasākumiem, šajā direktīvā būtu jānorāda arī uz uzņēmuma iespēju censties iegūt līgumiskas garantijas no netiešā darījuma partnera, lai panāktu atbilstību uzņēmuma rīcības kodeksam vai korektīvas rīcības plānam, un veikt attiecīgus pasākumus, lai pārbaudītu, vai netiešais darījuma partneris ievēro līgumiskās garantijas.

(56)

Ja līgumiskas garantijas iegūtas no MVU, kas ir netiešs darījuma partneris, uzņēmumiem būtu jāizvērtē, vai līgumiskās garantijas būtu jāpapildina ar attiecīgiem pasākumiem, kas paredzēti MVU. Ja MVU pieprasa segt daļu no izmaksām vai ir panākta vienošanās ar uzņēmumu, MVU vajadzētu spēt kopīgot pārbaužu rezultātus ar citiem uzņēmumiem.

(57)

Lai nodrošinātu, ka atbilstošie pasākumi faktiskās nelabvēlīgās ietekmes izbeigšanai vai samazināšanai līdz minimumam ir efektīvi, uzņēmumiem par prioritāti būtu jāizvirza sadarbība ar darījuma partneriem savās darbību ķēdēs, nevis darījuma attiecību pārtraukšana, kas ir galējais līdzeklis pēc tam, kad mēģinājumi izbeigt faktisko nelabvēlīgo ietekmi vai līdz minimumam samazināt tās apjomu ir bijuši nesekmīgi. Tomēr gadījumos, kad faktisko nelabvēlīgo ietekmi nevarētu izbeigt vai tās apjomu pienācīgi samazināt līdz minimumam ar šādiem attiecīgiem pasākumiem, šajā direktīvā kā galējo līdzekli būtu arī jānorāda uz uzņēmumu pienākumu atturēties no jaunu attiecību sākšanas vai esošo attiecību paplašināšanas ar attiecīgo partneri un, ja ir pamatots iemesls sagaidīt, ka tiks veiktas izmaiņas, izmantojot vai palielinot uzņēmuma sviru, lai uz laiku apturētu darījuma attiecības saistībā ar attiecīgajām darbībām, bez liekas kavēšanās pieņemt un īstenot uzlabotu korektīvas rīcības plānu attiecībā uz konkrēto nelabvēlīgo ietekmi, tostarp konkrētu un atbilstīgu grafiku visu tajā ietverto darbību pieņemšanai un īstenošanai, kuras laikā uzņēmums var arī meklēt alternatīvus darījuma partnerus. Faktori, kas nosaka šo darbību pieņemšanas un īstenošanas grafika piemērotību, varētu būt nelabvēlīgās ietekmes būtiskums, nepieciešamība identificēt un veikt pasākumus, lai izbeigtu jebkādu papildu nelabvēlīgu ietekmi vai līdz minimumam samazinātu tās apjomu, kā arī ietekme uz MVU vai mazajiem lauksaimniekiem. Uzņēmumiem būtu jāaptur darījuma attiecības ar darījuma partneri, ar ko tiek palielināta to svira un iespējas, ka ietekme tiks risināta. Ja nav pamata sagaidīt, ka šie centieni būs sekmīgi, piemēram, valsts noteikta piespiedu darba gadījumā, vai ja uzlabota korektīvas rīcības plāna īstenošana nav spējusi izbeigt nelabvēlīgo ietekmi vai līdz minimumam samazināt tā apjomu, uzņēmumam vajadzētu būt pienākumam izbeigt darījuma attiecības saistībā ar attiecīgajām darbībām, ja faktiskā nelabvēlīgā ietekme ir būtiska. Lai ļautu uzņēmumiem izpildīt minēto pienākumu, dalībvalstīm būtu jāparedz iespēja izbeigt darījuma attiecības līgumos, ko reglamentē to tiesību akti. Lemjot par darījuma attiecību izbeigšanu vai apturēšanu, uzņēmumam būtu jāizvērtē, vai varētu pamatoti sagaidīt, ka, to darot, nelabvēlīgā ietekme būs nepārprotami būtiskāka nekā tā nelabvēlīgā ietekme, kuru nevarēja izbeigt vai kuras apjomu nevarēja pienācīgi samazināt līdz minimumam. Ja uzņēmumi uz laiku aptur vai izbeidz darījuma attiecības, tiem būtu jāveic pasākumi, lai novērstu, mazinātu vai izbeigtu šādas apturēšanas vai izbeigšanas ietekmi, jāsniedz pamatots paziņojums darījuma partnerim un jāpārskata minētais lēmums. Ir iespējams, ka nelabvēlīgas ietekmes izbeigšanai netiešu darījuma attiecību līmenī ir jāsadarbojas ar citu struktūru. Dažos gadījumos sadarbība ar citu uzņēmumu varētu būt vienīgais reālais veids, kā izbeigt faktisku nelabvēlīgu ietekmi netiešu darījuma attiecību līmenī, jo īpaši, ja netiešais darījuma partneris nav gatavs slēgt līgumu ar uzņēmumu.

(58)

Ja uzņēmums ir izraisījis vai kopīgi izraisījis faktisku nelabvēlīgu ietekmi, tam būtu jānodrošina remediācija. Termins “remediācija” ir skartās personas vai personu, kopienu vai vides atgriešana līdz tādam stāvoklim, kas ir līdzvērtīgs vai iespējami tuvs stāvoklim, kādā tās būtu, ja nebūtu notikusi faktiskā nelabvēlīgā ietekme, un kas ir samērīga ar uzņēmuma ietekmi nelabvēlīgās ietekmes izraisīšanā, tostarp ar finansiālu vai nefinansiālu kompensāciju, ko uzņēmums sniedz faktiskās nelabvēlīgās ietekmes skartajai personai vai personām, un attiecīgā gadījumā izmaksu kompensāciju valsts iestādēm par jebkādiem nepieciešamajiem stāvokļa uzlabošanas pasākumiem. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka ieinteresētajām personām, kuras skārusi nelabvēlīga ietekme, nebūtu jācenšas panākt remediācija pirms prasību iesniegšanas tiesā. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka gadījumā, ja uzņēmums nenodrošina remediāciju, kad tas ir izraisījis vai kopīgi izraisījis faktisko nelabvēlīgo ietekmi, kompetentajai uzraudzības iestādei ir pilnvaras pēc savas iniciatīvas vai ja ir paustas pamatotas bažas, par kurām tai paziņots saskaņā ar šo direktīvu, likt uzņēmumam nodrošināt pienācīgu remediāciju. Šādā situācijā tas neskar sodu piemērošanu par to valsts tiesību aktu noteikumu pārkāpumiem, kas pieņemti, ievērojot šo direktīvu, un civiltiesisko atbildību, ko mēģina panākt valsts tiesā. Ja faktisko nelabvēlīgo ietekmi izraisījis tikai uzņēmuma darījuma partneris, uzņēmums remediāciju var nodrošināt brīvprātīgi. Uzņēmums remediācijas nodrošināšanas nolūkā var arī izmantot savu spēju ietekmēt darījuma partneri, kas izraisījis vai kopīgi izraisījis nelabvēlīgo ietekmi.

(59)

Uzņēmumiem būtu jānodrošina iespēja personām un organizācijām iesniegt sūdzības tieši tiem, ja rodas pamatotas bažas par faktisku vai iespējamu nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām un vidi. Personām un organizācijām, kuras varētu iesniegt šādas sūdzības, būtu jāietver personas, kuras ir skartas vai kurām ir pamatots iemesls uzskatīt, ka tās varētu tikt skartas, un šādu personu vārdā – to likumīgie pārstāvji, piemēram, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un cilvēktiesību aizstāvji; arodbiedrības un citi darba ņēmēju pārstāvji, kas pārstāv attiecīgajā darbību ķēdē strādājošās personas; un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas darbojas un kurām ir pieredze jomās, kas ir saistītas ar nelabvēlīgo ietekmi uz vidi, kas ir sūdzības priekšmets. Uzņēmumiem būtu jāizveido taisnīga, publiski pieejama, sasniedzama, paredzama un pārredzama procedūra minēto sūdzību izskatīšanai un jāinformē attiecīgie darba ņēmēji, arodbiedrības un citi darba ņēmēju pārstāvji par šādām procedūrām. Uzņēmumiem būtu arī jāizveido sasniedzams mehānisms paziņojumu iesniegšanai, ko veic personas un organizācijas, ja tiem ir informācija vai bažas par faktisku vai iespējamu nelabvēlīgu ietekmi. Lai samazinātu slogu uzņēmumiem, tiem vajadzētu būt iespējai piedalīties uz sadarbību balstītās sūdzību procedūrās un paziņošanas mehānismos, piemēram, tādos, ko kopīgi izveidojuši uzņēmumi (piemēram, uzņēmumu grupa), ar nozaru apvienību, daudzu ieinteresēto personu iniciatīvu vai globālu pamatnolīgumu starpniecību. Paziņojuma vai sūdzības iesniegšanai nevajadzētu būt priekšnoteikumam un tai nevajadzētu liegt personām, kas tos iesniedz, izmantot pamatotu apsvērumu procedūru vai citus ārpustiesas mehānismus, piemēram, ESAO valsts kontaktpunktus, ja tādi pastāv. Šīs direktīvas noteikumiem par sūdzību procedūru un paziņošanas mehānismu vajadzētu būt tādiem, lai ar tiem varētu izvairīties no situācijas, kad šāda izmantošanas iespēja rada nepamatotus lūgumus uzņēmuma pārstāvjiem. Saskaņā ar starptautiskajiem standartiem personām, kas iesniedz sūdzības, ja tās neiesniedz anonīmi, vajadzētu būt tiesīgām prasīt no uzņēmuma savlaicīgus un attiecīgus turpmākos pasākumus un tikties ar uzņēmuma pārstāvjiem atbilstošā līmenī, lai apspriestu, kādu būtisku nelabvēlīgu ietekmi rada vai var radīt sūdzības priekšmets un kāda var būt remediācija, un prasīt, lai tiktu sniegts pamatojums, kāpēc sūdzība tiek uzskatīta par pamatotu vai nepamatotu, un, ja tiek uzskatīta par pamatotu, tad saņemt informāciju par uzņēmuma veiktajiem vai veicamajiem pasākumiem un darbībām. Uzņēmumiem būtu arī jāveic pamatoti to rīcība esoši pasākumi, lai novērstu jebkāda veida represijas, nodrošinot tās personas vai organizācijas identitātes konfidencialitāti, kura iesniedz sūdzību vai paziņojumu, saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Termini “taisnīgs, publiski pieejams, sasniedzams, paredzams un pārredzams” būtu jāsaprot saskaņā ar 31. ANO Vadošo principu, kurš prasa, lai procedūras būtu likumīgas, piekļūstamas, paredzamas, taisnīgas, pārredzamas, saderīgas ar tiesībām un nepārtrauktas mācīšanās avots, kā minēts arī ANO Bērna tiesību komitejas vispārējā komentārā Nr. 16. Būtu pienācīgi jāaizsargā arī darba ņēmēji un viņu pārstāvji, un nekādi remediācijas centieni nedrīkstētu ietekmēt darba koplīguma slēgšanas sarunu un arodbiedrību atzīšanas veicināšanu, un tie nekādā gadījumā nedrīkstētu mazināt likumīgu arodbiedrību vai darba ņēmēju pārstāvju lomu ar darbu saistītu strīdu risināšanā. Uzņēmumiem, pienācīgi ņemot vērā attiecīgos šķēršļus, būtu jānodrošina, lai ieinteresētajām personām būtu piekļuve paziņošanas mehānismiem un sūdzību procedūrām.

(60)

Ņemot vērā plašāku to personu vai organizāciju sarakstu, kuras ir tiesīgas iesniegt sūdzību, un plašāku sūdzību priekšmetu klāstu, sūdzību procedūru atbilstoši šai direktīvai juridiski būtu jāuzskata par mehānismu, kas ir nošķirts no iekšējās ziņošanas procedūras, ko uzņēmumi izveidojuši saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/1937 (16). Ja Savienības vai valsts tiesību aktu pārkāpumu, kas iekļauts minētās direktīvas materiālajā piemērošanas jomā, var uzskatīt par nelabvēlīgu ietekmi un ziņojošā persona ir uzņēmuma darbinieks, kuru tiešā veidā skar nelabvēlīgā ietekme, persona varētu izmantot abas procedūras – sūdzību mehānismu saskaņā ar šo direktīvu vai iekšējo ziņošanas procedūru, kas noteikta saskaņā ar Direktīvu (ES) 2019/1937. Tomēr, ja kāds no iepriekš minētajiem nosacījumiem nav izpildīts, personai vajadzētu spēt procesu īstenot, izmantojot tikai vienu no procedūrām.

(61)

Uzņēmumiem būtu jāuzrauga savu pienācīgas rūpības pasākumu īstenošana un efektivitāte. Tiem periodiski būtu jāveic pašu darbības, savu meitasuzņēmumu izvērtējums un, ja tas ir saistīts ar uzņēmuma darbību ķēdi, savu darījuma partneru izvērtējums, lai novērtētu īstenošanu un uzraudzītu, cik pienācīgi un efektīvi tiek identificēta, novērsta, mazināta, izbeigta un vājināta nelabvēlīgā ietekme uz cilvēktiesībām un vidi. Šādos izvērtējumos būtu jāpārbauda, vai nelabvēlīgā ietekme ir pareizi identificēta, vai tiek īstenoti pienācīgas rūpības pasākumi un vai nelabvēlīgā ietekme ir faktiski novērsta vai izbeigta. Lai nodrošinātu, ka šādi izvērtējumi ir aktuāli, tie būtu jāveic bez liekas kavēšanās pēc tam, kad notikušas būtiskas izmaiņas, bet vismaz reizi 12 mēnešos un jāpārskata starplaikā, ja ir pamatots iemesls uzskatīt, ka varētu būt radušies jauni nelabvēlīgas ietekmes riski. Ar nozīmīgām izmaiņām būtu jāsaprot status quo izmaiņas uzņēmuma paša darbībā, tā meitasuzņēmumu vai darījuma partneru darbībā, juridiskajā vai uzņēmējdarbības vidē vai jebkāda cita būtiska novirze uzņēmuma situācijā vai tā darbības kontekstā. Nozīmīgu izmaiņu piemēri varētu būt gadījumi, kad uzņēmums sāk darboties jaunā ekonomikas nozarē vai ģeogrāfiskajā apgabalā, sāk ražot jaunus produktus vai maina esošo produktu ražošanas veidu, izmantojot tehnoloģiju ar potenciāli lielāku nelabvēlīgu ietekmi, vai maina savu korporatīvo struktūru, veicot pārstrukturēšanu, apvienošanas vai pārņemšanas. Pamatoti iemesli uzskatīt, ka pastāv jauni riski, var rasties dažādos veidos, tostarp no sadarbības ar ieinteresētajām personām vai paziņojumiem uzzinot par nelabvēlīgo ietekmi, ko rada publiski pieejama informācija. Dokumenti, kas apliecina šīs prasības izpildi, uzņēmumiem būtu jāglabā vismaz piecus gadus. Attiecīgā gadījumā šādā dokumentācijā vismaz būtu jāiekļauj identificētā ietekme un 8. pantā noteiktie padziļinātie novērtējumi, 10. panta 2. punkta a) apakšpunktā un 11. panta 3. punkta b) apakšpunktā noteiktais novēršanas un/vai korektīvo pasākumu plāns, iegūtie līguma noteikumi vai līgumi, kas noslēgti, ievērojot 10. panta 2. punkta b) apakšpunktu, 10. panta 4. punktu un 11. panta 3. punkta c) apakšpunktu, 11. panta 5. punktu, pārbaudes, kas noteiktas 10. panta 5. punktu un 11. panta 6. punktu, remediācijas pasākumi, periodiskie izvērtējumi, kas pieder pie uzņēmuma uzraudzības pienākumiem, kā arī paziņojumi un sūdzības. Finanšu uzņēmumiem būtu periodiski jānovērtē tikai pašu darbība, savu meitasuzņēmumu un savu augšupējo darījuma partneru darbība.

(62)

Tāpat kā spēkā esošajos starptautiskajos standartos, kas noteikti ANO Vadošajos principos un ESAO sistēmā, pienācīgas rūpības prasībās ietilpst pienākums sniegt ārēji svarīgu informāciju par pienācīgas rūpības politiku, procesiem un darbībām, kas veiktas, lai identificētu un novērstu faktisko vai iespējamo nelabvēlīgo ietekmi, tostarp par minēto darbību konstatējumiem un iznākumu. Direktīvā 2013/34/ES ir noteikti attiecīgie ziņošanas pienākumi uzņēmumiem, uz kuriem attiecas šī direktīva. Turklāt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2019/2088 (17) finanšu uzņēmumiem ir noteikti papildu ziņošanas pienākumi attiecībā uz informācijas izpaušanu saistībā ar ilgtspēju finanšu pakalpojumu nozarē. Lai izvairītos no ziņošanas pienākumu dublēšanās, ar šo direktīvu tādēļ nevajadzētu uzņēmumiem, uz kuriem attiecas Direktīva 2013/34/ES, ieviest jaunus ziņošanas pienākumus papildus Direktīvā 2013/34/ES noteiktajiem, kā arī ziņošanas standartiem, kas būtu jāizstrādā saskaņā ar to. Lai izpildītu savu pienākumu šajā direktīvā noteiktās pienācīgās rūpības ietvaros sniegt informāciju, uzņēmumiem saprātīgā laikposmā, bet ne vēlāk kā 12 mēnešus pēc attiecīgā finanšu gada bilances datuma, par kuru tiek sagatavots gada pārskats, savā tīmekļa vietnē būtu jāpublicē minētais gada pārskats vismaz vienā no Savienības oficiālajām valodām, ja vien uz uzņēmumu neattiecas Direktīvā 2013/34/ES paredzētās ilgtspējas ziņu sniegšanas prasības. Gadījumos, kad uzņēmumam nav jāsniedz ziņojums saskaņā ar Direktīvas 2013/34/ES 19.a vai 29.a pantu, pārskats būtu jāpublicē līdz gada finanšu pārskatu publicēšanas dienai. Gada pārskats būtu jāiesniedz izraudzītajai informācijas vākšanas struktūrai, lai to darītu pieejamu Eiropas vienotajā piekļuves punktā (ESAP), kas izveidots ar Eiropas Parlaments un Padomes Regulu (ES) 2023/2859 (18). Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus, kad īsteno noteikumus par piekļuvi informācijai Eiropas vienotajā piekļuves punktā (ESAP), būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras. Lai uzlabotu juridisko noteiktību, būtu jāgroza Regulas (ES) 2023/2859 pielikums, tajā iekļaujot atsauci uz šo direktīvu.

(63)

Prasības attiecībā uz uzņēmumiem, uz kuriem attiecas šīs direktīvas darbības joma un uz kuriem vienlaikus attiecas Direktīvas 2013/34/ES 19.a, 29.a un 40.a pantā noteiktās ziņošanas prasības ziņot par savu pienācīgas rūpības procedūru, kā noteikts Direktīvas 2013/34/ES 19.a, 29.a un 40.a pantā, būtu jāsaprot kā uzņēmumiem izvirzīta prasība aprakstīt, kā tie veic šajā direktīvā paredzēto pienācīgo rūpību.

(64)

Šīs direktīvas mērķis nav prasīt uzņēmumiem publiski izpaust tādu informāciju par intelektuālo kapitālu, intelektuālo īpašumu, speciālajām zināšanām vai inovācijas rezultātiem, kas to kvalificētu kā Direktīvā (ES) 2016/943 definēto komercnoslēpumu. Tādēļ šajā direktīvā paredzētajām ziņošanas prasībām nevajadzētu skart Direktīvu (ES) 2016/943. Šī direktīva būtu arī jāpiemēro, neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 596/2014 (19).

(65)

Lai īstenotu jēgpilnu pienācīgo rūpību cilvēktiesību un vides jomā, uzņēmumiem visā pienācīgās rūpības darbību veikšanas procesā būtu jāveic attiecīgi pasākumi, lai efektīvi sadarbotos ar ieinteresētajām personām. Neskarot Direktīvu (ES) 2016/943, efektīvai sadarbībai vajadzētu tostarp nozīmēt – sniegt attiecīgu un visaptverošu informāciju ieinteresētajām personām, ar kurām notiek apspriešanās, kā arī apspriesties pastāvīgi, tādējādi nodrošinot patiesu mijiedarbību un dialogu attiecīgā līmenī, piemēram, projekta vai objekta līmenī, un pietiekami regulāri. Jēgpilnā sadarbībā ar ieinteresētajām personām, ar kurām notiek apspriešanās, būtu pienācīgi jāņem vērā, kādi ir sadarbības šķēršļi, jānodrošina, lai ieinteresētās personas netiktu pakļautas represijām un atriebībai, tostarp, saglabājot konfidencialitāti un anonimitāti, un īpaša uzmanība būtu jāpievērš neaizsargātu ieinteresēto personu vajadzībām, kā arī ievainojamībām un intersekcionāliem faktoriem, tostarp, ņemot vērā iespējams skartās grupas vai kopienas, piemēram, tās, kas tiek aizsargātas ar ANO Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām, un tās, uz kurām attiecas ANO Deklarācija par cilvēktiesību aizstāvjiem. Ir situācijas, kurās nebūs iespējams jēgpilni sadarboties ar ieinteresētajām personām, ar ko notiek apspriešanās, vai kad ir lietderīgi sadarboties ar ekspertiem papildperspektīvu iegūšanai, lai uzņēmums varētu pilnībā izpildīt šīs direktīvas prasības. Šādos gadījumos uzņēmumiem būtu vēl jāapspriežas ar ekspertiem, piemēram, pilsoniskās sabiedrības organizācijām vai fiziskām vai juridiskām personām, kas aizstāv cilvēktiesības vai vidi, lai gūtu ticamu ieskatu par faktisko vai iespējamo nelabvēlīgo ietekmi. Apspriešanās ar darbiniekiem un viņu pārstāvjiem būtu jāveic saskaņā ar attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem, attiecīgā gadījumā, valsts tiesību aktiem un koplīgumiem un neskarot viņiem piemērojamās tiesības uz informāciju, uzklausīšanu un līdzdalību, un jo īpaši tās, uz kurām attiecas attiecīgie Savienības tiesību akti nodarbinātības un sociālo tiesību jomā, tostarp Padomes Direktīva 2001/86/EK (20) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/14/EK (21) un 2009/38/EK (22). Šajā direktīvā ar darbiniekiem būtu jāsaprot arī darba ņēmēji pagaidu darba aģentūrās un citi darba ņēmēji nestandarta nodarbinātības veidos, ar noteikumu, ka viņi atbilst kritērijiem, ko EST izvirzījusi darba ņēmēja statusa noteikšanai. Apspriežoties uzņēmumiem vajadzētu varēt paļauties uz nozares iniciatīvām, ciktāl tās ir piemērotas, lai atbalstītu efektīvu sadarbību. Nozares vai daudzu ieinteresēto personu iniciatīvu izmantošana pati par sevi nav pietiekama, lai izpildītu pienākumu apspriesties ar darba ņēmējiem un viņu pārstāvjiem.

(66)

Lai uzņēmumiem dotu tādus rīkus, kas tiem palīdz izpildīt pienācīgas pārbaudes prasības visās darbību ķēdēs, Komisijai, apspriežoties ar dalībvalstīm un ieinteresētajām personām, būtu jādod norādījumi par līguma paraugklauzulām, ko uzņēmumi var brīvprātīgi izmantot kā instrumentu, lai palīdzētu tiem izpildīt 10. un 11. pantā noteiktos pienākumus. Norādījumu mērķim vajadzētu būt veicināt skaidru uzdevumu sadali starp līgumslēdzējām pusēm un pastāvīgu sadarbību tā, lai izvairītos no šajā direktīvā paredzēto pienākumu nodošanas uzņēmējdarbības partnerim un pārkāpuma gadījumā līgums automātiski zaudētu spēku. Norādījumos būtu jāprecizē princips, ka tikai ar to, ka ir vienkārši iekļautas līguma garantijas, vien nepietiek, lai atbilstu šajā direktīvā paredzētajiem pienācīgas rūpības standartiem.

(67)

Lai uzņēmumiem vai dalībvalstu iestādēm praktiski sniegtu atbalstu un praktiskus instrumentus jautājumā, kā uzņēmumiem būtu jāpilda savas pienācīgās rūpības pienākumi, un sniegtu atbalstu ieinteresētajām personām, Komisijai, par atsauci izmantojot attiecīgās starptautiskās pamatnostādnes un standartus un apspriežoties ar dalībvalstīm un ieinteresētajām personām, Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru, Eiropas Vides aģentūru, Eiropas Darba iestādi un attiecīgā gadījumā ar starptautiskām organizācijām un citām struktūrām, kurām ir speciālās zināšanas pienācīgas rūpības jomā, vajadzētu izdot norādījumus, tostarp vispārīgus norādījumus un norādījumus konkrētām nozarēm vai par konkrētu nelabvēlīgu ietekmi, un par šīs direktīvas mijiedarbību ar citiem Savienības tiesību aktiem, kuriem ir tādi paši mērķi un kuri paredz plašākus vai konkrētākus pienākumus.

(68)

Digitālie rīki un tehnoloģijas, piemēram, tādi, ko izmanto izejvielu, preču un produktu izsekošanai, uzraudzībai vai meklēšanai visās vērtības ķēdēs, piemēram, satelīti, droni, radari vai platformās balstīti risinājumi, varētu palīdzēt un samazināt datu vākšanas izmaksas vērtības ķēdes pārvaldībā, tostarp, lai identificētu un novērtētu, novērstu un mazinātu nelabvēlīgu ietekmi un uzraudzītu pienācīgas pārbaudes pasākumu efektivitāti. Lai palīdzētu uzņēmumiem izpildīt savus pienācīgās rūpības pienākumus visā viņu vērtības ķēdē, būtu jāmudina izmantot šādus rīkus un tehnoloģijas un jāveicina šāda izmantošana. Šajā nolūkā Komisijai būtu jāizdod pamatnostādnes ar noderīgu informāciju un atsaucēm uz atbilstošiem resursiem. Izmantojot digitālos rīkus un tehnoloģijas, uzņēmumiem būtu jāņem vērā un pienācīgi jānovērš ar to saistītie iespējamie riski un jāievieš mehānismi, lai pārbaudītu iegūtās informācijas piemērotību.

(69)

Lai gan MVU neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, tās noteikumi varētu ietekmēt tos kā darbuzņēmējus vai apakšuzņēmējus uzņēmumiem, kuri ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā. Tomēr mērķis ir mazināt finansiālo vai administratīvo slogu MVU, daudzi no kuriem jau tagad saskaras ar grūtībām globālās ekonomikas un sanitārās krīzes apstākļos. Lai atbalstītu MVU, dalībvalstīm ar Komisijas atbalstu atsevišķi vai kopā būtu jāizveido un jāizmanto tam veltītas, ērti lietojamas tīmekļa vietnes, portāli vai platformas, lai sniegtu informāciju un atbalstītu uzņēmumus, un dalībvalstis varētu arī finansiāli atbalstīt MVU un palīdzēt tiem veidot spējas. Šādu atbalstu varētu arī darīt pieejamu un vajadzības gadījumā pielāgot un paplašināt, attiecinot arī uz augšupējiem ekonomikas dalībniekiem trešās valstīs. Uzņēmumi, kuru darījuma partneri ir MVU, arī tiek mudināti atbalstīt tos pienācīgas rūpības pasākumu izpildē un piemērot taisnīgas, saprātīgas, nediskriminējošas un samērīgas prasības attiecībā uz MVU.

(70)

Komisijai būtu jāizveido vienots palīdzības dienests attiecībā uz pienācīgu uzņēmumu rūpību attiecībā uz ilgtspēju. Šādam vienotajam palīdzības dienestam vajadzētu spēt sadarboties un pieprasīt informāciju no attiecīgajām valsts iestādēm katrā dalībvalstī, tostarp no valsts palīdzības dienestiem, ja tādi ir, piemēram, lai palīdzētu pielāgot informāciju un norādījumus valsts kontekstam un izplatīt tos, neskarot funkciju un pilnvaru sadalījumu starp iestādēm valstu sistēmās. Vienotajam palīdzības dienestam un attiecīgajām valsts iestādēm būtu arī savstarpēji jāsadarbojas, lai nodrošinātu pārrobežu sadarbību.

(71)

Lai papildinātu atbalstu, ko dalībvalsts sniedz uzņēmumiem, tostarp MVU, lai tie īstenotu savas pienācīgas rūpības pienākumus, Komisija var balstīties uz esošajiem Savienības instrumentiem, projektiem un citām darbībām, kas palīdz īstenot pienācīgu rūpību Savienībā un trešās valstīs. Tā var izveidot jaunus atbalsta pasākumus, kas uzņēmumiem, tostarp MVU, sniedz palīdzību saistībā ar pienācīgas rūpības prasībām, tostarp palīdzību darbību ķēdes pārredzamības novērošanas centram un lai veicinātu nozares vai daudzu ieinteresēto personu iniciatīvas.

(72)

Komisija, pamatojoties uz pastāvošu Savienības rīcību, varētu papildināt dalībvalstu atbalsta pasākumus, ar ko atbalsta augšupējos ekonomikas dalībniekus, lai tie veidotu spējas efektīvi novērst un mazināt savu darbību un darījuma attiecību nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēktiesībām un vidi, īpašu uzmanību pievēršot problēmām, ar kurām saskaras mazie lauksaimnieki. Savienība un tās dalībvalstis tiek mudinātas atbilstoši savai kompetencei izmantot savus kaimiņattiecību, attīstības un starptautiskās sadarbības instrumentus, tostarp tirdzniecības nolīgumus, lai atbalstītu trešo valstu valdības un tos augšupējos ekonomikas dalībniekus trešās valstīs, kuri strādā, lai novērstu nelabvēlīgo ietekmi, ko to darbības un augšupējās darījuma attiecības rada cilvēktiesībām un videi. Tas varētu nozīmēt sadarbību ar partnervalstu valdībām, vietējo privāto sektoru un ieinteresētajām personām, kura paredzēta, lai novērstu cilvēktiesībām un videi radītās nelabvēlīgās ietekmes pamatcēloņus.

(73)

Šī direktīva ir svarīgs leģislatīvs instruments, lai nodrošinātu uzņēmumu pārkārtošanos uz ilgtspējīgu ekonomiku, tostarp, lai samazinātu eksistenciālo kaitējumu un klimata pārmaiņu radītās izmaksas, nodrošinātu saskaņotību globālā neto nulles līmeņa sasniegšanā līdz 2050. gadam, izvairītos no maldinošiem apgalvojumiem par šādu saskaņošanu un apturētu zaļmaldināšanu, dezinformāciju un fosilā kurināmā ekspansiju visā pasaulē, ar mērķi sasniegt starptautiskos un Eiropas klimata mērķus. Lai nodrošinātu efektīvu šīs direktīvas ieguldījumu cīņā pret klimata pārmaiņām, uzņēmumiem būtu jāpieņem un jāīsteno klimata pārmaiņu mazināšanai paredzēts pārkārtošanās plāns, kura mērķis ir, cik vien iespējams, nodrošināt, ka uzņēmuma uzņēmējdarbības modelis un stratēģija ir saderīgi ar pārkārtošanos uz ilgtspējīgu ekonomiku un globālās sasilšanas ierobežošanu līdz 1,5 oC atbilstīgi Parīzes nolīgumam un ar mērķi panākt klimatneitralitāti, kā noteikts Regulā (ES) 2021/1119, tostarp ar tā starpposma un 2050. gada klimatneitralitātes mērķrādītājiem. Plānā attiecīgā gadījumā būtu jāvēršas pret uzņēmuma atkarību no darbībām, kas saistītas ar oglēm, naftu un gāzi. Šādas prasības būtu jāsaprot kā pienākums paredzēt līdzekļus, nevis rezultātus. Tā kā tas ir pienākums paredzēt līdzekļus, būtu pienācīgi jāņem vērā progress, kādu uzņēmumi panāk, un sarežģītība un mainīgums, kas raksturīgi pārkārtošanās procesam klimata jomā. Uzņēmumiem būtu jācenšas sasniegt savos plānos iekļautos siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītājus, tomēr īpašu apstākļu dēļ var būt tā, ka uzņēmumi nespēj sasniegt šos mērķrādītājus, ja tas vairs nav pamatoti. Plānā būtu jāiekļauj ar klimata pārmaiņām saistīti, laika ziņā noteikti mērķrādītāji, kas izvirzīti 2030. gadam un noteikti piecu gadu etapos līdz 2050. gadam, balstoties uz pārliecinošiem zinātniskiem pierādījumiem un attiecīgā gadījumā absolūtajiem siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītājiem attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisiju 1., 2. un 3. pakāpi. Plānā būtu jāizstrādā īstenošanas darbības, lai sasniegtu uzņēmuma mērķus klimata jomā, un tiem būtu jābalstās uz pārliecinošiem zinātniskiem pierādījumiem, proti, pierādījumiem ar neatkarīgu zinātnisko apstiprinājumu, kas atbilst globālās sasilšanas ierobežošanai līdz 1,5 oC, kā noteikusi Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (IPCC), un ņemot vērā Eiropas Klimata pārmaiņu zinātniskās konsultatīvās padomes ieteikumus. Uzraudzības iestādēm būtu vismaz jāuzrauga plāna un tā atjauninājumu pieņemšana un izstrāde saskaņā ar šajā direktīvā noteiktajām prasībām. Tā kā klimata pārmaiņu mazināšanai paredzētā pārkārtošanās plāna saturam būtu jāatbilst Direktīvā 2013/34/ES noteiktajām ziņošanas prasībām attiecībā uz korporatīvo ilgtspējas ziņojumu sniegšanu, būtu jāuzskata, ka uzņēmumi, kas sniedz šādu Direktīvā 2013/34/ES paredzēto plānu, ir izpildījuši konkrēto pienākumu pieņemt šajā direktīvā noteikto plānu. Kaut arī tad pieņemšanas pienākums tiks uzskatīts par izpildītu, uzņēmumiem joprojām būtu jāievēro pienākums īstenot šādu pārkārtošanās plānu klimata pārmaiņu mazināšanai un to atjaunināt ik pēc 12 mēnešiem, lai novērtētu progresu virzībā uz mērķrādītāju sasniegšanu.

(74)

Lai nodrošinātu efektīvu šīs direktīvas pārraudzību un vajadzības gadījumā tās izpildi attiecībā uz trešo valstu uzņēmumiem, minētajiem uzņēmumiem būtu jāieceļ tāds pilnvarots pārstāvis Savienībā, kam ir pietiekamas pilnvaras, un jāsniedz informācija par saviem pilnvarotajiem pārstāvjiem. Pilnvarotajam pārstāvim vajadzētu būt iespējai pildīt arī kontaktpunkta funkcijas ar noteikumu, ka tiek ievērotas attiecīgās šīs direktīvas prasības. Ja trešās valsts uzņēmums neieceļ pilnvaroto pārstāvi, visām dalībvalstīm, kurās uzņēmums darbojas, vajadzētu būt kompetentām panākt šā pienākuma izpildi, jo īpaši iecelt fizisku vai juridisku personu vienā no dalībvalstīm, kurā tas darbojas, saskaņā ar valsts tiesību aktos noteikto izpildes sistēmu. Dalībvalstīm, kas uzsāk šādu izpildi, ar Eiropas uzraudzības iestāžu tīkla starpniecību būtu jāinformē citu dalībvalstu uzraudzības iestādes, lai citas dalībvalstis to nepildītu.

(75)

Lai nodrošinātu pareizas uzņēmumu pienācīgās rūpības pienākumu īstenošanas uzraudzību un pareizu šīs direktīvas izpildi, dalībvalstīm būtu jānorīko viena vai vairākas valsts uzraudzības iestādes. Šīm uzraudzības iestādēm vajadzētu būt publiskām, neatkarīgām no uzņēmumiem, uz kuriem attiecas šī direktīva, vai no citām tirgus interesēm un bez interešu konfliktiem un bez jebkādas ārējas ietekmēšanas, ne tiešas, ne netiešas. Lai savas pilnvaras īstenotu objektīvi, šīm uzraudzības iestādēm nevajadzētu ne kādam lūgt, ne no kāda pieņemt norādījumus. Saskaņā ar valsts tiesību aktiem dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai katrai uzraudzības iestādei tiktu nodrošināti cilvēkresursi un finanšu resursi, kas ir vajadzīgi efektīvai tās uzdevumu veikšanai un pilnvaru īstenošanai. Tām vajadzētu būt tiesīgām veikt izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas vai pamatojoties uz pamatoti izteiktām bažām, kas paustas saskaņā ar šo direktīvu. Veicot šādu izmeklēšanu, vajadzības gadījumā varētu veikt pārbaudes uz vietas un attiecīgo ieinteresēto personu uzklausīšanu. Ja nozaru tiesību aktos ir paredzētas kompetentās iestādes, dalībvalstis varētu noteikt, ka tās savās kompetences jomās ir atbildīgas par šīs direktīvas piemērošanu. Uzraudzības iestādēm būtu jāpublicē un tīmekļa vietnē jādara pieejams gada ziņojums par savām iepriekšējām darbībām, tostarp par smagākajiem konstatētajiem pārkāpumiem. Dalībvalstīm būtu jāizveido mehānisms, kas ir pieejams, lai bez maksas vai par maksu, kas sedz tikai administratīvās izmaksas, saņemtu pamatoti izteiktas bažas, un jānodrošina, lai sabiedrībai tiktu darīta pieejama praktiska informācija par to, kā izmantot šīs tiesības.

(76)

Lai nodrošinātu efektīvu šīs direktīvas īstenošanai veikto valsts pasākumu izpildi, dalībvalstīm būtu jāparedz atturoši, samērīgi un iedarbīgi sodi par minēto pasākumu pārkāpumiem. Lai šāds sodu režīms būtu efektīvs, to sodu vidū, ko piemēro valsts uzraudzības iestādes, vajadzētu būt naudas sodiem un publiskiem paziņojumiem, kuros tiek norādīts atbildīgais uzņēmums un pārkāpuma veids, ja uzņēmums noteiktajā termiņā nepilda lēmumu, ar ko tiek piemērots naudas sods. Šis soda režīms neskar pilnvaras izņemt un aizliegt produktu laišanu un pieejamību tirgū un eksportu saskaņā ar citiem Savienības tiesību aktiem, kuros ir paredzēti plašāki vai konkrētāki pienācīgas pārbaudes pienākumi, piemēram, Regulā (ES) 2023/1115. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai uzlikšanas brīdī naudas sods būtu samērīgs ar uzņēmuma neto apgrozījumu visā pasaulē. Tomēr nebūtu jānosaka dalībvalstīm pienākums naudas sodu visos gadījumos balstīt tikai uz uzņēmuma neto apgrozījumu. Dalībvalstīm saskaņā ar valsts tiesību aktiem būtu jāizlemj, vai sodu piemērošana būtu jāveic tieši uzraudzības iestādēm sadarbībā ar citām iestādēm, vai tā būtu jāveic, iesniedzot pieteikumu kompetentajām tiesu iestādēm. Lai nodrošinātu publisku pārraudzību pār šajā direktīvā izklāstīto noteikumu piemērošanu, uzraudzības iestāžu lēmumi, ar kuriem uzņēmumiem uzliek sodus par to valsts tiesību aktu noteikumu neievērošanu, ar kuriem transponē šo direktīvu, būtu jāpublicē, jānosūta Eiropas uzraudzības iestāžu tīklam un jāsaglabā publiski pieejami vismaz trīs gadus. Publicētajā lēmumā nevajadzētu iekļaut personas datus saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679 (23). Uzņēmuma nosaukuma publicēšana būtu jāatļauj pat tad, ja tajā ir fiziskas personas vārds un uzvārds.

(77)

Lai nepieļautu, ka iespējamie administratīvie naudas sodi tiek mākslīgi samazināti, dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai tad, kad naudas sods tiek piemērots pie kādas grupas piederošam uzņēmumam, šādi naudas sodi tiktu aprēķināti, ņemot vērā konsolidēto apgrozījumu, kas aprēķināts galvenā mātesuzņēmuma līmenī.

(78)

Lai nodrošinātu konsekventu saskaņā ar šo direktīvu pieņemto valsts tiesību aktu noteikumu piemērošanu un izpildi, valstu uzraudzības iestādēm būtu jāsadarbojas un jākoordinē sava rīcība. Minētajā nolūkā Komisijai būtu jāizveido Eiropas uzraudzības iestāžu tīkls, un uzraudzības iestādēm citai cita būtu jāatbalsta uzdevumu izpildē, kā arī jāsniedz savstarpēja palīdzība.

(79)

Lai nodrošinātu, ka no nelabvēlīgās ietekmes cietušajiem ir faktiska iespēja vērsties tiesā un saņemt kompensāciju, būtu jāpieprasa, lai dalībvalstis izstrādā noteikumus, kas reglamentē uzņēmumu civiltiesisko atbildību par fiziskai vai juridiskai personai nodarīto kaitējumu, ar nosacījumu, ka uzņēmums tīši vai nolaidības dēļ nav novērsis un mazinājis iespējamo nelabvēlīgo ietekmi vai nav spējis izbeigt un līdz minimumam samazināt faktisko ietekmi, un šādas neizpildes rezultātā fiziskajai vai juridiskajai personai ir nodarīts kaitējums. Kaitējums, kas nodarīts ar likumu aizsargātajām personas interesēm, būtu jāinterpretē saskaņā ar valsts tiesību aktiem, piemēram, nāve, fizisks vai psiholoģisks ievainojums, personas brīvības atņemšana, cilvēka cieņas zaudēšana vai kaitējums personas īpašumam. Nosacījums, ka personai nodarītā kaitējuma cēlonim ir jābūt tam, ka uzņēmums nav izpildījis pienākumu novērst nelabvēlīgo ietekmi gadījumā, kad šīs direktīvas pielikumā uzskaitīto tiesību, aizlieguma vai pienākuma mērķis bija aizsargāt fizisko vai juridisko personu, kurai kaitējums ir nodarīts, bet to nepareiza piemērošana vai pārkāpšana ir radījusi nelabvēlīgo ietekmi, kas būtu bijusi jānovērš, būtu jāsaprot tā, ka tas neattiecas uz pastarpinātu kaitējumu (kas netieši radīts citām personām, kuras nav cietušas no nelabvēlīgas ietekmes un kuras nav aizsargātas ar šīs direktīvas pielikumā uzskaitītajām tiesībām, aizliegumiem vai pienākumiem). Piemēram, ja uzņēmuma darbiniekam ir nodarīts kaitējums tāpēc, ka uzņēmums ir pārkāpis drošības standartus darbavietā, šāda darbinieka dzīvesvietas īpašniekam nevajadzētu ļaut iesniegt prasījumu pret uzņēmumu par ekonomiskiem zaudējumiem, kas radušies tādēļ, ka darbinieks nav spējīgs maksāt īres maksu. Šī direktīva nereglamentē cēloņsakarību civiltiesiskās atbildības nozīmē, izņemot to, ka uzņēmumus nevajadzētu saukt pie šajā direktīvā noteiktās atbildības, ja kaitējumu ir radījuši tikai darījuma partneri uzņēmumu darbību ķēdēs (tā sauktā “tiešā saikne ar”, kā minēts starptautiskajā regulējumā). Cietušajiem vajadzētu būt tiesībām uz pilnīgu kompensāciju par nodarīto kaitējumu saskaņā ar valsts tiesību aktiem un atbilstīgi šādam vienotam principam. Būtu jāaizliedz atturēšana ar kaitējumiem (kaitējumiem sodīšanas nolūkā) vai jebkāda cita veida pārmērīga kompensēšana.

(80)

Tā kā nelabvēlīgas ietekmes gadījumiem būtu jānosaka prioritātes atkarībā no to smaguma un varbūtības pakāpes un tie jānovērš pakāpeniski, ja nav iespējams vienlaikus pilnībā novērst visu konstatēto nelabvēlīgo ietekmi, uzņēmums saskaņā ar šo direktīvu nebūtu jānosaka kā atbildīgais par kaitējumu, kas izriet no jebkāda mazāk nozīmīga nelabvēlīgās ietekmes gadījuma, kas vēl nav novērsts. Tomēr, nosakot, vai ir izpildīti nosacījumi attiecībā uz uzņēmuma atbildību, saistībā ar vērtējumu par to, vai uzņēmums nav ievērojis savu pienākumu pienācīgi novērst konstatēto nelabvēlīgo ietekmi, būtu jāizvērtē, vai uzņēmums ir pareizi piešķīris prioritāti nelabvēlīgajai ietekmei.

(81)

Atbildības režīms nereglamentē to, kam būtu jāpierāda atbildības nosacījumu izpilde lietas apstākļos vai ar kādiem nosacījumiem var uzsākt civilprocesu, tāpēc šādi jautājumi tiek atstāti valsts tiesību aktu ziņā.

(82)

Lai nodrošinātu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kā noteikts Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 2. panta 3. punktā, Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 8. pantā un Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (“Orhūsas Konvencija”) 9. panta 3. punktā, ar šo direktīvu novērš noteiktus praktiskus un procesuālus šķēršļus, kas no nelabvēlīgas ietekmes cietušajiem liedz vērsties tiesā, tostarp grūtības piekļūt pierādījumiem, ierobežotu noilguma termiņu ilgumu, pienācīgu, pārstāvības prasībām paredzētu mehānismu trūkumu un pārmērīgi augstās izmaksas civiltiesiskās atbildības tiesvedībā.

(83)

Ja prasītājs iesniedz argumentētu pamatojumu, kurā ir pamatoti pieejami fakti un pierādījumi, ar ko pietiek, lai pamatotu tā prasības ticamību attiecībā uz kaitējumiem, un norāda, ka papildu pierādījumi ir uzņēmuma kontrolē, dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai tiesas varētu izdot rīkojumu, ka uzņēmumam šādi pierādījumi ir jāizpauž saskaņā ar valsts procesuālajiem tiesību aktiem, – vienlaikus nosakot, ka šāda izpaušana aprobežojas tikai ar to, kas ir nepieciešams un samērīgs. Šajā nolūkā valstu tiesām būtu jāapsver, cik lielā mērā prasību vai aizstāvību pamato pieejamie fakti un pierādījumi, kas attaisno pieprasījumu izpaust informāciju; izpaušanas apmēru un izmaksas, kā arī visu pušu, tostarp attiecīgo trešo personu, likumīgās intereses, tostarp tā, lai tiktu novērsta nekonkrēta tādas informācijas meklēšana, kura procedūrā iesaistītajām pusēm, iespējams, nebūs svarīga. Ja šādi pierādījumi satur konfidenciālu informāciju, valstu tiesām vajadzētu spēt izdot rīkojumu par to izpaušanu tikai tad, ja tās to uzskata par būtisku zaudējumu atlīdzināšanas prasībai, un būtu jāievieš efektīvi pasākumi šādas informācijas aizsardzībai.

(84)

Dalībvalstīm būtu jāparedz saprātīgi nosacījumi, saskaņā ar kuriem jebkurai iespējams cietušajai personai vajadzētu būt iespējai pilnvarot arodbiedrību, nevalstisku cilvēktiesību vai vides organizāciju vai citu nevalstisku organizāciju un saskaņā ar valsts tiesību aktiem – kādu no valsts cilvēktiesību iestādēm, kas atrodas jebkurā dalībvalstī, lai tā celtu prasību par civiltiesisko atbildību un panāktu cietušo tiesību īstenošanu, ja šādas struktūras atbilst valsts tiesību aktos noteiktajām prasībām, piemēram, ja tās saglabā savu pastāvīgo klātbūtni un saskaņā ar saviem statūtiem nedarbojas komerciāli un tikai uz laiku to tiesību īstenošanā, kuras aizsargā šī direktīva, vai attiecīgo valsts tiesību aktos noteikto tiesību īstenošanā. To varētu panākt ar valsts civilprocesa noteikumiem par atļauju pārstāvēt cietušo saistībā ar trešās personas iejaukšanos, pamatojoties uz nepārprotamu iespējami cietušās puses piekrišanu, un to nevajadzētu interpretēt kā prasību dalībvalstīm paplašināt savus valsts noteikumus par pārstāvības prasībām, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2020/1828 (24).

(85)

Civiltiesiskās atbildības prasības celšanai paredzētais noilguma periods ir vismaz pieci gadi, un jebkurā gadījumā tas nav īsāks par noilguma periodu, kas vispārējai civiltiesiskajai atbildībai ir noteikts valsts režīmos. Valsts noteikumiem par noilguma periodu sākumu, ilgumu, apturēšanu vai pārtraukšanu nevajadzētu lieki kavēt kaitējumu atlīdzināšanas prasību celšanu un nekādā gadījumā tiem nevajadzētu būt stingrākiem kā noteikumiem vispārējā valsts regulējumā par civiltiesisko atbildību.

(86)

Turklāt, lai nodrošinātu tiesiskās aizsardzības līdzekļus, prasītājiem ir jādod iespēja lūgt īstenot aizlieguma pasākumus kā galīgu vai pagaidu pasākumu, ar ko, veicot kādu darbību vai pārtraucot kādu rīcību, izbeidz to valsts noteikumu pārkāpšanu, kuri pieņemti, ievērojot šo direktīvu.

(87)

Attiecībā uz civiltiesiskās atbildības noteikumiem uzņēmuma civiltiesiskajai atbildībai par kaitējumiem, kas radušies tādēļ, ka tas nav veicis pienācīgas rūpības pasākumus, nevajadzētu skart tā meitasuzņēmumu civiltiesisko atbildību vai attiecīgo tā tiešo un netiešo darbību ķēdē iesaistīto darījuma partneru civiltiesisko atbildību. Ja uzņēmums nodarījis kaitējumu kopā ar meitasuzņēmumu vai darījuma partneri, tam vajadzētu būt solidāri atbildīgam ar šādu meitasuzņēmumu vai darījuma partneri. Tam būtu jānotiek saskaņā ar valsts tiesību aktiem par solidāras atbildības nosacījumiem, un neskarot nekādus Savienības vai valsts tiesību aktus par solidāru atbildību, un regresa tiesībām uz pilnu kompensāciju, ko samaksājusi viena solidāri atbildīgā puse.

(88)

Šajā direktīvā paredzētajiem civiltiesiskās atbildības noteikumiem nevajadzētu skart tādus Savienības vai valsts noteikumus par civiltiesisko atbildību saistībā ar nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām vai nelabvēlīgu ietekmi uz vidi, kuri paredz atbildību situācijās, uz ko neattiecas šī direktīva, vai kuri paredz stingrāku atbildību nekā šī direktīva. Stingrāks atbildības režīms būtu jāsaprot arī kā tāds civiltiesiskās atbildības režīms, kas paredz atbildību arī gadījumos, kad šajā direktīvā paredzēto atbildības noteikumu piemērošana uzņēmumam nenosaka atbildību.

(89)

Attiecībā uz civiltiesisko atbildību, kas izriet no nelabvēlīgas ietekmes uz vidi, personas, kurām ir nodarīts kaitējums, saskaņā ar šo direktīvu var pieprasīt kompensāciju pat gadījumos, kad šie prasījumi pārklājas ar cilvēktiesību prasījumiem.

(90)

Lai nodrošinātu, ka no cilvēktiesību pārkāpuma vai videi nodarīta kaitējuma cietušie var iesniegt prasījumu par kaitējumu atlīdzināšanu un pieprasīt kompensāciju par kaitējumu, kas nodarīts, ja uzņēmums tīši vai nolaidības dēļ nav ievērojis no šīs direktīvas izrietošos pienācīgas rūpības pienākumus, šajā direktīvā būtu jāuzliek dalībvalstīm pienākums nodrošināt, ka valsts tiesību akti, ar ko transponē šajā direktīvā paredzēto civiltiesiskās atbildības režīmu, ir primāri un obligāti piemērojami gadījumos, kad šādiem prasījumiem piemērojamie tiesību akti nav dalībvalsts tiesību akti, kā tas varētu būt, piemēram, saskaņā ar starptautisko privāttiesību noteikumiem, ja kaitējums rodas trešā valstī. Tas nozīmē, ka dalībvalstīm būtu arī jānodrošina, lai prasības attiecībā uz to, kura fiziska vai juridiska persona var celt prasību, noilgums un pierādījumu izpaušana būtu prevalējoši imperatīvi piemērojami. Transponējot šajā direktīvā paredzēto civiltiesiskās atbildības režīmu un izvēloties metodes šādu rezultātu sasniegšanai, dalībvalstīm vajadzētu spēt ņemt vērā arī visus ar to saistītos valsts noteikumus, ciktāl tie ir vajadzīgi, lai nodrošinātu cietušo aizsardzību, un ir būtiski, lai aizsargātu dalībvalstu sabiedrības intereses, piemēram, politisko, sociālo vai ekonomisko organizāciju.

(91)

Šajā direktīvā paredzētajam civiltiesiskās atbildības režīmam nebūtu jāskar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/35/EK (25). Šai direktīvai nevajadzētu liegt dalībvalstīm piemērot uzņēmumiem stingrākus papildpienākumus vai citādi īstenot papildpasākumus, kuru mērķi ir tādi paši kā Direktīvas 2004/35/EK mērķi.

(92)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai to pienākumu izpilde, kas izriet no valsts tiesību aktu noteikumiem, ar kuriem transponē šo direktīvu, vai to brīvprātīga īstenošana kvalificētos kā vides vai sociālais aspekts vai elements, ko līgumslēdzējas iestādes saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvām 2014/23/ES (26), 2014/24/ES (27) un 2014/25/ES (28) var ņemt vērā kā daļu no publisko un koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas kritērijiem vai var noteikt attiecībā uz publisko un koncesijas līgumu izpildi. Līgumslēdzējas iestādes un līgumslēdzēji subjekti no dalības iepirkuma procedūrā, tostarp koncesijas piešķiršanas procedūrā, attiecīgā gadījumā var izslēgt jebkuru ekonomikas dalībnieku, vai dalībvalstis var no tiem prasīt, lai tie dalībniekus izslēdz, ja tie ar jebkādiem piemērotiem līdzekļiem var pierādīt, ka ir pārkāpti vides, sociālo un darba tiesību jomā piemērojamie pienākumi, tostarp tie, kas izriet no konkrētiem starptautiskiem nolīgumiem, kurus ir ratificējušas visas dalībvalstis un kuri ir uzskaitīti minētajās direktīvās, vai ka ekonomikas dalībnieks ir vainīgs smagā profesionālās ētikas pārkāpumā, kura dēļ tā godprātība ir apšaubāma. Lai nodrošinātu konsekvenci Savienības tiesību aktos un atbalstītu to īstenošanu, Komisijai būtu jāapsver, vai ir lietderīgi atjaunināt kādu no šīm direktīvām, jo īpaši attiecībā uz prasībām un pasākumiem, kas dalībvalstīm jāpieņem, lai nodrošinātu ilgtspējas un pienācīgas rūpības pienākumu izpildi visos iepirkuma un koncesijas procesos.

(93)

Personām, kuras strādā uzņēmumos, uz ko attiecas šajā direktīvā paredzētie pienācīgas rūpības pienākumi, vai kuras sazinās ar šādiem uzņēmumiem saistībā ar savu profesionālo darbību, var būt nozīmīga loma to valsts tiesību aktu noteikumu pārkāpumu atklāšanā, ar kuriem tiek transponēta šī direktīva. Tādējādi tās var palīdzēt novērst šādus pārkāpumus un atturēt no tiem, kā arī stiprināt šīs direktīvas izpildi. Tādēļ ziņošanai par visiem to valsts tiesību aktu noteikumu pārkāpumiem, ar kuriem transponē šo direktīvu, un to personu aizsardzībai, kuras ziņo par šādiem pārkāpumiem, būtu jāpiemēro Direktīva (ES) 2019/1937.

(94)

Lai uzlabotu juridisko noteiktību, šajā direktīvā noteiktā Direktīvas (ES) 2019/1937 piemērojamība ziņojumiem par to valsts tiesību aktu noteikumu pārkāpumiem, ar kuriem transponē šo direktīvu, un to personu aizsardzībai, kuras ziņo par šādiem pārkāpumiem, būtu jāatspoguļo minētajā Direktīvā (ES) 2019/1937. Tāpēc Direktīvas (ES) 2019/1937 pielikums būtu attiecīgi jāgroza. Dalībvalstu pienākums ir nodrošināt, lai šis grozījums tiktu atspoguļots to transponēšanas pasākumos, kas pieņemti saskaņā ar Direktīvu (ES) 2019/1937.

(95)

Lai precizētu informāciju, kas uzņēmumiem, uz kuriem neattiecas ziņošanas prasības atbilstīgi noteikumiem par korporatīvo ilgtspējas ziņojumu sniegšanu saskaņā ar Direktīvu 2013/34/ES, būtu jāsniedz par jautājumiem, uz kuriem attiecas šī direktīva, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz to, ka tiek paredzēti papildu noteikumi par šādas ziņošanas saturu un kritērijiem, precizējot informāciju par pienācīgas rūpības, iespējamās un faktiskās ietekmes un attiecībā uz minēto ietekmi veikto darbību aprakstu. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu attiecīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (29). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(96)

Šī direktīva būtu jāpiemēro atbilstīgi Savienības tiesību aktiem par datu aizsardzību un tiesībām uz privātuma un personas datu aizsardzību, kā noteikts Hartas 7. un 8. pantā. Jebkāda personas datu apstrāde saskaņā ar šo direktīvu būtu jāveic saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679, kā arī ar prasībām par nolūka ierobežošanu, datu minimizēšanu un glabāšanas ierobežošanu.

(97)

Notika apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2018/1725 (30) 28. panta 2. punktu, un tas 2022. gada 17. martā sniedza atzinumu.

(98)

Komisijai būtu periodiski jāziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs direktīvas īstenošanu un par tās efektivitāti savu mērķu sasniegšanā, jo īpaši nelabvēlīgas ietekmes novēršanā. Pirmajā ziņojumā būtu cita starpā jāietver šīs direktīvas ietekme uz MVU, šīs direktīvas piemērošanas joma attiecībā uz to, kādus uzņēmumus tā aptver, vai ir jāpārskata termina “darbību ķēdes” definīcija, vai ir jāgroza šīs direktīvas pielikums un vai būtu jāgroza šajā direktīvā minēto attiecīgo starptautisko konvenciju saraksts, jo īpaši, ņemot vērā starptautiskās norises, vai ir jāpārskata noteikumi par cīņu pret klimata pārmaiņām un par uzraudzības iestāžu pilnvarām, kāda ir valsts līmenī ieviesto izpildes mehānismu, sodu un civiltiesiskās atbildības noteikumu efektivitāte, un vai ir jāmaina šīs direktīvas saskaņošanas līmenis, lai uzņēmumiem iekšējā tirgū nodrošinātu vienlīdzīgus apstākļus. Tiklīdz tas būs iespējams pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā, bet ne vēlāk kā divus gadus pēc minētās dienas, Komisijai būtu arī jāiesniedz ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par nepieciešamību noteikt papildu prasības par pienācīgu rūpību attiecībā uz ilgtspēju, kuras ir pielāgotas regulētiem finanšu uzņēmumiem attiecībā uz finanšu pakalpojumu sniegšanu un ieguldījumu darbībām, un par iespējām, kas paredzētas šādām pienācīgas rūpības prasībām, kā arī par to ietekmi saskaņā ar šīs direktīvas mērķiem, vienlaikus ņemot vērā citus Savienības tiesību aktus, ko piemēro regulētiem finanšu uzņēmumiem. Minētajam ziņojumam attiecīgā gadījumā būtu jāpievieno tiesību akta priekšlikums.

(99)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, labāk izmantot vienotā tirgus potenciālu, lai veicinātu pārkārtošanos uz ilgtspējīgu ekonomiku, un sekmēt ilgtspējīgu attīstību, novēršot un mazinot faktisko vai iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēktiesībām un vidi uzņēmumu darbību ķēdēs, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet darbību mēroga un iedarbības dēļ, proti, aplūkotajām problēmām un to cēloņiem ir starptautiska dimensija, jo daudzi uzņēmumi darbojas Savienības vai globālā mērogā un vērtības ķēdes aptver arī citas dalībvalstis un trešās valstis, turklāt atsevišķu dalībvalstu īstenotie pasākumi var būt neefektīvi un izraisīt iekšējā tirgus sadrumstalotību, minētos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,

“vii)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2024/1760 (2024. gada 13. maijs) par uzņēmumu pienācīgu rūpību attiecībā uz ilgtspēju un ar ko groza Direktīvu (ES) 2019/1937 un Regulu (ES) 2023/2859 (OV L, 2024/1760, 5.7.2024., ELI: http://data.europa.eu/eli/dir/2024/1760/oj).”