1.   Šī direktīva sekmē ēku energosnieguma uzlabošanu un siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu no ēkām Savienībā ar mērķi panākt, ka 2050. gadā ēku fondu veido bezemisiju ēkas, ņemot vērā āra klimatiskos apstākļus, vietējās īpatnības, prasības attiecībā uz iekštelpu vides kvalitāti un izmakslietderību.

2.   Šajā direktīvā ir noteiktas prasības attiecībā uz:

3.   Šajā direktīvā paredzētās prasības ir minimālās prasības, un tās neliedz dalībvalstīm uzturēt spēkā vai ieviest stingrākus pasākumus, ar noteikumu, ka šādi pasākumi ir saderīgi ar Savienības tiesībām. Minētos pasākumus dara zināmus Komisijai.

1.   Katra dalībvalsts izstrādā nacionālo ēku renovācijas plānu, ar ko nodrošina nacionālā dzīvojamo un nedzīvojamo ēku (gan publisko, gan privāto) fonda renovāciju, lai šis fonds līdz 2050. gadam kļūtu par sevišķi energoefektīvu un dekarbonizētu ēku fondu, ar mērķi esošās ēkas pārveidot par bezemisiju ēkām.

2.   Katrā nacionālajā ēku renovācijas plānā ietver:

Ceļvedī, kas minēts šā punkta b) apakšpunktā, ietver nacionālos mērķrādītājus 2030., 2040. un 2050. gadam attiecībā uz energorenovācijas gada rādītāju, nacionālā ēku fonda primārās enerģijas patēriņu un enerģijas galapatēriņu un tā ekspluatācijas siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumiem; norāda konkrētus termiņus, kādos līdz 2040. un 2050. gadam nedzīvojamajām ēkām jāatbilst zemākajām maksimālā energosnieguma robežvērtībām, ievērojot 9. panta 1. punktu, saskaņā ar virzību uz nacionālā ēku fonda pārveidošanu par bezemisiju ēkām; un pierādījumos balstītu aplēsi par paredzamo enerģijas ietaupījumu un plašākiem ieguvumiem, tostarp tādiem, kas saistīti ar iekštelpu vides kvalitāti.

Ja pārskats par konkrētām rīcībpolitikām un pasākumiem, kā minēts c) apakšpunktā, vai konkrētu investīciju vajadzību izklāsts, kā minēts d) apakšpunktā, jau ir iekļauts nacionālajos enerģētikas un klimata plānos, ēku renovācijas plānā pilnībā izstrādāta pārskata vietā var iekļaut skaidru atsauci uz attiecīgajām nacionālo enerģētikas un klimata plānu daļām.

3.   Reizi piecos gados katra dalībvalsts, izmantojot šīs direktīvas II pielikumā noteikto veidni, sagatavo nacionālā ēku renovācijas plāna projektu un to iesniedz Komisijai. Nacionālā ēku renovācijas plāna projektu katra dalībvalsts iesniedz kā Regulas (ES) 2018/1999 9. pantā minētā integrētā nacionālā enerģētikas un klimata plāna projekta daļu, un, ja dalībvalsts iesniedz projekta atjauninājumu, to iesniedz kā minētās regulas 14. pantā minētā atjauninājuma projekta daļu.

Neatkarīgi no pirmās daļas, pirmo ēku renovācijas plāna projektu dalībvalstis Komisijai iesniedz līdz 2025. gada 31. decembrim.

4.   Lai atbalstītu sava nacionālā ēku renovācijas plāna izstrādi, katra dalībvalsts pirms sava nacionālā ēku renovācijas plāna projekta iesniegšanas Komisijai par to rīko sabiedrisko apspriešanu. Sabiedriskajā apspriešanā it sevišķi iesaista vietējās un reģionālās iestādes un citus sociālekonomiskos partnerus, tostarp pilsonisko sabiedrību un struktūras, kas strādā ar mazaizsargātām mājsaimniecībām. Katra dalībvalsts savā nacionālā ēku renovācijas plāna projekta pielikumā pievieno sabiedriskās apspriešanas rezultātu kopsavilkumu. Sabiedrisko apspriešanu var integrēt kā daļu no sabiedriskās apspriešanas, ko veic, ievērojot Regulas (ES) 2018/1999 10. pantu.

5.   Komisija novērtē nacionālo ēku renovācijas plānu projektus, kas iesniegti, ievērojot 3. punktu, jo īpaši attiecībā uz to, vai:

Pēc apspriešanās ar komiteju, kas izveidota šīs direktīvas 33. pantā, Komisija saskaņā ar Regulas (ES) 2018/1999 9. panta 2. punktu un 34. pantu dalībvalstīm var sniegt konkrētām valstīm adresētus ieteikumus.

Attiecībā uz pirmo nacionālā ēku renovācijas plāna projektu Komisija konkrētām valstīm adresētus ieteikumus dalībvalstīm var sniegt ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc tam, kad dalībvalsts ir iesniegusi minēto plānu.

6.   Katra dalībvalsts savā nacionālā ēku renovācijas plānā pienācīgi ņem vērā Komisijas sniegtos ieteikumus attiecībā uz nacionālā ēku renovācijas plāna projektu. Ja attiecīgā dalībvalsts ieteikumu vai būtisku tā daļu neņem vērā, tā Komisijai sniedz pamatojumu un šo pamatojumu publisko.

7.   Reizi piecos gados katra dalībvalsts, izmantojot šīs direktīvas II pielikumā noteikto veidni, iesniedz Komisijai savu nacionālo ēku renovācijas plānu. Nacionālo ēku renovācijas plānu katra dalībvalsts iesniedz kā Regulas (ES) 2018/1999 3. pantā minētā integrētā nacionālā enerģētikas un klimata plāna daļu, un, ja dalībvalsts iesniedz atjauninājumu, to iesniedz kā minētās regulas 14. pantā minētā atjauninājuma daļu.

Neatkarīgi no pirmās daļas, pirmo nacionālo ēku renovācijas plānu dalībvalstis Komisijai iesniedz līdz 2026. gada 31. decembrim.

8.   Katra dalībvalsts sava nākamā galīgā ēku renovācijas plāna pielikumā pievieno sīkāku informāciju par savas visnesenākās ilgtermiņa atjaunošanas stratēģijas vai nacionālā ēku renovācijas plāna īstenošanu, norādot, vai ir sasniegti tās nacionālie mērķrādītāji.

9.   Katra dalībvalsts savos integrētajos nacionālajos enerģētikas un klimata progresa ziņojumos saskaņā ar Regulas (ES) 2018/1999 17. un 21. pantu iekļauj informāciju par šā panta 2. punkta b) apakšpunktā minēto nacionālo mērķrādītāju sasniegšanu. Reizi divos gados Komisija savā ikgadējā enerģētikas savienības stāvokļa apskatā, ko tā sniedz, ievērojot Regulas (ES) 2018/1999 35. pantu, iekļauj vispārēju progresa ziņojumu gan par publisku, gan par privātu dzīvojamo un nedzīvojamo ēku nacionālā fonda renovāciju saskaņā ar ēku renovācijas plānos izklāstītajiem ceļvežiem, pamatojoties uz informāciju, ko dalībvalstis iesniegušas savos integrētajos nacionālajos enerģētikas un klimata progresa ziņojumos. Komisija katru gadu uzrauga Savienības ēku fonda energosnieguma attīstību, pamatojoties uz labāko pieejamo informāciju no Eurostat un citiem avotiem, un publicē šo informāciju ar ES Ēku fonda observatorijas starpniecību.

1.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka ēkām vai ēkas vienībām tiek noteiktas minimālās energosnieguma prasības nolūkā sasniegt vismaz izmaksu ziņā optimālu līmeni un attiecīgā gadījumā stingrākas atsauces vērtības, piemēram, gandrīz nulles enerģijas ēkām piemērojamās prasības un bezemisiju ēkām piemērojamās prasības. Energosniegumu aprēķina saskaņā ar 4. pantā minēto metodoloģiju. Izmaksoptimālu līmeni aprēķina saskaņā ar 6. pantā minēto salīdzinošās metodoloģijas sistēmu.

Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tiek noteiktas minimālās energosnieguma prasības attiecībā uz būves elementiem, kas ir norobežojošo konstrukciju daļa un kas būtiski ietekmē norobežojošo konstrukciju energosniegumu, kad tos nomaina vai pāraprīko, un tādējādi sasniegtu vismaz izmaksoptimālu līmeni. Dalībvalstis var noteikt prasības būves elementiem tādā līmenī, kas atvieglotu zemas temperatūras apkures sistēmu efektīvu uzstādīšanu renovētās ēkās.

Kad dalībvalstis nosaka šīs prasības, tās var nošķirt jaunas ēkas un jau esošas ēkas, kā arī dažādu ēku kategorijas.

Minētajās prasībās ņem vērā optimālo iekštelpu vides kvalitāti, lai novērstu tādu varbūtēju negatīvu ietekmi kā, piemēram, nepietiekama ventilācija, kā arī vietējos nosacījumus, projektēto funkciju un ēkas vecumu.

Dalībvalstis savas minimālās energosnieguma prasības pārskata regulāros laikposmos, kas nav ilgāki par pieciem gadiem, un vajadzības gadījumā tās atjaunina, lai ņemtu vērā tehnikas attīstību ēku sektorā, 6. pantā noteiktā izmaksoptimālā līmeņa aprēķina rezultātus un atjauninātos nacionālos enerģētikas un klimata mērķrādītājus un rīcībpolitikas.

2.   Dalībvalstis var 1. punktā minētās prasības pielāgot ēkām, ko oficiāli aizsargā valsts, reģiona vai vietējā līmenī kā daļu no klasificētas vides vai to īpašās arhitektūras vai vēsturiskās vērtības dēļ, tiktāl, ciktāl dažu prasību izpilde nepieņemami izmainītu to raksturu vai izskatu.

3.   Dalībvalstis var nolemt nenoteikt vai nepiemērot 1. punktā minētās prasības šādām ēku kategorijām:

1.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētus aktus saskaņā ar 32. pantu, lai papildinātu šo direktīvu attiecībā uz tādas salīdzinošās metodoloģijas sistēmas izveidi un pārskatīšanu, ar kuras palīdzību aprēķina ēkām un būves elementiem piemērojamo minimālo energosnieguma prasību izmaksoptimālos līmeņus.

Līdz 2025. gada 30. jūnijam Komisija pārskata salīdzinošās metodoloģijas sistēmu minimālo energosnieguma prasību izmaksoptimālo līmeņu aprēķināšanai jaunās ēkās un esošajās ēkās, kurās veic nozīmīgu renovāciju, un atsevišķiem būves elementiem. Minētajiem līmeņiem ir jāatbilst nacionālajām pieejām, kas izklāstītas nacionālajos enerģētikas un klimata plānos, kuri iesniegti Komisijai, ievērojot Regulas (ES) 2018/1999 14. pantu.

Salīdzinošās metodoloģijas sistēmu nosaka saskaņā ar VII pielikumu, un tajā ir noteikta atšķirība starp jaunām un esošajām ēkām, kā arī starp dažādām ēku kategorijām.

2.   Dalībvalstis aprēķina minimālo energosnieguma prasību izmaksoptimālos līmeņus, izmantojot salīdzinošās metodoloģijas sistēmu, kas izstrādāta saskaņā ar 1. punktu, un attiecīgos parametrus, piemēram, klimatiskos apstākļus un praktiskas iespējas piekļūt enerģijas infrastruktūrai, un salīdzina minētā aprēķina rezultātus ar spēkā esošajām minimālajām energosnieguma prasībām. Aprēķinot minimālo energosnieguma prasību izmaksoptimālos līmeņus, dalībvalstis var ņemt vērā dzīves cikla GSP.

Dalībvalstis ziņo Komisijai par visiem ievades datiem un pieņēmumiem, kas tika izmantoti minimālo energosnieguma prasību izmaksoptimālo līmeņu aprēķiniem un šo aprēķinu rezultātiem. Minētajā nolūkā dalībvalstis izmanto Komisijas Deleģētās regulas (ES) Nr. 244/2012 (29) III pielikumā paredzēto veidni. Dalībvalstis atjaunina un iesniedz Komisijai šādus ziņojumus regulāros laikposmos, kas nav ilgāki par pieciem gadiem. Pirmo ziņojumu par aprēķiniem, kas veikti, pamatojoties uz pārskatīto metodoloģijas sistēmu, ievērojot šā panta 1. punktu, iesniedz līdz 2028. gada 30. jūnijam.

3.   Ja saskaņā ar 2. punktu veiktās salīdzināšanas rezultāts parāda, ka dalībvalstī spēkā esošās minimālās energosnieguma prasības ir par vairāk nekā 15 % mazāk energoefektīvas nekā minimālo energosnieguma prasību izmaksoptimālie līmeņi, attiecīgā dalībvalsts 24 mēnešu laikā no minētās salīdzināšanas rezultātu pieejamības koriģē ieviestās minimālās energosnieguma prasības.

4.   Komisija publicē ziņojumu par dalībvalstu progresu attiecībā uz to, cik lielā mērā tās sasniegušas izmaksoptimālu minimālo energosnieguma prasību līmeni.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka jaunas ēkas ir bezemisiju ēkas saskaņā ar 11. pantu:

Līdz pirmajā daļā minēto prasību piemērošanai dalībvalstis nodrošina, ka visas jaunās ēkas ir vismaz gandrīz nulles enerģijas ēkas un atbilst minimālajām energosnieguma prasībām, kas noteiktas saskaņā ar 5. pantu. Ja publiskās struktūras grasās izmantot jaunu ēku, kas nav to īpašumā, tās tiecas uz to, lai minētā ēka būtu bezemisiju ēka.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka dzīves cikla GSP tiek aprēķināts saskaņā ar III pielikumu un ka tas tiek norādīts ēkas energosnieguma sertifikātā:

3.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 32. pantu, lai grozītu III pielikumu nolūkā noteikt Savienības satvaru dzīves cikla GSP nacionālajam aprēķinam ar mērķi panākt klimatneitralitāti. Pirmo šādu deleģēto aktu pieņem līdz 2025. gada 31. decembrim.

4.   Dalībvalstis var nolemt 1. un 2. punktu nepiemērot tām ēkām, attiecībā uz kurām līdz 1. un 2. punktā minētajiem datumiem jau ir iesniegti būvatļaujas pieteikumi vai līdzvērtīgi pieteikumi, tostarp pieteikums izmantojuma maiņai.

5.   Dalībvalstis līdz 2027. gada 1. janvārim publicē un dara zināmu Komisijai ceļvedi, kurā izsmeļoši izklāsta robežvērtību ieviešanu visu jauno ēku kopējam kumulatīvajam dzīves cikla GSP un nosaka mērķrādītājus jaunām ēkām no 2030. gada, ņemot vērā pakāpenisku lejupejošu tendenci, kā arī maksimālās robežvērtības, kas izsmeļoši izklāstītas dažādām klimatiskajām zonām un ēku tipoloģijām.

Minētās maksimālās robežvērtības atbilst Savienības mērķiem panākt klimatneitralitāti.

Komisija izdod norādījumus, dalās ar faktiem par esošajām valstu rīcībpolitikām un pēc dalībvalstu lūguma piedāvā tām tehnisko atbalstu.

6.   Dalībvalstis attiecībā uz jaunām ēkām pievēršas tādiem jautājumiem kā optimāla iekštelpu vides kvalitāte, pielāgošanās klimata pārmaiņām, ugunsdrošība, riski, kas saistīti ar spēcīgu seismisko aktivitāti, un piekļūstamība personām ar invaliditāti. Dalībvalstis pievēršas arī jautājumam par oglekļa piesaistījumiem, kas saistīti ar oglekļa uzglabāšanu ēkās vai uz tām.

1.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka gadījumos, kad ēkās veic nozīmīgu renovāciju, ēkas vai tās renovētās daļas energosniegums tiktu uzlabots tā, lai varētu izpildīt minimālās energosnieguma prasības, kas noteiktas saskaņā ar 5. pantu, ciktāl tehniski, funkcionāli un ekonomiski tas ir iespējams.

Minētās prasības piemēro renovētajai ēkai vai ēkas vienībai kopumā. Papildus vai kā alternatīvu prasības var piemērot renovētajiem būves elementiem.

2.   Turklāt dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tad, ja pāraprīko vai nomaina būves elementu, kas ir norobežojošo konstrukciju daļa un kas būtiski ietekmē norobežojošo konstrukciju energosniegumu, būves elementa energosniegums atbilst minimālajām energosnieguma prasībām, ciktāl tas ir tehniski, funkcionāli un ekonomiski iespējams.

3.   Attiecībā uz ēkām, kurās veic nozīmīgu renovāciju, dalībvalstis veicina augstas efektivitātes alternatīvu sistēmu izmantošanu, ciktāl tas ir tehniski, funkcionāli un ekonomiski iespējams. Dalībvalstis attiecībā uz ēkām, kurās veic nozīmīgu renovāciju, pievēršas tādiem jautājumiem kā iekštelpu vides kvalitāte, pielāgošanās klimata pārmaiņām, ugunsdrošība, riski saistībā ar spēcīgu seismisko aktivitāti, bīstamu vielu, tostarp azbesta, aizvākšana un piekļūstamība personām ar invaliditāti.

1.   Dalībvalstis nosaka minimālos energosnieguma standartus nedzīvojamām ēkām, ar kuriem tiek nodrošināts, ka minētās ēkas nepārsniedz trešajā daļā minēto konkrēto maksimālo energosnieguma robežvērtību, kas izteikta ar primārās enerģijas izmantojuma vai enerģijas galaizmantojuma skaitlisku rādītāju kWh/(m2/gadā), līdz piektajā daļā norādītajiem datumiem.

Maksimālās energosnieguma robežvērtības nosaka, pamatojoties uz nedzīvojamo ēku fondu, kāds tas ir 2020. gada 1. janvārī, balstoties uz pieejamo informāciju un – attiecīgā gadījumā – statistisko izlasi. Dalībvalstis pamatscenārijā neiekļauj nedzīvojamās ēkas, kurām tās piemēro atbrīvojumu, ievērojot 6. punktu.

Katra dalībvalsts nosaka maksimālo energosnieguma robežvērtību tā, ka 16 % no tās nacionālā nedzīvojamo ēku fonda ir virs minētās robežvērtības (“16 % robežvērtība”). Katra dalībvalsts arī nosaka maksimālo energosnieguma robežvērtību nosaka tā, ka 26 % no tās nacionālā nedzīvojamo ēku fonda ir virs minētās robežvērtības (“26 % robežvērtība”). Dalībvalstis var noteikt maksimālās energosnieguma robežvērtības attiecībā uz visu valsts nedzīvojamo ēku fondu vai atsevišķam ēku tipam vai ēku kategorijai.

Dalībvalstis robežvērtības var noteikt tādā līmenī, kas atbilst konkrētai energosnieguma klasei, ar noteikumu, ka tās atbilst trešās daļas prasībām.

Ar minimālajiem energosnieguma standartiem nodrošina vismaz to, ka visas nedzīvojamās ēkas ir zem:

Atsevišķu nedzīvojamo ēku atbilstību robežvērtībām pārbauda, balstoties uz energosnieguma sertifikātiem vai – attiecīgā gadījumā – citiem pieejamajiem līdzekļiem.

Savos ceļvežos, kas minēti 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā, dalībvalstis saskaņā ar virzību uz nacionālā ēku fonda pārveidošanu par bezemisiju ēkām nosaka konkrētus termiņus, kādos nedzīvojamām ēkām līdz 2040. un 2050. gadam jāpanāk atbilstība zemākām maksimālajām energosnieguma robežvērtībām.

Dalībvalstis var noteikt un publicēt kritērijus, saskaņā ar kuriem atsevišķas nedzīvojamās ēkas, ņemot vērā minēto ēku paredzamo izmantošanu nākotnē, ņemot vērā nopietnas grūtības vai nelabvēlīga izmaksu un ieguvumu novērtējuma gadījumā, tiek atbrīvotas no šajā punktā noteiktajām prasībām. Visi šādi kritēriji ir skaidri, precīzi un stingri un tie nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret visām nedzīvojamām ēkām. Nosakot minētos kritērijus, dalībvalstis ļauj ex ante novērtēt aptverto nedzīvojamo ēku potenciālo īpatsvaru un gādā par to, lai no noteiktajām prasībām netiktu atbrīvots nesamērīgs skaits nedzīvojamo ēku. Dalībvalstis par kritērijiem ziņo arī savos nacionālo ēku renovācijas plānos, ko iesniedz Komisijai, ievērojot 3. pantu.

Ja dalībvalstis nosaka kritērijus atbrīvojumiem, ievērojot astoto daļu, tās panāk līdzvērtīgus energosnieguma uzlabojumus citās nedzīvojamo ēku fonda daļās.

Ja saistībā ar vispārējo renovāciju, kas vajadzīga, lai sasniegtu šajā punktā noteiktās energosnieguma robežvērtības, konkrētai nedzīvojamai ēkai ir nelabvēlīgs izmaksu un ieguvumu novērtējums, dalībvalstis pieprasa, lai attiecībā uz konkrēto nedzīvojamo ēku tiktu īstenoti vismaz tie individuālie renovācijas pasākumi, kuriem ir labvēlīgs izmaksu un ieguvumu novērtējums.

Ja dabas katastrofa ir nopietni bojājusi nacionālo nedzīvojamo ēku fondu vai tā daļu, dalībvalsts var uz laiku koriģēt maksimālo energosnieguma robežvērtību, lai citu vājākā snieguma nedzīvojamo ēku energorenovāciju aizstātu ar bojāto nedzīvojamo ēku energorenovāciju, vienlaikus nodrošinot, ka energorenovācija tiek veikta procentuālā izteiksmē līdzīgai nedzīvojamo ēku fonda daļai. Šādā gadījumā par korekciju un tās prognozēto ilgumu dalībvalsts ziņo savā nacionālajā ēku renovācijas plānā.

2.   Līdz 2026. gada 29. maijam katra dalībvalsts nosaka nacionālo trajektoriju pakāpeniskai dzīvojamo ēku fonda renovācijai saskaņā ar nacionālo ceļvedi un 2030., 2040. un 2050. gada mērķrādītājiem, kas iekļauti dalībvalsts nacionālajā ēku renovācijas plānā, un saskaņā ar mērķi līdz 2050. gadam pārveidot nacionālo ēku fondu par bezemisiju ēku fondu. Nacionālo trajektoriju pakāpeniskai dzīvojamo ēku fonda renovācijai izsaka kā visa dzīvojamo ēku fonda vidējā primārās enerģijas izmantojuma kWh/(m2/gadā) samazinājumu laikposmā no 2020. līdz 2050. gadam, un tajā identificē to dzīvojamo ēku un dzīvojamo ēku vienību skaitu vai grīdas platību, kas ik gadus renovējama, tostarp 43 % vājākā snieguma dzīvojamo ēku un dzīvojamo ēku vienību skaitu vai grīdas platību.

Dalībvalstis nodrošina, ka visa dzīvojamo ēku fonda vidējais primārās enerģijas izmantojums kWh/(m2/gadā):

Dalībvalstis nodrošina, ka vismaz 55 % no trešajā daļā minētā vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazinājuma tiek sasniegti, renovējot 43 % vājākā snieguma dzīvojamās ēkas. Vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazinājumu, kas panākts, renovējot dzīvojamās ēkas, kuras cietušas no dabas katastrofas, piemēram, zemestrīces un plūdiem, dalībvalstis var ieskaitīt rādītājā, kas panākts, renovējot 43 % vājākā snieguma dzīvojamās ēkas.

Savos renovācijas centienos panākt visa dzīvojamo ēku fonda vidējā primārās enerģijas izmantojuma samazinājumu dalībvalstis nosaka tādus pasākumus kā minimālie energosnieguma standarti, tehniskā palīdzība un finansiālā atbalsta pasākumi.

Savos renovācijas centienos dalībvalstis neparedz nesamērīgus atbrīvojumus īres dzīvojamām ēkām vai ēku vienībām.

Dalībvalstis nacionālajos ēku renovācijas plānos norāda metodiku, kas izmantota, un datus, kas ievākti, lai aplēstu otrajā un trešajā daļā minētās vērtības. Novērtējot nacionālos ēku renovācijas plānus, Komisija uzrauga otrajā un trešajā daļā minēto vērtību sasniegšanas gaitu, tostarp 43 % vājākā snieguma dzīvojamo ēku skaitu un ēku vienību skaitu vai grīdas platību, un vajadzības gadījumā sniedz ieteikumus. Minētie ieteikumi citstarp var paredzēt plašāku minimālo energosnieguma standartu izmantošanu.

Nacionālā trajektorija pakāpeniskai dzīvojamo ēku fonda renovācijai attiecas uz datiem par nacionālo dzīvojamo ēku fondu, balstoties – attiecīgā gadījumā – uz statistikas izlasi un energosnieguma sertifikātiem.

Ja vidējais fosilās enerģijas izmantojuma īpatsvars dzīvojamās ēkās ir mazāks par 15 %, dalībvalstis var koriģēt trešās daļas a) un b) apakšpunktā noteiktos līmeņus, lai nodrošinātu, ka visa dzīvojamo ēku fonda vidējais primārās enerģijas izmantojums kWh/(m2/gadā) līdz 2030. gadam un pēc tam ik pēc pieciem gadiem ir vienāds vai zemāks par nacionāli noteikto vērtību, ko iegūst, lineāri samazinot vidējo primārās enerģijas izmantojumu laikposmā no 2020. līdz 2050. gadam saskaņā ar dzīvojamo ēku fonda pārveidi par bezemisiju ēku fondu.

3.   Papildus šā panta 1. un 2. punktā minētajam primārās enerģijas izmantojumam, dalībvalstis var noteikt papildu skaitliskus rādītājus par neatjaunīgās un atjaunīgās primārās enerģijas izmantojumu un par radītajām ekspluatācijas siltumnīcefekta gāzu emisijām CO2 ekvivalenta kilogramos (m2/gadā). Lai nodrošinātu ekspluatācijas siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu, minimālajos energosnieguma standartos ņem vērā Direktīvas (ES) 2018/2001 15.a panta 1. punktu.

4.   Saskaņā ar 17. pantu dalībvalstis atbalsta atbilstību minimālajiem energosnieguma standartiem, izmantojot visus šos pasākumus:

5.   Ja ēku renovē, lai tā atbilstu minimālajam energosnieguma standartam, dalībvalstis nodrošina atbilstību būves elementu minimālajām energosnieguma prasībām saskaņā ar 5. pantu un nozīmīgas renovācijas gadījumā – esošu ēku minimālajām energosnieguma prasībām saskaņā ar 8. pantu.

6.   Dalībvalstis var nolemt 1. un 2. punktā minētos minimālos energosnieguma standartus nepiemērot šādām ēku kategorijām:

7.   Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu šā panta 1. un 2. punktā minēto minimālo energosnieguma standartu īstenošanu, ietverot piemērotus uzraudzības mehānismus un sankcijas saskaņā ar 34. pantu.

Nosakot noteikumus par sankcijām, dalībvalstis ņem vērā mājokļu īpašnieku finansiālo stāvokli un piekļuvi pienācīgam finansiālajam atbalstam, jo īpaši mazaizsargātām mājsaimniecībām.

8.   Līdz 2025. gada 31. martam Komisija, šīs direktīvas īstenošanas atbalstam un pienācīgi ņemot vērā subsidiaritātes principu, sniedz analīzi, jo īpaši par:

Pamatojoties uz minēto analīzi, Komisija iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par finanšu instrumentu efektivitāti un piemērotību attiecībā uz ēku energosnieguma uzlabošanu, jo īpaši attiecībā uz vājākā snieguma ēkām.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka visas jaunās ēkas ir projektētas tā, lai optimizētu to saules enerģijas ražošanas potenciālu, balstoties uz saules apstarojumu objektā un ļaujot vēlāk izmakslietderīgā veidā uzstādīt saules enerģijas tehnoloģijas.

2.   Atļaujas piešķiršanas procedūru saules enerģijas aprīkojuma uzstādīšanai, kas noteikta Direktīvas (ES) 2018/2001 16.d pantā, un vienkāršas paziņošanas procedūru par tīkla pieslēgumiem, kas noteikta minētās direktīvas 17. pantā, piemēro saules enerģijas aprīkojuma uzstādīšanai uz ēkām.

3.   Dalībvalstis nodrošina piemērotu saules enerģijas iekārtu izvietošanu, ja tas ir tehniski piemēroti, ekonomiski un funkcionāli īstenojami, šādā veidā:

Savos nacionālos ēku renovācijas plānos, kas minēti 3. pantā, dalībvalstis iekļauj rīcībpolitikas un pasākumus attiecībā uz piemērotu saules enerģijas iekārtu izvietošanu uz visām ēkām.

4.   Dalībvalstis valsts līmenī nosaka un dara publiski pieejamus kritērijus šajā pantā noteikto pienākumu praktiskai īstenošanai un iespējamiem izņēmumiem no minētajiem pienākumiem attiecībā uz konkrētiem ēku veidiem, ņemot vērā tehnoloģiskās neitralitātes principu attiecībā uz tehnoloģijām, kuras nerada emisijas uz vietas, un saskaņā ar saules enerģijas iekārtu novērtēto tehnisko un ekonomisko potenciālu un to ēku raksturlielumiem, uz kurām attiecas šis noteikums. Dalībvalstis attiecīgā gadījumā ņem vērā arī strukturālo integritāti, zaļos jumtus un bēniņu un jumta izolāciju.

Lai sasniegtu šā panta mērķus un ņemtu vērā jautājumus, kas saistīti ar elektroenerģijas tīkla stabilitāti, šā punkta pirmajā daļā minēto kritēriju noteikšanā dalībvalstis iesaista attiecīgās ieinteresētās personas.

Transponējot 3. punkta pirmajā daļā noteiktos pienākumus, dalībvalsts ēku lietderīgās platības mērvienības vietā var izmantot ēku pamatstāva platību, ja dalībvalsts pierāda, ka tā rezultātā uz ēkām uzstādīto piemērotu saules enerģijas iekārtu jauda ir līdzvērtīga.

5.   Dalībvalstis ievieš satvaru, kas nodrošina nepieciešamos administratīvos, tehniskos un finansiālos pasākumus, lai atbalstītu saules enerģijas uzstādīšanu ēkās, tostarp apvienojumā ar ēku inženiertehniskajām sistēmām vai efektīvām centralizētās siltumapgādes sistēmām.

1.   Bezemisiju ēka nerada oglekļa emisijas objektā uz vietas no fosilajiem kurināmajiem. Ja tas ir ekonomiski un tehniski iespējams, bezemisiju ēka nodrošina spēju reaģēt uz ārējiem signāliem un pielāgot savu enerģijas izmantojumu, ražošanu vai uzkrāšanu.

2.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka bezemisiju ēkas enerģijas pieprasījums atbilst maksimālajai robežvērtībai.

Dalībvalstis nosaka šo maksimālo robežvērtību bezemisiju ēkas enerģijas pieprasījumam, lai sasniegtu vismaz tos izmaksoptimālos līmeņus, kas noteikti jaunākajā nacionālajā ziņojumā par izmaksoptimālajiem līmeņiem, ievērojot 6. pantu. Dalībvalstis pārskata maksimālo robežvērtību ikreiz, kad tiek pārskatīti izmaksoptimālie līmeņi.

3.   Bezemisiju ēkas enerģijas pieprasījuma maksimālā robežvērtība ir vismaz par 10 % zemāka nekā kopējā primārās enerģijas izmantojuma robežvērtība, kas dalībvalsts līmenī 2024. gada 28. maijā noteikta gandrīz nulles enerģijas ēkām.

4.   Dalībvalstis var pielāgot bezemisiju ēkas enerģijas pieprasījuma maksimālo robežvērtību renovētām ēkām, vienlaikus ievērojot attiecīgos noteikumus par izmaksoptimalitāti un, ja ir noteiktas robežvērtības renovētām gandrīz nulles enerģijas ēkām, 3. punkta prasības.

5.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka bezemisiju ēkas ekspluatācijas siltumnīcefekta gāzu emisijas atbilst maksimālajai robežvērtībai, kas noteikta dalībvalstu līmenī to nacionālajos ēku renovācijas plānos. Šai maksimālajai robežvērtībai var noteikt dažādus līmeņus jaunām un renovētām ēkām.

6.   Dalībvalstis paziņo Komisijai savas maksimālās robežvērtības, tostarp aprakstu par aprēķina metodoloģiju katram ēkas tipam un attiecīgo āra klimata apzīmējumu saskaņā ar I pielikumu. Komisija pārskata maksimālās robežvērtības un attiecīgā gadījumā iesaka tās pielāgot.

7.   Dalībvalstis nodrošina, ka gada kopējo primārās enerģijas izmantojumu jaunai vai renovētai bezemisiju ēkai sedz:

Ja tehniski vai ekonomiski nav iespējams izpildīt šajā punktā noteiktās prasības, kopējo gada primārās enerģijas izmantojumu var segt arī ar citu enerģiju no tīkla, kas atbilst valsts līmenī noteiktajiem kritērijiem.

1.   Līdz 2026. gada 29. maijam dalībvalstis ievieš renovācijas pasu shēmu, kuras pamatā ir VIII pielikumā izklāstītais vienotais satvars.

2.   Šā panta 1. punktā minēto shēmu brīvprātīgi izmanto ēku un ēkas vienību īpašnieki, ja vien dalībvalsts nenolemj to noteikt par obligātu.

Dalībvalstis veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka renovācijas pases ir cenas ziņā pieejamas, un apsver iespēju sniegt finansiālu atbalstu mazaizsargātām mājsaimniecībām, kas vēlas renovēt savas ēkas.

3.   Dalībvalstis var atļaut renovācijas pasi sagatavot un izdot kopā ar energosnieguma sertifikātu.

4.   Renovācijas pasi izdod digitālā un izdrukāšanai piemērotā formātā kvalificēts vai sertificēts eksperts pēc apmeklējuma uz vietas.

5.   Kad tiek izdota renovācijas pase, ēkas īpašniekiem piedāvā noturēt sarunu ar 4. punktā minēto ekspertu, lai eksperts varētu izskaidrot labākos soļus, kas būtu sperami ēkas pārveidošanai par bezemisiju ēku laikus pirms 2050. gada.

6.   Dalībvalstis cenšas nodrošināt īpašu digitālo rīku, ar kuru var sagatavot un attiecīgā gadījumā atjaunināt renovācijas pasi. Dalībvalstis var izstrādāt papildu rīku, kas ēku īpašniekiem un ēku apsaimniekotājiem dotu iespēju simulēt vienkāršotās renovācijas pases projektu un atjaunināt to tad, kad ir sākta renovācija vai nomainīts būves elements.

7.   Dalībvalstis nodrošina, ka renovācijas pasi var augšupielādēt nacionālajā ēku energosnieguma datubāzē, kas izveidota, ievērojot ar 22. pantu.

8.   Dalībvalstis nodrošina, ka renovācijas pase tiek glabāta digitālajā ēkas žurnālā vai ka tai var piekļūt, izmantojot minēto žurnālu, ja tāds ir pieejams.

1.   Lai optimizētu ēkas inženiertehniskās sistēmas enerģijas izmantošanu, dalībvalstis nosaka sistēmas prasības, izmantojot enerģijas ietaupījumu tehnoloģijas, attiecībā uz jaunās vai esošajās ēkās ierīkoto inženiertehnisko sistēmu vispārējo energosniegumu, pareizu uzstādīšanu, pienācīgiem izmēriem, regulējumu un kontroli un attiecīgā gadījumā hidraulisko līdzsvarošanu. Nosakot prasības, dalībvalstis ņem vērā projektēšanas nosacījumus un tipiskos vai vidējos ekspluatācijas apstākļus.

Sistēmas prasības nosaka jaunām ēku inženiertehniskajām sistēmām un esošo ēku inženiertehnisko sistēmu aizstāšanai un modernizēšanai, un tās piemēro, ciktāl tas ir tehniski, ekonomiski un funkcionāli iespējams.

Dalībvalstis var noteikt prasības attiecībā uz siltumģeneratoru siltumnīcefekta gāzu emisijām vai tajos izmantotā kurināmā veidu vai attiecībā uz to atjaunīgās enerģijas minimālo daļu, ko izmanto apkurei ēkas līmenī, ar nosacījumu, ka šādas prasības nerada nepamatotu tirgus šķērsli.

Dalībvalstis nodrošina, ka prasības, ko tās noteikušas ēku inženiertehniskajām sistēmām, sasniedz vismaz jaunāko izmaksoptimālo līmeni.

2.   Dalībvalstis var noteikt īpašas sistēmas prasības ēku inženiertehniskajām sistēmām, lai atvieglotu zemas temperatūras apkures sistēmu efektīvu uzstādīšanu un ekspluatāciju jaunās vai renovētās ēkās.

3.   Dalībvalstis prasa, lai jaunas ēkas, ja tas ir tehniski un ekonomiski iespējams, tiktu aprīkotas ar pašregulējošām ierīcēm temperatūras atsevišķai regulēšanai katrā istabā vai, ja tas ir pamatoti, noteiktā apsildītā vai dzesētā ēkas vienības zonā, un attiecīgā gadījumā ar hidraulisko līdzsvarošanu. Šādas pašregulējošas ierīces un attiecīgā gadījumā hidraulisko līdzsvarošanu esošajās ēkās prasa ierīkot tad, kad tiek nomainīti siltumģeneratori vai aukstumģeneratori, ja tas ir tehniski un ekonomiski iespējams.

4.   Dalībvalstis nosaka prasības atbilstīgu iekštelpu vides kvalitātes standartu īstenošanai ēkās, lai uzturētu veselīgu telpu mikroklimatu.

5.   Dalībvalstis pieprasa, lai nedzīvojamās bezemisiju ēkas būtu aprīkotas ar iekštelpu gaisa kvalitātes monitoringam un regulēšanai domātām mērierīcēm un vadības ierīcēm. Esošās nedzīvojamās ēkās šādas ierīces prasa uzstādīt tad, kad ēkā tiek veikta nozīmīga renovācija un ja tas ir tehniski un ekonomiski iespējams. Dalībvalstis var pieprasīt šādu ierīču uzstādīšanu dzīvojamās ēkās.

6.   Dalībvalstis nodrošina, ka tad, kad tiek uzstādīta ēkas inženiertehniskā sistēma, tiek novērtēts mainītās daļas un, ja vajadzīgs, visas mainītās sistēmas kopējais energosniegums. Rezultātus dokumentē un dara zināmus ēkas īpašniekam, lai tie arī turpmāk būtu pieejami un tos var izmantot, lai verificētu atbilstību minimālajām prasībām, kas noteiktas saskaņā ar 1. punktu, un lai izdotu energosnieguma sertifikātus.

Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka ēkas inženiertehnisko sistēmu energosniegums tiek optimizēts, ja tās tiek pāraprīkotas vai aizstātas.

Dalībvalstis veicina atjaunīgās enerģijas uzkrāšanu ēkās.

Dalībvalstis var paredzēt jaunus stimulus un finansējumu, lai veicinātu pāreju no siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmām, kurās izmanto fosilo kurināmo, uz siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmām, kas balstītas uz nefosilo kurināmo.

7.   Dalībvalstis cenšas esošajās ēkās aizstāt ar fosilo kurināmo darbināmus autonomos katlus, lai panāktu atbilstību nacionālajiem plāniem, kas paredz pakāpenisku atteikšanos no fosilā kurināmā katliem.

8.   Komisija izdod norādījumus par to, kas ir uzskatāms par fosilā kurināmā katlu.

9.   Dalībvalstis nosaka prasības, ar kurām nodrošina, ka tad, ja tas ir tehniski un ekonomiski iespējams, nedzīvojamās ēkas tiek aprīkotas ar ēku automatizācijas un vadības sistēmām šādā veidā:

10.   Ēku automatizācijas un vadības sistēmas spēj:

11.   Dalībvalstis nosaka prasības, ar ko nodrošina, ka, ja tas ir tehniski, ekonomiski un funkcionāli iespējams, no 2026. gada 29. maija jaunas dzīvojamās ēkas un dzīvojamās ēkas, kam veic nozīmīgu renovāciju, ir aprīkotas ar:

Dalībvalstis šajā punktā noteiktās prasības var neattiecināt uz vienģimenes mājām, kurās veic nozīmīgu renovāciju, ja uzstādīšanas izmaksas pārsniedz ieguvumus.

12.   Dalībvalstis nosaka prasības, lai nodrošinātu, ja tas ir tehniski un ekonomiski iespējams, ka nedzīvojamās ēkas, kuru apkures sistēmu, gaisa kondicionēšanas sistēmu, kombinēto telpu apkures un ventilācijas sistēmu, vai kombinēto gaisa kondicionēšanas un ventilācijas sistēmu lietderīgā nominālā jauda:

Automātiskās apgaismojuma vadības ierīces ir izvietotas piemērotās zonās, un tās spēj konstatēt klātbūtni.

1.   Attiecībā uz jaunām nedzīvojamām ēkām ar vairāk nekā piecām automašīnu stāvvietas vietām un nedzīvojamām ēkām, kurās veic nozīmīgu renovāciju, ar vairāk nekā piecām automašīnu stāvvietas vietām, dalībvalstis nodrošina, ka:

Pirmo daļu piemēro, ja:

Dalībvalstis nodrošina, ka pirmās daļas b) apakšpunktā minēto iepriekš ievilkto kabeļu un ierīkoto kabeļkanālu izmērs ir tāds, lai uzlādes punktus vajadzīgajā skaitā varētu efektīvi izmantot vienlaikus, un attiecīgā gadījumā sniedz atbalstu slodzes vai uzlādes pārvaldības sistēmas uzstādīšanai, ciktāl tas ir tehniski un ekonomiski iespējams un pamatojams.

Atkāpjoties no pirmās daļas a) apakšpunkta, attiecībā uz jaunām biroju ēkām un biroju ēkām, kurās veic nozīmīgu renovāciju, ar vairāk nekā piecām stāvvietas vietām, dalībvalstis nodrošina, ka uz katrām divām stāvvietas vietām tiek uzstādīts vismaz viens uzlādes punkts.

2.   Attiecībā uz visām nedzīvojamām ēkām, kurās ir vairāk nekā 20 automašīnu stāvvietas vietu, dalībvalstis līdz 2027. gada 1. janvārim nodrošina, ka:

Ēkām, kas ir publisko struktūru īpašumā vai ko tās izmanto, dalībvalstis nodrošina, ka līdz 2033. gada 1. janvārim vismaz 50 % automašīnu stāvvietas vietām priekšlaicīgi tiek ievilkti kabeļi.

Dalībvalstis var atlikt šīs prasības piemērošanu līdz 2029. gada 1. janvārim attiecībā uz visām tām nedzīvojamajām ēkām, kas ir renovētas divu gadu laikposmā pirms 2024. gada 28. maija, lai nodrošinātu atbilstību valsts prasībām, kuras noteiktas saskaņā ar Direktīvas 2010/31/ES 8. panta 3. punktu.

3.   Prasības attiecībā uz vietu skaitu velosipēdu stāvvietā saskaņā ar 1. un 2. punktu dalībvalstis var koriģēt konkrētām nedzīvojamo ēku kategorijām, kurām parasti ar velosipēdu nepiekļūst.

4.   Attiecībā uz jaunām dzīvojamām ēkām ar vairāk nekā trim automašīnu stāvvietas vietām un dzīvojamām ēkām, kurās veic nozīmīgu renovāciju, ar vairāk nekā trim automašīnu stāvvietas vietām, dalībvalstis nodrošina, ka:

Attiecībā uz jaunām dzīvojamām ēkām ar vairāk nekā trim automašīnu stāvvietas vietām dalībvalstis arī nodrošina, ka tiek uzstādīts vismaz viens uzlādes punkts.

Pirmo un otro daļu piemēro, ja:

Atkāpjoties no pirmās daļas, dalībvalstis, ņemot vērā vietējo iestāžu novērtējumu un vietējās īpatnības, tostarp demogrāfiskos, ģeogrāfiskos un klimatiskos apstākļus, var koriģēt prasības attiecībā uz vietu skaitu velosipēdu stāvvietā.

Dalībvalstis nodrošina, ka pirmās daļas a) apakšpunktā minēto priekšlaicīgi ievilkto kabeļu izmērs ir tāds, lai visās stāvvietas vietās ierīkotos uzlādes punktus varētu izmantot vienlaikus. Ja nozīmīgas renovācijas gadījumā nav iespējams uz katru dzīvojamās ēkas vienību nodrošināt divas velosipēdu stāvvietas vietas, dalībvalstis nodrošina pēc iespējas vairāk velosipēdu stāvvietas vietu.

5.   Dalībvalstis var nolemt nepiemērot šā panta 1., 2. un 4. punktu konkrētām ēku kategorijām, ja:

6.   Dalībvalstis nodrošina, ka šā panta 1., 2. un 4. punktā minētie uzlādes punkti spēj veikt viedo uzlādi un attiecīgā gadījumā divvirzienu uzlādi un ka tos ekspluatē, balstoties uz bezīpašnieka un nediskriminējošiem sakaru protokoliem un standartiem, sadarbspējīgā veidā un saskaņā ar visiem Eiropas standartiem un deleģētajiem aktiem, kas pieņemti, ievērojot Regulas (ES) 2023/1804 21. panta 2. un 3. punktu.

7.   Dalībvalstis mudina publiski nepieejamu uzlādes punktu operatorus tos attiecīgā gadījumā ekspluatēt saskaņā ar Regulas (ES) 2023/1804 5. panta 4. punktu.

8.   Dalībvalstis paredz pasākumus nolūkā vienkāršot, racionalizēt un paātrināt procedūru uzlādes punktu ierīkošanai jaunās un esošās dzīvojamās un nedzīvojamās ēkās, jo īpaši līdzīpašnieku apvienību ēkās, un likvidēt regulatīvos šķēršļus, ieskaitot publisko iestāžu atļauju izdošanas un apstiprināšanas procedūras, neskarot dalībvalstu tiesību aktus īpašuma un īres jomā. Dalībvalstis likvidē šķēršļus uzlādes punktu ierīkošanai dzīvojamās ēkās ar stāvvietas vietām, jo īpaši vajadzību saņemt izīrētāja vai līdzīpašnieku piekrišanu privātam uzlādes punktam pašu vajadzībām. Īrnieku vai līdzīpašnieku lūgumu ļaut stāvvietas vietā uzstādīt uzlādes infrastruktūru var noraidīt tikai tad, ja tam ir nopietns un leģitīms pamatojums.

Neskarot valsts tiesību aktus īpašuma un īres jomā, dalībvalstis izvērtē administratīvos šķēršļus, kas saistīti ar pieteikumu iesniegšanu īrnieku vai līdzīpašnieku apvienībā uzlādes punkta ierīkošanai ēkā ar daudzām dzīvojamās ēkas vienībām.

Dalībvalstis nodrošina, ka ēku īpašniekiem un īrniekiem, kuri vēlas uzstādīt uzlādes punktus un velosipēdu stāvvietas vietas, ir pieejama tehniskā palīdzība.

Attiecībā uz dzīvojamām ēkām dalībvalstis apsver iespēju ieviest atbalsta shēmas uzlādes punktu uzstādīšanai, priekšlaicīgai kabeļu ievilkšanai vai kabeļkanālu ierīkošanai stāvvietas vietās atbilstoši to teritorijā reģistrēto mazas noslodzes akumulatoru baterijas elektrotransportlīdzekļu skaitam.

9.   Dalībvalstis nodrošina, ka rīcībpolitika attiecībā uz ēkām, aktīvo un zaļo mobilitāti, klimatu, enerģētiku, biodaudzveidību un pilsētplānošanu ir saskaņota.

10.   Komisija līdz 2025. gada 31. decembrim publicē norādījumus par ugunsdrošību autostāvvietās.

1.   Komisija pieņem deleģētos aktus saskaņā ar 32. pantu, lai papildinātu šo direktīvu attiecībā uz tādas fakultatīvas vienotas Savienības sistēmas izveidi, ar kuru vērtē ēku viedgatavību. Vērtēšana balstās uz novērtējumu par to, kā ēka vai ēkas vienība spēj pielāgot savu ekspluatāciju iemītnieka vajadzībām, jo īpaši attiecībā uz iekštelpu vides kvalitāti, un tīklam un uzlabot savu energoefektivitāti un vispārējo sniegumu.

Saskaņā ar IV pielikumu fakultatīvā vienotā Savienības sistēma, ar kuru vērtē ēku viedgatavību, nosaka:

2.   Komisija līdz 2026. gada 30. jūnijam iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par viedgatavības indikatora testēšanu un ieviešanu, pamatojoties uz pieejamajiem nacionālo testēšanas posmu un citu attiecīgo projektu rezultātiem.

Ņemot vērā minētā ziņojuma iznākumu, Komisija līdz 2027. gada 30. jūnijam saskaņā ar 32. pantu pieņem deleģēto aktu, ar ko šo direktīvu papildina, ar kuru pieprasa vienoto Savienības sistēmu, ar ko vērtē ēku viedgatavību, piemērot saskaņā ar IV pielikumu nedzīvojamām ēkām ar apkures sistēmām, gaisa kondicionēšanas sistēmām, kombinētām telpu apkures un ventilācijas sistēmām vai kombinētām gaisa kondicionēšanas un ventilācijas sistēmām, kuru lietderīgā nominālā jauda pārsniedz 290 kW.

3.   Komisija pēc apspriešanās ar attiecīgajām ieinteresētajām personām pieņem īstenošanas aktu, kurā sīki nosaka tehnisko kārtību, kā efektīvi īstenot šā panta 1. punktā minēto sistēmu, tostarp neformālās testēšanas posma grafiku valstu līmenī, un precizē, kādā veidā sistēma papildina 19. pantā minētos energosnieguma sertifikātus.

Minēto īstenošanas aktu pieņem saskaņā ar 33. panta 3. punktā minēto pārbaudes procedūru.

4.   Ar noteikumu, ka Komisija ir pieņēmusi 2. punktā minēto deleģēto aktu, tā līdz 2027. gada 30. jūnijam pieņem īstenošanas aktu, kurā sīki izklāstīta tehniskā kārtība, kā sekmīgi īstenot 2. punktā minētās sistēmas piemērošanu nedzīvojamām ēkām ar apkures sistēmām, gaisa kondicionēšanas sistēmām, kombinētām telpu apkures un ventilācijas sistēmām vai kombinētām gaisa kondicionēšanas un ventilācijas sistēmām, kuru lietderīgā nominālā jauda pārsniedz 290 kW.

Minēto īstenošanas aktu pieņem saskaņā ar 33. panta 3. punktā minēto pārbaudes procedūru.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka ēku īpašniekiem, īrniekiem un apsaimniekotājiem ir tieša piekļuve savu ēku sistēmu datiem. Pēc to piekrišanas saņemšanas piekļuvi vai datus dara pieejamus trešai personai saskaņā ar esošiem piemērojamiem noteikumiem un vienošanām. Dalībvalstis sekmē pakalpojumu un datu apmaiņas pilnīgu sadarbspēju Savienībā saskaņā ar 5. punktu.

Šīs direktīvas vajadzībām ēku sistēmu dati ietver vismaz visus tos tūlītēji pieejamus datus, kas saistīti ar būves elementu energosniegumu, ēku pakalpojumu energosniegumu, apkures sistēmu un attiecīgā gadījumā ēku automatizācijas un vadības sistēmu, skaitītāju, mērierīču un vadības ierīču un e-mobilitātes uzlādes punktu paredzamo darbmūžu, un minētie dati ir sasaistīti ar digitālo ēkas žurnālu, ja tāds ir pieejams.

2.   Nosakot noteikumus par datu pārvaldību un apmaiņu, ņemot vērā datu apmaiņas starptautiskos standartus un pārvaldības formātu, dalībvalstis vai, ja kāda dalībvalsts tā paredz, izraudzītas kompetentās iestādes ievēro piemērojamās Savienības tiesības. Noteikumi par piekļuvi un jebkādas maksas nerada šķēršļus un nediskriminē trešās personas saistībā ar piekļuvi ēku sistēmu datiem.

3.   Par piekļuvi datiem vai par pieprasījumu datus darīt pieejamus trešai personai no ēkas īpašnieka, īrnieka vai apsaimniekotāja, ievērojot esošos piemērojamos noteikumus un vienošanās, neiekasē nekādu papildu maksu. Dalībvalstis ir atbildīgas par to, lai tiktu noteikta attiecīga maksa par to, ka datiem piekļūst citas tiesīgās puses, piemēram, finanšu iestādes, agregatori, enerģijas piegādātāji, energopakalpojumu sniedzēji un valsts statistikas biroji vai citas valsts iestādes, kas atbild par Eiropas statistikas izstrādi, sagatavošanu un izplatīšanu. Dalībvalstis vai attiecīgā gadījumā izraudzītās kompetentās iestādes nodrošina, ka visas maksas, ko piemēro regulētie subjekti, kuri sniedz datu pakalpojumus, ir samērīgas un pienācīgi pamatotas. Dalībvalstis paredz stimulus ēku sistēmu datu kopīgošanai.

4.   Noteikumi par piekļuvi datiem un datu uzglabāšanu šīs direktīvas vajadzībām atbilst relevantajiem Savienības tiesību aktiem. Personas datu apstrādi šīs direktīvas satvarā veic saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679 (30).

5.   Komisija līdz 2025. gada 31. decembrim pieņem īstenošanas aktus, kuros sīki izklāstītas sadarbspējas prasības un nediskriminējošas un pārredzamas procedūras attiecībā uz piekļuvi datiem.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar konsultēšanās procedūru, kas minēta 33. panta 2. punktā.

Komisija nāk klajā ar apspriešanās stratēģiju, kurā nosaka apspriešanās mērķus, attiecīgās mērķgrupā ietilpstošās ieinteresētās personas un apspriešanās pasākumus īstenošanas aktu izstrādes nolūkā.

1.   Lai nodrošinātu vajadzīgās investīcijas, kas noteiktas dalībvalstu nacionālajos ēku renovācijas plānos nolūkā līdz 2050. gadam ēku fondu pārveidot par bezemisiju ēku fondu, dalībvalstis nodrošina pienācīgu finansējumu, atbalsta pasākumus un citus instrumentus, kas spēj risināt tirgus šķēršļus.

2.   Lai atvieglotu piekļuvi finansējumam, jo īpaši mājsaimniecībām, dalībvalstis nodrošina, ka pieteikšanās publiskajam finansējumam un tā saņemšanas procedūras ir vienkāršas un racionalizētas.

3.   Dalībvalstis novērtē un attiecīgā gadījumā novērš šķēršļus, kas saistīti ar renovācijas sākotnējām izmaksām.

4.   Izstrādājot finansiālā atbalsta shēmas ēku renovācijai, dalībvalstis apsver iespēju izmantot uz ieņēmumiem balstītus parametrus.

Dalībvalstis var izmantot valsts energoefektivitātes fondus, ja šādi fondi ir izveidoti, ievērojot Direktīvas (ES) 2023/1791 30. pantu, lai finansētu īpašas shēmas un programmas, kuras paredzētas renovācijai, ko veic nolūkā uzlabot energosniegumu.

5.   Dalībvalstis veic atbilstošus regulatīvos pasākumus, lai likvidētu ar ekonomiku nesaistītus šķēršļus, kuri kavē ēku renovāciju. Attiecībā uz ēkām, ko veido vairāk nekā viena ēkas vienība, ar šādiem pasākumiem var atcelt vienprātības prasības kopīpašuma struktūrās vai atļaut kopīpašuma struktūrām būt tiešajām finansiālā atbalsta saņēmējām.

6.   Dalībvalstis pēc iespējas izmakslietderīgi izmanto nacionālo finansējumu un pieejamo Savienības līmenī noteikto finansējumu, jo īpaši Atveseļošanas un noturības mehānismu, Sociālo klimata fondu, kohēzijas fondu, InvestEU, izsoļu ieņēmumus no emisijas kvotu tirdzniecības saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/87/EK (31) un citus publiskā finansējuma avotus. Minētos finansējuma avotus izmanto atbilstīgi virzībai uz bezemisiju ēku fonda panākšanu līdz 2050. gadam.

7.   Lai sekmētu investīciju mobilizāciju, dalībvalstis sekmē tāda veicinoša finansējuma un finanšu rīku efektīvu izstrādi un izmantošanu kā energoefektivitātes aizdevumi un ēku renovācijai paredzēti hipotekārie kredīti, energosnieguma līgumi, finanšu shēmas “atmaksā atkarībā no veiktā ietaupījuma, fiskālie stimuli, piemēram, samazinātas nodokļu likmes renovācijas darbiem un materiāliem, nodokļos bāzētas shēmas, rēķinos bāzētas shēmas, garantiju fondi, uz pamatīgu renovāciju mērķēti fondi, fondi, kas mērķēti uz renovāciju ar būtisku minimālo enerģijas mērķietaupījumu slieksni, un hipotekāro portfeļu standarti. Tās virza investīcijas energoefektīvā publisko ēku fondā saskaņā ar Eurostat norādījumiem par to, kā energosnieguma līgumus uzskaitīt valdības kontos.

Dalībvalstis var arī veicināt un vienkāršot publiskā un privātā sektora partnerību izmantošanu.

8.   Dalībvalstis nodrošina, ka informācija par pieejamo finansējumu un finanšu rīkiem ir darīta pieejama sabiedrībai viegli piekļūstamā un pārredzamā veidā, tostarp izmantojot digitālus līdzekļus.

9.   Veicinošais finansējums un finanšu rīki var ietvert renovācijas aizdevumus vai garantiju fondus renovācijai, ko veic nolūkā uzlabot energosniegumu, tostarp attiecīgā gadījumā apvienojumā ar attiecīgajām Savienības programmām.

10.   Līdz 2025. gada 29. maijam Komisija pieņem deleģēto aktu saskaņā ar 32. pantu, ar ko papildina šo direktīvu“ izveidojot visaptverošu portfeļa satvaru, ko finanšu iestādes varētu brīvprātīgi izmantot un kas atbalsta aizdevējus, lai tie novirzītu un palielinātu aizdevumu apjomus, kurus sniedz saskaņā ar Savienības dekarbonizācijas mērķi un attiecīgajiem enerģētikas mērķrādītājiem, lai efektīvi mudinātu finanšu iestādes palielināt aizdevumu apjomus, kas paredzēti renovācijai, kuru veic nolūkā uzlabot energosniegumu. Visaptveroša portfeļa satvarā izklāstītās darbības aptver arvien lielākus aizdevumu apjomus energorenovācijai un ietver ierosinātos aizsardzības pasākumus, lai aizsargātu mazaizsargātas mājsaimniecības, izmantojot finansējuma apvienošanas risinājumus. Satvarā apraksta paraugpraksi par to, kā mudināt aizdevējus savā portfelī identificēt vājākā snieguma ēkas un rīkoties saistībā ar tām.

11.   Dalībvalstis atvieglo projektu agregēšanu, lai nodrošinātu investoru piekļuvi, kā arī risinājumu paketes potenciālajiem klientiem.

Dalībvalstis pieņem pasākumus, ar ko veicina energoefektivitātei paredzētus aizdevumu produktus ēku renovācijai, piemēram, zaļos hipotekāros kredītus un zaļos aizdevumus (nodrošinātus un nenodrošinātus), un nodrošina, ka finanšu iestādes tos plaši un nediskriminējoši piedāvā un ka tie redzami un pieejami patērētājiem. Dalībvalstis nodrošina, ka bankas un citas finanšu iestādes un investori saņem informāciju par izdevībām piedalīties ēku energosnieguma uzlabošanas finansēšanā.

12.   Dalībvalstis veic pasākumus un atvēl finansējumu izglītības un apmācības veicināšanai nolūkā nodrošināt pietiekamu darbaspēku ar pienācīga līmeņa prasmēm, kas atbilst vajadzībām ēku sektorā, īpaši pievēršoties attiecīgi MVU, tostarp mikrouzņēmumiem. Vienas pieturas aģentūras, kas izveidotas, ievērojot 18. pantu, var atvieglot piekļuvi šādiem pasākumiem un finansējumam.

13.   Komisija vajadzības gadījumā un pēc pieprasījuma palīdz dalībvalstīm izstrādāt valsts vai reģionālas finansiāla atbalsta programmas ar mērķi palielināt ēku, īpaši esošo ēku, energosniegumu, tostarp atbalstot paraugprakses apmaiņu starp atbildīgajām valsts vai reģionālām iestādēm vai struktūrām. Dalībvalstis nodrošina, ka šādas programmas tiek izstrādātas tā, lai tās būtu pieejamas organizācijām ar zemāku administratīvo, finansiālo un organizatorisko spēju.

14.   Dalībvalstis, pienācīgi ņemot vērā mazaizsargātas mājsaimniecības, savus finansiālos pasākumus, kas paredzēti, lai, renovējot ēkas, uzlabotu energosniegumu un samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas, sasaista ar plānotajiem vai panāktajiem enerģijas ietaupījumiem un uzlabojumiem, ko nosaka pēc viena vai vairākiem no šādiem kritērijiem:

15.   No 2025. gada 1. janvāra dalībvalstis saskaņā ar Regulas (ES) 2021/241 7. panta 1. punkta h) apakšpunkta i) punkta trešo ievilkumu Regulā (ES) 2021/1058 un 73. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2021/2115 (32) nesniedz finansiālus stimulus ar fosilo kurināmo darbināmu autonomo katlu uzstādīšanai, izņemot tos, kas investīcijām izraudzīti pirms 2025. gada.

16.   Dalībvalstis stimulē pamatīgu renovāciju un pakāpenisku pamatīgu renovāciju ar lielāku finansiālo, fiskālo, administratīvo un tehnisko atbalstu. Ja tehniski vai ekonomiski nav iespējams ēku pārveidot par bezemisiju ēku, renovāciju, kuras rezultātā primārās enerģijas izmantojums tiek samazināts vismaz par 60 %, šā punkta piemērošanas nolūkā uzskata par pamatīgu renovāciju. Dalībvalstis stimulē apjomīgas programmas, kuras aptver lielu skaitu ēku, jo īpaši vājākā snieguma ēkas, piemēram, izmantojot integrētas centralizētās renovācijas programmas, un kuru rezultātā primārās enerģijas izmantojums kopumā samazinās vismaz par 30 %, un to panāk ar lielāku finansiālo, fiskālo, administratīvo un tehnisko atbalstu, atbilstoši sasniegtajam snieguma līmenim.

17.   Neskarot valsts ekonomikas un sociālo politiku un īpašuma tiesību sistēmas, dalībvalstis pievēršas jautājumam par mazaizsargātu mājsaimniecību izlikšanu no mājokļa nesamērīga īres maksas pieauguma dēļ pēc to dzīvojamās ēkas vai ēkas vienībasenergorenovācijas.

18.   Finansiālie stimuli saskaņā ar Direktīvas (ES) 2023/1791 24. pantu prioritāri ir mērķēti uz mazaizsargātām mājsaimniecībām, enerģētiskās nabadzības skartiem cilvēkiem un sociālajos mājokļos dzīvojošajiem cilvēkiem.

19.   Sniedzot finansiālus stimulus ēku vai ēkas vienību īpašniekiem izīrētu ēku vai ēkas vienību renovācijai, dalībvalstis cenšas sniegt finansiālus stimulus, kas dod labumu gan īpašniekiem, gan īrniekiem. Dalībvalstis ievieš efektīvus aizsardzības pasākumus, lai jo īpaši aizsargātu mazaizsargātas mājsaimniecības, tostarp sniedzot īres atbalstu vai nosakot maksimālos ierobežojumus īres maksas pieaugumam, un tās var stimulēt finanšu shēmas, kas mazina renovācijas sākotnējās izmaksas, piemēram, rēķinos bāzētas shēmas, shēmas “atmaksā atkarībā no veiktā ietaupījuma” vai energosnieguma līgumus, kā minēts Direktīvas (ES) 2023/1791 2. panta 33) punktā un 29. pantā.

1.   Dalībvalstis sadarbībā ar kompetentajām iestādēm un attiecīgā gadījumā ar privātām ieinteresētām personām nodrošina, ka tiek izveidoti un darbojas tehniskās palīdzības mehānismi, tostarp izmantojot iekļaujošas vienas pieturas aģentūras ēku energosnieguma jomā, kas paredzētas visiem ēku renovācijā iesaistītajiem aktoriem, inter alia mājokļu īpašniekiem un administratīvajiem, finanšu un ekonomikas aktoriem, piemēram, MVU, tostarp mikrouzņēmumiem.

Dalībvalstis nodrošina, ka visā to teritorijā ir pieejami tehniskās palīdzības mehānismi, izveidojot vismaz vienu vienas pieturas aģentūru:

Dalībvalstis var norīkot vienas pieturas aģentūras, kas izveidotas, ievērojot Direktīvas (ES) 2023/1791 22. panta 3. punkta a) apakšpunktu, kā vienas pieturas aģentūras šā panta piemērošanas nolūkā.

Komisija sniedz vadlīnijas minēto vienas pieturas aģentūru izveidei saskaņā ar Direktīvas (ES) 2023/1791 22. panta 6. punktu.

2.   Saskaņā ar 1. punktu izveidotie tehniskās palīdzības mehānismi:

3.   Saskaņā ar 1. punktu izveidotās vienas pieturas aģentūras:

1.   Dalībvalstis nosaka vajadzīgos pasākumus, lai izveidotu ēku energosnieguma sertificēšanas sistēmu.

Energosnieguma sertifikātā ir norādes uz ēkas energosniegumu, kas izteikts kā primārās enerģijas izmantojuma skaitlisks rādītājs kWh/(m2/gadā), un tādām atsauces vērtībām kā minimālās energosnieguma prasības, minimālie energosnieguma standarti, gandrīz nulles enerģijas ēkām piemērojamās prasības un bezemisiju ēkām piemērojamās prasības, lai ēkas vai ēkas vienības īpašniekiem vai īrniekiem būtu iespēja salīdzināt un novērtēt tās energosniegumu.

2.   Līdz 2026. gada 29. maijam energosnieguma sertifikāts atbilst V pielikumā noteiktajai veidnei. Tajā norāda ēkas energosnieguma klasi slēgtā skalā, izmantojot tikai burtus no A līdz G. A burts atbilst bezemisiju ēkām un G burts atbilst visvājākā snieguma ēkām nacionālajā ēku fondā skalas ieviešanas brīdī. Dalībvalstis, kurās 2026. gada 29. maijā bezemisiju ēkas jau ir apzīmētas kā “A0”, var turpināt izmantot šo apzīmējumu A klases vietā. Dalībvalstis nodrošina, ka pārējās klasēs (B līdz F vai, ja tiek izmantots A0, A līdz F) energosnieguma rādītāji ir pienācīgi sadalīti pa energosnieguma klasēm.

Dalībvalstis var noteikt A+ energosnieguma klasi, kas atbilst ēkām ar maksimālo enerģijas pieprasījuma robežvērtību, kura ir vismaz par 20 % zemāka nekā maksimālā robežvērtība bezemisiju ēkām, un kas gadā objektā uz vietas saražo vairāk atjaunīgās enerģijas nekā tās kopējais gada primārās enerģijas pieprasījums. Attiecībā uz esošām ēkām, kas renovētas atbilstoši A+ klasei, dalībvalstis nodrošina, ka tiek aplēsts dzīves cikla GSP un ka to norāda ēkas energosnieguma sertifikātā.

Dalībvalstis, kuras savu energosnieguma klašu skalu ir nomainījušas 2019. gada 1. janvārī vai vēlāk un pirms 2024. gada 28. maija, var atlikt savu energosnieguma klašu skalas nomaiņu līdz 2029. gada 31. decembrim.

3.   Dalībvalstis savā teritorijā nodrošina vienotu energosnieguma sertifikātu vizuālo identitāti.

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka energosnieguma sertifikāti ir kvalitatīvi, uzticami un energosnieguma cenas ziņā.

Dalībvalstis veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka energosnieguma sertifikāti ir cenas ziņā pieejami, un apsver iespēju sniegt finansiālu atbalstu mazaizsargātām mājsaimniecībām.

Dalībvalstis nodrošina, ka energosnieguma sertifikātus izdod saskaņā ar 20. panta 1. punktu un neatkarīgi eksperti, pamatojoties uz objekta apmeklējumu, ko attiecīgā gadījumā var īstenot ar virtuālu līdzekļu palīdzību, veicot vizuālas pārbaudes. Energosnieguma sertifikāti ir skaidri un viegli salasāmi, ir pieejami mašīnlasāmā formātā un ir saskaņā ar V pielikumā iekļauto veidni.

5.   Energosnieguma sertifikātā iekļauj darbības ieteikumus, lai izmaksoptimālā vai izmakslietderīgā veidā uzlabotu ēkas vai ēkas vienības energosniegumu, samazinātu ekspluatācijas siltumnīcefekta gāzu emisijas un uzlabotu iekštelpu vides kvalitāti, izņemot gadījumus, kad ēka vai ēkas vienība jau ir sasniegusi atbilstību vismaz A energosnieguma klasei.

Energosnieguma sertifikātā ietvertie ieteikumi attiecas uz:

6.   Ja dalībvalstis paredz, ka renovācijas pasi izstrādā un izsniedz kopā ar energosnieguma sertifikātu, ievērojot 12. panta 3. punktu, renovācijas pase aizvieto šā panta 5. punktā paredzētos ieteikumus.

7.   Energosnieguma sertifikātā ietvertie ieteikumi ir tehniski iespējami konkrētai ēkai, un tie sniedz aplēsi par enerģijas ietaupījumiem un ekspluatācijas siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu. Tajos var iekļaut aplēsi par atmaksāšanas laikiem vai izmaksu un ieguvumu attiecību ēkas kalpošanas laikā, kā arī informāciju par pieejamajiem finansiāliem stimuliem, administratīvu un tehnisku palīdzību, kā arī finansiālu ieguvumu, ko vispārīgi saista ar atsauces vērtību sasniegšanu.

8.   Ieteikumos iekļauj novērtējumu par to, vai apkures sistēmas, ventilācijas sistēmas, gaisa kondicionēšanas sistēmas un mājsaimniecības karstā ūdens apgādes sistēmas var pielāgot ekspluatācijai ar efektīvākiem temperatūras iestatījumiem, piemēram, uz ūdeni bāzētām apkures sistēmām izmantot zemas temperatūras siltumstarotājus, ietverot nepieciešamo siltumjaudas un temperatūras un plūsmas prasību projektu.

9.   Ieteikumos iekļauj novērtējumu par apkures sistēmas vai gaisa kondicionēšanas sistēmas atlikušo darbmūžu. Attiecīgā gadījumā ieteikumos norāda iespējamās alternatīvas apkures sistēmas vai gaisa kondicionēšanas sistēmas aizstāšanai atbilstoši 2030. un 2050. gada klimata mērķrādītājiem, ņemot vērā vietējos un ar sistēmu saistītos apstākļus.

10.   Energosnieguma sertifikātā sniedz norādi par to, kur ēkas vai ēkas vienības īpašnieks vai īrnieks var saņemt precīzāku informāciju, tostarp par energosnieguma sertifikātā sniegto ieteikumu izmakslietderīgumu. Izmakslietderīguma novērtējuma pamatā ir standarta apstākļu kopums, piemēram, enerģijas ietaupījumi un enerģijas cenas, kā arī provizoriska izmaksu prognoze. Turklāt tajā ietver informāciju par pasākumiem, kuri jāveic, lai īstenotu ieteikumus, attiecīgo vienas pieturas aģentūru kontaktinformāciju un attiecīgā gadījumā informāciju par finansiālā atbalsta iespējām. Ēkas vai ēkas vienības īpašniekam vai īrniekam var sniegt arī citu attiecīgu informāciju, piemēram, par energoauditiem vai finansiāliem vai citiem stimuliem un par finansēšanas iespējām, vai padomus par to, kā palielināt ēkas klimatnoturību.

11.   Ēkas vienību sertificēšanā var izmantot:

12.   Vienģimenes māju sertificēšanas pamatā var būt tādu citu līdzvērtīgu ēku novērtējums, kurām ir līdzīgs projekts un lielums un līdzīgi faktiskie energosnieguma rādītāji, ja šādu atbilstību var garantēt eksperts, kas izdod energosnieguma sertifikātu.

13.   Energosnieguma sertifikāta derīguma termiņš nepārsniedz 10 gadus. Dalībvalstis nodrošina, ka, ja ēkai ir bijis izsniegts energosnieguma sertifikāts, kas ir zemāks par C līmeni, ēkas īpašnieki tiek aicināti uz vienas pieturas aģentūru, lai saņemtu konsultācijas par renovāciju, atkarībā no tā, kas notiek agrāk:

14.   Dalībvalstis, izmantojot vienu vai atsevišķus pasākumus, dara pieejamas vienkāršotas energosnieguma sertifikāta atjaunināšanas procedūras, ja tiek modernizēti tikai atsevišķi elementi.

Dalībvalstis dara pieejamas vienkāršotas energosnieguma sertifikāta atjaunināšanas procedūras, ja tiek veikti renovācijas pasē norādītie pasākumi vai ja tiek izmantots ēkas digitālais dvīnis, citas sertificētas metodes vai dati no sertificētiem rīkiem, ar kuriem nosaka ēkas energosniegumu.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka digitālu energosnieguma sertifikātu izsniedz:

Prasību izdot energosnieguma sertifikātu nepiemēro, ja attiecībā uz ēku vai ēkas vienību ir pieejams un ir spēkā sertifikāts, kas izdots saskaņā vai nu ar Direktīvu 2010/31/ES, vai arī ar šo direktīvu.

Dalībvalstis nodrošina, ka energoefektivitātes sertifikāta papīra versiju izdod pēc pieprasījuma.

2.   Dalībvalstis pieprasa, lai tad, kad ir uzbūvētas ēkas vai ēku vienības, kad tām ir veikta nozīmīga renovācija, kad tās tiek pārdotas vai izīrētas vai kad ēkām vai ēku vienībām tiek pagarināti īres līgumi, energosnieguma sertifikātu parāda iespējamajam īrniekam vai pircējam un nodod attiecīgajam pircējam vai īrniekam.

3.   Ja ēku pārdod vai izīrē, pirms tā ir uzcelta vai tai ir veikta nozīmīga renovācija, dalībvalstis var prasīt, lai pārdevējs sniedz ēkas gaidāmā energosnieguma novērtējumu, atkāpjoties no 1. un 2. punkta; tādā gadījumā energosnieguma sertifikātu izdod vēlākais tad, kad ēka ir uzcelta vai renovēta, un tas atspoguļo energosniegumu pabeigtajā stāvoklī.

4.   Dalībvalstis pieprasa, lai ēkām vai ēkas vienībām, kuras piedāvā pārdot vai izīrēt būtu energosnieguma sertifikāts, un lai tiešsaistes un bezsaistes sludinājumos, arī īpašumu sludinājumu portālu tīmekļvietnēs, tiktu norādīts attiecīgā gadījumā ēkas vai ēkas vienības energosnieguma sertifikātā iekļautais energosnieguma rādītājs un klase.

Dalībvalstis veic izlases veida pārbaudes vai citas kontroles, ar kurām nodrošina atbilstību minētajām prasībām.

5.   Šā panta noteikumus īsteno saskaņā ar piemērojamiem valsts noteikumiem par kopīgām īpašumtiesībām vai kopīpašumu.

6.   Dalībvalstis var neattiecināt šā panta 1., 2., 4. un 5. punktu uz 5. panta 3. punkta b), c) un e) apakšpunktā minētajām ēku kategorijām. Dalībvalstis, kuras līdz 2024. gada 28. maijam ir izvēlējušās šā panta pienākumus neattiecināt uz dzīvojamām ēkām, ko izmanto vai paredzēts izmantot vai nu mazāk par četriem mēnešiem gadā, vai arī, alternatīvi, izmantot uz ierobežotu laiku katru gadu un ar paredzamo energopatēriņu, kas ir mazāks nekā 25 % no energopatēriņa, kurš būtu vajadzīgs visa gada izmantojuma laikā, var turpināt to darīt.

7.   Par energosnieguma sertifikātu iespējamo ietekmi saistībā ar tiesvedību, ja tāda ir, lemj saskaņā ar valsts noteikumiem.

8.   Dalībvalstis nodrošina, ka visi izdotie energosnieguma sertifikāti tiek augšupielādēti 22. pantā minētajā ēku energosnieguma datubāzē. Augšupielāde ietver pilnu energosnieguma sertifikātu, tostarp visus datus, kas vajadzīgi ēkas energosnieguma aprēķināšanai.

1.   Dalībvalstis veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka ēkā, par ko ir izdots energosnieguma sertifikāts saskaņā ar 20. panta 1. punktu un ko izmanto publiskās struktūras, un kas ir sabiedrības bieži apmeklēta ēka, sabiedrībai skaidri redzamā vietā tiktu novietots energosnieguma sertifikāts.

2.   Dalībvalstis pieprasa, lai nedzīvojamā ēkā, par kuru izsniegts energosnieguma sertifikāts saskaņā ar 20. panta 1. punktu, energosnieguma sertifikātu novieto uzskatāmā un skaidri redzamā vietā.

3.   1. un 2. punkta noteikumi neietver pienākumu novietot redzamā vietā energosnieguma sertifikātā iekļautos ieteikumus.

1.   Katra dalībvalsts izveido nacionālu ēku energosnieguma datubāzi, ar kuras palīdzību ir iespējams vākt datus par atsevišķu ēku energosniegumu un nacionālā ēku fonda kopējo energosniegumu. Šādas datubāzes var sastāvēt no savstarpēji saistītu datubāzu kopuma.

Datubāze dod iespēju vākt datus no visiem attiecīgiem avotiem par aptverto ēku energosnieguma sertifikātiem, inspekcijām, renovācijas pasi, viedgatavības indikatoru un aprēķināto vai uzskaitīto enerģijas patēriņu. Lai paplašinātu šo datubāzi, var apkopot arī ēku tipoloģijas. Var vākt un glabāt arī datus par ekspluatācijas un iegultajām emisijām un kopējo dzīves cikla GSP.

2.   Agregētos un anonimizētos ēku fonda datus dara publiski pieejamus atbilstīgi Savienības un valsts datu aizsardzības noteikumiem. Glabātie dati ir mašīnlasāmi un pieejami, izmantojot piemērotu digitālo saskarni. Dalībvalstis nodrošina, ka ēku īpašniekiem, īrniekiem un pārvaldniekiem, kā arī finanšu iestādēm attiecībā uz ēkām to investīciju un aizdevumu portfelī un – ar īpašnieka atļauju – arī neatkarīgiem ekspertiem ir viegla un bezmaksas piekļuve pilnam energosnieguma sertifikātam. Attiecībā uz ēkām, ko piedāvā īrēt vai pārdot, dalībvalstis nodrošina, ka topošajiem īrniekiem vai pircējiem, ko pilnvarojis ēkas īpašnieks, ir piekļuve pilnam energosnieguma sertifikātam.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka vietējām iestādēm ir piekļuve attiecīgiem datiem par to teritorijā esošo ēku energosniegumu, kas ir vajadzīgi, lai atvieglotu siltumapgādes un aukstumapgādes plānu izstrādi un iekļautu funkcionālas ģeogrāfiskās informācijas sistēmas un saistītās datubāzes saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679. Dalībvalstis palīdz vietējām iestādēm iegūt resursus, kas vajadzīgi datu un informācijas pārvaldībai.

4.   Dalībvalstis publisko informāciju par to nacionālajā ēku fondā ietilpstošo ēku īpatsvaru, ko aptver energosnieguma sertifikāti, un agregētus vai anonimizētus datus par aptverto ēku energosniegumu, tostarp enerģijas patēriņu un, ja informācija ir pieejama, par dzīves cikla GSP. Publiski pieejamo informāciju vismaz divas reizes gadā atjaunina. Dalībvalstis pēc pieprasījuma dara anonimizētu vai agregētu informāciju pieejamu publiskām un pētniecības iestādēm, piemēram, valstu statistikas birojiem.

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka nacionālajā datubāzē esošā informācija vismaz reizi gadā tiek nodota ES Ēku fonda observatorijai. Dalībvalstis var nodot informāciju biežāk.

6.   Komisija pieņem īstenošanas aktus, lai noteiktu vienotas veidnes informācijas nodošanai ES Ēku fonda observatorijai. Pirmo šādu īstenošanas aktu pieņem līdz 2025. gada 30. jūnijam.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 33. panta 3. punktā.

7.   Lai nodrošinātu informācijas saskaņotību un konsekvenci, dalībvalstis nodrošina, ka nacionālā ēku energosnieguma datubāze ir sadarbspējīga un integrēta ar citām administratīvajām datubāzēm, kuras satur informāciju par ēkām, piemēram, valsts ēku kadastru vai zemes reģistru un digitālajiem ēku žurnāliem.

1.   Dalībvalstis nosaka pasākumus, kas vajadzīgi, lai ieviestu regulāras inspekcijas, kurās inspicē to apkures sistēmu, ventilācijas sistēmu un gaisa kondicionēšanas sistēmu, tostarp jebkādu to kombināciju, piekļūstamās daļas, kuru lietderīgā nominālā jauda pārsniedz 70 kW. Sistēmas lietderīgās nominālās jaudas pamatā ir siltumģeneratoru un aukstumģeneratoru nominālās jaudas summa.

2.   Dzīvojamo un nedzīvojamo sistēmu inspicēšanai dalībvalstis var izveidot atsevišķas inspekciju shēmas.

3.   Dalībvalstis var noteikt, ka inspicēšanu veic dažādos intervālos, atkarībā no sistēmas tipa un lietderīgās nominālās jaudas, vienlaikus ņemot vērā sistēmas inspicēšanas izmaksas un aplēstos enerģijas izdevumu ietaupījumus, kas var rasties no inspicēšanas. Sistēmas inspicē vismaz reizi piecos gados. Sistēmas ar ģeneratoriem, kuru lietderīgā nominālā jauda pārsniedz 290 kW, inspicē vismaz reizi trīs gados.

4.   Inspekcijā novērtē ģeneratoru vai ģeneratorus, cirkulācijas sūkņus un attiecīgā gadījumā ventilācijas sistēmu, gaisa un ūdens sadales sistēmu, hidrauliskās līdzsvarošanas sistēmu un vadības sistēmu sastāvdaļas. Dalībvalstis var inspekciju shēmās iekļaut vēl citas ēku sistēmas, kas norādītas I pielikumā.

Inspicēšanas gaitā novērtē siltumģeneratora un aukstumģeneratora vai ģeneratoru un to galveno sastāvdaļu efektivitāti un lielumu salīdzinājumā ar ēkas vajadzībām un apsver sistēmas iespējas optimizēt sniegumu tipiskos vai vidējos ekspluatācijas apstākļos, izmantojot pieejamās energotaupības tehnoloģijas, un mainīgos apstākļos, ko rada izmaiņas lietošanā. Attiecīgā gadījumā inspekcijā novērtē to, vai sistēmu varētu ekspluatēt ar atšķirīgiem un efektīvākiem temperatūras iestatījumiem, piemēram, uz ūdeni bāzētas apkures sistēmas iestatot zemā temperatūrā, tostarp izmantojot siltumjaudas un temperatūras un plūsmas prasību projektu, vienlaikus nodrošinot sistēmas drošu ekspluatāciju. Inspekcijā attiecīgā gadījumā iekļauj pamatnovērtējumu par to, vai ir iespējams samazināt fosilā kurināmā izmantojumu uz vietas, piemēram, integrējot atjaunīgo enerģiju un mainot enerģijas avotu, vai aizstāt vai pielāgot esošās sistēmas.

Ja ir uzstādīta ventilācijas sistēma, novērtē arī tās lielumu un iespējas optimizēt tās sniegumu tipiskos vai vidējos ekspluatācijas apstākļos, kas ir būtiski ēkas specifiskajam un pašreizējam izmantojumam.

Ja pēc inspicēšanas, kas veikta saskaņā ar šo pantu“ nav izdarītas izmaiņas sistēmā vai ēkas vajadzībās, dalībvalstis var izvēlēties neprasīt, lai tiktu atkārtoti novērtēts galveno sastāvdaļu lielums vai ekspluatācija pie atšķirīgas temperatūras.

5.   Ēkas inženiertehniskās sistēmas, uz kurām skaidri attiecas atrunāts energosnieguma kritērijs vai līgumiska vienošanās, kurā norādīts atrunāts energoefektivitātes līmeņa uzlabojums, piemēram, energosnieguma līgums, vai kuras pārvalda pakalpojumu sabiedrība vai tīkla operators un tādējādi snieguma monitoringa pasākumus tām veic sistēmas pusē, atbrīvo no 1. punktā noteiktajām prasībām, ar noteikumu, ka šādas pieejas kopējā ietekme ir līdzvērtīga tai, kas izriet no 1. punkta.

6.   Ja kopējā ietekme ir līdzvērtīga tai, kas izriet no 1. punkta, dalībvalstis var izvēlēties veikt alternatīvus pasākumus, piemēram, sniegt lietotājiem finansiālu atbalstu vai konsultācijas par ģeneratoru nomaiņu, citām izmaiņām sistēmā un alternatīviem risinājumiem, lai novērtētu minēto sistēmu sniegumu, efektivitāti un piemēroto lielumu.

Pirms piemērot šā punkta pirmajā daļā minētos alternatīvos pasākumus, katra dalībvalsts, iesniedzot Komisijai ziņojumu, dokumentē minēto pasākumu ietekmes līdzvērtīgumu 1. punktā minēto pasākumu ietekmei, tostarp enerģijas ietaupījumu un siltumnīcefekta gāzu emisiju ziņā.

7.   Ēkas, kas atbilst 13. panta 10. vai 11. punktam, atbrīvo no šā panta 1. punktā noteiktajām prasībām.

8.   Dalībvalstis ievieš inspekciju shēmas vai alternatīvus pasākumus, piemēram, digitālus rīkus un kontrolsarakstus, lai apliecinātu, ka veiktie būvdarbi un renovācijas darbi nodrošina projektēto energosniegumu un atbilstību būvnormatīvos vai līdzvērtīgos noteikumos noteiktajām minimālajām energosnieguma prasībām.

9.   Inspekciju shēmu un to rezultātu kopsavilkuma analīzi dalībvalstis iekļauj 3. pantā minētā nacionālā ēku renovācijas plāna pielikumā. Dalībvalstis, kuras izvēlējušās šā panta 6. punktā minētos alternatīvos pasākumus, iekļauj alternatīvo pasākumu kopsavilkuma analīzi un rezultātus.

1.   Pēc katras apkures sistēmas, ventilācijas sistēmas vai gaisa kondicionēšanas sistēmas inspicēšanas sniedz inspekcijas ziņojumu. Inspekcijas ziņojumā iekļauj rezultātus attiecībā uz inspicēšanu, kas veikta saskaņā ar 23. pantu, un arī ieteikumus par to, kā izmakslietderīgi uzlabot inspicētās sistēmas energosniegumu.

Minēto ieteikumu pamatā var būt inspicētās sistēmas energosnieguma salīdzinājums ar vislabāko pieejamo iespējamo sistēmu, izmantojot energotaupības tehnoloģijas, kā arī līdzīga tipa sistēmu, kuras visas relevantās sastāvdaļas atbilst tādai energosnieguma pakāpei, kādu paredz piemērojamie tiesību akti. Ieteikumos attiecīgā gadījumā iekļauj rezultātus, kas gūti pamatnovērtējumā par to, vai ir iespējams samazināt fosilo kurināmo izmantošanu uz vietas.

Inspekcijas ziņojumā norāda visas drošības problēmas, kas konstatētas inspekcijas laikā. Tomēr ziņojuma autoru neuzskata par atbildīgu saistībā ar jebkādu šādu drošības problēmu konstatēšanu vai norādīšanu.

2.   Inspekcijas ziņojumu nodod attiecīgās ēkas vai ēkas vienības īpašniekam vai īrniekam.

3.   Inspekcijas ziņojumu augšupielādē nacionālajā ēku energosnieguma datubāzē saskaņā ar 22. pantu.

1.   Dalībvalstis nodrošina, lai ēku energosnieguma sertificēšanu, renovācijas pasu izveidi, viedgatavības novērtējumu un apkures sistēmu, ventilācijas sistēmu un gaisa kondicionēšanas sistēmu inspicēšanu veiktu neatkarīgi, kvalificēti vai sertificēti eksperti neatkarīgi no tā, vai viņi darbojas kā pašnodarbinātie vai arī viņus nodarbina publiskas struktūras vai privātuzņēmumi.

Ekspertus sertificē saskaņā ar Direktīvas (ES) 2023/1791 28. pantu, ņemot vērā viņu kompetenci.

2.   Dalībvalstis dara sabiedrībai pieejamu informāciju par apmācību un sertifikāciju. Dalībvalstis nodrošina, ka publiski pieejami ir vai nu regulāri atjaunināti saraksti ar kvalificētiem vai sertificētiem ekspertiem, vai regulāri atjaunināti saraksti ar sertificētiem uzņēmumiem, kas piedāvā šādu ekspertu pakalpojumus.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka būvniecības speciālistiem, kuri veic integrētus renovācijas darbus, ir atbilstošs kompetences līmenis saskaņā ar šīs direktīvas 3. pantu un II pielikumu un Direktīvas (ES) 2023/1791 28. pantu.

2.   Ja tas ir lietderīgi un iespējams, dalībvalstis nodrošina, ka integrēto renovācijas darbu veicējiem ir pieejamas sertifikācijas vai līdzvērtīgas kvalifikācijas shēmas, ja vien uz tiem jau neattiecas Direktīvas (ES) 2018/2001 18. panta 3. punkts vai Direktīvas (ES) 2023/1791 28. pants.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka saskaņā ar VI pielikumu tiek izveidotas neatkarīgas kontroles sistēmas, ko izmanto, lai pārbaudītu energosnieguma sertifikātus, un ka tiek izveidotas neatkarīgas kontroles sistēmas, ko izmanto, lai pārbaudītu renovācijas pases, viedgatavības rādītājus un ziņojumus par apkures sistēmu, ventilācijas sistēmu un gaisa kondicionēšanas sistēmu inspicēšanu. Dalībvalstis var izveidot atsevišķas sistēmas energosnieguma sertifikātu, renovācijas pasu, viedgatavības indikatoru un ziņojumu par apkures sistēmu, ventilācijas sistēmu un gaisa kondicionēšanas sistēmu kontrolei.

2.   Dalībvalstis var deleģēt pienākumus neatkarīgo kontroles sistēmu ieviešanai.

Ja dalībvalstis nolemj šādi rīkoties, tās nodrošina, lai neatkarīgās kontroles sistēmas tiktu ieviestas saskaņā ar VI pielikumu.

3.   Dalībvalstis pieprasa, lai energosnieguma sertifikātus, renovācijas pases, viedgatavības indikatorus un 1. punktā minētos inspekcijas ziņojumus pēc pieprasījuma darītu pieejamus kompetentajām iestādēm vai struktūrām.

1.   Dalībvalstis sagatavo un īsteno informācijas un izglītošanas kampaņas. Tās veic vajadzīgos pasākumus, lai informētu ēku vai ēkas vienību īpašniekus un īrniekus un visus relevantos tirgus dalībniekus, piemēram, vietējās un reģionālās iestādes un energokopienas, par dažādām metodēm un praksi, kas kalpo energosnieguma uzlabošanai. Dalībvalstis jo īpaši veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai mazaizsargātām mājsaimniecībām sniegtu individuāli pielāgotu informāciju. Minēto informāciju dara pieejamu arī vietējām iestādēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

2.   Dalībvalstis jo īpaši sniedz informāciju ēku īpašniekiem vai īrniekiem par energosnieguma sertifikātiem, tostarp to nolūku un mērķiem, par izmakslietderīgiem pasākumiem un vajadzības gadījumā par finanšu instrumentiem, kuru mērķis ir uzlabot ēku energosniegumu, un par fosilā kurināmā katlu aizstāšanu ar ilgtspējīgākām alternatīvām. Dalībvalstis sniedz informāciju, izmantojot pieejamus un pārredzamus konsultāciju rīkus, piemēram, konsultācijas par renovāciju un vienas pieturas aģentūras, kas izveidotas, ievērojot 18. pantu, īpašu uzmanību pievēršot mazaizsargātām mājsaimniecībām.

Pēc dalībvalstu pieprasījuma Komisija, piemērojot 1. punktu un šā punkta pirmo daļu, palīdz dalībvalstīm organizēt informācijas kampaņas, kuras var ietvert Savienības programmās.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka par šīs direktīvas īstenošanu atbildīgajām personām ir pieejami attiecīgi norādījumi un apmācība, tostarp nepietiekami pārstāvētām grupām. Šādi norādījumi un apmācība pastiprina energosnieguma uzlabošanas nozīmi un, plānojot, projektējot, būvējot un renovējot rūpnieciskos vai dzīvojamos rajonus, ļauj apsvērt optimālo energoefektivitātes uzlabošanas pasākumu, atjaunīgo energoresursu enerģijas izmantošanas un centralizētas siltumapgādes un aukstumapgādes kombināciju. Šādi norādījumi un apmācība var aptvert arī strukturālus uzlabojumus, pielāgošanos klimata pārmaiņām, ugunsdrošību, ar spēcīgu seismisko aktivitāti saistītus riskus, bīstamu vielu, arī azbesta, aizvākšanu, gaisa piesārņotāju emisijas (arī smalkās daļiņas), iekštelpu vides kvalitāti un piekļūstamību personām ar invaliditāti. Dalībvalstis cenšas ieviest pasākumus, ar ko atbalstīt vietējo un reģionālo iestāžu, atjaunīgās enerģijas kopienu un citu attiecīgo dalībnieku apmācību, piemēram, iedzīvotāju virzītas renovācijas iniciatīvas, lai veicinātu šīs direktīvas mērķu sasniegšanu.

4.   Komisija pastāvīgi uzlabo savus informācijas dienestus, jo īpaši tīmekļa vietni, kurā ir izveidots iedzīvotājiem, speciālistiem un iestādēm paredzēts Eiropas portāls par ēku energosniegumu, tādējādi palīdzot dalībvalstīm attiecīgā informācijas un izglītošanas darbā. Minētajā tīmekļa vietnē dotajā informācijā varētu iekļaut saites uz attiecīgiem Savienības tiesību aktiem un valsts, reģionāliem un vietēja līmeņa noteikumiem, saites uz EUROPA tīmekļa vietnēm, kurās izklāstīti valstu energoefektivitātes rīcības plāni, saites uz pieejamiem finanšu instrumentiem, kā arī paraugprakses piemērus valsts, reģionālā un vietējā mērogā, tostarp attiecībā uz vienas pieturas aģentūrām, kas izveidotas saskaņā ar šīs direktīvas 18. pantu. Saistībā ar Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Kohēzijas fondu un Taisnīgas pārkārtošanās fondu, kas izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/1056 (33), kā arī Sociālo klimata fondu un Atveseļošanas un noturības mehānismu Komisija turpina un pastiprina informācijas dienestus ar mērķi palīdzēt izmantot pieejamos līdzekļus, nodrošinot palīdzību un informāciju, tostarp ar Eiropas vietējā enerģijas atbalsta mehānisma starpniecību sadarbībā ar Eiropas Investīciju banku, ieinteresētajām personām, tostarp valsts, reģionālām un vietējām iestādēm, par to, kādas ir finansējuma iespējas, ņemot vērā jaunākās izmaiņas tiesiskajā regulējumā.

1.   Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.   Pilnvaras pieņemt 6., 7., 15., 17. un 31. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz nenoteiktu laiku no 2024. gada 28. maija.

3.   Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 6., 7., 15., 17. un 31. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.   Pirms deleģētā akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar katras dalībvalsts ieceltajiem ekspertiem saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu.

5.   Tiklīdz Komisija pieņem deleģētu aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

6.   Saskaņā ar 6., 7., 15., 17. vai 31. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus, vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

1.   Komisijai palīdz komiteja. Minētā komiteja ir komiteja Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 182/2011 (34) nozīmē.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 4. pantu.

3.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

1.   Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu 1., 2. un 3. panta, 5.–29. panta, 32. un 35. panta, un I, II un III un V–X pielikuma prasības, līdz 2026. gada 29. maijam. Dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu minēto noteikumu tekstu un atbilstības tabulu.

Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu 17. panta 15. punkta prasības, līdz 2025. gada 1. janvārim.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Tajos ietver arī paziņojumu, ka atsauces esošajos normatīvajos un administratīvajos aktos uz direktīvu, kas atcelta ar šo direktīvu, uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce un kā formulējams minētais paziņojums.

2.   Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.