(1)

Eiropas Komisija (“Komisija”) 2021. gada 17. februārī uzsāka antisubsidēšanas izmeklēšanu attiecībā uz Indijas un Indonēzijas (kopā – “attiecīgās valstis”) izcelsmes plakanu nerūsējošā tērauda auksto velmējumu (NTAV jeb “izmeklējamais ražojums”) importu. Komisija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu par procedūras sākšanu (2) (“paziņojums par procedūras sākšanu”).

(2)

Komisija uzsāka izmeklēšanu pēc tam, kad Eiropas Tērauda apvienība (EUROFER jeb “sūdzības iesniedzējs”) 2021. gada 4. janvārī iesniedza sūdzību visas Savienības nerūsējošā tērauda auksto velmējumu nozares vārdā pamatregulas 10. panta 6. punkta nozīmē. Sūdzībā bija ietverti pietiekami pierādījumi par subsidēšanu un tās izraisīto kaitējumu, lai pamatotu izmeklēšanas sākšanu.

(3)

Pirms antisubsidēšanas izmeklēšanas sākšanas Komisija saskaņā ar pamatregulas 10. panta 7. punktu informēja Indijas valdību (IV) (3) un Indonēzijas valdību (IDV) (4) par to, ka tā ir saņēmusi pienācīgi dokumentētu sūdzību, un aicināja IV un IDV apspriesties. Apspriešanās ar Indijas valdību notika 2021. gada 10. februārī un ar Indonēzijas valdību – 2021. gada 15. februārī. Tomēr ne ar vienu valdību nebija iespējams panākt savstarpēji saskaņotu risinājumu.

(4)

Izmeklēšanā, kas tika uzsākta ar 2020. gada 30. septembrī publicētu paziņojumu par procedūras sākšanu (5) (“atsevišķā antidempinga izmeklēšana”), Komisija 2021. gada 18. novembrī noteica galīgos antidempinga maksājumus un galīgi iekasēja pagaidu maksājumus, kas noteikti to pašu Indijas un Indonēzijas izcelsmes velmējumu importam (6) (“atsevišķā antidempinga regula”).

(5)

Radītā kaitējuma, cēloņsakarības un Savienības interešu analīze šajā antisubsidēšanas izmeklēšanā un atsevišķajā antidempinga izmeklēšanā mutatis mutandis ir identiska, jo abās izmeklēšanās tika izmantota tā pati Savienības rūpniecības nozares definīcija, izlasē iekļautie Savienības ražotāji, attiecīgais periods un izmeklēšanas periods.

(6)

Sūdzības iesniedzējs 2021. gada 7. aprīlī iesniedza importa reģistrācijas pieprasījumu. Komisija analizēja pieprasījumu, bet konstatēja, ka salīdzinoši īsā laikposmā nav noticis ražojumu, kas gūst ieguvumu no kompensējamām subsīdijām, masveida imports attiecīgajās valstīs. Septiņu mēnešu laikā pēc izmeklēšanas uzsākšanas NTAV imports no Indijas un Indonēzijas samazinājās par 46 % salīdzinājumā ar importu izmeklēšanas periodā. Tāpēc nebija izpildīti nosacījumi importa reģistrēšanai saskaņā ar pamatregulas 24 panta 5. punktu, un Komisija nekonstatēja, ka attiecīgā ražojuma imports jāreģistrē.

(7)

Subsīdiju un kaitējuma izmeklēšana aptvēra laikposmu no 2019. gada 1. jūlija līdz 2020. gada 30. jūnijam (“izmeklēšanas periods”). Kaitējuma novērtēšanai būtisko tendenču pārbaude aptvēra periodu no 2017. gada 1. janvāra līdz izmeklēšanas perioda beigām (“attiecīgais periods”). Abi periodi ir identiski tiem, kas tika izmantoti atsevišķajā antidempinga izmeklēšanā.

(8)

Paziņojumā par procedūras sākšanu Komisija aicināja ieinteresētās personas, kas vēlas piedalīties izmeklēšanā, sazināties ar Komisiju. Turklāt Komisija par izmeklēšanas sākšanu atsevišķi informēja sūdzības iesniedzēju, IV, IDV, zināmos ražotājus eksportētājus attiecīgajās valstīs, zināmos importētājus un lietotājus Savienībā un aicināja tos piedalīties.

(9)

Ieinteresētajām personām bija iespēja sniegt piezīmes par izmeklēšanas sākšanu un prasīt, lai tās uzklausītu Komisija un/vai tirdzniecības procedūras uzklausīšanas amatpersona. Uzklausīšana notika, piedaloties EUROFER un vēl vienam uzņēmumam.

(10)

Paziņojumā par procedūras sākšanu Komisija arī aicināja Ķīnas Tautas Republikas iestādes (ĶV – Ķīnas valdība) piedalīties izmeklēšanā kā ieinteresētajai personai. Turklāt Komisija informēja ĶV par izmeklēšanas sākšanu un īpaši atsaucās uz paziņojumā par procedūras sākšanu iekļauto uzaicinājumu piedalīties kā ieinteresētajai personai. Pēc tam ĶV informēja Komisiju, ka tā ir reģistrējusies kā ieinteresētā persona šajā izmeklēšanā.

(11)

Komisija 2021. gada 11. oktobrī nosūtīja ĶV informācijas pieprasījumu.

(12)

ĶV neatbildēja uz Komisijas informācijas pieprasījumu, un tā vietā 2021. gada 21. oktobrī tā iesniedza savas piezīmes par pašu informācijas pieprasījumu.

(13)

Šajā iesniegumā, no vienas puses, ĶV norādīja, ka Komisijas procedūras var būt pretrunā PTO noteikumiem un ES tiesību aktiem.

(14)

Pirmkārt, ĶV norādīja, ka Komisija neinformēja ĶV par sūdzības iesniegšanu, nerīkoja iepriekšēju apspriešanos ar ĶV, neinformēja to par procedūras sākšanu un tieši neaicināja to kļūt par ieinteresēto personu izmeklēšanā. Tā kā ĶV nav eksportētājvalsts, ĶV nav ieinteresētā dalībniece vai puse PTO noteikumu nozīmē, kā arī uzaicinājumam trūkst juridiskā pamata un tas neatbilst procesuālajām pamatprasībām.

(15)

Komisija norādīja, ka šie apgalvojumi ir faktu ziņā nepareizi. Faktiski, kad uzaicinājums kļūt par ieinteresēto personu tika iekļauts paziņojumā par procedūras sākšanu, kas 2021. gada 17. februārī tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, Komisija tajā pašā dienā nosūtīja ĶV paziņojumu par procedūras sākšanu, īpaši vēršot tās uzmanību uz uzaicinājumu. Sākotnēji ĶV ar 2021. gada 19. februāra e-pasta vēstuli pieprasīja piekļuvi atklātajiem lietas materiāliem. Atbildot uz šo e-pasta vēstuli, Komisija tajā pašā dienā skaidri lūdza ĶV, vai, pieprasot piekļuvi atklātajiem lietas materiāliem, tā plāno reģistrēties kā ieinteresētā persona. Tajā pašā dienā ĶV apstiprināja, ka tā ir reģistrējusies kā ieinteresētā persona. Visa e-pasta apmaiņa ir pieejama atklātajos lietas materiālos. Tāpēc Komisija tieši informēja ĶV par paziņojumu par procedūras sākšanu un aicināja to kļūt par ieinteresēto personu pat divas reizes. Komisija neaicināja ĶV rīkot apspriedes pirms procedūras uzsākšanas, jo Komisija cerēja, ka IDV skaidros ĶV iesaistīšanos netieša finansiālā atbalsta sniegšanā ražotājiem eksportētājiem Indonēzijā. Tādējādi, tā kā Komisija neplānoja izmeklēt iespējamās kompensējamās subsīdijas, ko piešķīrusi ĶTR, bet tikai IDV subsīdijas ar ĶV finansiālā atbalsta starpniecību, nebija juridiska pienākuma pirms procedūras sākšanas apspriesties ar ĶV.

(16)

Otrkārt, ĶV norādīja, ka tā pieprasīja sekot lietas virzībai, jo bažījās, ka Komisija var pārkāpt PTO noteikumus un ES tiesību aktus, bet ĶV nav šīs izmeklēšanas subjekts un tai nav pienākuma sniegt informāciju izmeklēšanas laikā. Faktiski ĶV uzskata, ka Komisija jau bija pārkāpusi PTO Nolīgumu par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem (“SKP nolīgums”) un pamatregulu, veicot antisubsidēšanas izmeklēšanu attiecībā uz konkrētu Ķīnas Tautas Republikas (“ĶTR” jeb “Ķīna”) un Ēģiptes izcelsmes austu un/vai sašūtu stikla šķiedras audumu importu, kas tika uzsākta 2019. gada 16. maijā (7) un kuras rezultātā tika noteikti galīgie kompensācijas maksājumi, kas publicēti 2020. gada 15. jūnijā (8) (“SŠA antisubsidēšanas izmeklēšana”), tā saukto starpvalstu subsīdiju darbības jomā iekļaujot parasto divpusējo sadarbību starp Ķīnu un Ēģipti ekonomikas un tirdzniecības jomā.

(17)

Komisija atgādināja, ka ĶV nelūdza sekot lietas virzībai, bet pati Komisija paziņojumā par procedūras sākšanu aicināja ĶV reģistrēties kā ieinteresēto personu. Attiecībā uz apgalvojumiem par SŠA antisubsidēšanas izmeklēšanu Komisija uzskatīja, ka tie ir vispārīgi un nepamatoti un tāpat nav šīs izmeklēšanas priekšmets. Jebkurā gadījumā Komisija norādīja, ka ĶV piešķirtais finansiālais atbalsts, ciktāl šāds atbalsts ir attiecināms uz IDV, ietilpst šīs izmeklēšanas darbības jomā. Tādējādi šajā kontekstā ir vajadzīga informācija par ĶV piešķirto finansiālo atbalstu.

(18)

Treškārt, ĶV norādīja, ka pirmajos astoņos mēnešos pēc procedūras sākšanas Komisija tai nav nosūtījusi nevienu informācijas pieprasījumu, kas ir pretrunā PTO prasībai par to, ka izmeklēšanas iestādēm pēc iespējas drīzāk būtu jānorāda no ieinteresētajām personām nepieciešamā informācija, un ka atbildes iesniegšanas termiņš bija 10 dienas, nevis 37 dienas, kas paredzētas SKP nolīguma 12.1.1. pantā un pamatregulas 11. panta 2. punktā.

(19)

Komisija norādīja, ka termiņš informācijas pieprasījuma nosūtīšanai ĶV bija saistīts ar izmeklēšanas virzību. No ĶV pieprasītie elementi izmeklēšanas sākumā nebija pilnībā acīmredzami, un pieprasītā informācija balstījās uz aspektiem, kuru gadījumā bija nepieciešama turpmāka izmeklēšana pēc pirmās AKP (AKP – attālinātas kontrolpārbaudes) sesijas ar Indonēzijas pārstāvjiem. Komisija arī atbildēja, ka tā ir nosūtījusi ĶV informācijas pieprasījumu, nevis anketu. ĶV minētās prasības par termiņu attiecas tikai uz anketām. Informācijas pieprasījumā paredzētais termiņš bija pietiekams, lai sniegtu pieprasīto informāciju. Jebkurā gadījumā, ja ĶV uzskatīja, ka termiņš ir pārāk īss, tā varēja pieprasīt termiņa pagarinājumu, ko tā nedarīja.

(20)

IV neiesniedza rakstiskas piezīmes pirms vai pēc apspriešanās pirms procedūras sākšanas. Tomēr apspriešanās laikā IV apgalvoja, ka kopumā sūdzībā nav pietiekamu pierādījumu tam, ka pastāv iespējamās subsīdiju programmas.

(21)

Komisija ņēma vērā IV piezīmes. Tomēr, kā sīki izklāstīts memorandā par pierādījumu pietiekamību (“memorands”) (9), Komisija pēc apgalvojumu par subsīdijām izskatīšanas secināja, ka sūdzībā norādītie, kā arī Komisijas rīcībā esošie un memorandā uzskaitītie pierādījumi bija pietiekami un liecināja par Indijas izcelsmes attiecīgā ražojuma subsidēšanu.

(22)

2021. gada 15. februārī IDV iesniedza savu paziņojumu rakstveida versiju – tas tika izdarīts tajā pašā dienā notikušajā apspriedē pirms procedūras sākšanas. Iesniegumā tika apgalvots, ka kopumā sūdzībā nav pietiekamu pierādījumu tam, ka pastāv iespējamas subsīdiju programmas.

(23)

Komisija šo informāciju ņēma vērā memoranda par pierādījumu pietiekamību izstrādes posmā un cieņpilni nepiekrita IDV piezīmēm. Komisija secināja, ka sūdzībā norādītie, kā arī Komisijas rīcībā esošie un memorandā par pierādījumu pietiekamību uzskaitītie pierādījumi ir pietiekami un liecināja par subsidēšanas esību. Jebkurā gadījumā īpaša uzmanība tika pievērsta elementiem, ko izmeklēšanas laikā uzsvēra IDV.

(24)

Paziņojumā par procedūras sākšanu Komisija norādīja, ka saskaņā ar pamatregulas 27. pantu tā varētu veikt ieinteresēto personu atlasi.

(25)

Paziņojumā par procedūras sākšanu Komisija norādīja, ka ir nolēmusi ierobežot izmeklējamo Savienības ražotāju skaitu līdz samērīgam skaitam, izmantojot atlasi, un ka ir provizoriski izveidojusi Savienības ražotāju izlasi. Komisija izveidoja šo provizorisku izlasi, pamatojoties uz ražošanas un Savienības pārdošanas apjomiem, ko stāvokļa analīzes pirms procedūras sākšanas kontekstā ziņojuši Savienības ražotāji, un ņemot vērā arī to ģeogrāfisko atrašanās vietu. Šādi izveidotajā provizoriskajā izlasē bija trīs Savienības ražotāji, kas saražo vairāk nekā 60 % līdzīgā ražojuma Savienībā un pārdod aptuveni 70 % līdzīgā ražojuma apjoma Savienībā, un atrodas četrās dažādās dalībvalstīs. Ieinteresētās personas plašāku informāciju par provizorisko izlasi varēja iegūt lietas materiālos, kas pieejami ieinteresētajām personām, kā arī sniegt piezīmes. Piezīmes netika iesniegtas.

(26)

Tā kā noteiktajā termiņā piezīmes netika saņemtas, Savienības ražotāju pagaidu izlase tika apstiprināta. Tā sastāvēja no Acciai Speciali Terni S.p.A., Aperam Stainless Europe un Outokumpu Stainless OY. Galīgā izlase ir reprezentatīva attiecībā uz Savienības rūpniecības nozari. Šī izlase atbilda Savienības ražotāju izlasei atsevišķajā antidempinga izmeklēšanā.

(27)

Lai izlemtu, vai ir vajadzīga atlase, un vajadzības gadījumā veidotu izlasi, Komisija aicināja visus zināmos nesaistītos importētājus sniegt paziņojumā par procedūras sākšanu norādīto informāciju.

(28)

Divi nesaistīti importētāji pieteicās kā ieinteresētās personas un sniedza prasīto informāciju. Saņemto atbilžu skaits bija mazs, tāpēc atlase nebija vajadzīga. Par šo lēmumu piezīmes netika saņemtas. Šis importētājs tika aicināts aizpildīt anketu.

(29)

Ņemot vērā potenciāli lielo ražotāju eksportētāju skaitu attiecīgajās valstīs, paziņojumā par procedūras sākšanu bija paredzēta izlases veida pārbaude Indijā un Indonēzijā. Tāpēc Komisija aicināja visus zināmos Indijas un Indonēzijas ražotājus eksportētājus sniegt paziņojumā par procedūras sākšanu norādīto informāciju, lai izlemtu, vai ir vajadzīga izlase, un attiecīgā gadījumā veidotu izlasi.

(30)

Turklāt Komisija Indijas pārstāvniecībai Eiropas Savienībā un Indonēzijas Republikas vēstniecībai Briselē lūdza apzināt citus tādus ražotājus eksportētājus, kas varētu būt ieinteresēti piedalīties izmeklēšanā, ja tādi ir, un/vai ar tiem sazināties.

(31)

Divi Indijas uzņēmumi (to grupas) noteiktajā termiņā iesniedza izlases atbildes. Attiecīgie ražotāji eksportētāji: Chromeni Steels Private Limited (Chromeni) un Jindal grupa izmeklēšanas periodā ražoja 100 % no Indijas NTAV eksporta apjoma no Indijas uz Savienību. Tāpēc Komisija atteicās no Indijas ražotāju eksportētāju izlases veidošanas.

(32)

Jindal grupas (Indija) daļu, kas ir iesaistīta NTAV ražošanā un pārdošanā, veido divi ražotāji eksportētāji, divi tirgotāji, viens pakalpojumu sniedzējs un viens izejmateriālu piegādātājs.

(33)

Jindal grupa ir vertikāli integrēta, sākot no koksa, gāzes un ferohroma ražošanas, turpinot ar šķidrā nerūsējošā tērauda, plātņu, karsti velmētu ruļļu ražošanu un beidzot ar NTAV ražošanu.

(34)

Chromeni nav vertikāli integrēts. Tas sāk ražot NTAV no karsti velmēta nerūsējošā tērauda ruļļiem.

(35)

Prasīto informāciju sniedza un iekļaušanai izlasē piekrita trīs ražotāji eksportētāji vai to grupas no Indonēzijas. Saskaņā ar pamatregulas 27. panta 1. punktu Komisija, pamatojoties uz lielāko reprezentatīvo eksporta apjomu no Indonēzijas uz Savienību izmeklēšanas periodā, izveidoja izlasi no divām tādu ražotāju eksportēju grupām, kurus atvēlētajā laikā varētu reāli izmeklēt – PT. Indonesia Ruipu Nickel un Chrome Alloy (IRNC) un PT. Jindal Stainless Indonesia (Jindal Indonesia). Izlasē iekļautās ražotāju eksportētāju grupas ražoja vairāk nekā 71 % kopējā lēstā NTAV eksporta apjoma no Indonēzijas uz Savienību izmeklēšanas periodā.

(36)

IRNC ir vertikāli integrēts uzņēmums. Uzņēmums sāk ražot NTAV no niķeļa rūdas, un tāpēc tam ir savas kausēšanas iekārtas. Turklāt IRNC ir daļa no uzņēmumu grupas, kas ražo dažāda veida tērauda ražojumus, kuri arī ir vertikāli integrēti (šie uzņēmumi sāk ar niķeļa rūdu, un tāpēc tiem ir savas kausēšanas iekārtas), un augšupēji piegādā IRNC tērauda ražojumus NTAV ražošanai. Šie uzņēmumi (kopā ar IRNC, ko kopā dēvē par IRNC grupu) ir PT. Indonesia Guang Ching Nickel and Stainless Steel Industry (GCNS), PT Indonesia Tsingshan Stainless Steel (ITSS), PT. Sulawesi Mining Investment (SMI) un PT. Tsingshan Steel Indonesia (TSI). Visi šie uzņēmumi atrodas Morovali industriālajā parkā Indonēzijā.

(37)

Jindal Indonesia nav vertikāli integrēts. Tas sāk NTAV ražošanu no nerūsējošā tērauda ruļļiem.

(38)

Saskaņā ar pamatregulas 27. panta 2. punktu Komisija par izlases veidošanu apspriedās ar visiem zināmajiem attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem un IDV. Piezīmes netika saņemtas, un tādējādi izlase tika apstiprināta.

(39)

Trešais Indonēzijas ražotājs eksportētājs, kas iesūtīja izlases veidlapu, informēja Komisiju par savu nodomu nepieprasīt individuālu pārbaudi atbilstoši pamatregulas 27. panta 3. punktam. Turklāt Komisija informēja šo izlasē neiekļauto ražotāju eksportētāju par to, ka tas ir aicināts sniegt atbildes uz anketas jautājumiem, ja vēlas, lai to pārbaudītu individuāli. Ražotājs eksportētājs nesniedza atbildes uz anketas jautājumiem. Tā rezultātā individuālas pārbaudes nebija iespējamas.

(40)

Komisija nosūtīja anketas trijiem izlasē iekļautajiem Savienības ražotājiem, sūdzības iesniedzējam, vienam nesaistītajam importētājam, kas bija informējis par sevi, un četriem ražotājiem eksportētājiem attiecīgajās valstīs. Šīs anketas procedūras sākšanas dienā kļuva pieejamas arī tiešsaistē (10).

(41)

Atbildes uz anketas jautājumiem tika saņemtas no trijiem izlasē iekļautajiem Savienības ražotājiem, sūdzības iesniedzēja, viena nesaistītā importētāja, diviem Indijas ražotājiem eksportētājiem un diviem izlasē iekļautajiem Indonēzijas ražotājiem eksportētājiem.

(42)

Komisija arī nosūtīja anketu IV un IDV.

(43)

IV anketā bija iekļautas īpašas anketas i) jebkurai finanšu iestādei, kas izsniedza aizdevumus vai eksporta kredītus izmeklējamajiem uzņēmumiem vai to pircējiem (saistībā ar eksporta pircēju kredītiem), ii) desmit lielākajiem izejresursu ražotājiem un izplatītājiem, kuri, iespējams, nodrošināja (hroma rūdu un dzelzsrūdu) par neatbilstoši zemu atlīdzību diviem Indijas ražotājiem eksportētājiem, lai ražotu izmeklējamo ražojumu.

(44)

IDV iesniegtajā anketā bija iekļauta īpaša anketa bankai Lembaga Pembiayaan Ekspor Indonesia (Indonesia Eximbank). Šī finanšu iestāde sūdzībā bija īpaši minēta kā valsts subjekts vai subjekts, kuram IDV uzticējusi vai kuru norīkojusi piešķirt subsīdijas. Turklāt administratīvās ērtības labad IDV tika lūgts nosūtīt īpašas anketas i) jebkurai citai finanšu iestādei, kas piešķīra aizdevumus vai eksporta kredītus izlasē iekļautajiem uzņēmumiem vai izlasē iekļauto uzņēmumu pircējiem (saistībā ar pircēju eksporta kredītiem) (11), ii) 10 lielākajiem izmeklējamā ražojuma izejvielu ražotājiem un izplatītājiem, kā arī visiem citiem attiecīgo izejresursu ražotājiem un izplatītājiem, kuri ir piegādājuši izejresursus abiem izlasē iekļautajiem uzņēmumiem, un iii) uzņēmumam PT. Asuransi Asei Indonesia (ASEI), kas sūdzībā minēts kā eksporta kredīta apdrošināšanas pakalpojuma sniedzējs uz koncesijas pamata, iespējams, arī izmeklējamā ražojuma ražotājiem.

(45)

Turklāt IDV iesniegtajā anketā bija iekļauta īpaša anketa uzņēmumam PT. Indonesia Morowali Industrial Park (IMIP), kas darbojas industriālajā parkā, kurā atrodas viens no izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem IRNC. Tā kā IMIP ir uzņēmums, kas saistīts ar IRNC, IRNC arī tika lūgts nosūtīt to pašu anketu IMIP.

(46)

IDV tika prasīts lūgts apkopot visas atbildes, ko sniedz minētie subjekti, un nosūtīt tās tieši Komisijai.

(47)

Komisija saņēma atbildes uz anketas jautājumiem no IV, tomēr tajās nebija iekļautas atbildes uz 43. apsvērumā minētajām īpašajām anketām, kā arī no IDV, kas ietvēra atbildes no Indonēzijas Eximbank, trim citām finanšu iestādēm un vienpadsmit izejmateriālu piegādātājiem – četriem ogļu ieguves uzņēmumiem (PT. Sungai Danau Jaya, PT Tanah Bumbu Resources, PT. Wahana Baratama Mining un PT. Bukit Asam Tbk), trīs niķeļa rūdas ieguves uzņēmumiem (PT. GAG Nikel, PT. Ceria Nugraha Indotama un PT. Tiran Indonesia), četriem niķeļa rūdas un ogļu tirgotājiem (PT. Ekasa Yad Resouces, PT. Batu Bara Global Energy, PT. Rwood Resources Indonesia un PT. Bumi Nusantara Jaya), ASEI un IMIP. Komisija saņēma tās pašas IMIP anketas atbildes arī no IRNC.

(48)

Ņemot vērā Covid-19 uzliesmojumu un dažādu dalībvalstu, kā arī dažādu trešo valstu ieviestos pārvietošanās ierobežojumus, Komisija pagaidu posmā nevarēja veikt pārbaudes apmeklējumus saskaņā ar pamatregulas 16. pantu. Tā vietā saskaņā ar paziņojumu par Covid-19 uzliesmojuma ietekmi uz antidempinga un antisubsidēšanas izmeklēšanām (12) Komisija veica attālinātu visas tās informācijas kontrolpārbaudi, ko uzskatīja par nepieciešamu pagaidu konstatējumu izdarīšanai.

(49)

Neskarot pamatregulas 28. panta piemērošanu, Komisija, izmantojot videokonferenci, attālināti veica IV un IDV atbilžu uz anketas jautājumiem kontrolpārbaudi. Attiecīgo ministriju ierēdņi piedalījās attālinātajā kontrolpārbaudē (AKP). IDV AKP ietvēra arī Indonesia Eximbank un divu izejmateriālu piegādātāju PT. Gag Nikel un PT. Sungai Danau Jaya sniegtās informācijas AKP.

(50)

Turklāt Komisija veica tālāk norādīto uzņēmumu / personu attālinātās AKP.

(51)

Komisija 2021. gada 20. oktobrī saskaņā ar pamatregulas 29.a panta 2. punktu informēja ieinteresētās personas, ka tai ir nodoms nenoteikt pagaidu pasākumus, bet turpināt izmeklēšanu.

(52)

Komisija turpināja ievākt un pārbaudīt visu informāciju, ko tā uzskatīja par vajadzīgu galīgo konstatējumu izdarīšanai.

(53)

Komisija 2021. gada 17. decembrī visas personas informēja par būtiskiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata tā plānoja noteikt galīgo antisubsidēšanas maksājumu attiecīgā ražojuma importam (“galīgās informācijas izpaušana”). Visām personām tika noteikts termiņš, līdz kuram tās varēja iesniegt piezīmes. Ieinteresētajām personām bija iespēja sniegt piezīmes par izmeklēšanas sākšanu un prasīt, lai tās uzklausītu Komisija un/vai tirdzniecības procedūras uzklausīšanas amatpersona.

(54)

Pēc tam 2022. gada 21. janvārī ieinteresētās personas saņēma papildu galīgo izpausto informāciju (“papildu galīgās informācijas izpaušana”), un tām tika noteikts termiņš, līdz kuram tās varēja sniegt piezīmes par šo jautājumu. Visām ieinteresētajām personām bija iespēja pieprasīt uzklausīšanu Komisijā un/vai pie tirdzniecības procedūras uzklausīšanas amatpersonas.

(55)

Piezīmes tika saņemtas no sūdzības iesniedzēja, IV, IDV, ĶV, izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, nesaistīta importētāja LSI un importētāju un izplatītāju konsorcija Euranimi.

(56)

Personām, kas to pieprasīja, tika sniegta iespēja tikt uzklausītām. Notika IRNC grupas un Euranimi uzklausīšana.

(57)

Ieinteresēto personu sniegtās piezīmes tika izskatītas un attiecīgā gadījumā ņemtas vērā šajā regulā.

(58)

IRNC grupa apgalvoja, ka ir pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību, jo tai nav dots pietiekami laika, lai sagatavotu piezīmes par galīgo izpausto informāciju. Atbildot uz šo apgalvojumu, Komisija uzsvēra, ka IRNC grupai sākotnēji tika dots 18 dienu termiņš piezīmju sniegšanai, kas ievērojami pārsniedz tiesību aktos noteikto 10 dienu termiņu, kurš Komisijai ir jāpiešķir ieinteresētajām personām pēc galīgās informācijas izpaušanas. Turklāt Komisija pēc uzņēmuma pieprasījuma piešķīra tam trīs dienu pagarinājumu. Tāpēc Komisija uzskatīja, ka IRNC grupai tika dots pietiekami daudz laika, lai iesniegtu savas piezīmes par galīgās informācijas izpaušanu, un apgalvojums tika noraidīts.

(59)

Jindal grupa un Jindal Indonesia lūdza Komisiju nodrošināt, ka rosinātie kompensācijas maksājumi un tērauda aizsardzības pasākumi netiek apvienoti, kā tas tika darīts antidempinga regulā.

(60)

Tas ir apskatīts 1083. un 1084. apsvērumā.

(61)

Juridiskās noteiktības labad Jindal grupa un Jindal Indonesia arī lūdza Komisijai Regulā (ES) 2019/1382 (13) iekļaut rosināto regulu, ar ko nosaka antisubsidēšanas maksājumus.

(62)

Komisija norādīja, ka 3. pantā jau ir risināts jautājums par mijiedarbību starp maksājumiem, kas iekasēti saskaņā ar šo regulu, un maksājumiem, kas iekasēti saskaņā ar Regulu (ES) 2019/159 (14). Pēdējā Regulas (ES) 2019/1382 grozījumā Komisija jau paziņoja, ka nākotnē katrā regulā, ar ko nosaka antidempinga un/vai antisubsidēšanas pasākumus attiecībā uz tērauda ražojumiem, uz kuriem attiecas arī aizsardzības pasākums, tiks iekļauti īpaši noteikumi, kas novērš to piemērošanu vienlaikus ar tarifa kvotas pārsniegšanas aizsardzības maksājumu (15).

(63)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Euranimi un LSI apgalvoja, ka Komisijai būtu jāatliek pasākumi saskaņā ar pamatregulas 24. panta 4. punktu.

(64)

Komisija apstiprināja, ka ir saņēmusi šo personu sniegto informāciju, un atgādināja tām, ka, ja Komisija to uzskata par lietderīgu, tā var pieņemt lēmumu atlikt pasākumus, ja tirgus apstākļi uz laiku ir mainījušies tiktāl, ka ir maz ticams, ka atlikšanas rezultātā atsāksies kaitējums, un ja tas ir Savienības interesēs.

(65)

Ražojums, uz kuru attiecas šī izmeklēšana, ir Indijas un Indonēzijas izcelsmes plakani nerūsējošā tērauda velmējumi, kas pēc aukstās velmēšanas (aukstās presēšanas) tālāk netiek neapstrādāti un ko patlaban klasificē atbilstoši KN kodiem 7219 31 00, 7219 32 10, 7219 32 90, 7219 33 10, 7219 33 90, 7219 34 10, 7219 34 90, 7219 35 10, 7219 35 90, 7219 90 20, 7219 90 80, 7220 20 21, 7220 20 29, 7220 20 41, 7220 20 49, 7220 20 81, 7220 20 89, 7220 90 20 un 7220 90 80. KN kodi ir norādīti vienīgi informācijai.

(66)

Izmeklēšanā tika konstatēts, ka visiem turpmāk minētajiem ražojumiem ir vienādas fizikālās, ķīmiskās un tehniskās pamatīpašības, kā arī tie paši pamatlietojuma veidi:

(67)

Tādēļ Komisija ir secinājusi, ka minētie ražojumi ir līdzīgi ražojumi pamatregulas 2. panta c) punkta nozīmē.

(68)

Viens Savienības ražotājs, kas darbojās arī kā importētājs un galalietotājs, pieprasīja no ražojumu klāsta izslēgt 200. un 201. tērauda klases nerūsējošā tērauda aukstos velmējumus. Izmeklēšanā tika konstatēts, ka šādi ražojumi ir savstarpēji aizstājami īpašību ziņā. Komisija arī secināja, ka šā izslēgšanas pieprasījuma apmierināšana patiešām radītu pārmērīgu slogu muitas dienestiem, kuriem būtu jāveic laboratorijas tests un jāpārbauda katra sūtījuma galalietojums. Turklāt dati, ko uzņēmums iesniedza attiecībā uz 200. un 201. klases tērauda un citu ražojumu pirkumiem no attiecīgajām valstīm, liecināja, ka tas no šīm valstīm ir iegādājies citus ražojumus, kas ietilpst šajā izmeklēšanā aplūkoto ražojumu klāstā, un tas pēc būtības ir saistīts ar šķērskompensācijas risku. Turklāt, lai gan uzņēmums apgalvo, ka šīm tērauda klasēm ir tikai viens galalietojums, nevar izslēgt, ka tām varētu būt citi lietojumi.

(69)

Tāpēc Komisija secināja, ka apmierināt šo ražojuma izslēgšanas pieprasījumu nebūtu atbilstoši, un tādējādi tas tika noraidīts.

(70)

Pamatojoties uz sūdzībā, paziņojumā par procedūras sākšanu un atbildēs uz Komisijas anketas jautājumiem sniegto informāciju, tika izmeklēta iespējama subsidēšana ar šādu IV subsīdiju palīdzību.

(71)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Indijas bankas nodrošina pirmsnosūtīšanas eksporta finansējumu eksportētājiem, kuri pieprasa maksu par pārdotajām precēm pirms šo preču nosūtīšanas. Līdzīgi pēcnosūtīšanas eksporta finansējums ir aizdevums, ko finanšu iestādes piešķir eksportētājiem. Šo shēmu pārvalda Indijas Rezervju banka (IRB), Indijas centrālā banka. Tika arī apgalvots, ka IV ar centrālās bankas starpniecību uztic privātām Indijas bankām vai norīko tās veikt finansiālu ieguldījumu tiešas līdzekļu pārskaitīšanas veidā (pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) daļa un 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) daļa). Lai gūtu ieguvumu no šīm shēmām, eksportētājam ir tikai jāsniedz pierādījumi par eksportu, un netiek prasīts veikt kādu riska novērtējumu. Tādējādi eksportētāja ieguvums ir starpība starp šādi saņemto preferenciālo likmi un līdzīgu aizdevumu tirgus likmi Indijā.

(72)

Viens no Indijas ražotājiem eksportētājiem ierobežotā apmērā IP laikā izmantoja pirmsnosūtīšanas kredītus.

(73)

Uzņēmums izmantoja pirmsnosūtīšanas kredītus saskaņā ar apgrozāmā kapitāla mehānismiem (kredītlīnijām), ko piešķīra publiskās un privātās bankas. Piemērotā procentu likme tika noteikta saskaņā ar tirgus nosacījumiem un tādā līmenī, kādu noteica citas publiskas un privātas bankas (tostarp starptautiskās bankas), kurās uzņēmumam bija atvērtas kredītlīnijas. Procentu likmes pamatā bija pamata aizdevumu standartlikme (PASL) attiecībā uz eksporta kredītiem INR vai LIBOR likme attiecībā uz eksporta kredītiem USD. Abos gadījumos starpība tika pievienota, pamatojoties uz uzņēmuma kredītreitinga novērtējumu. Tās pašas kredītlīnijas tika arī izmantotas iekšzemes īstermiņa finansējumam.

(74)

Abi Indijas ražotāji eksportētāji IP laikā neizmantoja pēcnosūtīšanas eksporta kredītus.

(75)

Tādējādi Komisijai nebija nepieciešams sīkāk analizēt šīs shēmas.

(76)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka procentu izlīdzināšanas shēma (PIS) sniedz eksportētājiem finansiālu ieguldījumu tieša līdzekļu pārskaitījuma veidā, nodrošinot kompensāciju šo eksportētāju aizdevējiem 3–5 % apmērā no to procentu vērtības, kas citādi būtu jāmaksā par konkrētiem aizdevumiem.

(77)

Abi Indijas ražotāji eksportētāji IP laikā neizmantoja PIS.

(78)

Tādējādi Komisijai nebija nepieciešams sīkāk analizēt šo shēmu.

(79)

IV pilnībā pieder divas eksporta kredītaģentūras – Export Credit Guarantee Corporation of India Ltd (ECGC) un Exim Bank of India. Abu aģentūru galvenais mērķis ir veicināt Indijas eksportu. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka šo aģentūru sniegtie stimuli dod ieguvumu eksportētājiem, jo tie nodrošina apdrošināšanu, kredītgarantijas, kredītlīnijas un eksporta kredītus atbilstoši nosacījumiem, kas ir mazāk stingri nekā tirgū esošie nosacījumi.

(80)

Abi Indijas ražotāji eksportētāji neizmantoja ECGC vai Exim Bank sniegtās kredītgarantijas, eksporta kredītus vai kredītlīnijas.

(81)

Tomēr divi Jindal grupas ražotāji ir iekļauti ECGC apdrošināšanas polisēs. Komisija nekonstatēja, ka šie apdrošināšanas līgumi atšķirtos no parastajiem tirgus apstākļiem. Prēmiju summa bija atkarīga no maksimālā zaudējumu seguma, valstīm un pircējiem, kuri iekļauti polisē, un no iepriekšējās prasību vēstures, proti, no uzņēmumu riska profila. Komisija pārbaudīja, vai ir samaksātas visas prēmiju maksas un maksājumi.

(82)

Tādējādi Komisijai nebija nepieciešams sīkāk analizēt šo shēmu.

(83)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka IV nerūsējošā tērauda ražotājiem ar Indijas Valsts bankas (IVB) un Tērauda attīstības fonda (TAF) starpniecību izsniedz nozarei specifiskus preferenciālus aizdevumus.

(84)

IVB bija viena no bankām, kas piešķīra Jindal grupai ilgtermiņa aizdevumus, bet Komisija tos neuzskatīja par nozarei specifiskiem vai preferenciāliem. Procentu likme tika noteikta, pamatojoties uz BLPR + starpību. Faktiski IVB piemērotā procentu likme bija nedaudz augstāka nekā procentu likmes, ko piemēroja privātas bankas, kuras piešķīra Jindal grupai ilgtermiņa aizdevumus ar līdzīgu termiņu.

(85)

Izmeklēšanas periodā neviens no abiem Indijas ražotājiem eksportētājiem nebija saņēmis aizdevumus no Tērauda attīstības fonda.

(86)

Tādējādi Komisijai nebija nepieciešams sīkāk analizēt šo shēmu.

(87)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka IV ar TAF starpniecību nodrošina tērauda ražotājiem dotācijas pētniecībai un izstrādei. Pētniecības un izstrādes dotācijas var saņemt arī tieši no Tērauda ministrijas.

(88)

Abi Indijas ražotāji eksportētāji IP laikā nesaņēma dotācijas pētniecībai un izstrādei vai dotācijas, ko varēja piešķirt IP.

(89)

Tādējādi Komisijai nebija nepieciešams sīkāk analizēt šo shēmu.

(90)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka izmeklējamā ražojuma ražotāji gūst labumu no vairākām pirmseksporta un pēceksporta nodokļu atmaksas shēmām, atbilstoši kurām importētās izejvielas vai ražošanas līdzekļus var atbrīvot no muitas nodokļu un ievedmuitas nodokļu nomaksas. Šīs shēmas ražotājiem eksportētājiem dod ieguvumu pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļas un 3. panta 2. punkta nozīmē, kas ir vienāds ar valdības negūto ieņēmumu summu un līdz ar to ar neiekasēto nodokļu un maksājumu summu.

(91)

Kā paskaidrots 117.–205. apsvērumā zemāk, viens vai abi Indijas ražotāji eksportētāji guva ieguvumu no dažām atbrīvojumu no nodokļu nomaksas un atvieglojumu shēmām, proti, IAS, NAS, RLEVS un IPES.

(92)

Tomēr neviens no abiem ražotājiem eksportētājiem IP laikā neguva labumu no BIAS shēmas, kā arī nebija iekšzemes pārdošanas darījumu, kas tika klasificēti kā domājamais eksports. Tāpēc Komisijai nebija nepieciešams sīkāk analizēt šīs divas pēdējās shēmas.

(93)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka izmeklējamā ražojuma ražotāji gūst labumu no vairākiem nodokļu atvieglojumiem, jo tie reģistrēti kā EOS vai atrodas SEZ.

(94)

Tomēr neviens no abiem Indijas ražotājiem eksportētājiem IP laikā nebija reģistrēts kā EOS, ne arī kā EOS guva labumu no jebkādām iepriekšējām subsīdijām ražošanas līdzekļiem, ko varētu attiecināt uz IP. Tāpat neviens no abiem Indijas ražotājiem eksportētājiem neatradās SEZ.

(95)

Tādējādi Komisijai nebija nepieciešams sīkāk analizēt šīs shēmas.

(96)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka izmeklējamā ražojuma ražotāji gūst labumu no ienākuma nodokļa atskaitījumiem un atbrīvojumiem, kas izriet no vairākām programmām, tostarp tiem ir:

(97)

Abi Indijas ražotāji eksportētāji IP laikā nesaņēma nekādus atbrīvojumus no ienākuma nodokļa nomaksas, atskaitījumus vai tiesības piemērot samazinātas nodokļa likmes.

(98)

Tādējādi Komisijai nebija nepieciešams sīkāk analizēt šo shēmu.

(99)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka IV ir īstenojusi politiku, kas paredz augstus izvedmuitas nodokļus dzelzsrūdai. Tādējādi valdība nodrošināja šo ražojumu iekšzemes piedāvājuma pieaugumu un garantēja, ka dzelzs cenas paliek krietni zemākas par starptautisko līmeni. Šo izvedmuitas nodokļu un citu elementu rezultātā IV uzticēja izejvielu ražotājiem vai norīkoja tos nodrošināt izejresursus Indijas ražotājiem par neatbilstoši zemu atlīdzību.

(100)

Tomēr neviens no abiem Indijas ražotājiem eksportētājiem savā ražošanas procesā neizmanto dzelzsrūdu. Tāpēc Komisijai nav nepieciešams sīkāk analizēt šo shēmu.

(101)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka IV ir atbalstījusi Indijas nerūsējošā tērauda auksto velmējumu rūpniecības nozari, izmantojot valsts iepirkumus. Tika norādīts, ka valdības iestādēm savos iepirkumos ir jāizmanto Indijas tērauda un dzelzs minimālā procentuālā daļa (no 15 % līdz 50 %). Turklāt, ja ārvalstu solītājs piedāvā zemāko cenu, tas var iegūt tiesības piegādāt tikai pusi no pasūtījuma daudzuma. Tiesības piegādāt otru daļu jāpiešķir vietējam piegādātājam, kas spēj piedāvāt cenu, kura ir ne vairāk kā par 20 % augstāka par ārvalstu solītāja cenu. Tikai tad, ja neviens vietējais piegādātājs nevar piedāvāt cenu, kas ir ne vairāk kā par 20 % augstāka par zemāko cenu (kas ir maz ticams, ņemot vērā plašo rezervi), efektīvāks ārvalstu pretendents var saņemt tiesības uz pārējo līguma daļu.

(102)

Viens no Indijas ražotājiem eksportētājiem IP laikā sekmīgi piedalījās valsts iepirkuma procedūrās.

(103)

Komisija pārbaudīja visas iepirkuma procedūras un konkursus, kas bija saistīti ar attiecīgo Indijas uzņēmumu IP laikā. Tomēr netika atrast neviens elements, kas liecināja par konkrētu subsidēšanu.

(104)

Konkursi tiek publicēti tiešsaistē Indijas attiecīgo administratīvo vienību, iestāžu vai valsts uzņēmumu (piemēram, “Indijas dzelzceļa”) tīmekļa vietnēs, un uzņēmumi var brīvi nosūtīt savus piedāvājumus. Tā ir standarta prakse, ka iepirkuma apjoms tiek sadalīts starp diviem uzņēmumiem. Uzņēmumam, kas piedāvāja viszemāko cenu, piešķir tiesības uz 60 % no iepirkuma apjoma, un uzņēmumam, kas piedāvā otru zemāko cenu, tiek piešķirtas tiesības uz atlikušajiem 40 % līguma, ja tas pielāgos savu cenu piedāvājuma uzvarētāja piedāvātajam līmenim. Šo noteikumu piemēro arī tad, ja viens vai abi attiecīgie uzņēmumi ir ārvalstu pretendenti.

(105)

Protams, daži iepirkumi ir pieejami tikai vietējiem uzņēmumiem. Tomēr, ja procedūra ir atvērta ārvalstu pretendentiem, nepastāv cenu diskriminācija, kā apgalvo sūdzības iesniedzējs. Cenu preference (20 %) vietējiem piegādātājiem pastāv tikai attiecībā uz iepirkumiem, kas saistīti ar ražošanas līdzekļiem (16).

(106)

Komisija pārbaudīja, vai visās iepirkuma procedūrās, kur IP laikā līguma slēgšanas tiesības tika piešķirtas Indijas NTAV ražotājam neatkarīgi no tā, vai tās bija pieejamas ārvalstu pretendentiem, atlasītais uzņēmums bija piedāvājis viszemāko cenu vai kā uzņēmumam ar otru labāko piedāvājumu tam bija jāpielāgo sava cena zemākajai piedāvātajai cenai.

(107)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka ārvalstu pretendentu izslēgšana no dažām iepirkuma procedūrām izraisīja konkurences ierobežošanu un tādējādi vispārējo cenu pieaugumu, kas pielīdzināms finansiālajam ieguldījumam, iegādājoties preces par neatbilstoši zemu atlīdzību.

(108)

Turklāt sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka, izslēdzot importu no noteiktiem konkursiem, Indijas iepirkuma noteikumi garantē Indijas ražotājiem noteiktus iepirkumu apjomus, kas jau pats par sevi tiem dod ieguvumu.

(109)

Komisija piekrīt, ka ārvalstu pretendentu izslēgšana potenciāli samazina konkurenci un var izveidot tirgu tikai vietējiem pretendentiem. Tomēr Jindal grupas pārdošanas apjoms, saņemot tiesības slēgt līgumu publiskā iepirkuma procedūrās, bija niecīgs salīdzinājumā ar uzņēmuma kopējo iekšzemes pārdošanas apjomu IP laikā. Turklāt, analizējot Indijas NTAV ražotājam IP laikā piešķirtās tiesības slēgt līgumu iepirkuma procedūras rezultātā, Komisija nepamanīja būtiskas atšķirības uzvarētāju piedāvājumu cenu līmeņos ārvalstu uzņēmumiem atvērtos konkursos un konkursos, kuros tie nepiedalījās. Tādējādi šajā konkrētajā gadījumā Komisija nav konstatējusi kādu būtisku ieguvumu pamatregulas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē.

(110)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Exim Bank piedāvā kredītlīnijas un pircēja kredītus. Šie stimuli tiek nodrošināti ārvalstu valdībām, ārvalstu attīstības bankām un ārvalstu finanšu iestādēm, komercbankām ārvalstīs vai citām struktūrām, nevis eksportētājiem. Finansējums tiem ļauj veikt iegādi no Indijas eksportētājiem uz atliktā kredīta nosacījumiem.

(111)

Neviens no izmeklējamo ražotāju eksportētāju eksporta pārdošanas darījumiem IP laikā netika apmaksāts ar Exim Bank kredītlīnijām vai pircēja kredītu.

(112)

Tādējādi Komisijai nebija nepieciešams sīkāk analizēt šīs shēmas.

(113)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka papildus IV piešķirtajām subsīdijām daži NTAV ražotāji var gūt labumu no štata līmeņa subsīdiju shēmām, ko nodrošina Gudžaratas valdība (GV). Sūdzībā ir uzskaitītas četras vietējās shēmas:

(114)

Tikai viens no Indijas ražotājiem eksportētājiem, uz kuriem attiecas izmeklēšana, atrodas Gudžaratas štatā un, iespējams, varētu izmantot iepriekš minētās vietējās subsīdiju shēmas. Tomēr netika konstatēts, ka uzņēmums IP laikā būtu guvis ieguvumu no šīm shēmām.

(115)

Tādējādi Komisijai nebija nepieciešams sīkāk analizēt šīs shēmas.

(116)

Komisija konstatēja, ka viens ražotājs eksportētājs izmantoja šo pasākumu IP laikā. Tomēr, tā kā izrādījās, ka ieguvums no šā pasākuma uzņēmumam bija niecīgs (0,02 %), Komisija izlēma neizmeklēt šo pasākumu dziļāk.

(117)

Shēmas – IAS, RLEVS un IPES – pamatojas uz 1992. gada Ārējās tirdzniecības (attīstības un regulēšanas) likumu (Nr. 22, 1992. gads), kas stājās spēkā 1992. gada 7. augustā (“Ārējās tirdzniecības likums”). Ārējās tirdzniecības likums pilnvaro IV nākt klajā ar paziņojumiem par eksporta un importa politiku. Minētos paziņojumus apkopo dokumentos “Ārējās tirdzniecības politika”, un Tirdzniecības ministrija tos parasti publicē reizi piecos gados un pastāvīgi atjaunina.

(118)

Ārējās tirdzniecības politikas dokuments, kas attiecas uz IP, ir “Ārējās tirdzniecības politika 2015–20” (FTP 2015–20). Turklāt IV nosaka procedūras attiecībā uz FTP 2015–20 arī dokumentā “Procedūru rokasgrāmata, 2015-20” (“HOP 2015–20”).

(119)

NAS shēmas pamatā ir 1962. gada Muitas likuma 75. pants, 1944. gada Centrālā akcīzes likuma 37. pants, 1994. gada Finanšu likuma 93.A un 94. pants un 1995. gada Muitas, centrālo akcīzes nodokļu un nodokļu par pakalpojumiem atmaksas noteikumi. Atmaksas likmes tiek regulāri publicētas.

(120)

Vispārīgi jānorāda, ka Komisija nevarēja saprātīgā termiņā pabeigt dažu ar eksporta / importa darījumiem saistītu dokumentu attālināto kontrolpārbaudi šajā apakšiedaļā aprakstīto nodokļu atmaksas shēmu ietvaros, kā to pieprasīja un kā par to vienojās AKP laikā. Šajā ziņā Komisija, pamatojoties uz pamatregulas 28. panta 3. punktu, izmantoja vislabākos pieejamos faktus, ja tika konstatētas neatbilstības starp uzņēmumu un IV paziņotajiem rādītājiem.

(121)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas viens no Indijas ražotājiem eksportētājiem apgalvoja, ka IAS, NAS un IPES shēmu mērķis ir neitralizēt muitas nodokļus, ko uzņēmums maksā par eksportētajos ražojumos izmantoto izejvielu importu, un tāpēc šīs trīs shēmas nedod uzņēmumam ieguvumu.

(122)

Tomēr pretēji šim apgalvojumam ieguvumi, ko uzņēmumi saņēmuši saskaņā ar NAS un IPES shēmām, nav tieši saistīti ar nodokļiem, kas maksājami par to izejvielu importu, kuras uzņēmums izmanto eksportētajos ražojumos.

(123)

NAS shēmas gadījumā eksporta uzņēmums saņem skaidras naudas maksājumus, kas ir saistīti tikai ar tā eksporta FOB vērtību. Attiecīgajam uzņēmumam vispār nav jāimportē izejvielas.

(124)

IPES shēmas gadījumā ražotājs eksportētājs saņem sertifikātus, kurus var pārdot tirgū vai izmantot, lai kompensētu nākotnē maksājamos ievedmuitas nodokļus, bet šī kompensācija neattiecas tikai uz izejvielām, ko izmanto to eksportēto ražojumu ražošanā, par kuriem tika saņemti IPES sertifikāti. Tādējādi IPES sertifikātus var izmantot, lai kompensētu visus maksājamos ievedmuitas nodokļus, tostarp ievedmuitas nodokļus par ražošanas līdzekļiem. Tos var iekasēt arī tad, ja uzņēmums vispār neko neimportē.

(125)

Tikai IAS shēmas gadījumā pastāv tieša saikne starp atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa uzņēmuma importētajām izejvielām un eksportētajiem ražojumiem. Tādējādi Komisija neuzskata atbrīvojumu no maksājuma par ieguvumu uzņēmumam, ja tas var pierādīt, ka eksportēto galaproduktu ražošanā faktiski tiek izmantotas izejvielas, kas importētas saskaņā ar IAS.

(126)

Komisija konstatēja, ka viens Indijas ražotājs eksportētājs IP laikā izmantoja IAS.

(127)

Sīks shēmas apraksts sniegts FTP 2015-20 un atjauninātā FTP 2015-20 4.03.–4.24. punktā un HOP 2015-20 4.04. līdz 4.52. punktā, kā arī atjauninātajā HOP 2015–20.

(128)

IAS sastāv no sešām apakšshēmām, kas sīkāk aprakstītas iedaļā zemāk. Minētās apakšshēmas cita starpā atšķiras to attiecināmības tvēruma ziņā. IAS fiziskā eksporta un IAS ikgadējās prasības apakšshēmas ir tiesīgi izmantot ražotāji eksportētāji un pārdevēji eksportētāji, kas saistīti ar palīgražotājiem. Ražotājiem eksportētājiem, kas veic piegādi galīgajam eksportētājam, ir tiesības izmantot IAS starppiegādēm. IAS nosacītā eksporta apakšshēmu ir tiesīgi izmantot galvenie līgumslēdzēji, kuri veic piegādes FTP 2015-20 7.02. punktā minētajām nosacītā eksporta kategorijām, piemēram, uz eksportu orientētu struktūru (EOS) piegādātāji. Nosacītā eksporta priekšrocības atbilstīgi iepriekšējā izlaides pasūtījuma apakšshēmai un kompensācijas iekšzemes kredītvēstules apakšshēmai ir tiesīgi izmantot arī ražotāju eksportētāju starppiegādātāji.

(129)

IAS var izdot turpmāk aprakstītajās situācijās.

(130)

Fizisks eksports. Šī ir galvenā apakšshēma. Tā ļauj bez nodokļa importēt izejmateriālus, kas vajadzīgi konkrēta eksporta gatavā ražojuma ražošanai. Fizisks šajā kontekstā nozīmē, ka eksporta ražojums ir jāizved no Indijas teritorijas. Licencē ir norādīts ievedmuitas atvieglojums un eksporta saistības, tostarp eksportētā ražojuma veids.

(131)

Ikgadēja pieprasīšana. Šāda atļauja nav saistīta ar īpašu eksportēto ražojumu, bet ar plašāku ražojumu grupu (piem., ķīmiskie un saistītie produkti). Licences turētājs, ievērojot noteiktu robežvērtību, kas noteikta atkarībā no agrākās eksporta izpildes, var bez ievedmuitas nodokļa importēt jebkādus izejresursus, kuri tiks izlietoti tādu ražojumu ražošanai, kas iekļauti šādā ražojumu grupā. Tas var izvēlēties eksportēt ikvienu šādi izgatavotu ražojumu, kas iekļauts šajā ražojumu grupā, izmantojot šādu no nodokļa atbrīvotu izejmateriālu.

(132)

Starpproduktu piegādes. Šī apakšshēma attiecas uz gadījumiem, kad divi ražotāji plāno ražot vienu eksporta ražojumu un sadalīt ražošanas procesu. Ražotājs eksportētājs, kas ražo starpproduktu, var bez nodokļu nomaksas importēt izejmateriālus un šajā nolūkā starpproduktu piegādei izmantot IAS. Galīgais eksportētājs pabeidz ražošanu, un tā pienākums ir eksportēt gatavo produkciju.

(133)

Nosacīts eksports. Šī apakšshēma ļauj galvenajam līgumslēdzējam bez nodokļiem importēt izejresursus, kas vajadzīgi tādu ražojumu ražošanai, kurus paredzēts pārdot kā nosacītu eksportu. Saskaņā ar IV norādīto nosacītais eksports attiecas uz darījumiem, kuros piegādātās preces neatstāj valsts teritoriju. Vairākas piegāžu kategorijas uzskata par nosacītu eksportu, ja preces ir izgatavotas Indijā, piemēram, preču piegāde EOS vai uzņēmumam, kas atrodas speciālajā ekonomiskajā zonā (SEZ).

(134)

Iepriekšējs izlaides pasūtījums (IIP). IAS turētājs, kas izejresursus nevēlas importēt tieši, bet gan iegādāties tos no iekšzemes piegādātājiem, šajā nolūkā var izmantot IIP. Šādos gadījumos iepriekšējās atļaujas tiek validētas kā IIP, un pēc tajās norādīto resursu piegādes tās tiek apstiprinātas iekšzemes piegādātājam. IIP validēšana dod tiesības iekšzemes piegādātājam izmantot nosacītā eksporta sniegtās priekšrocības, kā norādīts FTP 2015-20 7.03. punktā (t. i., IAS starpproduktiem / nosacītajam eksportam, nosacītā eksporta nodokļu atmaksai un galīgā akcīzes nodokļa atmaksai). IIP mehānisms paredz nodokļu un maksājumu atmaksāšanu piegādātājam, nevis to atmaksu galīgajam eksportētājam maksājumu atmaksas / atgriešanas veidā. Nodokļu / maksājumu atmaksu var saņemt gan par iekšzemes izejresursiem, gan importētajiem izejresursiem.

(135)

Kompensācijas iekšzemes akreditīvs. Šī apakšshēma atkal attiecas uz vietējo izejmateriālu piegādi iepriekšējas atļaujas turētājam. Iepriekšējas atļaujas turētājs var bankā iesniegt pieprasījumu atvērt iekšzemes akreditīvu par labu iekšzemes piegādātājam. Banka apstiprina atļauju tiešam importam tikai attiecībā uz to preču vērtību un apjomu, kas iegādātas iekšzemes tirgū, nevis importētas. Iekšzemes piegādātājs būs tiesīgs izmantot nosacītā eksporta sniegtās priekšrocības, kā norādīts FTP 2015-20 7.03. punktā (t. i., IAS starpproduktiem / nosacītajam eksportam, nosacītā eksporta nodokļu atmaksai un galīgā akcīzes nodokļa atmaksai).

(136)

Komisija konstatēja, ka viens ražotājs eksportētājs, kas izmantoja shēmu, saņēma koncesijas atbilstoši pirmajai apakšshēmai, proti, IAS fiziskam eksportam IP laikā. Tāpēc nav jānosaka atlikušo neizmantoto apakšshēmu kompensējamība.

(137)

Lai Indijas iestādes veiktu pārbaudes, iepriekšējās atļaujas turētājam ir juridisks pienākums atbilstošā formātā uzturēt “patiesus un pienācīgus pārskata datus par preču, kas bez nodokļu nomaksas importētas / iegādātas iekšzemē, patēriņu un izmantošanu” (HOP 2015-20 4.51. nodaļa un 4H papildinājums), t. i., faktiskā patēriņa reģistru. Šis reģistrs jāpārbauda neatkarīgam zvērinātam grāmatvedim / izmaksu un darba uzskaites grāmatvedim, kurš izsniedz sertifikātu, kas apliecina, ka prasītie reģistri un attiecīgie ieraksti ir pārbaudīti un atbilstoši 4H papildinājumam sniegtā informācija visos aspektos ir patiesa un pareiza.

(138)

Attiecībā uz apakšshēmu, ko IP laikā izmantoja attiecīgais uzņēmums, t. i., fiziskā eksporta shēmu, IV nosaka gan ievedmuitas nodokļa atvieglojumu, gan eksportēšanas saistību apjomu un vērtību, ko norāda atļaujā. Turklāt importēšanas un eksportēšanas laikā valsts amatpersonas attiecīgos darījumus dokumentē atļaujā. Saskaņā ar IAS atļautā importa apjomu nosaka IV, pamatojoties uz izejvielu–saražotās produkcijas standartnormām (ISPSN), kas ir noteiktas lielākajai daļai ražojumu, tostarp izmeklējamo ražojumu.

(139)

Importētie izejmateriāli tālāk nav pārvedami un ir jāizmanto, lai ražotu eksporta ražojumu. Eksporta saistības jāizpilda paredzētajā termiņā pēc licences izsniegšanas (18 mēnešu laikā ar iespēju divas reizes pagarināt termiņu vēl uz sešiem mēnešiem katrā reizē).

(140)

Starp importētajiem izejresursiem un eksportētajiem gatavajiem ražojumiem nav ciešas saiknes. Attiecināmos izejresursus var arī importēt un izmantot citiem ražojumiem, kas nav izmeklējamais ražojums. Turklāt licences dažādiem ražojumiem var apvienot. Tas nozīmē, ka viena ražojuma eksports saskaņā ar IAS licenci var dot tiesības bez nodokļa importēt izejresursus citam ražojumam atbilstoši IAS licencei.

(141)

Izmeklēšanā tika konstatēts, ka neviena no IAS licencēm, ko izmantoja ražotājs eksportētājs, nav slēgta. Viens no ražotājiem eksportētājiem nevarēja uzrādīt tā IAS licenču 4H papildinājumus. Turklāt ražotājs eksportētājs atzina, ka tā patēriņa reģistrs neļauj noteikt importēto izejvielu faktisko patēriņu un sasaistīt to ar saražotajiem un eksportētajiem gala ražojumiem. Jānorāda, ka attiecīgais ražotājs ir vertikāli integrēts vairākos līmeņos:

un importētās izejvielas izmanto 2. posmā, kur tās sajauc ar izejvielām, kas ražotas 1. posmā vai iegādātas iekšzemē.

(142)

Atbrīvojums no ievedmuitas nodokļiem ir subsīdija pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļas un 3. panta 2. punkta nozīmē, proti, tas ir IV finansiāls ieguldījums, jo tā rezultātā netiek gūti nodokļu ieņēmumi, kas citādi būtu jāmaksā, un tas dod ieguvumu izmeklētajam eksportētājam, jo uzlabo tā likviditāti.

(143)

Turklāt atbilstoši tiesību aktiem IAS fiziskā eksporta nosacījums ir eksporta izpilde, tāpēc saskaņā ar pamatregulas 4. panta 4. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu to uzskata par īpašu un kompensējamu. Ja uzņēmumam nav eksporta saistību, tas nevar saņemt ieguvumu no šīs shēmas.

(144)

Šajā gadījumā izmantoto apakšshēmu nevar uzskatīt par pieļaujamu nodokļa atmaksāšanas sistēmu vai atmaksāšanas aizvietojuma sistēmu pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļas nozīmē. Tā neatbilst noteikumiem, kas paredzēti pamatregulas I pielikuma i) punktā, II pielikumā (atmaksas definīcija un noteikumi) un III pielikumā (atmaksas aizvietojuma definīcija un noteikumi). IV faktiski nepiemēroja pārbaudes sistēmu vai procedūru, lai pārliecinātos, vai un kādā daudzumā eksportētā ražojuma ražošanā tikuši patērēti izejresursi (pamatregulas II pielikuma 4. punkts un atmaksas aizvietojuma shēmas gadījumā – pamatregulas III pielikuma II daļas 2. punkts). Tika arī uzskatīts, ka ISPSN izmeklējamajam ražojumam nebija pietiekami precīzas un šādas ISPSN vien nevar izmantot kā faktiskā patēriņa pārbaudes sistēmu, jo minēto standarta normu struktūra neļauj IV pietiekami precīzi pārbaudīt, cik daudz izejresursu patērēts eksporta ražošanā. Turklāt IV nav veikusi papildu pārbaudi, pamatojoties uz faktiskajiem izmantotajiem izejresursiem, lai gan šī pārbaude būtu jāveic, ja netiek faktiski piemērota pārbaudes sistēma (pamatregulas II pielikuma 5. punkts un III pielikuma II daļas 3. punkts).

(145)

Tāpēc šī apakšshēma ir kompensējama.

(146)

Tā kā nav atļautas maksājumu atmaksas sistēmas un nav iespējas pārbaudīt attiecīgo izejresursu faktisko patēriņa apjomu, nesaņemto muitas nodokļu (pamata muitas nodokļa un muitas papildnodokļa) kopējo summu uzskata par pārmērīgu atvieglojumu, kas būtu klasificējams kā kompensējama subsīdija saskaņā ar pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļu.

(147)

Ar 2021. gada 22. novembra vēstuli ražotājs eksportētājs tika informēts par Komisijas nodomu piemērot pamatregulas 28. pantu un par vislabākajiem šajā ziņā pieejamajiem faktiem.

(148)

Pretēji uzņēmuma turpmākiem apgalvojumiem, ka šāda IAS ieguvuma aprēķināšanas metodika ir atkāpe no Komisijas iepriekšējās prakses un ir balstīta tikai uz pieņēmumiem un secinājumiem, tiek vēlreiz atkārtots, ka uzņēmums nesniedza nekādus datus, kas ļautu aprēķināt faktisko pārmērīgo atvieglojumu.

(149)

Saskaņā ar pamatregulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu nodevas, kas uzņēmumam jāmaksā, lai saņemtu subsīdiju, atskaitīja no subsīdijas kopējās summas, ja to pieprasīja.

(150)

Ievērojot pamatregulas 7. panta 2. punktu, šis pārmērīgais atvieglojums būtu jāsadala uz visu eksporta apgrozījumu kā attiecīgais saucējs, jo subsidēšana ir atkarīga no eksporta izpildes.

(151)

Subsīdijas likme, ko attiecībā uz šo shēmu noteica IP laikā, bija 0,05 %.

(152)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas attiecīgais Indijas ražotājs eksportētājs atkārtoja savus apgalvojumus attiecībā uz pamatregulas 28. panta nepamatotu piemērošanu un Komisijas izmantoto metodiku uzņēmuma ieguvuma aprēķināšanai atbilstoši šai shēmai.

(153)

Tomēr jauni argumenti netika iesniegti. Jāatgādina, ka Komisijai nebija citas iespējas, kā vien atsaukties uz vislabākajiem pieejamajiem faktiem, jo uzņēmums nesniedza nekādus datus, kas ļautu standartizēti aprēķināt pārmērīgu atvieglojumu atbilstoši šai shēmai. Jebkurā gadījumā, ņemot vērā noteikto subsīdijas likmi, kā norādīts 151. apsvērumā, Komisija nolēma nekompensēt nenozīmīgu ieguvumu, kas piešķirts Jindal grupai saskaņā ar IAS.

(154)

Komisija konstatēja, ka viens Indijas ražotājs eksportētājs IP laikā izmantoja NAS.

(155)

Pārskatīšanas izmeklēšanas periodā piemērojamais juridiskais pamats bija 1995. gada Muitas un centrālo akcīzes nodokļu atmaksas noteikumi (“1995. gada NAS noteikumi”), kas grozīti 2006. gadā (17) un vēlāk aizstāti ar Muitas un centrālo akcīzes nodokļu atmaksas noteikumiem 2017. gadā (18) (“2017. gada noteikumi”), kuri stājās spēkā 2017. gada 1. oktobrī. 1995. gada NAS noteikumu 3. noteikuma 2. punkts reglamentē šīs nodokļu atmaksas shēmas aprēķināšanas metodi. Minēto NAS noteikumu 12. noteikuma 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļa reglamentē deklarāciju, kura ražotājiem eksportētājiem jāiesniedz, lai saņemtu ieguvumu no šīs shēmas. Šie nosacījumi 2017. gada NAS noteikumos ir palikuši identiski un atbilst attiecīgi 3. noteikuma 2. punktam un 13. noteikuma 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļai.

(156)

Turklāt Apkārtrakstā Nr. 24/2001 (19) ir iekļautas konkrētas norādes par to, kā īstenot 3. noteikuma 2. punktu un iesniegt deklarāciju, kas eksportētājiem jāsagatavo saskaņā ar 12. noteikuma 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļu.

(157)

1995. gada NAS noteikumu 4. noteikumā paredzēts, ka centrālā valdība var pārskatīt atbilstoši 3. noteikumam noteikto summu vai likmes. Valdība ir veikusi vairākas izmaiņas, no kurām pēdējās izmaiņas ietver pārskatītas likmes, proti, Paziņojums Nr. 95/2018–CUSTOMS un Paziņojums Nr. 07/2020–CUSTOMS. Tādējādi izmeklējamā ražojuma NAS likmes bija 1,8 % un 1,6 % no eksportēto ražojumu FOB vērtības attiecīgi IP pirmajai un otrajai daļai (20). Tādas pašas NAS likmes piemēro nerūsējošā tērauda karstajiem velmējumiem, ko eksportē attiecīgais Indijas uzņēmums.

(158)

Tiesības izmantot šo shēmu ir ikvienam ražotājam eksportētājam un tirgotājam eksportētājam.

(159)

Saskaņā ar šo shēmu ikvienam uzņēmumam, kas eksportē attiecināmus ražojumus, ir tiesības saņemt summu, kas atbilst procentuālai daļai no eksportētā ražojuma FOB vērtības. Muitas un centrālo akcīzes nodokļu atmaksas noteikumu 3. noteikuma 2. punktā paredzēts, kā aprēķināms subsīdijas apjoms:

(160)

Citiem vārdiem sakot, IV pamatoja atmaksājamo summu ar tādu attiecīgo muitas nodokļu vidējām vērtībām visā ražošana nozarē, kas samaksāti par importētajiem izejmateriāliem, un ar vidējo ražošanas nozares patēriņa koeficientu, kas apkopots no tiem ražotājiem, kurus Indijas valdība uzskatīja par reprezentatīviem attiecināmu eksporta ražojumu ražotājiem. Tad IV izsaka atmaksājamo summu procentos no attiecināmu eksportēto ražojumu vidējās eksporta vērtības.

(161)

IV šo procentuālo daļu izmanto, lai aprēķinātu nodokļa atmaksas summu, ko ir tiesības saņemt visiem tiesīgajiem eksportētājiem. IV šīs shēmas likmi nosaka katram ražojuma veidam.

(162)

Lai saņemtu tiesības izmantot šo shēmu, uzņēmumam ir jāeksportē. Kad nosūtīšanas informāciju ievada muitas serverī, norāda, ka eksports notiek saskaņā ar NAS, un tiek neatsaucami noteikts NAS apjoms. Kad nosūtīšanas uzņēmums ir iesniedzis eksporta vispārējo manifestu (Export General Manifest) un muitas iestāde ir pārliecinājusies, ka informācija šajā dokumentā sakrīt ar kravaszīmes datiem, ir izpildīti visi nosacījumi, lai ļautu veikt atmaksu ar tiešu maksājumu eksportētāja bankas kontā vai ar čeku.

(163)

Eksportētājam jāiesniedz arī eksporta ieņēmumu pierādījums – bankas apstiprinājums par maksājuma saņemšanu (Bank Realisation Certificate, BA). Šo dokumentu var iesniegt pēc tam, kad atmaksas summa ir izmaksāta, taču IV atgūs izmaksāto summu, ja noteiktā termiņā eksportētājs BA neiesniedz.

(164)

Atmaksas summu drīkst izmantot jebkādam mērķim, un saskaņā ar Indijas grāmatvedības uzskaites standartiem pēc eksporta saistību izpildes nodokļu atmaksas summu var iegrāmatot kā ienākumus darījumu kontā atbilstoši uzkrājumu principam.

(165)

Attiecīgajos tiesību aktos un administratīvajos norādījumos ir noteikts, ka Indijas muitas administrācijai nebūtu jāpieprasa pierādījumi tam, ka eksportētājam, kurš pieprasa nodokļu atmaksu, ir radušās vai radīsies muitas nodokļa saistības par to izejmateriālu importu, kas nepieciešami eksportētā ražojuma izgatavošanai. Turklāt AKP laikā IV apstiprināja, ka uzņēmumi, kas iekšzemes tirgū iepirktu visas izejvielas, joprojām gūtu labumu no pilnas likmes, kas aprēķināta saskaņā ar iepriekš minēto 3. noteikuma 2. punktu.

(166)

NAS nodrošina subsīdijas pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) daļas un 3. panta 2. punkta nozīmē. Tā saucamā nodokļu atmaksas summa ir IV finansiāls ieguldījums, jo tas izpaužas kā tiešs IV veikts līdzekļu pārskatījums. Attiecībā uz šo līdzekļu izmantošanu nav nekādu ierobežojumu. Turklāt nodokļu atmaksas summa sniedz ieguvumu eksportētājam, jo tas uzlabo eksportētāja likviditāti.

(167)

IV nodokļu atmaksas likmi eksportam atsevišķi nosaka katram ražojuma veidam. Tomēr, lai gan subsīdija tiek saukta par nodokļu atmaksu, šai shēmai nav visu pieļaujamas nodokļu atmaksas sistēmas vai nodokļu atmaksas aizvietojuma sistēmas iezīmju pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļas nozīmē; turklāt tā neatbilst noteikumiem, kas izklāstīti pamatregulas I pielikuma i) punktā, II pielikumā (atmaksas definīcija un noteikumi) un III pielikumā (atmaksas aizvietojuma definīcija un noteikumi). Naudas pārskaitījums eksportētājam ne vienmēr ir saistīts ar faktiskajiem ievedmuitas nodokļu maksājumiem par izejmateriāliem, un tas nav nodokļu kredīts, kas izmantojams, lai kompensētu ievedmuitas nodokļus par iepriekš importētiem vai turpmāk importējamiem izejmateriāliem. Turklāt nav sistēmas vai procedūras, kas apstiprinātu, kuri izejresursi un kādā apjomā tiek patērēti eksportējamo ražojumu ražošanā. Turklāt IV nav veikusi papildu pārbaudi, pamatojoties uz faktiskajiem izmantotajiem izejresursiem, lai gan šī pārbaude būtu jāveic, ja netiek faktiski piemērota pārbaudes sistēma (pamatregulas II pielikuma 5. punkts un III pielikuma II daļas 3. punkts).

(168)

Maksājums, ko IV veic pēc tam, kad ir veikts eksports, ir atkarīgs no eksporta izpildes, un tādējādi šī shēma ir uzskatāma par īpašu un kompensējamu pamatregulas 4. panta 4. punkta a) apakšpunkta nozīmē.

(169)

Ņemot to vērā, tiek secināts, ka NAS ir kompensējama subsīdija.

(170)

Saskaņā ar pamatregulas 3. panta 2. punktu un 5. pantu Komisija aprēķina kompensējamo subsīdiju apjomu, ņemot vērā to saņēmējam radīto ieguvumu, kas tika atklāts IP laikā. Šajā ziņā Komisija konstatēja, ka saņēmējs saņem ieguvumu brīdī, kad saskaņā ar šo shēmu notiek eksporta darījums. Šajā brīdī IV ir jāizmaksā atmaksas summa, un tas ir finansiāls ieguldījums pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) daļas nozīmē. Tiklīdz muitas iestādes izsniedz eksporta nosūtīšanas rēķinu, kurā cita starpā norādīta atmaksas summa, kas jāpiešķir par attiecīgo eksporta darījumu, IV vairs nevar lemt par to, vai subsīdija ir piešķirama.

(171)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija uzskatīja, ka ir pienācīgi novērtēt atbilstoši NAS gūto ieguvumu kā atmaksas maksājumu summu, kas nopelnīta par eksporta darījumiem atbilstoši šai shēmai IP laikā. Komisija ņēma vērā nodokļu atmaksas summas, kas nopelnītas par visiem Indijas ražotāja eksportētāja eksporta darījumiem, jo uzņēmums eksportē tikai izmeklējamo ražojumu un nerūsējošā tērauda karstos velmējumus, kas ir pusfabrikāti, lai ražotu izmeklējamo ražojumu, uz ko attiecas tās pašas NAS likmes.

(172)

Saskaņā ar pamatregulas 7. panta 2. punktu Komisija šīs subsīdijas summas attiecināja uz visu uzņēmuma eksporta apgrozījumu IP laikā kā attiecīgu saucēju, jo šī subsīdija ir atkarīga no eksporta izpildes un to nepiešķīra, pamatojoties uz saražoto, izgatavoto, eksportēto vai transportēto apjomu.

(173)

Subsīdijas likme, ko IP laikā attiecībā uz šo shēmu noteica Jindal grupai, bija 1,65 %.

(174)

Komisija konstatēja, ka divi Indijas ražotāji eksportētāji saskaņā ar RLEVS saņēma koncesijas, kuras IP laikā varēja piešķirt attiecīgajam ražojumam.

(175)

Sīks RLEVS apraksts ir ietverts FTP 2015–20 5. nodaļā, kā arī HOP 2015–20 5. nodaļā.

(176)

Tiesības izmantot šo pasākumu ir ražotājiem eksportētājiem, kā arī tirgotājiem eksportētājiem, kam ir saikne ar palīgražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem.

(177)

Saskaņā ar nosacījumu par eksporta saistībām uzņēmumam ir atļauts ar samazinātu nodokļa likmi importēt ražošanas līdzekļus (jaunus un lietotus ražošanas līdzekļus, kas nav vecāki par 10 gadiem). Šim nolūkam IV pēc iesnieguma saņemšanas un maksājuma veikšanas izsniedz RLEVS atļauju. Shēma paredz samazinātu ievedmuitas nodokļa likmi, kas piemērojama visiem ražošanas līdzekļiem, kurus importē, izmantojot šo shēmu. Lai eksporta saistības tiktu izpildītas, importētie ražošanas līdzekļi jāizmanto, lai konkrētā periodā saražotu konkrētu eksportam paredzēto preču daudzumu. Saskaņā ar FTP 2015–20 un atjaunināto FTP 2015–20 ražošanas līdzekļus var importēt ar 0 % nodokļa likmi atbilstīgi RLEVS. Tomēr attiecībā uz ražošanas līdzekļiem, kas importēti pirms 2015. gada, bija iespējams izmantot arī 3 % nodokļa likmi – šajā gadījumā eksporta pienākuma izpildes laiks bija ilgāks. Eksporta saistības, kas ir vienādas ar seškārtīgu ietaupīto nodokļa summu, jāizpilda ne vēlāk kā sešu gadu laikā.

(178)

RLEVS licences turētājs var iegūt ražošanas līdzekļus arī iekšzemes tirgū. Šādā gadījumā vietējais ražošanas līdzekļu ražotājs var saņemt ieguvumu – bez nodokļiem importēt sastāvdaļas, kas vajadzīgas minēto ražošanas līdzekļu ražošanai. Vai arī vietējais ražotājs var pieprasīt nosacītā eksporta ieguvumu attiecībā uz ražošanas līdzekļu piegādi RLEVS licences turētājam.

(179)

RLEVS nodrošina subsīdijas pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļas un 3. panta 2. punkta izpratnē. Nodokļa likmju pazemināšana ir IV finansiāls ieguldījums, jo ar šo koncesiju samazina tādus IV nodokļu ieņēmumus, kas citādi būtu jāiekasē. Turklāt nodokļa samazinājums dod ieguvumu eksportētājam, jo nodokļi, kas tiek ietaupīti importēšanas laikā, uzlabo uzņēmuma likviditāti.

(180)

Turklāt atbilstoši tiesību aktiem RLEVS ir atkarīga no eksporta izpildes, jo šādas licences var saņemt tikai tad, ja ir apņemšanās veikt eksportu. Tādēļ to uzskata par īpašu un kompensējamu saskaņā ar pamatregulas 4. panta 4. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu.

(181)

RLEVS nevar uzskatīt par pieļaujamu nodokļu atmaksas sistēmu vai atmaksas aizvietojuma sistēmu pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļas nozīmē. Šādas pieļaujamas sistēmas, kas aprakstītas pamatregulas I pielikuma i) punktā, nav attiecināmas uz ražošanas līdzekļiem, jo eksporta produkcijas ražošanā ražošanas līdzekļi netiek izmantoti.

(182)

Saskaņā ar pamatregulas 7. panta 3. punktu kompensējamo subsīdiju summa tika aprēķināta, pamatojoties uz nesamaksāto muitas nodokli par importētajiem ražošanas līdzekļiem laikposmā, kas atbilst parastam šādu ražošanas līdzekļu nolietojuma periodam attiecīgajā ražošanas nozarē. Lai atspoguļotu laika gaitā iegūto naudas līdzekļu pilno vērtību, šādi aprēķinātā summa, kas attiecināma uz IP, tika koriģēta, pieskaitot šajā laikā aprēķinātos procentus. Tika uzskatīts, ka tam piemērota ir izmeklēšanas periodā Indijā izmantotā komerciālā procentu likme.

(183)

Saskaņā ar pamatregulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu nodevas, kas uzņēmumiem jāmaksā, lai saņemtu subsīdiju, atskaitīja no subsīdijas kopējās summas, ja to pieprasīja.

(184)

Saskaņā ar pamatregulas 7. panta 2. un 3. punktu šo subsīdijas summu attiecināja uz atbilstīgu eksporta apgrozījumu IP laikā kā atbilstošu saucēju, jo subsīdija ir atkarīga no eksporta izpildes un tā netika piešķirta atkarībā no izgatavotajiem, saražotajiem, eksportētajiem vai transportētajiem daudzumiem. Attiecībā uz vienu no Indijas uzņēmumiem kā saucēju izmantoja izmeklējamā ražojuma eksporta apgrozījumu, jo uzņēmums izmanto iekārtas, kas iegādātas saskaņā ar RLEVS, tikai attiecīgā ražojuma ražošanai.

(185)

Viens no Indijas ražotājiem eksportētājiem pieprasīja korekciju attiecībā uz eksporta apgrozījumu, ko izmanto kā saucēju aprēķinos. Uzņēmums apgalvoja, ka nupat ir sācis ražošanu IP laikā un sasniedzis tikai 15 % no tā jaudas. Tāpēc uzņēmums pieprasīja ekstrapolēt tā eksporta apgrozījumu, lai ņemtu vērā to jaudas pilnīgu izmantojumu.

(186)

Tomēr subsīdiju likmju aprēķins vienmēr balstās uz faktisko apgrozījumu. Nevar pieņemt, ka pēc darbības uzsākšanas uzņēmums pilnībā izmantos savu jaudu. Turklāt attiecība starp iekšzemes un eksporta apgrozījumu nākotnē būtu tikai pieņēmums. Tāpēc šī prasība tika noraidīta.

(187)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas uzņēmums atkārtoti uzturēja šo prasību, uzsverot to, ka RLEVS ir vienreizēja subsīdija un tāpēc aprēķins bez saucēja korekcijas pareizi neatspoguļo ieguvumu, kas piešķirts uzņēmumam, kurš ir savas darbības sākuma posmā.

(188)

RLEVS patiešām ir vienreizēja subsīdija, un Komisija to par tādu uzskatīja: ieguvumu summa saskaņā ar shēmu tika attiecināta uz IP, ņemot vērā attiecīgo ražošanas līdzekļu amortizācijas periodu. Tomēr Komisija nevar koriģēt saucēju, izdarot pieņēmumus par uzņēmuma potenciālo eksporta apgrozījumu, kā jau uzsvērts 186. apsvērumā. Tāpēc aprēķināšanas metodika paliek nemainīga.

(189)

Subsīdijas likme, kas noteikta attiecībā uz šo shēmu, bija 5,69 % Chromeni un 0,36 % Jindal grupai, kā attiecināts IP laikā.

(190)

Komisija konstatēja, ka divi Indijas ražotāji eksportētāji IP laikā izmantoja IPES.

(191)

Sīks IPES apraksts ir sniegts FTP 2015-20 un atjauninātās FTP 2015-20 3. nodaļā, kā arī HOP 2015-20 un atjauninātās HOP 2015-20 3. nodaļā.

(192)

Tiesības izmantot šo shēmu ir ikvienam ražotājam eksportētājam un tirgotājam eksportētājam.

(193)

Tiesības izmantot IPES ir tiem uzņēmumiem, kuri eksportē konkrētus ražojumus uz konkrētām valstīm, kuras iekļautas A grupā (“tradicionālie tirgi”, tostarp visas ES dalībvalstis), B grupā (“jaunietekmes un mērķa tirgi”) un C grupā (“citi tirgi”). Katrā grupā iekļautās valstis un to ražojumu saraksts, uz kuriem attiecas atbilstīgas atlīdzības likmes, ir uzskaitīti atjauninātā HOP 3.B papildinājumā.

(194)

Ieguvums izpaužas kā nodokļa kredīts, kas ir vienāds ar procentuālo daļu no FOB eksporta vērtības. IPES likme IP laikā bija 2 % (21).

(195)

Saskaņā ar FTP 2015–2020 un atjauninātās FTP 2015–20 3.06. punktu daži eksporta veidi ir izslēgti no šīs shēmas, piemēram, importētu preču vai pārkrautu preču eksports, nosacīts eksports, pakalpojumu eksports un tādu vienību eksporta apgrozījums, kuras darbojas speciālajās ekonomiskajās zonās, vai uz eksportu orientētu vienību apgrozījums.

(196)

Nodokļa kredīts saskaņā ar IPES ir brīvi pārvedams un derīgs 18 mēnešus no izdošanas dienas, savukārt nodokļu kredīta apliecības, kas izsniegtas 2016. gada 1. janvārī vai vēlāk, ir derīgas 24 mēnešus no izdošanas dienas saskaņā ar atjauninātās HOP 2015–20 3.13. punktu.

(197)

Tās var izmantot: i) muitas nodokļu samaksai par izejresursu vai preču, tostarp ražošanas līdzekļu, importu, ii) akcīzes nodokļu samaksai par izejresursu vai preču, tostarp ražošanas līdzekļu, iegādi iekšzemē un iii) pakalpojumu nodokļa samaksai par pakalpojumu iegādi.

(198)

Pieteikums ieguvuma saņemšanai saskaņā ar IPES ir jāaizpilda tiešsaistē Ārējās tirdzniecības ģenerāldirektorāta tīmekļa vietnē. Attiecīga dokumentācija (konosamenti, bankas apstiprinājums par maksājuma saņemšanu un apliecinājums par izkraušanu) jāpievieno tiešsaistes pieteikumam. IV attiecīgā reģionālā iestāde izsniedz nodokļa kredītu pēc dokumentu rūpīgas pārbaudes. Ja eksportētājs iesniedz attiecīgo informāciju, reģionālajai iestādei nav rīcības brīvības lemt par nodokļa kredīta piešķiršanu.

(199)

IEPS nodrošina subsīdijas pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļas un 3. panta 2. punkta nozīmē. IPES nodokļa kredīts ir IV finansiāls ieguldījums, jo šo kredītu galu galā izmanto, lai kompensētu ievedmuitas nodokļus, kas samaksāti par ražošanas līdzekļiem, tādējādi mazinot IV nodokļu ieņēmumus, kas citādi būtu iekasējami. Turklāt IPES nodokļa kredīts sniedz ieguvumu eksportētājam, kam nav jāmaksā minētie ievedmuitas nodokļi.

(200)

Arī atbilstoši tiesību aktiem IPES ir atkarīga no eksporta izpildes, tādēļ tā uzskatāma par īpašu un kompensējamu saskaņā ar pamatregulas 4. panta 4. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu.

(201)

Tiek norādīts, ka IPES termiņš beidzās pēc IP, sākot ar 2021. gada 1. janvāri. Tomēr līdz 2021. gada beigām uzņēmumi joprojām var pieteikties IPES sertifikātiem par eksporta darījumiem, kas veikti 2020. gadā. Turklāt uzņēmumi joprojām var izmantot 2021. gadā saņemto IPES sertifikātu, lai segtu maksājamos ievedmuitas nodokļus līdz 2023. gada 15. septembrim. Tādējādi ieguvumi no šīs shēmas tika saņemti IP laikā, un tie turpināsies pat pēc pasākumu piemērošanas.

(202)

Saskaņā ar pamatregulas 3. panta 2. punktu un 5. pantu Komisija aprēķina kompensējamo subsīdiju apjomu, ņemot vērā to saņēmējam radīto ieguvumu, kas tika atklāts IP laikā. Šajā ziņā Komisija konstatēja, ka saņēmējs saņem ieguvumu brīdī, kad saskaņā ar šo shēmu notiek eksporta darījums. Šajā brīdī IV izsniedz nodokļa kredītu, ko ražotājs eksportētājs iegrāmato kā debitoru parādus, kurus ražotājs eksportētājs var dzēst jebkurā laikā. Tas ir finansiāls ieguldījumus pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļas nozīmē. Tiklīdz muitas dienesti ir izdevuši eksporta kravaszīmi, IV vairs nav rīcības brīvības lemt par subsīdijas piešķiršanu. Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija uzskatīja, ka ir pienācīgi novērtēt atbilstoši IPES gūto ieguvumu kā maksājumu summu, kas nopelnīta par eksporta darījumiem atbilstoši šai shēmai IP laikā. Komisija ņēma vērā IPES summas, kas nopelnītas par visiem Indijas ražotāju eksportētāju eksporta darījumiem, jo uzņēmumi eksportē tikai izmeklējamo ražojumu un nerūsējošā tērauda karstos velmējumus, kas ir pusfabrikāti, lai ražotu izmeklējamo ražojumu, uz ko attiecas tās pašas IPES likmes.

(203)

Saskaņā ar pamatregulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu nodevas, kas uzņēmumiem jāmaksā, lai saņemtu subsīdiju, atskaitīja no subsīdijas kopējās summas, ja to pieprasīja.

(204)

Saskaņā ar pamatregulas 7. panta 2. un 3. punktu Komisija šo subsīdijas summu attiecināja uz uzņēmumu eksporta apgrozījumu IP laikā kā attiecīgu saucēju, jo šī subsīdija ir atkarīga no eksporta izpildes un to nepiešķīra, pamatojoties uz saražoto, izgatavoto, eksportēto vai transportēto apjomu.

(205)

Subsīdijas likme, kas noteikta attiecībā uz šo shēmu, IP laikā bija 1,87 % Chromeni un 1,92 % Jindal grupai.

(206)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka IV nodrošina iekšzemes ražošanas nozares galveno izejresursu izmaksu mākslīgu samazinājumu, mudinot hroma rūdas ieguves uzņēmumus Indijā ar vairākiem regulatīviem pasākumiem, tostarp eksporta ierobežojumiem (piemēram, izvedmuitas nodokli, eksporta licencēm un valsts tirdzniecības uzņēmumu iesaistīšanos eksportā) nodrošināt hroma rūdu pakārtotajai Indijas NTAV ražošanas nozarei par neatbilstoši zemu atlīdzību.

(207)

Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka IV pilnībā kontrolē kalnrūpniecības nozari attiecībā uz hroma rūdu Indijā. Ar saviem normatīvajiem aktiem IV nosaka, kas iegūst hromu (kalnrūpniecības uzņēmumi, kam piešķir licenci). Kalnrūpniecības uzņēmumi arī pieder valstij un/vai valsts iesaistās to darbībā. Tādējādi IV ir pilnvarojusi kalnrūpniecības uzņēmumus īstenot IV politikas mērķus.

(208)

Tā kā hroma rūdu galvenokārt izmanto ferohroma ražošanai, ko pamatā izmanto nerūsējošā tērauda ražošanā, šis ieguvums tika piešķirts Indijas NTAV ražotājiem, kuri ražo gan ferohromu, gan nerūsējošo tēraudu.

(209)

Kalnrūpniecības politiku, kas attiecas uz hroma rūdu, pārvalda Raktuvju ministrija. Derīgo izrakteņu eksportu arī pārvalda Tirdzniecības un rūpniecības ministrija.

(210)

Gan centrālajai, gan reģionālajai valdībai ir būtiska nozīme kalnrūpniecības nozarē, tostarp hroma rūdas ieguvē, nosakot valsts kalnrūpniecības politiku, standartus, pamatnostādnes un kritērijus, kā arī lemjot par kalnrūpniecības atļauju piešķiršanas procedūrām.

(211)

Attiecīgo normatīvo aktu un noteikumu juridiskais pamats ir šāds:

(212)

Komisija konstatēja, ka viens vertikāli integrēts Indijas NTAV ražotājs eksportētājs iekšzemē iegādājās hroma rūdu ferohroma ražošanai, ko šis ražotājs izmantoja plātņu ražošanai, kuras pēc tam lietoja karsti velmētiem ruļļiem un, visbeidzot, plakaniem aukstajiem velmējumiem.

(213)

Lielākā daļa uzņēmuma hroma rūdas pirkumu IP laikā bija no valsts uzņēmuma (VU) Odisha Mining Corporation (OMC). Tika ziņots arī par nelieliem pirkumiem no diviem, iespējams, privātiem kalnrūpniecības uzņēmumiem un viena tirdzniecības uzņēmuma.

(214)

Komisija informēja IV, ka tai, pārbaudot NTAV nozarei piešķirto iespējamo subsīdiju esamību un apjomu, tostarp hroma rūdas nodrošināšanu par neatbilstoši zemu atlīdzību, iespējams, būs jāizmanto pieejamie fakti saskaņā ar pamatregulas 28. panta 1. punktu.

(215)

Komisija savā anketā, vēstulē par nepilnībām un AKP laikā pieprasīja IV sniegt noteiktu informāciju par hroma rūdas piegādātājiem un hroma rūdas iekšzemes tirgus darbību Indijā. Šie informācijas pieprasījumi cita starpā ietvēra jautājumus par tiesisko regulējumu un institucionālo sistēmu, hroma rūdas tirgus organizāciju, hroma rūdas ražotājiem Indijā, cenu noteikšanas mehānismiem un cenām, kā arī uzņēmumu kapitāldaļām.

(216)

Uzsākot procedūru, Komisija pieprasīja IV nosūtīt antisubsidēšanas anketai pievienoto B papildinājumu (anketa hroma rūdas piegādātājiem) desmit hroma rūdas ražotājiem un izplatītājiem, kā arī visiem citiem hroma rūdas ražotājiem un izplatītājiem, kas ir piegādājuši hroma rūdu ražotājiem eksportētājiem. B papildinājums ietvēra Word dokumentu (“Appendix B_Input supplier”) un Excel failu (“Appendix B – Input suppliers tables”). Atbildes uz B papildinājumu netika saņemtas.

(217)

Komisija savā 2021. gada 25. augusta vēstulē par nepilnībām IV norādīja, ka tā nav saņēmusi atbildi uz anketas B papildinājumu.

(218)

AKP laikā un pēc tam Komisija informēja IV, ka tai joprojām trūkst informācijas par hroma rūdas kopējo ražošanu un patēriņu Indijas tirgū. IV arī norādīja, ka tā nevar norādīt cenu statistikas datus par attiecīgo izejmateriālu cenām Indijas iekšzemes tirgū. Turklāt nebija atbildēti jautājumi par tirgus struktūru un tirgus dalībniekiem, kā arī par to, vai tie ir valsts vai privāti dalībnieki. Visbeidzot, Komisijai joprojām nebija pareizā juridiskā pamata attiecībā uz izvedmuitas nodokļiem hroma rūdai.

(219)

Tāpēc Komisija 2021. gada 8. decembrī informēja IV, ka tā plāno izmantot pieejamos faktus saskaņā ar pamatregulas 28. panta 1. punktu. Pēc šīs vēstules IV vispirms sniedza ļoti nelielu daļu no trūkstošās informācijas, galvenokārt par tirgus struktūru, dažu kalnrūpniecības uzņēmumu īpašumtiesībām un izvedmuitas nodokļa juridisko pamatu. Šis iesniegums saturēja tikai dažas lappuses, un tām trūka apstiprinošu pierādījumu. Tad IV nosūtīja papildu vēstuli, iebilstot pret pamatregulas 28. panta 1. punkta piemērošanu kopumā, un apgalvoja, ka Komisijai būtu jāņem vērā sniegtā papildu informācija un tādējādi jāatturas no pieejamo faktu izmantošanas.

(220)

Atbildē Komisija vispirms norādīja, ka IV atkārtoti nav sniegusi šo informāciju, kad tā tika pieprasīta izmeklēšanas gaitā, un ka papildu informācija tika saņemta ļoti vēlā izmeklēšanas posmā, un tāpēc to nevarēja ņemt vērā. Tikmēr Komisija ieguva attiecīgo trūkstošo informāciju par kalnrūpniecības uzņēmumu īpašumtiesībām un par izvedmuitas nodokļiem hroma rūdai no publiskiem avotiem. Tāpēc Komisija konstatēja, ka IV nesniedza nepieciešamo informāciju, kā paredzēts pamatregulas 28. panta 1. punkta pirmajā teikumā, un ka informāciju, ko IV sniedza tik vēlu izmeklēšanas gaitā, nevarēja izmantot saskaņā ar pamatregulas 28. panta 3. punkta nosacījumiem. Jebkurā gadījumā Komisijai joprojām bija jāpapildina IV sniegtā ļoti ierobežotā informācija ar citiem pieejamajiem faktiem par trūkstošajām daļām – galvenokārt attiecībā uz cenu noteikšanas, kā arī IV lomu un tās ietekmi uz piegādātājiem (tostarp privātajiem tirgus dalībniekiem) hroma rūdas tirgū. Līdz ar to Komisija apgalvoja, ka tai bija jābalstās uz 28. panta 1. punktu un jāizmanto pieejamie fakti.

(221)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV atkārtoti pauda savu nostāju par to, ka pamatregulas 28. panta piemērošana ir nepamatota, jo ir sniegta visa Komisijas pieprasītā informācija.

(222)

Tomēr, kā sīkāk paskaidrots 220. apsvērumā, informācija, ko Komisija saņēma ļoti vēlīnā izmeklēšanas posmā, bija nepilnīga. Tas jo īpaši attiecās uz tādiem būtiskiem elementiem kā hroma rūdas tirgus struktūra, hroma rūdas cenu noteikšanas metodika vai pašpatēriņš. Tāpēc, lai gan Komisija pēc iespējas izmantoja IV sniegto informāciju, tai bija jāizmanto papildu avoti un vislabākie pieejamie fakti.

(223)

Lai noteiktu, vai pastāv kompensējama subsīdija, saskaņā ar pamatregulas 3. un 4. pantu ir jāpastāv trim elementiem: i) finansiāls ieguldījums, ii) ieguvums un iii) īpašas iezīmes (pamatregulas 3. pants).

(224)

Izmeklēšanas laikā vispirms tika novērtēts, vai IV nerūsējošā tērauda ražotājiem nodrošināja hroma rūdu, izmantojot kalnrūpniecības uzņēmumus, kas darbojas kā valsts iestāde. Attiecīgais juridiskais standarts un interpretācija šā novērtējuma vajadzībām saskaņā ar pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 2. punkta b) apakšpunktu izriet no PTO judikatūras par valsts iestādi.

(225)

Saskaņā ar attiecīgo PTO judikatūru (33) valsts iestāde ir subjekts, kam “pieder, kurš īsteno vai kuram ir piešķirtas valdības pilnvaras”. Valsts iestādes izmeklēšana ir jāveic katrā gadījumā atsevišķi, pienācīgi ņemot vērā “attiecīgā subjekta pamatiezīmes un funkcijas”, tā “attiecības ar valdību” un “tiesisko un ekonomisko vidi valstī, kurā darbojas subjekts, par kuru veic izmeklēšanu”. Atkarībā no katras lietas konkrētajiem apstākļiem attiecīgie pierādījumi var būt šādi: i) pierādījumi, ka “subjekts faktiski pilda valdības funkcijas”, jo īpaši tad, ja šādi pierādījumi “liecina par ilgstošu un sistemātisku praksi”; ii) pierādījumi par “valdības politikas dokumentu darbības jomu un saturu saistībā ar nozari, kurā darbojas subjekts, par kuru veic izmeklēšanu”; un iii) pierādījumi, ka valdība īsteno “būtisku kontroli pār subjektu un tā rīcību”. Veicot izmeklēšanu attiecībā uz valsts iestādi, izmeklēšanas iestādei ir “jāizvērtē un pienācīgi jāņem vērā visas attiecīgā subjekta iezīmes” un jāpārbauda visu veidu pierādījumi, kas varētu būt būtiski šim izvērtējumam; to darot, tai būtu jāizvairās “tikai vai nepamatoti koncentrēties uz kādu atsevišķu iezīmi, pienācīgi neņemot vērā citas iezīmes, kas var būt būtiskas”.

(226)

Lai konkrētā gadījumā subjektu pareizi klasificētu kā valsts iestādi, var būt svarīgi izvērtēt, “vai [subjekta] funkcijas vai rīcība ir tāda, kas parasti tiek klasificēta kā valdības funkcija vai rīcība attiecīgās dalībvalsts tiesību sistēmā”, kā arī kāda ir subjektu klasifikācija un funkcijas PTO dalībvalstīs kopumā. Tādējādi tas, vai funkcijas vai rīcība ir tāda, kas parasti tiek klasificēta kā valdības funkcija vai rīcība attiecīgās dalībvalsts tiesību sistēmā, var būt būtisks apsvērums, lai noteiktu, vai konkrēts subjekts ir valsts iestāde.

(227)

Ir daudz veidu, kā valdība šaurā izpratnē var piešķirt subjektiem pilnvaras. Attiecīgi, lai pierādītu, ka konkrētam subjektam ir piešķirtas šādas pilnvaras, nozīme var būt dažādiem pierādījumiem. Pierādījums, ka subjekts faktiski pilda valdības funkcijas, var būt pierādījums, ka tam ir vai ir bijušas piešķirtas valdības pilnvaras, jo īpaši, ja minētie pierādījumi liecina par ilgstošu un sistemātisku praksi.

(228)

Pierādījumi, ka valdība īsteno būtisku kontroli pār subjektu un tā rīcību, noteiktos apstākļos var būt arī pierādījumi tam, ka attiecīgajam subjektam ir valdības pilnvaras un ka tas īsteno šādas pilnvaras valdības funkciju veikšanā. Patiešām, lai gan valdības īpašumtiesības uz subjektu nav izšķirošs kritērijs, kopā ar citiem elementiem tas var kļūt par pierādījumu. Tomēr ir maz ticams, ka vien ar formālām saiknēm starp subjektu un valdību šā jēdziena šaurā nozīmē pietiktu, lai konstatētu valdības pilnvaru pastāvēšanu. Tādēļ, piemēram, tikai fakts, ka valdība ir kāda subjekta dominējošā akcionāre, pats par sevi neliecina, ka valdība īsteno būtisku kontroli pār šā subjekta rīcību, nemaz nerunājot par to, ka valdība tam būtu piešķīrusi valdības pilnvaras. Tomēr dažos gadījumos, ja pierādījumi liecina, ka pastāv daudzas oficiālas norādes par valdības īstenotu kontroli, un ir arī pierādījumi, ka šī kontrole tiek izmantota būtiski, šie pierādījumi var ļaut secināt, ka attiecīgais subjekts īsteno valdības pilnvaras.

(229)

Izmeklēšanas attiecībā uz valsts iestādi uzmanības centrā nav tas, vai norādītā rīcība, kas šķietami liecina par finansiālu ieguldījumu, ir loģiski saistīta ar minēto valdības funkciju. Šajā ziņā juridiskais standarts valsts iestādes noteikšanai saskaņā ar SKP nolīguma 1.1. panta a) iedaļas 1) punktu neparedz īpašas pakāpes vai rakstura saikni, kas noteikti ir jānosaka starp noteiktu valdības funkciju un konkrēto finansiālo ieguldījumu. Drīzāk attiecīgā izmeklēšana ir atkarīga no subjekta, kas īsteno šo rīcību, tā pamatīpašībām un attiecībām ar valdību. Šī koncentrēšanās uz subjektu pretstatā rīcībai, kas, iespējams, izraisījusi finansiālu ieguldījumu, atbilst faktam, ka “valdībai” (šaurā nozīmē) un “valsts iestādei”“to pamatiezīmes noteiktā mērā ir kopīgas vai pārklājas”, t. i., tās abas pēc būtības ir “valdības”.

(230)

Subjekta rīcības vai prakses raksturs noteikti var būt izmeklēšanas saistībā ar valsts iestādes esību būtisks pierādījums. Proti, subjekta rīcība (jo īpaši, ja tā liecina par “ilgstošu un sistemātisku praksi”) ir viens no dažādiem pierādījumiem, kas atkarībā no katras izmeklēšanas apstākļiem var ļaut saprast subjekta pamatiezīmes un attiecības ar valdību šaurā nozīmē. Tomēr šādu pierādījumu novērtējuma mērķis ir atbildēt uz galveno jautājumu par to, vai pašam subjektam piemīt pamatiezīmes un funkcijas, kas to ļautu klasificēt kā valsts iestādi. Piemēram, novērtējums par to, vai subjekts ir valsts iestāde Ķīnas valstij piederošu komercbanku (SOCB) kontekstā lietā DS379, ietvēra informācija, kas liecināja, ka: i) “SOCB galveno biroju vadītājus amatā ir iecēlusi valdība un ka [CCP] savā izvēlē saglabā būtisku ietekmi”; un ii) SOCB“joprojām trūkst atbilstošu riska pārvaldības un analītisko iemaņu”. Šie pierādījumi attiecās ne tikai uz SOCB veikto kreditēšanu kā tādu, bet arī uz to organizatoriskajām iezīmēm, lēmumu pieņemšanas pilnvaru ķēdēm un vispārējām attiecībām ar ĶV. Tādējādi AB lietā DS379 norādīja, ka, lai gan USDOC ņēma vērā pierādījumus par SOCB rīcību [“kreditēšanu”], tas notika izmeklēšanas par šo subjektu pamatiezīmēm un to attiecībām ar ĶV ietvarā. Šīs SOCB veica valdības funkcijas Ķīnas valdības vārdā.

(231)

Turklāt AB arī uzskatīja par nozīmīgu faktu, ka attiecīgā valdība izmeklēšanas laikā nesadarbojās. Patiešām, lietā DS379 AB apstiprināja USDOC konstatējumu par to, ka CFS Paper izmeklēšanā SOCB tika atzītas par valsts iestādēm, pamatojoties uz šādiem apsvērumiem: i) banku nozare Ķīnā gandrīz pilnībā pieder valstij; ii) Komercbanku likuma 34. pantā ir paredzēts, ka bankām “jāveic kreditēšana, ņemot vērā valsts ekonomikas vajadzības un sociālo attīstību, kā arī atbilstoši valsts rūpniecības politikai”; iii) dokumentēti pierādījumi, kas liecina, ka SOCB joprojām trūkst atbilstošu riska pārvaldības un analītisku iemaņu; un iv) fakts, ka “[šajā] izmeklēšanā [USDOC] nesaņēma pierādījumus, kas vajadzīgi, lai visaptveroši dokumentētu procesu, atbilstoši kuram aizdevumi papīra ražošanas nozarei tika pieprasīti, piešķirti un izvērtēti” (34).

(232)

Visbeidzot, lai attiecīgos VU varētu uzskatīt par valsts iestādēm, ĶV ne vienmēr šie VU ir jākontrolē, kad tie iesaistās izejresursu pārdošanas darījumos ar pakārtotajiem ražotājiem.

(233)

Kopumā tas, vai Indijas kalnrūpniecības uzņēmumi, kas nodarbojas ar hroma rūdas piegādi, ir valsts iestādes, būtu jānosaka, ņemot vērā šo uzņēmumu pamatiezīmes un funkcijas, kā arī to attiecības ar IV. Pierādījumi par valsts īpašumtiesībām, valsts tiešu kontroli, IV iejaukšanos tirgū, lai sasniegtu konkrētus politikas mērķus, var liecināt par to, ka kalnrūpniecības uzņēmumi arī tad, kad nenotiek sadarbība ar attiecīgo valdību, IV vārdā pilda valdības funkcijas.

(234)

Komisija vispirms ievāca informāciju par valsts īpašumtiesībām, kā arī formālas norādes par valdības kontroli pār valstij piederošiem hroma rūdas ieguvējiem. Šajā nolūkā Komisija varēja paļauties tikai uz informāciju, ko sniedza OMC – vienīgais ieguves uzņēmums, kas sadarbojās izmeklēšanā vismaz AKP pārbaudes posmā un kas bija gandrīz vienīgais Indijas NTAV ražotāja eksportētāja piegādātājs, kurš IP laikā iekšzemes tirgū iegādājās hromu rūdu, kā minēts 212. apsvērumā.

(235)

IV norādīja, ka IP laikā bija divi aktīvi valstij piederoši hroma rūdas ražotāji – OMC un Industrial Development Corporation of Orissa Ltd., – kas nodrošināja 21 % no kopējā ražošanas apjoma, bet otrajam valsts hroma rūdas ieguves uzņēmumam IP laikā bija tikai minimāls ražošanas apjoms.

(236)

IV datos arī bija atsauces uz sešiem privātiem kalnrūpniecības uzņēmumiem, proti, Misrilal Mines Ltd., B.C. Mohanty & Sons Ltd, Ferro Alloys Corporation Ltd, Indian Metals and Ferro Alloys Ltd., Balasore Alloys Ltd. un Tata Steel Mining. Tomēr saskaņā ar publiski pieejamo informāciju četri no tiem iegūst hromu rūdu, lai ražotu ferohromu izmantošanai pašu vajadzībām, un tādējādi nedarbojas brīvajā tirgū. Turklāt abu atlikušo kalnrūpniecības uzņēmumu nomas termiņš beidzās IP laikā. To nomas tiesības iegādājās Tata Steel Mining, lai sekmētu savas ferohroma ražošanas paplašināšanu. Pirmajam no šiem uzņēmumiem IP laikā joprojām bija ierobežots ražošanas apjoms (9 % no kopējā ražošanas apjoma).

(237)

Tā rezultātā pašpatēriņam neparedzētas hroma rūdas Indijas tirgū ir tikai divi valsts kalnrūpniecības uzņēmumi, no kuriem viens ir nebūtisks dalībnieks (0,1 % no kopējā ražošanas apjoma), kas faktiski padara OMC par vienīgo hroma rūdas piegādātāju brīvajā tirgū.

(238)

Izmeklēšanā tika atklāts, ka 100 % OMC daļu pieder valstij. Turklāt saskaņā ar statūtiem valdes priekšsēdētājs, rīkotājdirektors un viens no direktoriem ir Indijas Administratīvā dienesta (valdības publisko uzņēmumu departamenta) locekļi un viens direktors pārstāv valdības finanšu departamentu. Saskaņā ar sabiedrības statūtiem visus direktorus ieceļ un to atlīdzību maksā Odišas štata gubernators.

(239)

Visbeidzot, saskaņā ar OMC statūtu 54.A pantu “Gubernators laiku pa laikam pēc saviem ieskatiem var pieņemt direktīvas un norādījumus attiecībā uz uzņēmuma finansēm, uzņēmējdarbību un lietām, un direktori pienācīgi ievēro un īsteno šādas direktīvas vai norādījumus”.

(240)

Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisija secināja, ka pašpatēriņam neparedzēta hroma rūdas tirgū faktiski dominē viens uzņēmums OMC, kas pilnībā pieder valstij un ko arī pārvalda un kontrolē valsts. Patiesi, pateicoties īpašumtiesību struktūrai, klātbūtnei uzņēmuma vadībā, kā arī uzņēmējdarbības lēmumu noteikšanai, IV ir būtiska kontrole pār OCM un tā darbību.

(241)

Komisija novērtēja, vai kalnrūpniecības uzņēmumiem un jo īpaši OCM ir valdības pilnvaras un vai tie īsteno šīs pilnvaras, pildot valdības funkcijas.

(242)

IV spēcīgā ietekme un valdības būtiskā kontrole pār OCM atspoguļojas arī stingri reglamentētajā vidē saistībā ar hromu rūdu, ko IV pēdējos gados izveidojusi un kas ietver eksporta ierobežojumus apvienojumā ar kalnrūpniecības licencēšanas prasībām, kas veicina kalnrūpniecību pašu vajadzībām, kā arī piegādes un pārdošanas cenu kontroli iekšzemes tirgū ar valstij piederošu dalībnieku palīdzību. Pierādījumi liecināja par to, ka attiecībā uz hroma rūdu kalnrūpniecības uzņēmumi, tostarp OCM, ievēro IV politikas mērķus un tādējādi veic valdības funkcijas.

(243)

Jau 2005. gadā ekspertu grupa, kuru Tērauda ministrija izveidoja vadlīniju izstrādei par to, kā labāk piešķirt raktuvju nomas tiesības, sagatavoja ziņojumu (“Danga ziņojums”) (35) ar vairākiem būtiskiem konstatējumiem un ieteikumiem.

(244)

Tajā laikā tika atzīmēts, ka:

“Dzelzs rūda, mangāna rūda un hroma rūda ir kritiski svarīgi izejresursi tērauda ražošanas nozarei. To savlaicīga un garantēta pieejamība pietiekamā daudzumā un kvalitātē ilgtermiņā ir neaizstājams priekšnoteikums ātrai un sakārtotai tērauda un dzelzs ražošanas nozares, kas ir valsts ekonomikas pamata nozare, izaugsmei (36).

“Salīdzinot kalnrūpniecības izmaksas ar neto realizācijas rezultātiem no eksporta par šīm cenām, atklājas liela negaidīta peļņa, ko guvuši nedaudzi Indijas hroma eksportētāji, uz ierobežoto neatjaunojamo minerālresursu saglabāšanas rēķina. Lai gan Indijā ir mazāk nekā 1 % no pasaulē zināmajām hroma rūdas rezervēm, tās īpatsvars pasaules hroma rūdas tirdzniecībā ir izteikti nesamērīgs – 35 %. Indijā pieci galvenie ražotāji – M/s. TISCO, M/s. Orissa Mining Corporation Ltd., Balasore Alloys Ltd., Ferro Alloys Corporation Ltd. Jindal Strips Ltd. iegūst vairāk nekā 90 % no apjoma. Ņemot vērā ar hromu bagātas hroma rūdas ļoti ierobežotās rezerves, šķiet būtiski ierobežot šādas dabiskas rūdas, ko īpaši pieprasa iekšzemes tērauda un sakausējumu ražotāji, eksportu..” (37).

(izcēlums pievienots).

“Lai gan Indijā ir tikai 1 % no 122 pasaules rezervēm, Indian Chrome Ore eksports pašlaik ir izteikti nesamērīgs – 35 % no pasaules tirdzniecības apjoma. Tā nepārprotami ir novirze, ko izraisa lielas peļņas starpības starp kalnrūpniecības izmaksām un neto ieņēmumiem no eksporta. Dabas hroma rūdas eksports ir pilnībā jāpārtrauc” (38).

(izcēlums pievienots).

“Ņemot vērā lielo starpību starp kalnrūpniecības izmaksām un eksporta cenām, valdībai būtu jāapsver iespēja piemērot gradētus izvedmuitas nodokļus visam hroma eksportam, ieskaitot koncentrātus, ja tas vispār tiek atļauts” (39).

“Saskaņā ar MMDR likuma mērķiem, tāpat kā dzelzsrūdas gadījumā, piešķirot hroma ieguves nomas tiesības, absolūta priekšroka jādod vietējiem uzņēmumiem, kam hroma rūda nepieciešama, lai ražotu dzelzs sakausējumus ar pievienoto vērtību / hroma tērauda veidus” (40).

“Pēc tam, kad tērauda ražotājiem tika piešķirta pirmā preference, izmantojot pašpatēriņam / daļējam pašpatēriņam lietotas raktuves, ir būtiski īstenot politikas pasākumus, lai pasaules mērogā veicinātu konkurētspējīgu kalnrūpniecības nozari kā tādu, strādājot atbilstoši pasaules etaloniem attiecībā uz zinātnisku ieguvi, optimālu visu iegūto materiālu izmantošanu, ieguvuma gūšanu, sistemātisku un laika ziņā ierobežotu izpēti un vides un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Šādiem profesionāliem kalnrūpniecības uzņēmumiem gan publiskajā, gan privātajā sektorā vispirms ir jāpiešķir noteikta minimālā ražošanas daļa (piemēram, 70 %), lai apmierinātu vietējo lietotāju vajadzības.” (41)

(izcēlums pievienots).

(245)

Tādējādi Danga ziņojums liecina, ka hroma rūda tika uzskatīta par būtisku resursu iekšzemes tērauda ražošanas nozarei, ka eksporta cenas tika uzskatītas par pārāk augstām salīdzinājumā ar iekšzemes cenām un ka, lai saglabātu saprātīgas cenas iekšzemes tirgū, bija pamatoti apvienot eksporta ierobežojumus ar preferenciālu kalnrūpniecības nomu pašu ražošanas vajadzībām. Danga ziņojums arī parāda IV nodomu stingri regulēt hroma rūdas nozari kā valsts ekonomikas pamatnozari.

(246)

Turklāt 2011. gada novembrī publicētajā ziņojumā (42), kuru sagatavojusi Tērauda ražošanas nozares darba grupa par 12. piecgadu plānu, ir nepārprotami norādīts, ka:

“Hromītu galvenokārt izmanto metalurģijā, ražojot dzelzs sakausējumus, piemēram, ferohromu, ferohromu no rūdas ar zemu oglekļa saturu un silīcijhromu, ko izmanto kā piedevas nerūsējošā tērauda un speciālā leģētā tērauda ražošanā” (43).

“Tērauda ražošanas nozare ir centusies panākt hromīta rūdu eksporta ierobežojumu. Valdība ir ieviesusi fiskālo sistēmu, lai atturētu no pārmērīga hromīta rūdu eksporta” (44).

(izcēlums pievienots).

“Šādi ir galvenie ieteikumi hromītu nozares attīstībai Indijā: v) hromīta resursi valstī nav bagātīgi. Valstij pieder tikai 1,8 % no pasaules kopējām hromīta rūdas rezervēm, bet eksports veido 30–35 % no pasaules tirdzniecības apjoma. Tāpēc ir steidzami jāsaglabā šis kritiskais resurss izmantošanai iekšzemes rūpniecībā un jāievieš fiskāli pasākumi eksporta novēršanai” (45).

(247)

Visbeidzot, IV 2019. gada Valsts derīgo izrakteņu politikā ir arī noteikts, ka jātiecas sekmēt vietējo rūpniecību un ka ir jāpieliek pūles attiecībā uz kalnrūpniecības nomu, lai nodrošinātu pakārtotās ražošanas nozares nepārtrauktu apgādi ar rūdu.

(248)

Pēc tam Komisija izvērtēja, kā šis politiskais nolūks tika īstenots likumdošanas un regulatīvajā ziņā. Pirmkārt, attiecībā uz eksporta ierobežojumiem IV veica vairākus pasākumus, lai atturētu no hroma rūdas eksporta, ko var pārbaudīt Tērauda ministrijas tīmekļa vietnē (46) un ESAO Rūpniecisko izejvielu eksporta ierobežojumu datubāzē (“ESAO datubāze”) (47).

(249)

Galvenais pasākums ir izvedmuitas nodoklis, ko sākotnēji piemēroja 2008. gadā kā īpašu nodokli 2 000 Indijas rūpiju apmērā par tonnu (48). Šā nodokļa veids 12. piecgades plāna sākumā 2012. gadā tika mainīts uz procentuālo nodokli 30 % apmērā par tonnu, un tas joprojām ir tikpat liels (49). Saskaņā ar ESAO datubāzi šā pasākuma mērķis ir “aizsargāt iekšzemes piegādes; sekmēt turpmāku pārstrādi / pievienoto vērtību”.

(250)

Citi eksporta ierobežojumi ietver licencēšanas prasības un kvalificētu eksportētāju sarakstu (praksē tas attiecas tikai uz valsts tirdzniecības uzņēmumu Metal and Mineral Trading Corporation) dažām hroma rūdas kategorijām, kā arī sastrēgumu piemaksu, ko iekasē papildus Indijas dzelzceļa bāzes kravas likmēm hroma rūdas dzelzceļa pārvadājumiem uz Bangladešu un Pakistānu (kas ir vienīgās valstis, kurām ir dzelzceļa savienojums ar Indiju).

(251)

Politikas redzamākais rezultāts bija hroma rūdas eksporta apjomu būtiskais samazinājums pēc mērķtiecīgo eksporta ierobežojumu noteikšanas 2008. gadā un pēc tam vēlreiz pēc to paplašināšanas 2012. gadā. Hroma rūdas eksporta attīstību ilustrē turpmāk norādītā diagramma.

IND, hroma eksports (HS 261000)

L0882022LV110120220309LV0001.0002141141Eiropas Parlamenta un Padomes kopīgais paziņojums par Direktīvas 2004/37/EK darbības jomuEiropas Parlaments un Padome ir vienisprātis, ka bīstamas zāles, kuru sastāvā ir viena vai vairākas vielas, kas atbilst kritērijiem, pēc kuriem tās saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1272/2008 ir klasificējamas kā kancerogēnas (1.A vai 1.B kategorijas), mutagēnas (1.A vai 1.B kategorijas) vai reproduktīvajai sistēmai toksiskas (1.A vai 1.B kategorijas), ir Direktīvas 2004/37/EK darbības jomā. Līdz ar to bīstamām zālēm tiek piemērotas visas Direktīvas 2004/37/EK prasības.

(252)

Tādējādi mērķtiecīgie eksporta ierobežojumi īstenoja IV mērķi atturēt no eksporta un nodrošināt hroma rūdas pieejamību pakārtotajai iekšzemes ražošanas nozarei.

(253)

Šie eksporta apjomi jāaplūko, ņemot vērā hroma rūdas iekšzemes patēriņu. IV savā atbildē ir sniegusi tikai ierobežotus datus par hroma rūdas eksportu (no 2018./2019. finanšu gada (50) (“FG”) līdz 2020./2021. FG), savukārt, dati par iekšzemes ražošanu un patēriņu tika sniegti par laiku no 2016./2017. FG līdz 2019./2020. FG. Abas šīs datu kopas tiek iesniegtas kā konfidenciālas. Tomēr uz šī pamata ir iespējams salīdzināt eksporta apjomus un iekšzemes patēriņu 2019/2020. FG (kas aptver deviņus IP mēnešus) un iepriekšējo 2018./2019. FG. Abos finanšu gados eksporta apjoms nepārsniedza 1,5 % no iekšzemes patēriņa. Jāatzīmē, ka arī importa daļa iekšzemes tirgū bija nenozīmīga.

(254)

Indijas tirgū arī bija pastāvīgs un neracionāls ražošanas jaudas pārpalikums salīdzinājumā ar iekšzemes patēriņa un eksporta summu, no kuras atņem importu. IV nevarēja izskaidrot šo jaudas pārpalikumu. Šādu jaudas pārpalikumu var izskaidrot tikai ar to, ka kalnrūpniecības uzņēmumi, tostarp OMC, hroma rūdas nozarē faktiski īsteno valdības funkcijas (jo īpaši nodrošinot pienācīgu hroma rūdas piegādi saskaņā ar IV politikas mērķiem atbalstīt pakārtoto rūpniecību un dot pievienoto vērtību piegādes ķēdei).

(255)

Otrkārt, Komisija konstatēja, ka saskaņā ar IV 2016. gada Derīgo izrakteņu koncesijas noteikumiem pašpatēriņam izmantotām raktuvēm ir pirmatteikuma tiesības, kad beidzas to kalnrūpniecības nomas termiņš. Arī 1957. gada Raktuvju un derīgo izrakteņu attīstības likuma (kā grozīts 2015. gadā) 8.a pantā ir paredzēti pagarināti kalnrūpniecības nomas periodi pašpatēriņa lietotājiem un atkārtoti apstiprinātas pirmatteikuma tiesības izsolēs par kalnrūpniecības nomu pašpatēriņa lietotājiem. Tas ļauj kalnrūpniecības nomas tiesības galvenokārt saglabāt tādiem pakārtotajiem ferohroma ražotājiem, kas tās izmanto pašpatēriņam saskaņā ar 244. apsvērumā iepriekš minētajiem apgalvojumiem. Komisija de facto arī konstatēja, kā minēts 236. apsvērumā iepriekš, ka visi privātie hroma rūdas kalnrūpniecības īpašnieki faktiski izmantoja rūdu pašu vajadzībām. Tādējādi, slēdzot ārējās robežas un preferenciāli piešķirot kalnrūpniecības nomas tiesības pašu vajadzībām, tirgū paliek tikai viens dominējošs, valstij piederošs tirgus dalībnieks OMC, kas tādējādi kontrolē tās hroma rūdas daudzumu un cenas, kas pieejama iekšzemes tirgū un nav paredzēta pašpatēriņam. Kā dominējošajam hroma rūdas piegādātājam Indijas tirgū OMC ir jāievēro IV politikas mērķi, proti, atbalstīt pakārtoto ražošanas nozari ar zemām cenām, kā sīkāk paskaidrots nākamajā iedaļā, un tādējādi tas pilda valdības funkcijas.

(256)

Nākamajā posmā Komisija pārbaudīja, vai hroma rūdu faktiski nodrošināja (jo īpaši OMC) par neatbilstoši zemu atlīdzību.

(257)

Kā paskaidrots 213. apsvērumā, IV nespēja sniegt informāciju par cenu noteikšanu vai cenu statistiku par Indijas hroma rūdas cenām iekšzemes tirgū. Lielāko daļu hroma rūdas pārdošanas darījumu Indijas pašpatēriņa tirgū veic OMC, un tas attiecas arī uz lielāko daļu Jindal grupas pirkumu. Tādējādi šie pārdošanas darījumi tika uzskatīti par reprezentatīviem attiecībā uz visu Indijas brīvo tirgu.

(258)

Šo hroma rūdu pārdod OMC, izmantojot e-izsoli. Tomēr izmeklēšanā tika konstatēts, ka OCM ierobežoja piekļuvi šīm e-izsolēm: 70 % no ikmēneša produkcijas tiek garantēti tā sauktajiem ilgtermiņa pircējiem, kas atrodas Odišas štatā. Tikai lejupējie ferohroma ražotāji kā ilgtermiņa pircēji ir tiesīgi piedalīties, un garantētās kvotas nedrīkst pārsniegt uzņēmuma ferohroma konkrēto ražošanas jaudu. Tas liecina, ka OCM, pildot valdības funkcijas, praksē citā veidā piemēro preferenciālu hroma rūdas daudzumu piešķiršanu lejupējiem ferohroma ražotājiem, kā tas jau tiek darīts kalnrūpniecības nomas līgumu piešķiršanas līmenī. Atlikušie 30 % arī ir rezervēti iekšzemes pakārtotajiem ražošanas uzņēmumiem ārpus Odišas štata (izņemot tirgotājus).

(259)

Tādējādi hroma rūdas piegādi brīvajā tirgū kontrolē OMC, un OMC to galvenokārt novirza pakārtotajai ražošanas nozarei saskaņā ar IV vispārējo nodomu un tiesisko regulējumu, kā uzsvērts 242.–255. apsvērumā iepriekš.

(260)

Tomēr bija pierādījumi tam, ka cenu noteikšana nelielajiem daudzumiem, kas tiek piedāvāti e-izsolē, nav balstīta uz uzņēmumu brīvi izdarītām solīšanas likmēm. Izsole sākas ar bāzes cenu, par ko patvaļīgi lemj OMC valde. IV paskaidroja, ka laikposmā pēc IP šī pamatcena tika noteikta kā daļa (atbilst 13,5 %) no pakārtotā ražojuma, t. i., ferohroma, starptautiskās cenas. Tomēr IV nevarēja paskaidrot, kā tika noteikta šī daļa / korekcijas koeficients. Pēc turpmākas analīzes Komisija konstatēja, ka korekcijas koeficients cenām pēc IP faktiski bija balstīts uz hroma rūdas cenu vēsturisko vidējo vērtību, kas noteikta ar OCM padomes lēmumu. Komisija nesaņēma piekļuvi iepriekšējiem OCM valdes lēmumiem, un IV nevarēja izskaidrot šo lēmumu pamatā esošos principus. Komisija arī nevarēja atrast nekādu objektīvu saikni starp korekcijas koeficientu un hroma rūdas pārvēršanas ferohromā izmaksām. Tāpēc Komisijai bija jāizmanto pieejamie fakti par hroma rūdas cenu, pamatojoties uz pamatregulas 28. panta 1. punktu.

(261)

Šajā ziņā Komisija norādīja, ka, kā atzinusi IV, cena bez iemesla patvaļīgi bija noteikta zema salīdzinājumā ar starptautiskajām cenām. Šķiet, ka šādas mākslīgi zemas cenas atbilst IV politikai nodrošināt lētu iekšzemes hroma rūdu pakārtotajai rūpniecības nozarei. Turklāt Komisija izskatīja empīriskus pierādījumus. Aplūkojot attiecīgo izejvielu, ko OCM nodrošināja Jindal grupai, iepirkuma cenas, Komisija konstatēja, ka šīs cenas atkarībā no hroma rūdas veida bija par 15–40 % zemākas nekā atbilstošās Turcijas izcelsmes hroma rūdas (kas ir vislīdzīgākā Indijas hroma rūdai) eksporta cenas tās galvenajā eksporta tirgū Ķīnā. Pamatojoties uz minēto, Komisija secināja, ka e-izsolē pārdotās hroma rūdas bāzes cena ir noteikta mākslīgi zemā līmenī attiecībā pret hroma rūdas tirgus cenām. Arī hroma rūdas cenas bija pārāk zemas salīdzinājumā ar pakārtoto ražojumu (ferohromu). Tādējādi IV un OCM apgalvojumi, ka ferohroma cenas ir būtiskas saistībā ar hroma rūdas cenām, tika noraidīti.

(262)

Pierādījumi liecināja, ka OCM, kas ir dominējošais hroma rūdas piegādātājs brīvajā tirgū un no kura Indijas ražotājs eksportētājs iegādājās šo izejmateriālu turpmākai lietošanai NTAV ražošanas procesā, nerīkojās kā tirgus dalībnieks; OCM, nodrošinot hroma rūdu, drīzāk pildīja valdības funkcija IV vārdā un saskaņā ar IV politikas mērķiem deva priekšroku pakārtotajai ražošanas nozarei.

(263)

Indijas tiesiskā un ekonomiskā vide liecina, ka kalnrūpniecības uzņēmumiem, kas piegādā hroma rūdu, un jo īpaši VU OCM, ir vai ir piešķirtas valdības pilnvaras vai tie tās īsteno. Hroma rūda, tāpat kā citi derīgie izrakteņi Indijā, ir dabas resurss, ko pārvalda IV kā valsts ekonomikas pamatnozari. Jo īpaši IV ieviesa pasākumu kopumu (proti, nosakot eksporta ierobežojumus, kas rada pārmērīgu piedāvājumu un zemas iekšzemes cenas, un nosakot šiem ražotājiem mākslīgi zemas rūdas izsoles bāzes cenas), kas liecina par to, ka hroma rūdas piegādātājus, jo īpaši OCM, apzināti kontrolē IV, kad tie pilda valdības funkcijas. Tādējādi, pamatojoties uz pieejamajiem pierādījumiem, Komisija secināja, ka IV nerūsējošā tērauda ražošanas nozarei nodrošināja hroma rūdu par neatbilstoši zemu atlīdzību pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iii) daļas nozīmē, kā to interpretē un piemēro saskaņā ar attiecīgo PTO standartu atbilstoši SKP nolīguma 1.1. panta a) iedaļas iii) apakšpunktam.

(264)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Jindal grupa norādīja, ka izsoļu sistēmas mērķis nav nodrošināt hroma rūdu par zemu cenu, bet gan maksimāli palielināt valdības ienākumus, pārdodot hroma rūdu par visaugstāko iespējamo cenu. Turklāt uzņēmums norādīja, ka IV nenosaka hroma rūdas cenu, bet tikai izsoles minimālo cenu.

(265)

Visbeidzot, uzņēmums atsaucās uz faktu, ka Indijas ferohroma eksporta cenas bija augstākas nekā ferohroma eksporta cenas no Dienvidāfrikas, Kazahstānas un Turcijas, kas saskaņā ar uzņēmuma sniegto informāciju nozīmē, ka Jindal grupa negūst labumu no subsidētas hroma rūdas, ko izmanto ferohroma ražošanai.

(266)

Tomēr pirmie divi uzņēmuma izvirzītie argumenti neatspēko Komisijas galveno secinājumu par hroma rūdas izsolēm, kā aprakstīts 258.–261. apsvērumā, proti, ka piekļuve izsolēm un pārdošanas apjomi ir ierobežoti, ka minimālo cenu patvaļīgi nosaka OCM padome un ka tās līmenis ir mākslīgi zems. No visa iepriekš minētā izriet galīgā izsoles cena, kas patiešām pārsniedz minimālo cenu, bet joprojām nav balstīta uz tirgus cenām, par ko liecina salīdzinājums ar Turcijas cenām (261. apsvērums).

(267)

Tiek arī norādīts, ka hroma rūda, kas Jindal grupai tika nodrošināta par neatbilstoši zemu atlīdzību, ietekmē tā ferohroma ražošanas izmaksas, ko uzņēmums vēlāk izmanto pašpatēriņam nerūsējošā tērauda ražošanā. Jebkurā gadījumā IV finansiālais ieguldījums tiek sniegts hroma rūdas līmenī, nevis pakārtotā ražojuma – ferohroma – līmenī. Tāpēc Indijas ferohroma eksporta cenu salīdzinājums ar citu valstu izcelsmes ferohroma eksporta cenām nav būtisks.

(268)

Ņemot vērā iepriekš minēto, 263. apsvēruma secinājums netiek mainīts.

(269)

Saskaņā ar pamatregulas 3. panta 2. punktu un 5. pantu Komisija ieguvuma esību noteica un kompensējamo subsīdiju apjomu aprēķināja kā ieguvumu, ko saņēmējs saņēma un kas atbilstoši konstatētajam pastāvēja izmeklēšanas periodā.

(270)

Tikai viens no izmeklējamajiem Indijas ražotājiem eksportētājiem (Jindal grupa) iegādājās hroma rūdu ferohroma un galu galā NTAV ražošanai.

(271)

Vispirms Komisija noteica apjomu un vidējās svērtās cenas visiem Jindal grupas veiktajiem hroma rūdas pirkumiem IP laikā, sadalot tos pēc rūdas veida, ko uzņēmums definēja atbilstoši formai (piemēram, irdena vai koncentrāts) un hroma oksīda saturam. Šie divi parametri ietekmē dažāda veida hroma rūdas cenu atšķirības.

(272)

Otrkārt, Komisija katra iegādātā hroma rūdas veida faktisko cenu aizstāja ar attiecīgo standartcenu.

(273)

Komisija norādīja, ka Indijā dominējošos tirgus noteikumus un apstākļus ietekmē tirgus struktūra. Turklāt, kā paskaidrots 257. apsvērumā, viens dominējošais tirgus dalībnieks, kura tirgus daļa brīvajā tirgū būtībā ir 100 %, darbojas kā valsts iestāde, uzspiežot savu cenu. Tāpēc nebija iespējams noteikt neizkropļotu hroma rūdas cenu Indijas NTAV ražotājam vai citur Indijas tirgū. Līdz ar to Indijā nebija tādu iekšzemes cenu, ko varētu izmantot kā atbilstošu standartcenu.

(274)

Attiecīgi saskaņā ar pamatregulas 6. panta d) punkta otro apakšpunktu daļu Komisija kā ārēju standartu izmantoja citu valsti, atbilstīgi to koriģējot saskaņā ar dominējošajiem tirgus apstākļiem Indijā.

(275)

Komisija mēģināja noskaidrot neizkropļotu cenu hroma rūdai, kas iegūta citas reprezentatīvas valsts raktuvēs un modelēt, kā būtu tad, ja šīs raktuves faktiski atrastos Indijā. Lielākā daļa hroma rūdas visā pasaulē tiek eksportēta no Dienvidāfrikas uz Ķīnu. Tādējādi Komisija uzskatīja eksporta cenu sūtījumiem no Dienvidāfrikas uz Ķīnu par iespējamu standartcenu. Tomēr tika konstatēts, ka Dienvidāfrikas izcelsmes hroma rūda ļoti atšķiras no Indijas izcelsmes hroma rūdas divu vissvarīgāko parametru ziņā – hroma oksīda saturs un hroma–dzelzs attiecība (“Cr:Fe attiecība”) (51).

(276)

Alternatīvs kritērijs, ko ierosināja sūdzības iesniedzējs, bija hroma rūdas eksporta cena no Turcijas (kas arī ir viens no lielākajiem pasaules ražotājiem) uz Ķīnu. Komisija norādīja, ka abi 275. apsvērumā norādītie parametri ir daudz līdzīgāki Turcijas un Indijas hroma rūdai, nekā Dienvidāfrikas un Indijas hroma rūdai (52).

(277)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Jindal grupa apstrīdēja Komisijas konstatējumus par to, ka tādi parametri kā hroma oksīda saturs un Cr:Fe attiecība padara Indijas hroma rūdu līdzīgāku Turcijas rūdai, nevis Dienvidāfrikas rūdai. Uzņēmums norādīja, ka ir svarīgi salīdzināt Cr:Fe attiecību hroma rūdām ar līdzīgu hroma oksīda saturu. Saskaņā ar uzņēmuma sniegto informāciju Turcijas hroma rūdas ar 40–42 % hroma oksīda saturu Cr:Fe attiecība ir 2,6–2,8, kas ir daudz lielāka nekā Indijas vai Dienvidāfrikas rūdai ar tādu pašu saturu.

(278)

Kā paskaidrots 281. apsvērumā, Komisija pamata standarta noteikšanai neizmantoja Jindal grupas minēto hroma rūdu ar 40–42 % hroma oksīda saturu. Komisijas izvēlētajā standarta scenārijā hroma rūdas saturs ir 46–48 % un Cr:Fe attiecība – 2,5 (53). Tāpēc tā ir ļoti līdzīga Indijas rūdai ar salīdzināmu hroma oksīda saturu, ko savā iesniegumā apstiprinājusi pati Jindal grupa:

“Indijas hroma rūdas Cr:Fe attiecība būs 2,4 tikai tad, ja Cr2O3 līmenis ir 46 %” (54).

“Lai Indijas hroma rūdai Cr:Fe attiecība būtu no 2,6 līdz 2,8, Indijas rūdai vajadzētu saturēt daudz vairāk Cr2O3, proti, 48–50 % vai vairāk” (55).

Iepriekš minētais apstiprina, ka Indijas rūda ir daudz līdzīgāka Turcijas rūdai nekā Dienvidāfrikas rūda, kuras Cr:Fe attiecība ir no 1,3 līdz 1,5 (56).

(279)

Turklāt saskaņā ar Indijas standartu biroja hromīta specifikāciju IS:10818-1984 metalurģijas nozarēm (57) parasta Cr:Fe attiecība tāda ferohroma ar augstu oglekļa saturu ražošanai, ko izmanto nerūsējošā tērauda iegūšanā, ir aptuveni 2,8. Tas nozīmē, ka Komisijas izvēlētais standarts ir arī reprezentatīvāks nekā Dienvidāfrikas alternatīva, ņemot vērā hroma rūdas galapatēriņu Jindal grupā. Tas ietver pārveidi ferohromā ar augstu oglekļa saturu nerūsējošā tērauda ražošanai.

(280)

Komisija ņēma vērā Indijas ražotāja eksportētāja apgalvojumus par joprojām pastāvošajām atšķirībām starp Turcijas un Indijas hroma rūdu tās fiziskajā formā un hroma oksīda saturā. Tomēr šīs atšķirības tika novērstas, piemērojot korekcijas, kas aprakstītas 289. apsvērumā.

(281)

Pēc tam Komisija kā pamata standartu izmantoja vidējo svērto Turcijas eksporta cenu uz Ķīnu IP laikā (58). Pamata standarts 209 ASV dolāri par tonnu attiecās uz hroma rūdu ar 46–48 % hroma oksīda saturu koncentrāta formā, kas piegādāta uz CIF pamata.

(282)

Komisija ņēma vērā arī Apelācijas institūcijas nolēmumu par to, ka korekcijām attiecībā uz piegādes maksu jāatspoguļo vispārpieņemtā attiecīgās preces piegādes maksa piegādes valstī (59). Jindal grupas paziņotās hroma rūdas iegādes cenas bija 99,96 % no EXW piegādes cenas raktuvē.

(283)

Tādējādi Komisija koriģēja pamata standartcenu līdz EXW līmenim. No CIF eksporta cenas tika atskaitītas jūras pārvadājumu un apdrošināšanas izmaksas (60), kā arī iekšzemes transportēšanas izmaksas Turcijā (61).

(284)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV norādīja, ka ESAO dati, ko Komisija izmantoja, lai koriģētu Turcijas un Ķīnas eksporta CIF cenas līdz EXW līmenim, bija pieejami tikai līdz 2016. gadam. IV arī apgalvoja, ka attiecīgā rādītāja ekstrapolāciju uz IP nevar uzskatīt par objektīvu cenu pārbaudi.

(285)

Tomēr Komisija ne tikai ekstrapolēja CIF-FOB attiecību, kā ESAO noteikusi par 2016. gadu. Korekcija IP tika veikta, pamatojoties uz faktiskajām kravu pārvadājumu un apdrošināšanas izmaksu atšķirībām laikposmā no 2016. gada līdz IP, kā norādīts atbilstoši rādītājam Baltic Exchange Dry Index (BDI) divdesmit galvenajos jūras maršrutos. Konkrēti izpaustajā informācijā Jindal grupai tika norādīts detalizēts EXW pamata standartcenas aprēķins.

(286)

Komisijas veikto kravu pārvadājumu un apdrošināšanas korekciju aprēķinu apstrīdēja arī Jindal grupas iesniegumā pēc informācijas izpaušanas. Uzņēmums ierosināja alternatīvu datu avotu, lai koriģētu Turcijas un Ķīnas eksporta CIF cenu līdz FOB (62). Saskaņā ar Jindal grupas sniegto informāciju šis datu avots faktiskās kravu pārvadājumu izmaksas starp Turciju un Ķīnu IP laikā atspoguļoja labāk nekā ESAO un BDI dati, kas ir “visu kuģošanas maršrutu vidējā svērtā vērtība”.

(287)

Tomēr Jindal grupas iesniegtā informācija attiecas tikai uz vienu IP mēnesi un pārvadājumiem no Turcijas uz ziemeļaustrumu Āziju kopumā, kā arī nātrija karbonāta, nevis hroma rūdas pārvadājumiem. ESAO pamata CIF-FOB attiecība, ko izmanto Komisija, aptver visu gadu, konkrēto jūras maršrutu (Turcija–Ķīna) un konkrēto produktu (hroma rūdu un koncentrātus). Tikai BDI izmaksu korekcija laikposmā no 2016. gada līdz IP attiecas uz vairāku jūras maršrutu vidējo rādītāju.

(288)

Ņemot vērā iepriekš minēto, metodika, kas izmantota pamata standartcenas korekcijai līdz EXW, paliek spēkā.

(289)

Komisija papildus koriģēja pamata EXW standartcenu atbilstoši rūdas fiziskai formai un hroma oksīda saturam, lai atrastu konkrētas standartcenas katram rūdas veidam, ko Jindal grupa iegādājās IP laikā. Korekcija fiziskajai formai pamatojās uz briketēšanas izmaksām (irdena rūda) un granulēšanas un saķepināšanas izmaksām (koncentrēta rūda), ko norādījusi Jindal grupa. Korekcija atbilstoši hroma oksīda saturam pamatojās uz hroma kausēšanas izmaksu rādītāju, kā norādīja sūdzības iesniedzējs (63). Cr:Fe attiecības starpības dēļ korekcija netika veikta, jo šis parametrs ir ļoti līdzīgs, salīdzinot Turcijas un Indijas rūdu. Tā bija konservatīva pieeja, jo patiesībā Indijas rūdas Cr:Fe attiecība ir nedaudz augstāka, kā rezultātā cena par tādas pašas formas rūdu un tādu pašu hroma oksīda saturu parasti būtu augstāka.

(290)

Tā kā Turcijas hroma rūdu neietekmē valdības pasākumi, kas kropļo Indijas tirgu, un tā kā dominējošie tirgus apstākļi abās valstīs, kas ietver arī kvalitāti, pieejamību, tirgspēju, transportēšanu un citus iegādes vai pārdošanas nosacījumus, ir salīdzināmi, Komisija uzskatīja, ka hroma rūdas cenas Turcijā ir salīdzināmas ar cenām, kas dominētu Indijā, ja nebūtu IV kropļojošo pasākumu.

(291)

Visbeidzot, Komisija salīdzināja hroma rūdas faktiskās cenas par iekšzemes pirkumiem, ko izmeklēšanas periodā veica Jindal grupa, ar izmaksām, kas būtu radušās, ja cena atbilstoši rūdas veidam būtu aizstāta ar attiecīgo standartcenu.

(292)

Šīs starpības kopsumma atbilst ietaupījumam, ko guva Indijas ražotājs, kurš iegādājās hroma rūdu Indijas izkropļotajā tirgū, salīdzinājumā ar cenu, kura tam būtu jāmaksā, ja šādu kropļojumu nebūtu. Beigu beigās šī kopsumma atbilst ieguvumam, ko Indijas ražotājam IV nodrošināja IP laikā.

(293)

Konkrēti izpaustajā informācijā attiecīgajam Indijas ražotājam eksportētājam bija ietverti detalizēti standartu un radītā ieguvuma aprēķini.

(294)

Saskaņā ar pamatregulas 7. panta 2. punktu Komisija šo subsīdijas apjomu kā atbilstošu saucēju piemēroja uzņēmuma kopējam apgrozījumam IP laikā, jo subsīdija radīja ieguvumu visai attiecīgā ražojuma un tā augšupējā ražojuma produkcijai (karsti velmēti ruļļi), nevis tikai eksportam paredzētajai produkcijai.

(295)

IV intervence attiecībā uz hroma rūdas nodrošināšanu par neatbilstoši zemu atlīdzību ir vērsta uz to, lai sniegtu ieguvumu dažām nozarēm, jo īpaši nerūsējošā tērauda ražošanas nozarei, tostarp NTAV ražotājiem. Tāpēc šī subsīdija ir īpaša atbilstoši pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunktam. Hroma rūdas raksturīgās īpašības ļauj izmantot subsīdiju tikai noteiktās ražošanas nozarēs, taču tas nenozīmē, ka subsīdijai, lai to atzītu par īpašu, būtu vēl šaurāk jāattiecas tikai ar kādu šīs ražošanas nozares apakškopu (64).

(296)

Ņemot vērā minēto, Komisija uzskatīja, ka IV iejaukšanās ir īpaša attiecībā uz NTAV ražotājiem pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē.

(297)

Ņemot vērā visus iepriekš minētos elementus, Komisija konstatēja, ka IV veiktā hroma rūdas nodrošināšana būtu uzskatāma par īpašu subsīdiju pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iii) daļas un 3. panta 2. punkta nozīmē, kas veikta preču nodrošināšanas veidā un dod ieguvumu saņemošajiem uzņēmumiem.

(298)

Subsīdijas summa, kas noteikta Jindal grupai, bija 0,45 %.

(299)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Komisijas konstatējumi liecināja par to, ka lielākā daļa subsīdiju, kas noteiktas integrētajiem ražotājiem eksportētājiem, ietekmē NTAV ražošanas procesa augšupējos posmus. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju tas nozīmē, ka neintegrētais Indijas NTAV ražotājs – Chromeni – varētu arī būt guvis ieguvumu arī no subsīdijām, kas piešķirtas Indijas un/vai Indonēzijas augšupējiem ražotājiem. Tas varētu notikt, ja augšupējos ražojumus Jindal grupa (Indija) iekšzemē pārdod Chromeni vai ja Chromeni iegādājas subsidētus Indonēzijas izcelsmes augšupējos ražojumus.

(300)

Pamatojoties uz Chromeni ražošanas procesa analīzi un uzņēmuma izejvielu pirkumiem IP laikā, Komisija secināja, ka uzņēmums nevarēja gūt ieguvumu no Indijas izcelsmes subsidētu augšupējo ražojumu pirkumiem.

(301)

Tomēr Chromeni iegādājās augšupējos ražojumus, proti, karsti velmētus ruļļus, no saistīta uzņēmuma Indonēzijā, kas, iespējams, guva ieguvumu no niķeļa rūdas, ko IDV nodrošināja par neatbilstoši zemu atlīdzību (sk. 4.3. iedaļu). Šajā ziņā Komisija nevarēja izdarīt nekādus konstatējumus, jo lietas materiālos nebija neviena elementa, lai šo jautājumu novērtētu.

(302)

Noteiktais kompensējamo subsīdiju apjoms bija šāds:

(303)

Ņemot vērā Indijas ražotāju augsto sadarbības līmeni (100 %), Komisija uzskatīja, ka ir atbilstīgi noteikt atlikušo subsīdijas summu Indijai kā visaugstāko individuālo subsīdiju, t. i., 7,56 %.

(304)

Pamatojoties uz sūdzībā, paziņojumā par procedūras sākšanu un atbildēs uz Komisijas anketas jautājumiem sniegto informāciju, tika izmeklēta iespējama subsidēšana ar šādu IDV subsīdiju palīdzību:

(305)

Savās piezīmēs pēc galīgās informācijas izpaušanas IRNC grupa apgalvoja, ka divu saistīto uzņēmumu pārneses koeficientu aprēķināšanai tika izmantoti nepareizi pārdošanas dati.

(306)

Šis apgalvojums tika atzīts par pamatotu, un tāpēc Komisija attiecīgi pārskatīja attiecīgos pārneses koeficientus.

(307)

Indonēzijai ir ievērojami niķeļa resursi. 2020. gadā tās resursu apjoms tika lēsts 21 miljona tonnu niķeļa (65) (1,1 miljarda tonnu niķeļa rūdas) apmērā gadā, kas ir aptuveni 20 % no visā pasaulē zināmajām niķeļa rūdas rezervēm.

(308)

Vēsturiski Indonēzija ir viens no lielākajiem niķeļa rūdas ražotājiem. Tomēr, tā kā Indonēzijai bija ierobežota iekšzemes jauda niķeļa rūdas apstrādei (tikai divas kausēšanas iekārtas, kā skaidrots 315. apsvērumā), tā tradicionāli eksportēja lielāko daļu tās niķeļa rūdas (galvenokārt uz Ķīnu).

(309)

Niķeļa rūdas ieguves rādītājs Indonēzijā ievērojami palielinājās no aptuveni 5 miljoniem tonnu 1996. gadā līdz aptuveni 10 miljoniem tonnu 2007. gadā un vēl līdz 70 miljoniem tonnu 2013. gadā. Šo paātrinājumu noteica pieprasījums no Ķīnas rūpnīcām / kausēšanas uzņēmumiem, kas ražo niķeļa čugunu (NČ). NČ ir dzelzs un niķeļa sakausējums ar zemu niķeļa saturu. Indonēzijas niķeļa rūda ir īpaši piemērota Ķīnas NČ ražošanas tehnoloģijai.

1. tabula

Indonēzijas niķeļa rūdas eksports (tonnās)

(310)

Tādējādi IDV pakāpeniski saprata, ka, eksportējot lielāko daļu tās niķeļa rūdas rezervju, tiek ierobežoti potenciālie ieguvumi valstij, ko dod šīs retās izejvielas. Ieguvumi valstij varētu būt daudz lielāki, ja IDV spētu palielināt iekšzemē gūto pievienoto vērtību, ko rada niķeļa rūdas rezerves. Lai sasniegtu šo mērķi, IDV koncentrējās uz visas rūpnieciskās vērtību ķēdes iekšējo attīstību, izmantojot niķeļa rūdu līdz pat pakārtotajām ražošanas nozarēm, proti, kausētavām un nerūsējošā tērauda ražošanas nozarei kā šīs izejvielas galīgajam lietotājam. Tas ļautu Indonēzijai gūt daudz lielāku ieguvumu iekšzemē, nevis vienkārši eksportēt niķeļa rūdu.

(311)

Tomēr Indonēzijai nebija viegli sasniegt šo mērķi vienai. Galvenās problēmas, ar kurām saskārās IDV, bija ievērojamais finansējums, kas nepieciešams kausēšanas krāšņu un pakārtoto ražošanas nozaru izveidei (t. i., vairāki miljardi euro sākotnējiem ieguldījumiem), un relatīvais zinātības un tehnoloģiju trūkums nerūsējošā tērauda ražošanai no NČ, kas atbilda Indonēzijā iegūtās niķeļa rūdas kvalitātei. Tāpēc IDV vērsās pie potenciālajām partnervalstīm, kas varētu palīdzēt sasniegt šo mērķi (66). Vēsturisko saikņu un ģeogrāfiskā tuvuma dēļ Ķīna bija loģiska izvēle; vēl svarīgāk bija tas, ka Ķīnas nerūsējošā tērauda ražotāji jau izmantoja Indonēzijas niķeļa rūdu. Ķīna arī bija lieliska kandidāte, lai IDV varētu iesaistīties preferenciālā divpusējā sistēmā nolūkā maksimāli palielinātu iekšzemes pievienoto vērtību, ko dod Indonēzijas niķeļa rūdas rezerves, jo Ķīnai bija pieejams ievērojams finansējums un īpaša preferenciāla politika, kas sekmē nerūsējošā tērauda rūpniecību un kas attiecās arī uz ieguldījumiem ārvalstīs saskaņā ar ilgstošo darbības uzsākšanas citās valstīs politiku, kā arī tai bija nepieciešamās tehnoloģijas un zinātība, lai iedarbīgi izmantotu Indonēzijas niķeļa rūdu. Tā rezultātā tika izveidota ilgstoša sadarbības sistēma, kas darbojas līdz pat mūsdienām. Galvenie atskaites punkti un attiecīgie oficiālie dokumenti ir apkopoti turpmāk norādītajos apsvērumos.

(312)

IDV mēģinājumi piesaistīt Ķīnas ieguldījumus Indonēzijas niķeļa ražošanas nozarei sākās ne vēlāk kā 2005. gadā, kad Indonēzija apņēmās izveidot “labvēlīgu investīciju klimatu” (67) Ķīnas investoriem. 2005. gada jūnijā vizītes Pekinā laikā Indonēzijas ekonomikas koordinācijas ministrs piedāvāja Ķīnas premjerministra vietniekam ieguldījumu iespējas četrās Indonēzijas ekonomikas nozarēs, kas ietvēra dabas resursu nozari, un “arī pauda cerību, ka vairāk Ķīnas uzņēmumu varētu ieguldīt Indonēzijā, norādot, ka Indonēzijas valdība radīs labvēlīgu vidi Ķīnas investoru darbībai” (68). Atbildot uz šo piedāvājumu, Ķīnas premjerministra vietnieks lūdza Indonēziju garantēt, ka Ķīnas ieguldījumi Indonēzijā būs ienesīgi (69). Turklāt Indonēzijas amatpersonas arī pateicās Ķīnai par “bezmaksas un preferenciālo aizdevumu piešķiršanu Indonēzijai” (70).

(313)

Tā rezultātā IDV un ĶV 2005. gadā parakstīja kopīgu deklarāciju, ar ko sāka savu sadarbību kalnrūpniecības un metalurģijas nozarēs. Pamatojoties uz šo kopīgo deklarāciju, IDV un ĶV 2010. gadā parakstīja rīcības plānu, kurā ietverts plāns Ķīnas ieguldījumu sekmēšanai uz resursiem balstītās ražošanas nozarēs Indonēzijā, tostarp kalnrūpniecībā, kā sīkāk paskaidrots 563. un 584. apsvērumā. Šīs agrīnās vienošanās jau parāda abu valdību īpašās sadarbības sistēmas galvenos nosacījumus un to, kā valdības plānoja īstenot savu stratēģiju, paļaujoties uz privātiem investoriem, kuri gūtu ieguvumu no vairākām preferenciālām politikām, un atbalstu, ko cieši uzrauga valdības.

(314)

IDV 2007. gadā pieņēma Likumu Nr. 27 par valsts ilgtermiņa attīstības plānu (RPJPN) laikposmam no 2005. līdz 2025. gadam. Atbilstoši RPJPN rūpniecība tika atzīta par izaugsmes dzinējspēku, lai nostiprinātu ekonomisko struktūru. Šā mērķa sasniegšanu cita starpā bija jāatbalsta kalnrūpniecības nozare. Pievienotās vērtības palielināšana primārajā sektorā, tostarp kalnrūpniecībā, tika uzsvērta kā galvenais mērķis, lai veicinātu vietējo un starptautisko konkurētspēju un nostiprinātu valsts rūpniecības bāzi.

(315)

Niķeļa ražošanas nozarē pievienotās vērtības palielināšana nozīmēja kausēšanas iekārtu būvniecību Indonēzijā. Tajā laikā (un līdz 2016. gadam) Indonēzijā bija tikai divas kausēšanas iekārtas: PT Vale piederoša niķeļa kausēšanas iekārta ar jaudu aptuveni 80 000 tonnu niķeļa un valstij piederoša uzņēmuma PT. Aneka Tambang (Antam) feroniķeļa kausēšanas iekārta ar ražošanas jaudu 26 000 tonnu niķeļa.

(316)

Vien kausēšanas iekārtas izmaksas var sasniegt 1 miljardu EUR atkarībā no tehnoloģijas un ražošanas jaudas. Kā minēts iepriekš, Indonēzijai nebija ne finanšu resursu, ne pareizo tehnoloģiju kausēšanas iekārtu būvniecībai, savukārt Ķīnai bija gan resursi, gan tehnoloģijas, tomēr tai arī bija vajadzīga Indonēzijas niķeļa rūda nerūsējošā tērauda ražojumu ražošanai.

(317)

Viens no galvenajiem pasākumiem, lai vienotos par šo IDV un ĶV sadarbības sistēmu un ļautu IDV sasniegt savu mērķi, bija 2009. gada Likuma Nr. 4 par derīgo izrakteņu un ogļu ieguvi (“2009. gada Kalnrūpniecības likums”) pieņemšana 2009. gadā, ar ko aizstāja 1967. gada Likumu Nr. 11 par kalnrūpniecību (71). Tradicionāli IDV ir stingri kontrolējusi kalnrūpniecības nozari. Saskaņā ar 1. pantu 1967. gada Likumā Nr. 11 par derīgo izrakteņu ieguvi IDV jau ir piešķirta galvenā loma un pilnvaras regulēt šo nozari, jo “visi Indonēzijas kalnrūpniecības jurisdikcijā esošie derīgie izrakteņi dabas resursu veidā kā Visvarenā Dieva svētība ir Indonēzijas tautas nacionālā bagātība, un tādēļ valsts tos kontrolē un izmanto iedzīvotāju maksimālas labklājības nodrošināšanai”. 2009. gada Kalnrūpniecības likuma preambulā ir arī norādīts, ka “derīgie izrakteņi un ogles, kas atrodas Indonēzijas kalnrūpniecības jurisdikcijā, ir neatjaunojama dabas bagātība, kas ir visvarenā dieva dāvana un kam ir svarīga loma daudzu cilvēku dzīves vajadzību apmierināšanā, tāpēc šo resursu apsaimniekošanai ir jābūt valsts kontrolē, lai valsts ekonomikai nodrošinātu reālu pievienoto vērtību, tiecoties taisnīgi panākt sabiedrības pārticību un labklājību”. Konkrētāk, 2009. gada Kalnrūpniecības likuma 4. pantā ir noteikts, ka “1) Derīgie izrakteņi un ogles kā neatjaunojami dabas resursi ir nacionāla bagātība, ko valsts kontrolē, lai dotu vislielāko ieguvumu tautas labklājībai” un “2) Derīgo izrakteņu un ogļu kontroli, ko veic valsts, kā minēts 1. punktā, īsteno valdība un/vai reģionālās valdības”. Svarīgi ir tas, ka saskaņā ar 2009. gada Kalnrūpniecības likuma 103. pantu derīgo izrakteņu pārstrāde kā to pievienotās vērtības radīšana ir jāveic Indonēzijā. Skaidrojumā par šā 103. panta 1. punktu ir minēts, ka pienākums veikt pārstrādi un rafinēšanu iekšzemē cita starpā ir paredzēts, lai a) palielinātu kalnrūpniecības vērtību, izmantojot tās preces, b) nodrošinātu izejvielas rūpniecībai, c) nodrošinātu nodarbinātību un d) palielinātu valsts ienākumus. Citiem vārdiem sakot, šie noteikumi uzliek pienākumu visiem niķeļa rūdas ieguves uzņēmumiem būvēt savu niķeļa pārstrādes / attīrīšanas iekārtu vai pārdot niķeļa rūdu šādam vietējam uzņēmumam, lai sasniegtu vispārējo mērķi palielināt niķeļa rūdas iekšzemē radīto pievienoto vērtību, izmantojot preferenciālu politiku, kas vērsta uz pakārtotu nerūsējošā tērauda ražošanas nozari. Turklāt 2009. gada Kalnrūpniecības likuma 170. pantā bija paredzēts piecu gadu pārejas periods. Šā perioda mērķis bija sagatavot kalnrūpniecības nozari iekšzemes pārstrādes pienākuma izpildei un dot uzņēmumiem iespēju būvēt attīrīšanas iekārtas, kas vajadzīgas, lai apstrādātu piegādāto niķeļa rūdas.

(318)

Ņemot vērā 2009. gada Kalnrūpniecības likumu un jo īpaši tā prasību par pārstrādi iekšzemē, Indonēzijas niķeļa rūdas eksports strauji pieauga, Ķīnai saņemot gandrīz visu eksporta apjomu, kā norādīts tabulā zemāk.

2. tabula

Indonēzijas niķeļa rūdas eksports (tonnās)

(319)

Tā kā IDV mērķis radīt pārstrādes spējas Indonēzijā netika sasniegts, 2014. gada 11. janvārī ar vairākiem noteikumiem IDV aizliedza niķeļa rūdas eksportu no Indonēzijas (sīkāku informāciju par niķeļa rūdas eksporta ierobežojumiem un eksporta aizliegumu sk. 405.–413. apsvērumā).

(320)

2017. gadā IDV nedaudz atviegloja eksporta aizliegumu, ļaujot eksportēt niķeļa rūdu, kuras niķeļa saturs noteiktā rūdas daudzumā bija mazāks par 1,7 %. Šim eksportam piemēroja 10 % izvedmuitas nodokli, un eksportētājiem arī bija jāpierāda, ka to pārstrādes rūpnīcas būvniecība notiek saskaņā ar grafiku. Šī pasākuma iemesls bija tāds, ka tajā laikā Indonēzijai nebija tehnoloģijas tādas niķeļa rūdas pārstrādei, kurā niķeļa saturs bija mazāks par 1,7 %, produktos ar pievienoto vērtību, kas bija piemērotāki elektrotransportlīdzekļu akumulatoriem nekā tēraudam (sk. tālāk 4.4. iedaļu). Tomēr 2020. gadā IDV pilnībā aizliedza jebkādas niķeļa rūdas eksportu. Zema niķeļa satura rūdas importa aizliegums tika atkārtoti ieviests, jo Ķīnas uzņēmumi plānoja būvēt šāda veida niķeļa rūdas kausēšanas iekārtas, ko varētu izmantot elektrotransportlīdzekļu akumulatoru ražošanai.

(321)

Gadu gaitā, kā arī pateicoties prasībai par pārstrādi iekšzemē un ierobežojumiem, ko IDV noteica niķeļa rūdas eksportam, tika uzbūvētas vairākas niķeļa rūdas kausētavas. Iekšzemes pieprasījums pēc niķeļa rūdas arī palielinājās, pateicoties IDV darbībām, lai sekmētu kausētavu, kas iepriekš izveidotas Ķīnā, pārcelšanos uz Indonēziju. Patiešām, izmantojot RKAB, kā skaidrots 414. apsvērumā, IDV kontrolē niķeļa rūdas ražošanu. IDV arī panāk to, ka iekšzemes cenas joprojām ir ievērojami zemākas par starptautiskajām cenām, lai dotu ieguvumu kausētavām un nerūsējošā tērauda ražotājiem.

3. tabula

Indonēzijas niķeļa rūdas eksports (miljonos tonnu)

(322)

Divpusējā sadarbība, ko IDV uzsāka ar ĶV attiecībā uz preferenciālo režīmu, lai izveidotu un atbalstītu Indonēzijas iekšzemes nerūsējošā tērauda ražošanas nozares izveidi un attīstību, aizsākās šā gadsimta pirmajos gados. Tā sastāv no vairākiem divpusējiem dokumentiem, ar kuriem izveidoja tiesisko un politisko regulējumu, kā rezultātā tika pieņemtas vairākas īpašas atbalsta politikas un preferenciālas programmas, kas veido kompensējamas subsīdijas, uz kurām attiecas šī izmeklēšana (sk. galvenos divpusējos dokumentus 548. apsvērumā).

(323)

Divpusējā sadarbība notika tieši Indonēzijas Morovali industriālajā parkā (“Morovali parks”). Tas ir industriālais parks Sulavesi apgabalā, kur Indonēzija un Ķīna nolēma attīstīt nerūsējošā tērauda rūpniecību.

(324)

Pārvaldības uzņēmums, kas atbild par divpusējās sadarbības īstenošanu Morovali parkā, ir Ķīnas un Indonēzijas uzņēmums IMIP. Šis uzņēmums oficiāli sāka savu darbību 2013. gada oktobrī.

(325)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka IDV kontrolē niķeļa rūdas nozari un ka IDV iejaukšanās dēļ Indonēzijā tiek izkropļotas niķeļa rūdas cenas. Niķelis, kas atrodas niķeļa rūdā, ir galvenais nerūsējošā tērauda komponents un tā galvenais cenu virzītājspēks. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju, iejaucoties niķeļa rūdas tirgū, IDV nodrošināja, ka izejvielu cena nerūsējošā tērauda ražošanai joprojām ir ievērojami zemāka par starptautiskajām cenām, kas dod ieguvumu NTAV ražotājiem eksportētājiem Indonēzijā.

(326)

Kalnrūpniecības politiku, kas ietver niķeļa rūdu, pārvalda Enerģētikas un minerālresursu ministrija (MEMR), ko pārstāv Derīgo izrakteņu un ogļu ģenerāldirektors (DGoMC). Derīgo izrakteņu eksportu arī pārvalda Tirdzniecības ministrija, ko pārstāv Ārējās tirdzniecības ģenerāldirektors.

(327)

Gan centrālajai, gan reģionālajai valdībai ir būtiska nozīme kalnrūpniecības nozarē, nosakot valsts kalnrūpniecības politiku, standartus, pamatnostādnes un kritērijus, kā arī lemjot par kalnrūpniecības atļauju piešķiršanas procedūrām. IDV arī aktīvi iesaistās nozares attīstībā, kontrolē, izvērtēšanā un konfliktu risināšanā.

(328)

Kalnrūpniecība Indonēzijā ir stingri regulēta. Ar lielu skaitu noteikumu, kurus pieņēmušas dažādas valdības iestādes un kuri pastāvīgi tiek mainīti, pārrauga un uzrauga katru kalnrūpniecības nozares aspektu, kā norādīts turpmāk. Attiecīgo normatīvo aktu un noteikumu juridiskais pamats ir šāds:

(329)

Sākumā Komisija konstatēja, ka viens NTAV ražotājs eksportētājs iegādājās niķeļa rūdu iekšzemē no saistītiem vai nesaistītiem uzņēmumiem, lai to izkausētu un izmantotu NTAV ražojumu ražošanai.

(330)

Niķeļa rūdas nodrošināšana par neatbilstoši zemu atlīdzību ir viens no galvenajiem pasākumiem, ko IDV īsteno sadarbības ar ĶV kontekstā, lai nodrošinātu visas nerūsējošā tērauda nozares rūpnieciskās vērtību ķēdes attīstību Indonēzijā.

(331)

IDV 2007. gadā pieņēma Likumu Nr. 27 par valsts ilgtermiņa attīstības plānu (RPJPN) (72) laikposmam no 2005. līdz 2025. gadam. Atbilstoši RPJPN rūpniecība tika atzīta par izaugsmes dzinējspēku, lai nostiprinātu ekonomisko struktūru. Šā mērķa sasniegšanu cita starpā bija jāatbalsta kalnrūpniecības nozare, kas ietvēra niķeļa rūdu. Pievienotās vērtības palielināšana primārajā sektorā, tostarp kalnrūpniecībā, tika uzsvērta kā galvenais mērķis, lai veicinātu vietējo un starptautisko konkurētspēju un nostiprinātu valsts rūpniecības bāzi. Vērtību ķēdes attīstība, izmantojot produktu pārstrādi un diversifikāciju (pakārtotā attīstība), strukturālo padziļināšanu (augšupējā attīstība) un vertikālo integrāciju (augšupējā un lejupējā attīstība), tika skaidri minēta RPJPN. Ražošanas nozares attīstība būtu vērsta uz apakšnozarēm, kas atbilst vairākiem kritērijiem, proti, apakšnozarēm, kas cita starpā apstrādā vietējos dabas resursus un kurām ir eksporta attīstības potenciāls.

(332)

Kā aprakstīts 317. un turpmākos apsvērumos, atbilstoši mērķim palielināt derīgo izrakteņu pievienoto vērtību Indonēzijā, IDV 2009. gadā pieņēma 2009. gada Kalnrūpniecības likumu. Īstenojot 2009. gada Kalnrūpniecības likuma mērķus, IDV ir pieņēmusi vairākus īstenošanas noteikumus, kas ietver arī vairākus grozījumus. Ar 2009. gada Kalnrūpniecības likumu tika ieviestas vairākas būtiskas regulatīvas izmaiņas licencēšanas sistēmā, honorāros, ārvalstu īpašumtiesībās un izejvielu eksportā. 2009. gada Kalnrūpniecības likums 2020. gadā tika grozīts ar 2020. gada Kalnrūpniecības likumu, kas stājās spēkā 2020. gada 10. jūnijā. Šis jaunais tiesību akts, kam ir ierobežota nozīme šajā izmeklēšanā, jo tas stājās spēkā pašās IP beigās, apstiprināja vai vēl vairāk paplašināja noteiktas kalnrūpniecības uzņēmumiem piemērojamas prasības.

(333)

Ar 2009. gada Kalnrūpniecības likumu licencēšanas pilnvaras tika piešķirtas gan centrālajai valdībai, gan reģionālajām valdībām atkarībā no kalnrūpniecības teritorijas atrašanās vietas, licences izcelsmes un kalnrūpniecības uzņēmuma veikto ieguldījumu rakstura.

(334)

Ar 2009. gada Kalnrūpniecības likumu tika ieviesta jauna licencēšanas sistēma, kas aizstāja veco darba līgumu (DL) shēmu un vietējo Kuasa Pertambangan (KP) vai derīgo izrakteņu ieguves tiesību sistēmu. Saskaņā ar jauno sistēmu ir divu veidu komerciāli svarīgas ieguves atļaujas:

(335)

2009. gada Kalnrūpniecības likumā nebija nošķirtas ražošanas darbības IUP/IUPK, kas ir integrētas ar kausēšanas / pārstrādes iekārtām, un ražošanas darbības IUPS, kas nav integrētas ar šādām iekārtām. Visas ražošanas darbības IUPS tika piešķirtas uz laiku, kas nepārsniedz 20 gadus, un šo termiņu vēl divas reizes varēja pagarināt par 10 gadiem.

(336)

Saskaņā ar rūpniecības noteikumiem rūpniecības darījuma licence (IUI) tika vispārēji pieņemta kā galvenā licence rūpniecības uzņēmumiem, kas ražo jebkāda veida produktus. IUI izdod un pārvalda Rūpniecības ministrija. Centrālā valdība 2013. gadā ieviesa jauna veida licenci; ražošanas darbības IUP pārstrādei un rafinēšanai (kausēšanai), pieņemot ministrijas noteikumus (pēdējo reizi saskaņā ar MEMR Noteikumiem Nr. 7/2020). Šī licence paredz kausēšanas iekārtu attīstību un darbību, un to izsniedz atbilstoši MEMR pilnvarām. Tādējādi pārstrādes uzņēmumi darbojas, pamatojoties uz divām licencēm.

(337)

2009. gada Kalnrūpniecības likumā ir paredzētas arī administratīvas sankcijas IUP, IPR vai IUPK īpašniekiem par tiesību normu pārkāpumiem, kā cita starpā norādīts 102. un 103. pantā. Šādas administratīvās sankcijas ir: “a. rakstisks brīdinājums; b. izpētes vai ražošanas darbību daļēja vai pilnīga apturēšana; un/vai c. IUP, IPR vai IUPK anulēšana” (likuma 151. pants). Visbeidzot, Kalnrūpniecības likums paredz kriminālsodus uzņēmumiem, kas neievēro tā dažādos noteikumus, proti, brīvības atņemšanu uz laiku līdz 10 (desmit) gadiem un maksimālo naudas sodu 10 000 000 000 (desmit miljardu) Indonēzijas rūpiju apmērā par nepatiesu ziņošanu par kalnrūpniecības un pārdošanas darbībām (sk. 159. pantu) un par derīgo izrakteņu pārdošanu vai pārstrādi, tos iegūstot no subjektiem, kuriem nav derīgas licences (sk. 161. pantu).

(338)

Komisija informēja IDV, ka tai, pārbaudot tērauda ražošanas nozarei piešķirto iespējamo atbalstu un tā apjomu, tostarp niķeļa rūdas nodrošināšanu par neatbilstoši zemu atlīdzību, iespējams, būs jāizmanto pieejamie fakti saskaņā ar pamatregulas 28. panta 1. punktu.

(339)

Komisija savā anketā, vēstulē par nepilnībām un attālinātās kontrolpārbaudes laikā pieprasīja IDV sniegt noteiktu informāciju par niķeļa rūdas piegādātājiem (proti, par kalnrūpniecības uzņēmumiem) un niķeļa rūdas iekšzemes tirgus darbību Indonēzijā. Šie informācijas pieprasījumi cita starpā ietvēra jautājumus par tiesisko regulējumu un institucionālo sistēmu, niķeļa rūdas tirgus organizāciju, niķeļa rūdas ražotājiem Indonēzijā, iekšzemes un eksporta cenu noteikšanas mehānismiem un cenām, kā arī uzņēmumu kapitāldaļām.

(340)

Uzsākot procedūru, Komisija pieprasīja IDV nosūtīt antisubsidēšanas anketai pievienoto B papildinājumu (anketa niķeļa rūdas piegādātājiem) desmit galvenajiem niķeļa rūdas ražotājiem un izplatītājiem, kā arī visiem citiem niķeļa rūdas ražotājiem un izplatītājiem, kas ir piegādājuši niķeļa rūdu ražotājiem eksportētājiem. B papildinājums ietvēra Word dokumentu (Appendix B_Input supplier) un Excel failu (Appendix B – Input suppliers tables). IDV nosūtīja izejmateriālu piegādātājiem paredzēto īpašo anketu zināmajiem piegādātājiem Indonēzijā.

(341)

Komisija savā 2021. gada 4. oktobra vēstulē par nepilnībām IDV norādīja, ka tā nav saņēmusi nevienu atbildi uz anketas B papildinājumu no neviena no lielākajiem Indonēzija niķeļa rūdas piegādātājiem. Arī saistītie niķeļa rūdas piegādātāji nesniedza atbildi.

(342)

Tā rezultātā, neskatoties uz faktu, ka Indonēzijā ir vairāk nekā 290 niķeļa rūdas ieguvēju, kā norādīts 378. apsvērumā, Komisija saņēma atbildi tikai no viena saistītā niķeļa rūdas tirgotāja (PT. Ekasa Yad Resources), kas jebkurā gadījumā iesniedza savu atbildi kā IRNC grupas saistītais uzņēmums, un no viena nesaistīta niķeļa rūdas ražotāja (PT GAG Nikel). Atbildot uz vēstuli par nepilnībām, IDV sniedza tikai divas papildu atbildes par niķeļa rūdas ražotājiem (PT Tiran Indonesia un PT Ceria Nugraha Indotama).

(343)

Triju niķeļa rūdas kalnrūpniecības uzņēmumu atbildēm bija ievērojamas nepilnības. PT GAG Nikel atteicās iesniegt savas licences kopiju un akcionāru un valdes sanāksmju protokolus IP laikā, apgalvojot, ka tie ir konfidenciāli.

(344)

PT Ceria Hugraha iesniedza statūtus un uzņēmējdarbības sertifikātu tikai indonēziešu valodā. Lai gan tika iesniegtas vairākas statūtu versijas, tās visas bija indonēziešu valodā un attēlu formātā, ko nevarēja iztulkot ar datoru, un tāpēc Komisija nevarēja tos izlasīt.

(345)

PT Tiran Indonesia pat neiesniedza atbildi uz Word dokumentu “Appendix B_Input supplier”. Tas iesniedza tikai uzņēmuma prezentāciju indonēziešu valodā, 2019. un 2020. gada finanšu pārskata projektu un Excel failu “Appendix B – Input suppliers tables”. Uzņēmums neiesniedza ne statūtus, ne licenci.

(346)

Attiecībā uz uzņēmumu PT. GAG Nikel, kam veica kontrolpārbaudi, IDV neiesniedza tā RKAB (obligāto gada darba plānu un budžetu) par 2019. un 2020. gadu, kā arī ceturkšņa, pusgada un gada ražošanas un pārdošanas pārskatus, kas MEMR iesniegti par 2019. un 2020. gadu. Pēc GAG Nikel AKP IDV iesniedza GAG Nikel dibināšanas aktu, bet tikai indonēziešu valodā un formātā, ko nevarēja iztulkot ar datoru, un tāpēc Komisija to nevarēja izmantot.

(347)

Visbeidzot, IDV apgalvoja, ka RKAB paredzētais ražošanas apjoms, kā paskaidrots 414.–424. apsvērumā, tika noteikts atbilstoši apjomam, kas norādīts priekšizpētē. IDV tomēr iesniedza tikai dažas lappuses no to uzņēmumu priekšizpētes un ietekmes uz vidi analīzes, par kuriem tā iesniedza RKAB ar dažiem skaitļiem, savukārt teksts, kas attiecas uz šiem skaitļiem, bez jebkādiem paskaidrojumiem tika aizkrāsots ar melnu krāsu, kas liecina par to, ka IDV apzināti traucēja Komisijai novērtēt veidu, kā kalnrūpniecības uzņēmumi noteica savus gada ražošanas apjomus.

(348)

Turklāt Komisija konstatēja neatbilstības saistībā ar niķeļa rūdas kopējo patēriņu Indonēzijas tirgū. Komisija nespēja salīdzināt šos datus ar NTAV ražotāju eksportētāju veiktajiem niķeļa rūdas pirkumiem. IDV arī nesniedza statistikas datus par Indonēzijas niķeļa rūdas iekšzemes cenām, lai gan saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem tā vāc šādu informāciju.

(349)

Pēc vēstules saņemšanas par pamatregulas 28. panta iespējamo piemērošanu (“28. panta vēstule”) IDV 28. panta vēstuli interpretēja kā vēstuli par nepilnībām un iesniedza vairākus GAG Nikel papildu dokumentus, piemēram, GAG Nikel RKAB par 2019. un 2020. gadu, pieteikumu / ziņojumu RKAB saņemšanai par 2019. un 2020. gadu un ceturkšņa pārskatus par niķeļa rūdas ražošanu un pārdošanu 2019. un 2020. gadā. Visi šie dokumenti bija tikai indonēziešu valodā. IDV arī iesniedza atbildi uz B papildinājumu attiecībā uz uzņēmumu Antam.

(350)

Ņemot vērā šo dokumentu ļoti novēloto iesniegšanas laiku un to, ka tie netika iesniegti angļu valodā, kā arī faktu, ka juridiskais konteksts bija 28. panta procedūra, nevis nepilnību process, un to, ka jebkurā gadījumā Komisija nevarētu pārbaudīt šo informāciju un lūgt paskaidrojumus par šiem dokumentiem, tos nevarēja izmantot izmeklēšanā. Tādējādi Komisija nolēma neņemt vērā šādu informāciju, kā noteikts pamatregulas 28. panta 3. punktā, un tā vietā izmantot pieejamos faktus.

(351)

Saistībā ar datu par niķeļa rūdas patēriņu Indonēzijā nekonsekvenci IDV uzstāja, ka šie dati ir precīzi, un apgalvoja, ka tā izmantoja IRNC grupas patērēto niķeļa rūdas daudzumu, uzskatot, ka tas bija vienīgais nerūsējošā tērauda ražotājs, kas izmanto niķeļa rūdu kā izejresursu. Jānorāda, ka IDV tika lūgts iesniegt informāciju par niķeļa rūdas kopējo patēriņu Indonēzijā, ne tikai par niķeļa rūdas patēriņu nerūsējošā tērauda ražotājiem. Tomēr, kā uzsvērts 28. panta vēstulē IDV, šie dati nesaskan ar pārbaudītajiem datiem par IRNC grupas veiktajiem niķeļa rūdas pirkumiem.

(352)

Turklāt pretēji IDV apgalvojumam, ka tās rīcībā nebija informācijas par niķeļa rūdas cenu Indonēzijā, GAG Nikel iesniegtie ceturkšņa pārskati un RKAB pieteikums liecina par kaut ko citu. Šajos dokumentos GAG Nikel ziņoja IDV par visiem atsevišķiem niķeļa rūdas pārdošanas darījumiem, tādējādi atklājot IDV niķeļa rūdas pārdošanas apjomu, pārdošanas cenas un klientu nosaukumus.

(353)

Pietiekamas sadarbības trūkums neļāva Komisijai savākt visu informāciju, ko tā uzskatīja par būtisku konstatējumiem šajā izmeklēšanā. Niķeļa kalnrūpniecības uzņēmumu nesadarbošanās dēļ Komisijai arī tika liegta iespēja apkopot papildu dokumentus un pieprasīt papildu informāciju, proti, par licences līgumiem starp kalnrūpniecības uzņēmumiem un IDV, kas ietver arī to pamatā esošos nosacījumus, honorārus un atsauces uz to reglamentējošo tiesisko regulējumu. Līdz ar to attiecībā uz iespējamību, ka valdība ir nodrošinājusi niķeļa rūdu par neatbilstoši zemu atlīdzību, IDV nesniedza vajadzīgo informāciju un pierādījumus, ko Komisija pieprasīja savā anketā un AKP laikā.

(354)

Tā kā no IDV netika saņemta informācija par pretējo, Komisija saskaņā ar pamatregulas 28. pantu savos konstatējumos attiecībā uz šiem izmeklēšanas aspektiem daļēji pamatojās uz pieejamiem faktiem.

(355)

Piezīmēs par galīgo izpausto informāciju IDV skaidroja, ka tā ir iesniegusi GAG Nikel statūtus kā daļu no dibināšanas akta, kas tika iesniegts ar 2021. gada 19. novembra vēstuli. Komisija apstiprināja, ka statūti ir daļa no dibināšanas akta. Tomēr Komisija norādīja, ka šis iesniegums tika iesniegts ļoti vēlu izmeklēšanas periodā un, kas ir vēl svarīgāk, statūti tika iesniegti tikai indonēziešu valodā. Tāpēc Komisija nevarēja tos izmantot.

(356)

IDV arī norādīja, ka PT. Ceria Hugraha statūtu tulkošanai bija nepieciešams laiks. Jebkurā gadījumā IDV apgalvoja, ka Komisija nav pieprasījusi visu dokumentu tulkojumu angļu valodā un ka tulkojuma trūkumam nevajadzētu kavēt izmeklēšanu. Attiecībā uz faila formātu IDV apgalvoja, ka tas nebija precizēts.

(357)

Komisija norādīja, ka norādījumos par antisubsidēšanas anketu, kurai pievienots pielikums izejresursu piegādātājiem, ir skaidri norādīts: “Lūdzu, iesniedziet visu to dokumentu un avota materiālu tulkojumu angļu valodā, kurus iesniedzat, atbildot uz šo anketu”. Turklāt antisubsidēšanas anketa tika nosūtīta IDV 2021. gada 18. maijā, un tāpēc IDV rīcībā bija vairāk nekā pietiekami laika PT. Ceria Hugraha statūtu tulkošanai. Attiecībā uz faila formātu Komisija nāca klajā ar piezīmi par dokumenta formātu 344. apsvērumā, jo tā dēļ nebija iespējams veikt datorizētu tulkojumu un izmantot šo dokumentu. Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts.

(358)

Attiecībā uz RKAB IDV atgādināja, ka tā šos dokumentus iesniedza kā 2021. gada 8. decembra vēstules pielikumu. Komisija atgādināja, ka 2021. gada 19. novembra vēstulē (kas bija termiņš, līdz kuram IDV bija jāiesniedz AKP pierādījumi) IDV informēja Komisiju, ka, pamatojoties uz iekšēju lēmumu, GAG Nickel ir nolēmis neiesniegt RKAB. 2021. gada 8. decembra vēstule tika nosūtīta kā atbilde uz 28. panta vēstuli. Komisija norādīja, ka šis datums bija pārāk vēlu izmeklēšanas procesā, lai Komisija varētu ņemt vērā jaunos dokumentus. Vēl svarīgāk ir tas, ka 28. panta process un piezīmes, ko ieinteresētās personas var iesniegt, attiecas uz informācijas neiesniegšanu, un šīs personas šo procesu un piezīmes nevar izmantot kā iespēju iesniegt jaunu informāciju, kas bija jāiesniedz agrākā izmeklēšanas posmā vai trūkumu novēršanas procesa laikā. Tāpēc Komisija noraidīja šo argumentu.

(359)

IDV arī paskaidroja, ka tā aizkrāsoja tekstu, kas nav saistīts ar datiem par ražošanas apjomu, lai vienkāršotu teksta lasīšanu.

(360)

Komisija norādīja, ka IDV tika lūgts iesniegt pilnīgus dokumentus un neaizkrāsot nevienu teksta daļu. Komisijai būtu vajadzīga piekļuve visam tekstam, lai pienācīgi novērtētu RKAB iekļauto pilnīgo informāciju, kas vajadzīga tās konstatējumu sagatavošanai. Tāpēc šis arguments tika noraidīts.

(361)

Attiecībā uz statistikas datiem par patēriņu IDV apgalvoja, ka, tā kā Komisija izmantoja atlasi, tā nevarēja saskaņot valsts patēriņa datus ar datiem par IRNC iegādāto niķeļa rūdu. Komisija uzsvēra un precizēja, ka IRNC iegādātais niķeļa rūdas daudzums bija ievērojami lielāks nekā IDV ziņotie valsts patēriņa dati. Tāpēc šķiet, ka IDV iesniegtajos datos niķeļa rūdas ražošanas apjoms valstī bija novērtēts daudz par zemu. IDV nenorādīja nekādus faktus, lai atspēkotu šos konstatējumus. Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts.

(362)

IDV arī paskaidroja, ka termiņa beigās tā joprojām mēģināja iesniegt informāciju un datus, jo Komisija 28. panta vēstulē norādīja, ka tā būtu apsvērusi 28. panta izmantošanu. IDV apgalvoja, ka ne tai, ne GAG Nikel nebija pietiekami daudz laika dokumentu tulkošanai un ka AKP laikā Komisija nenorādīja, ka dokumenti būtu jātulko angļu valodā. Attiecībā uz tulkojumu Komisija atsaucās uz anketā sniegtajiem norādījumiem un atgādināja, ka tai katru reizi pieprasījumā iesniegt dokumentu nav jānorāda, ka šis dokuments ir jātulko. Informācijas neiesniegšana angļu valodā var izraisīt pieejamo faktu piemērošanu, jo nav iespējams izmantot iesniegtos dokumentus. Komisija atgādina, ka IDV, atbildot uz 28. panta vēstuli, neiesniedza nevienu lūgumu pagarināt termiņu vai norādi, ka darbs saistībā ar vēlāk iesniegtiem dokumentiem joprojām turpinās. Turklāt Komisija atgādināja, ka IDV bija iesaistīta vairākās kompensācijas maksājumu izmeklēšanās, un tādējādi tai bija labi zināms, ka šādu izmeklēšanu gaitā dokumenti jāiesniedz angļu valodā. Tāpēc šī prasība tika noraidīta.

(363)

IDV atkārtoja savas 2021. gada 8. decembra vēstules saturu saistībā ar Indonēzijas niķeļa rūdas patēriņa datiem, norādot, ka tā ir iesniegusi datus par niķeļa rūdas patēriņu nerūsējošā tērauda nozarē. Kā paskaidrots 361. apsvērumā iepriekš, Komisija vēlreiz atgādināja, ka IDV tika lūgts iesniegt informāciju par niķeļa rūdas kopējo patēriņu Indonēzijā, ne tikai par niķeļa rūdas patēriņu nerūsējošā tērauda nozarē.

(364)

IDV arī apgalvoja, ka ne tā, ne kalnrūpniecības uzņēmumi nekad nav atteikušies sniegt pierādījumus par valsts līdzdalību kapitālā, kontroli un lēmumu pieņemšanas procesiem. IDV atzina, ka Antam iegādājās GAG Nikel akcionāru, bet atgādināja, ka GAG Nikel joprojām ir iekļauts sarakstā kā ārvalstu subjekts (kā tika skaidrots AKP laikā).

(365)

Komisija uzskatīja, ka atbildē uz anketas jautājumiem nebija pierādījumu par to, ka valstij pieder GAG Nikel kontrolpaketes īpašnieks, kas tika minēts tikai AKP laikā. Turklāt tam, ka GAG Nikel tiek uzskatīts par ārvalstu subjektu, nav nozīmes attiecībā uz valstij piederošām īpašumtiesībām. Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts.

(366)

IDV arī skaidroja, ka PT. Vale netika iekļauts desmit lielāko izejresursu ražotāju sarakstā, jo tā nosūtīja izejresursu piegādātājiem paredzēto anketu tikai ražotāju eksportētāju, kas sadarbojas, izejresursu piegādātājiem. Tāpēc desmit lielāko izejresursu ražotāju sarakstā nebija iekļauts PT. Vale.

(367)

Komisija atgādina, ka instrukcijās anketā par desmit lielāko izejresursu ražotāju sarakstu ir skaidri prasīts, lai IDV “iesniedz sarakstu ar tālāk norādīto informāciju par desmit lielākajiem katra šā izejresursa ražotājiem”. Instrukcijās nebija atsauces uz izejmateriālu piegādi ražotājiem eksportētājiem, un tāpēc sarakstā bija jāiekļauj desmit lielākie izejresursu ražotāji Indonēzijā.

(368)

Noslēgumā visi apgalvojumi tika noraidīti. Katrā ziņā Komisija norādīja, ka neviena no šīm piezīmēm atsevišķi vai kopā ar citām piezīmēm nebūtu varējusi atspēkot konstatējumus par nesadarbošanos vai citus izmeklēšanas aspektus, kas tādējādi tika apstiprināti.

(369)

Lai noteiktu, vai pastāv kompensējama subsīdija, saskaņā ar pamatregulas 3. un 4. pantu ir jāpastāv trim elementiem: a) IDV finansiālais ieguldījums ar valsts iestādes palīdzību un/vai uzticot privātai organizācijai vai norīkojot to iekšzemē nodrošināt niķeļa rūdu; b) ieguvums saņēmējam un c) īpašas iezīmes.

(370)

Attiecībā uz pirmo elementu Komisija analizēja, vai IDV pieņemto pasākumu kopuma rezultātā tika dots finansiāls ieguldījums niķeļa rūdas, ko valdība nodrošināja par neatbilstoši zemu atlīdzību, formā Indonēzijas NTAV ražotājiem eksportētājiem, šajā nolūkā izmantojot valsts iestādi vai to uzticot privātai organizācijai / norīkojot privātu organizāciju pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē.

(371)

Izmeklēšanas laikā vispirms tika novērtēts, vai IDV nerūsējošā tērauda ražotājiem nodrošināja niķeļa rūdu, izmantojot kalnrūpniecības uzņēmumus, kas darbojas kā valsts iestāde. Attiecīgais juridiskais standarts un interpretācija šā novērtējuma vajadzībām saskaņā ar pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 2. panta b) apakšpunktu izriet no PTO judikatūras par valsts iestādi, kas skaidrota 225.–232. apsvērumā.

(372)

Kopumā tas, vai Indonēzijas kalnrūpniecības uzņēmumi ir valsts iestādes, būtu jānosaka, ņemot vērā šo uzņēmumu pamatiezīmes un funkcijas, kā arī to attiecības ar IDV.

(373)

IDV ir izveidojusi regulatīvu mehānismu, ar kuru niķeļa rūdas ieguves uzņēmumiem tiek piešķirts pilnvarojums izpildīt valdības funkcijas.

(374)

Derīgo izrakteņu ieguve un pārvaldība Indonēzijā ir tāda, kas Indonēzija tiek klasificēta kā valdības darbība. Šajā ziņā 1945. gada konstitūcijas 33. panta 3. punktā ir apstiprināts, ka zeme, ūdens un dabas resursu bagātības, kas atrodas zemē, ir valsts kontrolē un tiek izmantotas sabiedrības vislielākās labklājības panākšanai. Kā norādīts 2009. gada Kalnrūpniecības likuma preambulā, “šo resursu apsaimniekošanai ir jābūt valsts kontrolē, lai valsts ekonomikai nodrošinātu reālu pievienoto vērtību, tiecoties taisnīgi panākt sabiedrības pārticību un labklājību”. Tādējādi visi derīgie izrakteņi Indonēzijā ir publiski dabas resursi, kurus kontrolē un izmanto valsts.

(375)

Ar vairākiem normatīvajiem aktiem IDV nolemj, kuram uzņēmumam ir atļauts iegūt niķeļa rūdu un kādā vietā (proti, ieguves teritorijās). Lai iegūtu niķeļa rūdu, kalnrūpniecības uzņēmumiem ir vajadzīga licence. IDV arī nosaka niķeļa rūdas daudzumu, ko kalnrūpniecības uzņēmumi var iegūt. Saskaņā ar 2009. gada Kalnrūpniecības likuma 5. panta 3. punktu IDV “ir pilnvarota noteikt visu preču gada ražošanas apjomu katrā provincē”. Tāpat saskaņā ar 2009. gada Kalnrūpniecības likuma 5. panta 1. punktu un 5. panta 5. punktu IDV var kontrolēt derīgo izrakteņu ražošanu un eksportu valsts interesēs. IDV arī pieprasa, lai kalnrūpniecības uzņēmumi palielina derīgo izrakteņu pievienoto vērtību, prasot niķeļa rūdas turpmāku pārstrādi un attīrīšanu, un nosaka, kam kalnrūpniecības uzņēmumi var pārdot niķeļa rūdu šādai turpmākai pārstrādei (2009. gada Kalnrūpniecības likuma 102.–104. pants). Turklāt 2009. gada Kalnrūpniecības likuma 119. pantā ir noteikts, ka “ministrs, gubernators, reģents/mērs atbilstoši savām pilnvarām var anulēt” licenci, ja: a) [licences] turētājs nepilda savus pienākumus, kas jau ir noteikti [licencē] un normatīvajos aktos”.

(376)

Tādējādi Indonēzijas tiesiskā un ekonomiskā vide, kā sīkāk izklāstīts 396.–400. apsvērumā, liecina, ka kalnrūpniecības uzņēmumi, kas iegūst niķeļa rūdu, ir cieši saistīti ar valdību, izpildot valdības funkcijas. Jo īpaši kalnrūpniecības uzņēmumu, kas bieži pieder valstij, mērķis ir īstenot Indonēzijas politiku attiecībā uz dabas resursu pārvaldību veidā, kas vislabāk sekmē un veicina valsts attīstību.

(377)

Komisija vispirms ievāca informāciju par valsts īpašumtiesībām, kā arī formālas norādes par valdības kontroli pār valstij piederošiem niķeļa rūdas ieguvējiem. Šajā nolūkā Komisijai gandrīz pilnībā bija jāpaļaujas uz pieejamajiem faktiem saskaņā ar pamatregulas 28. pantu, jo IDV un niķeļa kalnrūpniecības uzņēmumi atteicās sniegt pierādījumus par īpašumtiesībām, kontroli un lēmumu pieņemšanas procesu, kura rezultātā niķeļa rūda tika piegādāta par neatbilstoši zemu atlīdzību, kā izklāstīts 338.–354. apsvērumā.

(378)

IDV norādīja, ka izmeklēšanas periodā Indonēzijā bija vairāk nekā 290 niķeļa rūdas ražotāji. IDV iesniedza sarakstu ar desmit lielākajiem niķeļa rūdas ražotājiem un norādīja, ka tikai viens no tiem pieder valstij, t. i., Antam. IDV arī apgalvoja, ka tai nepieder, tā nekontrolē un tai nav attiecību ar uzņēmumiem, kas klasificēti kā privāti uzņēmumi. Turklāt IDV apgalvoja, ka neviens valdības ierēdnis nav PT Aneka Tambang direktoru padomes loceklis. Jāatzīmē, ka Antam noteiktajā termiņā nesniedza atbildi uz 340. apsvērumā minēto B papildinājumu. IDV iesniedza atbildi uz B papildinājumu attiecībā uz Antam pēc tam, kad tā tika informēta par 28. panta piemērošanu, kā minēts 349. apsvērumā, un tāpēc to vairs nevarēja pārbaudīt.

(379)

Turklāt IDV norādīja, ka 6 % un 4 % no niķeļa iekšzemes ražošanas apjoma attiecīgi 2019. un 2020. gadā nodrošināja valstij piederoši uzņēmumi.

(380)

Vēstulē par nepilnībām Komisija lūdza IDV norādīt tirgus daļu, kura pieder katram no desmit lielākajiem niķeļa rūdas ražotājiem vai, ja šāda informācija nav pieejama, to attiecīgo apgrozījumu. Atbildot uz šo jautājumu, IDV faktiski iesniedza vēl vienu sarakstu ar desmit lielākajiem niķeļa rūdas uzņēmumiem, pamatojoties uz to niķeļa rūdas ražošanas apjomu 2019. un 2020. gadā. Kopumā šie uzņēmumi nodrošināja attiecīgi 37 % un 42 % no kopējā iekšzemes ražošanas apjoma. Abos desmit lielāko niķeļa rūdas ražotāju sarakstos pārklājās tikai divi ražotāji.

(381)

Vēstulē par nepilnībām Komisija arī lūdza IDV sniegt informāciju par to desmit lielāko niķeļa rūdas ražotāju akcionāru struktūru, kas tika norādīti atbildēs uz anketas jautājumiem. Komisija lūdza IDV iesniegt akcionāru struktūru desmit niķeļa rūdas ražotājiem, kurus tā identificēja kā lielus IRNC piegādātājus.

(382)

IDV atbildēja, ka, izņemot Antam, kas bija kotēts uzņēmums, pārējie uzņēmumi netika kotēti Indonēzijas biržā un tāpēc tā nevarēja iegūt informāciju par to akcionāru struktūru. IDV arī iesniedza ziņas par akcionāru struktūru diviem no desmit lielākajiem niķeļa rūdas ražotājiem, kas bija norādīti otrajā sarakstā; atbilstoši iesniegtajiem datiem abi šie uzņēmumi bija privāti. Arī attiecībā uz Komisijas iesniegto uzņēmumu sarakstu IDV iesniedza akcionāru struktūru sešiem uzņēmumiem, kas bija minēti kā privāti uzņēmumi. Visbeidzot, IDV norādīja, ka vienīgais ražotājs eksportētājs, kas Indonēzijā iepirka niķeļa rūdu, piegādāja niķeļa rūdu tikai no privātiem piegādātājiem.

(383)

Izmeklēšanā atklājās, ka IDV apgalvojums par to, ka tai nav informācijas par niķeļa ieguves uzņēmumu akcionāru struktūru, ir nepareizs. Gluži pretēji, Komisija konstatēja, ka IDV cieši uzrauga kalnrūpniecības uzņēmumu īpašumtiesības. Pirmkārt, ja uzņēmums iesniedz pieteikumu ieguves licences saņemšanai (piemēram, IUP vai IUPK), tam akcionāru struktūra ir jāiesniedz attiecīgajām Indonēzijas iestādēm, jo pastāv noteikti ierobežojumi attiecībā uz ārvalstu īpašniekiem. Saskaņā ar GR 77/2014 izpētes (73) IUP un IUPK gadījumā ārvalstniekiem piederoša īpašumtiesību daļa var būt ne lielāka kā 75 %. Ārvalstniekiem piederoša īpašumtiesību procentuālā dala IUP/IUPK gadījumā sākas ar 49 % un pakāpeniski pieaug līdz 60 %, ja darbība ietver pārstrādi vai rafinēšanu, un līdz 70 %, ja darbība notiek pazemē. Otrkārt, akcionāru struktūra ir nepieciešama arī, lai IDV varētu īstenot atsavināšanas prasību saskaņā ar 2009. gada Kalnrūpniecības likumu, ko piemēro ar GR 1/2017 un MEMR 9/2017 (grozīti ar MEMR 43/2018), kā paskaidrots 425.–433. apsvērumā. Visbeidzot, kopš stājās spēkā 2009. gada Kalnrūpniecības likums, IDV ir pieņēmusi vairākus noteikumus, saskaņā ar kuriem nepieciešams centrālās vai reģionālās valdības apstiprinājums, lai mainītu kalnrūpniecības uzņēmumu akcionārus un valdes locekļus. MEMR 27/2013 bija pirmie noteikumi, ar ko ieviesa apstiprināšanas prasības IUP turētāju akcionāru un valdes locekļu nomaiņai. Būtībā saskaņā ar šiem noteikumiem bija jāsaņem MEMR vai reģionālās valdības vadītāja apstiprinājums (atkarībā no to attiecīgajām pilnvarām), lai mainītu kalnrūpniecības uzņēmumu IUP turētāju akcionārus un valdes locekļus. Jaunākie noteikumi šajā ziņā ir GR 48/2017 (74). Turklāt GAG Nikel akcionāru struktūra tika iekļauta pieteikumā / ziņojumā RKAB saņemšanai attiecībā uz GAG Nikel, ko IDV iesniedza, atbildot uz 28. panta piemērošanu, kā minēts 349. apsvērumā. Katru gadu, kad kalnrūpniecības uzņēmums piesakās obligātajam RKAB, kas ir daļa no šajā ziņā iesniegtās informācijas paketes, tam sava akcionāru struktūra ir jāiesniedz MEMR. Tāpēc Komisijai, pamatojoties uz pamatregulas 28. pantu, bija jāizmanto pieejamie fakti, lai novērstu nepilnības, jo IDV nesadarbojās attiecībā uz kalnrūpniecības uzņēmumu īpašumtiesībām un kontroli.

(384)

Pirmkārt, Komisija izpētīja izmeklēšanas laikā iesniegto, ļoti ierobežoto informāciju par kalnrūpniecības uzņēmumu īpašumtiesībām un kontroli. Atbildē uz PT GAG Nickel B pielikumu tika norādīts, ka Antam ir mazākuma akcionārs un lielākā daļa akciju pieder citai sabiedrībai. Atbildēs uz anketas jautājumiem IDV nesniedza konkrētu informāciju par šā uzņēmuma akcionāru publisko raksturu. Tomēr atbilstoši Komisijas atklātajiem publiskajiem avotiem (75) izrādījās, ka šā uzņēmuma faktiskais akcionārs bija IDV, kam pilnībā piederēja visas tā daļas. Pēc tam tas tika apstiprināts PT GAG Nickel AKP laikā. Tā rezultātā kļuva skaidrs, ka IDV nav sniegusi pilnīgu un precīzu informāciju par šā uzņēmuma patiesajiem faktiskajiem īpašniekiem.

(385)

Turklāt tiek norādīts, ka IDV neiekļāva PT Vale Indonēzijas lielāko niķeļa rūdas ieguves uzņēmumu sarakstā. Tomēr, pamatojoties uz publiski pieejamo informāciju, PT Vale 2019. gadā ieguva aptuveni 4,2 miljonus (76) tonnu niķeļa rūdas, kas ir vairāk, nekā 2019. gadā ieguva vislielākais IDV norādītais niķeļa rūdas kalnrūpniecības uzņēmums. Turklāt ar PT Indonesia Asahan Aluminium (Inalum) (77) starpniecību valstij pieder arī 20 % PT Vale Indonesia akciju (78). IDV 2020. gadā kļuva par PT Vale akcionāru, kas bija daļa no IDV prasības par ārvalstniekiem piederošu uzņēmumu akciju atsavināšanu. Turklāt, atbildot uz 28. panta vēstuli, IDV norādīja, ka PT Vale nav valstij piederošs uzņēmums (bet neatklāja, ka Indonēzijas valstij pieder 20 % PT Vale daļu) un ka tas neražo un nepārdod niķeļa rūdu, bet gan niķeļa metālakmeni. Lai gan PT Vale patiešām ir niķeļa metālakmens ražotājs, tam ir arī niķeļa rūdas raktuves Indonēzijā (79) un tas iegūst niķeļa rūdu savām vajadzībām.

(386)

Tas liecina, ka IDV sniedza neprecīzu informāciju par lielākajiem niķeļa ieguves uzņēmumiem, kas veic piegādes, un IDV AKP laikā skaidrotā informācija arī bija pretrunā tam, ko tā norādīja atbildēs uz anketas jautājumiem un vēstuli par nepilnībām. Turklāt IDV ne tikai iesniedza neuzticamus datus par niķeļa rūdas patēriņu, kā paskaidrots 351. apsvērumā, bet arī dati par niķeļa rūdas ražošanas apjomu nav ticami, jo IDV neietvēra niķeļa rūdas ražošanu pašu patēriņam. Šīs acīmredzamās neatbilstības rada šaubas par IDV precizitāti un uzticamību attiecībā uz šiem izmeklēšanas aspektiem.

(387)

Lai novērstu visas būtiskās nepilnības attiecībā uz valsts īpašumtiesībām un kontroles īstenošanu niķeļa rūdas ieguves uzņēmumos, ņemot vērā ierobežoto un nekonsekvento informāciju, ko sniedza IDV, Komisija veica izpēti, pamatojoties uz publiski pieejamiem avotiem. Diemžēl publiski bija pieejams maz informācijas par kalnrūpniecības uzņēmumu, tostarp lielo uzņēmumu, īpašumtiesībām un kontroli. Tomēr šīs izpētes rezultāti liecināja, ka papildus Antam (80) valstij ar Antam starpniecību pieder arī PT GAG Nickel un PT WEDA Bay Nickel (81) akcijas, lai gan IDV apgalvoja, ka tai nav informācijas par PT WEDA Bay Nickel akcionāru struktūru.

(388)

Turklāt Komisijas izpēte liecināja, ka cits valstij piederošs uzņēmums, proti, PT Timah TbK, veic savas niķeļa ieguves darbības, izmantojot savu meitasuzņēmumu PT Tim Nikel Sejahtera Sulavesi dienvidaustrumos (82). PT Tonia Mitra Sejahtera (kas ir viens no IDV minētajiem uzņēmumiem) akcionārs ir Indonēzijas Tirdzniecības ministrija.

(389)

Pēc tam Komisija aprēķināja valstij piederošo uzņēmumu daļu, pamatojoties uz iekšzemes produkcijas procentuālo daļu, ko izmeklēšanas laikā norādīja IDV. Pat ņemot vērā publiski pieejamo informāciju par ļoti ierobežotu uzņēmumu skaitu (pieci) salīdzinājumā ar kopējo kalnrūpniecības uzņēmumu skaitu, par kuriem ziņoja IDV (vairāk nekā 290), var secināt, ka valstij piederošo uzņēmumu daļa kopējā ražošanas apjomā 2020. gadā bija vairāk nekā 27 % (83) (PT Vale un PT Tim Nikel Sejahtera akcijas nebija iekļautas IDV sniegtajā informācijā). Jau tas vien veido valstij piederošo uzņēmumu nozīmīgu tirgus daļu. Šī daļa būtu jāuzskata par pārāk zemu novērtētu, jo ir ļoti iespējams, ka daļa no daudzajiem citiem kalnrūpniecības uzņēmumiem, par kuriem nebija pieejama publiska informācija, arī ir valstij piederoši uzņēmumi. Pamatojoties uz 28. pantu, Komisija tādējādi varēja secināt, ka lielāka daļa kalnrūpniecības uzņēmumu, kas ražo niķeļa rūdu, faktiski pieder valstij. Šī procentuālā daļa var tikai palielināties, ņemot vērā atsavināšanas pienākumu, kas izskaidrots 425.–434. apsvērumā.

(390)

Komisijai bija jāpaļaujas uz pašas veikto izpēti arī attiecībā uz kalnrūpniecības uzņēmumu pārvaldību un kontroli, jo IDV nesadarbojās. Kā iepriekš, publiski pieejamā informācija bija ierobežota. Attiecībā uz Antam Komisija konstatēja, ka saskaņā ar tās gada pārskatiem komisāru padomē ir pieci locekļi, bet direktoru padomē – četri locekļi. Šķiet, ka uzņēmumā Antam IDV tieši pieder tikai A sērijas akcija ar Dwiwarna īpašumtiesībām. Visiem pārējiem akcionāriem pieder B sērijas akcijas. Dwiwarna akcionāriem / pilnvarniekiem ir ekskluzīvas tiesības iecelt direktorus un komisāru padomi. 2018. gadā divi no pieciem komisāru padomes locekļiem un trīs no četriem direktoru padomes locekļiem pēc IDV un tās pilnvarnieka priekšlikuma tika atlaisti un aizstāti. Tāpat 2019. gadā pēc IDV un tās pilnvarnieka priekšlikuma tika atlaists un aizstāts komisārs–priekšsēdētājs, direktors–priekšsēdētājs un divi citi direktori. Turklāt pašreizējais komisārs–priekšsēdētājs ir dienējis bruņotajos spēkos, vēl viens komisārs ir pašreizējais Valsts izlūkošanas aģentūras darbinieks, bet vēl cits ir MEMR amatpersona. Tikai divi no pieciem komisāriem var tikt klasificēti kā neatkarīgi komisāri. Visbeidzot, komisāru padomē viens direktors ir bijušais GAG Nikel darbinieks, otrs – bijušais Inalum darbinieks un trešais – arī bijušais cita valstij piederoša uzņēmuma darbinieks. Tikai viens direktors ir privātā sektora pārstāvis.

(391)

Turklāt GAG Nikel komisāru padomē ir divi locekļi, bet direktoru padomē – divi locekļi saskaņā ar GAG Nikel atbildēm uz anketas jautājumiem vai trīs locekļi saskaņā ar Antam 2020. gada pārskatu. Viens no pašreizējiem GAG Nikel komisāru padomes locekļiem ir bijušais MEMR Derīgo izrakteņu un ogļu ieņēmumu direktors, savukārt bijušais (ne no 2020. gada 20. jūnija) komisārs–priekšsēdētājs bija Antam darbinieks. Pašreizējais GAG Nikel direktors–priekšsēdētājs un cits direktors ir Antam darbinieki, bet trešais direktors ir Inalum darbinieks.

(392)

PT Vale direktoru padomē ir pieci locekļi, un komisāru padomē ir desmit locekļi. Pašreizējais komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieks ir pašreizējais Inalum stratēģisko pakalpojumu direktors (84). Vēl viens komisāru padomes loceklis ir bijušais Indonēzijas komunikācijas un informācijas ministrs un Indonēzijas valstij piederošā elektroenerģijas uzņēmuma PT PLN izpilddirektora vietnieks. Vēl viens komisāru padomes loceklis ir bijušais MEMR ģenerāldirektors un bijušais Antam komisārs–priekšsēdētājs, kā arī pašreizējais rūpniecības ministra palīgs metāla, dabasgāzes un dabas resursu jautājumos.

(393)

Pamatojoties uz lietas materiālos esošo informāciju un izpēti, kas Komisijai bija jāveic IDV plašās nesadarbošanās dēļ, Komisija secināja, ka kalnrūpniecības uzņēmumi, kas ražo ievērojamu niķeļa rūdas daļu, pilnībā vai daļēji pieder valstij, kā arī tos pārvalda un/vai kontrolē valsts, cieši sadarbojoties ar IDV.

(394)

Papildus valsts īpašumtiesībām un formālajām saiknēm starp valsti un kalnrūpniecības uzņēmumiem Komisija novērtēja, vai kalnrūpniecības uzņēmumiem ir valdības pilnvaras un vai tie īsteno šīs pilnvaras, pildot valdības funkcijas.

(395)

Izmeklēšanā apstiprinājās, ka uz visiem kalnrūpniecības uzņēmumiem neatkarīgi no to īpašumtiesībām attiecas vairāki valdības noteikti pasākumi niķeļa rūdas nodrošināšanai, kas šiem uzņēmumiem ir jāīsteno, proti: 1) pārstrādes iekšzemē pienākums (PIP), 2) eksporta ierobežojumi un/vai eksporta aizliegums, 3) obligāts gada darba plāns un budžets (RKAB), 4) atsavināšanas pienākumi, 5) obligātais cenu noteikšanas mehānisms. Šie pienākumi skaidri parāda, ka kalnrūpniecības uzņēmumi veic valdības funkcijas.

(396)

Komisija atgādina, ka visu šo pasākumu pamatā ir fakts, ka saskaņā ar 2009. gada Kalnrūpniecības likuma 4. pantu derīgos izrakteņus kontrolē valsts. Turklāt 2009. gada Kalnrūpniecības likuma galvenais mērķis ir maksimāli palielināt pievienoto vērtību, ko niķeļa rūdas rezerves dod Indonēzijas ekonomikai. Lai to panāktu, tiesību akti paredz valsts kontroli pār derīgo izrakteņu un ogļu ieguves darbībām. 2. panta 2. punktā ir noteikts, ka “Valsts īstenoto derīgo izrakteņu un ogļu kontroli veic, kā minēts 1. punktā, valdība un/vai reģionālās valdības”. Turklāt IDV var noteikt derīgo izrakteņu politiku, kas par prioritāti uzskata vietējās intereses, jo īpaši kontrolējot ražošanu un eksportu. 5. panta 2. punktā minēts, ka “[v]alsts intereses, kā noteikts 1. punktā, var īstenot, kontrolējot ražošanu un eksportu”. IDV ir tiesības noteikt katras preces gada ražošanas apjomu katrai provincei. 5. panta 3. punktā ir minēts, ka “[ī]stenojot kontroli, kā noteikts 2. punktā, valdībai ir pilnvaras paredzēt katras preces gada ražošanas apjomu katrai provincei”. Saskaņā ar 144. pantu IDV cieši uzrauga kalnrūpniecības uzņēmumu pārvaldību. Īstenojot šo pantu, IDV ieviesa GR 55/2010 par norādījumiem un uzraudzību attiecībā uz ieguves darbību pārvaldības īstenošanu. 22. pantā ir noteikts, ka IDV uzraudzība cita starpā attiecas uz “ražošanas un pārdošanas realizāciju, arī derīgo izrakteņu un ogļu kvalitāti, kvantitāti un cenu”.

(397)

Turklāt, īstenojot 2009. gada Kalnrūpniecības likumu, IDV ieviesa GR 23/2010, ko grozīja ar GR 24/2012. Pamatojoties uz 89. panta 1. punktu “[m]inistrs kontrolē derīgo izrakteņu un ogļu ražošanu, ko veic derīgo izrakteņu un ogļu ieguves darbības atļauju turētāji un derīgo izrakteņu un ogļu ieguves darbības īpašo atļauju turētāji” un 89. panta 2. punktu “[d]erīgo izrakteņu un ogļu ieguves kontrole, kā paredzēts 1. punktā, ir vērsta uz to, lai: a. izpildītu vides prasības; b. saglabātu derīgo izrakteņu un ogļu resursus; c. kontrolētu derīgo izrakteņu un ogļu cenas”. Turklāt saskaņā ar 90. panta 1. punktu “[m]inistrs nosaka derīgo izrakteņu un ogļu ieguves valsts apjomu provinces līmenī”, un saskaņā ar 90. panta 2. punktu “[m]inistrs var gubernatoriem deleģēt pilnvaras noteikt derīgo izrakteņu un ogļu ražošanas apjomu attiecīgajam apgabalam / pilsētai”. 84. pantā arī noteikts, ka “1) ieguves darbības atļaujas turētāji un ieguves darbības īpašās atļaujas turētāji dod priekšroku iekšzemes vajadzībām pēc derīgajiem izrakteņiem un/vai oglēm; 2) ministrs nosaka derīgo izrakteņu un ogļu iekšzemes vajadzības, kā paredzēts 1) punktā, kas ietver pārstrādes rūpniecības un iekšzemes tiešās izmantošanas vajadzības”.

(398)

Ražošanas kontroli papildina arī derīgo izrakteņu pārdošanas apjoma un cenu kontrole vietējā tirgū. Ar šo noteikumu 92. panta 1. punktu ministrs ir pilnvarots “kontrolēt derīgo izrakteņu un ogļu pārdošanu, ko veic derīgo izrakteņu un ogļu ieguves darbības ieguves atļauju turētāji, kā arī derīgo izrakteņu un ogļu ieguves darbības īpašās atļaujas turētāji”. Turklāt 92. panta 2. punktā ir noteikts, ka “1) punktā paredzētās derīgo izrakteņu vai ogļu tirdzniecības kontroles mērķis ir: a) dot priekšroku derīgo izrakteņu un ogļu iekšzemes vajadzību apmierināšanai; un b) stabilizēt derīgo izrakteņu un ogļu cenas”.

(399)

Papildus ražošanas apjomam IDV stingri uzrauga visus pārdošanas darījumus iekšzemes tirgū. MEMR 7/2017 10. pantā ir norādīts: “[m]etāla derīgo izrakteņu ražošanas darbības IUP, ogļu ražošanas darbības IUP, metāla derīgo izrakteņu ražošanas darbības IUPK un ogļu ražošanas darbības IUPK turētāji iesniedz visus metāla derīgo izrakteņu un ogļu pārdevuma līgumus ministram ar ģenerāldirektora vai gubernatora starpniecību atbilstoši to pilnvarām”. 11. pants ir formulēts šādi: “1) Metāla derīgo izrakteņu ražošanas darbības IUP, ogļu ražošanas darbības IUP, metāla derīgo izrakteņu ražošanas darbības IUPK un ogļu ražošanas darbības IUPK turētāji katru mēnesi ne vēlāk kā 5 (piecas) kalendārās dienas pēc katra mēneša beigām ar ģenerāldirektora vai gubernatora starpniecību atbilstoši to pilnvarām iesniedz ministram ziņojumus par metāla derīgo izrakteņu vai ogļu pārdošanas darbību īstenošanu. 2) Ziņojumā par 1. punktā minēto metāla derīgo izrakteņu vai ogļu pārdošanu ietver vismaz pārdošanas cenu, pārdošanas apjomu, pārdoto metāla derīgo izrakteņu vai ogļu kvalitāti, pārdošanas vietu un pārdošanas valsti vai reģionu”.

(400)

Šie pasākumi jau liecina par spēcīgu iejaukšanos un centrālās valdības kontroli kalnrūpniecības nozarē, arī attiecībā uz niķeļa rūdu, kas cita starpā ietver ražošanas un pārdošanas mērķi, cenu kontroli un neobjektivitāti par labu vietējām vajadzībām pēc derīgajiem izrakteņiem, kas iegūti Indonēzijā. Tas nav tikai vienkāršs tiesiskais regulējums kalnrūpniecības uzņēmumiem, bet gan regulējums, saskaņā ar kuru kalnrūpniecības uzņēmumiem ir piešķirtas pilnvaras, kas tiem ir ļāvušas gūt valdības funkcijas attiecībā uz kalnrūpniecības produktu tirgvedību un piegādi, lai izpildītu attiecīgos valdības mērķus. Turpmāk norādītie pasākumi, kas konkrēti attiecas uz niķeļa rūdas nozari, vēl vairāk parāda, kā IDV īsteno savas pilnvaras un kontroli pār kalnrūpniecības uzņēmumiem.

(401)

Saskaņā ar 2009. gada Kalnrūpniecības likuma 102. pantu “IUP un IUPK turētājam ir pienākums palielināt derīgo izrakteņu un/vai ogļu resursu pievienoto vērtību, veicot attīstīšanu, pārstrādi un attīrīšanu, kā arī izmantojot derīgos izrakteņus un ogles”. Turklāt saskaņā ar 103. panta 1. punktu “[r]ažošanas darbības IUP un IUPK turētājiem ir pienākums veikt pārstrādes un attīrīšanas darbības ar vietējiem kalnrūpniecības produktiem” un saskaņā ar 103. panta 2. punktu “IUP un IUPK turētājs, kā norādīts 1. punktā, var pārstrādāt un attīrīt citu IUP un IUPK turētāju kalnrūpniecības produktus”.

(402)

Pienākums veikt pārstrādi un rafinēšanu iekšzemē cita starpā ir paredzēts, lai a) palielinātu kalnrūpniecības vērtību, izmantojot tās preces, b) nodrošinātu izejvielas rūpniecībai, c) nodrošinātu nodarbinātību un d) palielinātu valsts ienākumus. Citiem vārdiem sakot, ar šiem noteikumiem visiem niķeļa rūdas ieguves uzņēmumiem tika noteikts pienākums būvēt savu niķeļa pārstrādes / attīrīšanas ražotni vai arī pārdot savu produkciju šādai iekšzemes ražotnei.

(403)

Turklāt 2009. gada Kalnrūpniecības likuma 170. pantā bija paredzēts piecu gadu pārejas periods: “Darbu līguma [..] turētājam, kas jau ir uzsācis ražošanu, ir jāuzsāk attīrīšana saskaņā ar 103. panta 1. punktu ne vēlāk kā 5 (piecus) gadus pēc šā likuma stāšanās spēkā”. GR 23/2010 112. panta 4. punktā, kas grozīts ar GR 24/2012, ir apstiprināts, ka kalnrūpniecības uzņēmējdarbības licences turētājiem pārstrāde un rafinēšana jāveic iekšzemē ne vēlāk kā piecus gadus pēc 2009. gada Kalnrūpniecības likuma pieņemšanas: “Ieguves atļaujas, reģionālās ieguves atļaujas un mazapjoma ieguves atļaujas, kas piešķirtas saskaņā ar normatīvajiem aktiem pirms šo valdības noteikumu izdošanas, paliek spēkā līdz to termiņa beigām un: [..] c) veic pārstrādi un/vai rafinēšanu / kausēšanu iekšzemē ne vēlāk kā 5 (piecus) gadus pēc 2009. gada Likuma Nr. 4 par derīgo izrakteņu un ogļu ieguvi stāšanās spēkā”.

(404)

Šie pienākumi liecina, ka kalnrūpniecības uzņēmumi nevar brīvi organizēt savu ražošanas un pārstrādes darbību atbilstoši uzņēmējdarbības apsvērumiem. Drīzāk tiem ir jāievēro šie pienākumi ražot un pārstrādāt rūdu iekšzemē, lai palielinātu pievienoto vērtību Indonēzijā. Tāpēc tiem ir piešķirtas valdības pilnvaras, un tādējādi tie veic valdības uzticētas darbības.

(405)

IDV 2014. gada 11. janvārī pieņēma GR 1/2014, ar ko grozīja GR 24/2012 112. pantu un pievienoja jaunu 112.C pantu. Galvenais 112. panta grozījums, ņemot vērā termiņa notecēšanu, bija GR 23/2010 112. panta 4. punkta c) apakšpunkta svītrošana; saskaņā šo apakšpunktu kalnrūpniecības darbības licences (IUP) vai mazapjoma ieguves licences (IPR) turētājam piecu gadu laikā pēc 2009. gada Kalnrūpniecības likuma stāšanās spēkā bija jāveic derīgo izrakteņu pārstrāde un rafinēšana iekšzemē. Galvenie nosacījumi šajā papildu 112.C pantā bija šādi: 1) Darba līgumu turētājiem, kā minēts 2009. gada Kalnrūpniecības likuma 170. pantā, ir jārafinē savi kalnrūpniecības produkti iekšzemē, un 2) darbības un ieguves darbības darījuma licenču (IUPOP) turētājiem, kā minēts šo noteikumu 112. panta 4. punkta a) apakšpunktā, jāpārstrādā un jārafinē savi kalnrūpniecības produkti iekšzemē (85).

(406)

Tajā pašā dienā kā GR 1/2014 (86) īstenošanas noteikumi tika pieņemti noteikumi MEMR 1/2014. MEMR 1/2014 bija iekļauti norādījumi par pārstrādes vai rafinēšanas līmeni, kas jāsasniedz pirms eksportēšanas. MEMR 1/2014 tika definēti 11 metāla derīgie izrakteņi, kurus no 2014. gada janvāra bija aizliegts eksportēt. Sešus metālus, tostarp niķeli, varēja eksportēt tikai pārstrādātā veidā.

(407)

Tiecoties mazināt ietekmi uz kalnrūpniecības uzņēmumiem un valsts eksporta ieņēmumiem, ko radījis aizliegums eksportēt nepārstrādātus vai nepietiekami pārstrādātus derīgos izrakteņus, IDV pieņēma GR 1/2017, ļaujot kalnrūpniecības uzņēmumiem turpināt daļēji pārstrādātu ražojumu un noteikta veida rūdu eksportu piecus gadus, sākot no 2017. gada 11. janvāra, ja tiek ievēroti īstenošanas noteikumos paredzētie nosacījumi. MOT 01/M-DAG/PER/1/2017 4. pantā noteikts: “Derīgos izrakteņus, kas iekļauti III papildinājumā, kā paredzēts 3. panta 1. punktā, var eksportēt tikai tad, ja: a. uzņēmums, kam pieder niķeļa ražošanas darbības IUP vai niķeļa ražošanas darbības IUPK: 1. ir izmantojis niķeli, kura saturs ir <1,7 % (mazāk par vienu komats septiņiem procentiem) vismaz 30 % (trīsdesmit procentos) no tā īpašumā esošās niķeļa pārstrādes un attīrīšanas iekārtas kopējās ieejas jaudas; un 2. ir uzbūvējis vai būvē attīrīšanas iekārtu neatkarīgi vai sadarbībā ar citām personām”.

(408)

Pamatojoties uz MEMR 25/2018, bija īpaši noteikumi, kas bija piemērojami metāla derīgajiem izrakteņiem, kas atbilda konkrētiem kritērijiem (t. i., niķeļa saturs <1,7 %). 46. panta 1. punktā ir noteikts, ka “[r]ažošanas darbības ieguves darījuma licences (IUP) vai ražošanas darbības īpašās ieguves darījuma licences (IUPK) turētāji var veikt niķeļa pārdošanu, ja tā saturs ir <1,7 % (mazāk par vienu komats septiņiem procentiem), vai mazgāta boksīta pārdošanu, ja Al2O3 saturs ir >42 % (četrdesmit divi procenti vai vairāk), ārvalstīs noteiktā daudzumā, izmantojot Tarifu kodu/HS (Harmonizēto sistēmu), saskaņā ar normatīvo aktu noteikumiem ne vēlāk kā 2022. gada 11. janvārī”, un 46. panta 2. punktā ir noteikts, ka “niķeļa, ja tā saturs ir <1,7 % (mazāk par vienu komats septiņiem procentiem), vai mazgāta boksīta, ja Al2O3 saturs ir >42 % (četrdesmit divi procenti vai vairāk), kā minēts 1. punktā, pārdošanu veic saskaņā ar šādiem noteikumiem: a. ir vai tiek būvēta attīrīšanas iekārta; un b. tiek maksāts izvedmuitas nodoklis saskaņā ar normatīvo aktu noteikumiem”. Rafinēšanas / kausēšanas iekārtu drīkstēja būvēt atsevišķi vai kopā ar citām personām.

(409)

Šo produktu eksportu varēja veikt tikai pēc tam, kad mērnieks bija veicis pārbaudes procesu un kad pēc MEMR ieteikuma tika piešķirts Ārējās tirdzniecības ģenerāldirektorāta (ĀTĢD) apstiprinājums. Pārbaudes mērķis bija nodrošināt, ka kalnrūpniecības produkti atbilst minimālajām pārstrādes un/vai rafinēšanas prasībām.

(410)

Finanšu ministrs (FM) 2017. gada februārī pieņēma Noteikumus PMK Nr. 13/PMK.010/2017 (87) (kas grozīti ar FM Noteikumiem PMK Nr. 164/PMK.010/2018), ar ko nosaka izvedmuitas nodokļa likmes dažādiem pārstrādātu metālu derīgo izrakteņu veidiem. Niķeļa rūdai ar koncentrāciju <1,7 % Ni izvedmuitas nodoklis bija 10 %.

(411)

Saskaņā ar MEMR 11/2019 niķeļa rūdas, kurā niķeļa saturs ir mazāks par 1,7 %, eksporta aizlieguma periods tika saīsināts līdz 2019. gada 31. decembrim. Visi eksporta ieteikumi, ko MEMR pieņēma attiecībā uz tādas niķeļa rūdas eksportu, kurā niķeļa saturs ir mazāks par 1,7 %, pirms MEMR 11/2019 pieņemšanas palika spēkā. Tomēr minētā ieteikuma termiņš beidzās 2019. gada 31. decembrī. MEMR 11/2019 stājās spēkā 2020. gada 1. janvārī. MEMR joprojām varēja sniegt ieteikumus par eksportu attiecībā uz niķeļa rūdu, kurā niķeļa saturs ir mazāks par 1,7 %, līdz 2019. gada 31. decembrim.

(412)

Tāpēc no 2020. gada 1. janvāra ir aizliegts eksportēt jebkāda veida niķeļa rūdu.

(413)

Šie eksporta ierobežojumi un niķeļa rūdas eksporta aizliegums ievērojami ierobežo kalnrūpniecības uzņēmumu brīvību pārdot niķeļa rūdu pircējiem, kas pasaulē piedāvā visaugstāko cenu. Šie uzņēmumi var pārdot tikai Indonēzijas tirgū pakārtotās ražošanas nozares, galvenokārt nerūsējošā tērauda ražošanas nozares, vajadzībām, neraugoties uz to, ka niķeļa rūdas resursi visā pasaulē ir ierobežoti un Indonēzija ir ļoti liela ražotāja. Šo ierobežojumu rezultātā par lietošanas ražošanas nozarēm kļuva ļoti ierobežots vietējo klientu skaits, kā arī pazeminājās niķeļa rūdas cena iekšzemes tirgū. Tas vēlreiz liecina, ka kalnrūpniecības uzņēmumi, kas nebūt nav brīvā tirgus dalībnieki, ir valsts iestādes, kas iedarbīgi veic valdības darbības.

(414)

Saskaņā ar GR 23/2010 101. pantu, kas grozīts ar GR 24/2012, “ieguves atļaujas turētāji un īpašās ieguves atļaujas turētāji iesniedz visus datus, kas iegūti izpētes un ražošanas darbību rezultātā, kompetentajam ministram, gubernatoriem vai reģentiem / mēriem”. Turklāt saskaņā ar 103. pantu “101. pantā norādītie ziņojumi ir progresa ziņojumi par darbu noteiktā laika posmā un par norādīto darbību, ko iesniedzis izpētes ieguves atļaujas turētājs un izpētes ieguves īpašās atļaujas turētājs, kā arī ražošanas ieguves darbības atļaujas turētājs un ražošanas ieguves darbības īpašās atļaujas turētājs”. Turklāt “[i]kgadējos darba plānus un budžetu (RKAB), kā paredzēts 101. pantā, iesniedz kompetentajam ministram, gubernatoriem vai reģentiem / mēriem ne vēlāk kā 45 (četrdesmit piecas) darba dienas pirms katra kalendārā gada beigām”.

(415)

MEMR 11/2018 (88) (grozīti ar MEMR 22/2018 un MEMR 51/2018) ikgadējo RKAB definē kā “ikgadējo darba un budžeta plānu derīgo izrakteņu un ogļu ieguves uzņēmumā, aptverot uzņēmējdarbības, tehniskos un vides aspektus”. Ar MEMR 11/2018 uzliek pienākumu ieguves darījuma licences turētājiem sagatavot un iesniegt ikgadējo RKAB ministram vai gubernatoram atbilstoši to pilnvarām apstiprinājuma saņemšanai (61. panta 1. punkta b) apakšpunkts). Papildus šādam pienākumam ar MEMR 11/2018 aizliedz ieguves darījuma licences turētājiem veikt būvniecības, ieguves, pārstrādes un/vai rafinēšanas darbības, kā arī pārvadāšanas un pārdošanas darbības pirms to ikgadējā RKAB apstiprināšanas.

(416)

Ikgadējais RKAB jāiesniedz ieguves darījuma licences turētājiem un ieguves darījuma īpašās licences turētājiem vismaz 90 kalendārās dienas, bet ne vēlāk kā 45 kalendārās dienas pirms fiskālā gada beigām, kas ietver arī piekrišanas ikgadējam RKAB saņemšanu.

(417)

MEMR vai gubernatora vārdā Derīgo izrakteņu un ogļu ģenerāldirektorāts (DGoMC) veic ikgadējo RKAB novērtējumu un sniedz piekrišanu ikgadējam RKAB vai atbildi par to ne vēlāk kā 14 darba dienu laikā pēc dienas, kad ikgadējais RKAB tika pilnībā un pienācīgi saņemts. IUP turētājiem jāiesniedz ikgadējā RKAB pārskatītā versija, kurā ņem vērā DGoMC sniegto atbildi, ne vēlāk kā piecu dienu laikā pēc dienas, kad saņemta atbilde no DGoMC. DGoMC dod piekrišanu ikgadējā RKAB pārskatītajai redakcijai ne vēlāk kā 14 darba dienu laikā pēc dienas, kad pārskatītais ikgadējais RKAB tika pilnībā un pienācīgi saņemts. Izpētes IUP un IUPK, IUP-OP, IUPK-OP vai IUP-OP, kas īpaši paredzētas pārstrādei un/vai rafinēšanai, turētāji var pieprasīt vienu ikgadējā RKAB grozījumu kārtējā gadā, ja mainās to ražošanas jauda. Ikgadējā RKAB grozījuma pieteikumu iesniedz pēc tam, kad IUP turētājs ir iesniedzis savu otro ceturkšņa ziņojumu, un to iesniedz ne vēlāk kā līdz kārtējā gada 31. jūlijam. IUP-OP un IUPK-OP turētāji iesniedz grozījumus savos ziņojumos par priekšizpēti, ja notiek izmaiņas tehniskajos, ekonomiskajos vai vides mainīgajos rādītājos, saskaņā ar piemērojamo noteikumu nosacījumiem. Izpētes IUP un IUPK, IUP-OP, IUPK-OP vai IUP-OP, kas īpaši paredzētas pārstrādei un/vai rafinēšanai, turētāji ziņo par visiem grozījumiem to kalnrūpniecības pakalpojumu uzņēmumu izmantošanā kārtējā gadā.

(418)

MEMR 11/2018 ir atcelti un aizstāti ar MEMR 7/2020 (89). MEMR 7/2020 paredz līdzīgus noteikumus kā MEMR 11/2018 attiecībā uz prasību par ikgadējo RKAB.

(419)

Izmeklēšanas laikā IDV iesniedza četrus niķeļa rūdas kalnrūpniecības uzņēmumu RKAB. Komisija norādīja, ka RKAB ietver detalizētu kvantitatīvu, kvalitatīvu un finansiālu informāciju par izpētes darbībām, resursiem un rezervēm, ieguves darbībām, pārstrādes un rafinēšanas apjomiem, tirgvedību un eksporta sūtījumiem, kā arī iekšzemes tirgiem, vidi, drošību, darbaspēku, lēstajiem finanšu datiem (pārdošana, honorāri, ienākumi, ienākuma nodoklis).

(420)

Diemžēl IDV neiesniedza faktiskos priekšizpētes pētījumus un izvairījās no iesaistīšanās diskusijās par to, kā katram uzņēmumam tiek noteikti ražošanas mērķi un kā tā pēc tam uzrauga un vēlāk rīkojas attiecībā uz faktiski saražoto apjomu priekšizpētē ietvertajā periodā. Sadarbības šajā svarīgajā jautājumā trūkuma dēļ Komisijai bija jāizdara secinājumi, pamatojoties uz pamatregulas 28. pantu.

(421)

IDV iesniedza datus par niķeļa rūdas ražošanas apjomu Indonēzijā laikposmā no 2017. gada līdz 2020. gadam, kā arī par niķeļa rūdas iekšzemes patēriņu tajā pašā laika periodā. Šie dati liecināja, ka pastāv būtiska neatbilstība starp niķeļa rūdas ražošanas apjomu un patēriņu. Turklāt IDV norādīto niķeļa rūdas iekšzemes patēriņa apjomu nevarēja saskaņot ar IRNC niķeļa rūdas iepirkumu apjomu, kas tika pārbaudīts AKP laikā, kas, šķiet, liecina par to, ka IDV ir iesniegusi kļūdainu informāciju par niķeļa rūdas patēriņu.

(422)

Turklāt jānorāda, ka papildus prasībai par ikgadējā RKAB iesniegšanu, kas izskaidrota 414.–419. apsvērumā, saskaņā ar MEMR 11/2018 IUP turētājiem ir jāiesniedz trīs papildu ziņojumi: a) periodisks ziņojums; b) gala ziņojums; un c) īpašais ziņojums atbilstoši dažādiem prasību līmeņiem atkarībā no IUP turētāja veida. IUP turētājiem cita starpā ir jāiesniedz informācija par ražošanas un pārdošanas darbībām.

(423)

AKP laikā Nickel GAG apstiprināja, ka tas reizi ceturksnī, pusgadā un gadā ziņoja par niķeļa rūdas ražošanas apjomu, kā arī pārdošanas apjomu un vērtību. Komisija pieprasīja uzņēmumam iesniegt šos ziņojumus par izmeklēšanas periodu. Komisija deva IDV vairākas dienas pēc AKP beigām, lai iesniegtu šo informāciju. Tomēr IDV iesniedza šos datus tikai pēc tam, kad Komisija informēja to par pamatregulas 28. panta piemērošanu, kā paskaidrots 349. apsvērumā.

(424)

RKAB noteikumi izgaismo vēl vienu būtiskas un stingras kontroles aspektu, ko IDV katru gadu īsteno jo īpaši attiecībā uz visu kalnrūpniecības uzņēmumu ražošanas mērķiem. Komisija secināja, ka šo noteikumu par RKAB rezultātā kalnrūpniecības uzņēmumu pamatiezīmes un funkcijas paredz niķeļa rūdas nodrošināšanu saskaņā ar valdības mērķi atbalstīt pakārtotu nerūsējošā tērauda ražošanas nozari. Kalnrūpniecības uzņēmumu pamatiezīmju kopība vai pārklāšanās ar IDV mērķiem un funkcijām derīgo izrakteņu nozarē liecina, ka kalnrūpniecības uzņēmumiem ir, tie īsteno vai tiem ir piešķirtas valdības pilnvaras.

(425)

Saskaņā ar 2009. gada Kalnrūpniecības likumu ārvalstu kalnrūpniecības uzņēmumiem ir jāatsavina savas akcijas par labu Indonēzijas dalībniekiem, lai veicinātu iekšzemes ieguldījumus kalnrūpniecības nozarē. 2009. gada Kalnrūpniecības likumā nekas nebija teikts par līdzdalības līmeni, kas jāatsavina, ļaujot centrālajai valdībai noteikt šo aspektu attiecīgajos īstenošanas noteikumos.

(426)

Kopš 2009. gada Kalnrūpniecības likuma pieņemšanas centrālā valdība ir pakāpeniski mainījusi prasības par atsavināšanas minimālo procentuālo daļu. Pašlaik dominējošā minimālā atsavināšanas daļa ir 51 %, ko piemēro ar GR 23/2010 ceturto grozījumu, kas veikts 2017. gadā (GR 1/2017) (90), un MEMR 9/2017 (91) (grozīti ar MEMR 43/2018 (92)).

(427)

Saskaņā ar 97. pantu “saistībā ar ārvalstu ieguldījumiem ieguves atļaujas turētāji un īpašās ieguves atļaujas turētāji, sasniedzot ražošanas 5 (piecu) gadu slieksni, pakāpeniski atsavina savas akcijas, lai līdz desmitajam gadam vismaz 51 % (piecdesmit viens procents) to akciju piederētu Indonēzijas dalībniekiem”. Turklāt “1. punktā paredzēto akciju atsavināšanu veic par labu Indonēzijas dalībniekiem, kas ietver valdību, provinču valdības vai rajonu / pilsētu valdības, valstij piederošas organizācijas, reģionam piederošas organizācijas vai privātas valsts organizācijas”.

(428)

Ārvalstu investoriem piederošās akcijas var pārdot privātiem Indonēzijas uzņēmumiem tikai tad, ja valdība, provinces valdības vai rajonu / pilsētu valdības, valstij piederošas organizācijas un reģionam piederošas organizācijas ir atteikušās pirmās iegādāties šīs akcijas. Atsavināšanu var veikt, emitējot jaunas akcijas un/vai tieši vai netieši nododot vai pārdodot esošās akcijas. Jāatzīmē, ka atšķirībā no kalnrūpniecības uzņēmumiem uz kausēšanas uzņēmumiem neattiecas nekādi atsavināšanas pienākumi.

(429)

MEMR 9/2017 ir noteikts, ka akciju atsavināšanas cena ir balstīta uz reālo tirgus vērtību, neņemot vērā derīgo izrakteņu rezervju vērtību laikā, kad tiek veikta atsavināšana. Šis noteikums par akciju atsavināšanas cenu ir mainīts ar MEMR 43/2018, kas nosaka, ka reālajā tirgus vērtībā neņem vērā derīgo izrakteņu vai ogļu rezerves, izņemot tās, kuras var iegūt IUP-OP vai IUPK-OP laikā. Turklāt faktiskās tirgus vērtības aprēķinu veic, izmantojot diskontētās naudas plūsmas metodi un saimnieciskos ieguvumus atsavinātās īstenošanas periodā līdz IUP-OP vai IUPK-OP termiņa un/vai tirgus datu salīdzinošās novērtēšanas beigām.

(430)

Pamatojoties uz MEMR 9/2017, regulētā akciju atsavināšanas cena varētu būt: a. maksimālā cena, ko piedāvā centrālajai valdībai, provinces valdībai vai pavaldonībai / pašvaldībai; vai b. minimālā cena, ko piedāvā valstij piederošam uzņēmumam (BUMN), reģionam piederošam uzņēmumam (BUMD) vai valsts privātam uzņēmumam.

(431)

Ar MEMR 43/2018 tika grozīts iepriekš minētais noteikums un noteikts, ka regulētā atsavināšanas cena ir: a. maksimālā cena, ko piedāvā centrālajai valdībai, provinces valdībai vai pavaldonībai / pašvaldībai, BUMN, BUMD vai īpašam nolūkam dibinātām sabiedrībām, ko ar MEMR palīdzību dibinājusi vai nozīmējusi valdība kopā ar provinces valdību vai pavaldonību / pašvaldību, BUMN un/vai BUMD; vai b) minimālā cena, ko piedāvā valsts privātam uzņēmumam konkursa kārtībā.

(432)

Valdība (ar MEMR palīdzību) var iesaistīt neatkarīgu vērtētāju, lai novērtētu akciju atsavināšanas cenu. Ja vienošanos par akciju atsavināšanas cenu nevar panākt, MEMR 9/2017 paredz, ka atsavinātās akcijas piedāvā, pamatojoties uz akciju atsavināšanas cenu, kas aprēķināta, atsaucoties uz valdības veikto novērtējumu. Šis noteikums tagad ir svītrots MEMR 43/2018.

(433)

2020. gada Kalnrūpniecības likumā tika saglabāta prasība par ārvalstu īpašumtiesību atsavināšanu un konkrēti noteikts, ka ārvalstu ieguldītājiem ir jāatsavina akcijas, kas vajadzīgas, lai nodrošinātu, ka vismaz 51 % no visām uzņēmuma akcijām pieder Indonēzijas ieguldītājiem. Šī prasība par minimālo atsavināšanu atbilst pašreizējām prasībām par atsavināšanu, ko piemēro saskaņā ar GR 23/2010. Attiecībā uz šādas atsavināšanas termiņu un procedūrām 2020. gada Kalnrūpniecības likumā ir paredzēts, ka uz šādiem jautājumiem attiecas attiecīgie valdības noteikumi (pašlaik GR 23/2010), kas nosaka, ka atsavināšanas procesu uzsāk pēc ražošanas raktuvē 5. gadadienas.

(434)

Šie noteikumi liecina, ka IDV tiecas palielināt savu būtisko kontroli pār kalnrūpniecības uzņēmumiem, palielinot savu klātbūtni un izspiežot ārvalstu īpašniekiem piederošus kalnrūpniecības uzņēmumus. Lai nodrošinātu, ka tās virsmērķis nodrošināt niķeļa rūdu iekšzemes pakārtotajai rūpniecībai tiek sasniegts, pēc samērā īsa laikposma šiem subjektiem ir jāatsakās no īpašumtiesībām, un šajā procesā pirmpirkuma tiesības ir IDV un citiem publiskiem uzņēmumiem. Ir arī īpaši noteikumi par akciju vērtēšanu, kuri, šķiet, neatbilst parastām sarunām, kas tirgū notiktu starp uzņēmumiem, ja šādu noteikumu nebūtu. Uz šā pamata Komisija secināja, ka atsavināšanas pienākumi pierādīja, kā IDV saglabā būtisku kontroli pār kalnrūpniecības uzņēmumu īpašumtiesībām un pārvaldību, lai nodrošinātu, ka tie turpina pildīt valdības funkcijas saskaņā ar IDV politikas mērķiem.

(435)

Izmeklēšana liecināja, ka uz niķeļa rūdas cenu noteikšanu attiecās valdības mehānisms, kas neļāva cenu noteikt normālai tirgus piedāvājuma un pieprasījuma dinamikai. Attiecīgo cenu noteikšanas tiesību aktu attīstība liecina, ka IDV aktīvi uzraudzīja niķeļa rūdas cenas, izmantojot īpašus pasākumus jau no 2010. gada. Sākotnēji IDV apgalvoja, ka cenu noteikšanas mehānisms galvenokārt tika piemērots honorāru iekasēšanas kontekstā. Pēc tam IDV intervence attiecībā uz cenām gadu gaitā tika pastiprināta līdz brīdim, kad tiesību aktos oficiāli tika ieviests īpašs obligāts cenu noteikšanas mehānisms, ar ko padarīja oficiālu to cenu noteikšanas mehānismu, kurš jau pastāvēja de facto. Gadu gaitā un jo īpaši no 2017. gada ar šo mehānismu vienmēr bija paredzēts noteikt cenu ar ievērojamu atlaidi salīdzinājumā ar dominējošo cenu starptautiskajā tirgū, lai veicinātu nerūsējošā tērauda ražošanas nozares attīstību saskaņā ar nolīgumu un divpusējo sadarbību ar ĶV.

(436)

Cenu noteikšanas mehānisma galvenais mērķis ir nodrošināt, ka niķeļa rūda tiek piegādāta ar ievērojamu atlaidi no starptautiskās cenas par labu nerūsējošā tērauda ražošanas nozarei. Tajā pašā laikā regulētās cenas mērķis ir arī ņemt vērā kalnrūpniecības uzņēmumu intereses nodrošināt piegāžu nepārtrauktību par šo diskontēto cenu un izvairīties no bankrotiem un sociāliem nemieriem. Visbeidzot, tas valstij nodrošina minimālu ieņēmumu līmeni, lai gan tas ir daudz zemāks nekā tad, ja nebūtu atlaides salīdzinājumā ar starptautisko cenu. To ir apstiprinājis Ģenerāldirektora pienākumu izpildītājs derīgo izrakteņu un ogļu jautājumos, kurš norādījis, kā izklāstīts zemāk, ka tās mērķis ir panākt “tiesiskumu kausēšanas uzņēmumiem, kuri vēlas viszemākās iespējamās cenas. Bet, no otras puses, [tai] ir jānodrošina, ka niķeļa ieguves darbības nodrošina pietiekamu rezervi derīgo izrakteņu ieguvei” (93).

(437)

Pamatojoties uz visiem pieejamajiem pierādījumiem, Komisija secināja, ka ar regulēto cenu IDV īpaši plānoja nodrošināt, ka niķeļa rūdas cena tiek noteikta ar ievērojamu atlaidi salīdzinājumā ar cenām starptautiskajā tirgū par labu nerūsējošā tērauda ražošanas nozarei. Izmantojot šo mehānismu, IDV īstenoja būtisku kontroli pār kalnrūpniecības uzņēmumu spēju noteikt cenas citā līmenī, pamatojoties uz normālu tirgus piedāvājumu un pieprasījumu.

(438)

Papildu pierādījums tam, ka kalnrūpniecības uzņēmumiem ir piešķirtas valdības pilnvaras, ir to oficiālā atzīšana par valsts nozīmes objektiem.

(439)

Izmeklēšana liecināja, ka kalnrūpniecības uzņēmumi PT. Antam TBK UPBN Southeast Sulawesi, PT. Ceria Nugraha Indotama, PT Vale ir oficiāli atzīti par valsts nozīmes objektiem derīgo izrakteņu un ogļu nozarē (94). Jāatgādina, ka Antam ir valstij piederošs uzņēmums un ka valstij pieder arī PT Vale akcijas, bet PT Ceria Nugraha Indotama ir privāts uzņēmums.

(440)

Šis statuss ir balstīts uz MEMR Dekrētu Nr. 202.K/HK.02/MEM.S/2021 par otro grozījumu enerģētikas un minerālresursu ministra 2021. gada 18. oktobra Dekrētā Nr. 77 K/90/MEMILIKI/2019 par valsts nozīmes objektiem enerģētikas un minerālresursu jomā (95). 34 uzņēmumi, kas darbojas derīgo izrakteņu un ogļu nozarē, tiek uzskaitīti par valsts nozīmes objektiem.

(441)

Uzņēmumi, kuriem ir tiesības uz šādu atzīšanu, ir uzņēmumi, kas ir būtiski valsts ekonomiskajai attīstībai vai stratēģiskiem valsts ienākumu avotiem attiecībā uz derīgo izrakteņu un ogļu nozari. Valsts nozīmes objekti ir Indonēzijas Valsts policijas spēku galvenā prioritāte attiecībā uz palīdzību drošības jomā, ja to darbība tiek pārtraukta vai tie ir apdraudēti. Saskaņā ar 2004. gada Noteikumiem Nr. 63 par valsts nozīmes objektu drošību “[v]alsts nozīmes objektu uzturētājs atbild par valsts nozīmes objektu aizsardzību, pamatojoties uz iekšējās drošības principu”. Turklāt “Indonēzijas Republikas Valsts policijai ir pienākums sniegt palīdzību drošības jomā valsts nozīmes objektam”, un “Indonēzijas Republikas Valsts policija izvieto valsts nozīmes objekta aizsardzības spēkus, pamatojoties uz vajadzību un apdraudējuma un/vai nemieru, kas var rasties, novērtējumu”. Valsts iejaukšanās tiek arī garantēta gadījumos, kad arodbiedrības veic pasākumus (96).

(442)

Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisija secināja, ka fakts, ka kalnrūpniecības uzņēmumiem, kas darbojas niķeļa rūdas nozarē, (gan publiskiem, gan privātiem) ir tiesības tikt oficiāli atzītiem par valsts nozīmes objektiem, vēlreiz pierāda, ka tiem ir, tie īsteno vai tiem ir piešķirtas valdības pilnvaras.

(443)

Iepriekš minētā vispārējā tiesiskā vide un novērtējums liecina, ka kalnrūpniecības uzņēmumi, kas nodrošina niķeļa rūdu, ir valsts iestādes. Indonēzijas tiesiskā un ekonomiskā vide liecina, ka kalnrūpniecības uzņēmumi veic valdības funkcijas, nodrošinot niķeļa rūdu IDV vārdā. Tāpat kā citi derīgie izrakteņi Indonēzijā, niķeļa rūda patiešām ir dabas resurss, ko pilnībā kontrolē un pārvalda IDV. Neraugoties uz IDV sadarbības pastāvīgo trūkumu, izmeklēšana liecināja, ka vairāki kalnrūpniecības uzņēmumi, kas nodrošina ievērojamu niķeļa rūdas iekšzemes ražošanas apjomu, pilnībā vai daļēji pieder valstij un/vai ka tos pārvalda un/vai kontrolē IDV.

(444)

Papildus formālajām liecībām par kontroli, IDV ir izveidojusi pilnīgu normatīvo regulējumu, kas kalnrūpniecības uzņēmumiem ir jāievēro. Kalnrūpniecības uzņēmumu pamatiezīmes liecina, ka niķeļa ieguves uzņēmumi nav parasti tirgus dalībnieki, bet gan vienkārši īsteno IDV izveidoto sistēmu, pildot valdības funkcijas attiecībā uz NTAV nozari. Visu IDV ieviesto pasākumu noturīgais un sistēmiskais raksturs ietver visus niķeļa rūdas ražošanas un pārstrādes, pārdošanas, eksporta ierobežojumu un tirgus cenu noteikšanas aspektus, kā arī stingru kontroli pār ārvalstu uzņēmumiem, izmantojot atsavināšanas pienākumus un oficiālu vietējo kalnrūpniecības uzņēmumu atzīšanu par stratēģiskiem valsts objektiem.

(445)

Tādējādi Komisija secināja, ka IDV sniedz finansiālu ieguldījumu, nodrošinot niķeļa rūdu ar nerūsējošā tērauda ražotājiem saistītiem kausēšanas uzņēmumiem, izmantojot vietējos kalnrūpniecības uzņēmumus, kas rīkojas kā valsts iestādes pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iii) daļas nozīmē.

(446)

Papildus konstatējumiem par to, ka kalnrūpniecības uzņēmumi ir valsts iestādes pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē, Komisija arī pārbaudīja, vai IDV sniedza finansiālu ieguldījumu, uzticot niķeļa rūdas ieguves uzņēmumiem (kā privātām organizācijām) vai norīkojot tos pārdot niķeļa rūdu nerūsējošā tērauda ražotājiem par neatbilstoši zemu atlīdzību, kā noteikts pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) daļā.

(447)

Pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) daļas otrajā ievilkumā noteikts, ka finansiāls ieguldījums pastāv, ja valdība “uztic privātai organizācijai vai norīko privātu organizāciju pildīt vienu vai vairākas funkcijas, kas minētas i), ii) un iii) punktā, kam parasti vajadzētu atrasties valdības kompetencē, un minētā darbība pēc būtības neatšķiras no darbības, ko parasti veic valdības”. Pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iii) daļā aprakstītās funkcijas tiek veiktas, ja “valdība piegādā preces vai pakalpojumus, kas nav daļa no vispārējās infrastruktūras, vai pērk preces”. Minētie noteikumi atspoguļo SKP nolīguma 1.1. panta a) iedaļas 1. punkta iii) un iv) apakšpunktu, un tie būtu jāinterpretē un jāpiemēro, ņemot vērā attiecīgo PTO judikatūru.

(448)

PTO ekspertu grupa lietā US – Export Restraints lēma, ka abu vārdu “uzticēt” (entrust) un “norīkot” (direct) parastā nozīme SKP nolīguma 1.1. panta a) iedaļas 1. punkta iv) apakšpunktā paredz, ka valdības rīcībai ir jāietver deleģēšanas jēdziens (uzticēšanas gadījumā) vai pavēles jēdziens (norīkošanas gadījumā). Tā noraidīja ASV cēloņu un seku argumentu un prasīja nepārprotamu un apstiprinošu rīcību deleģējuma vai pavēles veidā. Tomēr vēlākā lietā (US – Countervailing duties on DRAMS) Apelācijas institūcija uzskatīja, ka vārdu “uztic” un “norīko” aizstāšana ar vārdiem “deleģē” un “pavēl” ir pārāk neelastīga, izmantojot to kā standartu. Apelācijas institūcija uzskatīja, ka uzticēšana notiek, kad valdība nodod atbildību privātai organizācijai, un norīkošana attiecas uz situācijām, kad valdība īsteno savu varu pār privātu organizāciju. Abās lietās valdība izmanto privātu organizāciju kā starpnieci finansiāla ieguldījuma veikšanai, un “lielākoties ir paredzams, ka uzticēšana privātai organizācijai vai privātas organizācijas norīkošana būs saistīta ar noteiktiem draudiem vai piespiešanu”.

(449)

Tajā pašā laikā SKP nolīguma 1.1. panta a) iedaļas 1. punkta iv) apakšpunkts neļauj dalībniekiem noteikt kompensācijas pasākumus ražojumiem, “ja valdība tikai īsteno savas vispārējās regulatīvās pilnvaras” vai ja valdības iejaukšanās “var dot vai nedot konkrētu rezultātu, vienkārši pamatojoties uz konkrētajiem faktiskajiem apstākļiem un tirgus dalībnieku brīvu izvēli šajā tirgū”. Uzticēšana un norīkošana drīzāk nozīmē “aktīvāku valdības rīcību, nevis tikai veicināšanas pasākumus”. Turklāt PTO neuzskatīja, ka “rīcības brīvības došana privātai organizācijai ir pretrunā uzticēšanai šai privātai organizācijai vai tās norīkošanai [..]. Lai gan var būt gadījumi, kad privātai organizācijai dotā rīcības brīvība ir tik plaša, ka nevar pienācīgi secināt, ka privātai organizācijai ir uzticēts vai tā ir norīkota (veikt kādu konkrētu uzdevumu), šis ir faktu / pierādījumu jautājums, kas atsevišķi jārisina katrā konkrētā gadījumā”. Atbilstoši šiem PTO nolēmumiem ne visi valdības pasākumi, kas var dot ieguvumu, ir uzskatāmi par finansiālu ieguldījumu atbilstošo pamatregulas 3. pantam un SKP nolīguma 1.1. panta a) iedaļai.

(450)

Īsumā, attiecīgie PTO nolēmumi paredz, ka:

(451)

Saskaņā ar minēto judikatūru Komisija pārbaudīja IDV intervences raksturu, t. i., vai IDV iejaukšanās ietver uzticēšanu niķeļa rūdas ražotājiem vai to norīkošanu nodrošināt kausēšanas uzņēmumiem niķeļa rūdu par neatbilstoši zemu atlīdzību; organizāciju, kurām uzticēts vai kuras norīkotas, raksturu, t. i., vai niķeļa rūdas ražotāji ir privātas organizācijas pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) daļas nozīmē; un organizāciju, kurām uzticēts vai kuras norīkotas, rīcību, t. i., vai niķeļa rūdas ražotāji, kuriem uzticēts vai kuri norīkoti, nodrošina Indonēzijas kausēšanas uzņēmumiem niķeļa rūdu par neatbilstoši zemu atlīdzību un tādējādi darbojas kā IDV aizstājēji. Turklāt Komisija pārbaudīja, vai attiecīgā funkcija parasti būtu valdības kompetencē, t. i., vai niķeļa rūdas nodrošināšana kausēšanas uzņēmumiem Indonēzijā par neatbilstoši zemu atlīdzību ir ierasta valdības rīcība un vai šāda funkcija pēc būtības atšķiras no valdību parastās prakses, t. i., vai tas, ka faktiski niķeļa rūdu nodrošina ražotāji / kalnrūpniecības uzņēmumi, pēc būtības atšķiras no tā, ko parasti darītu pati valdība.

(452)

Ņemot vērā iepriekšējā iedaļā minēto PTO judikatūru, Komisija vispirms analizēja, vai IDV atbalsts Indonēzijas tērauda ražošanas nozarei, nodrošinot niķeļa rūdu par neatbilstoši zemu atlīdzību, faktiski ir dažādu attiecīgo valdības pasākumu mērķis, nevis tikai vispārējo regulatīvo pilnvaru īstenošanas blakusefekts. Izmeklēšanā jo īpaši tika izvērtēts, vai konstatētās zemākās niķeļa rūdas cenas ir daļa no valdības mērķiem vai tomēr zemākas cenas drīzāk ir vispārējā valdības regulējuma netīšs blakusefekts. Komisija secināja, ka dažādu IDV intervences pasākumu mērķis bija atbalstīt nerūsējošā tērauda ražošanas nozari un ka niķeļa rūdas zemākās cenas bija šo pasākumu iecerētais mērķis.

(453)

Vairāku gadu laikā IDV veica vairākus pasākumus, lai sasniegtu savu politikas mērķi. 4.4. iedaļā ir sīki izklāstīta attiecīgā pamata informācija un konteksts, kā rezultātā IDV pieņēma lēmumu maksimāli palielināt pievienoto vērtību no ievērojamajām niķeļa rūdas rezervēm, attīstot iekšzemes kausēšanas un pakārtotās nerūsējošā tērauda ražošanas nozari. Daļa no šīs vispārējās IDV politikas bija stimulēt kausēšanas uzņēmumus būvēt un uzturēt kausēšanas spējas Indonēzijā, cita starpā nodrošinot šiem kausēšanas uzņēmumiem zemas niķeļa rūdas cenas un jo īpaši piemērojot eksporta ierobežojumus apvienojumā ar valdības papildu pasākumiem, kā arī prasības par pārstrādi iekšzemē un obligātu cenu noteikšanas mehānismu, ar ko mākslīgi uztur zemas cenas.

(454)

Konkrētāk, ar 2009. gada Kalnrūpniecības likumu visiem niķeļa rūdas ieguves uzņēmumiem tika noteikts pienākums būvēt savu niķeļa pārstrādes / attīrīšanas ražotni vai arī pārdot savu produkciju šādai iekšzemes ražotnei. Tas de facto piemēroja neapstrādātas niķeļa rūdas eksporta aizliegumu. Viens no 2009. gada Kalnrūpniecības likuma galvenajiem mērķiem šajā ziņā ir: “atbalstīt un paplašināt valsts spējas, lai valsts, reģionālā un starptautiskā līmenī būtu lielāka konkurētspēja” (3. panta d) punkts). 2009. gada Kalnrūpniecības likums apstiprina IDV mērķi veidot pakārtotās derīgo izrakteņu apstrādes nozares un nodrošināt, ka tām ir konkurences priekšrocības starptautiskā līmenī. Tā kā niķeļa rūdu pamatā izmanto nerūsējošā tērauda ražošanai, ir skaidrs, ka saskaņā ar 2009. gada Kalnrūpniecības likumu galvenie ieguvēji ir ražotāji eksportētāji.

(455)

Kā sīkāk paskaidrots iepriekšējā iedaļā par kalnrūpniecības uzņēmumiem, kas darbojas kā valsts iestādes, IDV jo īpaši ir īstenojusi tālāk norādītos pasākumus attiecībā uz niķeļa rūdu, kas attiecas uz visiem kalnrūpniecības uzņēmumiem neatkarīgi no tā, vai tie pieder valstij vai privātiem īpašniekiem:

(456)

Īsumā, obligātās pārstrādes pienākums paredzēja, ka kausēšanas uzņēmumiem niķeļa rūda bija jāpārstrādā iekšzemē, un tas liecina, ka IDV plānoja nodrošināt, ka niķeļa rūda tiek ražota un pārstrādāta iekšzemē, nevis eksportēta. Turpmākie de facto vai de jure eksporta ierobežojumi un niķeļa rūdas eksporta aizliegumi, kas bija spēkā no 2014. gada pēc pārejas perioda, kas sākās 2009. gadā, un jo īpaši pilnīgais eksporta aizliegums no 2020. gada 1. janvāra bija īpaši paredzēti, lai nodrošinātu, ka niķeļa rūdu ne tikai pārstrādā vietējā tirgū, bet arī to nevar eksportēt. Tā vietā tā bija jāpatur iekšzemes tirgū par labu nerūsējošā tērauda ražošanas nozarei, kā rezultātā pazeminājās niķeļa rūdas cenas iekšzemes tirgū.

(457)

Zemās niķeļa rūdas cenas, kas izriet no eksporta ierobežojumiem (un prasības par pārstrādi iekšzemē), vēl vairāk sekmēja 2020. gadā ieviestais obligātais cenu noteikšanas mehānisms.

(458)

IDV sāka regulēt dažus niķeļa rūdas cenu aspektus jau 2010. gadā, izmantojot GR 23/2010 85. pantu. Tiesību aktos bija iekļauta atsauces cena, kas galvenokārt bija paredzēta, lai aprēķinātu IDV pienākošos honorāru. Tā vēl neregulēja darījumu cenas starp kalnrūpniecības uzņēmumiem un kausēšanas uzņēmumiem. Arī šajā sākotnējā periodā atsauces cena attiecās tikai uz niķeļa rūdas iekšzemes darījumiem. IDV vēlējās nodrošināt, ka, ņemot vērā potenciāli zemās cenas iekšzemes tirgū salīdzinājumā ar eksporta cenām, valdība varētu iekasēt taisnīgu honorāru par pārdošanu iekšzemes tirgū. Cenu noteikšanas mehānisms, kas izklāstīts 85. pantā, 2017. gadā tika ievērojami grozīts ar GR 1/2017 – ar šiem noteikumiem IDV sāka regulēt ne tikai niķeļa rūdas cenu attiecībā uz honorāriem, bet arī faktisko darījuma cenu. Grozītā 85. panta redakcija noteikumos GR 1/2017 ir šāda: “1) IUP ražošanas darbības – gan attiecībā uz derīgajiem izrakteņiem, gan oglēm – turētājiem, kas pārdod derīgos izrakteņus un ogles, ir jāatsaucas uz atsauces cenu. 2) Cenu, kas minēta 1) punktā, nosaka: a. metāla un ogļu ministrs; b. gubernators vai reģents / mērs atkarībā no tā lomas attiecībā uz nemetāla derīgajiem izrakteņiem un iežiem. 3) Cenu, kas minēta 1. punktā, nosaka, izmantojot tirgus mehānismu un/vai atkarībā no cenas, kas pieņemta starptautiskajā tirgū. 4) Sīku informāciju par cenu noteikšanu metāla derīgajiem izrakteņiem un akmeņoglēm sniedz saskaņā ar ministra noteikumiem” (97).

(459)

IDV noteica faktisko mehānismu, lai fiksētu atsauces cenas darījumiem starp kalnrūpniecības uzņēmumiem un kausēšanas uzņēmumiem, izmantojot savus īpašos noteikumus, lai panāktu ievērojamu atlaidi no niķeļa rūdas cenas starptautiskajos tirgos. Niķeļa atsauces cena (HPM) tika norādīta, izmantojot MEMR Dekrētā 2946K/30/MEM/2017 norādīto formulu: Niķeļa rūdas HPM = Ni % x KF x niķeļa HMA. “1. Niķeļa rūdas HPM ir atsauces cena par metāla derīgo izrakteni niķeļa rūdas formā USD/DMT 2. Ni % ir Ni saturs niķeļa rūdā. 3. KF ir korekcijas faktors, kas ir procentuālā summa, kura atbilst diskonta vai prēmijas vērtībai attiecībā pret pārdotās preces kvalitāti, ar nosacījumu, ka: a. niķeļa rūdas KF, ja Ni saturs ir 1,9 %, = 20 %; un b. KF palielinās vai samazinās par 1 % par katru Ni satura palielinājumu par 0,1 %”. Dokumentā MEMR 7/2017 HPM cena tiek definēta kā “metāla derīgo izrakteņu cena, ko nosaka pārdošanas brīdī, franko uz kuģa klāja (Free on Board) katram metāla derīgo izrakteņu kalnrūpniecības preču veidam”, un HMA cena kā “cena, kas iegūta no vidējām publicētām derīgo izrakteņu metāla cenām iepriekšējā mēnesī vai cena tajā paša datumā kā darījums atbilstoši cenas piedāvājumam, kas sagatavots, izmantojot metāla derīgo izrakteņu publicēto cenu”. HMA summu katru mēnesi nosaka ministrs, un tā pamatojas uz tādām starptautiskām cenām kā Londonas Metāla biržas (London Metal exchange – LME) cena par niķeli.

(460)

Lai gan regulētā niķeļa rūdas HPM cenas aprēķināšanas formula patiešām ir saistīta ar niķeļa rūdas starptautisko cenu, šajā formulā ir iekļauts nozīmīgs korekcijas koeficients, kas nodrošina, ka Indonēzijas iekšzemes niķeļa rūdas cena ir ievērojami zemāka par starptautiskajām cenām.

(461)

Cenu regulējums arī konkrēti parāda IDV nodomu regulēt cenas par labu iekšzemes nerūsējošā tērauda ražošanas nozarei tādā līmenī, kas ir zemāks par cenu normālos tirgus apstākļos. Šā mehānisma mērķis bija panākt cenu ar ievērojamu diskontu no starptautiskā tirgus cenas. To apstiprināja dažādi IDV paziņojumi. Šis cenu noteikšanas mehānisms bija nozīmīgs arī IDV politikas mērķu sasniegšanai, jo tas nodrošināja, ka kalnrūpniecības uzņēmumi var turpināt ražot un veikt piegādes pakārtotajai ražošanas nozarei, jo IDV politikas neobjektivitāte par labu kausēšanas uzņēmumiem apdraudēja vairāku kalnrūpniecības uzņēmumu eksistenci.

(462)

MEMR paziņojums presei Nr. 253.Pers/04/SJI/2020 par jauniem noteikumiem par derīgo izrakteņu rūdas atsauces cenu (98) apstiprina faktu, ka, izmantojot regulēto cenu mehānismu, IDV plāno saglabāt niķeļa rūdas zemo cenu par labu iekšzemes kausēšanas nozarei, kas ir tās galvenais mērķis, vienlaikus nodrošinot, ka cena ļauj turpināt niķeļa rūdas ražošanu. Ģenerāldirektora pienākumu izpildītājs derīgo izrakteņu un ogļu jautājumos atklāti paskaidro, ka “valdība nosaka HPM cenu, kas mazāka par starptautisko cenu, lai palielinātu kausēšanas uzņēmumu apjomradītus ietaupījumus” un ka “jo zemāka ir HPM cena, jo ekonomiskāks ir kausēšanas uzņēmums. Mēs vienmēr nosakām par starptautisko cenu zemāku HPM”. Direktors derīgo izrakteņu ieguves sekmēšanas un uzņēmumu jautājumos Yunus Saefulhak ilustrēja, ka tiek noteikta par starptautisko cenu zemāka HPM. “Piemēram, ja starptautiskā cena ir 60 USD (par mitru metrisko tonnu), mūsu (Indonēzija) cena ir 30 USD (par mitru metrisko tonnu)” (99).

(463)

Citi komentētāji arī ziņo, ka IDV uzmanīgi sekoja kausēšanas uzņēmumu interesei, nosakot niķeļa rūdas cenu. Ģenerāldirektora pienākumu izpildītājs derīgo izrakteņu un ogļu jautājumos apstiprināja, ka tās mērķis ir panākt “tiesiskumu kausēšanas uzņēmumiem, kuri vēlas viszemākās iespējamās cenas. Bet, no otras puses, [tai] ir jānodrošina, ka niķeļa ieguves darbības nodrošina pietiekamu rezervi derīgo izrakteņu ieguvei” (100), un piebilda, ka “[l]ūdzu ņemiet vērā, ka pēc vidējās derīgo izrakteņu cenas aprēķina cena joprojām ir 30 procentus zemāka par starptautisko cenu. Šīs darbības mērķis ir iedrošināt kausēšanas uzņēmumu ieguldījumu vidi, lai būvētu pārstrādes un rafinēšanas iekārtas Indonēzijā” (101). Niķeļa rūdas regulētā cena, kas nav saistīta ar tirgus apstākļiem, var darboties tikai ar vienlaicīgi īstenotu eksporta aizliegumu, kas neļauj kalnrūpniecības uzņēmumiem izmantot citas pārdošanas iespējas, kā arī iespēju apiet cenu ierobežojumu, pārdodot savus ražojumus ārvalstīs par lielāku cenu.

(464)

Pakļaujot kalnrūpniecības uzņēmumus niķeļa rūdas eksporta ierobežojumiem, kā arī citiem valdības pasākumiem, kas jo īpaši ietver i) cenu regulēšanu, kura mākslīgi uzturēja zemas niķeļa rūdas cenas, un ii) pārstrādes iekšzemē prasības, kuras izraisīja pārmērīgu piedāvājumu un pazeminātas cenas, IDV niķeļa kalnrūpniecības uzņēmumiem radīja ekonomiski neracionālu situāciju, liekot tiem pārdot niķeļa rūdu iekšzemes tirgū par mākslīgi pazeminātām cenām salīdzinājumā ar ievērojami augstākām cenām, ko tie citādi būtu varējuši saņemt no daudziem citiem potenciālajiem klientiem, ja nebūtu licencēšanas pienākumu un cenu noteikšanas mehānisma. Tāpēc niķeļa rūdas kalnrūpniecības uzņēmumiem ir liegta iespēja izdarīt racionālu komerciālu izvēli, un tie ir spiesti īstenot IDV politikas mērķi dot priekšroku nerūsējošā tērauda rūpniecībai.

(465)

Pamatojoties uz IDV sniegtajiem datiem par niķeļa rūdas ražošanu un patēriņu Indonēzijā un pieņemot, ka šie dati ir precīzi, kā to apgalvo IDV (sk. 348. un 351. apsvērumu), niķeļa rūdas ražošanas apjoms ir ievērojami lielāks nekā niķeļa rūdas patēriņš.

(466)

Citiem vārdiem sakot, šie pasākumi kopā viedo tiešu un pozitīvu IDV rīcību, deleģējot niķeļa rūdas ieguves uzņēmumus vai norādot tiem nodrošināt niķeļa rūdu kausēšanas uzņēmumiem par neatbilstoši zemu atlīdzību. IDV loma ievērojami pārsniedza parasto intervenci kā tirgus regulatoram kalnrūpniecības nozarē. Attiecīgie pasākumi ne tikai regulēja tirgus vispārējos aspektus, bet arī uzspieda konkrētu rīcību ieguves uzņēmumiem, liekot tiem apstrādāt rūdu iekšzemē, slēdzot eksporta tirgus un regulējot cenu tā, lai būtu ievērojama atlaide no cenām starptautiskajā tirgū. Visi šie pasākumi tika veikti, lai kalnrūpniecības uzņēmumi nodrošinātu niķeļa rūdu par neatbilstoši zemu atlīdzību par labu pakārtotajai nozarei. Šis nodoms tika skaidri pausts daudzos politikas paziņojumos un darbībās.

(467)

Uzliekot kalnrūpniecības uzņēmumiem pienākumu ievērot šos pasākumus (arī piemērojot sodus un anulējot licences, sk. 337.–375. apsvērumu), IDV tiem liedza iespēju brīvi izvēlēties savu ražošanas un pārdošanas stratēģiju atbilstoši tirgus apsvērumiem. Citiem vārdiem sakot, šie pasākumi nepārprotami veido pierādāmu saikni starp valdības darbību un privāto kalnrūpniecības uzņēmumu rīcību. IDV izmantoja kalnrūpniecības uzņēmumus kā aizstājējus, lai atbalstītu kausēšanas uzņēmumus un nerūsējošā tērauda ražotājus. Turklāt Komisija jau norādīja, ka IDV valdības funkciju ietvaros pārvalda un kontrolē dabas resursu, kas ietver niķeļa rūdu, ieguvi (sk. 374. apsvērumu). Tāpēc niķeļa rūdas nodrošināšanu var uzskatīt par funkciju, kas parasti ir valdības kompetencē, īstenojot savas regulatīvās pilnvaras.

(468)

Patiešām, tā vietā, lai tieši nerūsējošā tērauda ražošanas nozarei nodrošinātu niķeļa rūdu par neatbilstoši zemu atlīdzību nolūkā īstenot IDV valsts politikas mērķus piesaistīt kausēšanas iespējas ar zemām niķeļa rūdas cenām, IDV ar rūpīgi mērķorientētu likumu un noteikumu kopumu piespieda kalnrūpniecības uzņēmumus to darīt IDV vārdā.

(469)

Piezīmēs par galīgo izpausto informāciju IDV, pirmkārt, iebilda pret atsauci uz 1945. gada konstitūciju 374. apsvērumā kā pilnīgi nebūtisku saistībā ar finansiālā ieguldījuma noteikšanu. Šajā ziņā IDV atgādināja par valsts suverenitātes principu, kas ietver suverenitāti pār valsts resursiem, kā to atzinusi PTO ekspertu grupa lietā China – Raw Materials (102).

(470)

Komisija iesākumā norādīja, ka atsauce uz 1945. gada konstitūciju neskar valsts suverenitātes principu, kas ietver arī suverenitātes principu attiecībā uz dabas resursiem. Patiešām, Komisija neapšaubīja IDV iespēju vai spēju izdarīt politikas un regulatīvas izvēles. Vienīgais konstatējums, ko 374. apsvērumā Komisija izdarīja, balstoties uz 1945. gada konstitūciju un 2009. gada Kalnrūpniecības likumu, ir tāds, ka visi derīgie izrakteņi Indonēzijā ir valsts dabas resursi, kurus kontrolē un izmanto valsts. Komisija, pamatojoties vien uz 1945. gada konstitūcijas 33. panta 2. punktu, nav pierādījusi, ka IDV sniedza finansiālu ieguldījumu saistībā ar niķeļa rūdas nodrošināšanu par neatbilstoši zemu atlīdzību. 1945. gada konstitūcijas nozīmi pamato tas, ka 33. pants ir divreiz minēts 2009. gada Kalnrūpniecības likuma preambulā, kas faktiski regulē kalnrūpniecības nozari un nodrošina 1945. gada konstitūcijā nostiprinātā principa īstenošanu. Turklāt Komisija norādīja, ka valsts suverenitātes princips neizslēdz to, ka dažas politikas un regulatīvās izvēles, ko brīvi izdarījusi IDV, kopā ar visiem pārējiem pieejamajiem pierādījumiem varētu tikt kvalificētas kā tādas, kas sniedz finansiālu ieguldījumu IDV saistību PTO nozīmē. Patiešām, ekspertu grupa lietā China – Raw Materials, atzīstot, ka “spēja noslēgt starptautiskus nolīgumus, piemēram, PTO nolīgumu, ir būtisks suverenitātes īstenošanas piemērs” (103), tomēr atgādināja, ka “dalībniekiem ir jāīsteno sava suverenitāte pār dabas resursiem saskaņā ar savām PTO saistībām” (104). Tādējādi, izskatot lietu pēc būtības, ekspertu grupa lietā China – Raw Materials ieteica (105), un Apelācijas institūcija apstiprināja (106), ka Ķīnai bija jāsaskaņo savi izvedmuitas nodokļi un eksporta kvotas dažām izejvielām ar savām PTO saistībām. Tāpēc Komisija uzskatīja, ka atsauce uz konstitūciju ir būtiska, lai izprastu juridisko kontekstu, un noraidīja šo iebildumu.

(471)

IDV arī apgalvoja, ka Komisijas minētie kalnrūpniecības tiesību akti, noteikumi un politika nav būtiski finansiālā ieguldījuma noteikšanas kontekstā, jo tie neiejaucas komercdarījumos starp uzņēmējiem. IDV apgalvoja, ka Komisija ir nepareizi interpretējusi termina “kontrole”, kas iekļauts vairākos noteikumos, nozīmi – tā faktiski attiektos uz kalnrūpniecības uzņēmumu vai darbību pārvaldību un uzraudzību, lai apkarotu nelikumīgu ieguvi, novērstu kalnrūpniecības darbību radīto kaitējumu videi un nodrošinātu, ka kalnrūpniecības izpēte pilnībā atbilst labai kalnrūpniecības praksei. Šajā ziņā IDV atsaucās uz 2009. gada Kalnrūpniecības likuma XIX nodaļā un GR 55/2010 3. pantā iekļautajām vadības, uzraudzības, sabiedrības aizsardzības un īstenošanas vadlīniju definīcijām, aicinot Komisiju ņemt vērā visus tiesību aktus, tostarp īstenošanas pasākumus, jo īpaši GR 55/2010. IDV uzskatīja, ka šie noteikumi nepierādīja, ka tā ir iejaukusies privātos komercdarījumos un uzdevusi kalnrūpniecības uzņēmumiem nodrošināt niķeļa rūdu par neatbilstoši zemu atlīdzību.