(1)

Elektroenerģijas sektorā Savienībā notiek būtiska pārkārtošanās, ko raksturo decentralizētāki tirgi, kuros ir lielāks skaits dalībnieku, lielāks no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas īpatsvars un labāk starpsavienotas sistēmas. Šajā sakarā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2019/943 (4) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2019/944 (5) mērķis ir atjaunināt tiesisko regulējumu, kas reglamentē Savienības iekšējo elektroenerģijas tirgu, lai tādējādi nodrošinātu tirgu un tīklu optimālu darbību, no kā iegūs gan uzņēmumi, gan Savienības pilsoņi. Ar šo regulu ir paredzēts sekmēt Enerģētikas savienības mērķu īstenošanu, un šo mērķu neatņemama sastāvdaļa ir energoapgādes drošība, solidaritāte, uzticēšanās un vērienīga klimata politika.

(2)

Labi funkcionējoši tirgi un sistēmas ar pienācīgiem elektroenerģijas starpsavienojumiem ir vislabākā garantija elektroenerģijas piegādes drošībai. Tomēr pat tad, ja tirgi un sistēmas darbojas labi un ir starpsavienoti, nekad nevar izslēgt elektroenerģētiskās krīzes izcelšanās risku dabas katastrofu, piemēram, ekstremālu meteoroloģisko apstākļu, ļaunprātīgu uzbrukumu vai kurināmā iztrūkuma, iespaidā. Elektroenerģētisko krīžu sekas bieži vien ietiecas arī citās valstīs. Pat ja šādas krīzes sākotnēji bijušas lokāla mēroga, to ietekme var strauji izplatīties pāri valsts robežām. Daži ārkārtēji apstākļi, piemēram, aukstuma periodi, karstuma viļņi vai kiberuzbrukumi, vienlaicīgi var ietekmēt veselus reģionus.

(3)

Starpsavienotu elektroenerģijas tirgu un sistēmu kontekstā nevar uzskatīt, ka katra valsts ir viena pati atbildīga par elektroenerģijas krīžu novēršanu un pārvarēšanu. Būtu labāk jāizmanto reģionālās sadarbības pavērtās iespējas īstenot efektīvākus un lētākus pasākumus. Ir vajadzīgs vienots noteikumu un labāk koordinētu procedūru satvars, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis un citi dalībnieki spēj sekmīgi sadarboties pāri robežām, īstenojot lielāku pārredzamību, uzticību un solidaritāti starp dalībvalstīm.

(4)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/89/EK (6) noteica nepieciešamos pasākumus, kas dalībvalstīm jāveic, lai garantētu elektroapgādes drošību kopumā. Minētās direktīvas noteikumi lielā mērā ir aizstāti ar vēlākiem tiesību aktiem, jo īpaši attiecībā uz to, kā būtu jāorganizē elektroenerģijas tirgi, lai nodrošinātu, ka ir pieejama pietiekama jauda, kā būtu jāsadarbojas pārvades sistēmu operatoriem, lai nodrošinātu sistēmas stabilitāti, kā arī attiecībā uz vajadzību nodrošināt, ka ir izveidota atbilstoša infrastruktūra. Šī regula konkrēti pievēršas elektroenerģētisko krīžu novēršanai un pārvarēšanai.

(5)

Komisijas Regulas (ES) 2017/1485 (7) un (ES) 2017/2196 (8) sniedz detalizētus noteikumus, kas reglamentē, kā pārvades sistēmu operatoriem un citām attiecīgām ieinteresētajām personām būtu jārīkojas un jāsadarbojas, lai nodrošinātu sistēmas drošību. Minētajiem tehniskajiem noteikumiem būtu jānodrošina, ka lielākā daļa elektroenerģētisko incidentu tiek efektīvi risināti operatīvajā līmenī. Šajā regulā galvenā uzmanība ir pievērsta elektroenerģētiskajām krīzēm, kam ir lielāks mērogs un ietekme. Tajā izklāstīts, kas dalībvalstīm būtu jādara, lai novērstu šādas krīzes, un kādus pasākumus tās var veikt, ja izrādās, ka ar sistēmas darbības noteikumiem vien nepietiek. Tomēr pat elektroenerģētisko krīžu laikā būtu jāturpina pilnībā ievērot sistēmas darbības noteikumus, un šai regulai būtu jāatbilst Regulai (ES) 2017/2196.

(6)

Šī regula nosaka vienotu noteikumu satvaru tam, kā novērst un pārvarēt elektroenerģētiskās krīzes, kā arī sagatavoties tām, un tas palielinās pārredzamību sagatavošanas posmā un elektroenerģētiskās krīzes laikā un nodrošinās, ka pasākumi tiek veikti saskaņotā un efektīvā veidā. Tā prasa, lai dalībvalstis sadarbojas reģionālā līmenī un attiecīgos gadījumos divpusēji, ievērojot solidaritātes principu. Ar to arī izveido sistēmu elektroenerģijas piegādes drošības efektīvai uzraudzībai Savienībā, izmantojot Elektroenerģijas jautājumu koordinācijas grupu (ECG), ko izveidoja ar Komisijas 2012. gada 15. novembra lēmumu (9), kā forumu informācijas apmaiņai un sadarbības veicināšanai starp dalībvalstīm, jo īpaši elektroapgādes drošības jomā. Dalībvalstu sadarbības un uzraudzības sistēmas nolūks ir panākt labāku riskgatavību ar zemākām izmaksām. Šai regulai būtu arī jānostiprina iekšējais elektroenerģijas tirgus, uzlabojot dalībvalstu savstarpējo uzticību un paļāvību un novēršot nepiemērotu valsts iejaukšanos elektroenerģētisko krīžu gadījumā, jo īpaši izvairoties no nepamatotas pārrobežu plūsmu un starpzonu pārvades jaudas samazināšanas, tādējādi novēršot negatīvu plašāku ietekmi uz kaimiņos esošām dalībvalstīm.

(7)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/1148 (10) nosaka vispārējus noteikumus par tīklu un informācijas sistēmu drošību, savukārt īpašus noteikumus par kiberdrošību izstrādās, izmantojot tīkla kodeksu, kā noteikts Regulā (ES) 2019/943. Šī regula papildina Direktīvu (ES) 2016/1148, nodrošinot, ka kiberincidenti tiek atbilstoši identificēti kā risks un ka to risināšanai izmantotie pasākumi ir pienācīgi atspoguļoti riskgatavības plānos.

(8)

Padomes Direktīva 2008/114/EK (11) paredz procesu ar mērķi uzlabot izraudzītu Eiropas kritisko infrastruktūru – tostarp vairāku elektroinfrastruktūru – drošību. Direktīva 2008/114/EK kopā ar šo regulu palīdz izveidot visaptverošu pieeju Savienības enerģētiskajai drošībai.

(9)

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 1313/2013/ES (12) prasa dalībvalstīm ik pēc trim gadiem sagatavot riska novērtējumus valsts vai attiecīgā vietējā līmenī un izstrādāt un pilnveidot katastrofu riska pārvaldības plānošanu valsts vai attiecīgā vietējā līmenī. Konkrētajām riska novēršanas, riskgatavības un riska plānošanas darbībām šajā regulā vajadzētu būt saskanīgām ar plašākajiem daudzējāda apdraudējuma valsts riska novērtējumiem, ko prasa Lēmums Nr. 1313/2013/ES.

(10)

Par elektroapgādes drošības nodrošināšanu savā teritorijā ir atbildīgas dalībvalstis, taču par elektroapgādes drošību kopīga atbildība ir arī Komisijai un citiem Savienības dalībniekiem to attiecīgajās darbības un kompetences jomās. Elektroapgādes drošībai ir vajadzīga efektīva sadarbība starp dalībvalstīm, Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām, kā arī attiecīgajām ieinteresētajām personām. Sadales sistēmu operatoriem un pārvades sistēmu operatoriem ir būtiska nozīme, nodrošinot drošu, uzticamu un efektīvu elektroenerģijas sistēmu saskaņā ar Direktīvas (ES) 2019/944 31. un 40. pantu. Regulatīvajām iestādēm un citām attiecīgajām valsts iestādēm arī ir būtiska nozīme, nodrošinot un uzraugot elektroapgādes drošību, jo tas ir viens no uzdevumiem, kas tām paredzēti Direktīvas (ES) 2019/944 59. pantā. Dalībvalstīm būtu jāizraugās esoša vai jauna struktūra kā to vienīgā valsts pārvaldes vai regulatīvā iestāde, kuras mērķis ir nodrošināt visu iesaistīto dalībnieku pārredzamu un iekļaujošu līdzdalību, riskgatavības plānu efektīvu sagatavošanu un pienācīgu īstenošanu, kā arī veicināt elektroenerģijas krīžu novēršanu un ex post izvērtēšanu un saistīto informācijas apmaiņu.

(11)

Vienotai pieejai elektroenerģētisko krīžu novēršanai un pārvarēšanai ir vajadzīga vienota izpratne starp dalībvalstīm par to, kas ir elektroenerģētiskā krīze. Jo īpaši šai regulai būtu jāveicina koordinācija starp dalībvalstīm nolūkā identificēt situāciju, kurā ir esošs vai draudošs potenciālais risks, ka radīsies nozīmīgs elektroenerģijas iztrūkums vai nespēja piegādāt elektroenerģiju patērētājiem elektroenerģiju. Elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīklam (“ENTSO-E”) un dalībvalstīm būtu attiecīgi jānosaka konkrēti reģionālie un valstu elektroenerģētiskās krīzes scenāriji. Šādai pieejai būtu jānodrošina, ka tiek aptvertas visas attiecīgās krīzes, ņemot vērā reģionu un valstu īpatnības, piemēram, tīkla topoloģiju, elektroenerģijas resursu struktūru, tās ražošanas un patēriņa apjomu un iedzīvotāju blīvuma pakāpi.

(12)

Vienota pieeja elektroenerģētisko krīžu novēršanai un pārvarēšanai nozīmē arī to, ka visām dalībvalstīm elektroapgādes drošības risku apzināšanā jāizmanto vienas un tās pašas metodes un definīcijas un ka tās spēj efektīvi salīdzināt savu un kaimiņvalstu veikumu minētajā jomā. Šajā regulā elektroapgādes drošības monitoringam Savienībā ir apzināti divi rādītāji: “sagaidāmā nepadotā enerģija”, ko izsaka kā GWh/gadā, un “sagaidāmais slodzes zuduma ilgums”, ko izsaka kā stundas gadā. Šie rādītāji ir daļa no Eiropas resursu pietiekamības novērtējuma, ko veic ENTSO-E atbilstīgi Regulas (ES) 2019/943 23. pantam. ECG būtu regulāri jāuzrauga elektroapgādes drošība, par pamatu izmantojot šo rādītāju rezultātus. Šie rādītāji būtu jāizmanto arī Energoregulatoru sadarbības aģentūrai (ACER), kad tā savos ikgadējos elektroenerģijas tirgus uzraudzības ziņojumos atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2019/942 (13) 15. pantam ziņo par dalībvalstu veikumu elektroapgādes drošības jomā.

(13)

Lai nodrošinātu riska novērtējumu saskanību tādā veidā, kas elektroenerģētiskās krīzes situācijā vairo uzticēšanos starp dalībvalstīm, ir vajadzīga vienota pieeja riska scenāriju apzināšanai. Tāpēc ENTSO-E pēc apspriešanās ar attiecīgajām ieinteresētajām personām būtu jāizstrādā un jāatjaunina kopīga riska noteikšanas metodika sadarbībā ar ACER un ar ECG tajā tās sastāvā, kuru veido tikai dalībvalstu pārstāvji. ENTSO-E būtu jāierosina metodika, un ACER tā būtu jāapstiprina. ACER, apspriežoties ar ECG, maksimāli jāņem vērā ECG paustie viedokļi. Kad kļūst pieejama būtiska jauna informācija, ENTSO-E būtu jāatjaunina kopīgā riska noteikšanas metodika.

(14)

Pamatojoties uz minēto vienoto riska noteikšanas metodiku, ENTSO-E būtu regulāri jāizstrādā un jāatjaunina reģionālie elektroenerģētiskās krīzes scenāriji un jāapzina katram reģionam visnozīmīgākie riski, piemēram, ekstremāli meteoroloģiskie apstākļi, dabas katastrofas, kurināmā iztrūkums vai ļaunprātīgi uzbrukumi. Apsverot krīzes scenāriju, kas paredz gāzes iztrūkumu, gāzes piegādes traucējumu risks būtu jānovērtē, pamatojoties uz gāzes piegāžu un infrastruktūras traucējumu scenārijiem, ko izstrādājis gāzes pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkls (ENTSO-G), ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1938 (14) 7. pantu. ENTSO-E vajadzētu būt iespējai deleģēt uzdevumus, kas saistīti ar reģionālo krīzes scenāriju apzināšanu reģionālos koordinācijas centros, kas izveidoti saskaņā ar Regulas (ES) 2019/943 35. pantu. Minētie deleģētie uzdevumi būtu jāveic ENTSO-E pārraudzībā. Dalībvalstīm, balstoties uz reģionālajiem elektroenerģētiskās krīzes scenārijiem, principā ik pēc četriem gadiem būtu jāizstrādā un jāatjaunina savi valsts krīzes scenāriji. Minētajiem scenārijiem būtu jāveido pamats riskgatavības plāniem. Apzinot riskus valsts līmenī, dalībvalstīm būtu jāapraksta jebkādi iespējamie riski, ko tās saskata attiecībā uz elektroapgādes drošībai nozīmīgas infrastruktūras īpašumtiesībām, un jebkādi iespējamie pasākumi, ja tādi ir, kas veikti, lai novērstu šādus riskus, piemēram, vispārīgi vai nozares tiesību akti par investīciju vētīšanu vai īpašas tiesības kādiem akcionāriem, ar norādi par to, kāpēc tās šādus pasākumus uzskata par nepieciešamiem un samērīgiem.

(15)

Reģionālai pieejai, kā apzināt riska scenārijus un izstrādāt preventīvos, sagatavošanas un mīkstināšanas pasākumus, būtu jādod ievērojami ieguvumi gan pasākumu iedarbīguma, gan resursu optimāla izmantojuma ziņā. Turklāt vienlaicīgas elektroenerģētiskās krīzes gadījumā koordinēta un iepriekš saskaņota pieeja nodrošinātu saskanīgus pretpasākumus un mazinātu iespējamo negatīvo blakusietekmi, kādu uz kaimiņu dalībvalstīm varētu atstāt šauri valsts pasākumi. Tāpēc šī regula prasa, lai dalībvalstis sadarbojas reģionālā kontekstā.

(16)

Reģionālajiem koordinācijas centriem būtu jāveic reģionālas nozīmes uzdevumi, kas tiem uzticēti saskaņā ar Regulu (ES) 2019/943. Lai nodrošinātu, ka tie savus uzdevumus var veikt sekmīgi un ciešā sadarbībā ar attiecīgajām valstu iestādēm nolūkā novērst un mīkstināt lielāka mēroga elektroenerģētiskos incidentus, šajā regulā prasītajai reģionālajai sadarbībai par pamatu būtu jāizmanto reģionālās sadarbības struktūras, ko izmanto tehniskā līmenī, proti, dalībvalstu grupas, kuras kopīgi izmanto vienu reģionālo koordinācijas centru. Tāpēc reģionālo koordinācijas centru ģeogrāfiskie reģioni ir svarīgi reģionālo elektroenerģētiskās krīzes scenāriju un riska novērtējumu noteikšanai. Tomēr dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai veidot apakšgrupas reģionos sadarbībai attiecībā uz konkrētiem reģionāliem pasākumiem vai minētajā nolūkā sadarboties esošajos reģionālās sadarbības forumos, jo būtiska ir tehniskā spēja sniegt savstarpēju palīdzību elektroenerģētiskās krīzes laikā. Tas ir tāpēc, ka ne visas dalībvalstis lielākā reģionā noteikti būs spējīgas apgādāt citu dalībvalsti ar elektroenerģiju krīzes gadījumā. Tādējādi nav nepieciešams, lai visas dalībvalstis reģionā noslēgtu reģionālus nolīgumus par konkrētiem reģionāliem pasākumiem. Tā vietā šādi nolīgumi būtu jānoslēdz dalībvalstīm, kas ir tehniski spējīgas cita citai sniegt palīdzību.

(17)

Regula (ES) 2019/943 paredz, ka vidēja termiņa līdz ilgtermiņa Eiropas resursu pietiekamības novērtējumam (griezumā no 10 nākamajiem gadiem līdz nākamajam gadam) izmanto vienotu metodiku nolūkā nodrošināt, ka dalībvalstu lēmumi attiecībā uz iespējamajām investīciju vajadzībām ir balstīti pārredzamos un kopīgi saskaņotos principos. Eiropas resursu pietiekamības novērtējumam ir cits mērķis nekā īstermiņa pietiekamības novērtējumiem, kurus izmanto, lai konstatētu īsos laikposmos iespējamās problēmas saistībā ar pietiekamību, un kuri ir sezonālās pietiekamības novērtējumi (nākamajiem sešiem mēnešiem) un pietiekamības novērtējumi nākamās nedēļas līdz vismaz nākamās dienas griezumā. Runājot par īstermiņa novērtējumiem, ir vajadzīga vienota pieeja tam, kā tiek konstatētas iespējamās pietiekamības problēmas. ENTSO-E būtu jāveic ziemas un vasaras pietiekamības novērtējumi, lai brīdinātu dalībvalstis un pārvades sistēmu operatorus par riskiem, kas saistībā ar elektroapgādes drošību varētu iestāties nākamajos sešos mēnešos. Lai uzlabotu pietiekamības novērtējumus, ENTSO-E tiem būtu jāizstrādā vienota varbūtiskā metodika, apspriežoties ar attiecīgajām ieinteresētajām personām un sadarbībā ar ACER un ar ECG tajā tās sastāvā, kuru veido tikai dalībvalstu pārstāvji. ENTSO-E būtu jāierosina ACER minētā metodika un tās atjauninājumi, un ACER būtu jāapstiprina priekšlikums un tā atjauninājumi. Apspriežoties ar ECG, ACER ir maksimāli jāņem vērā ECG paustie viedokļi. Kad kļūst pieejama būtiska jauna informācija, ENTSO-E būtu jāatjaunina metodika. ENTSO-E vajadzētu būt iespējai ar sezonālās pietiekamības novērtējumiem saistītos uzdevumus deleģēt reģionālajiem koordinācijas centriem, bet deleģētie uzdevumi būtu jāveic ENTSO-E pārraudzībā.

(18)

Pārvades sistēmu operatoriem sezonālo pietiekamības novērtējumu sagatavošanai izmantotā metodika būtu jāpiemēro, veicot jebkādu citu īstermiņa riska novērtējumu, proti, nākamās nedēļas līdz vismaz nākamās dienas elektroenerģijas ražošanas pietiekamības prognozes, ko paredz Regula (ES) 2017/1485.

(19)

Lai nodrošinātu vienotu pieeju elektroenerģētisko krīžu novēršanai un pārvarēšanai, katras dalībvalsts kompetentajai iestādei būtu jāizstrādā riskgatavības plāns, pamatojoties uz reģionālajiem un valsts elektroenerģētiskās krīzes scenārijiem. Kompetentajām iestādēm būtu jāapspriežas ar ieinteresētajām personām vai ieinteresēto personu grupu pārstāvjiem, piemēram, ražotāju vai to tirdzniecības struktūru vai sadales sistēmu operatoru pārstāvjiem, kad tie ir būtiski elektroenerģētiskās krīzes nepieļaušanai un novēršanai. Minētajā nolūkā kompetentajām iestādēm būtu jālemj par piemērotu kārtību, kādā veicama apspriešanās. Riskgatavības plānos būtu jāapraksta iedarbīgi, samērīgi un nediskriminējoši pasākumi, kas aptver visus apzinātos elektroenerģētiskās krīzes scenārijus. Būtu jāņem vērā ierosināto pieprasījuma puses un piedāvājuma puses pasākumu ietekme uz vidi. Šiem plāniem vajadzētu nodrošināt pārredzamību, jo īpaši attiecībā uz apstākļiem, kādos elektroenerģētisko krīžu mīkstināšanai var izmantot ārpustirgus pasākumus. Visiem plānotajiem ārpustirgus pasākumiem vajadzētu būt saskaņā ar šajā regulā paredzētajiem noteikumiem. Riskgatavības plāni būtu jāpublisko, vienlaikus nodrošinot sensitīvas informācijas konfidencialitāti.

(20)

Riskgatavības plānos būtu jānosaka valsts, reģionālie un attiecīgā gadījumā divpusējie pasākumi. Reģionālie un attiecīgos gadījumos divpusējie pasākumi ir īpaši vajadzīgi vienlaicīgas elektroenerģētiskās krīzes apstākļos, kad ir vajadzīga koordinēta un iepriekš saskaņota pieeja, lai nodrošinātu saskanīgus pretpasākumus un mazinātu negatīvas blakusietekmes risku. Šajā nolūkā pirms riskgatavības plānu pieņemšanas kompetentajām iestādēm būtu jāapspriežas ar attiecīgo dalībvalstu kompetentajām iestādēm. Attiecīgās dalībvalstis ir valstis, kurās var būt negatīva plašāka ietekme vai cita ietekme uz otras puses elektroenerģijas sistēmu neatkarīgi no tā, vai minētās dalībvalstis atrodas tajā pašā reģionā vai ir tieši savienotas. Plānos būtu jāņem vērā attiecīgie valsts apstākļi, tostarp situācija tālākajos reģionos Līguma par Eiropas Savienības darbību 349. panta nozīmē un dažās izolētās mikrosistēmās, kuras nav pievienotas valstu pārvades sistēmām. Minētajā sakarā dalībvalstīm būtu jāizdara pienācīgi secinājumi cita starpā attiecībā uz šīs regulas noteikumiem par elektroenerģētiskās krīzes scenāriju apzināšanu reģionālā līmenī un reģionālajiem un divpusējiem pasākumiem, kas noteikti riskgatavības plānos, kā arī noteikumiem par palīdzību. Plānos būtu skaidri jāparedz kompetento iestāžu loma un pienākumi. Valsts pasākumos būtu pilnībā jāņem vērā reģionālie un divpusējie pasākumi, par kuriem panākta vienošanās, un būtu pilnībā jāizmanto iespējas, ko sniedz reģionālā sadarbība. Pēc būtības tiem vajadzētu būt tehniskiem un operatīviem plāniem – to funkcija ir palīdzēt novērst elektroenerģētiskās krīzes iestāšanos vai saasināšanos un mīkstināt tās sekas.

(21)

Riskgatavības plāni būtu regulāri jāatjaunina. Lai nodrošinātu, ka šie plāni ir atjaunināti un iedarbīgi, katra reģiona dalībvalstu kompetentajām iestādēm sadarbībā ar pārvades sistēmu operatoriem un citām attiecīgām ieinteresētajām personām reizi divos gados vajadzētu organizēt elektroenerģētisko krīžu simulācijas, lai pārbaudītu to atbilstību.

(22)

Šajā regulā paredzētā modeļa mērķis ir sekmēt plānu sagatavošanu, paredzot dalībvalstīm specifiskas papildu informācijas iekļaušanu. Modelis ir paredzēts arī tam, lai sekmētu apspriešanos ar citām dalībvalstīm attiecīgajā reģionā un ar ECG. Apspriedēm reģionālā mērogā un ECG ietvaros būtu jānodrošina, ka vienā dalībvalstī vai reģionā veikti pasākumi neapdraud elektroapgādes drošību citās dalībvalstīs vai reģionos.

(23)

Ir svarīgi sekmēt saziņu un pārredzamību starp dalībvalstīm ikreiz, kad tām ir konkrēta, nopietna un uzticama informācija par to, ka varētu iestāties elektroenerģētiskā krīze. Šādos apstākļos attiecīgajām dalībvalstīm būtu bez liekas kavēšanās jāinformē Komisija, kaimiņos esošās dalībvalstis un ECG, sniedzot informāciju jo īpaši par elektroapgādes stāvokļa pasliktināšanās cēloņiem, elektroenerģētiskās krīzes novēršanai plānotajiem pasākumiem un par iespējamo vajadzību pēc palīdzības no citām dalībvalstīm.

(24)

Lai elektroenerģētiskās krīzes gadījumā nodrošinātu koordinētu rīcību un mērķorientētu palīdzību, ļoti svarīga ir informācijas apmaiņa. Tāpēc šī regula uzliek kompetentajai iestādei pienākumu bez liekas kavēšanās informēt reģiona dalībvalstis, kaimiņos esošās dalībvalstis un Komisiju, kad tā nonāk elektroenerģētiskajā krīzē. Kompetentajai iestādei arī būtu jāsniedz informācija par krīzes cēloņiem, krīzes mīkstināšanai veiktajiem un plānotajiem pasākumiem un iespējamo vajadzību pēc palīdzības no citām dalībvalstīm. Ja šī palīdzība ietver ne tikai elektroapgādes drošību, piemērojamajam tiesiskajam regulējumam joprojām vajadzētu būt Savienības civilās aizsardzības mehānismam.

(25)

Elektroenerģētiskās krīzes gadījumā dalībvalstīm būtu jāsadarbojas solidaritātes garā. Papildus minētajam vispārējam noteikumam būtu jāparedz atbilstīgs noteikums, ka dalībvalstīm jāpiedāvā cita citai palīdzība elektroenerģētiskās krīzes gadījumā. Šādas palīdzības pamatā vajadzētu būt saskaņotiem, koordinētiem pasākumiem, kas izklāstīti riskgatavības plānos. Ar šo regulu dalībvalstīm tiek piešķirta plaša rīcības brīvība vienoties par šādu koordinētu pasākumu saturu un tādējādi par to sniegtās palīdzības saturu. Dalībvalstu ziņā ir izlemt un vienoties par šādiem koordinētiem pasākumiem, ņemot vērā pieprasījumu un piedāvājumu. Tajā pašā laikā ar šo regulu nodrošina, ka saistībā ar palīdzību, par kuru panākta vienošanās, elektroenerģiju piegādā koordinētā veidā. Dalībvalstīm būtu jāvienojas par tehniskajiem, juridiskajiem un finansiālajiem mehānismiem, kas nepieciešami, lai īstenotu reģionālos un divpusējos pasākumus, par kuriem panākta vienošanās. Saskaņā ar minētajiem tehniskajiem mehānismiem dalībvalstīm būtu jānorāda maksimālie piegādājamās elektroenerģijas daudzumi, kas būtu jāpārvērtē, pamatojoties uz tehniskajām iespējām piegādāt elektroenerģiju pēc tam, kad ir kļuvusi nepieciešama palīdzība elektroenerģētiskās krīzes laikā. Pēc tam dalībvalstīm būtu jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai īstenotu reģionālos un divpusējos pasākumus, par kuriem panākta vienošanās, un tehniskos, juridiskos un finansiālos mehānismus.

(26)

Vienojoties par koordinētajiem pasākumiem un tehniskajiem, juridiskajiem un finansiālajiem mehānismiem un citādi īstenojot noteikumus par palīdzību, dalībvalstīm būtu jāņem vērā sociālie un ekonomiskie faktori, tostarp Savienības iedzīvotāju drošība, un samērīguma princips. Tās ir aicinātas dalīties paraugpraksē un izmantot ECG kā diskusiju platformu, lai apzinātu pieejamās palīdzības iespējas, jo īpaši attiecībā uz koordinētajiem pasākumiem un vajadzīgajiem tehniskajiem, juridiskajiem un finansiālajiem mehānismiem, tostarp taisnīgas kompensācijas mehānismiem. Komisija var veicināt reģionālo un divpusējo pasākumu sagatavošanu.

(27)

Par palīdzību, ko saskaņā ar šo regulu sniedz starp dalībvalstīm, būtu jāpienākas taisnīgai kompensācijai, par ko vienojas dalībvalstis. Ar šo regulu netiek saskaņoti visi šādas taisnīgas kompensācijas aspekti starp dalībvalstīm. Tādēļ dalībvalstīm pirms palīdzības sniegšanas būtu jāvienojas par noteikumiem par taisnīgu kompensāciju. Dalībvalstij, kura lūdz palīdzību, nekavējoties būtu jāizmaksā šāda kompensācija dalībvalstij, kura sniedz palīdzību, vai būtu jānodrošina, ka tā attiecīgajai dalībvalstij tiek nekavējoties izmaksāta. Komisijai būtu jāsniedz nesaistošas norādes par taisnīgas kompensācijas galvenajiem elementiem un citiem tehnisko, juridisko un finansiālo mehānismu elementiem.

(28)

Sniedzot palīdzību saskaņā ar šo regulu, dalībvalstis īsteno Savienības tiesību aktus un tādēļ tām ir jāievēro pamattiesības, kuras garantētas Savienības tiesību aktos. Tādēļ no šādas palīdzības, ņemot vērā pasākumus, par ko vienojušās dalībvalstis, var izrietēt pienākums dalībvalstij izmaksāt kompensāciju tiem, kurus ietekmē tās pasākumi. Tādēļ dalībvalstīm vajadzības gadījumā būtu jānodrošina, ka pastāv valsts noteikumi par kompensāciju, kuri atbilst Savienības tiesību aktiem, jo īpaši pamattiesībām. Turklāt dalībvalstij, kas saņem palīdzību, galu galā būtu jāsedz visas pamatotās izmaksas, kuras citai dalībvalstij rodas, sniedzot palīdzību saskaņā ar šādiem valsts kompensācijas noteikumiem.

(29)

Elektroenerģētiskās krīzes gadījumā palīdzība būtu jāsniedz pat tad, ja dalībvalstis vēl nav vienojušās par koordinētiem pasākumiem un tehniskajiem, juridiskajiem un finansiālajiem mehānismiem, kā to prasa šīs regulas noteikumi par palīdzību. Lai šādā situācijā varētu sniegt palīdzību atbilstīgi šai regulai, dalībvalstīm būtu jāvienojas par ad hoc pasākumiem un mehānismiem, ar ko aizvietot trūkstošos koordinētos pasākumus un tehniskos, juridiskos un finansiālos mehānismus.

(30)

Ar šo regulu šāds palīdzības mehānisms starp dalībvalstīm tiek ieviests kā instruments, ar ko novērst vai mīkstināt elektroenerģētisko krīzi Savienībā. Tādēļ Komisijai būtu jāpārskata palīdzības mehānisms, ņemot vērā turpmāko pieredzi ar tā darbību, un attiecīgā gadījumā jāierosina izmaiņas tajā.

(31)

Šai regulai būtu jādod elektroenerģijas uzņēmumiem un patērētājiem iespēja elektroenerģētisko krīžu gadījumā pēc iespējas ilgāk paļauties uz tirgus mehānismiem, kas noteikti Regulā (ES) 2019/943 un Direktīvā (ES) 2019/944. Iekšējo tirgu reglamentējošie noteikumi un sistēmas darbības noteikumi būtu jāievēro pat elektroenerģētisko krīžu gadījumā. Šādos noteikumos ietilpst Regulas (ES) 2017/1485 22. panta 1. punkta i) apakšpunkts un Regulas (ES) 2017/2196 35. pants, ar kuriem regulē darījumu ierobežošanu, starpzonu jaudas piegādes ierobežošanu jaudas piešķiršanai vai grafiku sastādīšanas ierobežošanu. Tas nozīmē, ka ārpustirgus pasākumi, piemēram, pieprasījuma piespiedu atslēgšana vai elektroenerģijas papildu piegādes ārpus normālas tirgdarbības, būtu jāizmanto tikai kā galējs līdzeklis tad, kad ir izsmeltas visas tirgus sniegtās iespējas. Tāpēc pieprasījuma piespiedu atslēgšana būtu jāuzsāk tikai pēc tam, kad ir izsmeltas visas pieprasījuma brīvprātīgas atslēgšanas iespējas. Turklāt ārpustirgus pasākumiem vajadzētu būt tādiem, kas ir nepieciešami, samērīgi, nediskriminējoši un īslaicīgi.

(32)

Lai nodrošinātu pārredzamību pēc elektroenerģētiskās krīzes, kompetentajai iestādei, kas izziņoja elektroenerģētisko krīzi, būtu jāveic krīzes un tās ietekmes ex post izvērtējums. Minētajā izvērtējumā cita starpā būtu jāņem vērā veikto pasākumu iedarbīgums un samērīgums, kā arī to ekonomiskās izmaksas. Minētajam izvērtējumam būtu jāaptver arī pārrobežu aspekti, piemēram, pasākumu ietekme uz citām dalībvalstīm un no tām saņemtās palīdzības apmērs, ko saņēma dalībvalsts, kura izziņoja elektroenerģētisko krīzi.

(33)

Pārredzamības prasībām būtu jānodrošina, ka visi pasākumi, kas veikti elektroenerģētisko krīžu novēršanai vai pārvarēšanai, atbilst iekšējā tirgus noteikumiem un ir saskaņā ar sadarbības un solidaritātes principiem, uz kuriem balstīta Enerģētikas savienība.

(34)

Šī regula pastiprina ECG lomu. Tai būtu jāveic konkrēti uzdevumi, jo īpaši saistībā ar reģionālo elektroenerģētiskās krīzes scenāriju apzināšanas metodikas un metodikas īstermiņa un sezonālās pietiekamības novērtējumiem izstrādi un saistībā ar riskgatavības plānu sagatavošanu, un tai vajadzētu būt ievērojamai lomai dalībvalstu veikuma uzraudzīšanā elektroapgādes drošības jomā un paraugprakses izstrādē, par pamatu izmantojot gūto informāciju.

(35)

Ir iespējams, ka elektroenerģētiskā krīze var ietiekties ārpus Savienības robežām Enerģētikas kopienas līgumslēdzēju pušu teritorijā. Savienībai kā Enerģētikas kopienas dibināšanas līguma pusei būtu jāsekmē grozījumi minētajā līgumā nolūkā izveidot integrētu tirgu un vienotu normatīvo vidi, paredzot pienācīgu un stabilu tiesisko regulējumu. Lai nodrošinātu sekmīgu krīzes pārvarēšanu, Savienībai elektroenerģētiskās krīzes novēršanā un pārvarēšanā, kā arī darbībās, kas saistītas ar gatavošanos tai, būtu cieši jāsadarbojas ar Enerģētikas kopienas līgumslēdzējām pusēm.

(36)

Ja Komisija, ACER, ECG, ENTSO-E, dalībvalstis un to kompetentās un regulatīvās iestādes vai citas struktūras, vienības vai personas saņem konfidenciālu informāciju saskaņā ar šo regulu, tām būtu jānodrošina minētās informācijas konfidencialitāte. Šajā sakarā uz konfidenciālu informāciju būtu jāattiecina spēkā esošie Savienības un valsts noteikumi par rīcību ar konfidenciālu informāciju un procesiem.

(37)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, Savienībā nodrošināt vissekmīgāko un visefektīvāko riskgatavību, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet tā mēroga un iedarbības dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir nepieciešami minētā mērķa sasniegšanai.

(38)

Kipra pašlaik ir vienīgā dalībvalsts, kas nav tieši savienota ar citu dalībvalsti. Attiecībā uz dažiem šīs regulas noteikumiem būtu jāprecizē, ka tik ilgi, kamēr šī situācija nemainās, minētie noteikumi, proti, noteikumi par reģionālo elektroenerģētiskās krīzes scenāriju noteikšanu, par riskgatavības plānos noteikto reģionālo un divpusējo pasākumu iekļaušanu un par palīdzību, netiek piemēroti attiecībā uz Kipru. Kipra un citas attiecīgās dalībvalstis tiek mudinātas ar Komisijas atbalstu izstrādāt alternatīvus pasākumus un procedūras jomās, uz kurām attiecas minētie noteikumi, ar noteikumu, ka šādi alternatīvi pasākumi un procedūras neietekmē šīs regulas efektīvu piemērošanu citu dalībvalstu starpā.

(39)

Direktīva 2005/89/EK būtu jāatceļ,