(1)

Eiropas Savienība bērna tiesību aizsardzības sekmēšanu ir izvirzījusi par vienu no saviem mērķiem, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā. Pasākumi bērnu aizsardzībai pret nelikumīgu aizvešanu vai aizturēšanu ir minētās politikas būtiska sastāvdaļa.

(2)

Padome ir pieņēmusi Regulu (EK) Nr. 2201/2003 (2) (“regula “Brisele IIa””), kuras mērķis ir aizsargāt bērnus no nelabvēlīgās ietekmes, ko rada nelikumīga aizvešana vai aizturēšana, un ieviest procedūras, ar kurām nodrošina bērnu ātru atpakaļatdošanu viņu parastās dzīvesvietas valstī, kā arī nodrošināt saskarsmes tiesību un aizgādības tiesību aizsardzību.

(3)

Regula “Brisele IIa” papildina un pastiprina 1980. gada 25. oktobra Hāgas Konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (“1980. gada Hāgas konvencija”), ar kuru starptautiskā mērogā izveidota saistību un sadarbības sistēma attiecībās starp konvencijas dalībvalstīm un starp centrālajām iestādēm un kuras mērķis ir nodrošināt nelikumīgi aizvestu vai aizturētu bērnu ātru atgriešanu.

(4)

Visas Savienības dalībvalstis ir 1980. gada Hāgas konvencijas dalībnieces.

(5)

Savienība mudina trešās valstis pievienoties 1980. gada Hāgas konvencijai un atbalsta 1980. gada Hāgas konvencijas pareizu īstenošanu, kopā ar dalībvalstīm cita starpā piedaloties speciālajās komisijās, kuras regulāri organizē Hāgas Starptautisko privāttiesību konference.

(6)

Delikātos starptautiskās bērnu nolaupīšanas gadījumos vislabākais risinājums varētu būt kopējs tiesiskais regulējums, kas piemērojams attiecībās starp Savienības dalībvalstīm un trešām valstīm.

(7)

1980. gada Hāgas konvencijā ir noteikts, ka to piemēro attiecībās starp valsti, kas pievienojas, un tām līgumslēdzējām valstīm, kas ir deklarējušas, ka akceptē šo pievienošanos.

(8)

1980. gada Hāgas konvencija liedz par tās dalībnieci kļūt tādām reģionālām ekonomiskās integrācijas organizācijām, kāda ir Savienība. Tāpēc Savienība konvencijai nevar pievienoties, un tā nevar arī deponēt deklarāciju, ar ko akceptē pievienojošās valsts pievienošanos.

(9)

Kā norādīts Eiropas Savienības Tiesas atzinumā 1/13 (3), 1980. gada Hāgas konvencijā paredzētā pievienošanās akcepta deklarācija ietilpst Savienības ekskluzīvajā ārējā kompetencē.

(10)

Hondurasa savu pievienošanās instrumentu attiecībā uz 1980. gada Hāgas konvenciju deponēja 1993. gada 20. decembrī. 1980. gada Hāgas konvencija Hondurasā stājās spēkā 1994. gada 1. martā.

(11)

Visas attiecīgās dalībvalstis, izņemot Austriju, Dāniju un Rumāniju, jau ir akceptējušas Hondurasas pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai. Hondurasa ir akceptējusi Bulgārijas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Maltas un Slovēnijas pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai. Pēc Hondurasā esošā stāvokļa izvērtējuma tika secināts, ka Austrija un Rumānija var Savienības interesēs akceptēt Hondurasas pievienošanos saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvencijas noteikumiem.

(12)

Tāpēc Austrija un Rumānija būtu jāpilnvaro saskaņā ar šajā lēmumā paredzētajiem noteikumiem deponēt deklarācijas, ar ko tās Savienības interesēs akceptē Hondurasas pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai. Pārējām Savienības dalībvalstīm, kas jau akceptējušas Hondurasas pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai, nebūtu jādeponē jaunas pievienošanās akcepta deklarācijas, jo saskaņā ar starptautiskajām publiskajām tiesībām līdzšinējās deklarācijas paliek spēkā.

(13)

Apvienotajai Karalistei un Īrijai regula “Brisele IIa” ir saistoša, un tās piedalās šā lēmuma pieņemšanā un piemērošanā.

(14)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un Dānijai šis lēmums nav saistošs un nav jāpiemēro,