1.   Šī direktīva attiecas uz jebkuru plānotu, esošu vai avārijas apstarošanas situāciju, kurā apstarošana ar jonizējošo starojumu rada risku, ko cilvēku ilgtermiņa veselības aizsardzības dēļ nevar neņemt vērā no aizsardzības pret jonizējošo starojumu viedokļa vai no vides viedokļa.

2.   Šī direktīvu piemēro jo īpaši attiecībā uz:

1.   Dalībvalstis nodrošina, lai attiecīgos gadījumos dozu ierobežojumi tiktu noteikti paredzamās aizsardzības optimizēšanas nolūkā:

2.   Dozas ierobežojumus nosaka kā individuālās efektīvās vai ekvivalentās dozas noteiktā piemērotā laikposmā.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka tiek noteikti standartlīmeņi avārijas un esošajām apstarošanas situācijām. Aizsardzības optimizācijā piešķir prioritāti apstarošanai, kas pārsniedz standartlīmeni, un to turpina īstenot arī zem standartlīmeņa.

2.   Izvēlētās standartlīmeņu vērtības ir atkarīgas no apstarošanas situācijas veida. Izvēloties standartlīmeni, ņem vērā radioloģiskās aizsardzības prasības un sociālos kritērijus. Attiecībā uz iedzīvotāju apstarošanu standartlīmeņu noteikšanā ņem vērā standartlīmeņus, kas izklāstīti I pielikumā.

3.   Esošās apstarošanas situācijās, kas ietver apstarošanu ar radonu, standartlīmeņus nosaka saistībā ar radona radioaktivitātes koncentrāciju gaisā, kā norādīts 74. pantā attiecībā uz iedzīvotājiem un 54. pantā attiecībā uz darbiniekiem.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka darbinieku apstarošanas dozu limitus piemēro summai, ko veido darbinieka gada darbinieku apstarošana no visām atļautām praktiskām darbībām, darbinieku apstarošana ar radonu darba vietās, kur nepieciešams paziņojums saskaņā ar 54. panta 3. punktu, un cita darbinieku apstarošana esošās apstarošanas situācijās saskaņā ar 100. panta 3. punktu. Attiecībā uz avārijas darbinieku apstarošanu piemēro 53. pantu.

2.   Darbinieku apstarošanas efektīvās dozas limits ir 20 mSv viena gada laikā. Tomēr īpašos apstākļos vai konkrētās apstarošanas situācijās, kas norādītas valstu tiesību aktos, kompetentās iestādes vienā gadā var atļaut lielāku efektīvo dozu līdz 50 mSv, ar noteikumu, ka gada vidējā doza jebkuros piecos secīgos gados, tostarp gados, kuros limits ir pārsniegts, nepārsniedz 20 mSv.

3.   Papildus 2. punktā noteiktajiem efektīvās dozas limitiem ekvivalentajai dozai piemēro šādus limitus:

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka nedzimuša bērna aizsardzība ir salīdzināma ar aizsardzību, ko sniedz iedzīvotājiem. Tiklīdz grūtniecības stāvoklī esoša darbiniece informē uzņēmumu vai – ārējas darbinieces gadījumā – darba devēju par grūtniecību, saskaņā ar valsts tiesību aktiem uzņēmums un darba devējs nodrošina, ka grūtniecības stāvoklī esošas darbinieces nodarbināšanas apstākļi ir tādi, lai ekvivalentā doza nedzimušajam bērnam ir saprātīgi zemā sasniedzamā līmenī un, visticamāk, nepārsniegtu 1 mSv vismaz atlikušajā grūtniecības laikā.

2.   Tiklīdz kā darbiniece informē uzņēmumu vai – ārējas darbinieces gadījumā – darba devēju, ka viņa baro ar krūti zīdaini, viņu nenodarbina darbā, kas saistīts ar būtisku radionuklīdu vai ķermeņa piesārņošanas risku.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka dozu limiti mācekļiem vai studentiem, kas sasnieguši 18 gadu vecumu un kam mācību gaitā ir jāizmanto jonizējošā starojuma avoti, ir tādi paši kā darbinieku apstarošanas dozu limiti, kas noteikti 9. pantā.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka efektīvās dozas limits mācekļiem un studentiem vecumā no 16 līdz 18 gadiem, kam mācību gaitā ir jāizmanto jonizējošā starojuma avoti, ir 6 mSv gadā.

3.   Papildus 2. punktā noteiktajiem efektīvās dozas limitiem ekvivalentajai dozai piemēro šādus limitus:

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka dozu limiti mācekļiem un studentiem, uz kuriem neattiecas 1., 2. un 3. punkta noteikumi, ir tādi paši kā 12. pantā noteiktie dozu limiti iedzīvotājiem.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka iedzīvotāju apstarošanas dozu limitus piemēro iedzīvotāja gada apstarošanas summai, kas izriet no visām praktiskajām darbībām, kurām ir piešķirta atļauja.

2.   Dalībvalstis nosaka, ka efektīvās dozas limits iedzīvotāju apstarošanai ir 1 mSv gadā.

3.   Papildus 2. punktā minētajam dozas limitam ekvivalentajai dozai piemēro šādus limitus:

1.   Dalībvalstis izveido atbilstošu tiesisko un administratīvo satvaru, lai nodrošinātu, ka visām personām, kurām savu uzdevumu pildīšanai vajadzīgas īpašas zināšanas par aizsardzību pret jonizējošo starojumu, tiek sniegta atbilstīga izglītība, apmācība un informācija saistībā ar aizsardzību pret jonizējošo starojumu. Apmācības un informēšanas sniegšanu pietiekami regulāri atkārto un dokumentē.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka tiek veikti pasākumi nolūkā organizēt izglītošanu, apmācību un pārkvalificēšanu, lai attiecībā uz praktisko darbību veidu varētu atzīt radiācijas drošības ekspertus un medicīniskās fizikas ekspertus, kā arī arodveselības aizsardzības dienestus un dozimetrisko dienestus.

3.   Dalībvalstis var veikt pasākumus nolūkā organizēt izglītošanu, apmācību un pārkvalificēšanu, lai varētu atzīt par radiācijas drošību atbildīgās personas, ja valsts tiesību aktos ir paredzēta šāda atzīšana.

1.   Dalībvalstis nosaka, ka uzņēmumam ir jāinformē apstarošanai pakļautie darbinieki par šādiem jautājumiem:

Ārējo darbinieku gadījumā to darba devējs nodrošina, ka tiek sniegta šā panta a), b) un e) apakšpunktā prasītā informācija.

2.   Dalībvalstis nosaka, ka uzņēmumam vai – ārēju darbinieku gadījumā – darba devējam ir jāinformē apstarošanai pakļautās darbinieces par to, ka ir svarīgi agri paziņot par grūtniecību, ņemot vērā nedzimušā bērna apstarošanas riskus.

3.   Dalībvalstis nosaka, ka uzņēmumam vai – ārēju darbinieku gadījumā – darba devējam ir jāinformē apstarošanai pakļautās darbinieces par to, ka ir svarīgi paziņot savu nodomu barot zīdaini ar krūti, ņemot vērā apstarošanas risku ar krūti barojamam zīdainim, uzņemot radionuklīdus vai saņemot ķermeņa piesārņojumu.

4.   Dalībvalstis nosaka, ka uzņēmumam vai – ārēju darbinieku gadījumā – darba devējam ir apstarošanai pakļautajiem darbiniekiem jānodrošina atbilstošas apmācības un informēšanas programmas par aizsardzību pret jonizējošo starojumu.

5.   Papildus informēšanai un apmācībai par aizsardzību pret jonizējošo starojumu, kā norādīts 1., 2., 3. un 4. punktā, dalībvalstis nosaka, ka uzņēmums, kas ir atbildīgs par slēgtiem augstas radioaktivitātes starojuma avotiem, nodrošina, ka šāda apmācība ietver konkrētas prasības attiecībā uz slēgtu augstas radioaktivitātes starojuma avotu drošu pārvaldību un kontroli, lai attiecīgos darbiniekus pienācīgi sagatavotu jebkuriem notikumiem, kas skar aizsardzību pret jonizējošo starojumu. Informēšanas un apmācības pasākumos īpaši uzsver nepieciešamās drošības prasības, un tajos ietver konkrētu informāciju par iespējamām sekām gadījumā, ja zūd pienācīga kontrole pār slēgtiem augstas radioaktivitātes starojuma avotiem.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka vadība objektos, kuros ir vislielākā iespēja atrast vai pārstrādāt bezsaimnieka jonizējošā starojuma avotus, tostarp lielās metāllūžņu noliktavās, jaudīgās metāllūžņu pārstrādes iekārtās un lielos tranzīta mezglos, ir informēta par iespējamību nonākt saskarē ar starojuma avotu.

2.   Dalībvalstis mudina 1. punktā minēto objektu vadību nodrošināt, ka to objektos strādājošie darbinieki, kas var nonākt saskarē ar starojuma avotu, ir

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka avārijas likvidēšanas darbinieki, kas ir norādīti avārijas reaģēšanas plānā vai pārvaldības sistēmā, saņem pietiekamu un regulāri atjauninātu informāciju par to iejaukšanās radīto iespējamo apdraudējumu veselībai un par šādos gadījumos veicamiem piesardzības pasākumiem. Šo informāciju sniedz, ņemot vērā visas iespējamās avārijas un iejaukšanās veidu.

2.   Tiklīdz notikusi avārija, 1. punktā minēto informāciju attiecīgi papildina, ņemot vērā konkrētos apstākļus.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka uzņēmums vai organizācija, kas ir atbildīga par avārijas likvidēšanas darbinieku aizsardzību, 1. punktā minētajiem avārijas likvidēšanas darbiniekiem sniedz piemērotu apmācību, kā to paredz 97. pantā izklāstītā avārijas pārvaldības sistēma. Vajadzības gadījumā apmācībā iekļauj praktiskas mācības.

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka papildus šā panta 3. punktā minētajai avārijas likvidēšanas apmācībai uzņēmums vai organizācija, kas ir atbildīga par avārijas likvidēšanas darbinieku aizsardzību, minētajiem darbiniekiem sniedz atbilstīgu apmācību un informāciju par aizsardzību pret jonizējošo starojumu.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka praktizējoši ārsti un personas, kas iesaistītas medicīniski radioloģisko procedūru praktiskajos aspektos, ir pienācīgi izglītotas, informētas un teorētiski un praktiski apmācītas medicīniski radioloģiskajām praktiskajām darbībām, kā arī ir pietiekami kompetentas jautājumos par aizsardzību pret jonizējošo starojumu.

Šim nolūkam dalībvalstis nodrošina, ka tiek izveidotas atbilstošas mācību programmas, un atzīst attiecīgos diplomus, sertifikātus un kvalifikāciju apliecinošos dokumentus.

2.   Personas, kas apgūst atbilstošas apmācības programmas, var piedalīties 57. panta 2. punktā minētajos medicīniski radioloģisko procedūru praktiskajos aspektos.

3.   Dalībvalstis nodrošina tālākizglītību un tālākapmācību pēc kvalifikācijas iegūšanas un specifiskos jaunu metožu klīniskas izmantošanas gadījumos nodrošina, ka tiek organizēta apmācība par šīm metodēm un attiecīgajām prasībām par aizsardzību pret jonizējošo starojumu.

4.   Dalībvalstis veicina kursa par aizsardzību pret jonizējošo starojumu ieviešanu medicīnas un zobārstniecības skolu pamatapmācības programmās.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka jaunas kategorijas vai veida praktiskas darbības, kas izraisa apstarošanu ar jonizējošo starojumu, pirms ieviešanas tiek pamatotas.

2.   Dalībvalstis apsver esošo praktisko darbību kategoriju vai veidu pamatojuma pārskatīšanu, ja rodas jauni un svarīgi pierādījumi par to efektivitāti vai iespējamajām sekām vai jauna un svarīga informācija par citām metodēm un tehnoloģijām,

3.   Praktiskās darbības, kas saistītas ar darbinieku apstarošanu un iedzīvotāju apstarošanu, pamato kā praktiskās darbības kategoriju vai veidu, ņemot vērā abas minētās apstarošanas.

4.   Ar medicīnisko apstarošanu saistītās praktiskās darbības tiek pamatotas gan kā praktiskas darbības kategorija vai veids, ņemot vērā medicīnisko apstarošanu un attiecīgos gadījumos darbinieku apstarošanu un iedzīvotāju apstarošanu, gan individuālas medicīniskas apstarošanas līmenī, kā noteikts 55. pantā.

1.   Dalībvalstis nosaka, ka jebkuram uzņēmumam, kas vēlas ražot vai importēt patēriņa preci, kuras paredzētā izmantošana visticamāk būs praktisku darbību jauna kategorija vai veids, ir jāiesniedz kompetentajai iestādei visa attiecīgā informācija, tostarp tā informācija, kas minēta IV pielikuma A sadaļā, lai varētu izpildīt pamatošanas prasības, kas noteiktas 19. panta 1. punktā.

2.   Pamatojoties uz šīs informācijas novērtējumu, dalībvalstis nodrošina, ka kompetentā iestāde saskaņā ar IV pielikuma B sadaļu pieņem lēmumu, vai patēriņa preces paredzētā izmantošana ir pamatota.

3.   Neskarot šā panta 1. punktu, dalībvalstis nodrošina, ka kompetentā iestāde, kas ir saņēmusi informāciju atbilstīgi minētajam punktam, par šo saņemšanu un pēc pieprasījuma par savu lēmumu un tā pamatojumu informē citu dalībvalstu kompetento iestāžu kontaktpunktu.

4   Dalībvalstis aizliedz patēriņa preces pārdot vai darīt pieejamas iedzīvotājiem, ja to paredzētā izmantošana nav pamatota vai to izmantošana neatbilstu izņēmuma kritērijiem attiecībā uz paziņošanu saskaņā ar 26. pantu.

1.   Dalībvalstis aizliedz apzināti pievienot radioaktīvas vielas, ražojot pārtiku, dzīvnieku barību un kosmētiku, un tās aizliedz arī šādu preču importu vai eksportu.

2.   Neskarot Direktīvu 1999/2/EK, par nepamatotām uzskata tās praktiskās darbības, kas ietver materiāla aktivēšanu, kā rezultātā palielinās radioaktivitāte patēriņa precē, kuru brīdī, kad to laiž tirgū, nevar neņemt vērā saistībā ar aizsardzību pret jonizējošo starojumu. Tomēr kompetentā iestāde var izvērtēt šīs kategorijas praktisko darbību konkrētos veidus attiecībā uz to pamatotību.

3.   Dalībvalstis aizliedz apzināti pievienot radioaktīvas vielas, ražojot rotaļlietas un rotaslietas, un tās aizliedz arī šādu preču importu vai eksportu.

4.   Dalībvalstis aizliedz praktiskās darbības, kas ietver rotaļlietu un rotaslietu ražošanā izmantoto materiālu aktivēšanu, kā rezultātā brīdī, kad preces laiž tirgū vai kad tās ražo, palielinās radioaktivitāte, kuru nevar neņemt vērā saistībā ar aizsardzību pret jonizējošo starojumu, un tās aizliedz šādu preču vai materiālu importu vai eksportu.

1.   Dalībvalstis nodrošina to praktisko darbību apzināšanu, kas ietver apstarošanu nemedicīniskā attēlveidošanā, jo īpaši ņemot vērā V pielikumā iekļautās praktiskās darbības.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka īpaša vērība tiek pievērsta to praktisko darbību pamatošanai, kas ietver apstarošanu nemedicīniskā attēlveidošanā, jo īpaši:

3.   Dalībvalstis var atbrīvot pamatotas praktiskās darbības, kas ietver apstarošanu nemedicīniskā attēlveidošanā, izmantojot medicīnisku radioloģisko aprīkojumu, no prasībām par dozu ierobežojumiem atbilstīgi 6. panta 1. punkta b) apakšpunktam un no dozu limitiem, kas noteikti 12. pantā.

4.   Ja dalībvalsts ir noteikusi, ka kāda konkrēta praktiska darbību, kas ietver apstarošanu nemedicīniskā attēlveidošanā, ir pamatota, tā nodrošina, ka:

1.   Dalībvalstis nosaka, ka praktiskās darbības jāpakļauj regulatīvai kontrolei, lai sniegtu aizsardzību pret jonizējošo starojumu, sniedzot paziņojumus, piešķirot atļaujas un veicot attiecīgas inspekcijas; šī kontrole ir samērīga ar praktiskās darbības radītā apstarojuma lielumu un iespējamību un samērīga ar ietekmi, kāda šādai regulatīvajai kontrolei varētu būt uz šādas apstarošanas samazināšanu vai radioloģiskās drošības uzlabošanu.

2.   Neskarot 27. un 28. pantu, attiecīgos gadījumos un saskaņā ar VII pielikumā izklāstītajiem vispārīgajiem izņēmuma kritērijiem, var paredzēt, ka regulatīvo kontroli attiecina tikai uz paziņošanu un atbilstīgi biežām inspekcijām. Šajā nolūkā dalībvalstis var ieviest vispārīgus izņēmumus vai ļaut kompetentajai iestādei pieņemt lēmumu par paziņotu praktisku darbību atbrīvojumu no prasības par atļaujas piešķiršanu, pamatojoties uz VII pielikumā izklāstītajiem vispārīgajiem kritērijiem; ja materiāla daudzums ir mērens, kā noteikušas dalībvalstis, šim nolūkam var izmantot radioaktivitātes koncentrācijas vērtības, kas izklāstītas VII pielikuma B tabulas 2. ailē.

3.   Paziņotās praktiskās darbības, kas nav atbrīvotas no atļaujas piešķiršanas, pakļauj regulatīvajai kontrolei, tās reģistrējot vai licencējot.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka paziņošana tiek prasīta attiecībā uz visām pamatotajām praktiskajām darbībām, tostarp tām, kas ir apzinātas saskaņā ar 23. pantu. Paziņošanu veic pirms praktiskās darbības sākšanas vai – esošu praktisku darbību gadījumā –, cik vien iespējams drīz pēc tam, kad šī prasība ir piemērojama. Attiecībā uz praktiskajām darbībām, par kurām ir jāziņo, dalībvalstis precizē, kāda informācija ir jāsniedz saistībā ar paziņojumu. Ja tiek iesniegts pieteikums atļaujas piešķiršanai, atsevišķs paziņojums nav nepieciešams.

Praktiskās darbības var atbrīvot no paziņošanas, kā noteikts 26. pantā.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka paziņošana tiek prasīta 54. panta 3. punktā noteiktajām darba vietām un esošām apstarošanas situācijām, kuras pārvalda kā plānotas apstarošanas situāciju, kā noteikts 100. panta 3. punktā.

3.   Neatkarīgi no 26. pantā izklāstītajiem izņēmuma kritērijiem dalībvalstu apzinātās situācijās, kad rodas bažas, ka praktiskas darbības, kas apzinātas saskaņā ar 23. pantu, var izraisīt dabā sastopamu radionuklīdu klātesamību ūdenī, un tas var ietekmēt piegādātā dzeramā ūdens kvalitāti vai ietekmēt jebkuru citu apstarošanas ceļu tā, ka tas rada bažas no aizsardzības pret jonizējošo starojumu viedokļa, kompetentā iestāde var pieprasīt, ka par šo praktisko darbību ir jāziņo.

4.   Cilvēka darbības, kas saistītas ar radioaktīvi piesārņotiem materiāliem, ko rada atļautas izkliedes vai materiāli, kuriem saskaņā ar 30. pantu piemēro atbrīvojumu, nepārvalda kā plānotas apstarošanas situāciju, un par tām nav jāziņo.

1.   Dalībvalstis var nolemt, ka nav jāziņo par pamatotām praktiskām darbībām, kas saistītas ar:

c)

iekārtu, kurā ir slēgts starojuma avots, ar noteikumu, ka: i) iekārtas tipu ir apstiprinājusi kompetentā iestāde; ii) parastos ekspluatācijas apstākļos iekārta nerada dozas jaudu, kas pārsniegtu 0,1 m atstatumā no jebkuras pieejamas virsmas; un iii) pārstrādes vai apglabāšanas nosacījumus ir noteikusi kompetentā iestāde; vai

d)

jebkādu elektrisku iekārtu ar noteikumu, ka: i) tā ir katodstaru lampa, kas paredzēta vizuālu attēlu demonstrācijai, vai cita elektriska iekārta, kas darbojas pie potenciālu starpības, kura nepārsniedz 30 kilovoltus (kV), vai cita iekārta, kuras tipu ir apstiprinājusi kompetentā iestāde; un ii) parastos ekspluatācijas apstākļos tā nerada dozas jaudu, kas pārsniegtu 0,1 m atstatumā no jebkuras pieejamas virsmas.

2.   Dalībvalstis var atbrīvot konkrētus praktiskās darbības veidus no paziņošanas prasības, ja ir ievēroti VII pielikuma 3. punktā noteiktie vispārīgie izņēmuma kritēriji, pamatojoties uz novērtējumu, kas liecina, ka izņēmums ir labākā izvēle.

1.   Dalībvalstis nosaka, ka jāreģistrē vai jālicencē šādas praktiskas darbības:

2.   Dalībvalstis var noteikt, ka jāreģistrē vai jālicencē arī citi praktisko darbību veidi.

3.   Regulatīvo lēmumu noteikt, ka vai nu jāreģistrē, vai jālicencē praktisko darbību veidi, var pamatot regulēšanas procesā gūtā pieredzē, ņemot vērā paredzamo vai iespējamo dozu lielumu, kā arī praktiskās darbības sarežģītību.

1.   Atļaujas piešķiršanas nolūkos dalībvalstis pieprasa sniegt informāciju, kas attiecas uz aizsardzību pret jonizējošo starojumu un kas ir samērojama ar praktisko darbību raksturu un saistītajiem radioloģiskajiem riskiem.

2.   Piešķiršot licenci un nosakot, kāda informācija ir jāsniedz saskaņā ar 1. punktu, dalībvalstis ņem vērā IX pielikumā izklāstīto indikatīvo sarakstu.

3.   Licencē attiecīgos gadījumos iekļauj konkrētus nosacījumus un atsauci uz valsts tiesību aktos noteiktajām prasībām, lai nodrošinātu, ka šīs licences elementi ir likumīgi izpildāmi, un lai uzliktu atbilstošus ierobežojumus operacionālajiem limitiem un darbības nosacījumiem. Valsts tiesību akti vai konkrētie nosacījumi arī paredz attiecīgos gadījumos oficiāli un dokumentēti īstenot optimizācijas principu.

4.   Vajadzības gadījumā valsts tiesību aktos vai licencē ietver nosacījumus par radioaktīvu izmešu noplūdi saskaņā ar VIII nodaļā izklāstītajām prasībām attiecībā uz atļaujas piešķiršanu radioaktīvu izmešu izkliedei apkārtējā vidē.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka radioaktīvu atkritumu apglabāšanai un tādu radioaktīvo materiālu pārstrādei vai otrreizējai izmantošanai, kas iegūti, veicot atļautas praktiskas darbības, ir vajadzīga atļauja.

2.   Materiālus, ko paredzēts apglabāt, pārstrādāt vai otrreizēji izmantot, var atbrīvot no regulatīvās kontroles, ja radioaktivitātes koncentrācija:

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka attiecībā uz atbrīvojuma piemērošanu materiāliem, kas satur dabā sastopamos radionuklīdus, kurus iegūst atļautās praktiskās darbībās, kurās dabiskos radionuklīdus izmanto to radioaktīvo, šķeļamo vai bagātinošo īpašību dēļ, atbrīvojuma līmeņi atbilst dozas kritērijiem attiecībā uz atbrīvojuma piemērošanu materiāliem, kuri satur mākslīgus radionuklīdus.

4.   Dalībvalstis neļauj tīši atšķaidīt radioaktīvos materiālus, lai tos atbrīvotu no regulatīvās kontroles. Šis aizliegums neattiecas uz materiālu samaisīšanu, kas notiek normālas ekspluatācijas gaitā, kad radioaktivitāti neņem vērā. Kompetentā iestāde konkrētos apstākļos var atļaut radioaktīvu materiālu samaisīšanu ar materiāliem, kas nav radioaktīvi, lai tos atkārtoti izmantotu vai pārstrādātu.

1.   Dalībvalstis, nodrošina, ka uzņēmums atbild par to, lai tiktu novērtēti un īstenoti pasākumi apstarošanai pakļauto darbinieku aizsardzībai pret jonizējošo starojumu.

2.   Ārējo darbinieku gadījumā uzņēmuma un ārējo darbinieku darba devēja atbildība ir noteikta 51. pantā.

3.   Neskarot 1. un 2. punktu, dalībvalstis nosaka skaidru uzņēmuma, darba devēja vai jebkuras citas organizācijas pienākumu sadali, lai visās apstarošanas situācijās sniegtu darbiniekiem aizsardzību, jo īpaši lai aizsargātu:

Tas attiecas arī uz to personu aizsardzību, kas ir pašnodarbinātas vai strādā brīvprātīgi.

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka darba devējiem ir pieejama informācija par to viņu darbinieku, par kuriem atbildīgs ir cits darba devējs vai uzņēmums, iespējamo apstarošanu.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka apstarošanas apstākļi un aizsardzība darbā 11. panta 1. punktā minētajiem 18 gadus veciem vai vecākiem mācekļiem un studentiem ir līdzvērtīga attiecīgi A un B kategorijas starojumam pakļauto darbinieku apstarošanas apstākļiem un aizsardzībai darbā.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka apstarošanas apstākļi un aizsardzība darbā 11. panta 2. punktā minētajiem 16 līdz 18 gadus veciem mācekļiem un studentiem ir līdzvērtīga B kategorijas starojumam pakļauto darbinieku apstarošanas apstākļiem un aizsardzībai darbā.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka aizsardzībai pret jonizējošo starojumu veic pasākumus attiecībā uz visām darba vietām, kurās darbinieki var tikt apstaroti ar starojumu, kas ir lielāks par efektīvo dozu 1 mSv gadā vai ekvivalento dozu 15 mSv gadā acs lēcai vai 50 mSv gadā ādai un ekstremitātēm.

Šādi pasākumi ir piemēroti iekārtu un starojuma avotu raksturam un riska pakāpei un raksturam.

2.   Attiecībā uz darba vietām, kas noteiktas 54. panta 3. punktā un kurās darbinieku apstarošana var pārsniegt efektīvo dozu – 6 mSv gadā vai atbilstošu laikā integrētas apstarošanas ar radonu vērtību, ko nosaka dalībvalstis, apstarošanu darba vietā pārvalda kā plānotas apstarošanas situāciju, un dalībvalstis nosaka, kuras šajā nodaļā noteiktās prasības ir piemērojamas. Attiecībā uz darba vietām, kas noteiktas 54. panta 3. punktā un kurās efektīvā doza darbiniekiem ir mazāka par 6 mSv gadā vai vienāda ar to vai kurās apstarošana ir mazāka par atbilstošu laikā integrētas apstarošanas ar radonu vērtību, kompetentā iestāde nosaka prasību, ka apstarošana ir regulāri jāpārskata.

3.   Uzņēmumam, kas ekspluatē gaisa kuģi, kurā efektīvā doza apkalpei no kosmiskā starojuma var pārsniegt 6 mSv gadā, piemēro šajā nodaļā noteiktās attiecīgās prasības, ņemot vērā šīs apstarošanas situācijas konkrētās īpatnības. Dalībvalstis nodrošina, ka, ja efektīvā doza apkalpei var pārsniegt 1 mSv gadā, kompetentā iestāde pieprasa uzņēmumam veikt atbilstīgus pasākumus, jo īpaši:

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka pasākumi darba vietās ietver klasifikāciju dažādās zonās, attiecīgos gadījumos pamatojoties uz paredzamo gada dozu novērtējumu un potenciālās apstarošanas varbūtību un lielumu.

2.   Izšķir kontroles zonas un uzraudzības zonas. Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentā iestāde izstrādā konkrētiem apstākļiem paredzētus norādījumus par kontroles un uzraudzības zonu klasifikāciju.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka uzņēmums regulāri pārskata darba apstākļus kontroles un uzraudzības zonās.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka minimālās prasības kontroles zonai ir šādas:

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka uzņēmums atbild par šo pienākumu izpildi, ņemot vērā radiācijas drošības eksperta sniegtos padomus.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka prasības uzraudzības zonai ir šādas:

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka uzņēmums atbild par šo pienākumu izpildi, ņemot vērā radiācijas drošības eksperta sniegtos padomus.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka darba vietas radioloģiskā uzraudzība, kas minēta 37. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 38. panta 1. punkta a) apakšpunktā, attiecīgā gadījumā ietver:

2.   Šo mērījumu rezultātus reģistrē un vajadzības gadījumā izmanto individuālās dozas aplēsēm, kā paredzēts 41. pantā.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka monitoringa un uzraudzības mērķiem apstarošanai pakļautos darbiniekus iedala divās kategorijās:

2.   Dalībvalstis nosaka prasību uzņēmumam vai – ārējo darbinieku gadījumā – darba devējam pieņemt lēmumu par atsevišķu darbinieku iedalījumu kategorijās, pirms tie sāk darbu, kas var izraisīt apstarošanu, un regulāri pārskatīt šo iedalījumu kategorijās, pamatojoties uz darba apstākļiem un medicīniskās uzraudzības rezultātiem. Šajā iedalījumā ņem vērā arī potenciālo apstarošanu.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka sistemātiski veic A kategorijas darbinieku monitoringu, pamatojoties uz individuāliem mērījumiem, ko veic dozimetrijas dienests. Ja A kategorijas darbinieki var saņemt būtisku iekšējo apstarošanu vai būtisku acs lēcu vai ekstremitāšu apstarošanu, izveido atbilstīgu monitoringa sistēmu.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka B kategorijas darbinieku monitorings ir vismaz pietiekams, lai pierādītu, ka šādi darbinieki ir pareizi iedalīti B kategorijā. Dalībvalstis var noteikt, ka jāveic B kategorijas darbinieku individuālais monitorings un vajadzības gadījumā – individuāli mērījumi, ko veic dozimetrijas dienests.

3.   Ja nav iespējams veikt individuālos mērījumus vai ja tie ir nepietiekami, individuālais monitorings tiek balstīts uz aplēsi, ko iegūst no individuālajiem mērījumiem, kuri veikti citiem apstarošanai pakļautiem darbiniekiem, no uzraudzības rezultātiem darba vietā, kā paredzēts 39. pantā, vai pamatojoties uz aprēķina metodēm, ko apstiprinājusi kompetentā iestāde.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka individuālā monitoringa rezultātu reģistru kārto par katru A kategorijas darbinieku un, ja dalībvalsts ir noteikusi prasību par šādu monitoringu – par katru B kategorijas darbinieku.

2.   Šā panta 1. punkta mērķiem saglabā šādu informāciju par apstarošanai pakļautiem darbiniekiem:

3.   Šā panta 1. punktā minēto informāciju saglabā tā darba mūža garumā, kura laikā darbinieki tiek pakļauti apstarošanai ar jonizējošo starojumu, un pēc tam, kamēr šīs personas sasniedz vai būtu sasniegušas 75 gadu vecumu, bet katrā ziņā ne mazāk kā 30 gadus pēc tam, kad personas beigušas darbu, kas saistīts ar apstarošanu.

4.   Apstarošanu, kas minēta 42., 52. un 53. pantā un, ja dalībvalsts tā nolemj, saskaņā ar 35. panta 2. punktu un 54. panta 3. punktu atsevišķi reģistrē šā panta 1. punktā minētajā dozu reģistrā.

5.   Šā panta 1. punktā minēto dozu reģistru iesniedz individuālā radioloģiskā monitoringa datu sistēmai, ko dalībvalsts izveido saskaņā ar X pielikuma noteikumiem.

1.   Dalībvalstis nosaka, ka 41., 42., 52., 53. pantā minētos un, ja dalībvalsts tā nolemj, saskaņā ar 35. panta 2. punktu un 54. panta 3. punktu veiktos individuālā monitoringa rezultātus:

2.   Dalībvalstis nosaka, ka uzņēmumam vai – ārēju darbinieku gadījumā – darba devējam pēc darbinieku lūguma ir jāpiešķir viņiem pieeja viņu individuālā monitoringa rezultātiem, tostarp mērījumu rezultātiem, kas varētu būt izmantoti šo rezultātu aplēšanā, vai viņu dozas novērtējuma rezultātiem, kas iegūti, pamatojoties uz darba vietas uzraudzību.

3.   Dalībvalstis nosaka kārtību, kādā paziņo individuālā monitoringa rezultātus.

4.   Individuālā radioloģiskā monitoringa datu sistēma ietver vismaz tos datus, kas uzskaitīti X pielikuma A daļā.

5.   Ja notikusi nejauša apstarošana, dalībvalstis nosaka prasību uzņēmumam nekavējoties paziņot individuālā monitoringa un dozu izvērtējuma rezultātus konkrētajai personai un kompetentajai iestādei.

6.   Dalībvalstis nodrošina, ka ir ieviesti mehānismi, lai veiktu piemērotu apmaiņu starp uzņēmumu, vai – ārējo darbinieku gadījumā – darba devēju, kompetento iestādi, arodveselības dienestiem, radiācijas drošības ekspertiem vai dozimetrijas dienestiem ar visu attiecīgo informāciju par darbinieka iepriekš saņemtajām dozām, lai veiktu medicīnisko pārbaudi pirms pieņemšanas darbā vai klasificēšanas par A kategorijas darbinieku saskaņā ar 45. pantu un lai kontrolētu darbinieku turpmāko apstarošanu.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka apstarošanai pakļauto darbinieku medicīniskās uzraudzības pamatā ir arodmedicīnas vispārīgie principi.

2.   A kategorijas darbinieku medicīnisko uzraudzību veic arodveselības dienests. Šī medicīniskā uzraudzība ļauj noskaidrot, kāds ir uzraudzībai pakļauto darbinieku veselības stāvoklis attiecībā uz viņu piemērotību uzticētajiem uzdevumiem. Šajā nolūkā arodveselības dienesta rīcībā nodod visu attiecīgo informāciju, ko tas pieprasa, tostarp par darba telpu vides apstākļiem.

3.   Medicīniskā uzraudzība ietver:

4.   Arodveselības dienests var norādīt, ka pastāv vajadzība turpināt medicīnisko uzraudzību pēc darba izbeigšanas tik ilgi, cik tas uzskata par vajadzīgu, lai aizsargātu attiecīgās personas veselību.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka katram A kategorijas darbiniekam izveido medicīnisko ierakstu dokumentu, un to atjaunina tik ilgi, kamēr viņš ir šīs kategorijas darbinieks. Pēc tam ierakstu dokumentu saglabā, līdz persona sasniedz vai būtu sasniegusi 75 gadu vecumu, bet katrā ziņā ne mazāk kā 30 gadus pēc tam, kad persona beigusi darbu, kas ietver apstarošanu ar jonizējošo starojumu.

2.   Medicīnisko ierakstu dokuments ietver informāciju par nodarbošanās veidu, medicīnisko pārbaužu rezultātiem pirms pieņemšanas darbā vai klasificēšanas par A kategorijas darbinieku, periodiskajām veselības pārbaudēm un 43. pantā paredzētajiem dozu reģistriem.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka papildus 45. pantā paredzētajai apstarošanai pakļautu darbinieku medicīniskajai uzraudzībai nodrošina, ka tiek veiktas turpmākas darbības, ko arodveselības dienests uzskata par vajadzīgām apstarošanai pakļautu personu veselības aizsardzībai, piemēram, turpmāka medicīniskā izmeklēšana, dezaktivācijas pasākumi, steidzama korektīvā ārstēšana vai citas darbības, ko noteicis arodveselības dienests.

2.   Īpašu medicīnisko uzraudzību veic katru reizi, kad ir pārsniegts jebkurš no 9. pantā paredzētajiem dozu limitiem.

3.   Turpmākie apstarošanas apstākļi ir atkarīgi no arodveselības dienesta piekrišanas.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka individuālā radioloģiskā monitoringa sistēma sniedz ārējiem darbiniekiem tādu pašu aizsardzību kā apstarošanai pakļautiem darbiniekiem, kas ir pastāvīgi nodarbināti uzņēmumā.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka uzņēmums ir vai nu tieši, vai slēdzot līgumus ar ārējo darbinieku darba devēju, atbildīgs par ārējo darbinieku aizsardzības pret jonizējošo starojumu operatīvajiem aspektiem, kas ir tieši saistīti ar to darbību būtību, ko viņi veic uzņēmumā.

3.   Jo īpaši dalībvalstis nodrošina, ka uzņēmums izpilda šādas minimālās prasības:

4.   Dalībvalstis nodrošina, lai ārējo darbinieku darba devēji vai nu tieši, vai slēdzot līgumus ar uzņēmumu, nodrošina, ka viņu darbinieku aizsardzība pret jonizējošo starojumu atbilst šīs direktīvas attiecīgajiem noteikumiem, jo īpaši:

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka visi ārējie darbinieki iespēju robežās dod savu ieguldījumu aizsardzībā, ko viņiem paredzēts sniegt ar 1. punktā minēto radioloģiskā monitoringa sistēmu, neskarot uzņēmuma vai darba devēja atbildību.

1.   Dalībvalstis var nolemt, ka izņēmuma apstākļos, novērtējot katru gadījumu atsevišķi, izņemot avārijas, kompetentā iestāde, ja tas nepieciešams konkrētai operācijai, var atļaut identificētu darbinieku individuālajai darbinieku apstarošanai pārsniegt 9. pantā noteiktos dozas limitus ar noteikumu, ka šāda apstarošana tiek ierobežota laikā, veikta tikai konkrētās darba zonās un nepārsniedz apstarošanas maksimālos līmeņus, ko attiecīgajā gadījumā noteikusi kompetentā iestāde. Ņem vērā šādus nosacījumus:

2.   Dozas limitu pārsniegšana īpaši atļautas apstarošanas dēļ nav obligāts iemesls, lai darba devējs bez darbinieka piekrišanas nepielaistu darbinieku pie viņa parasto pienākumu pildīšanas vai pārceltu citur.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka kosmosa kuģa apkalpes apstarošanu, kas pārsniedz dozas limitus, pārvalda kā īpaši atļautu apstarošanu.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka avārijas darbinieku apstarošana, kad vien iespējams, ir mazāka par 9. pantā noteiktajām dozu limitu vērtībām.

2.   Situācijās, kad minētais nosacījums nav izpildāms, piemēro šādus nosacījumus:

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka avārijas likvidēšanas darbinieki, kas var veikt darbības, kurās var tikt pārsniegta efektīvā doza – 100 mSv, ir iepriekš skaidri un vispusīgi informēti par saistītajiem apdraudējumiem veselībai un pieejamajiem aizsardzības pasākumiem un veic šīs darbības brīvprātīgi.

4.   Avārijas darbinieku apstarošanas gadījumā dalībvalstis nosaka, ka nepieciešams avārijas likvidēšanas darbinieku radioloģiskais monitorings. Individuālo monitoringu vai individuālo dozu novērtējumu veic atkarībā no apstākļiem.

5.   Avārijas darbinieku apstarošanas gadījumā dalībvalstis nosaka, ka atkarībā no apstākļiem ir jāveic avārijas likvidēšanas darbinieku īpaša medicīniskā uzraudzība, kā noteikts 49. pantā.

1.   Dalībvalstis nosaka valsts standartlīmeņus attiecībā uz radona koncentrāciju darba vietu iekštelpās. Standartlīmeņi gada vidējai vērtībai radioaktivitātes koncentrācijai gaisā nav augstāki par 300 Bq m–3, ja vien to neattaisno valstī pastāvošie apstākļi.

2.   Dalībvalstis nosaka, ka ir jāveic radona mērījumi:

3.   Attiecībā uz darba vietu zonām, kurās radona koncentrācija (kā gada vidējā vērtība) turpina pārsniegt valsts standartlīmeni, neraugoties uz pasākumiem, kas veikti saskaņā ar optimizācijas principu, kas minēts III nodaļā, dalībvalstis nosaka, ka par šo situāciju ir jāziņo atbilstīgi 25. panta 2. punktam, un piemēro 35. panta 2. punktu.

1.   Medicīniskajai apstarošanai ir jādod pietiekams tīrais ieguvums, ja tās sniegto kopējo potenciālo diagnostisko vai terapeitisko ieguvumu, tostarp tiešo labumu personas veselībai un labumu sabiedrībai, salīdzina ar individuālo kaitējumu, ko šī apstarošana varētu radīt, ņemot vērā efektivitāti, ieguvumus un riskus, ko dod pieejamās alternatīvās tehnoloģijas, kurām ir tāds pats mērķis, bet kuras neietver apstarošanu ar jonizējošo starojumu vai ietver to mazākā apjomā.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka piemēro 1. punktā noteikto principu un jo īpaši ka:

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka visas dozas, kas rodas medicīniskā apstarošanā radiodiagnostikas, invazīvās radioloģijas, plānošanas, orientēšanas un pārbaudīšanas nolūkos, tiek saglabātas tik zemā līmenī, cik vien saprātīgi panākams, atbilstoši mērķim iegūt vajadzīgo medicīnisko informāciju un ņemot vērā ekonomiskos un sociālos faktorus.

Attiecībā uz visu medicīnisko apstarošanu, ko pacienti saņem radioterapeitiskos nolūkos, apstarojumu mērķa tilpumam plāno individuāli, un tā veikšana tiek attiecīgi pārbaudīta, ņemot vērā, ka to tilpumu un audu, kas nav apstarošanas mērķis, ir jābūt tik zemā līmenī, cik vien saprātīgi panākams, un jāatbilst paredzētajam apstarošanas radioterapeitiskajam mērķim.

2.   Dalībvalstis nodrošina diagnostikas standartlīmeņu izstrādi, regulāru pārskatīšanu un lietošanu radiodiagnostikas izmeklējumiem, ņemot vērā ieteiktos Eiropas diagnostiskas standartlīmeņus, ja tie pastāv, un vajadzības gadījumā invazīvās radioloģijas procedūrām, kā arī šim nolūkam paredzētu ieteikumu pieejamību.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka ikvienā ar medicīnisko apstarošanu saistītā medicīniskā vai biomedicīniskā pētniecības projektā:

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka optimizācijas process ietver aparatūras izvēli, konsekventu adekvātas diagnostiskās informācijas vai terapeitisko rezultātu sniegšanu, kā arī medicīniski radioloģisko procedūru praktiskos aspektus, kvalitātes nodrošinājumu un pacienta dozu vērtēšanu un izvērtējumu vai saņemto procedūru pārbaudi, ņemot vērā ekonomiskos un sociālos faktorus.

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka:

6.   Dalībvalstis nodrošina, ka attiecībā uz pacientiem, kas ir pakļauti ārstēšanai vai diagnostikai ar radionuklīdiem, praktizējošais ārsts vai uzņēmums, kā norādījušas dalībvalstis, sniedz pacientam vai tā pārstāvim informāciju par jonizējošā starojuma radītajiem riskiem un atbilstīgas instrukcijas, lai personām, kas kontaktējas ar pacientu, dozas ierobežotu tik zemā līmenī cik vien saprātīgi panākams. Saistībā ar terapeitiskām procedūrām sniedz rakstveida instrukcijas.

Šīs instrukcijas izsniedz pirms slimnīcas, klīnikas vai līdzīgas iestādes atstāšanas.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka:

2.   Medicīniski radioloģisko procedūru praktiskos aspektus attiecīgi uzņēmums vai praktizējošais ārsts var nodot vienas vai vairāku personu pārziņā, kam ir tiesības šajā sakarībā rīkoties atzītā specializācijas jomā.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka:

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentā iestāde veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka uzņēmums īsteno nepieciešamās darbības, lai uzlabotu izmantotās medicīniski radioloģiskās aparatūras nepilnīgu vai kļūdainu darbību. Tās turklāt pieņem konkrētus kritērijus aparatūras uzskatīšanai par izmantojamu, lai konstatētu, kad ir nepieciešami korektīvi pasākumi, tostarp arī aparatūras ekspluatācijas pārtraukšana.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka:

1.   Dalībvalstis nodrošina tās medicīniski radioloģiskās aparatūras, praktisko metožu un papildaprīkojuma piemērotību, ko izmanto medicīniskai apstarošanai:

Īpašu uzmanību šajā praktiskajās darbībās pievērš kvalitātes nodrošināšanas programmām un dozu izvērtējumam vai veikto procedūru pārbaudi.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka praktizējošie ārsti un personas, kas ir minētas 57. panta 2. punktā un īsteno 1. punktā minēto apstarošanu, saņem atbilstošu apmācību par šādām medicīniski radioloģiskām praktiskajām darbībām, kā prasīts 18. pantā.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka nosūtītājs vai attiecīgā gadījumā praktizējošais ārsts, kā to paredz dalībvalstis, noskaidro, vai medicīniskajai apstarošanai pakļautā persona ir grūtniece vai baro bērnu ar krūti, ja vien tas nav izslēgts acīmredzamu iemeslu dēļ vai tam nav nozīmes konkrētās radioloģiskās procedūras gadījumā.

2.   Ja grūtniecību nevar izslēgt un atkarībā no medicīniski radioloģiskās procedūras, īpaši, ja ir iesaistīti vēdera un iegurņa rajoni, sevišķu uzmanību pievērš pamatojumam, īpaši steidzamībai, un optimizācijai, ņemot vērā gan grūtnieci, gan nedzimušo bērnu.

3.   Ja persona baro bērnu ar krūti, kodolmedicīnā atkarībā no medicīniski radioloģiskās procedūras, sevišķu uzmanību pievērš pamatojumam, īpaši steidzamībai, un optimizācijai, ņemot vērā gan minēto personu, gan bērnu.

4.   Neskarot 1., 2. un 3. punktu, dalībvalstis veic pasākumus, lai palielinātu to personu informētību, uz kurām šis pants attiecas, piemēram, izplatot publisku informāciju atbilstošās vietās.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka normālos apstākļos iedzīvotāju operatīvā aizsardzība no tādām praktiskajām darbībām, kurām vajadzīga licence, saistībā ar attiecīgajām iekārtām ietver:

2.   Kompetentā iestāde attiecīgā gadījumā nosaka atļautos limitus kā daļu no izkliedes atļaujas un nosacījumus radioaktīvo izmešu noplūdei, kuros:

Turklāt šajās noplūdes atļaujās attiecīgā gadījumā ņem vērā vispārēja skrīninga izvērtējuma rezultātus, kura pamatā ir starptautiski atzīti zinātniski norādījumi, ja dalībvalsts ir noteikusi prasību par šādu izvērtējumu, lai pierādītu, ka ir izpildīti vides kritēriji, kas saistīti ar cilvēka veselības aizsardzību ilgtermiņā.

3.   Attiecībā uz praktiskajām darbībām, kuras ir jāreģistrē, dalībvalstis normālos apstākļos nodrošina iedzīvotāju aizsardzību, izmantojot atbilstošu valsts regulējumu un pamatnostādnes.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka tiek veikti pasākumi, lai aplēstu iedzīvotāju dozas, ko rada atļautas praktiskās darbības. Šādu pasākumu apjoms ir proporcionāls attiecīgajam apstarošanas riskam.

2.   Dalībvalstis nodrošina praktisko darbību apzināšanu, par kurām veicams iedzīvotāju dozu izvērtējums. Dalībvalstis precizē tās praktiskās darbības, par kurām reālistiski jāveic šis izvērtējums, un praktiskās darbības, attiecībā uz kurām ir pietiekami veikt skrīninga izvērtējumu.

3.   Lai reālistiski novērtētu iedzīvotāju dozas, kompetentā iestāde:

1.   Dalībvalstis nosaka, ka uzņēmumam, kas atbildīgs par praktiskām darbībām, no kurām atļauta noplūde, atbilstoši jāuzrauga vai attiecīgā gadījumā jāizvērtē parastas ekspluatācijas gaitā radusies radioaktīvo gāzu vai šķidrumu noplūde vidē un par rezultātiem jāziņo kompetentajai iestādei.

2.   Dalībvalstis nosaka, ka jebkuram uzņēmumam, kas atbildīgs par kodolreaktoru vai pārstrādes rūpnīcu, ir jāuzrauga radioaktīvo izmešu noplūde un par to jāziņo atbilstīgi standartizētajai informācijai.

1.   Dalībvalstis nosaka, ka uzņēmumam nekavējoties jāpaziņo kompetentajai iestādei par katru avāriju saistībā ar praktiskām darbībām, par kurām tas ir atbildīgs, un jāveic visas atbilstīgās darbības seku mazināšanai.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka to teritorijā notikušas avārijas gadījumā attiecīgais uzņēmums veic avārijas apstākļu un seku sākotnējo provizorisko novērtējumu un palīdz aizsargpasākumu veikšanā.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka ir paredzēti aizsargpasākumi attiecībā uz:

4.   Valsts teritorijā vai ārpus tās notikušas avārijas gadījumā dalībvalsts vai kompetentā iestāde prasa:

5.   Dalībvalsts, ja situācija to prasa, nodrošina, ka tiek organizēta skarto personu ārstēšana.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka iedzīvotāji, kurus var ietekmēt avārija, tiek informēti par veselības aizsardzības pasākumiem, kas tiem piemērojami, un par to, kā tiem būtu jārīkojas šādas avārijas gadījumā.

2.   Sniedzamajā informācijā ietilpst vismaz XII pielikuma A daļā izklāstītie elementi.

3.   Šo informāciju 1. punktā minētajiem iedzīvotājiem dara zināmu bez īpaša pieprasījuma.

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka informācija tiek atjaunināta un izplatīta pēc noteikta laika/regulāri, kā arī tad, kad notiek būtiskas izmaiņas. Šī informācija ir pastāvīgi pieejama sabiedrībai.

1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka, notiekot avārijai, iedzīvotāji, kurus tā faktiski ietekmējusi, tiek nekavējoties informēti par avārijas faktu, rīcību avārijas situācijā un attiecīgā gadījumā arī par šiem iedzīvotājiem piemērojamajiem veselības aizsardzības pasākumiem.

2.   Sniedzamajā informācijā ietilpst tie XII pielikuma B daļā uzskaitītie jautājumi, kas attiecas uz konkrēto avārijas veidu.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka piesārņoto zonu pārvaldības optimizētajās aizsardzības stratēģijās pēc vajadzības ietver turpmāk minēto:

2.   Attiecībā uz zonām ar ilglaicīgu palikušo piesārņojumu, kurās dalībvalsts ir nolēmusi atļaut dzīvot un atsākt sociālās un saimnieciskās norises, dalībvalstis, apspriežoties ar ieinteresētajām personām, nodrošina, ka ir ieviesti vajadzīgie mehānismi, lai veiktu pastāvīgu apstarošanas kontroli ar mērķi radīt tādus dzīves apstākļus, kas uzskatāmi par normāliem, tostarp:

1.   Dalībvalstis nosaka valsts standartlīmeņus attiecībā uz radona koncentrāciju iekštelpās. Standartlīmeņi gada vidējai vērtībai radioaktivitātes koncentrācijai gaisā nav lielāki par 300 Bq m–3.

2.   Saskaņā ar 103. pantā minēto valsts rīcības plānu dalībvalstis veicina pasākumus, lai apzinātu mājokļus, kuros radona koncentrācija (kā gada vidējā vērtība) pārsniedz standartlīmeni, un, attiecīgā gadījumā, ar tehnisku vai citu līdzekļu palīdzību sekmē radona koncentrācijas samazināšanas pasākumus šajos mājokļos.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka vietējā un valsts mērogā ir pieejama informācija par apstarošanu ar radonu iekštelpās un saistītajiem veselības apdraudējumiem, par radona mērījumu veikšanas svarīgumu un par tehniskajiem līdzekļiem, kas pieejami esošās radona koncentrācijas samazināšanai.

1.   Standartlīmenis, kuru piemēro ārējai apstarošanai no gamma starojuma, ko emitē būvmateriāli iekštelpās, papildus ārējai apstarošanai ārpus telpām, ir 1 mSv gadā.

2.   Attiecībā uz būvmateriāliem, ko attiecīgā dalībvalsts ir apzinājusi kā tādus, kas rada bažas no aizsardzības pret jonizējošo starojumu viedokļa, ņemot vērā indikatīvo materiālu sarakstu, kas iekļauts XIII pielikumā, attiecībā uz to emitēto gamma starojumu, dalībvalstis nodrošina, ka, pirms tādu materiālu laišanas tirgū:

3.   Attiecībā uz tiem būvmateriālu veidiem, kas apzināti saskaņā ar 2. punktu, kuri var emitēt dozas, kas pārsniedz standartlīmeni, dalībvalstis pieņem lēmumu par atbilstošiem pasākumiem, kas var ietvert konkrētas prasības attiecīgajos būvniecības kodeksos vai šādu materiālu paredzētās izmantošanas ierobežojumus.

1.   Dalībvalstis izraugās kompetento iestādi, lai tā veiktu uzdevumus saskaņā ar šo direktīvu. Tās nodrošina, ka:

2.   Ja saistībā ar konkrētu kompetences jomu dalībvalstī ir vairāk nekā viena kompetentā iestāde, tā izraugās vienu kontaktpunktu saziņai ar kompetentajām iestādēm citās dalībvalstīs. Ja nav pamatoti iespējams uzskaitīt visus šādus kontaktpunktus attiecībā uz dažādām kompetences jomām, dalībvalstis var izraudzīties vienotu kontaktpunktu.

3.   Dalībvalstis paziņo Komisijai kontaktpunktu nosaukumu un adresi un to attiecīgās kompetences jomas, lai vajadzības gadījumā būtu iespējama ātra saziņa ar to iestādēm.

4.   Dalībvalstis informē Komisiju par visām izmaiņām informācijā, kas minēta 3. punktā.

5.   Komisija 3. un 4. punktā minēto informāciju dara zināmu visiem dalībvalsts kontaktpunktiem un periodiski, ne retāk kā reizi divos gados, publicē šo informāciju Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka katram uzņēmumam, kas iegādājas aprīkojumu, kurš satur radioaktīvus avotus vai jonizējošā starojuma ģeneratoru, tiek sniegta atbilstīga informācija par aprīkojuma potenciāliem radioloģiskajiem apdraudējumiem un par tā pareizu izmantošanu, pārbaudi un uzturēšanu, un ka uzņēmumam tiek demonstrēts, ka konstrukcija ļauj ierobežot apstarošanu līdz tik zemam līmenim, cik vien saprātīgi panākams.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka katram uzņēmumam, kas iegādājas medicīnisku radioloģisko aprīkojumu, tiek sniegta atbilstīga informācija par riska novērtējumu attiecībā uz pacientiem, un par pieejamiem klīniskā novērtējuma elementiem.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka ir ieviesti mehānismi, lai atzītu:

Dalībvalstis nodrošina, ka ir ieviesti nepieciešamie mehānismi, lai nodrošinātu šo dienestu un ekspertu kompetences nepārtrauktību.

Vajadzības gadījumā dalībvalstis var izveidot mehānismus, lai atzītu par radiācijas drošību atbildīgās personas.

2.   Dalībvalstis precizē ar atzīšanu saistītās prasības un paziņo tās Komisijai.

3.   Komisija informāciju, kas saņemta saskaņā ar 2. punktu, nodod dalībvalstu rīcībā.

1.   Dalībvalsts nodrošina, ka attiecībā uz darbinieku apstarošanu un iedzīvotāju apstarošanu radiācijas drošības eksperts sniedz kompetentus padomus uzņēmumam jautājumos, kas saistīti ar atbilstību piemērojamām tiesiskajām prasībām.

2.   Radiācijas drošības eksperta padomi attiecīgā gadījumā ietver šādus jautājumus, bet neaprobežojas ar tiem:

3.   Radiācijas drošības eksperts vajadzības gadījumā uztur saikni ar medicīniskās fizikas ekspertu.

4.   Radiācijas drošības ekspertam var uzdot, ja tas ir paredzēts valsts tiesību aktos, uzdevumus attiecībā uz darba ņēmēju un iedzīvotāju aizsardzību pret jonizējošo starojumu.

1.   Dalībvalstis pieprasa, lai medicīniskās fizikas eksperts pēc vajadzības darbotos vai sniegtu specializētas konsultācijas jautājumos, kas attiecas uz starojuma fiziku, saistībā ar šīs direktīvas VII nodaļā un 22. panta 4. punkta c) apakšpunktā izklāstīto prasību īstenošanu.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka atkarībā no medicīniski radioloģiskās praktiskās darbības medicīniskās fizikas eksperts uzņemas atbildību par dozimetriju, tostarp par fizikāliem mērījumiem, lai novērtētu pacienta un citu medicīniskai apstarošanai pakļauto personu saņemto dozu, sniedz padomus par medicīniski radioloģisko aparatūru un jo īpaši palīdz šādos jautājumos:

3.   Medicīniskās fizikas eksperts vajadzības gadījumā uztur saikni ar radiācijas drošības ekspertu.

1.   Dalībvalstis pieņem lēmumu par to, kurās praktiskajās darbībās nepieciešams izraudzīt par radiācijas drošību atbildīgo personu, lai uzņēmumā pārraudzītu vai veiktu ar aizsardzību pret jonizējošo starojumu saistītos uzdevumus. Dalībvalstis nosaka, ka uzņēmumiem par radiācijas drošību atbildīgās personas jānodrošina ar līdzekļiem, kas nepieciešami, lai tās varētu pildīt savus uzdevumus. Par radiācijas drošību atbildīgā persona ir pakļauta tieši uzņēmumam. Dalībvalstis var prasīt, lai ārējo darbinieku darba devēji vajadzības gadījumā izraudzītos par radiācijas drošību atbildīgo personu, lai pārraudzītu vai veiktu attiecīgus ar aizsardzību pret jonizējošo starojumu saistītos uzdevumus, kas attiecas uz viņu darbinieku aizsardzību.

2.   Atkarībā no praktiskās darbības veida par radiācijas drošību atbildīgās personas uzdevumi, kas saistīti ar palīdzības sniegšanu uzņēmumam, var aptvert šādus jautājumus:

3.   Par radiācijas drošību atbildīgās personas uzdevumu var pildīt uzņēmumā izveidota nodaļa radiācijas drošības jautājumos vai radiācijas drošības eksperts.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka tiek veikti pasākumi, lai uzturētu vaļēju starojuma avotu kontroli attiecībā uz to atrašanās vietu, izmantošanu un – kad tie vairs nav vajadzīgi – pārstrādi vai apglabāšanu.

2.   Dalībvalstis nosaka, ka uzņēmumam attiecīgā gadījumā un, ciktāl iespējams, jāveic datu uzskaite par tā atbildībā esošiem vaļējiem starojuma avotiem, tostarp atrašanās vietu, nodošanu un apglabāšanu vai noplūdi.

3.   Dalībvalstis prasa katram uzņēmumam, kura rīcībā ir vaļējs radioaktīvais avots, nekavējoties paziņot kompetentajai iestādei par jebkuru nozaudēšanu, zādzību, nozīmīgu noplūdi vai neatļautu izmantošanu vai izplūdi.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka tiek veikti pasākumi, lai uzturētu slēgtu starojuma avotu kontroli attiecībā uz to atrašanās vietu, izmantošanu un – kad tie vairs nav vajadzīgi – pārstrādi vai apglabāšanu.

2.   Dalībvalstis nosaka, ka uzņēmumam jāveic datu uzskaite par visiem slēgtiem starojuma avotiem, kas ir tā atbildībā, tostarp atrašanās vietu, nodošanu un apglabāšanu.

3.   Dalībvalstis izveido sistēmu, kas tām ļauj būt atbilstoši informētām par visiem slēgtu augstas radioaktivitātes starojuma avotu nodošanas gadījumiem un, vajadzības gadījumā, par atsevišķu slēgtu starojuma avotu nodošanu.

4.   Dalībvalstis prasa katram uzņēmumam, kura rīcībā ir slēgts starojuma avots, nekavējoties paziņot kompetentajai iestādei par jebkuru slēgta starojuma avota nozaudēšanu, nozīmīgu noplūdi, zādzību vai neatļautu izmantošanu.

1.   Dalībvalstis pieprasa, lai uzņēmums, kas veic darbības ar slēgtiem augstas radioaktivitātes starojuma avotiem, ievērotu XV pielikumā noteiktās prasības.

2.   Dalībvalstis pieprasa, lai ražotājs, piegādātājs un katrs uzņēmums nodrošinātu, ka slēgtie augstas radioaktivitātes starojuma avoti un to konteineri atbilst XVI pielikumā noteiktajām prasībām par identificēšanu un marķēšanu.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka tiek veikti pasākumi, lai:

2.   Dalībvalstis veicina tādu sistēmu izveidi, kuru mērķis ir bezsaimnieka starojuma avotu atklāšana tādās vietās kā lielas metāllūžņu noliktavas un jaudīgas metāllūžņu pārstrādes iekārtas, kurās parasti var atrasties bezsaimnieka starojuma avoti, vai, attiecīgā gadījumā, nozīmīgos tranzītmezglos.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka personām, kurām radušās aizdomas par bezsaimnieka starojuma avota esamību un kuras parasti nav iesaistītas darbībās, uz ko attiecas prasības par aizsardzību pret jonizējošo starojumu, tiek nekavējoties sniegtas specializētas tehniskās konsultācijas un palīdzība. Konsultāciju un palīdzības galvenais mērķis ir darbinieku un iedzīvotāju aizsardzība pret jonizējošo starojumu un starojuma avota drošība.

1.   Dalībvalstis veicina tādu sistēmu izveidi, kuru mērķis ir atklāt radioaktīvā piesārņojuma klātbūtni no trešām valstīm importētos metāla izstrādājumos tādās vietās kā lieli objekti, kas nodarbojas ar metālu importēšanu, vai nozīmīgos tranzītmezglos.

2.   Dalībvalstis prasa, lai metāllūžņu pārstrādes iekārtu vadība nekavējoties informētu kompetento iestādi, ja tai ir aizdomas vai informācija par bezsaimnieka starojuma avota kušanu vai citu metalurģisku procesu, un prasa, lai piesārņotie materiāli netiktu izmantoti, laisti tirgū vai apglabāti bez kompetentās iestādes iesaistes.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentā iestāde ir sagatavojusies vai paredzējusi noteikumus, tostarp sadalījusi pienākumus, lai kontrolētu un reģenerētu bezsaimnieka starojuma avotus un novērstu avārijas, ko izraisa bezsaimnieka starojuma avoti, un ir izstrādājusi atbilstīgus reaģēšanas plānus un pasākumus.

2.   Dalībvalstis pēc vajadzības nodrošina darbu kopuma organizēšanu, lai atgūtu bezsaimnieka starojuma avotus, kas palikuši no iepriekšējām praktiskām darbībām.

Šis darbu kopums var ietvert dalībvalstu finansiālu līdzdalību starojuma avotu reģenerēšanas, pārvaldības, kontroles un apglabāšanas izmaksu segšanā un var ietvert arī iestāžu un uzņēmumu arhīvu datu izpēti, piemēram, pētniecības institūtos, materiālu testēšanas institūtos vai slimnīcās.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka tiek ņemts vērā gan tas, ka avārijas var rasties to teritorijā, gan arī tas, ka dalībvalstis var ietekmēt avārijas, kuras radušās ārpus to teritorijas. Dalībvalstis izveido avārijas pārvaldības sistēmu un izstrādā atbilstošus administratīvos noteikumus šīs sistēmas uzturēšanai. Avārijas pārvaldības sistēmā ietilpst XI pielikuma A daļā uzskaitītie elementi.

2.   Avārijas pārvaldības sistēmu izstrādā samērīgu ar potenciālo avārijas apstarošanas situāciju novērtējuma rezultātiem un piemērotu tam, lai efektīvi reaģētu uz avārijas apstarošanas situācijām saistībā ar praktiskām darbībām vai neparedzētiem notikumiem.

3.   Avārijas pārvaldības sistēma paredz avārijas reaģēšanas plānu izstrādi ar mērķi novērst audu reakcijas, kas rada smagu deterministisku ietekmi uz jebkuru personu no iedarbībai pakļauto iedzīvotāju vidus, un samazināt stohastiskas ietekmes risku, ņemot vērā aizsardzības pret jonizējošo starojumu vispārīgos principus un standartlīmeņus, kas minēti III nodaļā.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka laikus tiek izstrādāti avārijas reaģēšanas plāni attiecībā uz dažādiem avāriju veidiem, kas apzināti potenciālo avārijas apstarošanas situāciju novērtējumā.

2.   Avārijas reaģēšanas plānos iekļauj XI pielikuma B daļā uzskaitītos elementus.

3.   Avārijas reaģēšanas plānos iekļauj arī noteikumu par pāreju no avārijas apstarošanas situācijas uz esošu apstarošanas situāciju.

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka avārijas reaģēšanas plānus regulāri testē, pārskata un vajadzības gadījumā pārstrādā, ņemot vērā pieredzi, kas gūta iepriekšējās avārijas apstarošanas situācijās, un ņemot vērā rezultātus, kas gūti, valsts un starptautiskā līmenī piedaloties ar avārijas situācijām saistītās mācībās.

5.   Avārijas reaģēšanas plānos vajadzības gadījumā iekļauj attiecīgus elementus no 97. pantā minētās avārijas pārvaldības sistēmas.

1.   Dalībvalstis sadarbojas ar citām dalībvalstīm un trešām valstīm attiecībā uz tādām iespējamām avārijām savā teritorijā, kuras var ietekmēt citas dalībvalstis vai trešās valstis, lai ar šo sadarbību atvieglotu radioloģiskās aizsardzības organizēšanu minētajās dalībvalstīs vai trešās valstīs.

2.   Dalībvalstis tādas avārijas gadījumā, kura notikusi to teritorijā vai kura var atstāt radioloģiskas sekas to teritorijā, nekavējoties nodibina kontaktus ar visām pārējām dalībvalstīm un ar trešām valstīm, kuras var būt iesaistītas vai varētu būt skartas, lai apmainītos ar informāciju par apstarošanas situācijas novērtējumu un koordinētu aizsargpasākumus un sabiedrības informēšanu, attiecīgi izmantojot divpusējas vai starptautiskas informācijas apmaiņas un koordinācijas sistēmas. Šīs koordinācijas darbības netraucē vai neaizkavē veikt nekādas darbības, kuras ir nepieciešams veikt valsts līmenī.

3.   Dalībvalstis nekavējoties apmainās ar informāciju un sadarbojas ar citām atbilstīgām dalībvalstīm, atbilstīgām trešām valstīm un atbilstīgām starptautiskajām organizācijām attiecībā uz slēgtu augstas radioaktivitātes starojuma avotu, citu radioaktīvu avotu un bīstamu radioaktīvu materiālu nozaudēšanu, zādzību vai atklāšanu un attiecībā uz saistīto turpmāko darbu vai izmeklēšanu, neskarot atbilstīgās konfidencialitātes prasības un attiecīgos valsts tiesību aktus.

4.   Dalībvalstis vajadzības gadījumā sadarbojas ar citām dalībvalstīm un trešām valstīm, kad notiek pāreja no avārijas apstarošanas situācijas uz esošu apstarošanas situāciju.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka tad, ja ir pazīmes vai pierādījumi attiecībā uz apstarošanu, kuru nevar ignorēt no aizsardzības pret jonizējošo starojumu viedokļa, tiek veikti pasākumi, lai apzinātu un novērtētu esošas apstarošanas situācijas, ņemot vērā XVII pielikumā uzskaitītos esošo apstarošanas situāciju veidus, un lai noteiktu atbilstošas darbinieku apstarošanas un iedzīvotāju apstarošanas situācijas.

2.   Ņemot vērā vispārīgo pamatošanas principu, dalībvalstis var nolemt, ka esoša apstarošanas situācija neprasa veikt aizsargpasākumus vai pasākumus stāvokļa uzlabošanai.

3.   Uz esošām apstarošanas situācijām, kas rada bažas no aizsardzības pret jonizējošo starojumu viedokļa un par kurām var piešķirt juridisku atbildību, attiecas atbilstošās prasības par plānotām apstarošanas situācijām, un tātad par šādām apstarošanas situācijām ir jāziņo, kā norādīts 25. panta 2. punktā.

1.   Dalībvalstis organizē stratēģiju izstrādi, lai nodrošinātu esošo apstarošanas situāciju pienācīgu pārvaldību, kas būtu samērīga ar riskiem un aizsargpasākumu efektivitāti.

2.   Katra stratēģija ietver:

1.   Dalībvalstis piešķir atbildību par tādu stratēģiju īstenošanu, kuru mērķis ir nodrošināt esošo apstarošanas situāciju pārvaldību, un nodrošināt pienācīgu koordināciju starp attiecīgajām pusēm, kas iesaistītas pasākumu stāvokļa uzlabošanai un aizsargpasākumu īstenošanā. Dalībvalstis vajadzības gadījumā paredz ieinteresēto personu iesaisti lēmumos par apstarošanas situāciju pārvaldības stratēģiju izstrādi un īstenošanu.

2.   Optimizē visu stratēģijas īstenošanai paredzēto aizsargpasākumu veidu, apjomu un ilgumu.

3.   Novērtē stratēģijas īstenošanas rezultātā radušos dozu sadalījumu. Apsver papildu pasākumus, lai optimizētu aizsardzību un samazinātu jebkuru apstarošanu, kas joprojām pārsniedz standartlīmeni.

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka tie, kas ir atbildīgi par stratēģijas īstenošanu, regulāri:

1.   Piemērojot 100. panta 1. punktu, dalībvalstis izstrādā valsts rīcības plānus, lai novērstu ilgtermiņa riskus, ko rada apstarošana no radona mājokļos, publiski pieejamās ēkās un darba vietās, attiecībā uz jebkuru radona nokļūšanas avotu – augsni, būvmateriāliem vai ūdeni. Šajā rīcības plānā ņem vērā XVIII pielikumā izklāstītos jautājumus, un to regulāri atjaunina.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka ir ieviesti atbilstoši pasākumi, lai novērstu radona nokļūšanu jaunās ēkās. Šie pasākumi var ietvert konkrētas prasības valstu būvniecības kodeksos.

3.   Dalībvalstis apzina zonas, kurās ir paredzams, ka radona koncentrācija (kā gada vidējā vērtība) nozīmīgā daudzumā ēku pārsniegs attiecīgo valsts standartlīmeni.

1.   Dalībvalstis izveido inspekcijas sistēmu vai sistēmas, lai izpildītu saskaņā ar šo direktīvu pieņemtos noteikumus un vajadzības gadījumā uzsāktu uzraudzības un korektīvus pasākumus.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentā iestāde izstrādā inspekcijas programmu, kurā ir ņemts vērā ar praktiskajām darbībām saistītā apdraudējuma potenciālais lielums un veids, ar praktiskajām darbībām saistīto aizsardzības pret jonizējošo starojumu jautājumu vispārīgs novērtējums un tas, kā tiek pildīti saskaņā ar šo direktīvu pieņemtie noteikumi.

3.   Dalībvalstis nodrošina katras inspekcijas konstatējumu dokumentēšanu un paziņošanu attiecīgajam uzņēmumam. Ja konstatējumi attiecas uz ārējo darbinieku vai darbiniekiem, atbilstīgā gadījumā konstatējumus iesniedz arī attiecīgajam darba devējam.

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka tiek publiskota vispārīga informācija par inspekcijas programmām un svarīgākajiem konstatējumiem saistībā ar to īstenošanu.

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka ir ieviesti mehānismi, lai attiecīgām personām, tostarp starojuma avotu ražotājiem un piegādātājiem un vajadzības gadījumā starptautiskām organizācijām, laikus izplatītu aizsardzības un drošības informāciju par nozīmīgu pieredzi, kas gūta no inspekcijām un paziņotajiem negadījumiem un avārijām, kā arī attiecīgos konstatējumus.

1.   Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības līdz 2018. gada 6. februāris.

2.   Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu, vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarāma šāda atsauce.

3.   Dalībvalstis dara Komisijai zināmus savu tiesību aktu noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.