—

Pēc augstākā līmeņa sasniegšanas 2008. gadā vispārējais valdības budžeta deficīts ir pakāpeniski samazinājies, 2011. gadā sasniedzot 2,7 %, kas ir mazāk par atsauces vērtību 3 % no IKP. Ievērojamais uzlabojums salīdzinājumā ar 2010. gadu, kad vispārējais valdības budžeta deficīts bija 3,6 % no IKP, lielākoties bija saistīts ar ieņēmumu palielināšanos par 0,7 % no IKP. Neto deficīta samazināšanas vienreizējo pasākumu ietekme 2011. gadā Komisijas dienestu 2012. gada rudens prognozēs tiek lēsta 0,7 % apmērā no IKP. Strukturālās bilances (t. i., cikliski koriģētā budžeta bilance, neieskaitot vienreizējos un pagaidu pasākumus) uzlabojums 2011. gadā lēsts viena procentpunkta apmērā no IKP, kas ir vairāk nekā Padomes ieteiktais mērķis vismaz ¾ % apmērā no IKP.

—

Komisijas dienestu 2012. gada rudens prognozē paredzēts, ka deficīts turpinās samazināties, 2012. gadā sasniedzot 2,6 % no IKP, ko lielākoties veicinās ieņēmumu palielināšanas pasākumi, no kuriem lielākā daļa tiek uzskatīti par vienreizējiem pasākumiem; neto deficīta samazināšanas vienreizējo pasākumu ietekme tiek lēsta 1 % apmērā no IKP. Ja politika netiks mainīta, t. i., netiks veikti konsolidācijas pasākumi, kas paredzēti 2013. gada budžetā, kurš tika pieņemts pēc prognozes sagatavošanas, prognozēts, ka vispārējā valdības budžeta deficīts 2013. gadā palielināsies līdz 2,9 % no IKP un atkal samazināsies līdz 2,6 % no IKP 2014. gadā, tādējādi prognozes laikposmā saglabājoties zemāks par atsauces vērtību 3 % no IKP. 2012. gada aprīļa stabilitātes programmas mērķis ir mazāks deficīts 2,2 %, 1,7 % un 1,1 % apmērā no IKP attiecīgi 2012., 2013. un 2014. gadā. Atšķirība starp Komisijas dienestu 2012. gada rudens prognozi un stabilitātes programmas mērķiem 2012. gadam lielākoties izskaidrojama ar dinamiskāku ieņēmumu pieaugumu minētajā programmā.

—

Attiecībā uz gadiem pēc Padomes noteiktā 2011. gada termiņa budžeta prognozēs, kas sniegtas Komisijas dienestu 2012. gada rudens prognozē, norādīts, ka 2012. gadā neuzlabosies cikliski koriģētā budžeta bilance, neieskaitot vienreizējos un citus pagaidu pasākumus, un 2013. gadā IKP uzlabosies par ¼ procentpunkta. Tas ir mazāk nekā 0,5 % no IKP robežvērtības attiecībā uz pielāgošanu virzībā uz vidēja termiņa budžeta mērķi, kas tiek prasīts saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvo daļu, it īpaši Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 (1997. gada 7. jūlijs) par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (5). Šī lēnā pielāgošanās tiek prognozēta, ņemot par pamatu kopumā līdzsvarotus cikliskos nosacījumus, t. i., starpība starp potenciālo un faktisko ražošanas apjomu tiek lēsta tuvu nullei. Vienlaikus pieauguma struktūra, domājams, dos relatīvi mazus nodokļu ieņēmumus. Tieši 2012. gadā ekonomikas izaugsmi ir veicinājis neto eksports, bet iekšējais pieprasījums tiek prognozēts neliels salīdzinājumā ar pagātnes tendencēm. Prognozēts, ka 2014. gadā tiks panākts uzlabojums ½ procentpunkta apmērā no IKP. Turklāt prognozēts, ka 2012. gadā valdības izdevumu reālais pieaugums, neieskaitot diskrecionāros ieņēmumu pasākumus, būs mazāks par iespējamā IKP pieauguma vidējā termiņa atsauces līmeni, kā noteikts Regulas (EK) Nr. 1466/97 5. pantā. Tomēr, ja politika netiks mainīta, reālais neto izdevumu pieaugums 2013. un 2014. gadā varētu ievērojami pārsniegt šo atsauces līmeni.

—

Vispārējam valdības bruto parādam kā daļai no IKP kopš 2008. gada bijusi tendence palielināties, un 2011. gadā tas sasniedza 70,9 % no IKP. Komisijas dienestu 2012. gada rudens prognozē paredzēts, ka parāda attiecība turpinās palielināties, sasniedzot 72,4 % no IKP 2012. gadā, 73,1 % no IKP 2013. gadā un 72,8 % no IKP 2014. gadā. Turpretī 2012. gada stabilitātes programmā paredzēts, ka parāda attiecība pēc 2011. gada sāks samazināties un 2014. gadā tā būs 67,4 % no IKP. Atšķirība starp abām prognozēm radusies tāpēc, ka rudens prognozē ir zemāks primārais pārpalikums un augstāka atlikumu un plūsmu korekcija.