31974L0060

Padomes Direktīva

(1973. gada 17. decembris)

par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu iekšējo apdari (pasažieru salona iekšējām detaļām, kas nav iekšējie atpakaļskata spoguļi, vadības ierīču izvietojumu, jumtu vai atbīdāmu jumtu, sēdekļu atzveltnēm un pakaļējām daļām)

(74/60/EEK)

EIROPAS KOPIENU PADOME,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 100. pantu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu [1],

ņemot vērā Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu [2],

tā kā tehniskās prasības, kurām mehāniskajiem transportlīdzekļiem jāatbilst saskaņā ar valsts tiesību aktiem, interalia, attiecas uz iekšējo apdari, lai aizsargātu attiecīgajā transportlīdzeklī sēdošos;

tā kā šīs prasības dažādās dalībvalstīs atšķiras; tā kā tādēļ visās dalībvalstīs papildus spēkā esošajiem noteikumiem vai to vietā jānosaka vienādas prasības, lai konkrēti attiecībā uz visu veidu transportlīdzekļiem varētu piemērot EEK tipa apstiprinājuma procedūru, kas noteikta ar Padomes 1970. gada 6. februāra Direktīvu par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju tipu apstiprinājumu [3];

tā kā kopējas prasības iekšējiem atpakaļskata spoguļiem ir noteiktas Padomes 1971. gada 1. marta Direktīvā [4], un ir jāsagatavo arī prasības pasažieru salona iekšējai apdarei, vadības ierīču izvietojumam, jumtam un sēdekļu atzveltnēm un pakaļējām daļām; tā kā turpmāk pieņems arī citas prasības iekšējai apdarei un attiecībā uz drošības jostu un sēdekļu stiprinājuma vietām, pagalvjiem, vadītāja aizsardzību pret stūres iekārtu un vadības ierīču izvietojumu;

tā kā saskaņotām prasībām ir jāmazina traumu risks vai to smagums, no kā var ciest mehānisko transportlīdzekļu vadītāji, tādējādi nodrošinot ceļu satiksmes drošību visā Kopienā;

tā kā attiecībā uz tehniskām prasībām ir lietderīgi izmantot tās, ko ANO Eiropas Ekonomikas komisija pieņēmusi savos Noteikumos Nr. 21 ("Vienoti noteikumi par transportlīdzekļu apstiprināšanu attiecībā uz to iekšējo apdari"), kas pievienoti 1958. gada 20. marta Nolīgumam par vienotu mehānisko transportlīdzekļu iekārtu un daļu apstiprināšanas nosacījumu pieņemšanu un šāda apstiprinājuma savstarpēju atzīšanu,

IR PIEŅĒMUSI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Šajā direktīvā "transportlīdzeklis" ir ikviens 1970. gada 6. februāra Direktīvas I pielikumā definētās M1 kategorijas mehāniskais transportlīdzeklis, ko paredzēts izmantot uz ceļiem un kam ir vismaz četri riteņi un maksimālais projektētais ātrums pārsniedz 25 km/h.

2. pants

Neviena dalībvalsts nevar atteikt transportlīdzekļa EEK tipa apstiprinājuma vai valsts tipa apstiprinājuma piešķiršanu transportlīdzekļa tādu iekšējās apdares veidu dēļ kā:

- pasažieru salona iekšējās daļas, izņemot iekšējo atpakaļskata spoguli vai spoguļus,

- vadības ierīču izvietojums,

- jumts vai atbīdāms jumts,

- sēdekļu atzveltnes vai pakaļējā daļa,

ja tie atbilst pielikumos noteiktajām prasībām.

3. pants

Neviena dalībvalsts nevar atteikt jebkādu transportlīdzekli reģistrēt vai aizliegt pārdot, sākt ekspluatēt vai lietot transportlīdzekli, atsaucoties uz tā:

- pasažieru salona iekšējām detaļām, kas nav iekšējais atpakaļskata spogulis vai spoguļi,

- vadības ierīču izvietojumu,

- jumtu vai atbīdāma jumtu,

- sēdekļu atzveltnēm vai pakaļējām daļām,

ja tie atbilst pielikumos noteiktajām prasībām.

4. pants

Dalībvalstij, kas piešķīrusi tipa apstiprinājumu, jāveic pasākumi, kas vajadzīgi, lai iegūtu informāciju par visiem I pielikuma 2.2. punktā iekļautās daļas vai parametra pārveidojumiem. Minētās dalībvalsts kompetentās iestādes nosaka, vai jāveic jauni pārveidoto transportlīdzekļu testi un vai par tiem jāsagatavo jauns ziņojums. Ja šādi testi liecina par neatbilstību šīs direktīvas prasībām, pārveidojumu neapstiprina.

5. pants

Grozījumus, kas ir vajadzīgi, lai pielikumu noteikumus pielāgotu tehnikas attīstībai, pieņem saskaņā ar procedūru, kura noteikta 13. pantā Padomes 1970. gada 6. februāra Direktīvā par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju tipa apstiprinājumu.

6. pants

1. Dalībvalstīs stājas spēkā noteikumi, kas vajadzīgi, lai astoņpadsmit mēnešu laikā pēc šīs direktīvas paziņošanas izpildītu tās prasības, un tās par to tūlīt informē Komisiju.

2. Dalībvalstis nodrošina, lai to tiesību aktu svarīgākie noteikumi, ko tās pieņēmušas jomā, uz kuru attiecas šī direktīva, tiktu paziņoti Komisijai.

7. pants

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Briselē, 1973. gada 17. decembrī

Padomes vārdā —

priekšsēdētājs

I. Nørgaard

[1] OV C 112, 27.10.1972., 14. lpp.

[2] OV C 123, 27.11.1972., 32. lpp.

[3] OV L 42, 23.2.1970., 1. lpp.

[4] OV L 68, 22.3.1971., 1. lpp.

--------------------------------------------------

I PIELIKUMS [1]

DEFINĪCIJAS, EEK APSTIPRINĀJUMA PIETEIKUMI UN SPECIFIKĀCIJAS

(1.) 2. DEFINĪCIJAS

Šajā direktīvā:

(2.1.) 2.2. "Transportlīdzekļa tips" attiecībā uz pasažieru salona iekšējo apdari (izņemot atpakaļskata spoguli(-ļus): vadības ierīču izvietojumu, jumtu vai atbīdāmu jumtu, sēdekļu atzveltni un pakaļējo daļu) ir mehāniskie transportlīdzekļi, kas neatšķiras tādos svarīgos aspektos kā:

2.2.1. pasažieru salona virsbūves materiālu līnijas,

2.2.2. vadības ierīču izvietojums,

2.3. "atskaites zona" ir galvas trieciena zonu, kas definēta II pielikumā, izņemot:

2.3.1. platību, kuru ierobežo izvirzīta horizontāla apļa projekcija, kas aptver stūrēšanas ierīces ārējās robežas, ko palielina aploce 127 mm platumā; šo platību zemāk ierobežo horizontāla plakne, kas ir pieskare stūrēšanas ierīces apakšējai malai, kad pēdējā ir pozīcijā braukšanai taisni,

2.3.2. mērinstrumentu paneļa virsmas daļu, ko veido iepriekš 2.3.1. punktā precizētā platības mala un tuvākā iekšējā sānsiena; šo virsmu zemāk ierobežo horizontāla plakne, kas ir pieskare stūrēšanas ierīces apakšējai malai, un

2.3.3. priekšējā stikla sānu statņus,

2.4. "mērinstrumentu paneļa līmenis" ir līnija, ko nosaka punkti, kuros vertikālās pieskares saskaras ar mērinstrumentu paneli,

2.5. "jumts" ir transportlīdzekļa augšējā daļa, kas sniedzas no priekšējā stikla augšējās malas līdz aizmugures loga augšējai malai un ko malās ierobežo sānsienu augšējais karkass,

2.6. "plūsmas līnija" ir līnija, ko veido transportlīdzekļa sānu logu redzamā apakšējā kontūra,

2.7. "kabriolets" ir transportlīdzeklis, kuram konkrētos gadījumos var nebūt cieta konstrukcijas elementa virs plūsmas līnijas, izņemot priekšējā stikla statņus vai apgāšanās aizsargstieni(-ņus),

2.8. "transportlīdzeklis ar atbīdāmu jumtu" ir transportlīdzeklis, kuram var atlocīt vai noņemt jumtu vai tā daļu, atstājot esošos transportlīdzekļa konstrukciju elementus virs plūsmas līnijas.

3. EEK TIPA APSTIPRINĀJUMA PIETEIKUMS

3.1. Transportlīdzekļa ražotājam vai tā pārstāvim jāiesniedz transportlīdzekļa tipa apstiprinājuma pieteikums.

3.2. Tam pievieno šādus dokumentus trijos eksemplāros un vēl šādu informāciju:

- transportlīdzekļa tipa sīks apraksts no 2.2. punktā minēto kritēriju viedokļa;

- pasažieru salona fotoattēls vai kopsalikuma attēls; un

- jānorāda transportlīdzekļa tipu identificējoši skaitļi un/vai simboli.

3.3. Tehniskajam dienestam, kas ir atbildīgs par testu izpildi, jāiesniedz:

3.3.1. pēc ražotāja izvēles, vai nu transportlīdzeklis, kas ir reprezentatīvs apstiprināmajam transportlīdzekļu tipam, vai arī transportlīdzekļa daļas, kuras uzskata par būtiskām šajā direktīvā paredzētajām pārbaudēm un testiem, un

3.3.2. pēc minētā tehniskā dienesta lūguma, konkrētas izmantoto materiālu detaļas un konkrēti paraugi.

(4.) 5. SPECIFIKĀCIJAS

5.1. Pasažieru salona iekšējās detaļas, kas atrodas virs mērinstrumentu paneļa līmeņa priekšējo sēdekļu H punktu priekšpusē, izņemot sānu durvis

5.1.1. Atskaites zonai, kas noteikta iepriekš 2.3. punktā, nedrīkst būt bīstami raupju virsmu vai asu malu, kas varētu palielināt nopietnu traumu risku transportlīdzeklī sēdošajiem. Tās detaļas, kas minētas še turpmāk 5.1.2. līdz 5.1.6. punktā, uzskata par apmierinošām, ja tās atbilst tajos noteiktajām prasībām.

5.1.2. Transportlīdzekļa detaļas, kas atrodas atskaites zonā, izņemot tās, kuras neietilpst mērinstrumentu panelī un kuras atrodas mazākā attālumā no stiklotām virsmām nekā 10 cm, ir enerģiju izkliedējošas, kā noteikts III pielikumā. Tās detaļas atskaites zonā, kuras atbilst abiem šādiem nosacījumiem, arī neaplūko:

- ja, veicot testu saskaņā ar III pielikuma prasībām, svārsts saskaras ar detaļām ārpus atskaites zonas; un

- ja pārbaudāmās detaļas ir novietotas mazāk nekā 10 cm no detaļām, ar ko saskaras ārpus atskaites zonas, ja šo attālumu izmēra uz atskaites zonas virsmas;

nekādām apdares metāla daļām nav izvirzītu malu.

5.1.3. Mērinstrumentu paneļa apakšējā mala, ja vien tā neatbilst iepriekš 5.1.2. punktā minētajām prasībām, ir noapaļota ar izliekuma rādiusu, kas ir vismaz 19 mm.

5.1.4. Slēdžiem, izvelkamām pogām u.c., kas izgatavoti no cieta materiāla, kuriem, mērot saskaņā ar V pielikumā aprakstīto metodi no 3,2 mm līdz 9,5 mm attālumā no paneļa, šķērsgriezuma laukums ir vismaz 2 cm 2, ko mēra 2,5 mm attālumā no visvairāk izvirzītā punkta, un noapaļotas malas ar izliekuma rādiusu ne mazāku par 2,5 mm.

5.1.5. Ja šīs sastāvdaļas ir izvirzītas vairāk kā 9,5 mm no mērinstrumentu paneļa, tās ir projektētas un konstruētas tā, lai 37,8 daN liela garenvirziena horizontāla spēka, ko rada zveltnis ar plakanu galu, kura diametrs nav lielāks par 50 mm, ietekmē varētu vai nu iebīdīties paneļa virsmā, līdz tās nav izvirzītas vairāk kā 9,5 mm, vai arī atdalīties; pēdējā gadījumā nepaliek bīstami izvirzījumi, kas lielāki par 9,5 mm; šķērsgriezuma laukums ne vairāk kā 6·5 mm attālumā no maksimālā izvirzījuma punkta, nav mazāks par 6,50 cm 2.

5.1.6. Ja izvirzījums, kuru veido sastāvdaļa, kas izgatavota no mīksta materiāla ar A nostiprinājuma cietību, kura mazāka par 50, un uzmontēta uz cieta pamata, 5.1.4. un 5.1.5. punkta prasības attiecas tikai uz cieto pamatu.

5.2. Izvirzītās pasažieru salona iekšējās detaļas, kas atrodas zem mērinstrumentu paneļa līmeņa priekšējo sēdekļu H punktu priekšpusē, izņemot sānu durvis un pedāļus

5.2.1. Sastāvdaļas, uz ko attiecas 5.2. punkts, atbilst iepriekšminētajām 5.1.4. līdz 5.1.6. punkta prasībām, izņemot pedāļus un to armatūru un tās sastāvdaļas, ar ko nevar saskarties VI pielikumā aprakstītā un, saskaņā ar tur aprakstīto procedūru, izmantotā ierīce.

5.2.2. Rokas bremzes svira, ja tā uzmontēta uz mērinstrumentu paneļa vai zem tā, ir novietota tā, lai, to atlaižot, transportlīdzeklī sēdošajiem nebūtu iespējams ar to saskarties frontāla trieciena gadījumā. Ja šis nosacījums nav izpildīts, vadības ierīču virsmas platība atbilst 5.3.2.3. punktā tālāk minētajām prasībām.

5.2.3. Plaukti un citi līdzīgi elementi ir projektēti un konstruēti tā, lai to stiprinājumiem nekādā gadījumā nebūtu izvirzītu malu un lai tie atbilstu vienam vai otram no šādiem nosacījumiem:

5.2.3.1. detaļai, kas vērsta uz transportlīdzekļa iekšpusi, virsma ir vismaz 25 mm augsta, ar noapaļotām malām, kuru izliekuma rādiuss ir vismaz 3,2 mm. Šī virsma ir klāta ir enerģiju izkliedējošu materiālu, kā noteikts III pielikumā, un to testē saskaņā ar šo pielikumu, piemērojot triecienu horizontālā garenvirzienā.

5.2.3.2. Plaukti un citi līdzīgi elementi 37,8 daN liela uz priekšu vērsta garenspēka ietekmē, ko rada cilindrs ar 110 mm diametru un ar vertikālu asi, atdalās, salūst, tiek pamatīgi izkropļoti vai iebīdās uz iekšu, neradot bīstamas pazīmes uz plaukta malas. Spēks ir jāvirza uz plauktu vai citu līdzīgu elementu stiprāko daļu.

5.2.4. Ja attiecīgie elementi iekļauj detaļu, kas izgatavota no materiāla, kurš ir mīkstāks nekā A nostiprinājuma cietība 50, piestiprinot cietam pamatam, piemēro iepriekšminētās prasības, izņemot prasības attiecībā uz enerģijas absorbciju, uz ko attiecas III pielikums.

5.3. Cita iekšējā apdare pasažieru salonā, kas novietota priekšā šķērsplaknei, kura šķērso aizmugures sēdekļos novietotā manekena rumpja atskaites līniju

5.3.1. Darbības joma

Tālāk 5.3.2. punktā minētās prasības attiecas uz vadības rokturiem, svirām, pogām un jebkādiem citiem izvirzītiem objektiem, kas nav iepriekšminēti 5.1. un 5.2. punktā.

5.3.2. Prasības

Ja 5.3.1. punktā minētie elementi ir novietoti tā, ka transportlīdzeklī sēdošie ar tiem var saskarties, tie atbilst 5.3.2.1. līdz 5.3.4. punktā minētajām prasībām. Ja tiem var pieskarties sfērā ar 165 mm diametru un tie atrodas virs priekšējo sēdekļu H punkta un priekšā šķērsplaknei, kura šķērso aizmugures sēdeklī novietotā manekena transportlīdzekļa atskaites līniju, un ārpus zonām, kas noteiktas 2.3.1. un 2.3.2. punktā, – uzskata, ka šīs prasības ir izpildītas, ja:

5.3.2.1. To virsma beidzas ar noapaļotām malām, un to izliekuma rādiusi ir vismaz 3,2 mm.

5.3.2.2. Vadības sviras un pogas ir projektētas un konstruētas tā, lai 37,8 daN liela uz priekšu vērsta garenspēka ietekmē vai nu izvirzījums tā visneizdevīgākajā stāvoklī samazinātos līdz ne vairāk kā 25 mm no paneļa vai minēto stiprinājumu virsmas, vai atdalītos vai saliektos: abos pēdējos gadījumos bīstami izvirzījumi nepaliktu.

Stikla pacēlāji tomēr drīkst izvirzīties 35 mm no paneļa virsmas.

5.3.2.3. Rokas bremzes svirai atbrīvotā stāvoklī un pārnesumu pārslēga svirai jebkādā pārnesumā kustībai uz priekšu, izņemot gadījumus, kad tā novietota 2.3.1. un 2.3.2. punktā noteiktajās zonās un zonās zem horizontālās plaknes, kas šķērso priekšējo sēdekļu H punktu, virsmas laukums ir vismaz 6,5 cm2, ko mēra šķērsgriezumā, kas ir parasts horizontālā garengriezumā līdz 6,5 mm attālumam no tālākās izvirzītās daļas, ar izliekuma rādiusu, kas ir ne mazāks kā 3,2 mm.

5.3.3. Prasības, kas noteiktas 5.3.2.3. punktā, neattiecas uz grīdā iebūvētu rokas bremzes sviru, ja roktura augstums atbrīvotā stāvoklī ir zem horizontālās plaknes, kura šķērso H punktu (skatīt IV pielikumu).

5.3.4. Citām transportlīdzekļa iekārtām, uz ko neattiecas iepriekšējie punkti, piemēram, sēdekļa sliecītēm, ierīci sēdekļa horizontālās vai vertikālās daļas regulēšanai, drošības jostu stiprinājumiem u.c., nepiemēro nevienu no šiem noteikumiem, ja tās atrodas zem horizontālās plaknes, kura šķērso katra sēdekļa H punktu, pat ja sēdošajam ir iespējams nonākt saskarē ar kādu no šīm iekārtām.

5.3.5. Ja attiecīgās iekārtas iekļauj daļu, kas izgatavota no materiāla, kurš ir mīkstāks nekā A nostiprinājuma cietība 50, piestiprinot cietam pamatam, iepriekšminētās prasības piemēro tikai cietajam pamatam.

5.4. Jumts

5.4.1. Darbības joma

5.4.1.1. Prasības, kas noteiktas tālāk 5.4.2. punktā, attiecas uz jumta iekšējo virsmu.

5.4.1.2. Tomēr tās neattiecas uz tādām jumta detaļām, ar ko nevar saskarties sfērā ar 165 mm diametru.

5.4.2. Prasības

5.4.2.1. Tā jumta iekšējās virsmas daļa, kas atrodas virs transportlīdzeklī sēdošajiem vai tiem priekšā, nav bīstami raupja vai ar asām malām, kas vērstas uz aizmuguri vai uz leju. Izvirzīto daļu platums ir ne mazāks kā to izvirzījums uz leju, un malu izliekuma rādiuss ir vismaz 5 mm. Jo īpaši cietais jumta ribojums nav izvirzīts uz priekšu vairāk kā 19 mm, un tam jābūt pludlīnijas formai, kā aprakstīts V pielikumā.

5.4.2.2. Ja jumta ribojums neatbilst 5.4.2.1. punkta prasībām, tam ir jābūt pārklātam ar enerģiju izkliedējošu materiālu, kā noteikts III pielikumā.

5.5. Atbīdāms jumts

5.5.1. Prasības

5.5.1.1. Uz atbīdāmu jumtu, kad tas ir aizvērtā stāvoklī, attiecas šādas prasības un iepriekš 5.4. punktā minētās prasības attiecībā uz jumtu.

5.5.1.2. Turklāt atvēršanas un vadības ierīces ir:

projektētas un konstruētas tā, lai iespējami izslēgtu nejaušu darbību,

5.5.1.2.2. ja iespējams, pilnveidotas saskaņā ar V pielikumā aprakstīto: to virsma beidzas ar noapaļotām malām, un to izliekuma rādiusi ir vismaz 5 mm;

5.5.1.2.3. novietotas, atrodoties miera stāvoklī, zonās, ar kurām nevar saskarties sfērā ar 165 mm diametru. Ja šo nosacījumu nevar izpildīt, atvēršanas un vadības ierīces miera stāvoklī vai nu paliek ievilktas, vai arī ir projektētas un konstruētas tā, lai 37,8 daN liela spēka ietekmē, kas iedarbojas III pielikumā noteiktajā trieciena virzienā kā pieskare zveltņgalvas trajektorijai, vai nu V pielikumā aprakstītais izvirzījums samazinās līdz ne vairāk kā 25 mm virs virsmas, uz kuras ir uzmontētas ierīces, vai arī ierīces atdalās; pēdējā gadījumā bīstami izvirzījumi nepaliek.

5.6. Kabrioleti un transportlīdzekļi ar atbīdāmu jumtu

5.6.1. Attiecībā tikai uz kabrioletiem, apgāšanas aizsargstieņa augšpuses apakšējā daļa un priekšējā stikla rāmis atbilst 5.4. punkta prasībām.

5.6.2. Transportlīdzekļiem ar atbīdāmu jumtu jāatbilst 5.5. punkta prasībām, kas piemērojamas transportlīdzekļiem ar atbīdāmu jumtu.

5.7. Sēdekļu pakaļējās daļas

5.7.1. Prasības

5.7.1.1. Sēdekļu pakaļējām daļām nav bīstami raupju virsmu vai asu malu, kas varētu palielināt transportlīdzeklī sēdošajiem risku vai traumu smagumu.

5.7.1.2. Izņemot 5.7.1.2.1., 5.7.1.2.2. un 5.7.1.2.3. punktā paredzēto, tā priekšējā sēdekļa aizmugures daļa, kas ir galvas trieciena zona, kas noteikta II pielikumā, ir enerģiju izkliedējoša, kā noteikts III pielikumā. Lai noteiktu galvas trieciena zonu, priekšējie sēdekļi, ja tie ir regulējami, atrodas pašā aizmugurējā vadītāja sēdekļa stāvoklī, ar atzveltnēm iespējami tuvāk 25° līmenim, ja vien ražotājs nav norādījis citādi.

5.7.1.2.1. Attiecībā uz atsevišķiem priekšējiem sēdekļiem aizmugures pasažieru galvas trieciena zona sniedzas 10 cm uz katru pusi no sēdekļa centra līnijas sēdekļu atzveltņu aizmugures augšējā daļā.

5.7.1.2.1. bis [2] Ja sēdekļi ir aprīkoti ar pagalvjiem, katru testu veic, novietojot pagalvi viszemākajā stāvoklī un punktā, kas atrodas uz vertikālās līnijas, kura šķērso pagalvja centru.

5.7.1.2.1. ter [3] Ja sēdeklis ir projektēts tā, lai to varētu ierīkot vairāku tipu transportlīdzekļos, trieciena zonu nosaka pēc transportlīdzekļa, kura vadītāja sēdekļa pats aizmugurējais stāvoklis katram aplūkotajam tipam ir vismazāk izdevīgais; iegūto trieciena zonu uzskata par atbilstošu pārējiem tipiem.

5.7.1.2.2. Attiecībā uz priekšējiem soliem trieciena zona sniedzas starp gareniskajām vertikālajām plaknēm 10 cm ārpus centra līnijas katram izraudzītajam papildu sēdeklim. Katra solam pievienotā papildu sēdekļa centra līniju nosaka ražotājs.

5.7.1.2.3. Galvas trieciena zonā ārpus 5.7.1.2.1. punkta a) un b) apakšpunktā un 5.7.1.2.2. punktā noteiktajām robežām sēdekļa korpuss ir polsterēts, lai izvairītos no galvas tieša kontakta ar to: un šajās zonās izliekuma rādiuss ir vismaz 5 mm. Šīs daļas var atbilst enerģijas izkliedēšanas prasībām, kas precizētas III pielikumā.

5.7.2. Ja sēdekļu, pagalvju un to atbalstu triecienu zonas satur detaļas, kas klātas ar materiālu, kas mīkstāks nekā A nostiprinājuma cietība 50, iepriekšminētās prasības, izņemot tās, kuras attiecas uz III pielikumā aprakstīto enerģijas izkliedēšanu, attiecas tikai uz cietajām detaļām. Šīs prasības neattiecas uz pašiem aizmugurējiem sēdekļiem, sēdekļiem, kas vērsti uz sāniem vai atpakaļ, ar atzveltnēm kopā sastiprinātiem sēdekļiem.

5.8. Prasības, kas noteiktas 5. punktā, attiecas uz iepriekšējos punktos neminētu apdari, kura dažādu 5.1. līdz 5.7. punktā minētu prasību nozīmē un saskaņā ar to novietojumu transportlīdzeklī, var nonākt saskarē ar sēdošajiem. Ja šādas detaļas ir izgatavotas no materiāla, kurš ir mīkstāks nekā A nostiprinājuma cietība 50, un piestiprinātas cietam(-iem) pamatam(-iem), iepriekšminētās prasības piemēro tikai cietajam(-iem) pamatam(-iem).

[1] Pielikumu teksts būtībā ir līdzīgs Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas Noteikumiem Nr. 21, un jo īpaši sadalījums punktos ir tāds pats; tādēļ, ja kāda pozīcija Noteikumos Nr. 21 neparādās kā atbilstoša pozīcija šajā direktīvā, tās numurs protokolam ir norādīts iekavās.

[2] Šie punkti nav iekļauti Noteikumos Nr. 21.

[3] Šie punkti nav iekļauti Noteikumos Nr. 21.

--------------------------------------------------

II PIELIKUMS

GALVAS TRIECIENA ZONAS NOTEIKŠANA

1. Galvas trieciena zonu veido visas transportlīdzekļa iekšējās virsmas, kas nav stiklotas, kuras var nonākt statiskā kontaktā ar sfērisko galvu, kuras diametrs ir 165 mm, kas ir mēraparatūras būtiska sastāvdaļa, kuras izmēri no locītavas centrālā punkta līdz galvas augšai ir nepārtraukti regulējami no 736 mm līdz 840 mm.

2. Iepriekšminētā zona ir jānosaka ar šādu procedūru vai tās grafisko ekvivalentu:

2.1. Mēraparatūras centrālo punktu katram sēdvietas stāvoklim, ko paredzējis ražotājs, novieto šādi:

2.1.1. Attiecībā uz bīdāmiem sēdekļiem:

2.1.1.1. H punktā (skatīt IV pielikumu) un

2.1.1.2. tajā punktā, kas atrodas horizontāli 127 mm uz priekšu no H punkta un augstumā, kas rodas H punkta augstuma izmaiņu rezultātā, ko izraisa nobīde uz priekšu par 127 mm vai 19 mm.

2.1.2. Attiecībā uz nebīdāmiem sēdekļiem aplūkojamā sēdekļa H punktā.

2.2. Katrai dimensijai nosaka visus saskares punktus, kas atrodas zem priekšējā stikla apakšējās malas un uz priekšu no H punkta, – no centrālā punkta līdz galvas augšai, ko vien iespējams izmērīt ar testēšanas iekārtu transportlīdzekļa iekšējos izmēros.

2.3. Ja iepriekšminētajās robežās izdarītās korekcijas rezultātā nav saskares punktu, novietojot testēšanas iekārtu vertikāli, iespējamos saskares punktus nosaka, griežot mēraparatūru uz priekšu un uz leju cauri visiem vertikālās plaknes lokiem līdz pat 90° leņķim no vertikālās plaknes, kas ir perpendikulāra transportlīdzekļa gareniskajai vertikālajai plaknei un šķērso H punktu.

3. "Saskares punkts" ir punkts, kurā iekārtas galva saskaras ar transportlīdzekļa iekšpuses daļu. Maksimālo kustību lejup ierobežo līdz stāvoklim, kur galva pieskaras horizontālajai plaknei, kura atrodas 25,4 mm virs H punkta.

--------------------------------------------------

III PIELIKUMS

ENERĢIJU IZKLIEDĒJOŠU MATERIĀLU TESTĒŠANAS PROCEDŪRA

1. IZVEIDOŠANA, TESTĒŠANAS IEKĀRTA UN PROCEDŪRA

1.1. Izveidošana

1.1.1. Enerģiju izkliedējošo materiālu uzmontē un testē uz konstrukcijas nesošā elementa, uz kura tas ir uzstādāms transportlīdzeklim. Testēšanu ieteicams, ja iespējams, izdarīt tieši uz karkasa. Konstrukcijas elementu vai virsbūvi stingri piestiprina pārbaudes stendam tā, lai tas nekustētos, kad uz to iedarbojas.

1.1.2. Tomēr, pēc ražotāja lūguma, ierīci var uzmontēt uz apdares, kas imitē uzstādīšanu uz transportlīdzekļa, ar nosacījumu, ka "sastāvdaļas/stiprinājuma" kopumam ir tāds pats ģeometrisks izvietojums, tā cietības pakāpe nav zemāka, bet spēja izkliedēt uzkrāto enerģiju nav augstāka nekā īstajam "sastāvdaļas/konstrukcijas nesošā elementa" kopumam.

1.2. Testēšanas iekārta

1.2.1. Šajā iekārtā ir svārsts, kura asi balsta lodīšu gultņi un kura samazinātais svars [1] tā sitiena centrā ir 6, 78 kg. Svārsta zemākais gals ir cietas zveltņgalvas ar 165 mm diametrā, kuras centrs ir identisks svārsta sitiena centram.

1.2.2. Zveltņgalvai ir 2 deselerometri un ātruma mērierīce, kas spēj izmērīt lielumus trieciena virzienā.

1.3. Reģistrācijas kontrolierīces

Reģistrācijas kontrolierīces ir tādas, ar kurām var izdarīt mērījumus ar šādu precizitātes pakāpi:

1.3.1. Paātrinājums:

- precizitāte = ± 5 % no faktiskās vērtības

- frekvenču raksturlīkne = līdz 1000 Hz

- transversālā jutība = < 5 % no zemākā punkta skalā

1.3.2. Ātrums:

- precizitāte = ± 2·5 % no faktiskās vērtības

- jutība = 0·5 km/h

1.3.3. Testējamās sastāvdaļas robojums no zveltņgalvas:

- precizitāte = ± 5 % no faktiskās vērtības

- jutība = 1 mm

1.3.4. Laika reģistrēšana:

- aprīkojums ļauj reģistrēt darbību visā tās laikā un veikt nolasījumus vienā sekundes tūkstošdaļā,

- trieciena sākumu pirmās saskares brīdī starp zveltņgalvu un testējamo sastāvdaļu atzīmē reģistros, kurus izmanto testa analīzei.

1.4. Testa metode

1.4.1. Katrā testējamās virsmas trieciena punktā trieciena virziens ir pieskare II pielikumā aprakstītās mēraparatūras zveltņgalvas trajektorijai.

1.4.2. Ja leņķis starp trieciena virzienu un virsmas perpendikulu trieciena punktā ir 5° vai mazāk, testu veic tā, lai svārsta pieskare sitiena centra trajektorijai sakristu ar virzienu, kas noteikts 1.4.1. punktā. Zveltņgalva triecas pret testējamo komponentu ar ātrumu 24,1 km/h; šo ātrumu panāk vai nu ar vilces enerģiju, vai arī, izmantojot papildu motoru.

1.4.3. Ja leņķis starp trieciena virzienu un virsmas perpendikulu trieciena punktā ir lielāks nekā 5°, testu var veikt tā, lai svārsta pieskare sitiena centra trajektorijai sakristu ar trieciena centra perpendikulu. Tad testa ātrumu samazina līdz ātruma parastā komponenta vērtībai, kas noteikta 1.4.2. punktā.

2. REZULTĀTI

Testos, ko veic saskaņā ar iepriekšminētajām procedūrām, zveltņgalvas ātruma samazināšanās nepārsniedz 80 g nepārtraukti vairāk kā 3 sekundes tūkstošdaļas. Palēninājuma pakāpe, ko ņem vērā, ir divu deselerometru nolasījumu vidējais rādītājs.

3. LĪDZVĒRTĪGAS METODES

3.1. Līdzvērtīgas testa metodes ir atļautas ar nosacījumu, ka var iegūt iepriekš 2. punktā noteiktos rezultātus.

3.2. Atbildību par citas metodes, kas nav aprakstīta 1. punktā līdzvērtības apliecināšanu, uzņemas persona, kura šādu metodi izmanto.

[1] Piezīme:Svārsta samazinātās masas "mr" attiecību pret svārsta kopējo masu "m" attālumā "a" no sitiena centra līdz griešanās asij un attālumā "l" no gravitācijas centra un griešanās ass izsaka ar šādu formulu: mr = m la

--------------------------------------------------

IV PIELIKUMS

METODE, KĀ NOTEIKT PUNKTU H UN PĀRBAUDĪT PUNKTU R UN H RELATĪVO NOVIETOJUMU

1. DEFINĪCIJAS

1.1. H punkts, kas norāda sēdoša pasažiera atrašanās vietu pasažieru nodalījumā, ir punkts, kurā gareniskā vertikālā plaknē ir zīme iedomātas rotācijas asij starp cilvēka auguma (atveido manekens) kāju un rumpi.

1.2. Punkts R, kas ir "sēdvietas atskaites punkts", ir ražotāja konstrukcijas atskaites punkts:

1.2.1. kurš nosaka pašu aizmugurējo parasto vadītāja vai ceļotāja sēdekļa stāvokli, ko transportlīdzeklī noteicis ražotājs;

1.2.2. kuram ir koordinātes, kas noteiktas saistībā ar transportlīdzekļa konstrukciju;

1.2.3. kurš imitē cilvēka rumpja un augšstilba griešanās centra stāvokli (punkts H).

2. PUNKTU H NOTEIKŠANA

2.1. Punktu H nosaka katram sēdeklim, ko paredzējis transportlīdzekļa ražotājs. Ja sēdekļus vienā rindā var uzskatīt par līdzīgiem (sols, vienādi sēdekļi u.c.), tad katrai sēdekļu rindai nosaka tikai vienu punktu H, 3. punktā aprakstīto manekenu nosēdinot vietā, kuru uzskata kā raksturīgu rindas vietai. Šī vieta ir:

2.1.1. priekšējās rindā – vadītāja sēdeklis,

2.1.2. aizmugurējā rindā (vai rindās) – papildu sēdeklis.

2.2. Nosakot H punktu, attiecīgo sēdekli novieto pašā aizmugurējā parastajā stāvoklī, kādu ražotājs paredzējis transportlīdzekļa vadīšanai vai ceļošanai, atzveltni, ja tā ir regulējama, fiksējot stāvoklī, kas iespējami atbilst 25° slīpumam uz aizmuguri attiecībā pret manekena rumpja atskaites līnijas vertikāli, kas aprakstīta tālāk 3. punktā, ja vien ražotājs nav precizējis citādi.

3. MANEKENA APRAKSTS

3.1. Izmanto trīsdimensiju manekenu, kura masa un forma atbilst pieauguša vīrieša augumam. Šāds manekens ir attēlots šā pielikuma papildinājuma 1. un 2. attēlā.

3.2. Manekenu veido:

3.2.1. divas sastāvdaļas, viena imitē auguma muguru un otra – sēžamvietu, tās nostiprinātas uz ass, kas ir rotācijas ass starp rumpi un augšstilbu. Šīs ass zīme manekena pusē ir manekena H punkts:

3.2.2. divas sastāvdaļas, kas imitē kājas un ir aksiāli pievienotas sastāvdaļai, kura imitē sēžamvietu;

3.2.3. divas sastāvdaļas, kas imitē pēdas un ar aksiāliem savienojumiem, kuri imitē potītes, savienotas ar kājām;

3.2.4. sastāvdaļai, kas imitē auguma sēžamvietu, papildus uzstāda līmeņrādi, ar kuru var pārbaudīt tās šķērso novirzi.

3.3. Auguma segmentu smagumus pievieno punktos, kas atbilst attiecīgiem smaguma centriem, izveidojot manekena kopējo masu 75,6 kg. Informācija par dažādo masas sadalījumu ir sniegta šā pielikuma papildinājuma 2. attēla tabulā.

4. MANEKENA UZSTĀDĪŠANA

Trīsdimensiju manekenu uzstāda šādi:

4.1. Transportlīdzekli izlīdzina un sēdekļus noregulē, kā noteikts iepriekš 2.2. punktā.

4.2. Testējamo sēdekli apklāj ar materiāla gabalu, lai būtu vieglāk pareizi izveidot manekenu.

4.3. Manekenu novieto uz attiecīgā sēdekļa, lai tā galvenā ass būtu perpendikulāri pret transportlīdzekļa garenisko vidusplakni.

4.4. Manekena pēdas novieto šādi:

4.4.1. priekšējā sēdeklī tā, lai līmeņrādis, ar ko pārbauda manekena sēžamvietas šķērso novirzi, būtu vērsts horizontāli;

4.4.2. aizmugurējā sēdeklī pēdas novieto cik iespējams tā, lai tās saskartos ar priekšējiem sēdekļiem. Ja pēdas balstās uz grīdas dažādos līmeņos, tad pēda, kas pirmā saskaras ar priekšējo sēdekli, ir atskaites punkts un otru pēdu novieto tā, lai līmeņrādis, ar ko pārbauda manekena sēžamvietas šķērso novirzi, būtu vērsts horizontāli;

4.4.3. ja punkts H ir noteikts sēdekļa centrā, tad pēdas novieto katru savā tuneļa pusē.

4.5. Uz augšstilbiem novieto smagumus, manekena sēžamvietas šķērslīmeni vērš horizontāli, un smagumus pievieno manekena sēžamvietai.

4.6. Prom no sēdekļa atzveltnes manekenu pārvieto ar šarnīra stieni, un atzveltni saliec uz priekšu. Pa transportlīdzekļa sēdekli manekenu pārvieto, to bīdot uz sēžamvietu, līdz rodas pretestība, pēc tam manekena muguru atbalsta pret sēdekļa atzveltni.

4.7. Divas reizes manekenam pieliek horizontālo slodzi 10 ± 1 daN. Slodzes pielikšanas virziens un punkts ir parādīts ar melnu bultu papildinājuma 2. attēlā.

4.8. Smagumus uzliek uz labās un kreisās puses, un pēc tam – uz rumpja. Manekena šķērslīmeni notur horizontālu.

4.9. Manekena šķērsvirzienu noturot horizontālu, tā muguru noliec uz priekšu, līdz rumpja smagumi ir virs H punkta, tā kā vairs nav berzes ar sēdekļa atzveltni.

4.10. Manekena muguru uzmanīgi virza atpakaļ, lai pabeigtu uzstādīšanu; manekena šķērslīmenis ir horizontāli. Ja tā nav, iepriekšminēto procedūru atkārto.

5. REZULTĀTI

5.1. Kad manekens ir uzlikts tā, kā aprakstīts iepriekš 4. punktā, transportlīdzekļa attiecīgā sēdekļa H punkts ir manekena H punkts.

5.2. Katru H punkta koordināti izmēra iespējami precīzi. Tas pats attiecas uz koordinātēm, kas attēlo konkrētus punktus pasažieru nodalījumā. Šo punktu projekcijas uz vertikālas gareniskas plaknes pēc tam konstruē grafikā.

6. PUNKTA R UN PUNKTA H ATTIECĪBAS PĀRBAUDE

6.1. Rezultāti, kas iegūti saskaņā ar 5.2. punktu attiecībā uz punktu H, jāsalīdzina ar punkta R koordinātām, ko norādījis transportlīdzekļa ražotājs.

6.2. Abu punktu attiecības pārbaudi attiecīgajam sēdvietas stāvoklim uzskata par pietiekamu, ja punkta H koordinātas atrodas gareniskā taisnstūrī, kura horizontālās un vertikālās malas ir attiecīgi 30 mm un 20 mm un kura diagonāles krustojas punktā R. Šajā gadījumā punktu R izmanto testam un, ja vajadzīgs, manekenu noregulē tā, lai punkts H sakristu ar punktu R.

6.3. Ja punkts H neatrodas iepriekš 6.2. punktā aprakstītajā taisnstūrī, veic divas turpmākas punkta H atrašanās vietas noteikšanas (pavisam trīs). Ja divi no šādi noteiktajiem trim punktiem atrodas taisnstūrī, tad uzskata, ka testa rezultāti ir apmierinoši.

6.4. Ja vismaz divi no trim šādi noteiktajiem punktiem atrodas ārpus taisnstūra, tad uzskata, ka testa rezultāti nav apmierinoši.

6.5. Ja ir iepriekš 6.4. punktā aprakstītā situācija vai ja nevar izdarīt pārbaudi tāpēc, ka transportlīdzekļa ražotājs nav sniedzis datus par punkta R novietojumu, tad vienmēr attiecībā uz šajā direktīvā minēto punktu R var izmantot par piemērojamiem punkta H atrašanās vietas noteikšanas vidējos rezultātus.

6.6. Pārbaudot punktu R un H attiecību šobrīd ražotam transportlīdzeklim, iepriekš 6.2. punktā minēto taisnstūri aizstāj ar kvadrātu, kam malas garums ir 50 mm.

--------------------------------------------------

V PIELIKUMS

METODE, KĀ MĒRĪT IZVIRZĪJUMU

1. Lai noteiktu, cik daudz ierīce ir izvirzīta no paneļa, uz kura tā ir uzmontēta, 165 mm sfēru virza tā, lai tā pieskaras panelim un aplūkojamajai detaļai.

Uzskata, ka slīpumu veido saistība starp "y" novirzi, ko mēra no sfēras centra perpendikulāri panelim, un mērījuma "x" novirzi no tā paša centra paralēli panelim.

Formu uzskata par pludlīnijas formu, ja izrietošais horizontālais gareniskais slīpums ir mazāks nekā 1. Ja slīpums ir lielāks kā 1, vai vienāds ar to, pastāv izvirzījums, kura vērtību nosaka ar noteicošo faktoru "y".

Ja paneļi un detaļas u.c. ir pārklāti ar materiāliem, kas ir mīkstāki par A nostiprinājuma cietību 50, iepriekš aprakstīto formu un izvirzījumu mērīšanas procedūru pielieto tikai pēc šādu materiālu noņemšanas.

2. Atskaites zonā novietoto slēdžu, izvelkamu pogu u.c. izvirzījumu mēra, izmantojot tālāk aprakstītās testēšanas iekārtas un metodi:

2.1. Iekārta

2.1.1. Mēraparatūru izvirzījumiem ir puslodes veida zveltņgalva 165 mm diametrā, kurā atrodas slīdošs zveltnis 50 mm diametrā.

2.1.2. Zveltņa plakanā gala relatīvais novietojums un zveltņgalvas mala ir redzama graduētajā skalā, kurā rādītājs reģistrē maksimālo iegūstamo mērījumu, kas sasniegts, kad aparātu noņem no testētās detaļas. Minimālais izmērāmais attālums ir 30 mm; mērīšanas skala ir graduēta pusmilimetra iedaļās, lai ļautu noteikt attiecīgo izvirzījumu lielumu.

2.1.3. Kalibrēšanas procedūra:

2.1.3.1. Iekārtu novieto uz līdzenas virsmas, lai tā asis ir perpendikulāri minētai virsmai. Kad zveltņa plakanais gals pieskaras virsmai, skala ir noregulēta uz nulli.

2.1.3.2. Starp zveltņa plakano galu un atbalsta virsmu ievieto 10 mm lielu atdalītāju; veic pārbaudi, lai pārliecinātos, ka rādītājs reģistrē šo mērījumu.

2.1.4. Iekārta izvirzījumu mērīšanai ir redzama 1. attēlā.

2.2. Testa metode

2.2.1. Atvelkot atpakaļ zveltni, zveltņgalvā veidojas rieva, un rādītāju novieto pret zveltni.

2.2.2. Iekārtu ar spēku, kas nepārsniedz 2 daN, pieliek mērāmajam izvirzījumam tā, lai zveltņgalva saskartos ar maksimālo aptverošo virsmas platību.

2.2.3. Zveltni grūž uz priekšu, līdz tas saskaras ar mērāmo izvirzījumu, un izvirzījuma lielums ir redzams uz skalas.

2.2.4. Zveltņgalvu noregulē, lai iegūtu maksimālu izvirzījumu. Izvirzījuma lielumu reģistrē.

2.2.5. Ja divas vai vairāk vadības ierīces atrodas pietiekami tuvu, lai zveltnis vai zveltņgalva tām pieskartos vienlaicīgi, tās aplūko šādi.

2.2.5.1. Vairākkārtējās vadības ierīces, kas var ietilpt zveltņgalvas rievā, uzskata par vienu izvirzījumu.

2.2.5.2. Ja citas vadības ierīces, saskaroties ar zveltņgalvu, neļauj veikt normālu testēšanu, tās noņem, un testēšanu veic bez tām. Tās vēlāk var uzstādīt no jauna un testēt atsevišķi ar citām vadības ierīcēm, kas noņemtas, lai atvieglotu procedūru.

--------------------------------------------------

VI PIELIKUMS

IEKĀRTA UN PROCEDŪRA I PIELIKUMA 5.2.1. PUNKTA PIEMĒROŠANAI

Tās detaļas (slēdžus, izvelkamas pogas u.c.), ar ko var saskarties, izmantojot tālāk aprakstīto iekārtu un procedūru, uzskata par tādām, ar kurām ir iespējama pasažiera ceļgalu saskare:

1. Iekārta

Iekārtas shēma

+++++ TIFF +++++

2. Procedūra

Iekārtu var novietot jebkādā stāvoklī zem mērinstrumentu paneļa tā, lai:

- plakne XX” paliek paralēla transportlīdzekļa gareniskajai vidus plaknei,

- asi X var griezt virs un zem horizontālās plaknes līdz pat 30° leņķiem.

3. Veicot iepriekšminēto testu, jānoņem visi materiāli, kuru A nostiprinājuma cietība ir mazāka nekā 50.

--------------------------------------------------