Lieta C‑234/17

XC u.c.

(Oberster Gerichtshof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Savienības tiesību principi – Lojāla sadarbība – Procesuālā autonomija – Līdzvērtības un efektivitātes principi – Valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts tiesību aizsardzības līdzeklis, kas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pārkāpuma gadījumā ļauj atjaunot kriminālprocesu – Pienākums šo procedūru attiecināt uz gadījumiem, kad tiek apgalvots, ka ir pārkāptas Savienības tiesībās nostiprinātas pamattiesības – Neesamība

Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2018. gada 24. oktobra spriedums

1. Prejudiciāli jautājumi – Pieņemamība – Ierobežojumi – Acīmredzami neatbilstoši jautājumi un hipotētiski jautājumi, kas uzdoti kontekstā, kurš neļauj sniegt noderīgu atbildi

2. Eiropas Savienības tiesības – Tieša iedarbība – Individuālās tiesības – Aizsardzība, ko sniedz valsts tiesas – Pārsūdzēšana tiesā – Procesuālās autonomijas princips – Gan tādu tiesu noteikšana, kurām ir kompetence izskatīt prasību, kas pamatota ar Savienības tiesībām, gan arī procesuālu noteikumu paredzēšana – Ierobežojumi – Līdzvērtības un efektivitātes principu ievērošana – Pārbaude valsts tiesā

   (EKL 4. panta 3. punkts)

3. Dalībvalstis – Pienākumi – Res judicata spēks – Līdzvērtības un efektivitātes principi – Valsts tiesībās paredzēts tiesību aizsardzības līdzeklis, kas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pārkāpuma gadījumā ļauj atjaunot kriminālprocesu, kas ir noslēdzies ar valsts lēmumu, kurš ir stājies likumīgā spēkā – Valsts tiesas pienākums attiecināt šo tiesību aizsardzības līdzekli uz Savienības tiesību pārkāpuma gadījumiem – Neesamība

   (EKL 4. panta 3. punkts; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pants; Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu, 54. pants)

1.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 16.–18. punktu)

2.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 21., –24.,27. un 49. punktu)

3.  Savienības tiesības, it īpaši līdzvērtības un efektivitātes principi, ir jāinterpretē tādējādi, ka tās valsts tiesai neuzliek pienākumu uz Savienības tiesību pārkāpumiem – it īpaši uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pantā un Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu (1985. gada 14. jūnijs) starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām, kas parakstīta Šengenā (Luksemburga) 1990. gada 19. jūnijā un stājusies spēkā 1995. gada 26. martā, 54. pantā garantēto pamattiesību pārkāpumiem – attiecināt valsts tiesību aktos paredzētu tiesību aizsardzības līdzekli, kas vienīgi 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas vai kādas no tās protokoliem pārkāpuma gadījumā ļauj panākt tāda kriminālprocesa atjaunošanu, kurš noslēdzies ar likumīgā spēkā stājušos valsts nolēmumu.

   No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka pamatojums Kriminālprocesa kodeksa 363.a pantā paredzētajam ārkārtas tiesību aizsardzības līdzeklim ir pati ECPAK daba un, kā to paredzējis Austrijas likumdevējs, tas ar ciešu funkcionālu saikni ir saistīts ar tiesvedību Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Proti, šis tiesību aizsardzības līdzeklis tika paredzēts, lai īstenotu Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus, un Austrijas valdība uzsvēra, ka likumdevējs šādi vēlējās izpildīt ECPAK 46. pantā paredzēto pienākumu.

   Šajā ziņā ir jāatgādina – kā secinājumu 75. punktā norādījis ģenerāladvokāts –, ka ECPAK 35. panta 1. punktā ietvertā prasība, saskaņā ar kuru Eiropas Cilvēktiesību tiesā var vērsties tikai pēc valsts tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanas, paredz pēdējās instances valsts tiesas pieņemta lēmuma, kas stājies likumīgā spēkā, pastāvēšanu.

   Kā izriet no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, tieši tāpēc, lai ņemtu vērā šo situāciju un nodrošinātu Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu piemērošanu valsts tiesību sistēmā, tika izveidota Kriminālprocesa kodeksa 363.a pantā paredzētā procedūra, kas ļauj atjaunot kriminālprocesu, kurš pabeigts ar tiesas nolēmumu, kas stājies likumīgā spēkā.

   Turklāt no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un Austrijas valdības sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka ciešo funkcionālo saikni starp šajā tiesību normā paredzēto procedūru un tiesvedību Eiropas Cilvēktiesību tiesā neliek apšaubīt šīs pirmās procedūras piemērošanas jomas paplašināšana, kas veikta ar Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) 2007. gada 1. augusta principiālo spriedumu. Kā uzsvērts šā sprieduma 30. punktā, prasībai, kas atbilstoši šai tiesību normai celta, pirms Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatējusi, ka ir pārkāpta ECPAK vai kāds no tās protokoliem, tiek piemēroti tādi paši pieņemamības nosacījumi kā prasībai, kas celta Eiropas Cilvēktiesību tiesā, un saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegtajiem paskaidrojumiem tās vienīgais mērķis ir apsteigt šādu konstatāciju.

   Jāatzīst, ka Kriminālprocesa kodeksa 363.a pantā paredzētā procedūra, ņemot vērā tās priekšmetu, pamatu un būtiskās sastāvdaļas, nevar tikt uzskatīta par līdzīgu prasībai, kas ir domāta, lai nodrošinātu ar Savienības tiesībām, it īpaši ar Hartu, garantētu pamattiesību ievērošanu, un tas tā ir ar šādu tiesību īpašo raksturu saistīto īpatnību dēļ.

   (sal. ar 31.–35. un 59. punktu un rezolutīvo daļu)