Lieta C‑74/14

“Eturas” UAB u.c.

pret

Lietuvos Respublikos konkurencijos taryba

(Lietuvos vyriausiasis administracinis teismas lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Konkurence — Aizliegtas vienošanās — Saskaņotas darbības — Ceļojumu aģentūras, kas izmanto kopīgu datorizētu ceļojumu rezervācijas sistēmu — Atlaižu likmju ceļojumu iegādei tiešsaistē automātiska ierobežošana — Sistēmas administratora paziņojums par šo ierobežojumu — Piekrišana klusējot, ko var kvalificēt kā saskaņotas darbības — Nolīgumu un saskaņotas darbības veidojoši elementi — Pierādījumu novērtēšana un vajadzīgais pierādījumu apjoms — Dalībvalstu procesuālā autonomija — Efektivitātes princips — Nevainīguma prezumpcija”

Kopsavilkums – Tiesas (piektā palāta) 2016. gada 21. janvāra spriedums

1. Aizliegtas vienošanās — Saskaņotas darbības — Saskaņotu darbību esamības pierādījums — Informācijas apmaiņa konkurentu starpā — Procesuālo noteikumu neesamība Savienības tiesībās — Valstu tiesību aktu piemērošana — Nosacījumi — Līdzvērtības un efektivitātes principa ievērošana — Pierādījums, ko sniedz zināms skaits netiešu pierādījumu un sakritību, kas liecina par turpinātas pret konkurenci vērstas darbības pastāvēšanu un ilgumu

   (LESD 101. pants; Regulas Nr. 1/2003 2. pants)

2. Aizliegtas vienošanās — Saskaņotas darbības — Jēdziens — Koordinācija un sadarbība, kas nav saderīgas ar katra uzņēmuma pienākumu pašam neatkarīgi noteikt savu rīcību tirgū — Informācijas apmaiņa konkurentu starpā — Prezumpcija par informācijas izmantošanu saistībā ar rīcības noteikšanu tirgū

   (LESD 101. panta 1. punkts)

3. Aizliegtas vienošanās — Uzņēmuma dalība sanāksmēs ar pret konkurenci vērstu mērķi — Bez publiskas norobežošanās un paziņošanas kompetentajām iestādēm klusējot izteikta apstiprinājuma pietiekamība, lai uzņēmumu sauktu pie atbildības

   (LESD 101. panta 1. punkts)

4. Eiropas Savienības tiesības — Principi — Pamattiesības — Nevainīguma prezumpcija — Tiesvedība konkurences lietā — Piemērojamība

   (LESD 101. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 48. panta 1. punkts)

5. Aizliegtas vienošanās — Saskaņotas darbības — Informācijas apmaiņa konkurentu starpā — Ceļojumu aģentūras, kas izmanto datorizētu ceļojumu rezervācijas sistēmu — Sistēmas administratora paziņojums, ar ko šīs aģentūras tiek informētas par automātisku ierobežojumu, kas attiecas uz tiešsaistē iegādātajiem ceļojumiem piemērojamo atlaižu līmeni — Prezumpcija par dalību saskaņotās darbībās — Atspēkošanas iespēja — Valstu tiesību aktu piemērošana — Paziņojuma nosūtīšanas vien kā pierādījuma nepietiekamība, ņemot vērā nevainīguma prezumpcijas principu

   (LESD 101. panta 1. punkts; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 48. panta 1. punkts)

1.  Lai arī konkurences tiesībās Regulas Nr. 1/2003 2. pants skaidri reglamentē pierādīšanas pienākuma noteikšanu, tajā nav normu par sīkākiem procesuālajiem aspektiem. Tādējādi šajā regulā tostarp nav tiesību normu attiecībā uz principiem, kas regulē pierādījumu izvērtēšanu un pierādījumu apjomu, kas vajadzīgs, lai valsts tiesvedībā varētu piemērot LESD 101. pantu. Šādu secinājumu apstiprina Regulas Nr. 1/2003 preambulas 5. apsvērums, kurā ir tieši noteikts, ka šī regula neietekmē valstu noteikumus par pierādījumu apjomu.

   Ja šajā jomā nav Savienības noteikumu, šādi noteikumi ir jāparedz katras dalībvalsts tiesību sistēmā saskaņā ar procesuālās autonomijas principu.

   Šādā kontekstā atbilde uz jautājumu, vai tāda paziņojuma nosūtīšana vien, ar kuru tiek informēts, ka turpmāk tiks noteikta ar informācijas sistēmu, kas izveidota, lai ceļojumu aģentūras savās interneta vietnēs varētu pārdot ceļojumus, pārdoto produktu atlaižu maksimālā robeža, un ka pēc šī paziņojuma izsūtīšanas attiecīgajā sistēmā tiks veiktas tehniskas izmaiņas, kas vajadzīgas šī pasākuma ieviešanai, ņemot vērā visus šīs lietas apstākļus, var būt pietiekams pierādījums tam, ka šī paziņojuma adresāti zināja vai ka tiem noteikti bija jāzina par tā saturu, neizriet no “saskaņotu darbību” jēdziena un turklāt nav ar to nesaraujami saistīta. Faktiski ir jāuzskata, ka šāds jautājums ir saistīts ar pierādījumu izvērtēšanu un vajadzīgo pierādījumu apjomu, līdz ar to saskaņā ar procesuālās autonomijas principu un ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus uz to attiecas valsts tiesības. Šajā ziņā efektivitātes princips pieprasa, ka Savienības konkurences tiesību pārkāpumu jāpierāda ne tikai ar tiešiem pierādījumiem, bet arī ar norādēm, ar nosacījumu, ka tās ir objektīvas un saskanīgas.

   (sal. ar 26., 30.–37. punktu)

2.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (sal. ar 27. un 33. punktu)

3.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (sal. ar 28. punktu)

4.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (sal. ar 38. punktu)

5.  LESD 101. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja informācijas sistēmas, kas izveidota, lai ceļojumu aģentūras savās interneta vietnēs varētu pārdot ceļojumus, izmantojot vienotu rezervācijas metodi, administrators, izmantojot personisko e-pastu, nosūta šiem saimnieciskās darbības subjektiem paziņojumu, informējot tos, ka turpmāk tiks noteikta ar šīs sistēmas starpniecību pārdoto produktu atlaižu maksimālā robeža un ka pēc šī paziņojuma izsūtīšanas attiecīgajā sistēmā tiks veiktas tehniskas izmaiņas, kas vajadzīgas šī pasākuma ieviešanai, var uzskatīt, ka minētie saimnieciskās darbības subjekti – no brīža, kad tie zināja par sistēmas administratora nosūtīto paziņojumu, – piedalījās saskaņotās darbībās minētās tiesību normas izpratnē, ja tie publiski nenorobežojās no šādām darbībām vai nepaziņoja par tām administratīvajām iestādēm, vai arī neiesniedza citus pierādījumus, lai atspēkotu šo prezumpciju, kā, piemēram, pierādījumu par atlaižu, kas pārsniedz noteikto robežu, sistemātiku piemērošanu.

   Valsts tiesai, pamatojoties uz valsts tiesībām par pierādījumu izvērtēšanu un vajadzīgo pierādījumu apjomu, ir jāizvērtē, vai, ņemot vērā visus tai zināmos apstākļus, šāda paziņojuma nosūtīšana var veidot pietiekamu pierādījumu, ka tā adresāti zināja par tā saturu. Nevainīguma prezumpcijai ir pretrunā tas, ka valsts tiesa uzskata, ka šī paziņojuma nosūtīšana vien var būt pietiekams pierādījums tam, ka tā adresātiem noteikti bija jāzina par tā saturu.

   (sal. ar 39., 40., 41., 43.–47., 50. punktu un rezolutīvo daļu)