Lieta C‑176/12

Association de médiation sociale

pret

Union locale des syndicats CGT u.c.

(Cour de cassation (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Sociālā politika — Direktīva 2002/14/EK — Eiropas Savienības Pamattiesību harta — 27. pants — Personāla pārstāvju institūciju ieviešanas sasaiste ar atsevišķiem nodarbināto darbinieku sliekšņiem — Sliekšņu aprēķināšana — Valsts tiesiskais regulējums, kas ir pretrunā Savienības tiesībām — Valsts tiesas loma”

Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2014. gada 15. janvāra spriedums

1. Sociālā politika — Darbinieku informēšana un konsultēšanās — Direktīva 2002/14 — Piemērošanas joma — Nodarbināto darbinieku sliekšņu aprēķināšana — Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru no minētās aprēķināšanas ir izslēgta atsevišķa darbinieku kategorija — Nepieļaujamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/14 3. panta 1. punkts)

2. Sociālā politika — Darbinieku informēšana un konsultēšanās — Direktīva 2002/14 — 3. panta 1. punkts — Tieša iedarbība — Iespēja atsaukties uz direktīvu lietā pret privātpersonu — Neesamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/14 3. panta 1. punkts)

3. Sociālā politika — Darbinieku informēšana un konsultēšanās — Direktīva 2002/14 — 3. panta 1. punkts — Valsts tiesas pienākumi — Pienākums valsts tiesisko regulējumu interpretēt atbilstoši Savienības tiesībām — Ierobežojumi — Vispārējo tiesību principu ievērošana — Valsts tiesību contra legem interpretācija

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/14 3. panta 1. punkts)

4. Pamattiesības — Eiropas Savienības Pamattiesību harta — Darba ņēmēju tiesības uz informāciju un konsultācijām uzņēmumā — Piemērojamība strīdā starp indivīdiem, lai varētu nepiemērot valsts tiesību normu, kas neatbilst Direktīvai 2002/14 — Izslēgšana — Attiecīgās dalībvalsts iespējamais pienākums atlīdzināt zaudējumus, kas privātpersonām radušies valsts tiesību neatbilstības Savienības tiesībām dēļ

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 27. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/14 3. panta 1. punkts)

1.  Direktīvas 2002/14, ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā, 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesību normu, ar kuru, aprēķinot uzņēmuma darbinieku skaitu, lai noteiktu minimālo slieksni personāla pārstāvības institūcijas ieviešanai, tiek izslēgti darbinieki, ar kuriem ir noslēgti atbalsta līgumi.

   Lai arī nodarbinātības veicināšana ir sociālās politikas leģitīms mērķis un dalībvalstīm ir plaša novērtējuma brīvība attiecībā uz pasākumu izvēli savas sociālās politikas mērķu īstenošanai, šī novērtējuma brīvība tomēr nevar atņemt nozīmi kādam Savienības tiesību pamatprincipam vai kādai šo tiesību normai.

   (sal. ar 26., 27. un 29. punktu)

2.  Direktīvas 2002/14, ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā, 3. panta 1. punkts atbilst nepieciešamajiem nosacījumiem, lai tai būtu tieša iedarbība. Pat ja minētā direktīva pieļauj dalībvalstīm noteiktu novērtējuma brīvību, nenosakot veidu, kādā tām nodarbināto darbinieku sliekšņu aprēķinā ir jāņem vērā darbinieki, uz kuriem attiecas šī direktīva, šis apstāklis neietekmē šajā pantā paredzētā pienākuma neizslēgt no minētā aprēķina noteiktu personu kategoriju, kas sākotnēji bija iekļauta to personu vidū, kas ir jāņem vērā, precīzo un beznosacījuma raksturu.

   Tomēr pat skaidra, precīza un beznosacījumu direktīvas norma, kuras mērķis ir privātpersonām piešķirt tiesības vai noteikt pienākumus, nav piemērojama pati par sevi strīdā tikai starp privātpersonām.

   (sal. ar 33.–36. punktu)

3.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (sal. ar 38.–40. punktu)

4.  Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 27. pants – viens pats vai kopā ar Direktīvas 2002/14, ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā, tiesību normām, – ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja valsts pasākums šīs direktīvas transponēšanai nav saderīgs ar Savienības tiesībām, uz to nevar atsaukties strīdā starp indivīdiem, lai netiktu piemērota valsts tiesību norma, kas ir pretrunā Savienības tiesībām.

   No Hartas 27. panta formulējuma skaidri izriet, ka, lai šis pants varētu tikt piemērots pilnā apmērā, tas ir jāprecizē ar Savienības tiesību vai valsts tiesību normām. Šajā saistībā Direktīvas 2002/14 3. panta 1. punktā paredzēto aizliegumu, kas ir adresēts dalībvalstīm, aprēķinot uzņēmuma darbinieku skaitu, no tā izslēgt noteiktu darbinieku kategoriju, kas sākotnēji tika ieskaitīta to personu skaitā, kas ir jāņem vērā, veicot minēto aprēķinu, kā tieši piemērojamu tiesību normu nevar izsecināt ne no Hartas 27. panta formulējuma, ne no šī panta skaidrojuma. Tādējādi uz Hartas 27. pantu pašu par sevi nevar atsaukties strīdā starp privātpersonām, lai secinātu, ka nav piemērojama valsts tiesību norma, kas neatbilst Direktīvai 2002/14. Šo konstatējumu nevar apstrīdēt, apvienojot Hartas 27. pantu ar Direktīvas 2002/14 noteikumiem, jo, ciktāl pats šis pants nav pietiekams, lai indivīdiem rastos tiesības, kas ir piemērojamas pašas par sevi, citāds iznākums nav iespējams, ja minēto pantu apvieno ar šīs direktīvas noteikumiem.

   Tomēr lietas dalībnieks, kuram kaitē valsts tiesību neatbilstība Savienības tiesībām, varētu atsaukties uz judikatūru, kas izriet no 1991. gada 19. novembra sprieduma apvienotajās lietās C‑6/90 un C‑9/90 Francovich u.c., lai vajadzības gadījumā saņemtu atlīdzību par nodarītajiem zaudējumiem.

   (sal.ar 45., 46. un 48.–50. punktu un rezolutīvo daļu)

Lieta C‑176/12

Association de médiation sociale

pret

Union locale des syndicats CGT u.c.

(Cour de cassation (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Sociālā politika — Direktīva 2002/14/EK — Eiropas Savienības Pamattiesību harta — 27. pants — Personāla pārstāvju institūciju ieviešanas sasaiste ar atsevišķiem nodarbināto darbinieku sliekšņiem — Sliekšņu aprēķināšana — Valsts tiesiskais regulējums, kas ir pretrunā Savienības tiesībām — Valsts tiesas loma”

Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2014. gada 15. janvāra spriedums

1. Sociālā politika – Darbinieku informēšana un konsultēšanās – Direktīva 2002/14 – Piemērošanas joma – Nodarbināto darbinieku sliekšņu aprēķināšana – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru no minētās aprēķināšanas ir izslēgta atsevišķa darbinieku kategorija – Nepieļaujamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/14 3. panta 1. punkts)

2. Sociālā politika – Darbinieku informēšana un konsultēšanās – Direktīva 2002/14 – 3. panta 1. punkts – Tieša iedarbība – Iespēja atsaukties uz direktīvu lietā pret privātpersonu – Neesamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/14 3. panta 1. punkts)

3. Sociālā politika – Darbinieku informēšana un konsultēšanās – Direktīva 2002/14 – 3. panta 1. punkts – Valsts tiesas pienākumi – Pienākums valsts tiesisko regulējumu interpretēt atbilstoši Savienības tiesībām – Ierobežojumi – Vispārējo tiesību principu ievērošana – Valsts tiesību contra legem interpretācija

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/14 3. panta 1. punkts)

4. Pamattiesības – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – Darba ņēmēju tiesības uz informāciju un konsultācijām uzņēmumā – Piemērojamība strīdā starp indivīdiem, lai varētu nepiemērot valsts tiesību normu, kas neatbilst Direktīvai 2002/14 – Izslēgšana – Attiecīgās dalībvalsts iespējamais pienākums atlīdzināt zaudējumus, kas privātpersonām radušies valsts tiesību neatbilstības Savienības tiesībām dēļ

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 27. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/14 3. panta 1. punkts)

1.  Direktīvas 2002/14, ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā, 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesību normu, ar kuru, aprēķinot uzņēmuma darbinieku skaitu, lai noteiktu minimālo slieksni personāla pārstāvības institūcijas ieviešanai, tiek izslēgti darbinieki, ar kuriem ir noslēgti atbalsta līgumi.

   Lai arī nodarbinātības veicināšana ir sociālās politikas leģitīms mērķis un dalībvalstīm ir plaša novērtējuma brīvība attiecībā uz pasākumu izvēli savas sociālās politikas mērķu īstenošanai, šī novērtējuma brīvība tomēr nevar atņemt nozīmi kādam Savienības tiesību pamatprincipam vai kādai šo tiesību normai.

   (sal. ar 26., 27. un 29. punktu)

2.  Direktīvas 2002/14, ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā, 3. panta 1. punkts atbilst nepieciešamajiem nosacījumiem, lai tai būtu tieša iedarbība. Pat ja minētā direktīva pieļauj dalībvalstīm noteiktu novērtējuma brīvību, nenosakot veidu, kādā tām nodarbināto darbinieku sliekšņu aprēķinā ir jāņem vērā darbinieki, uz kuriem attiecas šī direktīva, šis apstāklis neietekmē šajā pantā paredzētā pienākuma neizslēgt no minētā aprēķina noteiktu personu kategoriju, kas sākotnēji bija iekļauta to personu vidū, kas ir jāņem vērā, precīzo un beznosacījuma raksturu.

   Tomēr pat skaidra, precīza un beznosacījumu direktīvas norma, kuras mērķis ir privātpersonām piešķirt tiesības vai noteikt pienākumus, nav piemērojama pati par sevi strīdā tikai starp privātpersonām.

   (sal. ar 33.–36. punktu)

3.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (sal. ar 38.–40. punktu)

4.  Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 27. pants – viens pats vai kopā ar Direktīvas 2002/14, ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā, tiesību normām, – ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja valsts pasākums šīs direktīvas transponēšanai nav saderīgs ar Savienības tiesībām, uz to nevar atsaukties strīdā starp indivīdiem, lai netiktu piemērota valsts tiesību norma, kas ir pretrunā Savienības tiesībām.

   No Hartas 27. panta formulējuma skaidri izriet, ka, lai šis pants varētu tikt piemērots pilnā apmērā, tas ir jāprecizē ar Savienības tiesību vai valsts tiesību normām. Šajā saistībā Direktīvas 2002/14 3. panta 1. punktā paredzēto aizliegumu, kas ir adresēts dalībvalstīm, aprēķinot uzņēmuma darbinieku skaitu, no tā izslēgt noteiktu darbinieku kategoriju, kas sākotnēji tika ieskaitīta to personu skaitā, kas ir jāņem vērā, veicot minēto aprēķinu, kā tieši piemērojamu tiesību normu nevar izsecināt ne no Hartas 27. panta formulējuma, ne no šī panta skaidrojuma. Tādējādi uz Hartas 27. pantu pašu par sevi nevar atsaukties strīdā starp privātpersonām, lai secinātu, ka nav piemērojama valsts tiesību norma, kas neatbilst Direktīvai 2002/14. Šo konstatējumu nevar apstrīdēt, apvienojot Hartas 27. pantu ar Direktīvas 2002/14 noteikumiem, jo, ciktāl pats šis pants nav pietiekams, lai indivīdiem rastos tiesības, kas ir piemērojamas pašas par sevi, citāds iznākums nav iespējams, ja minēto pantu apvieno ar šīs direktīvas noteikumiem.

   Tomēr lietas dalībnieks, kuram kaitē valsts tiesību neatbilstība Savienības tiesībām, varētu atsaukties uz judikatūru, kas izriet no 1991. gada 19. novembra sprieduma apvienotajās lietās C‑6/90 un C‑9/90 Francovich u.c., lai vajadzības gadījumā saņemtu atlīdzību par nodarītajiem zaudējumiem.

   (sal.ar 45., 46. un 48.–50. punktu un rezolutīvo daļu)