Lieta C‑530/11

Eiropas Komisija

pret

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti

“Valsts pienākumu neizpilde — Sabiedrības līdzdalība lēmumu pieņemšanā un iespēja vērsties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem — Jēdziens “ne pārmērīgi dārga” tiesvedība”

Kopsavilkums – Tiesas (otrā palāta) 2014. gada 13. februāra spriedums

1. Iestāžu akti – Direktīvas – Dalībvalstu īstenota izpilde – Direktīva, ar kuru tiek radītas tiesības privātpersonām – Skaidrības un tiesiskās noteiktības prasības – Transponēšana ar judikatūru – Pieļaujamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/35 3. panta 7. punkts un 4. panta 4. punkts)

2. Prasība sakarā ar pienākumu neizpildi – Strīda priekšmets – Noteikšana pirmstiesas procedūras laikā

   (LESD 258. pants)

3. Vide – Noteiktu projektu ietekmes uz vidi novērtējums – Direktīvas 85/337 un 96/61 – Direktīvas 2003/35 transponēšana – Tiesības celt prasību – Prasība par tiesvedību, kas nebūtu pārmērīgi dārga – Valsts tiesai nodota rīcības brīvība – Tiesību normas, kas nodrošina ne pārmērīgi dārgu tiesvedību, nepieciešamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/35 3. panta 7. punkts un 4. panta 4. punkts; Padomes Direktīvas 85/337 10.a pants un Padomes Direktīvas 96/61 15.a pants)

4. Prasība sakarā ar pienākumu neizpildi – Valsts pienākumu neizpildes pierādījums – Komisijas pienākums – Prezumpcijas – Nepieļaujamība

   (LESD 258. pants)

5. Vide – Noteiktu projektu ietekmes uz vidi novērtējums – Direktīvas 85/337 un 96/61 – Direktīvas 2003/35 transponēšana – Tiesības celt prasību – Prasība par tiesvedību, kas nebūtu pārmērīgi dārga – Pretsaistību pagaidu pasākumiem noteikšanas kārtība – Ietveršana

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/35 3. panta 7. punkts un 4. panta 4. punkts; Padomes Direktīvas 85/337 10.a pants un Padomes Direktīvas 96/61 15.a pants)

1.  Lai transponētu direktīvu, nav obligāti nepieciešams, lai tās saturs skaidri un detalizēti formālā un tekstuālā ziņā tiktu pārņemts normatīvajos vai administratīvajos aktos; pietiek, ja tiek ievērots vispārīgais juridiskais konteksts, lai pietiekami skaidri un precīzi varētu piemērot direktīvu.

   It īpaši gadījumā, ja aplūkojamā direktīvas norma ir vērsta uz tiesību radīšanu indivīdiem, juridiskajai situācijai ir jābūt pietiekami precīzai un skaidrai un labuma guvējiem ir jāzina par visām savām tiesībām, un vajadzības gadījumā tiem ir jābūt iespējai atsaukties uz tām valsts tiesās.

   Šajā ziņā nevar uzskatīt, ka ikvienai tiesu praksei ir nenoteikts raksturs un ka tā pēc savas būtības nevar atbilst šīm skaidrības un precizitātes prasībām, kādas ir nepieciešamas, lai varētu runāt par Direktīvas 2003/35, ar ko paredz sabiedrības līdzdalību dažu ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē un ar ko attiecībā uz sabiedrības līdzdalību un iespēju griezties tiesās groza Direktīvas 85/337/EEK un 96/61/EK, 3. panta 7. punktā un 4. panta 4. punktā paredzēto pienākumu pienācīgu izpildi.

   (sal. ar 33.–36. punktu)

2.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (sal. ar 39. punktu)

3.  Direktīvas 2003/35, ar ko paredz sabiedrības līdzdalību dažu ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē un ar ko attiecībā uz sabiedrības līdzdalību un iespēju griezties tiesās groza Direktīvas 85/337/EEK un 96/61/EK, 3. panta 7. punktā un 4. panta 4. punktā paredzētā prasība par pārmērīgi dārgu tiesvedību neesamību neliedz valsts tiesām lemt par tiesāšanās izdevumiem tiesvedības noslēgumā, ciktāl to summa ir saprātīga un ciktāl tie, ņemot vērā visus attiecīgā lietas dalībnieka izdevumus kopumā, nav pārmērīgi.

   Šajā ziņā rīcības brīvība, kāda ir tiesai, konkrētajā gadījumā ieviešot tiesāšanās izdevumu segšanas kārtību, pati par sevi nevar tikt uzskatīta par nesaderīgu ar prasību par pārmērīgu izdevumu neesamību. Turklāt iespēja tiesai, kas izskata lietu, izdot rīkojumu par tiesāšanās izdevumu ierobežošanu, kas ļauj jau agrākā tiesvedības stadijā panākt maksājamo tiesāšanās izdevumu summas ierobežošanu, nodrošina procesuālo izdevumu lielāku paredzamību un veicina šīs prasības ievērošanu.

   Tomēr iepriekš minētos Direktīvas 2003/35 noteikumus var uzskatīt par pareizi transponētiem tikai tad, ja valsts tiesai saskaņā ar likumu ir jānodrošina, ka tiesvedība prasītājam nav pārmērīgi dārga. Tikai tas vien, ka, lai noteiktu, vai valsts tiesību normas atbilst šīs direktīvas mērķiem, Tiesai ir pienākums izanalizēt un izvērtēt piemērojamību dažādiem valsts tiesu nolēmumiem un līdz ar to judikatūrai kopumā, kaut arī Savienības tiesības piešķir indivīdiem precīzas tiesības, kurām, lai tās būtu efektīvas, ir nepieciešamas vienveidīgas tiesību normas, liek uzskatīt, ka transponēšana katrā ziņā nav pietiekami skaidra un precīza.

   Turklāt paši nosacījumi, saskaņā ar kādiem valsts tiesa lemj par lūgumiem ierobežot tiesāšanās izdevumus, neļauj nodrošināt valsts tiesību normu atbilstību Direktīvā 2003/35 paredzētajai prasībai par pārmērīgi dārgu tiesvedību neesamību, ja izrādās, ka tiesnesis var izdot rīkojumu par tiesāšanās izdevumu ierobežošanu tikai tad, ja risināmie jautājumi ir ar vispārēju interesi, un tiesai nav pienākuma ierobežot tiesāšanās izdevumus, ja tie ir objektīvi nesamērīgi vai arī ja tas ir vienīgi prasītāja īpašās interesēs.

   (sal. ar 44., 54.–57. punktu)

4.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (sal. ar 60. –62. punktu)

5.  Direktīvas 2003/35, ar ko paredz sabiedrības līdzdalību dažu ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē un ar ko attiecībā uz sabiedrības līdzdalību un iespēju griezties tiesās groza Direktīvas 85/337/EEK un 96/61/EK, 3. panta 7. punktā un 4. panta 4. punktā paredzētā prasība par pārmērīgi dārgu tiesvedību neesamību attiecas arī uz tiem finansiālajiem izdevumiem, kas ir saistīti ar pasākumiem, ko valsts tiesa var paredzēt kā nosacījumu, lemjot par pagaidu pasākumu noteikšanu strīdos, kas ir saistīti ar minētajām normām.

   Ievērojot iepriekš minēto, nosacījumi, saskaņā ar kuriem valsts tiesa nosaka šādus pasākumus, principā tiek paredzēti vienīgi valsts tiesībās, ņemot vērā līdzvērtības un efektivitātes principus. Prasību par pārmērīgu izdevumu neesamību nedrīkst interpretēt tādējādi, ka tā a priori nepieļauj tādas valsts tiesībās paredzētas finanšu garantijas piemērošanu kā “pretsaistības pagaidu pasākumiem”, kas ietver pienākumu prasītājam uzņemties atlīdzināt kaitējumu, kāds var izrietēt no pagaidu pasākumiem, ja tiesības, kuras bija paredzēts aizsargāt ar šiem pagaidu pasākumiem, galu galā netiek atzītas par pamatotām. Tas pats attiecas uz finansiālajām sekām, kādas noteiktā gadījumā saskaņā ar šīm valsts tiesībām var rasties no ļaunprātīgas izmantošanas.

   Turpretim tiesai, kas pieņem lēmumu šajā ziņā, ir jānodrošina, ka dažādajos izdevumos saistībā ar tiesvedību tiek ietverts arī prasītājam izrietošais finansiālais risks, tai novērtējot, vai tiesāšanās izdevumi nav pārmērīgi.

   (sal. ar 64., 66. –68. punktu)

Lieta C‑530/11

Eiropas Komisija

pret

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti

“Valsts pienākumu neizpilde — Sabiedrības līdzdalība lēmumu pieņemšanā un iespēja vērsties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem — Jēdziens “ne pārmērīgi dārga” tiesvedība”

Kopsavilkums – Tiesas (otrā palāta) 2014. gada 13. februāra spriedums

1. Iestāžu akti — Direktīvas — Dalībvalstu īstenota izpilde — Direktīva, ar kuru tiek radītas tiesības privātpersonām — Skaidrības un tiesiskās noteiktības prasības — Transponēšana ar judikatūru — Pieļaujamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/35 3. panta 7. punkts un 4. panta 4. punkts)

2. Prasība sakarā ar pienākumu neizpildi — Strīda priekšmets — Noteikšana pirmstiesas procedūras laikā

   (LESD 258. pants)

3. Vide — Noteiktu projektu ietekmes uz vidi novērtējums — Direktīvas 85/337 un 96/61 — Direktīvas 2003/35 transponēšana — Tiesības celt prasību — Prasība par tiesvedību, kas nebūtu pārmērīgi dārga — Valsts tiesai nodota rīcības brīvība — Tiesību normas, kas nodrošina ne pārmērīgi dārgu tiesvedību, nepieciešamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/35 3. panta 7. punkts un 4. panta 4. punkts; Padomes Direktīvas 85/337 10.a pants un Padomes Direktīvas 96/61 15.a pants)

4. Prasība sakarā ar pienākumu neizpildi — Valsts pienākumu neizpildes pierādījums — Komisijas pienākums — Prezumpcijas — Nepieļaujamība

   (LESD 258. pants)

5. Vide — Noteiktu projektu ietekmes uz vidi novērtējums — Direktīvas 85/337 un 96/61 — Direktīvas 2003/35 transponēšana — Tiesības celt prasību — Prasība par tiesvedību, kas nebūtu pārmērīgi dārga — Pretsaistību pagaidu pasākumiem noteikšanas kārtība — Ietveršana

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/35 3. panta 7. punkts un 4. panta 4. punkts; Padomes Direktīvas 85/337 10.a pants un Padomes Direktīvas 96/61 15.a pants)

1.  Lai transponētu direktīvu, nav obligāti nepieciešams, lai tās saturs skaidri un detalizēti formālā un tekstuālā ziņā tiktu pārņemts normatīvajos vai administratīvajos aktos; pietiek, ja tiek ievērots vispārīgais juridiskais konteksts, lai pietiekami skaidri un precīzi varētu piemērot direktīvu.

   It īpaši gadījumā, ja aplūkojamā direktīvas norma ir vērsta uz tiesību radīšanu indivīdiem, juridiskajai situācijai ir jābūt pietiekami precīzai un skaidrai un labuma guvējiem ir jāzina par visām savām tiesībām, un vajadzības gadījumā tiem ir jābūt iespējai atsaukties uz tām valsts tiesās.

   Šajā ziņā nevar uzskatīt, ka ikvienai tiesu praksei ir nenoteikts raksturs un ka tā pēc savas būtības nevar atbilst šīm skaidrības un precizitātes prasībām, kādas ir nepieciešamas, lai varētu runāt par Direktīvas 2003/35, ar ko paredz sabiedrības līdzdalību dažu ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē un ar ko attiecībā uz sabiedrības līdzdalību un iespēju griezties tiesās groza Direktīvas 85/337/EEK un 96/61/EK, 3. panta 7. punktā un 4. panta 4. punktā paredzēto pienākumu pienācīgu izpildi.

   (sal. ar 33.–36. punktu)

2.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (sal. ar 39. punktu)

3.  Direktīvas 2003/35, ar ko paredz sabiedrības līdzdalību dažu ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē un ar ko attiecībā uz sabiedrības līdzdalību un iespēju griezties tiesās groza Direktīvas 85/337/EEK un 96/61/EK, 3. panta 7. punktā un 4. panta 4. punktā paredzētā prasība par pārmērīgi dārgu tiesvedību neesamību neliedz valsts tiesām lemt par tiesāšanās izdevumiem tiesvedības noslēgumā, ciktāl to summa ir saprātīga un ciktāl tie, ņemot vērā visus attiecīgā lietas dalībnieka izdevumus kopumā, nav pārmērīgi.

   Šajā ziņā rīcības brīvība, kāda ir tiesai, konkrētajā gadījumā ieviešot tiesāšanās izdevumu segšanas kārtību, pati par sevi nevar tikt uzskatīta par nesaderīgu ar prasību par pārmērīgu izdevumu neesamību. Turklāt iespēja tiesai, kas izskata lietu, izdot rīkojumu par tiesāšanās izdevumu ierobežošanu, kas ļauj jau agrākā tiesvedības stadijā panākt maksājamo tiesāšanās izdevumu summas ierobežošanu, nodrošina procesuālo izdevumu lielāku paredzamību un veicina šīs prasības ievērošanu.

   Tomēr iepriekš minētos Direktīvas 2003/35 noteikumus var uzskatīt par pareizi transponētiem tikai tad, ja valsts tiesai saskaņā ar likumu ir jānodrošina, ka tiesvedība prasītājam nav pārmērīgi dārga. Tikai tas vien, ka, lai noteiktu, vai valsts tiesību normas atbilst šīs direktīvas mērķiem, Tiesai ir pienākums izanalizēt un izvērtēt piemērojamību dažādiem valsts tiesu nolēmumiem un līdz ar to judikatūrai kopumā, kaut arī Savienības tiesības piešķir indivīdiem precīzas tiesības, kurām, lai tās būtu efektīvas, ir nepieciešamas vienveidīgas tiesību normas, liek uzskatīt, ka transponēšana katrā ziņā nav pietiekami skaidra un precīza.

   Turklāt paši nosacījumi, saskaņā ar kādiem valsts tiesa lemj par lūgumiem ierobežot tiesāšanās izdevumus, neļauj nodrošināt valsts tiesību normu atbilstību Direktīvā 2003/35 paredzētajai prasībai par pārmērīgi dārgu tiesvedību neesamību, ja izrādās, ka tiesnesis var izdot rīkojumu par tiesāšanās izdevumu ierobežošanu tikai tad, ja risināmie jautājumi ir ar vispārēju interesi, un tiesai nav pienākuma ierobežot tiesāšanās izdevumus, ja tie ir objektīvi nesamērīgi vai arī ja tas ir vienīgi prasītāja īpašās interesēs.

   (sal. ar 44., 54.–57. punktu)

4.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (sal. ar 60. –62. punktu)

5.  Direktīvas 2003/35, ar ko paredz sabiedrības līdzdalību dažu ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē un ar ko attiecībā uz sabiedrības līdzdalību un iespēju griezties tiesās groza Direktīvas 85/337/EEK un 96/61/EK, 3. panta 7. punktā un 4. panta 4. punktā paredzētā prasība par pārmērīgi dārgu tiesvedību neesamību attiecas arī uz tiem finansiālajiem izdevumiem, kas ir saistīti ar pasākumiem, ko valsts tiesa var paredzēt kā nosacījumu, lemjot par pagaidu pasākumu noteikšanu strīdos, kas ir saistīti ar minētajām normām.

   Ievērojot iepriekš minēto, nosacījumi, saskaņā ar kuriem valsts tiesa nosaka šādus pasākumus, principā tiek paredzēti vienīgi valsts tiesībās, ņemot vērā līdzvērtības un efektivitātes principus. Prasību par pārmērīgu izdevumu neesamību nedrīkst interpretēt tādējādi, ka tā a priori nepieļauj tādas valsts tiesībās paredzētas finanšu garantijas piemērošanu kā “pretsaistības pagaidu pasākumiem”, kas ietver pienākumu prasītājam uzņemties atlīdzināt kaitējumu, kāds var izrietēt no pagaidu pasākumiem, ja tiesības, kuras bija paredzēts aizsargāt ar šiem pagaidu pasākumiem, galu galā netiek atzītas par pamatotām. Tas pats attiecas uz finansiālajām sekām, kādas noteiktā gadījumā saskaņā ar šīm valsts tiesībām var rasties no ļaunprātīgas izmantošanas.

   Turpretim tiesai, kas pieņem lēmumu šajā ziņā, ir jānodrošina, ka dažādajos izdevumos saistībā ar tiesvedību tiek ietverts arī prasītājam izrietošais finansiālais risks, tai novērtējot, vai tiesāšanās izdevumi nav pārmērīgi.

   (sal. ar 64., 66. –68. punktu)