Lieta C‑246/16

Enzo Di Maura

pret

Agenzia delle Entrate – Direzione Provinciale di Siracusa,

(Commissione tributaria provinciale di Siracusa lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Pievienotās vērtības nodoklis (PVN) – Nodokļa bāze – Sestā direktīva 77/388/EEK – 11. panta C. daļas 1. punkta otrā daļa – Tiesību samazināt nodokļa bāzi ierobežojums darījumu partnera nemaksāšanas gadījumā – Dalībvalstu rīcības brīvība transponēšanā – Uzņēmēja priekšmaksājuma perioda samērīgums

Kopsavilkums – Tiesas (pirmā palāta) 2017. gada 23. novembra spriedums

Nodokļu tiesību aktu saskaņošana – Kopēja pievienotās vērtības nodokļa sistēma – Nodokļa bāze – Samazinājums pilnīgas vai daļējas nesamaksāšanas gadījumā – Atkāpes ietveroši valsts pasākumi – Valsts tiesiskais regulējums, ar ko nodokļa bāzes samazinājumam paredz nosacījumu par to, ka maksātnespējas procedūra, kas var ilgt vairāk nekā desmit gadus, ir bijusi neveiksmīga – Nepieļaujamība

(Padomes Direktīvas 77/388 11. panta C daļas 1. punkta otrā daļa)

Padomes Direktīvas 77/388/EEK (1977. gada 17. maijs) par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, 11. panta C daļas 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstij nav atļauts pievienotās vērtības nodokļa bāzes samazinājumam paredzēt nosacījumu par to, ka maksātnespējas procedūra ir bijusi neveiksmīga, ja šāda procedūra var ilgt vairāk nekā desmit gadus.

Ja pilnīgi vai daļēji nav samaksāta pirkuma cena un līgums nav izbeigts vai atcelts, pircējam nolīgtā maksa ir jāsamaksā un pārdevējam – lai gan tas vairs nav preces īpašnieks – principā saglabājas kreditora tiesības, uz kurām tas var pamatoti atsaukties tiesā. Tā kā vienlaicīgi nevar izslēgt, ka šāds parāds faktiski kļūst galīgi neatgūstams, Savienības likumdevējs katrai dalībvalstij ir ļāvis izvēlēties noteikt, vai pirkuma samaksas neveikšanas gadījums, kas – atšķirībā no līguma izbeigšanas vai atcelšanas gadījuma – līgumslēdzējas puses pats par sevi neierindo to sākotnējā stāvoklī, rada tiesības uz attiecīgu nodokļa bāzes samazinājumu apstākļos, kādus dalībvalsts ir noteikusi, vai arī tamlīdzīgs samazinājums šādā gadījumā nav pieļaujams (spriedums, 2014. gada 15. maijs, Almos Agrárkülkereskedelmi, C‑337/13, EU:C:2014:328, 25. punkts).

Tomēr, kā Tiesa jau ir nospriedusi, šīs atkāpes iespējas, kas stingri aprobežojas tikai ar pilnīgas vai daļējas nemaksāšanas gadījumu, pamatā ir doma, ka atlīdzības nemaksāšanu noteiktos apstākļos un attiecīgajā dalībvalstī pastāvošās tiesiskās situācijas dēļ var būt grūti pārbaudīt vai arī tā var būt tikai provizoriska (spriedums, 1997. gada 3. jūlijs, Goldsmiths, C‑330/95, EU:C:1997:339, 18. punkts).

No tā izriet, ka šādas atkāpes piemērošanai, lai dalībvalstu tiesību akti, kas pieņemti šīs atkāpes īstenošanas nolūkā, neapdraudētu Sestās direktīvas mērķi – nodokļu saskaņošanu, ir jābūt pamatotai (spriedums, 1997. gada 3. jūlijs, Goldsmiths, C‑330/95, EU:C:1997:339, 18. punkts).

Kā ir minēts šī sprieduma 22. punktā, Sestās direktīvas 11. panta C daļas 1. punkta otrajā daļā paredzētās atkāpes no tiesībām samazināt nodokļa bāzi mērķis ir ņemt vērā nenoteiktību, kas raksturīga rēķina apmaksāšanas pabeigtībai.

Acīmredzami šī nenoteiktība tiek ņemta vērā, liedzot nodokļa maksātājam īstenot savas tiesības samazināt nodokļa bāzi, pirms parāds kļūst galīgi neatgūstams, kā tas būtībā ir paredzēts pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā. Taču jākonstatē, ka identisku rezultātu varētu sasniegt arī tad, ja nodokļa maksātājam tiktu piešķirtas tiesības uz samazinājumu, līdzko tas konstatē pamatotu iespējamību, ka parāds netiks segts, pat ja nodokļa bāze būtu no jauna jānovērtē, to palielinot gadījumā, ja apmaksa tomēr notiktu. Tātad valsts iestādēm, – ievērojot samērīguma principu un tiesai veicot pārbaudi, – būtu pienākums noskaidrot, kā nodokļa maksātājs var pierādīt iespējamu ilgāku nemaksāšanas periodu, ņemot vērā piemērojamo valsts tiesību normu īpatnības. Šāds noteikums būtu tikpat iedarbīgs, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, un arī mazāk apgrūtinošs nodokļa maksātājam, kurš nodrošina PVN priekšmaksājumu, iekasējot to valsts labā, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 23. punktā.

(skat. 16.–18., 26., 27., 29. punktu un rezolutīvo daļu)