Lieta C‑133/15

H. C. Chavez‑Vilchez u.c.

pret

Raad van bestuur van de Sociale verzekeringsbank u.c.

(Centrale Raad van Beroep lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Savienības pilsonība – LESD 20. pants – Tiesības uzturēties dalībvalstī kā nosacījums piekļuvei sociālā nodrošinājuma un ģimenes pabalstiem – Trešās valsts valstspiederīgais, kura faktiskā un ikdienas apgādībā ir tā nepilngadīgais bērns, šīs dalībvalsts pilsonis – Trešās valsts valstspiederīgā pienākums pierādīt, ka otrs vecāks, minētās dalībvalsts pilsonis, nespēj uzņemties rūpes par bērnu – Uzturēšanās atteikums, kas var radīt pienākumu bērnam pamest dalībvalsts un attiecīgi Savienības teritoriju

Kopsavilkums – Tiesas spriedums (virspalāta) 2017. gada 10. maijā

1. Savienības pilsonība–Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā–Direktīva 2004/38–Labuma guvēji–Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, kuri ir trešo valstu valstspiederīgie–Nosacījums–Savienības pilsonis, kurš ir izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkts)

2. Savienības pilsonība–Līguma noteikumi–Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā–Savienības pilsonis, kas atgriežas savas pilsonības dalībvalstī pēc tam, kad ir uzturējies citā dalībvalstī tikai kā Savienības pilsonis–Viņa ģimenes locekļu, kas ir trešās valsts valstspiederīgie, atvasinātās uzturēšanās tiesības–Nosacījumi–Savienības pilsoņa faktiska uzturēšanās uzņēmējā dalībvalstī saskaņā ar Direktīvas 2004/38 7. un 16. pantu–Šajā direktīvā paredzēto piešķiršanas kritēriju piemērošana pēc analoģijas

   (LESD 21. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38 6. pants, 7. panta 1. un 2. punkts un 16. panta 1. un 2. punkts)

3. Savienības pilsonība–Līguma noteikumi–Piemērojamība personām–Nepilngadīgs dalībvalsts pilsonis, kurš nekad nav īstenojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos–Ietveršana–Sekas–Vecāka, kura apgādībā atrodas nepilngadīgais, tiesības uzturēties un strādāt šī nepilngadīgā pilsonības un dzīvesvietas dalībvalstī

   (LESD 20. pants)

4. Savienības pilsonība–Līguma noteikumi–Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā–Bērns, Savienības pilsonis, kura viens no vecākiem ir trešās valsts valstspiederīgais–Minētajam vecākam piemērots uzturēšanās tiesību atteikums, kura rezultātā bērnam var nākties pamest Savienības teritoriju–Atkarības saiknes pastāvēšana starp bērnu un šo vecāku–Otrs vecāks, Savienības pilsonis, kurš spēj un ir gatavs uzņemties bērna faktisko un ikdienas apgādību–Apstāklis, kas nav pietiekams, lai konstatētu atkarības saiknes neesamību starp bērnu un viņa vecāku, trešās valsts valstspiederīgo–Vērtējums pamatojoties uz visiem lietas apstākļiem

   (LESD 20. pants)

5. Savienības pilsonība–Līguma noteikumi–Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā–Trešās valsts valstspiederīgais, kura faktiskā un ikdienas apgādībā ir tā nepilngadīgais bērns, Savienības pilsonis–Valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram minētā valstspiederīgā uzturēšanās tiesībām tiek izvirzīts pienākums pierādīt, ka lēmuma par uzturēšanās tiesību atteikumu sekas būs tādas, ka bērnam radīsies pienākums pamest Savienības teritoriju–Pieļaujamība–Nosacījums–Valsts kompetento iestāžu pienākums veikt nepieciešamo izpēti, lai izvērtētu šāda lēmuma par atteikumu sekas

   (LESD 20. pants)

1.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 52. punktu)

2.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 54. un 55. punktu)

3.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 61.–63. punktu)

4.  LESD 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai izvērtētu, vai bērnam, Eiropas Savienības pilsonim, būtu jāatstāj Savienības teritorija un tādējādi tam tiktu liegts efektīvi izmantot būtiskās tiesības, kas tam piešķirtas ar šo pantu, ja viņa vecākam, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, tiktu atteiktas uzturēšanās tiesības attiecīgajā dalībvalstī, apstāklis, ka otrs vecāks, Savienības pilsonis, faktiski spēj un vēlas viens pats uzņemties bērna ikdienas un faktisko aizgādību, ir atbilstošs elements, bet ar to nav pietiekami, lai konstatētu, ka starp bērnu un vecāku, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, nepastāv tāda atkarības saikne, kuras rezultātā bērnam šāda atteikuma gadījumā tāpat nāktos pamest Savienības teritoriju. Šādam vērtējumam saskaņā ar attiecīgā bērna interešu prioritāti ir jābūt balstītam uz visu lietas apstākļu ņemšanu vērā, īpaši bērna vecumu, viņa fizisko un emocionālo attīstību, viņa emocionālo attiecību līmeni gan ar vecāku, kas ir Savienības pilsonis, gan ar vecāku, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, kā arī risku, ka viņa nošķiršana no pēdējā minētā vecāka varētu ietekmēt šī bērna emocionālo līdzsvaru.

   (skat. 72. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

5.  LESD 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā, ja dalībvalsts nepilngadīga bērna, šīs dalībvalsts pilsoņa, vecāka, trešās valsts valstspiederīgā, kurš uzņēmies tā ikdienas un faktisko aizgādību, uzturēšanās tiesībām savā teritorijā izvirza nosacījumu, ka šim valstspiederīgajam ir jāsniedz informācija, kas pierāda, ka gadījumā, ja tiktu pieņemts lēmums, ar kuru šim vecākam, trešās valsts valstspiederīgajam, tiek atteiktas uzturēšanās tiesības, bērnam tiktu liegts izmantot no viņa kā Savienības pilsoņa statusa izrietošās būtiskās tiesības, jo viņam nāktos pamest Savienības teritoriju. Tomēr attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm katrā ziņā, pamatojoties uz trešās valsts valstspiederīgā sniegto informāciju, ir jāveic nepieciešamās darbības, lai, ņemot vērā visus konkrētās lietas apstākļus, izvērtētu, vai lēmumam par atteikumu tiešām būtu šādas sekas.

   (skat. 78. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)