Accept Refuse

EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62010CJ0461

Sprieduma kopsavilkums

Tiesas (trešā palāta) 2012. gada 19. aprīļa spriedums.
Bonnier Audio AB u.c. pret Perfect Communication Sweden AB.
Högsta domstolen lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Autortiesības un blakustiesības – Datu apstrāde internetā – Ekskluzīvo tiesību aizskārums – Audiogrāmatas, kas, izmantojot interneta piekļuves nodrošinātāja piešķirto IP adresi, padarītas pieejamas sabiedrībai ar FTP servera starpniecību internetā – Tiesas rīkojums interneta piekļuves nodrošinātājam izpaust IP adreses lietotāja vārdu vai nosaukumu un adresi.
Lieta C‑461/10.

Lieta C-461/10

Bonnier Audio AB u.c.

pret

Perfect Communication Sweden AB

(Högsta domstolen lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Autortiesības un blakustiesības — Datu apstrāde internetā — Ekskluzīvo tiesību aizskārums — Audiogrāmatas, kas, izmantojot interneta piekļuves nodrošinātāja piešķirto IP adresi, padarītas pieejamas sabiedrībai ar FTP servera starpniecību internetā — Tiesas rīkojums interneta piekļuves nodrošinātājam izpaust IP adreses lietotāja vārdu vai nosaukumu un adresi”

Sprieduma kopsavilkums

  1. Tiesību aktu tuvināšana – Tādu datu saglabāšana, kurus iegūst vai apstrādā saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu nodrošināšanu – Direktīva 2006/24 – Piemērošanas joma – Autortiesību aizskārums internetā

    (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/58, Direktīvas 2004/48 8. un 15. pants un Direktīva 2006/24)

  2. Tiesību aktu tuvināšana – Telekomunikāciju nozare – Personas datu apstrāde un privātās dzīves aizsardzība elektronisko sakaru nozarē – Direktīva 2002/58 – Intelektuālā īpašuma tiesību ievērošana – Direktīva 2004/48 – Autortiesību aizskārums internetā

    (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/58 un 2004/48)

  1.  Direktīva 2006/24 par tādu datu saglabāšanu, kurus iegūst vai apstrādā saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu nodrošināšanu, un par grozījumiem Direktīvā 2002/58 par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) ir jāinterpretē tādējādi, ka tā pieļauj tāda valsts tiesību akta piemērošanu, kas ir ieviests, pamatojoties uz Direktīvas 2004/48 par intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu 8. pantu, un kas, lai identificētu interneta abonentu vai interneta lietotāju, ļauj izdot rīkojumu interneta piekļuves nodrošinātājam norādīt autortiesību īpašniekam vai tā tiesību pārņēmējam tā abonenta identitāti, kuram ir piešķirta IP (interneta protokola) adrese, kas esot izmantota, lai aizskartu minētās tiesības, jo uz minēto tiesību aktu neattiecas Direktīvas 2006/24 materiālā piemērošanas joma.

    Faktiski, pirmkārt, no Direktīvas 2006/24 11. panta un preambulas 12. apsvēruma, skatot tos kopsakarā, izriet, ka šī direktīva ir īpašs un samērā ierobežots tiesiskais regulējums, ar ko atkāpjas un aizstāj vispārpiemērojamo Direktīvu 2002/58, un it īpaši šīs direktīvas 15. panta 1. punktu.

    Otrkārt, minētā valsts tiesību akta mērķis atšķiras no Direktīvā 2006/24 paredzētā mērķa. Tas faktiski attiecas uz datu sniegšanu civilprocesā, lai konstatētu intelektuālā īpašuma tiesību aizskārumu, bet Direktīva 2006/24 attiecas vienīgi uz datu – ko iegūst vai apstrādā publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu operatori – apstrādi un saglabāšanu saistībā ar smagu noziegumu izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķiem, kā arī lai tos varētu sniegt kompetentajām valsts iestādēm. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka attiecīgā dalībvalsts vēl nav transponējusi Direktīvu 2006/24, lai gan transponēšanai noteiktais termiņš jau ir beidzies.

    (sal. ar 40., 43., 44., 46. un 61. punktu un rezolutīvo daļu)

  2.  Direktīva 2002/58 par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) un Direktīva 2004/48 par intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu ir jāinterpretē tādējādi, ka tās pieļauj tādu valsts tiesību aktu, kas, lai identificētu interneta abonentu vai interneta lietotāju, ļauj izdot rīkojumu interneta piekļuves nodrošinātājam norādīt autortiesību īpašniekam vai tā tiesību pārņēmējam tā abonenta identitāti, kuram ir piešķirta IP (interneta protokola) adrese, kas esot izmantota, lai aizskartu minētās tiesības, ciktāl ar šo tiesību aktu valsts tiesai, kura no personas, kurai ir tiesības celt prasību, ir saņēmusi lūgumu izdot rīkojumu sniegt personas datus, ir atļauts – ņemot vērā katra konkrētā gadījuma apstākļus un pienācīgi ievērojot prasības, kas izriet no samērīguma principa, – izvērtēt attiecīgajā gadījumā pastāvošās atšķirīgās intereses.

    Faktiski, transponējot šīs direktīvas, dalībvalstīm ir jāpamatojas uz tādu šo direktīvu interpretāciju, kas ļauj nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp dažādām Savienības tiesību sistēmā aizsargātām pamattiesībām. Turklāt, veicot šo direktīvu transponēšanas pasākumus, dalībvalstu iestādēm un tiesām ir ne tikai jāinterpretē savas valsts tiesības šīm pašām direktīvām atbilstošā veidā, bet arī jānodrošina, lai tās nebūtu pamatotas ar tādu šo direktīvu interpretāciju, kas nonāk konfliktā ar šīm pamattiesībām vai citiem Savienības tiesību vispārējiem principiem – tādiem kā samērīguma princips.

    (sal. ar 56. un 61. punktu un rezolutīvo daļu)

Top

Lieta C-461/10

Bonnier Audio AB u.c.

pret

Perfect Communication Sweden AB

(Högsta domstolen lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Autortiesības un blakustiesības — Datu apstrāde internetā — Ekskluzīvo tiesību aizskārums — Audiogrāmatas, kas, izmantojot interneta piekļuves nodrošinātāja piešķirto IP adresi, padarītas pieejamas sabiedrībai ar FTP servera starpniecību internetā — Tiesas rīkojums interneta piekļuves nodrošinātājam izpaust IP adreses lietotāja vārdu vai nosaukumu un adresi”

Sprieduma kopsavilkums

  1. Tiesību aktu tuvināšana — Tādu datu saglabāšana, kurus iegūst vai apstrādā saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu nodrošināšanu — Direktīva 2006/24 — Piemērošanas joma — Autortiesību aizskārums internetā

    (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/58, Direktīvas 2004/48 8. un 15. pants un Direktīva 2006/24)

  2. Tiesību aktu tuvināšana — Telekomunikāciju nozare — Personas datu apstrāde un privātās dzīves aizsardzība elektronisko sakaru nozarē — Direktīva 2002/58 — Intelektuālā īpašuma tiesību ievērošana — Direktīva 2004/48 — Autortiesību aizskārums internetā

    (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/58 un 2004/48)

  1.  Direktīva 2006/24 par tādu datu saglabāšanu, kurus iegūst vai apstrādā saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu nodrošināšanu, un par grozījumiem Direktīvā 2002/58 par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) ir jāinterpretē tādējādi, ka tā pieļauj tāda valsts tiesību akta piemērošanu, kas ir ieviests, pamatojoties uz Direktīvas 2004/48 par intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu 8. pantu, un kas, lai identificētu interneta abonentu vai interneta lietotāju, ļauj izdot rīkojumu interneta piekļuves nodrošinātājam norādīt autortiesību īpašniekam vai tā tiesību pārņēmējam tā abonenta identitāti, kuram ir piešķirta IP (interneta protokola) adrese, kas esot izmantota, lai aizskartu minētās tiesības, jo uz minēto tiesību aktu neattiecas Direktīvas 2006/24 materiālā piemērošanas joma.

    Faktiski, pirmkārt, no Direktīvas 2006/24 11. panta un preambulas 12. apsvēruma, skatot tos kopsakarā, izriet, ka šī direktīva ir īpašs un samērā ierobežots tiesiskais regulējums, ar ko atkāpjas un aizstāj vispārpiemērojamo Direktīvu 2002/58, un it īpaši šīs direktīvas 15. panta 1. punktu.

    Otrkārt, minētā valsts tiesību akta mērķis atšķiras no Direktīvā 2006/24 paredzētā mērķa. Tas faktiski attiecas uz datu sniegšanu civilprocesā, lai konstatētu intelektuālā īpašuma tiesību aizskārumu, bet Direktīva 2006/24 attiecas vienīgi uz datu – ko iegūst vai apstrādā publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu operatori – apstrādi un saglabāšanu saistībā ar smagu noziegumu izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķiem, kā arī lai tos varētu sniegt kompetentajām valsts iestādēm. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka attiecīgā dalībvalsts vēl nav transponējusi Direktīvu 2006/24, lai gan transponēšanai noteiktais termiņš jau ir beidzies.

    (sal. ar 40., 43., 44., 46. un 61. punktu un rezolutīvo daļu)

  2.  Direktīva 2002/58 par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) un Direktīva 2004/48 par intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu ir jāinterpretē tādējādi, ka tās pieļauj tādu valsts tiesību aktu, kas, lai identificētu interneta abonentu vai interneta lietotāju, ļauj izdot rīkojumu interneta piekļuves nodrošinātājam norādīt autortiesību īpašniekam vai tā tiesību pārņēmējam tā abonenta identitāti, kuram ir piešķirta IP (interneta protokola) adrese, kas esot izmantota, lai aizskartu minētās tiesības, ciktāl ar šo tiesību aktu valsts tiesai, kura no personas, kurai ir tiesības celt prasību, ir saņēmusi lūgumu izdot rīkojumu sniegt personas datus, ir atļauts – ņemot vērā katra konkrētā gadījuma apstākļus un pienācīgi ievērojot prasības, kas izriet no samērīguma principa, – izvērtēt attiecīgajā gadījumā pastāvošās atšķirīgās intereses.

    Faktiski, transponējot šīs direktīvas, dalībvalstīm ir jāpamatojas uz tādu šo direktīvu interpretāciju, kas ļauj nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp dažādām Savienības tiesību sistēmā aizsargātām pamattiesībām. Turklāt, veicot šo direktīvu transponēšanas pasākumus, dalībvalstu iestādēm un tiesām ir ne tikai jāinterpretē savas valsts tiesības šīm pašām direktīvām atbilstošā veidā, bet arī jānodrošina, lai tās nebūtu pamatotas ar tādu šo direktīvu interpretāciju, kas nonāk konfliktā ar šīm pamattiesībām vai citiem Savienības tiesību vispārējiem principiem – tādiem kā samērīguma princips.

    (sal. ar 56. un 61. punktu un rezolutīvo daļu)

Top