EUR-Lex Access to European Union law
This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 62007CJ0185
Sprieduma kopsavilkums
Sprieduma kopsavilkums
Lieta C-185/07
Allianz SpA, iepriekš saukta Riunione Adriatica di Sicurtà SpA
un
Generali Assicurazioni Generali SpA
pret
West Tankers Inc.
(House of Lords lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
“Šķīrējtiesu nolēmumu atzīšana un izpilde — Regula (EK) Nr. 44/2001 — Piemērošanas joma — Dalībvalsts tiesas kompetence pasludināt rīkojumu, kas liedz personai uzsākt vai turpināt tiesvedību citā dalībvalstī, pamatojot ar to, ka šāda tiesvedība ir pretrunā šķīrējtiesas līgumam — Ņujorkas konvencija”
Ģenerāladvokātes Julianas Kokotes [Juliane Kokott] secinājumi, sniegti 2008. gada 4. septembrī I ‐ 666
Tiesas (virspalāta) 2009. gada 10. februāra spriedums I ‐ 686
Sprieduma kopsavilkums
Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija un spriedumu izpilde civillietās un komerclietās – Regula Nr. 44/2001 – Piemērošanas joma
(Padomes Regulas Nr. 44/2001 1. panta 2. punkta d) apakšpunkts un 5. panta 3. punkts)
Dalībvalsts tiesas pieņemts rīkojums, kura mērķis ir aizliegt personai uzsākt vai turpināt tiesvedību citā dalībvalstī, pamatojot ar to, ka šāda tiesvedība ir pretrunā ar vienošanos par šķīrējtiesu, nav saderīgs ar Regulu Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās.
Faktiski, ja prāvas priekšmeta dēļ, citiem vārdiem sakot, tiesvedībā, tādā, kurā lūgts atlīdzināt zaudējumus, nodrošināmo tiesību jēgas dēļ, šī tiesvedība ietilpst Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomā, tad iepriekšējais jautājums par vienošanās par šķīrējtiesu piemērošanu, ieskaitot tās spēkā esamību, arī ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā.
No tā izriet, ka iebilde par kompetences neesamību, pamatojoties uz vienošanās par šķīrējtiesu esamību, ieskaitot jautājumu par šīs vienošanās spēkā esamību, ietilpst minētās Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomā un tādējādi tikai šai tiesai ir jālemj par šo izņēmumu, kā arī par savu kompetenci saskaņā ar šīs regulas 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu un 5. panta 3. punktu.
Tātad, izmantojot “anti-suit injunction” un kavējot tiesu, kura parasti ir kompetenta iztiesāt prāvu saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu, taisīt spriedumu saskaņā ar šīs pašas regulas 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu par šīs regulas piemērošanu prāvā, kas tai nodota izskatīšanai, tai noteikti tiek liegtas pilnvaras spriest par pašas kompetenci saskaņā ar minēto regulu.
No tā vispirms izriet, ka “anti-suit injunction” neatbilst vispārējam principam, saskaņā ar kuru katra tiesa pati saskaņā ar tai piemērojamām normām nosaka, vai tā ir kompetenta iztiesāt prāvu, kas ir tās izskatīšanā. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka ar Regulu Nr. 44/2001, izņemot ierobežotu skaitu gadījumu, netiek pieļauts, ka vienas dalībvalsts tiesa kontrolē otras dalībvalsts tiesu.
Tālāk, kavējot citas dalībvalsts tiesai īstenot tai ar Regulu Nr. 44/2001 piešķirtās pilnvaras, proti, pamatojoties uz noteikumiem, kuros definēta šīs regulas materiālā piemērošanas joma, tostarp, 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu, lemt, vai šī regula ir piemērojama, šāds “anti-suit injunction” tajā pašā laikā ir pretrunā uzticībai, ko dalībvalstis savstarpēji velta savām juridiskajām sistēmām un to tiesu iestādēm un uz kuru ir balstīta Regulas Nr. 44/2001 kompetenču sistēma.
Visbeidzot, ja, izmantojot “anti-suit injunction”, valsts tiesa pati tiktu kavēta izvērtēt iepriekšēju jautājumu par vienošanās par šķīrējtiesu spēkā esamību vai piemērojamību, tad puse varētu izvairīties no tiesvedības, aprobežojoties vien ar atsaukšanos uz minēto vienošanos, un prasītājam, kurš uzskata, ka šis nolīgums ir nederīgs, nav spēkā vai nav izpildāms, tādējādi tiktu liegta pieeja valsts tiesai, kurā viņš ir vērsies saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu, un tādējādi liegts tiesību aizsardzības veids, uz kuru tam ir tiesības.
Šo secinājumu apstiprina 1958. gada 10. jūnijā parakstītās Ņujorkas konvencijas II panta 3. punkts, saskaņā ar kuru dalībvalsts tiesa, kura izskata strīdu, par kura priekšmetu puses ir noslēgušas vienošanos par šķīrējtiesu, pēc vienas puses lūguma strīdu nodod šķīrējtiesai, ja vien tiesa nekonstatē, ka vienošanās ir nederīga, nav spēkā vai nav izpildāma.
(sal. ar 26.–31., 33. un 34. punktu un rezolutīvo daļu)